153352.fb2
Vezuva piekājes augstienē.
Neliels, līdzens laukumiņš ar dažiem klintsbluķiem. Visapkārt melnas sienas, stāvas, šķautnainas, plaismainas klintis, lejas da|ā meža vīnstīgām un krūmiem apaugušas. Kreisajā pusē, augšā ari Vezuva sniegotā galotne. Pašā priekšā iloejas taka, neaugstu aizsarga valni aizkrauta Pāri valnim lejup slīdošām rindām sargu šķēpi, galos tiem gladiatoru simbols romiešu ērg|a vietā — sarkana vergu cepurite un virs tās divas sasniegtas bronzas rokas.
Dibenā pa klinšu izloku tālē redzams zils, saulē mirdzošs Neapoles jūras licis ar dažām baltām ku&u burām. Pretmetā šim plankumam laukuma ainava izskatās drūmi baismīga.
Visapkārt laukumam gladiatori stāvus, sēdus vai guļus, ieročiem rokās vai līdzās. Dziļumā, kreisajā pusē, pulciņš galliešu. nūbiešu un grieķu notupušies no vīnstīgām sien kāpnes. Labajā pusē pie klints Hanniks un grupa centurionu. Pašā dibenā bezdibeņa plaisa, pie tās kaudze romiešiem atņemto ieroču. Pār klintsbluķi nogūlies, Spartaks lūkojas lejā.
Pirmais gfa llietis (bikli atskatās uz Spartaku, pieķer roku kaklam, paklusi). Slāpst . . . Kaut lāso ūdens bijusi!… Tā ir nolādēta zeme: saule aiz kalna, bet tveicē kā krāsnī.
Otrais gallietis. Jā — mūsu mīļā Gal- lijas saule tā nav. Tur viņa šādā pavasarī kā ar plaukstu glāsta, bet ziemā iekniebj — ai, kā viņa prot iekniebt!
N ū b i e t i s. Pie mums, kad ziema, sautēs nemaz nav, visu laiku lietus līst.
Grieķis. Lakedonijā nelīst nemaz.
Otrais gallietis. Bijis kaut kas ko ēst — kaut pāra kumosu, daudz es negribētu. Trešā diena, kā maizi neesam redzējuši.
Pirmais gallietis. Kamēr Klods Glabrs stāv lejā un mums ce|š uz Pompeju ciet.
Otrais gallietis. Mēs esam nokļuvuši sliktākā cietumā kā Lentulam Batiatam Kapuā.
Grieķis. Ej vien atpakaļ, viņš gaida. Paaugstinās tevi četras pēdas virs zemes līmeņa.
Klusi smiekli.
Pirmais gallietis. Cst! .. . Spartaks!…
Spartaks (atgriež galvu). Cik tālu jūs esat?
Grieķis. Tūliņ pateikšu! (Cilā čupā sagrieztus kociņus.) Seši simti … septiņi… astoņi. . . Taisni astoņi simti piecdesmit.
Spartaks. Labi. Vēl tikai piecdesmit. Virve rāda taisni deviņi simti pēdas Piespiedieties — līdz pusdienai kāpnēm iābūt gatavām.
Grieķis. Pie^d^smit pēdas . . . Būs!
Pirmais centu rions. Ko viņš tā vēro to bezdibeni?
Otrais cen ! ii rions Tas ir gluži velti: dibenu nevar saskafil — melns kā Stiksas alā. Saule tur nekad vēl nav iespīdējusi.
Trešais centu rions. Nav nekāds brīnums, jūs tikko dzirdējāt: deviņi simti pēdu.
Pirmais centu rions (klusāk). Visu laiku es te stāvu un skatos — un zināt, kas man ienāk prātā? Vai Spartaks nelūko, vai pa to pusi nevar tikt lejā un prom no šejienes?
Otrais centurions. Tu laikam vairs neesi pilnā prātā! Vienīgi akmens no šejienes var nok|ūt tur lejā. Putns varbūt nolaistos — bet mēs — mūsu te ir tūkstoš divi simti smagu vīru ar bruņām un ieročiem, un nevienam no mums nav spārnu.
Pirmais centurions. Nav nemaz grūti še pazaudēt prātu. Trešā diena, kā mums nav ne maizes, ne ūdens, un kas vēl būs rītu un parīt? Varbūt tiešām, ka sāku jau palikt traks, bet es tur neko nevaru darīt, tā doma pielīda kā čūska un šņāc manās smadzenēs, nekā es viņu nespēju apklusināt.
Tūkstoš divi simti, tu saki? Jā, tas ir pareizi. Bet mana doma man čukst ausī: kur tūkstoš nevar, tur dažreiz vienam vēl iespējams. Kādēļ viņš liek vīt tās garās kāpnes?
Hanniks (bezgala pārsteigts). Kas? Ko? Tu gribi teikt, ka Spartaks
Pirmais centurions. Es vēl neko neesmu teicis, Hannik. Bet tev nevajag aizmirst, ka ari Spartaks ir tikai cilvēks, kam griba dzīvot — it sevišķi, ja viņš ir trīs nedēļas brīvē pabijis gladiators.
Hanniks (nikns). Cūka! Tu apgalvo, ka Spartaks varētu mūs pamest!
Citi stājas starpā.
Pirmais centurions. Lai visi labie gari mani no tā pasargā! Es viņu mīlu tāpat kā tu, par viņu man vairāk rūpes ka pašam par sevi.
Otrais centurions. Mums visiem, Hannik, par to vari būt drošs. Tomēr viņš mums aiztaupītu liekus ķīviņus, ja vairāk runājis pats, lai arī mēs zinām, ap ko lauzās viņa prāts. Jo ko tad paši varam izdomāt?
Trešais centurions. It neko nevaram. Mēs tomēr esam un paliekam tikai nabaga barbari.
Otrais centurions. Spartakam ir barbara muskuļi un spēks un romieša galv^
Trešais centurions. Kā mēs triecām lejā kapujiešus un samalām tur! Kam palaimējās aizbēgt, tie tagad droši vien klīst apkārt pa Kampāniju un pastāsta visiem, ko nozīmē tas, kad gladiatori ir cēlušies kājās.
Otrais centurions. Pašu Titu Servilianu viņš nodūra, pirms tas vēl bij paspējis savu zobenu pacelt, kā pienākas.
Pirmais centurions. Kā vanags zvirbuļu baru viņš tos izkliedēja pa vīna un sakņu dārziem Vezuva piekājē. Kāpēc mēs tūliņ negājām preti Klo- dam Glabram un nesakāvām to tāpat? Kāpēc mums atkal vajadzēja atkāpties še augšā un ļaut Klodam apsēst vienīgo izeju lejā? Murdā mēs esam, bet pie cauruma glūn Klods Glabrs un gaida, kamēr sāksim pa vienam līst laukā vai visi kopā nosprāgsim badā.
Otrais centurions. Mums vajadzētu vienkārši brukt lejā un romiešiem virsū, tāpat kā mēs to izdarījām ar kapujiešiem. Tūkstoš varbūt kristu, bet vismaz tie divi simti izkļūtu no ši slazda, kur visiem lā kā tā jāsapūst.
Pirmais centurions. Pūdē gan tevi te! Cik brīvu stundu tu pa šīm dienām esi piedzīvojis? Apmācība no gaismas lidz vēlai naktij, kamēr vīri krīt no kājām. Palūk, kā gul — sliktāk kā pēc dienu ilgas kaujas. Kam tas vajadzīgs? Ko no mums grib izdidīt?
Otrais centurions. Sliktākais tas, ka mums vairs nav ne maizes, ne ūdens.
No kreisās puses, no klints aizkares iznāk Kāsts, Brezovirs,
Torkvāts, Krikss, Eimakols, Bartorikss un gans Glīvs.
Krikss. Spartak, Glīvs tomēr netiek prom.
Spartaks nāk uz priekšu; arī centurioni pievienojas pulkam.
Spartaks. Glīv, tu mēģināji pa to pašu pusi, pa kuru uzrāpies?
Glīvs. Mēģināju, lai gan zināju, ka tas velti. Augšup vēl varēju, tāpēc ka pazīstu te katru krūmu pie klints un katru plaisiņu sienā. Lejup man vajadzētu tikai divas minūtes, bet tad tur apakšā tas vairs nebūtu es, bet kaudzīte gajas un asiņu.
S p a r t a k s. Tā tas ir. Es arī to zināju.
Glīvs. No šejienes neviens nav citādi ticis lejā kā tikai pa to vienu taku.
Torkvāts. Un to pašu tagad Klods Glabrs tur savos nagos.
Kāsts. Vai patiešām mums būs jāsapūst šajā nolādētajā alā?
Brezovirs. Tad es labāk papriekš pats metos uz sava zobena.
Spartaks (Gtlvam). Un tev tomēr gribētos ļoti tikt atpakaļ mājās un pie savas sievas?
Glīvs. Man nav vairs ne māju, ne sievas. Manu zemes gabalu un vīna dārzu par parādiem paņēma augļotājs, tagad tas pievienots senatora latifundi- jai, un es ganu viņa kazas. Sieva man nomira aiz bēdām, kad savā nabadzībā bijām spiesti pārdot abus dēlus Nolas bagātniekam. Man viena alga, šepat pakritu vai citur.
Spartaks. Tu esi pavisam un galīgi nabags, tāpēc ka tev viena alga.
Glīvs. Es tev teicu: tādu ka es Karnpānijā vien ir pieci tūkstoši. No Samnltijas un Apūlijas nak desmit, no Lūkānijas-
Spartaks (atmet ar roku). Tu mani gandrīz biedē ar saviem skaitļiem. Redzi taču, es pats še mētājos kā cilpā saķerta paipala.
