L utā c i j a s Vienaces taverna Romā pie nabagu kapiem.
Siena pa vidu pārdala telpu divās pusēs. Kreisajā, pašā priekšā, kāpnes no āra lejup. Tām cieši līdzās liesmojošs pavards ar alvas vārāmiem un cepamiem traukiem. Mazliet tālāk niša ar četru laru terakotas statuetēm, kuru priekšā spuldzīte, vainagi un puķu pušķi. Dibenā un gar šķērssienu dēļu galdi ar soliem un taburctiem. No griestiem nokarājas alvas spuldze ar Četriem zariem. Spuldze un pavardā plīvojošās sarkanās liesmas pa da(ai kliedē telpas krēslu.
Vēla nakts. Drūmi, netīri, smacīgi.
Labā puse tukša, spuldze stūri to tikai pa daļai apgaismo. Sienas nošņīpātas, piedauzīgiem zīmējumiem izraibotas. Galds ar soliem un taburctiem.
Slaidā, tumšā etiopiete Acura rīkojas ap pavardu. Lutācija Vienace, smaga, skaista, sarkanu svītru pār kreiso aklo aci, snauž pie galda pret nišu.
Islabā trokšņaina drūzma. Amatnieki, kaprači, cirkus atlēti, komedianti, ubagi, krop|i, vergi, staigules sēž, staigā, pamazām klīst, uzkāpdami pa kāpnēm uz izeju.
Acura (dusmīgi atdzen divus ubagus, kas grib sildīties pie pavarda). Prom, nešķīstie! No jums asinsdesas uz pannas ar visiem ķiplokiem piesmirst.
Laikam atkal visu dienu rakņājušies pa maitu bedrēm pie kapsētas.
Pirmais ubags. Nekā, skaistā Acura — trešā diena, ka tur neesmu bijis. Visu pēcpusdienu no Tibras pūš tik auksts vējš.
A cu r a. Kas tādam nekaiš, kam vēss vējš un tikpat kā nekā nav mugurā. Es te visu pēcpusdienu vāros kā kapātā gaļa manā katlā. (Otram ubagam.) Ko tu tur glūni?
Otrais ubags. Tas šajā bjodā vēl kaut ko atstājis. Ļauj paņemt.
Acura (ar dzelzs bikstikli padraudēdama). Sargies piedurt nagus! Kvadransu dod.
Otrais u b a g s. Kaut sēsterciju par vienu pašu kaulu ko apskramstīt! Bet man nav. Šodien zaldāti atkal aizdzina no tirgus.
Pirmais ubags. Suņiem un nabagiem Romā vairs nav dzīves.
Kapracis (pie galda, ieklausījies). Par jums es neko nezinu, bet suņiem gan pienākušas bēdu dienas. Aiz maitām pat godīgu kapu vairs nevar izrakt.
Pod nieks (viņam pretim). Daudz darba? Vai tad bakas vēršas plašumā? Nebūtu brīnums — pēc diviem gadiem trešajā viņas allaž tā pieņemas.
Kalējs (kaimiņos). Ej tu ar saviem gadiem! Bakas atnāk no Spānijas ar Pompeja atsūtītiem basku gūstekņiem.
Kapracis. Nevis 110 Spānijas, bet ar Lūcija Lnkulla atdzītiem Pontijas vergiem. Pat skopais Marks Krass baidās pirkt, lai gan vakar tirgū tos piesolīja zem piecām minām. Bet ar bakās sprāgušiem es nenodarbojos, neesmu vairs kūrijas algā, strādāju uz savu roku.
Podnieks. Vairāk var nopelnīt?
Kapracis. Kā tu domā! Konsula Marka Emi- lija Lepida pārvaldnieks man par diviem vergiem samaksāja tik daudz, cik kūrija būtu devusi par sešiem bakaiņiem.
Podnieks. Tic taču nebūs tie, ko Lepids vēl tikai aizvakar lika piesist krustā?
Kapracis. Tie paši. Es neesmu mu|ķis: abiem vienu bedri — man vieglāk, un viņiem siltāk.
Smejas, daži piebalso.
Podnieks. Tas nevar būt! Pa trim dienām vēl neviens pie krusta nav nobeidzies.
Kapracis. Nemāci mani, pats zinu. Bet tiem bij gadījies kāds žēlotājs, kāds muļķa ēzelis — nodūris abus. Mušas tikai acis paspējušas izēst, vairāk neko.
Podnieks (sit dūri uz galda). Tas ir kas nedzirdēts! Un kur tad sargzaldāts? Kāpēc laiž svešus klāt? Jā, kamēr Sulla prom savā vasarnīcā Kanās, tā kārtības vairs nav Romā. Nav un nebūs!
E i s t a h i j s (drausmīgi noliesējis, aizsietu aci, raustās visiem locekļiem — pielīdis tuvu, visu laiku alkani klausījies). Par ko viņš tos lika piesist, par ko?
Kalējs. Vāķies, ķēms! Uzkritīsi vēl virsū.
Kapracis. Varbūt par to, ka viņi sava kunga zirgam nebij asti izsukājuši, kā pienākas. Varbūt Nu, vienkārši tāpēc, ka. viņi bij vergi un
kungam tā patikās. Bet kas tev tur daļas? Ko tu tā prašņā?
Eistahijs (raustās vēl vairāk). Par to, ka vergi … Vergs nav cilvēks…
Kapracis. Paskatieties, paskatieties! Sitas ari taisās par cilvēku!
Smejas, daži piebalso.
Podnieks. Es viņu pazīstu: tas ir Eistahijs, senatora Kūriona vergs. Lielās, esot gallietis — tad nezin, kāpēc viņu sauc par Eistahiju?
Smiekli un izsmiekla saucieni.
Eistahijs. Tāpēc, ka Kūrions visiem saviem vergiem dod grieķu vārdus. Homēru viņš dīda rītā un vakarā.
Podnieks. Kungs dīda Homēru un kunga dēlēns viņu pašu. Draugi, to jums vajadzētu redzēt! Tam zeņķim ir tikpat daudz asprātības, cik viņa mātei mljāko. Puišelim apnicis ēzeli jāt, un tad viņš liek šitam te mesties četrrāpus. Pa ielām viņš ar to jāj, pa tirgu, pa foruma laukumu. Un dūrē viņam akmens, tikpat liels kā pati dūre, ar to viņš tam smalsta pa pakausi. Taisni velē, es jums saku.
Eistahijs. Jā, tas ir taisnība, to viņš dara.
Podnieks. Velē, es jums saku. Sitam vīrelim ir apbrīnojams galvaskauss. Liekas, ka ādas un matu tur nemaz nebūtu, skan kā etruskiešu vara cepure.
Smieklu rēkoņa.
Lielisks zeņķis, es jums saku! Vienreiz viena skaista patriciete nenocietās, pieskrēja un turpat šī garauša mugurā noskūpstīja viņu.
Sajūsmas saucieni.
Klaidone (sajūsmā). Ai! Es ari gribētu viņu noskūpstīt!
Kāds pūlī. Aiz Lutācijas Vienaces durvīm guļ nosprādzis runcis — tas tevi gaida.
Smieklu rēkoņa.
Klaidone (mēdās). I-i, tu, pērtiķis tāds!
Eistahijs. Es esmu pieradis, bet šodien viņš, čūskas bērns, iezvēla tik sāpīgi, ka es, nolādētais, neizturēju un nogrūdu viņu zemē. Par to kungs sāka
mani tik briesmīgi sist- jūs zināt, cik smaga
viņam tā niedres nūja … Un, kad es atguvu samaņu, man tā acs bij laukā … (Raud.) Mana actiņa! Ko es iesākšu ar to vienu vien!
Cits pūlī (grib ņirgāties). Na, draugs, izrādās, ka pinkšķēt gluži labi var ar vienu vien. A-u!.. .
Apraujas, dunku sānos dabūjis.
Balss (nikna). Nesrņejies, nelieti!
Vispārējs klusums.
S i 1 v i j s K o r d ē n i j s V e r e s s (no kāpnēm; glums, lunkans, kustīgs. Sveicina saimnieci, lokās pret tiem citiem, smaida). Labvakar visapkārt! Lab- vakariņ! . .. Kāpēc tik klusu? Kādam asaka iespiedusies kaklā? (Smejas pieglaimigi, slepus paklausās pie dibenistabas durvīm, sēstas aiz galda līdzās tām — acis kā pelei apkārt vien.) Acura, skaistulīti Manu porciju! Tikai tuskulānieti es šovakar negribu nes veliternieti. Es šodien taisīju labus veikalus.
Acura (nes prasīto; viņš it kā amizējas ar to, bet visu laiku ausās pret durvīm). Mierā, kungs! Pats savu kausu apgāzīsi.
V e r g s s. Kas par to? Par apgāzto nemaksā kungs, bet kalpone — he, hc, he! (Pamāj pret durvīm, čukstus.) Tie — jau sapulcējušies?
A c u r a. Nav neviena.
Veress. Tā, tā… Es tikai tāpat — man no viņiem mazliet bail — bc, he! Tādi nelieši un dauzoņas!
Ē i s t a h i j s. Un tagad viņš grib sūtīt mani prom.
Kapracis. Tā? Svaigā gaisā uz akmeņu lauztuvēm?
Balss pūli. Tādiem neliek akmeni lauzt, bet griezt. Droši vien konsuls viņu sūtīs uz dzirnavām.
E i s t a li i j s. Nē — viņš grib mani uz laukiem — uz savu muižu Lūkānijā pie zemes darbiem.
Kalējs. Bā! Nabaga ķēms! Tad es tavu likteni neapskaužu. Tur tevi iekals ķēdēs, tik smagās, ka tu ar vienu roku nevarēsi celt — vai es vienas vien tādas esmu taisījis? Vērsim blakus tevi piejūgs arklā, un uz katra pātagas cirtiena, ko dabūs lopiņš, tu saņemsi desmit. Vai mēs nepazīstam lauku uzraugus? Viņus īpaši apmāca rīkoties ar pletni, naglu skrāpjiem un karstu dzelzi.
tf E i s t a h i j s. Es negribu! Es neiešu! . . . Šonakt es aizbēgšu no viņa!…
Kapracis. Muļķa vergs, kur tu vari aizbēgt? Viena zvaigzne tev jau pierē iededzināta, gribi vēl otru? Senatoram Kūrionam ir tie labākie ķērāji. No ķirzatas alas tevi izvilks laukā. // Eistahijs. Dzīvs es rokā nedošos!… (Izrauj dunci, rāda, ka nodursies.) Bet es nevaru! … Dzīvot es gribu!… Es esmu tik jauns .. . Man vēl nav pilni divdesmit četri gadi!. . .
Kapracis. Paskaties tik! Un es būtu derējis, ka viņam nav zem četrdesmit pieci. Kas zin, precēties tu arī vēl gribētu?
Smiekli.
K 1 a i d o n e. Es šodien redzēju Sullas jauno sievu Valeriju, Mesalas meitu. Ak, kas tā ir par skaistuli! Es ceļos nometos, kad viņu nesa garām… Trīsdesmit sešas verdzenes uņ taurētājs pa priekšu!… Nestuves vienos rubīnos un smaragdos — sarkans un za|š — acis apžilbst . . . Un nes tās astoņi vergi — gandrīz puikas vēl — — melni, brūni un balti … ai, kas par skaistuļiem!
Otrā klaidone (aizsmakusi). Jā … stāsta gan, ka viņa atkal atgriezusies pie vīriešu kārtas. Bet puikas pē! tas ir tik riebīgi!
Klaidones māte (no āra). Bronnij! … Vai tās dīkačas te nav?
Klaidone. Ko tu bļauj? Ko tu te velcies?… Ko tu gribi, māt?
