Uznāk Petručo un viņa kalps Grumio.
Petručo.
Uz laiku atstāju es Veronu, Lai Padujā šeit apmeklētu draugus; No viņiem man jau sens un mīļākais Hortenzio; te, liekas, viņa māja. Vai dzirdi, Grumio, nāc piedauzi.
Grumio. Piedauzīt, sinjor? Ko lai es piedauzu? Vai kāds te aizskāris jūsu dižo godību?
Petručo.
Tu, pagāns! Piedauzi te man tā stiprāk.
Grumio. Kungs, jūs te piedauzīt? Kā tā, kungs? Kas es jums, kungs, par dauzītāju, kungs?
Petručo.
Auns, piedauzi te man pie durvīm, klausi, Ja neklausīsi, dabūsi pa ausi.
Grumio.
Kungs laikam grib te ķildu celt. Es sāktu liet, Bet zinu, beigās man var plāni iet.
Petručo.
Puis, klausīsi vai ne?
Ak ne? Tad piedauzīšu tevi es,
Lai sol un fa dūc tavas bazūnes!
Velk viņu aiz auss.
Grumio.
Ei, ļaudis, palīgā! Mans kungs ir traks.
Nokrīt zemē.
Petručo.
Kad liek, tad piedauzi, tu muļķis tāds!
Iznāk Hortenzio.
Hortenzio. Kas te? Kas noticis? A, Grumio, mans vecais draugs! Un mīļais draugs Petručo! Kā klājas jums visiem Veronā?
Petručo. Sinjor Hortenzio, jūs ierodaties mūsu strīdu beigt? Es priecājos no sirds, jūs sastapdams.
Hortenzio. Alla nostra casa ben venuto, molto honorato Signor mio Petrucio. Nu, celies, Grumio; mēs līgstam mieru.
Grumio. Nē, sinjor, tā nav tāda lieta, kas latīniski ārstējama. Vai man nav dots likumīgs iemesls atstāt šo dienestu? Jūs paklausieties, sinjor, viņš man liek viņu piedauzīt — tā krietni, ka skan. Nu sakiet pats — vai kalpam pieklājas tā apieties ar savu saimnieku, lai ari viņš, teiksim, dotu trīsdesmit divi priekšā un es būtu sadzēries? Nudien, ja es to piekautu, kā teikts, Vai Grumio te negulētu beigts?
Petručo.
Kāds muļķa nejēga! Hortenzio, Es liku viņam pieklauvēt pie durvīm, Bet viņš man neklausīja neparko.
Grumio. Pie durvīm pieklauvēt? Tu mīļais dievs! Vai neteicāt jūs itin skaidri: «Puis, piedauzi man šeit un labi krietni piedauzi — tā, ka lai skan?» Bet tagad sagrozāt — «piedauzi pie vārtiem»!
Petručo.
Puis, lasies vai ciet klusu, kad es saku!
Hortenzio.
Petručo, ļauj, es Grumio aizstāvu, Tas nelāgs pārpratums starp abiem jums, Ar veco, labo, jautro Grumio. Un tagad saki, draugs, — kāds ceļa vējš Nes tevi šurp no vecās Veronas?
Petručo.
Tas vējš, kas jaunību dzen pasaulē Sev laimi meklēt tālu prom no mājām, Kur maz ko piedzīvot. Man stāsts ir īss, Sinjor Hortenzio; ar mani tā: Antonio, mans tēvs, nesen kā mira; Nu drošs es metos dzīves jūrā Gūt laimi, varbūt sievu, kam daudz pūrā. Man makā zelts un mājās labklājība, Prāts nesas palūkoties pasaulē.
Hortenzio.
Petručo, ja es tā bez aplinkiem Tev dotu sievu, spītīgu un ļaunu? Tu paldies neteiktu par manu padomu. Tak galvoju, ka viņa bagāta, Pat ļoti bagāta; bet tu — man draugs, Tāpēc tev nenovēlu tās.
Petručo.