Kāsts. Nē, ne kā paipala! Visu laiku es tevi vēroju, Spartak. Nevienu nakti tu neguli, staigā apkārt kā lauva būrī un lūko, vai nav kur restes palikusi kāda sprauga.
Torkvāts. Un dienu dzen mūs tā, ka no kājām krītam.
Eimakols. Un jau trešo dienu nav ne maizes, ne ūdens.
Kāsts. Kāpēc mēs nebrūkam virsū romiešiem? Vai tāpēc Kapuas ielās un mēslu bedrēs palika vairāk kā trīs simti gladiatoru, lai paši še sapūstam kā sprostā sadzītas žurkas? Kāpēc tu nerunā, Spartak? Trīs dienas, kopš vārdu no tevis neesam dzirdējuši.
Spartaks (brīdi asi uzlūko visus). Totiesu vairāk pļāpājat jūs. Es runāju tikai tad, kad ir kas ko teikt.
G r i e ķ i s (kājās). Piecdesmit- un līdz ar to
deviņi simti!
Spartaks. Labi. Vienu galu pie klints — kā es teicu — pie otra akmeni, ko es tur esmu pielicis. Un tad uzmanīgi nolaidiet lejā!
Gladiatoriem.
Augšā visi… Rindās! Tuvāk šai malai, lai arī sargi var dzirdēt.
Noliektu galvu vēro, kamēr gladiatori sakārtojas, tad izslienas.
Jūs gribējāt, lai es runāju, — labi, tagad man ir ko teikt. (Pakāpjas uz klints bluķa.)
Dziļš klusums. Tālē dobji dzirdamas gaviles romiešu nometnē. Daži gladiatori nenociešas, norekdamies pakrata zobenus uz to pusi.
Lai viņi rēc — gudrā lauva norūcas tikai tad, kad laupījumu nagos dabūjusi. Tas ir izbadojies runcis, kam notek siekalas, peli jau ieraudzījušam vien.
Jā! . . . Mēs satriecām Titu Servilianu un izkliedējām kapujiešus kā aitu baru, neviens no viņiem ar veselu kažoku neatgriezās mājās. Linu lupatas, etiķis un koka kruķi patlaban Kapua astoņas reizes cēlušies cenā.
Gladiatori nevar novaldīt sajūsmas rēcienu.
Bet neaizmirstiet, ka tie bij aptaukojušies, reimatisma saliekti un sirdsslimi Kapuas pilsoņi, kurus pašu matronas aiz kājām izvilka no pēļa apakšas. Un Tits Servilians bij zaļš zeņķis, kam slāpa palielīties savas metreses Mecijas Libeonas priekšā. Jā, tikai nejēgas puikam varēja ienākt prātā ieņemt šo augstieni pa taku, kur pat platākajā lejas galā nav iespējams izvietot vairāk par desmit zaldātiem rindā.
Vecas sievas ar slotām un krāsns kruķiem viņš tā varēja sakaut, nevis tūkstoš divi simti gladiatorus. Bet jūs apreibstat no pirmās uzvaras, kas patiesībā nemaz nav saucama par tādu, jūs paliekat lielāki barbari, nekā esat pec dzimuma. Jūs man pārmetat, ka nevedu jūs tūliņ pretī tribūna Kloda Glabra pulkiem. Jūs nelgas! to es jums pasaku acīs! Titam Ser- vilianam bij divas kobortas salašņu, skaita tikpat kā mēs. Tribūns Klods Glabrs tur stāv ar sešām, tātad mums katram pretī trīs vīri. Un tie vairs nav Serviliana pilsoņi, bet jaunekļi, tie labakie, ko Roma varēja dot. Vai mēs spējam stāties tiem pretī?
Pirmais centurions. Es domāju, mēs tomēr spējam.
Spartaks. Viņi mūs tagad dzenātu pa Vezuva piekājes vīna un sakņu dārziem gluži tāpat, kā mēs iztrenkājām kapujiešus. Gals tas būtu, pirms kā vēl īsti esam sākuši — vai jūs dzirdat?
Jūs esat kā bērni, man šķiet, es jūs pirmo reizi redzu. Jums liekas, ka pilnīgi pietiek ar to, ko Lentula Batiata skolā esat mācījušies. Tā ir tā aplamība! Karalauks nav cirkus arēna, te jums nav jācīnās pret vienu, diviem — manis pēc pret trim, bet pret romiešu kohortu, pret viņu ierindas un cīņas kārtību, ar kuru tūkstoš viru nav vairs tikai tūkstotis, bet divi, varbūt pat trīs.
Vai tagad jūs saprotat, ko es jums saku? Mēs varam cīnīties ar romiešiem tikai tad, kad mums ir līdzīgi ieroči un līdzīga kara māksla. Nelgas un aitas galvas! Tāpēc es nemetu jūs Glabra kohortām priekšā sakapāšanai. Tāpēc uzvedu atpakaļ še augšā un dzinu mācībā no gaismas līdz vēlai naktij. Kas par to, ka dažs pakrīt, sviedriem apklāts un nomocīts, — ritu viņš piecelsies divreiz stiprāks, nekā šodien bij… Vai tagad saprotat? Eimakol?
E i m a k o 1 s. Es — sāku saprast .. .
Spartaks. Un tu, Kriks?
Krikss. Es par tavu gudrību, Spartak, nekad neesmu šaubījies.
Bartor.ikss. Man tas bij skaidrs no paša sākuma.
Hanniks. Tāpat man, Bartoriks! Ja te ir vēl kāds, kas šaubās par Spartaku, lai nāk priekšā, tam būs ar mani darīšana!
Balsis. Nav! Nav neviena!
S p a r t a k s. Iekaliet to savās galvas un sirdīs — pat savas dūrēs un kāju locītavās to iekaliet: ko es esmu darījis, daru un turpmāk darīšu, viss tas notiks jūsu pašu labā. (Pašam savas dzīves man vairs nav, es esmu to nometis ITHz ar savām gladiatora un verga skrandām. Es dzīvoju jums un tiem tūkstošiem, kas nāk no Kampānijas un Lūkānijas un nāks vēl no visām Itālijas malām. Es varu krist šodien vai rītu — tam nav nozīmes — ja tikai dzīvo vergu un visu Romas kalpināto un apspiesto brīvība!
Dziļš klusums; tālu no lejas atkal dzirdamas gaviles romiešu
nometnē.
(Zobus griezdams.) Līksmojiet, nelgas! Līdz vakaram es jums vel dodu laiku, tad jus kauksiet citādi!
Gladiatori izbrinā saskatās.
(Nevaldāmi nikns.) Pat par nopietniem pretiniekiem viņi mūs netur, mēs viņu acīs neesam cilvēki,
bet kaut kādi atkritumi — salašņas — smirdoši vergi — kalnos sabēdzis lopu bars, ko viņi atnākuši aizdzīt atpakaļ mājās … šis vīrs mums ir atnesis noteiktas ziņas. Glīv!
Glīvs. Tribūns Klods Glabrs ar sešām kohor- tām. Pats ar trijām še takas galā apcietinātā nometnē. Centurions Valerijs Mesala ar otrām trim aizsūtīts Vezuva otrā pusē uz Nolas ceļa
Kr i k s s. Ja mēs par kādu brīnumu mēģinātu norāpties tajā pusē lejā.
Spartaks. Jā, kā gliemeži, kam acu nav, kas lien tikai taustīdamies.
Glīvs. Tas tikai tā, drošības labad, katram gadījumam. Patiesībā Klods Glabrs nemaz netaisās uzbrukt. Ieslēdzis jūs šeit un gaida, kad bads piespiedīs padoties. Līdzi viņiem vezumi ar roku un kāju ķēdēm. Piedzērušies zaldāti taisa koka krustus.
S p a r t a k s. Dzirdiet, ko viņi jums gatavo!
Pirmais centurions. Nolādēti! Es saku, bez kavēšanās gāzīsimies lejā un virsū viņiem! Es labāk trīs reizes krītu kaujā, nekā ļaujos sevi par apsmieklu piesist krustā!
Spartaks. Pagaid, tu vēja grābsli! Mēs negāzī- sirnies, bet nokāpsim lejā. — Tu saki, ka no plaisas ir izeja?
Glīvs. Simt soļus gara, līka ala, kādreiz tur droši vien kalnu strauts iztecējis. Izlien tādā biezoknī, ka tikai šejienes gani to zina. Tūkstoš soļu no Kloda nometnes vaļņa.
Otrais centurions. Tā ir priekš tiem, kas tur lejā. Mēs nevaram norāpties kā ķirzatas, ne nolaisties kā putni.
Spartaks. Dienu un nakti es stāvēju tur, bezdibeņa malā, un skatījos. Jā — es redzēju putnu nolidojam lejā un nodomāju tāpat kā tu: mums nav spārnu… Norāpās ķirzata, un es teicu: mums nav četru pielipīgu plezniņu kā tev… Un vēl vienu nakti — un tad man tas bij rokā. Nometu akmeni un klausījos, cik ilgs laiks paiet, kamēr viņš atsitas dibenā. Liku novīt virvi un izmērīju tūkstoš astoņi simti sprīžu, tas ir taisni deviņi simti pēdu. Un tad es liku sagriezt meža vīnstīgas un sasiet kāpnes. Tās ir gatavas un nolaistas. (Sējējiem.) Vai viņas stāv stipri?
Grieķis. Nepalokās — kā stīga!