M āte. Acis izskrāpēt tev es gribu — aiz matiem es tevi vazāšu, slampa tu tāda! Trešo dienu tu nerādies mājās — kopš Marka Kota zaldāti no Pontijas pārnākuši atpūtā. Bet bērns mirst nost — deg kā ugunīs, un nu viņam jau izsitumi sāk rasties.
Klaidone. Lai viņš nosprāgst, tas nelaimes radījums! Pat pārdot es viņu nevarēju: viņam ir kuprītis… Ai rrians nabaga puisēns!
Galvu plaukstām aptvērusi, skrien pa kāpnēm augša.
Māte (pakal). Aiz matiem… aiz matiem es tevi vazāšu!
Veress (pielīdis Lutacijai). Vai gladiatoru šovakar nebūs?
Lutācija (pamodusies). Ko? Ko tu gribi?
Veress. Vai Spartaka šonakt nebūs?
Lutācija. Kas tev daļas, sasodītais! Ko tu prašņā?
Veress. Daļas man nav nekādas — it nekādas! Es tikai tāpēc man drusku bail no viņiem.
Lutācija. Tad tu nevari būt labs cilvēks. Labam cilvēkam no Spartaka nav jābaidās.
Veress. Nu, tad es arī nebaidos. Gribu tikai redzēt, kāds viņš īsti izskatās — tā no tālienes, lai nepamana. Par viņu šovakar visa Roma runā. (Aizlien atpakaļ savā vietā, izliekas ēdam un dzeram, bet nevienu vārdu, nepalaiž ausim garām.)
Atlēts, .lā gan, tas ir taisnība: visa Roma! Ja jūs šodien bijuši cirkū tā kā es, tad jūs zinātu, ka ir par ko runāt. Tādu izrādi romieši vēl nekad nebij redzējuši. Divdesmit liguriešiem bij jāapkauj citam citu — visa arēna palika sarkana, kā ar purpura drēbi izklāta. Kā veprus no kautuves loriariji tos aiz kājām vilka laukā.
Kalējs. Jā, ligurieši nav traķieši, viņi allaž mīl kauties barā.
Atlēts. Un trīsdesmit pāri gladiatoru — trīsdesmit traķiešu pret trīsdesmit samnītiešiem, trīsdesmit sarkanu pret trīsdesmit debessziliem — to jums vajadzēja redzēti Divdesmit divi tūkstoši sēster- ciju lanists Akcians par tiem noplēsis Sullam.
Balss. Man stāstīja, ka tie esot bijuši no Len- tula Batiata skolas Kapuā. Viņam tur seši tūkstoši. Stāsta
Atlēts. Vārna ciprescs galā tev stāsta — eš zinu, ko es zinu! Jums vajadzēja redzēt Spartaku, kad viņš bij palicis viens pret trim samnītiešiem! Viņš izlikās bēgam — cirkus sāka rēkt aiz īgnuma. Bet tā bij tikai tāda Horācija viltība pret Kuriāci- jiem: viņš gribēja tos izšķirt pa vienam.
Kalējs. Spartaku sen daudzina kā to gudrāko un stiprāko no visiem. Nevienā cirku viņam pretinieks vēl nav gadījies.
Atlēts. Gudrs — izveicīgs — viltīgs — stiprs tie ir tikai vārdi. Sulla lai noīrē kādu no dieviem, varbūt tas būs Spartaka pretinieks. Tam vienam ietrieca zobenu taisni kaklā. Ar otru viņš pavisam viegli tika galā. Astoņās vietās ievainots un asinīm noplūdis, tas tuvojās grīļodamies, bailēs ieplestām acīm kā kaujams teļš miesnieka galdam. Spartaks viņu nenodūra, tikai ar vairoga triecienu pa galvu nostiepa zemē. Apdullis viņš tur palika guļam.
Balss (traukdamās). Arī to trešo Spartaks saudzēja, tas esot bijis viņa draugs.
Atlēts. Nesteidzies priekšā, tu žagata tāds! Tu neko neesi redzējis. — Tas bij nokusis līdz nāvei. Ar zobena roktura zvēlienu viņš to nostiepa zemē un uzlika kāju uz krūtīm. Protams, publika auroja un turēja īkšķus uz leju noliektus. Bet Spartaks aplaida amfiteātrim tādu skatienu, it kā tic prasījuši, lai viņš nokauj nevis guļošo, bet pats sevi. To skatienu jums vajadzēja redzēt! Man tajā brīdi šķita, ka ar to viņš pat lauvu savaldītu. Jūs zināt, cik asiņu izsalkusi ir šī Romas salašņu banda, sākot no konsula un beidzot ar pēdējo tirgus sievu. Bet neizturēja, tie slepkavīgie īkšķi sāka slieties uz augšu. Vispirms sievas, tad bērni un vispēdīgi vīri — līdz pēdējam vīram. Tā viņš palika dzīvs. Tas bij Spartaka draugs Krikss.
Balss. Un tad Sulla viņu atlaida brīvu…
Atlēts. Vai tu turēsi savu nolādēto rīkli, vai es viņu tev aizžņaugšu uz visiem laikiem! — Tā skaistā grieķiete, tā Eitibida, iesaucās pirmā: brīvību varonīgajam Spartakam! Un acumirkli vēlāk rēca viss cirkus. Tur bij vairāk kā deviņdesmit tūkstoši, un nevienam pašam mute nepalika ciet. Visi viņi vērsās pret Sullu, pa starpām bij dzirdams: lai dzīvo Sulla! Slava lielajam Sullam!
Podnieks. Sullam tik daudz ir kliegts, ka apnicis. Savā pēdējā triumfa braucienā viņš tiem saucis taisni acīs: rejiet stiprāk, suņi!
Atlēts. Tas var būt. Viņš ilgi stāvēja, galvu nodūris kā saniknots vērsis, un caur pieri glūnēja Spartakā. Bet kad skaistā Valerija viņam kaut ko iečukstēja ausī, viņš pamāja ar galvu un pasmaidīja. Tas ir — jādomā, ka viņš pasmaidīja: viņa sērgas saēstajā sejā neviens vaibsts vairs nav dzīvs, nevar zināt, kad viņš viebjas, kad smejas.
Kapracis. Un tā Spartaks tika brīvs. Ļoti žēl. Nu viņš droši vien vairs neuzstāsies arēnā — un man tā gribējās redzēt viņu. Ko es aproku, tie visi apkaltuši kā ar suņu kraupi. Siltas, kūpošas asinis tiklab kā nemaz vairs nedabūju redzēt.
Kaprača dēlēns (no kāpnēm). Tēv, māte guļ gultā un kliedz. Nāc uz mājām.
Kapracis. Sasodīts! Septiņi man jau ir — kur es to astoto likšu?
Balss. Patlaban no Hiosas atbraucis tirgotājs, uzpērk tikai bērnus. To pirmo pusduci pārdodiet nost un sāciet atkal no gala.
Smiekli.
Dēlēns. Nāc, tēvi Arā pulcējas gladiatori. Kapracis (kājās). Tad gan jāpamanās. Lutā- cijas Vienaces pagrabiņā nav nekādas barjeras, kas viņus nošķir no publikas. Burzma. Viesi steigā samaksā tēriņu un grūst augšup pa kāpnēm.
Veress izlieto vispārējo burzmu, palien un noslēpjas zem sola
cieši līdzās durvīm. Eistahijs, sašļucis uz tabureta, roku acs apsējam piespiedis, lokās galējā izmisumā.
Lu tā ci ja (atlaiž Acuru, aplūkojas). Visi uz mājām, visi! Te vairs nav palikšana!
Eistahijs. Tikai mazu brītiņu atļauj… Kamēr viņš atnāk … Es viņu gribu redzēt…
Lutācija. Ko tad tu, nabadziņ, gribi redzēt? Eistahijs. Viņu … Spartaku … Lutācija (padomā brītiņu, atmet ar roku). Manis pēc paliec ar. (Aiztaisa pavardu. Par cik še paliek tumšāks, par tik blakus istabā gaišāks.)
K r i k s s (milzenis, apaudzis, kaklā pakārtu roku, ar diviem gladiatoriem pa kāpnēm). Labvakar, Lutācij. Neviena nav? Ā, viens tomēr!
Lutācija. Tas ir kāds nelaimīgs vergs, viņš gaida Spartaku.
K r i k s s (aplūko tuvāk). Tas neizskatās bīstams. Iesim.
Visi trīs dibenistabā. Hanniks, Kāsts, Brezovirs, Torkvāts, Eirnakots un citi gladiatori, cilvēku desmit, pa pāriem, pa trim nonāk lejā un saiet dibenistabā.
Brezovirs (milzenis). Redziet, Spartaka vēl nav. To jau varēja sagaidīt.
Krikss. Ko tu varēji sagaidīt?
Brezovirs parausta plecus un novēršas.
Kāsts. To, ka viņš būs lepns palicis.
Krikss (izslienas). Lepns Spartaks vienmēr bijis, un tā nav pelama īpašība. Tikai gļēvuļi un tizlie nav lepni. Bet tu, Kast, gribēji teikt, ka viņš palicis par atkritēju. (Draudoši tuvojas.) To tu gribēji? Ja esi vīrs, atzīsties.
Hanniks (izrauj zobenu). Atzīsties! Tikai to vienu vārdu pasaki: vai Spartaks ir atkritējs?
Brezovirs (roku viņam uz pleca). Paliec mierā, Hannik! Mēs visi zinām, ka tu esi iemīlējies viņā kā jauna meitene.
H a n n i k s. Vai Spartaku mīlēt ir kauns?
Kāsts. Nebūt nē — it sevišķi tavos gados. Galu galā — vai tad mēs visi viņu tāpat nemīlam? Tikai nākdami ar Brezoviru runājām par Spartaku — par ko citu šonakt lai runā? Laikam arī Torkvāts tur bij.
Torkvāts. Jā, es biju. Un Eimakols.
E i m a k o 1 s. Jā, mēs runājām par viņu.
Brezovirs. Es teicu: vai viņš, tagad brīvs vīrs, vairs gribēs pīties ar mums, vergiem? Tie ir mani vārdi.
Kāsts. Vai tic nenozīmē to pašu, ko atkritējs?
Hanniks (atgrūž Brezovira roku, atvirzās). Ej nost! Tu neesi cienīgs stāvēt līdzās tiem, kas Spartaku mīl!
Torkvāts. Ost! Es dzirdu viņa soļus!
Kāsts. Kauns tādiem, kam kas teicams, ko Spartaks nedrīkst dzirdēt.
Visi paliek kā sastinguši.
Spartaks (ātri pa kāpnēm). Labvakar, Lutā- cij. Vai viņi ir klāt?
Lutācija pamāj ar galvu un roku, aizgrābta skatās viņā, bet nespēj parunāt.
Spartaks. Es steidzos, bet nevarēju ātrāk. (Ierauga Eistahiju.) Te tomēr ir viens svešs. Ei draugs! Tev uz kādu pusstundu būs jāizvācas no šejienes.
Lutācija. Tas ir kāds nelaimīgs cilvēks. Senatora Kūriona vergs Eistahijs. Viņš gribēja runāt ar tevi.
Eistahijs (piecēlies, tuvojas grīļodamies). Viņš izsita man aci… Vai es ar to vienu vairs varu redzēt?
Spartaks (drūmi noskatās viņā). Varēsi, draugs. Pietiekoši daudz tu varēsi. Vergi, kas abām acīm skatījušies savā dzīvē un liktenī, pazaudē prātu, ielec Tibrā vai
Eistahijs (tuvāk). Vai? Saki — pasaki to trešo!
Spartaks (nopurina galvu). To es nevaru — par agru vēl. Gaidi!
Eistahijs. Es nevaru gaidīt! Rītu viņš grib sūtīt mani prom uz Lūkāniju pie lauku darbiem …
Spartaks. Es saprotu, nabaga vīrs: tu zini, kas tevi tur sagaida, un baidies.
Eistahijs Tu redzi, kā es trīsu.. . Paglāb mani, saki, ko es lai daru!