Sinjor Hortenzio, mums, veciem draugiem, Nav daudz ko vārdus šķiest; ja zināma Tev sieva man, kas diezgan bagāta, — Jo zelts būs mana kāzu dejas skaņa, — Tad lai tā neglīta kā Florentija sieva, Sibillas vecumā un dusmīga Kā pati Ksantipe un pat vēl ļaunāk, No sava nodoma es neatkāpšos, Lai viņa dusmu vētrā trakotu Kā sabangotā jūra Adrija. Pēc bagātnieces braucu Padujā Un būšu laimīgs precnieks Padujā.
Grumio. Nu, redziet, sinjor, jums viņš pasaka skaidri, ko domā. Hē, dodiet viņam tikai zeltu, un viņš gatavs precēt lelli vai vecu grezeli bez neviena zoba mutē; un, kaut tai būtu tik daudz vainu kā piecdesmit divi kleperiem, nekas nav par ļaunu, kad tikai līdzi nāk nauda.
Hortenzio.
Petručo, kad mēs nu jau tik tālu, Tad ņemšu nopietni, kas sākts pa jokam. Es, draugs, tev sievu varu pagādāt Ar pūru, un pie tam tā jauna, skaista Un audzināta ir kā muižniece. Tik viena vaina, jāsaka, ne mazā: Pēc dabas viņa nikna nepanesami. Un īgna, spītīga pār katru mēru. Ja būtu es vai simtreiz nabagāks, Pats viņas neņemtu par zelta kalniem.
Petručo.
Mans draugs, tu nezini, kāds zeltam spēks! Kas viņas tēvs? Kā sauc — un pietiek man. Es viņu iekarošu, lai vai plosās Kā pērkonnegaiss rudens mākoņos.
Hortenzio.
Tās tēvu sauc — Baptista Minola, Viņš muižnieks, patīkams un goda cilvēks; Bet meita, Katarina Minola, — Tās skaudro mēli Padujā zin katrs.
Petručo.
Es tēvu pazīstu, bet viņa meitu ne. Viņš kādreiz pazinās ar manu tēvu. Man nenāks miegs, man viņa jāsatiek; Hortenzio, tu mani atvainosi, Kad steidzos prom, tikko kā ieradies, Ja nevēlies turp mani pavadīt.
Grumio. Sinjor, lūdzams, ļaujiet Petručo iet, ja viņam tā patīk. Man jāsaka, ja Katarina viņu iepazīs tāpat kā es, tad sapratīs, ka te ar ķildu nekas nav panākams. Lai sauc vai reižu divdesmit par niekkalbi vai tamlīdzīgi, hei, tas viņam nieks. Bet, kad viņš pats sāks, tad ņems pa reģistriem. Es jums, sinjor, tikai varu teikt, ja Katarina viņu kaut kā aizskars: kad viņš ķers kādu urnu, tad tā izecēs purnu, ka viņai nepaliks vairāk acu, ko pasaulē raudzīties, kā aklam kaķim. Jūs, kungs, viņa nepazīstat.
Hortenzio.
Paga, Petručo, es tev iešu līdz, Baptista sargā arī manu mantu, Kas manai dvēselei visdārgākā: Tā skaistā Bianka, viņa jaunākā. Viņš viņu paslēpis no precniekiem, No manis un no maniem sāncenšiem. Jo viņam rādās neiespējami, —
Ar tādām vainām, ko tev minēju, — Pie vīra izdot Katarinu. Tāpēc Baptista ietur kārtību: Neviena agrāk nelaist klāt Biankai, Pirms aizlaista nav ērce Katarina.
Grumio.
Jā, ērce Katarina! Ai, ai, ai!
Vai meitai vārdu ļaunāku kāds zina?
Hortenzio.
Petručo, draugs, tu man te palīdzēsi; Es ģērbšos vienkārši, un mani tu Baptistam ieteiksi par meistaru Un skolotāju mūzikā Biankai. Šis amats dos man labu iespēju Pie viņas būt un mīlā atzīties, Un nepazītam iegūt viņas sirdi.
Grumio. Vai tā nav blēdība! Skat, jaunie ļaudis saliek kopā prātus, lai vecos ļaudis piekrāptu.
Ienāk Gremio un Lučencio, pārģērbies par skolotāju.
Saimniek, paskatieties — kas te ienāca, a?
Hortenzio.
Klus', Grumio! Tas ir mans sāncensis. Petručo, tu nāc nomaļus.
Grumio.