Bartorikss (iesit sev pa pieri). Kāpostgalvas mums ir pret tavējo!
Kāsts. Bet mūsu te ir tūkstoš divi simti vīru.
S p a r t a k s. Ja tu vari viņus reizē dabūt lejā, tad dari, mana gudrība tik tālu nesniedzas. Es zinu tikai to: papriekš viens, no smagākajiem, un, kad tas ir lejā un dod ziņu, tad citi pa vienam — līdz pēdējam vīram, un ieročus ar virvi lejā.
Hanniks (sajūsmā). Ja tas tev izdodas, Spartak, tad Wi neesi gladiators un cilvēks, bet viens no dipviem.
Spartaks. Mums jāizdodas, jo mēs to gribam, un cita ceļa mums nav. Ātri tas neies un viegli arī ne, bet nākamo nakti līdz pusnaktij mēs varam būt lejā. Var gadīties, ka kādam noreibst galva vai apgurst rokas — var būt, ka es pats tas esmu.
Balsis. Nē, Spartak, tu tas nebūsi! Tu tas nedrīksti būt! …
Spartaks (pasmaidīdams). Labi, labi, mani draugi! Mana galva ncnoreibs, un manas rokas nenogurs. Gribu cerēt, ka ari jums nevienam nenoliks nekāda nelaime. Un kad būsim tur lejā … Visu
dienu romieši dzīro un bļaustās- un krustus taisa
mums. Ap pusnakti viņi gulēs. Krikss ar vienu ko- hortu uzbruks Klodam Glabram, es ar otro Valerijam Mesalam uz Nolas ceļa. Kā sausas niedres mēs viņus sabradāsim! Un tad mums būs ieroči tiem, kas droši vien jau tagad pa visiem ceļiem plūst šurp.
Un tad… Mums te apkārt lejā ir Pompcja, Neapole, Baija, Mizena, Kūma un Nola. Pompeju neaiztiksim, tai nav mūru apkārt — sakostiem zobiem, bet viņi mums neturējās preti. Pompejieši neliedza mums maizi, viņu kalēji taisīja mums ieročus un nozīmes šķēpu galos. Pārējās pilsētas ir stipri nocietinātas un naidīgas mums līdz pēdējam puikam un vecenei. Romieši neļaus laiku apsēst un ieņemt tās. Bet Nola ir tā nolādami ļaunākā starp tām, to mēs neatstāsim. Es jums apsolu: pēc divām nedēļām mēs tukšosim vīna kausu Nolas tirgus laukumā!
Balsis (sajūsmā). Nolas tirgus laukumā!… Kausu vīna! … Es viens pats gribu veselu mucu! …
Spartaks. Papriekš Klods Glabrs un Valerijs Mesala!… Stājieties pie kāpnēm, līdz pusnaktij mums jābūt lejā. Pirmais tas, kas tas smagākais un kam vairāk drosmes. Es norīkošu sargus, lai sakur prāvu uguni takas vidū. Romieši domās, ka mēs te gaidām uzbrukumu.
Pārkāpj valni; redzams, ka šķēpi pašķiras, izveidodami eju.
Gladiatori sagrūst pie kāpnēm.
Pirmais centurions. Uz Nolu! Tie nelieši mums verdošu ūdeni 110 mūriem lēja virsū!
Otrais centurions. Uz Romu! Es gribu, lai Lukulla vergi ari man reiz pusdienas pagatavo!
Trešais centurions. Nelga! Papriekš tev jātiek gala ar Klodu Glabru un Valeriju Mesaiul
H a n n i k s. Visu papriekš tev jātiek lejā, tu balamute!
Balss. Kas kāps pirmais?
Gladiatori sāk kāpties atpakaļ.
Otrā balss. Spartaks teica: tas smagākais un drosmīgākais.
Trešā balss. Abas tās īpašības nekad nav kopā.
Bridi visi lūkojas meklēdamies.
Kāsts Ciznāk priekšā). Es kāpšu.
Krikss. Smaguma tev ļoti daudz, drosmes drusku. Es kāpšu.
Lejā uzliesmo ugunssārts. Romiešu nometnē gaviles.
Spartaks nāk atpakaļ.
Spartaks. Tik labi, ka labāk nevar vēlēties! Tās ir zosis, ne romiešu zaldāti: ar reizi noticēja, ka mēs taisāmies kauties. — Nu, vai ir atradies, kas kāps pirmais?
Kāsts ar Krikšu aplūko viens otru.
Nu labi — tad es pats iešu pirmais.
Krikss. Nē, šoreiz es gribu pirmais. Galva man nekad nav reibuši.
Spartaks. Tu? Es gan gribētu, lai tas ir kāds cits: tu man esi par daudz vajadzīgs. (Bridi domāj Labi. Man nav tiesības grozīt, ko jūs paši izvēlaties.
Tad iesāc, Kriks, bet turies droši — no tevis tagad atkarājas mūsu liktenis.
Krikss (nomet ieročus un nokāpj pār malu). Esi mierīgs, mani vēl neviens nav nobiedējis.
Sasprindzināts klusums, gladiatori nolūkojas Kriksam pakal. Lejā auro romieši.
Kāsts. Vai tu esi lejā?
Neatbild.
Balss (čukstus). Viņš neatbild . . . E n o m a j s. Vai tu esi lejā? Krikss (kā dziļi pazemē). Es esmu! Nolaidiet manus ieročus!
E n o m a j s. Var kāpt? Krikss. Droši! Pa vienam vīram! Spartaks (dziļi atvelk elpu.) Ā! . . . Romiešu dievi ir aizgulējušies un atmodīsies par vēlu! Kāpiet! Pa vienam! Kas lejā, tūliņ stājas alas galā apsargāt ieeju! Ko atradīs ar zobena dūrienu mugurā, tas būs vienīgais, kas karāsies romiešu taisītā krustā! . . . Nolaist ieročus!
Gladiatori spiežas ap nokāpni, citi sien ieročus virvē un laiž lejā. Spartaks nāk atpakaļ.
Vienam jāpaliek pēdējam. Tas būšu es. Hanniks (viņam blakus). Es nevaru atstāt tevi vienu, tu stiprais! Es palieku pie tevis! Bartorikss. Un es, tu drosmīgais! Hanniks. Tu esi mūsu galva! B a r t o r i k s s. Un mūsu sirds! Spartaks (noskatās abos, pasmaida, pasniedz katram savu roku). Labi — tad palieciet, mani uzticamie! Mēs paliekam visi trīs!
Piektais skats
Foruma laukums Nolā.
Foruma celtnes pēc Romas parauga, tikai mazāka apmēra un vienkāršākas.
Pāri namiem nomalē ceļas ugunsgrēka dūmi un liesmas. Gladiatoru un pilsoņu trokšņaina drūzma. Da|a kareivju piedzērušies, citi tikai iereibušics. Labajā pusē uz kāpnēm un dziļāk portālā nometušies dzīrotāji, citi patlaban pieveļ jaunu vīna muciņu. Kreisajā pusē, tāpat uz pakāpēm un aiz kolonām, tirgoņi pārdod un pērk. Gladiatori spraucas ar nopirktām un pārdo- dodarnā saiņiem. Pilsoņi, sievas un bērni pūlīšos un pa vienam - salauzti, nobēdājušies, noraudājušies. Pa starpām ložņā skrandaini, puskaili, izbadojušies vergi uri izbēguši gani. uzglūnēdami, ko noraut. Daži kāri rij ko nozagtu, citi raustās ap maizes gabalu, citi kārslas ap dzīrotajiem, cerēdami kādu lāsi.
Pāris lēkā, jokus rādīdami un diedelēdami. Piedzērušu spēlmaņu orķestris ar ģitārām un flautām.
Dzērāji (dungo dziesmu).
Reiz bija runcis sardzē likts, lai viņš to peli ostu
Smiekli.
Pirmais dzērājs (atgrūž blandoni). Ko tu te kārsties kā kaza ap maizes garozu! Taisies, kā pazudi!
Blandonis. Lūdzu, kungs… Tikai vienu lāsīti! … Visu mūžu cauri, katru nakti es sapņoju, ka viens bagāts kungs man ielej lāsīti Ķipras vīna.
Pirmais dzērājs (laimīgs un lepns). Dzirdējāt! Tā viņš mani sauc! (Ar pirkstu sev krūtīs.) Tas kungs esmu es!
Otrais dzērājs (blandonim). Tu, draugs, aizej pie pilsētas gravja, pastrebies. Tur mēs atlejam, kas pašiem par daudz.
Smieklu rēkoņa.
Blandonis. Par lūgšanu, kungs! Tikai vienu lāsīti.
Uzradies Melrobijs; staigā apkārt, paslepšus vērodams un klausīdamies.
Pirmais dzērājs. Tu sāc man iepatikt, skrandaini. Ar savu nekaunību tu vēl vari tikt par zemturi Kampānijā vai par vīna dārznieku Kalab- rijā. — Nu tad še, ievelc ar vienu malku. (Atgrūž.) Ko? No mana kausa! Tad viņš man līdz vakaram smirdēs pēc ķiplokiem! (Norauj kājai romiešu kurpi, ielej lajā.) Na — streb no tās!
Smieklu rēkoņa.
Sieva (pakaļtverdamās gladiatoram, kas ar drēbju klēpi spraucas pie tirgotājiem, kur naudas žvadzoņa). Atdod nu, cienījamais pilsoni. Tev taču nevajag. Tev pašam naudas vairāk, kā vajadzīgs.
Gladiators (atgrūž). Liecies mierā, kad tev saka! Piekodusies kā dadzis sunim astē.