Spartaks. Es varu teikt tikai to pašu, ko visiem tev līdzīgiem: bēdz kalnos un gaidi.
Eistahijs. Tas man jau pašam stāv prātā. Bet vai man ilgi būs jāgaida?
Spartaks (nepacietīgi). To es tev nevaru pasacīt. Ja ari zinātu, neteiktu: tu neesi no tiem, kam jāzina.
Eistahijs. Man nav vairāk kā tikai šīs skrandas, un kalnos tik auksti. Divas saujas pupu man šodien iedeva — es tur nomiršu badā. No mežiem nāk vilki, un man tikai runga būs rokās…
Spartaks (nikns). Tādu kā tu Romā ir vairāk ķā četri simti tūkstoši. Tas ir skaits, ar ko kaut ko Var iesākt — ja viņam ir drosme, pašpaļāvība un cerība brīvībai. Bet, ja jūs visi, tā kā tu, domājat ;ikai par to, ka jums nebūs pilnu vēderu ko pieēst, <a jums nav siltu mēteļu un ka kalnos vilki apdraudēs, tad pats Jupiters jums nevar palīdzēt. Tad jūs dauzīs tepat, tad jūs aizdzīs uz Lūkāniju, Apūliju un Kalabriju, iekals ķēdēs, arklā jūgs un kapās pātagām, līdz kamēr jūs ar savām maitām nomēslosiet Romas patriciešu un leģionāru tīrumus.
Eistahijs (dūres gaisā kratīdams). Es negribu, nē! Vēl šonakt es aizbēgšu kalnos. (Steidzas uz kāpnēm).
Spartaks. Bēdz un gaidi!
Eistahijs. Es gaidīšu — kad tu to saki!
Spartaks (galvu kratīdams). Kad es to saku… Kaut viņi bijuši vergi bez vergu dvēselēm! (Ātri iet dibenistabā.)
Kāds vīrietis un sieviete nāk lejup pa kāpnēm.
Lutācija (pretī). Novar nākt! Mans veikals ir ciol, es nevienam neko vairāk nedodu.
Sieviete paliek sienai pieplakusi.
T i b e r i j s G a 11 s (istabā). Es esmu Katilinas sūtnis. Man jārunā ar Spartaku.
Lutācija. Te nav nekāda Spartaka. (Stājas viņam ceļā.)
Tiberijs G a 11 s. Man katrā ziņā ar viņu jārunā sava kunga uzdevumā.
Paliek abi strīdamies.
Spartaks (otrā istabā, bridi klusēdams nolūkojies gladiatoros). Es redzu pārsteigumu dažā sejā. Tātad kāds no jums ir šaubījies, ka es nākšu?
Vairākas galvas paveršas pret Brezoviru.
Brezovirs. Mēs … nešaubījāmies … nē, nesauc tās par šaubām. Drīzāk tas ir pārsteigums. Brīvība ir tik dārga manta, ka pat vismazāko kripatiņu no tās negribētos atdot citiem.
Spartaks (saslienas). Vai ir kaut kas, kas pieder man vienam pašam? Vai esmu ko paturējis, pie kā jums nebūtu daļas? Un bez tam tā ir romiešu dāvana — es pie viņiem nekad neesmu ubagojis.
Lutācija. Te ir ieradies kāds vīrs, viņam katrā ziņā esot jārunā ar tevi.
Spartaks. Vai mums tā bij norunāts? Kādēļ tu te ielaid svešus?
Lutācija. Es viņu neesmu laidusi. Bet viņš neiet projām. Viņš esot Katilinas sūtīts.
Eimakols. Katilīna sūta pie tevis? Tu taču nerunāsi ar Romas patriciešu sūtņiem?
Krikss. Nemāci! Spartaks zina pats, ko dara, un atbild par to, ko dara.
Spartaks bridi noskatās viņos, pats pie sevis pārlikdams, tad iet.
Eimakols. Spartak, sargies!
Hanniks. Tu iedrošinies draudēt Spartakam, lupata tāds!
Krikss (stājas starpā). Mierā un klusu!
Visi klusu kā pirmiņ.
Spartaks (priekšistabā). Ko tu vēlies?
Tiberijs Galls. Es esmu Tiberijs Galls, mana kunga Lūcija Sergija Katilinas uzticības virs. Mans kungs vēlas runāt ar tevi.
Spartaks. Tavs kungs viņš ir, bet mans pagaidām ne. Ja viņš vēlas, tad var lūgt.
Tiberijs Galls. To viņš var. Bet viņš domāja, ka ari tu varbūt pats varētu vēlēties.
Spartaks. Katilīna ir gudrs un viltīgs. (Brīdi pārdomā.) Kad viņš vēlas mani redzēt?
Tiberijs Galls. Rītvakar — līdzko Venera atspīdēs pār Palatinu.
Spartaks (pēc brīža). Vai viņš nevēlējās zināt, kas te ir ar mani?
Tiberijs Galls. Nē. Tas viņam droši vien zināms.
Spartaks. Tā, tā… Un kā tu zināji, ka es atrodos še?
T i b e r i j s G a 11 s. Es ne, bet Katilīna.
Spartaks. Hm… Katilīna zina daudz. Ļoti daudz viņš zina …
Tiberijs G a 11 s. Ko man pateikt viņam?
Spartaks (pārdomā). Pateic viņam, ka es varbūt būšu . . . Pateic viņam, ka es varbūt nebūšu.
Tiberijs G a 1 1 s. Tā ir nenoteikta atbilde.
S pa rt a k s. Tā ir noteikti nenoteikta atbilde. Tā tu pasaki viņam.
Tiberijs Galls. Labi. (Palokās un iet, sarau- damies no sievietes uz kāpnēm.)
Spartaks lēnām atgriežas dibenistabā; bridi stāv dziļās domās — gladiatori nenovērš acis no viņa.
M i r c a (izskrien no kāpņu telpas, bezgala uztraukta, čukstus). Tas bij viņš!… Es viņu tūliņ pazinu … Bārda viņam uzaugusi…
Lutācija (priekšā; pārmezdama). Mirca, kāpēc tu nāc? Teicu, ka pasaukšu tevi, kad būs laiks.
Mi rc a. Veselu dienu esmu gaidījusi, kā izdzirdu viņa vārdu … Es nevaru — es nevaru — es nevaru ilgāk!… Divus gadus, Lutācij! — divus gadus es esmu bijusi tuksnesī un apakšzemē — no vakar- nakts nu man atkal šalc Traķijas meži… Un nu man atkal atspīd saule — es viņu esmu redzējusi! . . .
Lutācija. Šonakt nevar, bērns! Spartakam ir svarīga apspriede.
Mirca. Tikai vienu vārdu — vairāk es negribu … Tikai viņa roku noglaudīt… Es gaidīšu — ja vajadzīgs, līdz gaismai…
Lutācija (parausta plecus). Manis pēc." (Norāda aiz nišas.)
Mirca (ielien tur un pieraujas tikko saredzama). Kaut līdz rītam…
Spartaks (kā domas atvairīdams, nopurina galvu). Divi lai stāv aiz durvīm. (Divi gladiatori iziet.) Katilīna aicina mani pie sevis.
Torkvāts, Pie sevis! Un kā viņš zina, ka tu patlaban esi še?
S p a r i a k s. Tā ir tā lieta. Man šķiet, tas lapsa zina vēl vairāk. Es viņam neteicu, ka iešu, bet neteicu arī, ka ne — laika līdz ntvakaram, un tad es būšu skaidrībā. Bet ievērojiet vienu: lā ir bīstama zīme, ka Romas patricieši jau zina, kur mēs pulcējamies. Vai kāds no jums nav pļāpājis? Es neprasu tādēļ, lai viņu sodītu. Bet tāds sapratīs pats, ka viņa vieta ir pie llarona, ne pie mums.
Brezovirs (nosviež zobenu galdā). Viņš domā, ka mūsu starpā var būt nodevējs!
Krikss. Ikkatra tāda aizdoma apvaino šos vīrus.
Spartaks. Viņus es neapvainoju. Bet cilvēkam mutē mājo tāds bīstams kustonis, un to viņš bieži aizmirst pievaldīt. Se mūs apsargā Lutācija, par laimi ausis viņai abas veselas. Un ar to vienu aci viņa redz labāk kā cits ar divām. Bet Romas ielai ir tūkstoš acu un vecajiem vaļņiem te aiz kapsētas — divi tūkstoši ausu. Turiet savas mēles pavadā un nepalaidiet no rokām! Pieplociet zemāk kā slieka, kas zem zāles rāpo! Tikai, kad būs laiks — kad es jums lo sacīšu — mēs izsliesimies visā augumā un kliegsim, lai atskan no Ligurijas līdz Brūtijai: no ceļa, varmākas! gladiatori aiziet brīvē! . . .
Pārvelk plaukstu par pieri.
Bet lai paliek nākotnes sapņi, runāsim lietišķi un par šodienu. Veselu nedēļu man nebij iespējams jūs sastapt: lanists Akcians mūs dīdīja kā pērtiķus lēkāt un kā vēršus badīties, lai taukos apsmirdušiem patriciešiem un viņu konkubinērn sarīkotu labu izrādi.
Krikss. Mūs baroja ka cūkas pirms kaušanas.
E i m a k o 1 s. Labi tam, kam gadījās tāds kāvējs kā tev Spartaks.
Spartaks. Nedzeniet jokus, laiks ir pārak nopietns! Es nezinu, kas par šo nedēlu ir noticis un kur mēs patlaban esam. Torkvat, cik tev ir uzticamu vīru Kampanija?
Torkvāts. Simt divdesmit seši. Pēc katram divi dienam pa vienam pienāk klāt. Viņi baidās. Mums nav gladiatoru skola, bet cietums, sargi no- klausās katru vārdu. Četrus jau iekala ķēdēs un aizsūtīja uz akmeņu lauztuvēm.
Spartaks. Cietums ir ari mums Kapuā. Romieši jauš, ka kaut kur gruzd pagales nākošam ugunsgrēkam. Nerri — uguni viņi domā iekalt ķēdēs! — Brezovir! — un Ravennā?
Brezovirs. Mums ir piecdesmit, un vairāk neviens nenāk klāt. Sie ilirieši, ligurieši un riumi- dieši ir nolādēti gļēvi, ar tiem neko nevar iesākt. Bet iesākt vajag! Vajag tikai iesākt!
Spartaks. Enomajam Romā esot ap divi vai trīs simti.
Kāsts. Kur ir Enomajs? Kāpēc viņa šovakar nav še?
Spartaks. Akcians baidījās laist viņu cirkū, visu nedēju tur cietumā ieslēgtu. — Mums Kapuā ir simt divdesmit, bet tāpēc mēs uz tiem varam palaisties. Vai ne, Kriks?
Krikss. Ka paši uz sevi. Lentula Batiata skolas cietumam ir visbiezākie mūri, bet mēs no tiem nebaidāmies.
Spartaks. Simt divdesmit seši… piecdesmit… divi simti… simt divdesmit… Nepilni pieci simti. Tas ir maz, tas ir nožēlojami maz!
Brezovirs. Tikai iesākt vaiag! Kalni ir cilni izbēgušu vergu. Tūkstošiem vergu pie 'op" bariem tikai gaida, kad mēs dosim zīmi. Kampānijas, Lūkā- nijas — visi Itāliias izpostītie zemnieki būs mūsu pusē.
Spartaks. Zemnieki, gani un vergi — tas ir aitu bars, viens pats romiešu vilks viņus pārbiedēs. Bars vēl nav sacēlušos cīnītāju vīru pulks. Pieci simti. .. mums pat centurionu neiznāks.
Brezovirs. Es jau nomanu, uz ko tu liec. Tātad gaidīt? Gaidīt, vairāk neko?
Spartaks. Vēl divas nedēļas. Nevis gaidīt, bet strādāt. Vismaz dubultot mums vajag mūsu skaitu. Tad es došu zīmi.