Nekas, glīts jauneklis, īsts amorozo!
Gremio.
Viss labi; sarakstu es izlasīju. Bet, sinjor, ievērojiet: grāmatas Jūs dodiet iesietas un tikai tās Par mīlu, cita nelieciet tai lasīt, Vai mani saprotat? Pie krietnas algas, Ko dos jums dāsnais sinjors Baptista,
Es vēl ko pielikšu. Seit papīri Un cits, to visu smaržām iesvaidiet: Jo viņa, kurai tas viss rokā nāks, Par smaržām saldāka. Ko sāksiet lasīt?
Lučencio.
Lai lasītu ko lasīdams ar viņu,
Viss mana pavēlnieka labā nāks;
Par jums es jūsu vietā cīnīšos,
Varbūt būs lielāks iespaids maniem vārdiem,
Jo neesat, kungs, zinātnieks šais lietās.
Gremio.
O, zinība, cik tu gan brīnišķa!
Grumio.
O, teteri, kāds tu gan ēzelis!
Petručo.
Ciet klusu!
Hortenzio.
Csst, Grumio! Kā veselība, sinjor Gremio? Gremio.
Man prieks ir sastapt jūs, sinjor Hortenzio. Vai zināt, kur es eju? Pie Baptistas Minolas; Es viņam apsolīju steigšus sameklēt Tā daiļajai Biankai skolotāju. Un te par laimi tāds man atradās, Šis jaunais cilvēks, krietns zinātnieks, Daudz mācījies: viņš lasa dzejoļus Un citas grāmatas, nu, protams, labas.
Hortenzio.
Man prieks; es sarunāju kādu kungu, Viņš solīja man ieteikt mākslinieku, Kas mūsu dāmu mācīs mūzikā.
Kā redzat, esmu centies es tapat Biankai pakalpot, jo mīlu viņu.
Gremio.
Es arī mīlu — pierādīšu darbos. Grumio.
Ar savām kabatām viņš pierādīs.
Hortenzio.
Nav laika mums te lielīties ar mīlu:
Ja uzklausīsiet mani, pateikšu
Jums kaut ko jaunu, svarīgu mums abiem.
Šeit ir kāds kungs — man sastapt gadījās, —
Kurš savā labā sekmē mūsu labu:
Viņš gatavs Katarinu bildināt
Un precēt to, ja pūrs tam patiktos.
Gremio.
Tā sacīts — darīts, tad jau lieliski! Hortenzio, vai viņas trūkumus viņš zin?
Petručo.
Es zinu: viņa jauna, spītīga.
Bet, ja tas vien, tad nelaime nav liela.
Gremio.
Nav nelaime, mans draugs? Jūs kādu laužu?
Petručo.
Es veronietis un Antonio dēls. Tēvs nomira, es vienīgs mantinieks Un ilgu mūžu ceru nodzīvot.
Gremio.
Ar tādu sievu laimīgam kjūt grūti! Bet, ja jums patika, tad — dievs ar jums, Es gatavs palīdzēt. Tad ņemsiet gan Šo meža kaķeni?
Petručo.
Un dzīvošu!
Grumio
pie sevis.
Viņš viņu ņems? Es gan to pakārtu. Petručo.
Kam citam esmu es šeit ieradies? Jeb vai no mazas brēkas tapšu kurls? Vai dzirdēts nav, kā lauvas nikni rēc? Vai dzirdēts nav, kad jūra vētrā krāc Kā negants, satracināts meža zvērs? Vai dzirdēti nav dārdi kaujaslaukā Un pērkonlielgabali debesīs? Vai niknā kaujā apkārt skanējuši nav Man kliedzieni un zviedzieni, un rags? Nu mani baidāt jūs ar sievas mēli, Kas mūsu dzirdi neaizskar ne tik Kā plīstošs kastan's zemniekpavardā! Tas bērniem bubulis!
Grumio
pie sevis.
Viss viņam nieks!
Gremio.
Hortenzio, klau?
Šis drošprātis vai pašas laimes sūtīts, Man šķiet, viņš kaut ko iegūs sev un mums.
Hortenzio.
Tāpēc es apsolu, ka uzņemamies mēs Par kāzām visus izdevumus segt.
Gremio.