Sieva. Bet es zinu, ka tev nevajag. Tu pēc tāda neizskaties.
Gladiators. Protams, ka nevajag, — man jau tā pilnas kabatas. Bet jums par pamācību. Ko domājies: viņi aizslēgs vārtus un nelaidīs mūs iekšā! Karstu ūdeni no mūriem gāzīs mums uz galvas! Nolas pilsoņi prātam! Mēsli jūs esat! Spartaks pavēlēs, un mēs jūs visus sakapāsim gabalos tāpat kā Kloda Glabra un Valerija Mesalas romiešus! Pagaidiet tikai, lai ierodas Spartaks!
Pilsonis (lien klāt). Kas te notiek? Kas par traci? Ko viņš grib no tevis?
Sieva. Vai tad viņš no manis grib, aklais! Bet viņi pirmiņ pie pilsētas vārtiem nosita manu vīru, un tagad viņš nes pārdot viņa drēbes!
Gladiators (sāk ielūkoties viņā). Tev pašai par pamācību, tu zoss!
Sieva. Atdod nu, tu labais, tu stiprais! Tev jau nevajag. Ko tava māte teiktu, ja viņa tevi tā redzētu?
Gladiators. Ak tu odze tāda! Zināms, ka man nevajag! Mani vecāki ir turīgi ļaudis.
Nosviež nesamo.
Sieva. Ko es teicu? Tūliņ redzams, ka tu esi no labāka dzimuma kā tie citi.
Gladiators. Vai tiešām tu to saki?
Sieva. Visi to saka. (Noliecas pacelt drēbes.)
Gladiators (ielūkojas vēl labāk; iekārē). Paļauj, es pats palīdzēšu. (Uzlasa.)
Sieva (sānos iespriestām rokām). Bet pielūko! Tā ka tu man viņas nesaburzi!
Gladiators. Nē, nē! Es viņas nesīšu tik rūpīgi, it kā tavs nelaiķa vīrs — — nē, it kā es pats tur būtu iekšā. Nu, rādi ceļu uz savu būdu!
Sieva. Pielūko, es teicu! — Kur lien! Ceļu dodiet!
Aiziet, lepni izslējtisies; gladiators iztapīgi pakaļ.
Balss. Uzķērās! Kā līdaka makšķerei!
Smiekli. Kņada un troksnis pieaug.
Dzērāji (bļaustīdamies).
Reiz bija runcis sardzē likts, lai viņš to peli ostu
Divi klaidoņi sāk plēsties, pūlis rēkdams un uzmudinādams spiežas apkārt.
Kāsts (ar diviem centurioniem no kreisās puses; steidzīgs, bezgala nikns). Mierā-ā! . ..
Troksnis mazliet aprimst; pūlis pieraujas gar malām.
Vai jūs esat gladiatori vai salašņu banda? Vai jūs atrodaties iekarotā pilsētā vai esat sanākuši uz tirgu Kolā piedzerties, pļēgurot, balagānus skatīties?!
Pirmais dzērājs (žagodamies). T-tas ir īsts Ķipras vīns … Vai negribi pamēģināt, Kast? . .. Mu-ū-ciņā vēl nedaudz turas …
Kāsts. Turi muti, tu pieskābusī vīna muca!
Cenlurioni izvilktiem zobeniem grib mesties gladiatoriem virsū.
Pirmais dzērājs. Draugi! viņš grib mums uzbrukt! Vai mēs nesakāvām Kiodu Glabru un neiekarojām Nolu? Par salašņu bandu viņš mūs lamā!
Gladiatori tver zobenus.
Kāsts (attur savus centurionus). Palieciet mierā! Te jāspriež pašam vadonim. Kur ir Spartaks?
Pirmais dzērājs (lielīgi smejas). Nobijās gan!… Tu prasi, kur ir Spartaks? Pameklē gar pilsētas mūriem. Es esmu pārliecināts, ka viņš vairāk piedzēries kā es un tagad gu|.
Smieklu rēkoņa.
Kāsts (dusmās gandrīz aizrijies un reizē arī notriekts). Tas ir vairāk, nekā mēs spējam atriebt ar saviem zobeniem … Iesim uzmeklēt vadoni.
Ar abiem centurioniem ātri prom.
Pirmais dzērājs (smejas ļodzīdamies). Vai jūs redzējāt, kā es viņus aizdzinu?
Piekrišanas saucieni.
Blandonis (kurpi rokā, streipuļodams). Tu esi no augstākas kārtas, to tūliņ var redzēt.
Pirmais dzērājs. Jā? Vai patiešām var? Jā, mans tēvs bij bagāts vīrs …
Otrais dzērājs (pamirkšķina citiem). Viņam droši vien bij latifundija Kampānijā un pašam sava villa.
Pirmais dzērājs. Nē — bet viņam Sabīnijā piederēja pieci akri zemes, simt vīna stādu viņam bij un seši vergi. Uz Saturnālijām Romā viņi manu māti nesa nestuvēs.
Otrais dzērājs. Un tu gribētu, lai tavu sievu arī nes?
Pirmais dzērājs. Pie Saturna! to es gribētu gan! Dodu savu gladiatora vārdu — viņu nesīs! Sešdesmit vergu man pašam būs!
Blandonis. Būs! Pie Jūpitera es varu apzvērēt, ka viņam būs! (Ar kurpi taisās pie muciņas.)
Pirmais dzērājs. Kur tu lien. Tā man pašam nepietiks līdz vakaram. Vāķics, tu nolādētais skrandu maiss, vai es tev — (izrauj apavu) — ar šo pašu sašķaidīšu tavu tukšo galvas kausu!
Meimurodams apsēstas uz kāpnēm un mēģina uzvilkt apavu.
Žūpošana turpinās straujā tempā. Gladiators no dibena uzrauj aiz rokas zēnu, māte aiz otras mēģina atturēt.
M ā t e. Laid vaļā, nolādētais! Es tev viņu neatdošu!
Gladiators. Laid vaļā, sasodītā! Nolā tagad viss pieder mums!
Balss. Plēsiet viņu pušu, tad katram būs sava daļai
Smiekli.
M āte. Nesmejieties, pilsoņi! Tas man ir pēdējais, un to pašu viņš grib atņemt!
Ļaudis ņurdēdami spiežas apkāri.
Gladiators. Pilnīgi dulns sievišķis! Mums bij gluži tāds pats kā šis, bet nomira asinssērgā, un nu sievai nav, kas pagana zosis … Nost, tu trakā! … (Iesper ar kāju un izrauj zēnu.)
Māte raudādama sabrūk zemē. Dzērāji auro.
Dzērāji (dzied, kausiem vēcinādami). Reiz bija runcis sardzē likts, lai viņš to peli ostu, pārliekam tauks, pārliekam pikts, lai galvu viņai kostu. Bet uznāk kaķim snaudiens slikts — te pele klāt par postu, tai zobs ir ass un kodiens dikts — un incim aste nostu!
Smiekli.
Tai zobs ir ass un kodiens dikts, un incim aste nostu!
Smieklu rēkoņa visapkārt. Spartaks pa vidu, nikns, ātri. Ar viņu Kāsts ar abiem centurio- niem, Brezovirs, Torkvāts, Hanniks, Bartorikss, Krikss ar saviem pulkiem — ari Mirca, skaisti ģērbusies. Pakal Notas bagātie pilsoņi vienā un amatnieki otrā grupā — notriekti, pazemīgi.
Pūlis ar reizi apraujas, sēdētāji kājās, atskaitot dzērāju, kas līgojas tāpat sēdus. Nāves klusums.
Spartaks (panāk vielu, aplaiž apkārt zibsnošu skatienu; atgriežas pret pilsoņiem). Ko jūs valkājaties man pakaļ kā mēnessērdzīgi! Simt talantu, es teicu — līdz saules rietam! Pateiciet saviem dieviem, ka es jūs vērtēju tik zemu! Prom un vāciet naudu kopā! r> .,
1 Pilsoņi prom.
Un nu jūs — kalēji, misiņa lējēji, virpotāji! Ausis jums arī pirmiņ bij pie jūsu tukšajiem pauriem! Tātad divi simti zobenu līdz saules lēktam, tikpat daudz vairogu un pieci simti šķēpu! Pompejas amatnieki nopelnīja labi, mums ir nauda, kas ar mums pa draugam, tiem mēs maksājam. Jūs, nelieši, piesargie- ties— ja tikai desmit, ja kaut viens iztrūks no noteiktā skaita! Ejiet! Pie darba!
Amatnieki prom. Atgriežas, atkal pārskata pūli, no sākuma vēl valda dusmas.
Ko es dzirdu! tirgū jūs esat sabraukuši! Uz dzīrēm saskrējuši! Nelieši!
Kāsts (pačukst). Enomajs-
Spartaks. Jā — viņš!… Vai jūs arī zināt, kas noticies, kamēr jūs te plītējat, jūs žūpas! Izbēgušie Glabra un Mesalas zaldāti bija salasījuši apkārtnes bagātniekus un kopā ar Nolas resnajiem pilsoņiem gribēja mums še pilsētā uzbrukt no mugurpuses un apkaut līdz pēdējam vīram. Par laimi Kāsts un Enomajs ar diviem tūkstošiem vīru bij aiz paugura pretim Nolas vārtiem. Pateicieties viņiem, jūs piedzērušies cūkas, ka jūsu galvas vēl uz pleciem! Bet kur ir Enomajs —mans Enomajs, kas viens bij vairāk vērts nekā četri tūkstoši tādu kā jūs! (Pieķer roku pierei.) Ak! labāk man vajadzēja aiziet garām šai nolādētai Nolai nekā viņu zaudēt!