-B r e z o v i r s. Zīmi- vai pēc divām nedēļām
tu to vairs dosi? Divās nedēļās mēs jau četras reizes varam tikt nodoti.
Spartaks. Četrpadsmit reizes mēs varam tikt nodoti — ja neesam gladiatori, bet vecas sievas, kas šodien vaid, ka viņām kauli sāp, bet rītu jūsmo, ka pilnu vāceli žāvētu vīģu sapnī redzējušas. Divkāršot vajag mūsu skaitu, un tur divas nedēļas ir visīsākais laiks.
Kāsts. Dzirdams, ka Lentuls Batiats tevi aicinot atpakaļ uz Kapuu par rudiāriju savā skolā. Vai tas taisnība, un vai tu iesi?
Spartaks. Trīs reizes viņš šovakar man runājis par to. Lielisku algu sola un pārtiku pie sava galda. Ko jūs par to domājat?
Eimakols. Kas labprātīgi kalpo Lentulam Batiatam un ēd pie viņa galda, tam grūti būs kalpot mūsu lietai.
Spartaks. Tas varētu būt arī gluži otrādi — bet to jūs nesapratīsiet. Bez tam mums arī Kapuā nepieciešams divkāršs skaits, jo mēs taču būsim tie, kas sacelsies pirmie.
E i m a k o 1 s. To varētu izdarīt Krikss viens pats.
Krikss. Bez Spartaka es neko neiespēju. Sešus romiešu zaldātus es apņemos nosist. Kapuas cietuma sienu es varu izlauzt — dievi man spēku ielikuši rokās, ar muti es esmu nevarīgs kā bērns, kas vēl šļupst.
Spartaks. Līdz rītam es arī par to būšu izšķiries. Akli pret mūri skriet es nevaru un negribu, kā jūs to darāt. Tikai vienu ievērojiet: ja arī kaut kas jums liekas nesaprotams, sakiet sev — tas notiek mūsu labā, vēlāk redzēsiet, kādēļ tā bij vajadzīgs. Katilīna un Lentuls Batiats, mana brīvība Un es pats- visam tikai tik daudz svara, cik tas kalDO
mūsu kopējam mērķim. Ārpus tā nav ne dzīvības, ne nāves — neKa nāvi … Vai ir "kāds, kas par to šauDitos.'
Gladiatori stāv klusu.
Hanniks (aizgrābts, pusčuks(us). Tikai nešaubies tu par mums!
Spartaks. Labi. Tagad mājās un pie darba! Paturiet prātā, ko es jums teicu! (Iziet. Citi pamazām pakaļ.)
L u i ā c i j a (pie galda līdzās durvīm). Tās ir brīnišķīgas lietas! Te viens ir sēdējis un nemanīts aizgājis. Pusdiena vēl bļoda, vīnu nemaz nav aizticis.
Spartaks. No tevis kāds aiziet, visu bļodu līdz dibenam neizēdis? Tas ir gan brīnišķīgi! Kas tas tāds bij?
Lutācija. Es viņu nepazīstu. Izskatījās tā kā pēc tirgotāja, tā kā pēc labākas sugas klaidoņa. Trešo vakaru viņš te ierodas… A! te ir arī nauda! Astoņas sēstercijas, vairāk, ka viņam nācās maksāt. Nē, viņš tomēr ir bijis godīgs cilvēks.
H a n n i k s. Un še ir dēlītis ar kaut kādiem ierakstiem. (Pasit zobenu padusē, paņem dēlīti, lasa.) Vārdi un skaitļi . . . Jā, tas tiešām ir bijis labības tirgotājs — viņš uzpērk kviešus. (Liek dēlīti atpakaļ, zobens izkrīt zemē. Viņš pieliecas to pacelt un paliek.) Pie Merkurija! Tur zem sola viens guļ!
Gladiatori pieliecas skatīties.
Brezovirs (izvelk aiz kaļas.) Pagodini mūs, cienījamais pilsoni! Parādi savu seju!
S i I v i j s K o r d ē n i j s V e r e s s. Neizlauz kāju, pilsoni! (Traušas augša.) Es biju palīdis
Spartaks (bargs ka negaiss). To mēs paši redzam. Tagad īsiem vārdiem: kā tevi sauc? kas tevi sūta? ko tu noklausījies?
Veress. Es zvēru — pie Jūpitera . . . Es esmu godīgs labības tirgotājs . . . (Rāda uz savu dēlīti.)
Torkvāts. Labības žurka tu esi, tie tirgotājs! Kviešus tu pa graudam zem soliem lasi. Jeb vai ne? Tad pasaki, ko tu tur meklēji?
Veress. Es nobijos no Spartaka.
Spartaks. Tas tikai vēl nāks. Tagad — muti vaļa! Ko tu tur noklausījies, un ko tu zini? (Zobenu rokā, draudoši stāj tuvāk.)
Veress (nobijies). It neko es nevarēju dzirdēt, neko es nezinu … Ne par pieci simti . . . ne par divi nedēļām… Ai!… (Aizsit plaukstu mutei priekšā.)
S p a r t a k s. Jūs dzirdējāt? Uzmaniet šo zuti!
Gladiatori draudoši loka apkart.
Tava mēle ir godīgāka nekā tu pats. Ļauj viņai vaļu — bez liekam runām un ar labu. Kas tevi sūta?
Veress (trīsēdams). Es izstāstīšu visu — tikai apsoli bez varas darbiem . . .
Spartaks (piecērt ar zobenu). Runā, suns!ļ
V e r e s s. Es esmu Silvijs Kordēnijs Veress, Kaja Veresa brīvlaistais. Mans kungs Katilinas triklmijā bij dzirdējis par gladiatoru sazvērestību un gribēja dabūt tuvākas ziņas. Kajam Vercsam Sicīlija pieder četrdesmit tūkstoši vergu — —
Spartaks. Mēs pazīstam šo nabagu. Kādēļ viņš gribēja izspiegot mūs?
Veress. Lai nopelnītu. Viņš gribēja slepus paziņot senātam.
Kāsts. Tas izklausās ticami. Nabaga Veress pat pārlauztu kvadransu neatstās uz ielas nepaceltu.
V e r e s s. Veselu mēnesi viņš lika man staigat pa visām Romas tavernām, bet tikai aizvakar es uzzināju, kur jūs sapulcējaties, un šovakar pirmo reizi sastopu jūs.
Spartaks. Un mēs tevi. Tā ir atklāta valoda, par lo tu pelnītu mazliet saudzības. Bet tiesu nospriežu os — tas ir liktenis, kas viņu spriež.
Veress. Ko tu gribi darīt? Taupi manu dzīvību! Es zvēru — nevienu vārdu — —
Spartaks. Nezvēri velti, Veres! Nokarsētas dzelzis un tava kunga nauda ir stiprāka nekā tavs zvērests. Es teicu — tas neesmu es, bet liktenis. Tava dzīvība … Tā ir viena, bet te esam mēs — Romas valstī ir simtiem tūkstošiem vergu, ar iededzinātām bēgļu zīmēm pierē, ar ķēdēs sakaltām kājām — —
Brezovirs. Netērē velti vārdus, Spartak, tie ir lieki! (Grābj Veresu.) Torkvāt!
Abi rauj Veresu pa kāpnēm.
Hanniks. Ļaujiet man arī Viņu, nolādēto!
Brezovirs. Paliec, jaunekli! Tas nav tavs darbs.
Visi (ris prom.
Spartaks. Ko es jums teicu? Esiet mēmi kā zivis! Esiet kā klints! Esiet kā kaps!…
Mirca no savas slēptuves.
Kas tas? Te ir vēl viens! Lutācija Vienace! Vai patiešām tu esi pārdevusi mūs?
Lutācija. Tad nē jel, Spartak, nē!
Mirca (pieskrien, nokrīt ceļos, glauda viņa rokas). Spartak! . .. Spartak! . . .
Spartaks. Sī balss!… Mirca, vai tiešām tā esi tu? Tu neesi Traķijā- tu esi Romā? (Berzē acis.) Draugi, skatieties jūs, manas acis piepeši ir aptumšojušās .. . Vai tā ir mana māsa? … Mirca, kādēļ tu esi Romā? Kur tēvs un māte?
Mirca (rāda ar roku uz leju). Romieši …
Spartaks. Nolādētie! Samaksās viņi arī par manu vecāku galvām! … Un tevi atveda Romā! 4 Nabaga bērns… Piecelies! (Atkāpjas un aplūko. Satrūcies atslreipuļo.) Un tāda tu esi! . . .
Mirca (lauza rokas). Tāda . . . Viņi sit inani un moka …
Lutācija. Pirksta platuma nevar atrast uz viņas miesas, kur nebūtu ziluma vai asiņainas svītras.
Mirca. Kā kustoni viņi pārdod mani katram, kam nauda … Divi gadi jau ilgst šīs mokas! …
Lutācija. Ar mani darīja tāpat. Mani paglāba tā izsistā acs un rēta, ar ko es izskatos zvēram līdzīga. To man padarīja kāds piedzēries, tikko no Gallijas atgriezies romiešu leģionārs. Nevienam cilvēkam es neesmu tik pateicīga kā viņam.
Mirca. Es to vairāk nevarēju izturēt. Vakar es biju aizgājusi Tibras krastā, gaidīju, lai ļaudis izklīst un nav tāda, kas varētu ielēkt man pakaļ. Bet tad es piepeši izdzirdu tavu vārdu, Spartak. Viņi runāja par Sullas rīkojamām gladiatoru cīņām cirku un vairākkārt minēja tevi. Un tad kaut kas atrāva mani no upes — es nevarēju nomirt, tevis neredzējusi. Man taču pasaulē vairāk neviena nav kā tu, Spartak… Un šodien tavs vārds skan visās ielās, Spartak!
Spartaks. Nabaga bērns! Divi gadi tu to esi cietusi… Un negadījās neviena, kas gribētu tevi izpirkt?
Mirca (nokar galvu). Viens… bet viņš pats bij vergs, un viņam nebij naudas… Paglāb mani, Spartak! .. .
Lutācija. Paglāb viņu, Spartak, citādi viņa aizies bojā.
Spartaks. Nebēdājies neko, Mirca, es tevi izpirkšu. Rītu pat es to izdarīšu.
Mirca. Tu! . .. Bet kā tu to varēsi? Tu pats esi nabags, tev nav naudas.
Spartaks (pēkšņi sašļūk). Ja — lo es biju aizmirsis… (Bridi domā — nopurina galvu.) Bet Len- tulam Batiatam tā ir! Par divām nedēļām viņš man izmaksās uz priekšu . .. Un, ja ne, — es viņam no- zagšu . . . es pats atkal pārdošos vergos, bet tu būsi brīva!
Mirca. Atkal brīva! … Vai es to varu cerēt?
Spartaks. Kad es to esmu teicis, tad tu vari. Rītu, es saku, nevienu stundu vēlāk! Šonakt vēl pacieties! Ej!
Mirca (gavilēdama). Spartak! (Pieskrien noskūpsta viņa roku, prom pa kāpnēm.)
Spartaks (pakaļ nolūkodamies). Nabaga, nabaga bērns! Kāpēc es to agrāk nezināju. .. Savu galvu es būtu atdevis par viņu! . . . (Nopurinās.) tin tagad, draugi, uz darbu! uz cīņu, uz brīvi! (Paceltu zobenu, ātri laukā pa kāpnēm.)
Gladiatori (tāpat). Uz ciņu! Uz brīvi!
Lutācija (aizgrābta, saņemtām rokām noskatās pakaļ). Dievi! kāpēc jūs man neesat devuši tādu brāli!
Lūcija S e r g i j a Katilinas l r i k I i n i j ā.
Milzīga telpa, ko sešas rožu un efeju apvītas marmora kolonas pardala divās daļās. Sienas greznotas vītnēm, starp kurām redzamas marmora statujas. Iris bronzas skapji ar dažādiem sudraba traukiem, starp skapjiem bronzas soli ar purpura ap. segām.