Lai iet, ja vien tik būtu iznākums.
Grumio
pie sevis.
Tas tikpat drošs kā krietns mielasts man.
Uznāk Tranio, grezni tērpies, un Biondello.
Tranio.
Nu sveicināti, sinjori! Vai drīkstu lūgt
Man rādīt ceļu pašu īsāko,
Kur dzīvo sinjors Baptista Minola?
Biondello.
Tas, kam tās divas skaistās meitas, jā?
Tranio.
Jā, jā, tas pats gan, Biondello. Gremio.
Bet varbūt, sinjor, domājat jūs viņas … Tranio.
Var būt, ka viņas, varbūt viņu, kas jums par to? Petručo.
Es vienu izlūgtos — likt mierā pūcīgo. Tranio.
Kungs, pūcīgās man nepatīk. Biondello, iesim!
Lučencio.
Sākts labi, Tranio.
Hortenzio.
Tik vienu vārdu, kungs! Jūs preciniekos ejat, jā vai nē?
Tranio.
Ja arī tā, vai tas kāds noziegums?
Gremio.
Nē, nav, ja ejat, nevaicādams mums. Tranio.
Sinjor, ceļš katram brīvs bez cita ziņas — Kā jums, tā man.
Gremio.
Bet ne pie viņas.
Tranio.
Kāpēc man jāprasa?
Gremio.
Tāpēc — man jāziņo, Ka viņu iemīlējis sinjors Gremio.
Hortenzio.
Ka viņu mīl sinjors Hortenzio.
Tranio.
Sinjori, mieru! Esiet dižciltīgi, Man jums kas sakāms, bet jūs uzklausiet. Baptista, cik man zināms, goda vīrs, Viņš kādreiz pazinās ar manu tēvu. Ja viņa meita būtu skaistāka, Nekā tā ir, un precinieku vairāk, Es tomēr būtu viņai viens no tiem. Bij Ledas meitai tūkstoš pielūdzēju; Ja daiļai Biankai ir tūkstoš viens, Lučencio starp viņiem turēsies, Kaut vai pats Pariss nāktu sacensties.
Gremio.
Skat, skat, šis kundziņš pārklaigās vēl visus mūs! Lučencio
viņam paklusām.
Draugs, ceļu vaļā: kleperis tam vājš.
Petručo.
Hortenzio, ko nozīmē šis runas?
Hortenzio.
Mans kungs, ja drīkstētu vēl pavaicāt: Vai esat redzējis Baptistas meitu?
Tranio.
Nē, kungs; cik zinu, viņam divas meitas: Tā viena esot varen pūcīga, Tā otra — skaistule un mīlīga.
Petručo.
Sinjor, tā pirmā mana, to likt mierā!
Gremio.
Lai savu darbu dara Hērakls. Divpadsmit Alkidu pret to ir nieks.
Petručo.
Sinjor, vai sapratāt, ko es jums teicu? To meiteni, kam jūs šeit uzglūnat, Tēvs mājās ieslēdzis no preciniekiem, Un, tikmēr neizdos nevienam pašam, Pirms nebūs izprecēta vecākā: Tad tikai jaunākā kļūs brīva.
Tranio.
Ja tā, sinjor, tad jūs gan vienīgais Te man un arī citiem varat līdzēt. Tad lauziet ledu, savu izvediet! Jūs ņemsiet vecāko, lai kļūtu brīva Mums jaunākā; un viņas ieguvējs Jums savu pateicību neatraus.
Hortenzio.
Sinjor, tas labi teikts un labi domāts; Bet, ja jūs nākat līdz kā precinieks,
Tad jums, tāpat kā mums, šim džentlmenim Par pūlēm jādod laba atalga.
Tranio.
Es, cienījamie, kūtrs nebūšu; tāpēc Jau šovakar jūs ielūdzu pie sevis. Mēs iedzersim uz dāmu veselību; Tā darīsim, kā advokāti mēdz: Tie tiesā pretnieku, bet dzīrēs draugi.
Grumio un Biondello.
Jauks priekšlikums! Nu, biedri, steigsimies!
Hortenzio.
Nudien labs priekšlikums, lai notiek tā! Petručo, būšu es tavs ben venuto.
Visi prom.