Lieliem soliem steidzas uz pakāpēm labajā pusē; gladiatori un klaidoņi kā noslaucīti nost, tikai piedzērušais paliek sēžam. Mirca noliekusies pie sabrukušās mātes.
Ko es redzu! No visas Samnītijas un Lūkānijas te jau paguvuši saskriet vazaņķi un tirgoņi ar savām paunām un naudas maisiem! Iztīrīt visus tos saiņus! Līdz pēdējai sēstercijai atņemt! Par naudu nav brīv pirkt un pārdot! Dzelzi nesiet un bronzu, par to jums samaksās no karaspēka kases! Kas pārkāpj pavēli — pērt, līdz āda atlec no kauliem, un padzīt! Laukā no pilsētas! Aiz vārtiem jūsu vieta! Prom! … Kast, tu pārmeklē viņus!
Kāsts ar saviem centurioniem pakal blandoņiem un tirgoņiem, kas steidzīgi aizmūk pa kreisi. Pilsoņi prom pa vidu. Trīs romiešu zaldāti.
Pirmais zaldāts. Es esmu no Valerija Me- salas …
Otrais zaldāts. Mēs abi no Kloda Glabra. Mēs pārbēgām tavā pusē.
Spartaks. Romiešu līķu un romiešu gļēvuļu man nevajag! Prom! Aizdzit!
Centurions ar diviem zaldātiem aizdzen tos. Acumirkli noliektu galvu, tad saslienas. Šķietami rāmi.
Kur ir tas puišelis, kas mani redzējis piedzērušu pie pilsētas mūra?
Sēdētājam piebiksta. Dzērājs (pieceļas ļodzīdamies). Tu mani sauc … Spartak?
Spartaks. Jā, taisni es — tavas mātes vietā, kas tevi vairs nejaudā nopērt, kā pienākas. Tad pasaki man, mīļais, kad un kur tu esi redzējis mani dzeram kaut ko citu kā tikai ūdeni?
Dzērājs (rīstīdamies). Nekad … neesmu redzējis…
Spartaks. Pareizi, to tu neesi. (Paceltu balsi.) Pasaki, ko pelna kareivis, kas nozaimo savu vadoni un tad rādās viņam acīs tādā stāvoklī, kādā tu patlaban atrodies?
Gladiatori draudoši sakustas.
Dzērājs (grīļodamies, elsodams). Lai.. . lai viņam … nocērt galvu …
Spartaks. Atkal pareizi! Tikai to viņš pelna! (Pamāj.)
Centurions un divi gladiatori ieslēdz notiesāto un paved kreisajā pusē.
Māte (ko Mirca skubinājusi, pieskrien, nometas cejos.) Zēlo mani, Spartak! .. . Viņš grib man atņemt manu bērnu!
Spartaks. Ko? Tavu bērnu? Kur viņš ir? (Meklē acīm, līdz atrod.) Ā! tu tas esi? Ko tu gribi darit ar to zēnu?
Gladiators (palaiž gūstekni). Neko… Es tikai gribēju viņu aizsūtīt savai sievai… Viņai nav, kas zosis pagana …
Spartaks. Tā! jaukas lietas es te dzirdu! Vai mēs esam sacēlušies vecos vergus atsvabināt vai apgādāt sev jaunus?
Balsis. Pie krusta viņu! … Galvu nost! …
Spartaks. Nē — es pārdomāju citādi: tie abi
ir viens otra cienīgi, šis melis te un tas zaglis. Izvediet viņus aiz vārtiem, lai viņi kaujas zobeniem, kamēr abi krīt. Dzirdējāt: abi!… Prom!
Gladiatori aizved tos abus, kas iet sabrukuši, streipuļodami.
(Mātei.) Ņem savu dēlu!
A! ā t e (pieklūp, noskūpsta viņam roku; raudādama un smiedamās). Lielais Spartak!… Tu neesi cilvēks, tu esi dievs! …
Atpakaļ pie sava zēna, aptver, ved prom; Mirca aiziet lidzi.
Spartaks (bridi stāv smagās domās, tad spēcīgi nopurina galvu, saslienas). Ko jūs stāvat kā izdzenāts aitu bars? Rindās!
Zaldāti acumirkli sakārtojas; centurioni stājas savās vietās.
Un tagad uzklausieties, ko es jums teikšu! Iespiediet to tik dziļi savās smadzenēs, ka pat miegā neaizmirstas!
Pa ceļam, šurp nākdams, es redzēju vecu sievu, ielas vidu pakritušu, — jus to bijāt aplaupījuši un sadauzījuši. Un tālāk bij nokauts sirmgalvis, viņš gulbja ar dūre savilktu, pret debesīm paslietu roku . . . Vai tāpēc mēs esam pacēluši savu cīņas un brīvības karogu, lai tiktu par laupītājiem, slepkavām un dedzinātājiem? Visi vergi, visas romiešu apspiestās tautas skatās uz mums, gaida mūs. Jūs, tādi, būsiet tie atsvabinātājil Kaunsl
Kāpēc romieši ir uzvarējuši pasauli? Kāpēc viņi to varēja? Vai viņi ir stiprāki un veiklāki kā tra- ķieši, gallieši un ģermāņi? Nē, bet tāpēc, ka katrs vīrs tur zina, ka vadoņa pavēle un aizliegums viņam ir likums! Es jums esmu iemācījis romiešu kara mākslu — ar to es satriecu Titu Servilianu, ar to es sakāvu Klodu Glabru un Valeriju Mesalu. Tagad no Romas nāk pretors Publijs Varīnijs ar sešpadsmit kohortām — vai jūs gribat, lai es no viņa bēgu tāpat, kā Mesala bēg no manis? Vai jūs gribat, lai Romas aristokrātu dēliņi jūsu kaulus izkaisa pa Apija ceļa malām un senatoru vasarnīcu laukiem?
Balsis. Nē, nē, Spartak! . . .
Spartaks. Tā — jūs negribat, bet tomēr darat visu, lai tas tā būtu! Bet tas nenoliks, kamēr es esmu jūsu vadonis! Ne jūsu, bet to dēļ, kas vēl smok gladiatoru cietumos un vergu ķēdēs. Uz mani viņi likuši savas cerības, un es viņus nepiekrāpšu.
Romiešu kara mākslu es jums esmu iemācījis, es jūs pieradināšu arī romiešu tikumos un disciplīnā. Ar dzelzs rīkstēm, ja vajadzēs, ar visu to varu, ko jūs paši esat nodevuši manās rokās.
Neviens neko nedarīs uz savu roku un savu galvu! Bagātnieku villas un manta ir mūsu īpašums, tāpēc ka mēs un mūsu tēvi tās cēluši un sastrādājuši. Nolas un Romas senatoru nami un bagātības pieder mums, veselas vergu paaudzes aizgājušas boja, lai viņi varētu ēst cepešus no lakstīgalu mēlēm un savas matronas pienā peldināt. Bet taisni tāpēc mums nav jādedzina nost, kas pašu rokām celts, ne jāzog, kas mums tā kā lā pieder pēc taisnības. Katram pienākas sava alga, un to viņš dabūs no mūsu kopīgā krājuma un pēc taisnīga sadalījuma. Par to gādās Kāsts, pārējie vadoņi un es pats. Lai sargās ikviens še naudu kabatā žvadzināt vai maisu ar mantām līdzi nēsāt! Atpakaj kalnos es viņu likšu padzīt! Galvu nocirst par katru laupīšanu un patvarību pret zemniekiem un pilsētas amatniekiem! Dzirdējāt, ko es leicu? Vai es pareizi runāju?
Balsis. Jā, jā, Spartak!…
Spartaks. Labi — tad klausieties tālāk. Pre- tors Publijs Varīnijs ir izsūtīts mums pretī un apmeties pie Gaetas. Kvestoru Kneju Fūriju ar dažām ko- hortām viņš aizsūtījis līdz Kaziminai. Viņš domā, ka mēs še Nola gaidīsim, lai mūs ielenc. Muļķa romieša galva! Mēs vairs neesam tūkstoš divi simti un neatrodamies Vezuva kraujā. Ritu ar saules lēktu mēs dosimies uz Kaziminu saņemt kvestora kungu, kā pienākas. Un tad tikpat nelūgti un negaidīti apciemosim Romas pretoru viņa nometnē. Sagādāsim viņam priecīgu pārsteigumu.
Balsis (un smiekli). Pārsteigumu, jā! … Viņš būs ļoti priecīgs!…
Spartaks (paceltu roku). Klusu! Es jūs nevedu pastaigāšanās gājienā! Ka dzelzs un bronzas lavīna mēs viņiem uzgāzīsimies un sašķaidīsim. Bet, lai jūs atkal neizklistu kā izbadojušos suņu bars, kas kaulus meklē pa svešām sētām, — visi aiz vārtiem laukumā! Apmācībā līdz tumsai — līdz kamēr zvaigznes uzlec — līdz vairs nevar redzēt, kur kāju spert. Rindās! Prom! Signālu!
Gladiatori stingrās rindās noiet pa kreisi. Brezovirs un Torkvāts kā komandieri līdzi.
Dārd signāltaures.
Dekāns (ari no kreisās puses). Tur sanākuši vergi un gani no apkārtnes.
spartak s. Daudz?
Dekāns. Tūkstoši četri būs, bet vienmēr jauni vēl plūst klāt.
Spartaks. Tu rēt at sev išl^L kamēr pārbauda un izšķiro! 13 arto rīks!
Barlorikss aiziet lidzi.