No griestiem nokarājas sudraba un zelta spuldzes; bez tam telpu apgaismo divpadsmit sudraba kandelabri, ko tur etiopiešu vergu bronzas statujas.
Vidū marmora galds ar trijām purpura apsegtām bronzas gu|solu rindām abas pusēs un clibengalā. Uz tiem patricieši baltās vilnas drēbēs, rožu, efeju un lauru vainagiem galvas. Pusgu|us Katilīna, Kūrions, Lūcijs Bestijs, Kajs Antonijs, Lūcijs Kalpurnijs Pizons, Auls Gabīnijs Nepots, Kornēlijs Lentuls Sura, Cetets un Kajs Veress — tam pie kājām Metrobijs. Aiz viņiem daži vergi vīna lējēji. Dibentelpā aiz kolonām flautisti] orķestris, nurni, gar sienam vergi un dejotājas.
Mielasts pie beigām. Viesi noguruši, daži iereibuši.
Kūrions (snaudis; paslienas). E… tas nav nekas!… Vai tad mēs te gulēt esam nākuši Katilinas mielastā! (Sniedz kausu atpakaļ.) Ielej, vergs!
Viņam ielej, Kūrions dzer.
Ā! . . . Katilinas vīns silda un atspirdzina, spirdzina un silda! Lai dzīvo devīgais Katilīna! Es tikai gribētu uzminēt, cik vecs īsti ir šis dzēriens.
K a t i lī na (īgns). Kūrion, tu esi ka tukša muca, pie tam vēl ar cauru dibenu. Lej, cik gribi, — ar katru dienu tu paliec resnāks, bet pilnāks ne. Paprasījis labāk, par cik pēc ši mielasta pieaudzis mans parāds Markam Krasam?
Kūrions pec briža aizsnaužas atkal.
Veress. Marks Krass ir mans lietuvēns. Pat naktī gulēt viņš man ne|auj.
Gabīnijs. Nabaga Veress! Krasa bagātība ir viņa lietuvēns. Bet būsim godīgi un atklāti: vai mūs visus nemāc skaudība pret viņu?
Antonijs. Padomājiet tikai, kas tā ir par ačgārnu lietu! Visiem nabagiem Romas valstī rodas savi aizgādņi. Glupie brāļi Grakhi un plānprātis Drūzs gribēja sacelt Romu kājās, lai zemi izdalītu plebejiem. Par mums, nabaga patriciešiem, neviens nav domājis. Baņķieri un augļotāji par procentiem apķīlā visus ienākumus no mūsu laukiem, vecie vergi apmirst, un mums nav pat tik daudz naudas, ko nopirkt jaunus viņu vietā.
B e s t i j s (izdzer kausu un triec to galdā). Taisni kauns un apsmiekls! Man jauna sieva, bet, kad viņa liek aiznest sevi uz forumu, man ir tikai seši vergi, ko sūtīt pa priekšu nestuvēm, un četras verdzenes, kas iet paka]! Romas likumi un mūsu pašu skopie tēvi liek mums dzīvot kā pēdējiem nabagiem.
S u r a. Bestijam taisnība! Par izsmieklu mēs ne- ļsam patriciešu vārdu!
Pizons. Skrandaiņi purpura togās mēs esam! Katilīnam jātaisa jauni parādi, lai varētu mūs, kā pienākas, pacienāt! Bet senatori katru nedēļu iet tirgū izvēlēties sev tas skaistākās verdzenes.
Veress. Atradis ko apskaust! Sieviešu dzimums tpu! Nospļaujies tu arī, Nepot!
N e p o t s. Ko es lai spļauju? Man sieva nesēd pie kājām tā kā tev.
Vispārēji smiekli.
Veress (kājās, izstieptu roku). Draugi un viesi! Es lūdzu, tikai vienu acumirkli palieciet klusu! Es manu, nupat nāk sajūsma pār mani. (Piebiksta Met- robijam.)
N e p o t s. Viņš deklamēs dzeju — lai glabjas, kas var!
Veress sāk deklamēt, pieliekdamies un paklausīdamies, ko Metrobijs saka priekšā.
Jaunekli brīnišķais, zeltainiem matiem un acīm, Zalgo kas līdzīgi zilganām zvaigznēm pie debess. Apolons pats tevi sūta pie manis, lai jūtu Dzīvības prieku un zaļokšņu jaunības spēku es
kaulos.
Dzimis tu Rodopsā — — nē! — — Rodoksā nē! Rodoinnā
Apjūk galīgi, nikni iesper Melrobijam.
Vispārēji smiekli.
Sura. Ko tu tur čuksti, Metrobij? Taurē viņam ausī! Vai tad tu nezini: Kajs Veress no dzimšanas pakurls.
Nepots. Līdz nākamai reizei, Metrobij, izlabo tās savas peršas. Ko tu runā par zeltainiem matiem, kad tev pat neviena pelēka vairs nav uz galvas? Un tad — nevis tu esi dzimis Rodosā, bet grieķis ir pats Kajs Veress. Tikai pa sapņiem viņš atrodas Romā.
Smiekli.
Veress (kājās). Turi muti, tu piena puika! To dzeju esmu es pats sacerējis — pats savām rokām, uz mata tāpat, kā es te turu šo kausu. Kur tu esi dzimis, to neviens nezina, varbūt tava māte tevi pacēlusi pie savām kāpnēm — —
Nepots (ari kājās). Tu, izvirtuli, iedrošinies zaimot manu māti!
Katilīna (izstiepj roku). Mierā, draugi! Mēs še neesam ne tvrgū, ne cirkū. Ir jau vēls, es redzu, mans vīns ir apnicis un jūs labāk vēlētos gultā. Bet viņš vēl ncfiāk - redziet, es gaidu kādu, ko arī jums gribētu pi ādīt Vēl vienu, pēdējo deju — lai jūs nesāktu kauties kā piedzēruši matroži. (Sasit plaukstas.)
Muzika, verdzeņu deja.
Vergs iesteidzas, pačukst kaut ko Katilinam.
Katilīna. Ā! beidzot! (Sasit plaukstas.)
Muzikanti un dejotājas aizklīst aiz kolonām, pamazām tur nozūd.
Epator! noliec te vienu solu viesim- divus,
viņam vēl viens esot līdzi. Aptērp viņus baltās togās, rožu vainagus galvās — es tos gribu cienīgi saņemt. (Viesiem.) Es esmu jums sagādājis mazu pārsteigumu. Cik jūs te neesat runājuši un strīdējušies, bet nekas nav iznācis, ne soli tālāk jūs neesat tikuši. Kā ēzeļi ap dzirnakmeni, tā jūs visu laiku kuļāties riņķī pa savu pašu pēdām. Kā pa miegam jūs taustāties apkārt, un velti vien es nopūlos jūs pamodināt.
Kūrions pamostas). Vai jau ir rīts un jāceļas? Man šķita, ka es vēl tā pamatīgi neesmu aizgājis gulēt.
Katilīna. Es gribēju parādīt jums vīru, kas zina, ko grib, un dara to, ko grib. Varbūt Spartaks varēs pateikt, kas arī jums darāms.
Sūra. Spartaks? Tu taču negribēsi vergu sēdināt pie mūsu galda?
Katilīna. Pie sava galda, neaizmirsti to. Un to, ka viņš ar asinīm ir nopircis sev brīvību, kamēr
mēs savējo ik dienas pārdodam Krasam un tiem citiem augļotājiem.
Spartaks ar Krikšu ienāk.
Ā! Esiet sveicināti, mūsu jaunie draugi! Pailgi likāt gaidīt, bet tas nekas: ko ielūdz, tam līdz ar to dotas tiesības likt gaidīt uz sevi. Bet kā tā? Es pavēlēju dot jums svētku drēbes un vainagus galvā.
Spartaks. Mēs pateicamies par godu, bet pie tava galda tomēr nosēdīsimies. Mans draugs Krikss tur nesajustos visai labi.
Katilīna. Kā jums patīk. Bet es nebiju domājis, ka pašā sākumā mūs šķirs tāda atstarpa.
Spartaks. Viņa bij jau pirms sākuma, un mēs tur neko nevaram darīt. Jūs smaržojat pēc vīna un rozēm — no mums nāk arēnas un asiņu smaka.
B e s t i j s (nenociešas, ironiski). Mēs dzirdam, ka gladiatori rīkojot jaunu sacelšanos. Kā tad īsteni stāv šī lieta?
Spartaks. Tev, patricieti, šķiet labs deguns. Tikai šoreiz tu neesi odis pret vēju, bet pa vējam.
Bestijs. Nu, tad kā ar tevi pašu? Saka, ka tu savā laikā esot dezertējis no romiešu karaspēka. Vai ari to es būtu odis pa vējam?
Katilīna. Nejaucies tu, Bestij! Tie ir mani viesi, un es runāju ar viņiem. Neapvainojies, Spartak, viņi visi ir drusku dzēruši, un tad mēles pašas iet savu ceļu. Jums, patricieši, cs varu teikt tikai vienu: ja kurš katrs no jums būtu kritis Mitridata gūstā un nemēģinātu izbēgt, tas būtu slikts savas tēvijas patriots, es pirmais teiktu, ka Romā tam nav vietas. Ka Spartaks ir mēģinājis aizkļūt atpakaļ savā Traķijā, tas tikai runā viņam par labu. Romiešu leģionā viņš ir turējies dūšīgi: izpelnījies pilsoņa vainagu un dekāna pakāpi. Vakar cirkū mēs redzējām viņa brīnišķīgo spēku un veiklību un arī viņa cēlo dvēseli. Viņu nekārdināja asinskārās publikas aplausi, viņš labāk dāvināja dzīvību savam pretiniekam, kas tagad ir viņa tuvākais draugs.
Krikss. Jā — uz dzīvību un nāvi!
Spartaks (nepacietīgs). Katilīna, atstāj mani mierā! Tādēļ tu mani neesi aicinājis.
Katilīna. Pareizi! Tādēļ ne. Es tev tūliņ sacīšu, kādēļ es tevi aicināju. Pagaidām neteikšu neko, ko par jums zinu. Es neesmu Veress, ne Bestijs, es ne- spiegoju — bet, ja zinu, tad vienkārši tāpēc, ka zinu. Bet tev jāzina arī par mums. Mēs še pulcējamies nabagi patricieši — —
Spartaks (aplūkodamies, pasmīnēdams). Nabagi? Vai nebūs par stipru teikts?
Katilīna. Es jūs saprotu, draugi, bet gribētu, lai arī jūs saprotat mani. Tāpēc būšu vaļsirdīgs līdz pēdējam, katram manam vārdam jūs varat ticēt. Jums liekas, ka še izskatās ļoti grezni un ka mēs esam patricieši un bagātnieki, kam netrūkst nekā. Bet jūs ļoti maldāties, mani draugi.
Bagātība un nabadzība ir vārdi, kuros var ielikt ļoti dažādu saturu. Piemēram, ņemsim jūs pašus, gladiatorus. Jūs esat vergi un domājaties arī nabagi, tāpēc, ka jums ne sēstercijas nav kabatā — vai ne? Bet jūs labi apģērbj un paēdina, jo citādi cirkū neviens uz jums negribētu skatīties. Cietumā jums ir tīri salmi, ziemā siltums un vasaru svaigs gaiss, jo
citādi jūs apdēstu parazīti un no utainiem gladiatoriem arēnā Romas matronas dabūtu krampjus.