Centurions (no kreisās). Artorikss no Raven- nas ar divi tūkstoši gladiatoriem.
Spartaks (līksms). Ā! beidzot tomēr!
Uzsteidzas Artorikss.
Tu, mans draugs! (Steidzas pretī, skūpsta.) Tomēr es tevi sagaidīju! Tomēr izlauzāties?
Artorikss. Ar krūtīm un kailām rokām.
Spartaks. Nu, drusku ieroču mums ir krājumā, ritu dabūsim vēl. Hannik, parūpējies par viņiem, ravennieši mums būs no labākajiem. Es tūliņ bušu klāt.
Hanniks aiziet lidzi.
Spartaks (staigā, rokas berzēdams). Artorikss… ravenieši… Tas ir labi!
Met robi js. Neņem ļaunā, Spartak. Es tevi gan traucēju darba pilnā brīdi.
Spartaks. Tu, Metrobij? Un es biju domājis, ka tu jau sen esi atpakaļceļā uz Romu.
Metrobij s (purina galvu). To es vairs nevarēju. Es negribu, ka Veress liek man papēžus uz oglēm cepināt un beidzot piesist krustā. No Vezuva līdz pat Nolai es tev esmu sekojis — kā ēna — kas es īstenībā arī esmu.
Spartaks (sarauktu pieri skalās viņā ar aizdomām). Es neciešu ēnas. Es gribu, lai vienmēr saule spīd. Un tu vēl gribi apgalvot, ka romieši un Veress tevi nav sūtījuši?
Metrobij s. Tad es tev to tūliņ būtu pasacījis. Es neesmu Silvijs Kordēnijs un negribu gulēt nabagu kapos aiz Lutācijas Vienaces tavernas.
Spartaks. Tad pasaki man īsi, ko īsti tu gribi un kas tevi dzen pie manis?
Dibenā tiek redzama F.itibida, ārkārtīgi grezni ģērbusies, slapsti- damās. Krikss turas viņas tuvumā. Otra puse pamanāma Mirca, kas viņus novēro.
M e t r o b i j s (pēc mazas pārdomas). Kas mani dzen? Es domāju, vispirmā kārtā ziņkāre. I
Spartaks. Ziņkāre? Nelga tu! es te neesmu cirkū!
Metrobijs. Un tomēr! Tikai arēna te drusku plašāka. Un triju samnitiešu vietā tev te ir Klods Glabrs, Publijs Varīnijs un Knejs Fūrijs.
S p a r t a k s. Tu domā, es viņus nesakaušu?
Metrobijs. Tagad, kad redzēju tevi te pie taviem zaldātiem, esmu pārliecināts par to, un mana ziņkāre ir apmierināta. Bet tad nāk vēl kas, kas mani padara par tavu ēnu. Neņem ļaunā, Spartak, ka ar savu pļāpāšanu aizkavēju tevi. Bet es taču ari esmu viens no tiem, kurus atsvabināt tu sacēlies. Tu piederi mums, mums visiem ir tiesības uz kādu daļu, kādu mazu mazu daļiņu no tevis. Un, tā kā es esmu ilgāk bijis verdzībā kā ikviens no tiem un nelaimīgāks par visiem viņiem kopā, tad arī mana daļa lielāka kā citiem.
Spartaks. Nerunā ar mani filozofu valodā, esļ esmu vienkāršs cilvēks"
Metrobijs. Tāpēc arī gudrāks par tiem, kas! gudrību padarījuši par amatu maizes pelnīšanai..
Ko viņi, nolādētie, ir likuši man pārciest — vls- pirrnā kārtā tas blēdis un cūka Veress! Kazu gans es esmu bijis, mūļu dzinējs, ogu minējs viņa vīna spaidā — līdz kamēr viņš, nešķīstais, ieskatījās . .. es toreiz vēl nebiju tik vecs kā tagad … Un tad man bij jādzīvo māja pie viņa, divi vergi man vakara nomazgāja kājas un rītos apģērba un iesmaržoja. Zeltu izšūtās, baltās drebēs, rožu vainagu galvā viņš lika man sēdēt pie sava galda. Kuru katru no viņa sievas verdzenēm es būtu varējis dabūt, ja tikai vēlējies …
Spartaks. Kāpēc man jāzina visas tavas cūcības?
Metrobijs (neklausās). Un tad viņš — kas pats ir stulbāks kā lukša ēzeļa āda — viņš bij dabūjis zināt, ka es kaut ko protu — kā citiem vergiem nebij. Ka es pazīstu Tacita un Plutarha vēsturi, Dēmokrita, Hēraklita, Epikūra un Aristoteļa mācības, ka es varu deklamēt Homēra poēmas un no galvas zinu visas Pindara dzejas… un varbūt ari to, ka es pats reizēm mēģinu sacerēt savas …
Spartaks. Man šķiet, arī es viņas kādreiz būšu dzirdējis. Ar Hesiodu tu gan vēl īsti nevarēsi sacensties.
Metrobijs. Un ko viņš izdomāja, šis saskābušais, resnais gaļas maiss! Arī vistukšākā galva tomēr vēl kaut ko var izdomāt — par sodu un izsmieklu dievi katram nelgām piedomājuši šo locekli. Veresam itin visu padarīja vergi, rokas un kājas viņam bij liekas. Tikai vēl gulēt pašam vajadzēja un ēst pašam, un pašam sāpēja viņa vēders. Un tad viņam uznāca iedoma mielastos plātīties ar zināšanām, kuru viņam nobij. Un tad viņš izdomāja apmainīt savu galvu pret manējo. Kā sunim man bij jāgu| viņam pie kājām un jāsaka priekšā. Un jāsaņem kāju spērieni, tāpēc ka viņa tukšais pauris pat vienu veselu rindu nejaudāja paturēt atmiņā.
Spartaks (smejas). Man bij izdevība noskatīties: lielas ceremonijas viņš ar tevi vis netaisīja.
M e t r o b i j s. Kā sunim … Un tomēr man, gļēvulim, nebij dūšas iespļaut viņam sejā, ne pārgriezt sev rokām dzīslas … Bet tad pacēlies tu — tu, Spartak! un cēli līdzi visus pazemotos un kustoņu kārtā nospiestos …
Spartaks. Tu taču nesāksi apgalvot, ka esi nācis cīnīties līdzi mūsu pulkos?
Metrobijs. Nē, to es nesākšu apgalvot. Kā pusakls nakts taurenis es esmu atlidojis pret uguni. Seši si::;li astoņdesmit gadus zvaigznes ir lēkušas pār Romas valsti, bet tikai tagad viņas sāk spīdēt. Tavi darbi, Spartak, tās aizdedzinājuši.
Spartaks. Tad tu laikam esi nācis viņus aprakstīt
Metrobijs. Tev nevajag nekādu aprakstu, tu pats viņus raksti — ar zobenu uz romiešu mugurām un ar savu kareivju asinīm visu vergu sirdīs . . . Bet es neesmu Ciccrons, ne Kvints īīortenzijs Mesala, dailruna man nav dota, tikai lunkana mēle.
Spartaks. Te tev nenāksies viņu daudz locīt: gladiatori paraduši vairāk tikai ar ieročiem runāt.
A'letrobijs. Tā ir lā visskaidrākā valoda. Tomēr gluži bez ta mana ieroča arī tu neiztiec — es nupat dzirdēju. Tava mēle nav zemē metama, tomēr tavai dūrei līdzi viņa netiek.
Spartaks. Ka? Vai es nerunāju pietiekoši skaidri?
Metrobijs. Skaidrāk nekā skaidri. Un tāpēc pateici arī to. kas tev pašam tik neskaidrs.
Spartaks. Man — neskaidrs? Runā saprotamā''1
Metrobijs (pārdomādams). Kā to lai izdara? Redzi — romiešu taktiku un visu kara mākslu tu viņiem esi iemācījis, ar savu dūri tu to viņiem esi iekalis. Pieņemsim, ka tev izdodas tas, kas vēl nevienam nav izdevies, proti, uzvarēt Romu — —
S p a r t a k s. Tu par to šaubies?
Metrobijs. Tad es teiktu jā — vai atkal es teiktu nē, — šaubas ir puse no viena un puse no otra. Fs nesaku ne tā, ne otrādi — es vienkārši nezinu. Bet tas nav svarīgi, pietiek ar to, ka tu pats nešaubies. Un to tu nedari.
Spartaks. Nē, es nešaubos!
M e t r ob i j s. Tad ir labi, tava dūre allaž ķer īsta vietā. Bet kādēļ tu gribi iznīcināt Romu? Taču tādēļ, lai līdzi iznīcinātu arī verdzību zemes virsū?
Spartaks. Jā — to es gribu!
Metrobijs. Un tu domā, ka verdzība iznīks līdz ar romiešiem?
S p a r t a k s. Tur nav ko domāt, tā tas ir!
Metrobijs. Tā tam vajadzētu but, bet tomēr nav. Tu nupat divus notiesāji uz nāvi — to vienu, kas bij jau paguvis iegūt sev vergu, un to otro, kas lielījās, ka viņa tēvam bijuši vergi un ka nu arī viņam pašam tādi būs. Un tad es dzirdēju, ka tu viņus lamāji un aizdzini mācībās, un tad es sapratu, cik liela neskaidrība tev vēl pašam.
Spartaks. Man viss ir skaidrs! Ko tu jauc,
nolādētais!
Metrobij s. No romiešiem tu viņus vari atsva1 binat, bet no viņu pašu verdzības ne. Jo vislielākais vergs ir tas. kas pats grib tikt par vergu kungu, l'n tadi viņi ir, tie, ko tu sacel kājās un atsvabini, Tik dziļi viņus samaitājusi Romas kultūra! Tādas vermi dvēseles viņa tiem ieaudzējusi!
Spartaks. Maniem gladiatoriem nav vergu dvēseles! Viņi paši tikuši brīvi un grib atbrīvot citus.
Metrobijs. Gladiatori — — bet tie citi? Tie četri tūkstoši zemnieku un ganu no apkārtnes. Tie nabagi no pilsētas, kas reiz paši bijuši zemes īpašnieki. Un tie desmiti tūkstoši, kas vēl nāks.
Spartaks. Tu gribi teikt, ka man nav viens karaspēks, bet divi? Un, ja ari tā būtu, — es viņus sakausēšu vienā, kā misiņš un varš sakūst bronzā. Vai tu domā, ka es to neizdarīšu?
Met lobijs. Varbūt.
Spartaks. Varbūt — tā nav atbilde!
E i t i b i d a (nevar ilgāk noturēties, steidzas klāt; Krikss paslien rokas. Metrobijs atvirzās vairāk sāņus.) Spartak!
Spartaks (manāmi apmulsis, vairas taisni skatīties viņā). Tu, Eitibida … Tu tomēr neesi aizgājusi prom . . .
Eitibida. Vai tad es to varu! Vai mēness var tikt prom no zemes? (Uz Metrobiju zīmēdama.) Tas lai iet prom!
Spartaks. Nē, lai viņš paliek, Tas ir tikai vecs, nekaitīgs pļāpa.
Eitibida. Es viņu pazīstu: tas ir Vcresa vergs Metrobijs.
Metrobijs. Es tevi ari pazīstu: tu esi Marka Krasa metrese Eitibida. Es tevi bieži esmu redzējis cirkū.
Eitibida (sajūsmā). Jā — tur es tevi pirmo reizi ieraudzīju, Spartak! Es gāju vienmēr, kad tu cīnījies.
Spartaks (it kā dusmās — vairāk pret sevi pašu kā pret viņu). Ko tu nāc? Ko tu gribi?
Eitibida. Neko vairāk, tikai lai tu paskaties manī. Savu zaldāta tērpu es novilku. Vai es neesmu skaista? Kāpēc tu nemaz neskaties mani? Paskaties, Spartak! (Tver viņu aiz rokas.)
Spartaks (atraujas). Es nevaru… man bail no tevis …
Eitibida (smejas). Viņam bail! Lielajam Spartakam bail no tāda nieka ka es!… (Nopietna.) Spartak — es esmu tāds nieciņš, tomēr man ir liels lugums tev — milzīgi liels lūgums. Iecel mani par vienu no saviem ordināriem. Desmit tev ir, bet liec vienu no viņiem nokaut, tad es varēšu būt viņa vietā. Tad tu varēsi man pavēlēt, un es darīšu visu, visu, ko tu vēlies. Savu kareivja tērpu es atkal uzvilkšu — tad tev vairs nebūs jābaidās un tu varēsi kādreiz ari paskatīties manī.
Krikss grib steigties klat, bet atraujas.
Mirca (pieskrien). Neņem viņu, Spartak! Liec viņai iet projām!
Eitibida. Saki, lai viņa klusē! Runā pats!
Mirca. Nelaimē viņa tevi iegrūdis, Spartak! Piemini manus vārdus!
Spartaks (Eitibidai). Desmit ordināri man ir, vairāk man nevajag. Tu labāk darījusi, ja ietu. Bar- torikss izmeklēs tev to straujāko zirgu.
Krikss atkal grib steigties un atkal atraujas.
Eitibida. Nē — nekur es neiešu! Krikss mani vienkārši nelaidis. Viņš licis man uzcelt brīnišķu telti blakus savējai.
Spartaks (kā iedzelts). Ko? Krikss? (Ierauga to.) Kā. viņš to uzdrošinās?
Eitibida (ļauni pasmejas). Ak tas tev tomēr iedzeļ gan!
Spartaks (dusmās). Ej! Un nerādies man vairāk!,
Eitibida. Tikai, kad tu pats to vēlēsies. (Aizsteidzas vidū pa kreisi, Krikss Ildzi.)
Mirca, nikni pakaļ noskatīdamās, aiziet priekšā pa kreisi.
Spartaks (pa pusei ar sarkasmu, pa pusei īgni). Dīvains pāris, vai ne? Viņš ar savām briesmīgajām pinkām un viņa — — (Parausta plecus.)
Metrobijs. Fauns un nimfa. Ļauj viņiem, Spartak. Un klausi draudzīgu padomu: nedomā par sievietēm.
Spartaks. Man nav laika domāt par viņām. Es domāju tikai par to, kā labāk sakaut Varīniju un Fūriju. Dodu savu goda vārdu: pēc sešām dienām no viņu kohortām tikai atmiņa būs palikusi pari … Bet skaista viņa ir vai ne?
Metrobijs, Un tomēr tev ir laiks domāt par viņu.
S p a r t a k s. Vai viņa tiešām var palikt man bīstama? Es viņu aizdzīšu prom.
Metrobijs. Tas būtu pierādījums, ka tu patiešām bīsties viņas. Bet to jau tu nedarīsi. Sī sieviete būs tavs trešais karaspēks. Un viņa neiekusīs tavā bronzā — viņa ne!
Spartaks (pārskaities). Nolādētais! Ko tu mīklās vien runa! Man nelabi paliek, kad tevī paskatos vien — tu — jā — kā tu pats teici: tu melna ēna!
Metrobijs. Kas tev liek? Neskaties manī!
S p a r t a k s. Kur tad es lai skatos?
M e t r o b i j s. Skaties saulē!
S p arta k s. Saulē?
M e t r o b i j s. Jā — skaties saulē! Spartaks acīm meklē sauli; Metrobijs aizļļrabts nolūkojas viņa.
Sestais skats
Spartaka karaspēka nometne.
Klinšains uzkalns ar nogāzi dibenā. Labajā pusē. starp pi- nijani zaldātu teltis; tās nosliecas ari pa nogāzi lejā, kas neredzama. Perspektīva lauki, aiz tiem mežaina kalnu piekāje, pār kuru slejas sniegu klātas virsotnes.
No telts uz teltī izstieptas puķu vītnes.
Kreisajā pusē cipreses un lauru krūmi. Estrāde a-r trim pa- kāpnēm, uz tās tronim līdzīgs krēsls, grezni apklāts, puķēm apvīts. No uzejas dibenā garām paklājs, tāpat pār kāpnēm līdz krēslam un zem tā. Abas pusēs krēslam zelta upurtrauks trim kājām, milzīga bronzas vāze, sudraba galds ar purpura mantiju zelta apmargām, sudraba bruņucepuri, imperatora scepteri un dažām dārgakmeņu rotātam zelta statuetēm, zelta traukiem un citām dārgām trofeju mantām.
Spilgti saulaina diena; pie debesim balli mākoņi dzirkstošām apmalām.
Lejā lāgu lāgiem tālāk un tad arvien tuvāk dzirdama Spartaka uzruna, pēc tarn trompeti! pūtieni un zaldātu gaviles.
Gladiatori, vergi un kareivji veic sakravāšanas un izgreznojumu darbus. Telšu pusē Eitibida ar diviem jauniem sargiem un divām efiopiešu verdzenēm — viena tur viņai saulessargu virs galvas, otra šad tad uzvedina vēsāku gaisu.
Kāsts stāv uzejas galā, kreisajā pusē, vēro, kas notiek lejā. Viņam tuvumā Mirca, līdz asarām aizgrābta. Metrobijs dibenā, labajā stūrī.
Mirca (pieskaras Ķastam). Tas ir tik brīnišķīgi, Kast!
Kāsts. Kur Spartaks parādās, visur ir brīnums.
Mirca. Paskaties, paskaties viņa zirgu! Kā iemaukti vizujo!
Kāsts. Tic ir no Publija Varīnija sirmā. Pats pretors dabūja kājām mukt atpaka| uz Romu.
P i r m a i s kareivis (Eistahijam). Ei, tu vien- aci! Rāpo žiglāk! Parāde drīz beigsies, tu ar to paklāju vēl nebūsi ticis galā.
Eistahijs (četrrāpus — gandrīz garšļaukus izstiepies, abām plaukstam steigā gludina paklāju). Tā nevar — nevar, draugs, tā, kā tu domā. Neviena krunciņa te nedrīkst palikt, ka viņam neaizmetas kāja.
Pirmais kareivis. Gladiators vergam nekad nav bijis nekāds draugs — ieliec to aiz auss! Man šķiet, tev tikai pašam patīk tur plikšināties.
Eistahijs. Tas ir tik mīksts kā zīds. īsts sīriešu rokdarbs. No paša Varinija telts — pretora kājas to ir mīdījušas.
Pirmais kārei v i s. Prc-etors — pē! Es spļauju uz visiem Romas konsuliem — ja, un uz senatoriem arī! Bet tu izskaties tā, it kā visu mūžu rāpus vien līdis.
Otrais kareivis. Nevis līdis, bet lēkšojis. Vai tad tu viņu nepazīsti? Tas taču ir Kūriona vergs Eistahijs. Senatora dēlēns viņu lietojis par jājamo zirgu. Pataustiet — es galvoju, viņam uz ribām vēl tagad tulznas no puikas papēžiem.
Smiekli.
Eistahijs (atslienas ceļos). Ko jūs izsmejat mani!
Trešais kareivis. Ja viņš ir zirgs, tad droši vien ēd auzas. Paberiet viņam auzas!
Smieklu rēkoņa.