BeT nu salīdziniet sevi ar kaut kādu Kampānijas latifundijas vergu. Vissmagākais apģērba gabals viņam ir divdesmit mārciņu ķēdes pie kājām — bez tām viņam vēl tikai caurumains krekls un striķis ap vidu, vairāk nekā. Un tomēr tas vēl vismaz reizi pa trim dienām dabū gabalu sapelējušas maizes, un bez tam neviens nevar nosargāt, kad viņš no vārpām izberž sauju graudu. Bet ko lai saka tie daudzie des- rnittūkstoši no saviem zemes gabaliņiem padzītie, Romā sabēgušie zemnieki, kas līdz ar nabagiem pārtiek no suņu un kaķu maitām un Tibras duļķainā ūdens? jau saproti, Spartak, ko es ar to gribu teikt.
"Tikai to, ka bagātībai ir tikpat dažādas pakāpes kā nabadzībai. Tev te liekas viss tik grezni un lieliski — tas tāpēc, ka tu neesi redzējis Marka Krasa triklīniju un Sulla nav ieaicinājis tevi uz vakariņām savā vasarnīcā Kumā. Pretī tiem un citiem viņiem līdzīgiem es esmu tikpat nabags kā tas suņa maitas ēdējs Romas priekšpilsētā pretim tev. Man bij jālūdzas — jā, taisni jālūdzas man bij, lai dabūtu aizņemties, ar ko sarīkot šīs mazās vakariņas saviem nedaudzajiem draugiem. Man pnšaņi nepieder pat šis sudraba kauss, no kā es dzeru. Visu ražu no maniem laukiem un visu, ko nomnieki man maksātu, paņem augļotāji par procentiem, un, kad parādi tā sakrājušies, ka nemaz vairs nespējam maksāt, viņi paņem pašu zemi. Simtu patriciešu es tev varētu nosaukt, kam agrāk piederēja desmit un divdesmit tūkstoši hektāru vairākās provincēs un kas tagad ir tikpat nabagi kā es pats. Astoņi simti vergu es uz pieciem gadiem esmu iznomājis Romas ieroču kalējiem un kuģu būvētājiem, tūkstoš divi simti uz diviem gadiem marmora lauztuvju un rūdas raktuvju īpašniekiem. Pašam man vairs nav, kur viņus nodarbināt.
B e s t i j s. Tev vismaz vēl ir ko iznomāt. Bet man, kad mana jaunā sieva grib uz forumu, man ir tikai seši vergi, ko sūtīt pa priekšu nestuvēm, un četras verdzenes, kas iet paka],
Antonijs. Mans tēvs man dod tikai vienu, un tas pats ir puskurls un pusakls. Bez tam viņam vēl lauzts mugurkauls. — Kauna lieta! drīz man pat sandales pašam būs jāpiesien pie kājām! i C e t e t s. Kad es gribu padzīrot ar draugiem, man kā ubagam paslepšus jāizlūdzas no mātes.
Antoni j s. Nost tēvus un likumu, kas viņiem' pār dēliem dod tādu pašu varu kā pār vergiem!
Katilīna (kājās). Kļūsiet jūs, jaunekļi, kad vīri runā! Pompejs, kukulis, Marks Kota un visi citi karavadoņi visas jauniekarotās zemes un prefektūras izdala saviem mīluļiem. Nopelnu bagāti leģionāri sen vairs nedabū neko, dažkārt, mājās pārnākuši, viņi atrod sava paša gabaliņu augļotāja nagos. Kamēr oligarhija sagrābusi visu varu savās rokās, nesas un taisnības Romā" vairs nāTr. Tagad nevalda vīrl7"ktTS ko spej, bet muļķi ūfrncKauņasTlfam nauda. Viņi algo klientus, kas vienmēr un visur balso par tiem. Augstie amati, vara un tiesības — viss Romā liek pārdots un pirkts. Tirgoņi un blēži sēž senātā, republika Jct uz bezdibeni — bczdibeņa_malā viņa jau ir! Kāpēc es iev visu to stāstu. Spartak? Tāpēc, lai tu zinātu, ka savā naidā pret Romu neesi viens. Tu slepeni rīko gladiatoru un vergu dumpi — tad neaizmirsti, ka pašā Romā ir patric'eši, kas gatavi stāties jūsu priekšgalā.
Spartaks (paceltu balsi). Kas tev saka, ka es to daru? Es vēlētos, lai starp gladiatoriem būtu tādi drosmīgi vīri. Bet tev tad jārunā ar tiem.
Katilīna (bridi caur pieri nolūkojies, pagroza galvu). Tu neesi vien stiprs, Spartak, bet arī gudrs un viltīgs. Bet tava gudrība nozīmē arī neuzticību, un tas apvaino. Es nebiju sagaidījis, ka tu atraidīsi mūsu labi domāto piedāvājumu.
Spartaks. Es teicu, Katilīna, es neko nevaru ne pieņemt, ne atraidīt. Tie, par ko tu runā, mani nav pilnvarojuši.
Katilīna. Tu esi viltīgs, uzmanīgs un piesardzīgs, bet tā ir katra laba karavadoņa pirmā īpašība. Taisnība — gladiatori nevar cerēt nekādu panākumu, ja negatavojas tādā slepenībā, ka tas paliek noslēpums pat pelēm jūsu cietuma salmos. Visos laikos tā ir bijis: jo vājāka sajūtas Roma, jo vairāk viņā sarodas nodevēju un spiegu. Labi, ja tu nevēlies, nerunāsim par tevi, bet par to, kam būs drosme sacelties un prasme saturēt kopā un vadīt izsalkušos, skrandainos vergu tūkstošus. Paša Jupitera spēka un Apolona gudrības viņam vajadzēs, lai pataisītu šos salašņas par karapulku, ar ko stāties pretī k»<.it diviem romiešu leģioniem.
Spartaks. Tu šaubies, ka no tiem sirgtu tūkstošiem varētu celties arī tāds vīrs?
Katilīna. Nē — kamēr tevi esmu redzējis, es nešaubos vairs. Viņš ir izvēlējies visizdevīgāko laiku, tas vien jau liecina par viņa saprātu un gndro aprēķinu. Nekad Roma nav bijusi tik spiclīgor apstākļos un tik bīstamā stāvokli kā tagad. Cik gadus jau ilgst Sertorija dumpis Spānijā — pats Pompejs tur neko nevar darīt. Lukulls un Kota velti mēģina sakaut Mitridatu Pontijā, vergi Sicīlijā vēl vienmēr nav apspiesti, pirāti dienvidu piekrastē atkal palikuši aplam bezkaunīgi. Bez tam Roma pati savā iekšienē šķobās visos stūros, oligarliija ved republiku tieši postā. Bet pats Jūpiters viņš varētu būt, šis mūsu varonīgais draugs, tomēr tur nekas neiznāks. Daudzreiz Roma ir bijusi pašā bezdibeņa malā un taisni tur attapusies, un atkal pacēlusies savā spēkā un varenībā. Hanibals bij pie pašiem Romas vārtiem — lielākais karavadonis, kādu pasaule jebkad pazinusi, — un kur tagad ir Hanibals, kur ir Kartāga?
Kā divi Hanibali varētu būt tas jūsu vadonis, un tomēr tur nekas neiznāks. Barbaru bandas nav kaujās rūdītu romiešu zaldātu pretinieki. Kara prasmes viņiem nav, disciplīnas viņiem nav un nav ieroču. Tikai savienībā ar mums viņi var cerēt uz panākumiem.
Spartaks. Uz kādiem panākumiem — saviem vai jūsu? (Soli tuvāk.) Klausies, Katilīna, ko es tev teikšu! Es tevi ļoti cienu, Katilīna, un daudzus no taviem draugiem, citādi es nebūtu še. Es pazīstu savus cietuma biedrus un tos citus — patiešām, viņi un viņu vadonis — pieņemsim, ka tāds kaut kur slēpjas — visus panākumus cerēja savienībā ar jums. Tagad es redzu, ka tā ir bijusi maldu cerība un māns. Jūsu ceļš un viņu ceļš — tas viens iet pret vakariem un otrs pret rītiem. Nekad viņi abi nesaplūdīs kopā!
Visu laiku es klausos jūsu runās. Tiesa, jūs esat nabaga patricieši, jums nav naudas, jums Romā nav las varas, kas jums pienāktos pēc sava dzimuma un izglītības, bagātnieki izdod likumus, kas ir pret jums. Ko iegūtu gladiatori un vergi, ja ar viņu palīdzību pie varas tiktu jūs? Vai jūs viņus visus atlaistu brīvē? Stulbi viņi būtu, to cerēdami! Neviena vārda le nebij ne uz to pusi. Visu laiku jūs žēlojāties, ka jums nav tik daudz vergu, kā jūs vēlaties, un tik daudz zemes, cik vajadzīgs, — to jūs gribētu dabūt, vairāk neko.
Vai jūs izskaustu riebīgas gladiatoru spēles cirkū, kur samnītiešiem jāapkauj gallieši un ģermāņi un Irākiešiem samnītieši? Drīzāk jūs liktu viņiem uzstāties arī savos mielastos, kā to jau dara Sulla un citi aristokrati.
Veress (sajūsmā). Patiešām,, tas ir tas jaukākais, ko es varu iedomāties! (Piegrūž ar kāju Met- robijam.)
Vairāk vēl bij: lai izpriecu gādātu dzīrēs, paradums jauks bij cīņas, kur asinis plūda, drausmīgas izrādes: cīkstoņi kāvās citi pret citiem mielastā katrā, un bieži vien kausus apšļāca asinis, bieži vien marmora galdus krāsoja asinis …
Katilīna. Vai tu turēsi muti, glupais lops! Spartaks. Viņš tikai pasaka to, ko jūs visi domājat. Tad tādēļ" vergiem būtu jācīnās iūsu dēļ! Lai jūs tiktu pie varas un mantas un izdotu likumus, kas noder jums pašiem. Pieņemsim — jūs viņiem iedotu divus kreklus tagadējā viena vietā. Pieņemsim jīis vairs neliktu viņus piesist krustā, mazāk spīdzinātu ar karstu dzelzi, vairāk tikai pērtu pātagām, divdesmit mārciņu ķēdes ap viņu kājām apmainītu pret desmit mārciņu smagām. Un tā, Katilīna, pēc tavām domām, būtu tā izeja? Par to būtu vērts, ka viņi un viņu vadonis noliek savas galvas kauju laukos?
Katilīna. Tu esi neprātis, Spartak! Drusku iegūt tomēr ir labāk, nekā neiegūt neko un tomēr pazaudēt savu galvu. Bez mums tas viņus sagaida droši — vairāk nekā droši.
" Spartaks (vēl soli tuvāk). Nekad jūs nebūsiet ciņiem līdzīgi un nesapratīsiet viņus. Jūs esat un paliksiet Romas aristokrati, augstākais dzimums, bet viņi jūsu acīs tikai barbari, smirdoši kustoņi un darba lopi, kuru liktenis ir piedzimt vergu kārtā un vienīgās cilvēku tiesības kalpot jums un strādāt jūsu labā. Bet viņi prasa brīvību! Dzirdi, romiet: brīvību!
Katilīna. Nabaga vīrs! Par kādu brīvību tu sapņo?
Spartaks. Tavs jautājums jau rāda, cik svešs tu, Katilīna, esi viņiem un it sevišķi viņu nezināmam vadonim. Es tev pateikšu, par ko viņi sapņo — un tici man, tas ir vairāk nekā tikai sapnis. Sagraut un iznīcināt, līdz pamatiem iznīcināt šo netaisnības un varmācības valsti, kas ar savu purpuru un savām marmora pilīm balstās tikai uz vergu pleciem un pati jau grīļojas kā tārpu izgrauzts koks!
Katilīna. Varbūt nolīdzināt arī Apenīnus, aizbērt Mesīnas jūras šaurumu un pievienot Sicīliju cietzemei? Varbūt izlabot vēl ko citu, ko dievi savā muļķa prātā aplam radījuši?
Smiekli.
Spartaks. Smejieties vien, patricieši! Pienāks reiz diena, kad Romā nevienam vairs negribēsies smieties … Varbūt viņi vēl nespēs uzbrukt Romai; varbūt vēl negribēs to — es nezinu, kādi būs viņu un viņu vadoņa nolūki. Bet vienu zināt, vismaz ja 'šat jūs paši: nekādi dievi jap" radījuši romiešus,- lai bV> uz mūžīgiem laikietnjbūtu par kungiem simtām citām tautam. Ja viņiem ir viennrātība, šicitTjusu nosoies- uem Un verdzībā sakaltiem simtiem tūkstošiem, viņi saraustīs savas ķēdes un nokratīs jūgu! Brīvi viņi uks! Viņi pārpeldēs jūru dienvidos un austrumos, ziemeļos viņi pāries Alpiem pāri savās zemēs. Visas savas tautas viņi sacels kājās, un tad kā lavīna, kā negaisa mākonis ar pērkoniem un zibeņiem viņi tad velsies pāri Romai ar tās bagātajiem un nabagajiem patriciešiem, un desmit tūkstoši dievu viņus tad neglābs!
Katilīna (satraukts un izbrlnēts). Tādēļ vien bij vērts aicināt tevi. lai dzirdētu to. ko tu saki.
Spartaks. Un.Ja vini līdz ar savu vadoni kristu līdz pēdējam vīram, — arī tā būs uzvara!) Lielāka, nekā" jūs sava uzpurina un pVata stulbumā varat iedomāties! Viņi būs parādījuši vienīgo ceļu, pa kuru iedami, vergi var iegūt brīvību — cīņu, cīņu uz dzīvību un nāvi! Un, ja arī viņiem jākrīt, — viņi mirs lai mūžam dzīvotu viņu tautas un tautu brīvība! . . .
Aprauj, pārvelk plaukstu sejai.
Tagad atļauj man iet, Katilīna.
Katilīna (kā lēnām attapdamles, pamāj vergam. Spartaks ar Krikšu prom. Katilīna lēnām pagriežas pret viesiem). Tas vīrs mums visiem sagādās baismīgas dienas … Zēl — žēl, ka viņš nav piedzimis par romieti!
Naktī pie Kapuas vārtiem.
Pilsētas mūris. Lieliskā vārtu celtne vairākām arkām, vārti dziļāk aiz pirmās. Attālāk labajā pusē akvedukta spriešļi. Tuvāk ugunskurs. Pie tā dekāns Popilijs ar pieciem zaldātiem spēlē kauliņus. Divi kreisajā pusē snauzdami sēž uz pakāpēm, kas ved pie pilsētas mūra. Trešais, vairāk priekšā, uz zobena atbalstījies, stāv sardzē.
Nakts vējaina un auksta. Aiz mūra pilsētā reizēm tāla čala un šķindoņa.
Popilijs (uz bridi pārtrauc spēli). Visi nelabie gari! Kas tur Kapuā tā žņirkst? Liekas, it kā kāds visu laiku zobus grieztu.
Pirmais zaldāts. Tad tas droši vien būs mūsu prefekts, vecais Mecijs Libeons. Pa miegam viņš redz, ka viņa Meciju atkal nes uz tribūna pili.
Otrais zaldāts. Stāsta, ka Tits Servilians viņu gaidot katru nedēju piektdienas naktī. Un šonakt ir taisni piektdiena.
Popilijs. Nu redzi, cik vienkāršs izskaidrojums visām sarežģītām lietām — es to jau sen esmu novērojis. (Nožāvājas.) Miuoss lai norej tribūnu Titu Servilianul
Pirmais z a 1 d ā t s. Jā, lai norej! Un lai dzīvo mūsu prefekts Mecijs Libeons!
Otrais zaldāts. Tāpēc, ka viņš tik labprāt guļ un ļauj citiem.
Popilijs. Kas mums nekaitēja mūra telpā aiz vārtiem: viens stāvēja sardzē un citi varēja atpūsties. Kaut viņš klibs paliktu, tas Tits Servilians! Viņam par patiku salsti te un garlaikojies.
Pirmais zaldāts. Un ja vēl bijusi kaut mazākā vajadzība. Kapua guļ kā katru nakti, un te ārā neviens taču nenāks: pat baloži un zvirbuļi zina, ka pirms gaismas vārtus neslēdz vaļā un sakņu un augļu dārznieki agrāk netiek uz tirgus.
Otrais zaldāts. Mēs citi ļoti labi varētu salīst siltā telpā aiz vārtiem, kamēr viens paliek ārpusē sardzē.
Popilijs. Muldoņa! Vai tad tu nezini, ka vārti tikai no iekšpuses slēdzami?
Otrais z a 1 d ā t s. Tā ir tā sērga.
Popilijs (aplūkojas; nikns). Ei, kas tur! Ko jūs tur snaužat? Pavēlēts bij stāvēt sardzē.
Pirmais sēdētājs. Mēs tikai uz vienu mazu brīdi. (Izberzē acis.) Kamēr Decijs un Kvints Pļauts stāv sardzē. Nolādēts! Decijs viens pats! Kur tad Kvints Pļauts?
Decijs (īgns). Prasa! Vai tad nezināms, kur! Kur tad citur kā pie Lelijas, pie tās savas dārznieces. Es te lai stāvu viens kā nerrs.
Popilijs. Kā viņš drīkst bez atļaujas? Pērt es viņu likšu! Galvu es likšu viņam nocirst! (Ko citu iedomājis, pasmejas.) Kvints Pļauts — vai jūs esat ieklausījušies, kā tas skan? Kvi-ints… tas tā, kā kad ar pirkstu aizķer stīgu .. . Pla-auts . . . plauks! ar plaukstu ģitārai pa vēderu!
Otrais zaldāts. Gudrinieks tu esi, Popilij! Ar plaukstu pa vēderu . . .
Visi smejas.
Popilijs. Ko jūs gan domājat! Es pats savā laikā esmu ģitāru spēlējis.
Kvints Pļauts (steigšus, bet uzmanīgi uzzo-
gas no kreisās puses; Decijam). Vai es ilgi biju prom?
Decijs (skaļi). Nē — tu pārāk agri esi atpakaļ. Ej vēlreiz!
Kvints Pļauts. Cst!
Popilijs. Panāc vien šurp! Mana zobena mugura ļoti ilgojas sastapties ar tavējo. Tu — dienas zagli!
Kvints Pļauts (tuvāk). Bet pavisam ne! Tas es nevaru būt gluži vienkārši jau tāpēc, ka patlaban ir nakts. Bet es redzēju divus vīrus.
Decijs. Pie Lelijas. Un viņi tev krietni vien sadeva pa ribām.
Kvints Pļauts. Nemaz ne! Kad es iznācu no būdas, viņi abi uz viena zirga jāja garām.
Pirmais zaldāts. Divi vīri uz viena zirga? Lelija tevi droši vien pacienāja ar kausu laba tusku- lānieša, un tad acis tev sāka rādīt divkārši.
Kvints P 1 a u t s. Ne uz to pusi! Bet tālu viņi netika — zirgs bij nodzīts līdz pēdējam, viņš krita, un tie abi palika kājām.
Otrais zaldāts. Un palika kājām. Un stāstam ir beigas.
Kvints Pļauts. Vēl nav. Un tad viņi nogriezās no ceļa, taisni pa taku gar akveduktu. Es brīnos, ka viņi vēl nav še. Nē, tomēr es nebrīnos vis: abi streipuļoja, likās, ka nav jājuši, bet vai no pašas Romas kājām nākuši.
Popilijs. Lai viņi tikai parādās še — es viņiem muguras nozilināšu! Nakts blandoņi tādi!
Ķrikss un Hanniks no labās puses.
Ā! tur jau viņi nāk! Tuvāk, tuvāk, mīlīši, lai jūsu sejas var aplūkot. Gandrīz pēc cilvēkiem izskatāties, bet tas nevar būt: katrs godīgs pilsonis tagad atrodas savā gultā, bet jūs kā pūces naktī laidelējaties apkārt. Pag! Viņi ļoti izskatās pēc gladiatoriem.
Hanniks. Tev ļoti asas acis, dekān, neviens lai nedomā tevi krāpt. Tā ir, mēs esam gladiatori.
Popilijs (lepns). Na, ko es teicu?
H a n n i k s. Mēs abi — mans draugs Sitriks, viņš ir gallietis un vāji runā romiski. Un es pats — Van- niks, es esmu ligurietis. Mūsu lanists mūs izīrēja kādai bagātai kundzei. Viņa ir laba kundze un atlaida mūs šodien ārpus pilsētas. Kā redzat, mēs esam aizkavējušies, mums katrā ziņā jātiek atpakaj.
Popilijs. Pirms gaismas vārti nevienam netiek atvērti, vai tad jūs to vēl nezināt? Tā ir tribūna Tita Serviliana pavēle, un to neviens nedrīkst pārkāpt.
Hanniks. Mēs zinām. Kas mums ar tribūnu un viņa pavēlēm, mēs klausām tikai to, ko dekāns saka. Mēs dabūsim sodu.
Pirmais zaldāts. Jā gan — pērienu ar dzelzs rīkstēm. Es ceru, tā nebūs pirmā reize.
Popilijs. Klusu, kad dekāns runā! Es jūs labprāt ielaistu, bet tas vienkārši nav iespējams: vārtus lagad aizslēdz no iekšpuses, mums pašiem te jāstāv līdz rītam.
Kvints P1 a u t s. Ja jūs esat no Kapuas, kāpēc lad abi jājāt uz viena zirga?
H a n n i k s. Uz viena? … Nē — mums katram — Jā, uz viena paša, to tu pareizi saki. Lieta bij tāda: la kā mēs bijām nokavējušies un naudas arī mums bij, no kāda zemnieka nopirkām tādu pavisam vecu, ko ratos jūgt vairs nevarēja. Ceļā viņš mums pakrita .. .
Popilijs. Neklabini tik daudz savus žokļus! Sēstieties un gaidiet, kamēr vārtus slēgs vaļā! Tālāk, tālāk, lai vējš jūsu smaku nenes virsū. Tpu! Sie gladiatori vienmēr smird pēc sviedriem un zirgu mēsliem. — Spēlēsim tālāk. Iesāc!
Hanniks ar Krikšu aiziet vistālākajā kreisajā stūri un nosēstas pie krūma.
Jūs tur visi četri! Stāviet pie vārtiem, pa divi katrā pusē. Nav brīnums, ka tribūns nāk pārraudzīt.
Hanniks (klusu). Vārti ir ciet un sardze ārpusē … Nav ko šaubīties, mēs esam izspiegoti un nodoti. Tie ir bijuši ātrāki nekā mēs. Kaut Spartaks to zinājis un nesācis šonakt!
Krikss. Tas nāk par vēlu. Rīkojums ir dots — šonakt viņi visi mēģinās izlauzties no Romas, no Prenestas, no Sētijas- Vai tu dzirdi?
H a n n i k s. Ko? Es neko nedzirdu.
Krikss. Es visu laiku klausos. Lāgu lāgiem tāds troksnis, kāds Kapuā nekad nav dzirdēts.
Hanniks. Tas ir tikai vējš.
Krikss. Mani pašu tu vari mācīt, manas ausis ne. Klau! Atkal!
Hanniks (klausās, nogroza galvu). Es tikai vēlētos, kaut es būtu pilsētā. Veselu stundu mēs esam nokavējuši, tie nolādētie ir aizsteigušies mums priekšā! Kāpēc tavam zirgam ceļā vajadzēja krist, viņš bij divreiz labāks par manējo.
Krikss. Kad es esmu trīs reizes smagāks kā tu.
H a n n i k s. Tā ir lā lieta. (Popilijam.) Dekān, vai īsi pirms mums te neatjāja kādi jātnieki no Romas?
Popilijs. Seši vīri ar centurionu — pirms stundas, tad vārti vēl bij vaļā. Kas ir?
I I a n n i k s. Nekas nav. Tikai viņi mums pajāja garām, kad mēs vēl kaulējamies ar to sasodīto zemnieku.
Popilijs. Liec tu mani mierā ar saviem zemniekiem, redzi taču, ka man nav laika. Sēdi un gaidi, kamēr atslēgs vārtus!
Hanniks (mēdās). Kamēr atslēgs vārtus… pats tup pie vārtiem kā ķēdes suns pie savas būdas . .. Tie ir bijuši senāta vēstneši. Viņi ir nodoti, tur vairs nav ne mazāko šaubu. Ko Spartaks un Enornajs divi vien iesāks ar divi tūkstoši gladiatoriem, no kuriem puse pie tam vēl pavisam zaļi! Vai šiem nolādētiem mūriem patiešām nekur nevar pāri tikt?
Krikss. Paliec mierā, gaidīsim tepat. Spartaks ar Enomaju kopā ir vismaz tik daudz kā desmit tādu kā es un divdesmit tādu kā tu.
H a n n i k s. Kuš! Klausies!
Aiz mūra pieaugošs troksnis, ne pārāk stiprs.
Mecijs Libeons (aiz vārtiem). Attaisiet vārtus, es gribu laukā! (Vārti paveras.) Plašāk, tu auna dēls, kad prefekts grib laukā!… Divi nāk līdzi!
Vārti aizveras. Mecijs Libeons ar diviem pavadoņiem.
A! jūs stāvat! Tā ir pareizi, ta es esmu pavēlējis. Bet kur Popilijs? A! sildās! Dekān, vai es tā biju pavēlējis?
Popilijs. Tikko pienāeām drusku rokas apsildīt. Nejauki vēss šonakt.
Mecijs Libeons. Salst, it kā nebūtu vēls pavasaris, bel agrs rudens. (Zaldātiem.) Ko jūs vēl stāvat? Sardzē stāt pie vārtiem! (Popilijam.) Palidzi man atsēsties. Tā, tā, tā… (Nolaižas puszviļus.) Patiešām, šī uguns silda labāk nekā visas citas, pie kurām es esmu sēdējis. Pavisam tāds salds siltums.
Popilijs. Tā tas ari ir: malka no kada nokaltuša bumbierkoka. Es vienmēr esmu teicis: mūsu prefekts ir tas asprātīgākais cilvēks visā Kapuā.
Mecijs Libeons. Vai ne? Ne tikai Kapuā, bet ari pašā Romā. Tur tikai vēl Kvints Hortenzijs varētu mēroties ar mani, bet ari vienīgi tāpēc, ka viņš ir jaunāks un viņam lokana mēle.
Popilijs. Pareizi. Vienīgi tāpēc.
Mecijs Libeons. Oh! labi silda! Popilij, vai tev neizliekas smieklīgi, ka Kapuas prefekts tā sēž aiz pilsētas vārtiem un sildās pie tava ugunskura?
Popilijs. Nemaz man neizliekas. Katra vieta paliek cienījama, kur piestāj Mecijs Libeons.
Mecijs Libeons. Tas gan. Bet tomēr teikšu, ka labāk gan es patlaban atrastos savā gultā. Vakariņās man bij fazāna cepetis, no Kalabrijas atsūtīta muciņa veca vīna un no Meslnas augļi. Tu zini, kas tie ir par augļiem?
Popilijs. Dzirdējis esmu.
Mecijs Libeons. Pē! Dzirdēt nav tas, kas nobaudīt viņus. Es biju tikko pirmajā nomidzī, kad Tits Servilians ceļ augšā. Gladiatori taisoties sacelt dumpi, viņš saka, no Romas esot tādas ziņas. Ko tu par to saki?
Popilijs. Ja viņi taisītos, tad mēs še Kapuā gan zinātu labak nekā viņi Romā.
M e c i j s I.i b e o n s. Protams, ka labāk. Pats viņš ir jāšus, joņo pa pilsētu, ka galvu pazaudējis. Kā par nelaimi manam zirgam taisni šonakt piekritušas vīveles, un tā man bij janak kājām. Nevienu gladiatoru un nekādu dumpi mēs ceļā neredzējām.
Pirmais pavadonis. Tāpēc, ka mēs nācām pa pašu pilsētas vidu. Bet man šķita, ka pie Lentula Batiata skolas cietumiem notika kaušanās.
Otrais pavadonis. Visās apkārtējās ieliņas tribūns nostādījis zaldātus.
Krikss (Hannikam). Ko es teicu? Viņi ir pagalam!
M e c i j s Libeons. Gladiatori kaut kur dabūjuši vīnu, piedzērušies un tāpēc saceļ traci. Nava jau pirmā reize. Nu, tribūns viegli tiks ar viņiem galā, labu pārmācību dabūs šie smirdoņas. Redzi, dekān, es negribēju būt pie šī netīrā darba. Vai tad tas ir kāds varoņdarbs, likt dzelzs rīkstēm nopērt un sakalt ķēdēs dažus simtus šo barbaru, kādam ducim nocirst rokas un otru duci piesist krusta? Lai rīkojas Tits Servilians, viņam tā alkst slavas, kuras man pietiek. Vai ne, dekān?
Popilijs. Pilnīgi pietiek un vēl atliek.
Krikss. Nolādētie!… Kāpēc mums vajadzēja nokavēties!
Mecijs Libeons. Kas tur murkš? Ē! kas tie ir par vīriem?
Popilijs. Divi novēlojušies gladiatori. Viņiem jāgaida, kamēr atslēgs vārtus.
Mecijs Libeons. Ā! gladiatori! Viņiem šonakt pat zobeni līdzi — un tu to neesi atņēmis?
Popilijs. Es vienkārši nebiju ievērojis.
1* 51
Mecijs Libeons. Tāpēc, ka tu esi tikai vienkāršs zaldāts un tev nevar būt tik asa skata kā tavam prefektam. — Ei, jūs tur abi! Nesiet šurp savus zobenus, nolieciet blakus manam ierocim!
Krikss izslējās, strauji tver savu zobenu.
Hanniks. Neesi traks, nepazudini mūs! Mēs viņus dabūsim atpakaļ. . .
Abi nes un noliek zobenus.
Mecijs Libeons. Tā, tagad viss kārtībā, nu jūs varat gaidīt, kamēr atslēgs vārtus. Bet kas jūs esat, un kāpēc jūs nakts laikā atrodaties še?
H a n n i k s. Mēs esam gladiatori — mēs abi, mans draugs Vanniks un es. Es esmu Sitriks.
Mecijs Libeons. No Lentula Batiata skolas?
Hanniks. No tās. Bet Lentuls mūs ir izīrējis kādai bagātai kundzei, un tai mēs kalpojam. Viņa ir laba kundze, viņa šodien atlaida mūs pastaigāties ārpus pilsētas, un tā mēs nokavējāmies. No kāda leģionāra nopirkām vecu kara zirgu-
Kvints Pļauts. No kāda zemnieka, viņš teica. Tur kaut kas nav kārtībā!
Mecijs Libeons. Nav tava daļa! Par kārtību gādāju es, Kapuas prefekts. Tu turi muti un stāvi sardzē!
Hanniks. No kāda zemnieka, kas agrāk bijis romiešu leģionārs. (Parāda mēli Ķviniam Pļautam.)
Mecijs Libeons. Tā, tik tālu viss būtu kārtībā .. . Kāda kundze, tu teici? Kas viņa tāda ir?
Hanniks. Skaistā Mecija.
Mecijs Libeons. Ko? (Paslienas sēdus.)
Skaista un pie tam Mecija? Tad tā būs mana sieva. Vai jūs mani nepazīstat?
Hanniks. Kā ne! Kapuas prefektu mēs redzam gandrīz katru dienu. Es domāju, tu arī mūs
Mecijs Libeons (gari noskatās). Kas jūs var atšķirt, visi jūs izskatāties vienādi … Bet man šķiet, ka esmu gan ievērojis jūs. Tā kā jūs nu esat še, tad Mecija droši vien būs pilsētā un savā gultā.
H a n n i k s. Droši vien. Šonakt viņa atrodas savā gultā. (Uzsver vārdu «savā».)
Mecijs Libeons. Es pats to teicu, ne tu! Visa Kapua zina, cik viņa ir tikumīga.
P o p i 1 i j s. Jā — viņa ir pavisam tikumīga. Visa Kapua zina, ka Mecija ir tikpat tikumīga, cik drosmīgs Mecijs Libeons.
Mecijs Libeons (iepriecināts). Jā, patiešām tā! Tagad mani uz ialas katrs puika sveicina.
Popilijs. Nu kā tad citādi! Katrs sargā savu ādu . . . (Aprauj.)
Visi klausās. Pilsētā sacēlies troksnis, spēii pieaug, tuvojas vārtiem. Beigās skaidri sadzirdama kauja.
Mecijs Libeons (pārbijies). Dievi! . . . Viņi taču nelaidīs tos laukā! .. .
T i t a S e r v i 1 i a n a balss. Pie vārtiem! . . . Nelaidiet viņus laukā! . . . Sargiet vārtus! . . .
Kaujas troksnis — ieroiu šķindoņa, kliedzieni, lāsti. Vārti.'1 atsprāgst vaļā, izgrūst laukā bars gladiatoru ar Spartaku priekšgalā. Vairums bruņojušies degošām lāpām, citiem kaut kāds ierocis — iesms, dzelzs stienis, cirvis. Aiz viņiem vārtu ejā romiešu 'zaldāti.
Spartaks. Nelaidiet viņus laukā!… Dedziniet acis! … Sitiet viņus nost! . ..
Daļa brūk atpakaļ romiešiem pretī, daļa ar Spartaku uzbrūk
sargiem.
Krikss ar Hanniku metas pie saviem zobeniem. Hanniks ar Libeona zobena spalu iezvel tam pa galvu.
Popilijs. Nebēdziet, nolādetie! .. . Rinda!… Duriet viņus nost! . ..
Krikss. Še tev, nolādētā romiešu varde! … (Nodur viņu.)
Balss romiešu pūli. Viņiem tur ārā pa- līgi! . . .
Pulks raujas atpakaļ,
T i t a S e r v i 1 i a n a balss. Vārtus!. . . Vārtus ciet! .. . Nelaidiet viņus iekšā! …
Romieši atpakaļ, vārti aizkrīt. Sargi izklīst, citam atņem ieroci, cits bēgdams nomet pats.
Spartaks (savējiem). Atpakaļ! Lieciet viņus mierā! Tie mums vairs nekaitēs! (Noslauka sviedrus, ierauga tos divus.) A! nu jūs arī esat klāt! Par vēlu: mēs bijām nodoti …
Hanniks. Mēs zinājām un steidzāmies — par vēlu . . . Tici man, Spartak, tā nebij mūsu vaina . . . Tik vien jiis esat?
' Spartaks. Trīs ceturtdaļas palika uz ielām, vārtos un mēslu bedrēs — Tits Servilians ir lielisks miesnieks. Es ceru, daži būs tikuši dienvidu galā mūrim pāri… Bet tagad nav laika gaudot. Iesākts ir, tagad atliek tikai cīnīties tālāk vai mirt. Mēs cīnīsimies!
Krikss (pasper soli). Es! Gladiatori (cits caur citu). Es! . . . es! . ..
Spartak s. A! divi te guļ! Lai paliek varnam ko knābāt! . . . Ieročus uzlasīt!
Gladiatori nomet savējos un uzlasa ieročus.
Un tagad — prom uz Vezuvu!
Pāris gladiatoru. Uz Vezuvu!
Visi prom uz kreiso pusi.
M e c i j s Libeons (paceļ galvu, apskatās, noglauda pieri, sten). Vai-ī! . . . (Stenēdams rāpo uz vārtiem.) Noladētais Tits Servilians!… Zaķapastala, ne karavadonis!… (Pie vārtiem.) E! atveriet! … Tas esmu es — Kapuas prefekts Mecijs Libeons! . . . Žigli veriet vaļā!… Es esmu ievainots! Man ir liels puns pierē!