Eistahijs (abas dūres gaisā kratīdams). Nesmejieties! Es esmu tāds pats cilvēks! Es jums saku — kad mēs būsim Romu ieņēmuši, es viņu dabūšu rokā! Neizbēgs viņš man, tas kucēns! Abas ausis es viņam nogriezīšu! Trīsreiz dienā es viņu pēršu! Utis viņš man izlasīs no svārkiem!
Pirmais kareivis^uzbrēc). Nelielies! Strādā savu darbu!
Eistahijs pieplok atkal, gludinādams un glāstīdams tuvojas estrādes pakāpnēm.
Trešais kareivis (tiem no vergiem, kas apslauka noliktās mantas). Tīrāk! Pielūkojiet, ka viss spīd un laistās!
Ceturtais kareivis. Tu man neesi nekāds izrīkotājs, ne uzraugs. Te pārzina Kāsts,
Trešais kareivis. Katrs visjaunākais gladiators tevi var rīkot, tu verga dvēsele! Bez uzrauga tu pat savas darīšanas neveiksi, kā pienākas.
Lejā tuvāk Spartaka balss; trompetes, zaldātu gaviles.
Eitibida (ar abām verdzenēm pienākusi vērot darbu. Metrobijs arī pārnāk kreisajā pusē, priekšā.) Uzmanīgi! Tas upurtrauks mums ir no pretora Kaja Anfidija Oresta telts!
Eistahijs izbrīnā skatās vaļēju muti.
Otrais kareivis (piegrūž trešajam). Mums … Tā, it kā ari viņa sakāvusi Orestu …
Eitibida (otram slaucītājam). Neapgāz! Tā ir Valerija Mesalas vāze. (Trešajam.) Venus zelta statuju nevar ņemt plikām rokām, pats Knejs Fūrijs viņu turēja vatē ietītu. Man šķiet, tas ir paša Polik- leta darbs.
Otrais kareivis (čukstus). Tā grieķiete te uzstājas kā pats Kasta vietnieks.
Trešais kareivis. Cst! . . . Vai tad tu nezini, ka pats Spartaks viņu te tur?
Otrais kareivis. Tā? Un es domāju, ka Krikss.
Trešais kareivis. Varbūt abi divi.
Otrais kareivis. Pēc tādas viņa izskatās.
Abi smejas klusu un nekaunīgi.
Kāsts (ar Mircu nāk uz priekšu). Sešdesmit tūkstoši — koliortu pēc kohortas — visiem viņam ir ko teikt. Kā viņš nepiekūst?
Mirca (bezgala laimīga). Spartaks nekad nepiekūst! …
Kāsts (aplūkojas). Tā. Man šķiet, viss būs kārtībā. Pielūkojiet, ka nav kaut kas, kas viņam nepatīk. Viņš tūliņ nāks — vel tikai galliešu jātnieku kohor- tas . . . Kur ir Eimakols? Viņam runa jātur.
E i m a k o 1 s (no lejas, aizelsies, baidās uzmīt paklājam, nāk blakus tam). Vai viss ir gatavs? Viņš tūliņ nāks.
K a s t s. Te viss ir gatavs — ja tikai tu pats esi.
Eimakols (kasa zem auss). Nezin, kas tas ir: citādi man mute nav zemē metama, bet kad runa jātur .. . Metrobij! nāc, pasaki man priekšā, es gribu pamēģināt, kā iet. (Nostājas pretī krēslam.)
Ka st s. Tā taču ne! Uz ceļiem! uz pirmās kāpnes!
Eimakols (nometas uz pakāpnes). Lielo vadoni… (Pagaida, līdz Metrobijs pačukst priekšā.) … pazemoto aizstāvis un apspiesto atsvabinātājs … visa karaspēka un virsnieku vārdā … es tev pateicos par to, ko līdz šim esam sasnieguši … bet vēl vairāk par to, ko sniegsim nākotnē. . . No septiņdesmit astoņiem vīriem .. . mēs esam izauguši par sešdesmit tūkstošiem … No uzvaras uz uzvaru tu mūs esi vadī- .. No Kapuas uz Vezuvu … no Vezuva uz Nolu, uz Fondu, uz Gaetu, uz Akvīniju-
Trompetes tuvu teju pārtrauc. Eimakols kājās.
Spartaks (leja). Drosmīgie galliešu jātnieki! Jūs esat bijuši neatsverams spēks tikpat izlūkojumos kā visās mūsu kaujās. Ka vētra ar nāvējošu krusu un zibeņiem jūs brazāties pāri romiešu leģioniem — jūsu zobeni viņus skaldīja, jūsu zirgu pakavi viņus i šķaidīja, kā tikko iejaukta mīkla tur palika laukā. Kamēr jūs man esat ar savu spārnoto vadoni, bezbailīgo Bartoriksu, mēs viņus dzīsim — mēs viņus trieksim — mēs viņus kliedēsim, kamēr ce|š būs brīvs
Balsis (papriekšu atsevišķas, tad veselā brāzma). Uz Romu! … Uz Romu! .. .
Spartaks (stiprāk). Pāri visai Itālijai! Pāri Podusai, pāri Alpiem — uz Galliju — uz Pontiju —
— uz Maķedoniju — uz Traķiju- uz visām tām zemēm, tio kurienes esam atdzīti romiešu verdzībā un kaunā! Lai dzīvo slavenais Bartorikss un viņa neuzvaramie gallieši!
Balsis (atsevišķas, tad veselā brāzmā). Lai dzīvo Spartaķs! … Lai dzīvo mūsu tribūns Spartaks! . . . Lai dzīvo neuzvaramais Spartaks! . . . Gaviles visā karaspēkā. Trompetes.
Mirca. Ah!… (Elso sajūsmas asarās, atvirzās kreisajā pusē, stūri; Metrobijs viņai līdzās.)
Kareivji tāpat atkāpjas kreisajā pusē, priekšā. No lejas Hannika vailiba šķēpneši pāros, vingri jaunekli vieglos lerpos, gladiatoru simbolu virs bruņuceptirēm kā tērauda līnijā gar labo pusi.
Bartoriksa vadībā galliešu jātnieki, zirgu galvām virs cepu- rem — nostājas dibenā gar nogāzi.
Trompetes.
Goda sardze pie uzejas krēslā. Karodznieki ar diviem gladiatoru karogiem un nozīmēm. Aiz tiem velk pa zemi četrus romiešiem
atņemtus karogus. Seši sagūstīti Publija Varīnija lilctori gariem matiem, liela auguma, paveci, cienījama izskata; virs bruņām melni vilnas mēteļi līdz ceļiem. Ar kreiso roku pietur pleca rikšu kūlīti ar cirvi, labajā simboliska rīkste. Visi satriekti, ka notiesāti, nokārtām galvām.
Izsmiekla sajūsma, ņirdzīgi saucieni.
Balsis. Hč! Romas liktori! . .. Vingrāki Ving- rāk, veči! . . .
Viņi paliek pūlili starp paklāju un šķēpnešiem.
Trompetes. Spējš klusums, tad ovācijas. Spartaks uznāk ātri — vienkāršs, mazliet apjucis un neveikls. Pavadoņos Artorikss, Granniks, Brezovirs, Krikss, kas pa param nostājas abās pusēs krēslam. Kareivji pieblīvē uzeju līdz augšai.
Kāsts (paiet pretī). Surp, lielais vadoni! (Aizvada pa pakāptiem augšā.) Par godu šai uzvaras un slavas dienai — atjauj, lai ietērpjam tevi tavas varas un slavas cienīgi. (Noņem viņam vienkāršo bruņucepuri un uzliek sudraba. Apmet imperatora purpurmēteli.)
Ovācijas.
Spartaks (apjucis). Ko jūs esat izdomājuši? Kādēļ tas bij vajadzīgs?
Eimakols. Sēsties, Spartak, savā goda vieta.
Tas neveikli apsēstas.
(Nometas uz pakāpnēm.) Lielo vadoni, pazemoto aizstāvis un apspiesto atsvabinātājs… visa tava karaspēka vārdā — eh! (Uzlec kājās.) Es neesmu nekāds papagailis! Ļauj man labāk runāt kā vīram un kā es to protu!
Spartaks. Nemaz tev nevajag runāt, mans cīņu draugs un brāli! Es visu tāpat lasu tavā sejā.
Eimakols. To garo runu ne, ko viņi man lika — tu pats labāk zini savus darbus. Bet to, kas man, vienkāršam zaldātam, pašam uz sirds. Par cilvēkiem tu mūs esi pataisījis, par vīriem un zaldātiem. Mēs sitām romiešus, ka vēl neviens viņus nav sitis! Tu
vari būt pārliecināts, to mēs darīsim joprojām. Nolādēts lai tas, ko atradīsim kaujas laukā ar zobena dūrienu mugurā! Kā dzelžos tu mūs savā dūrē esi turējis — rūdījis tu mūs esi; tāpēc mēs izaugām tik stipri! Zeme trīc no lava karaspēka soļiem — pati Roma trīc ar Tarpejas klinti un visu savu Kapilolu! Konsuli slēpjas aiz savu sievu svārkiem, senatori lien zem gultām — —
Smiekli, gaviles.
Balsis. Uz Romu! … ved mūs uz Romu! …
Spartaks sež sarauktu pieri.
Eimakols. Turi joprojām mūs savās tērauda rokās! Vienīgi tava griba lai noteic un vada — bez tevis mēs esam kā bērni — kā aitu bars, ko viens romiešu vilks var izdzenāt!… Dodiet šurp! (Paņem scepteri.) Nem šo par zīmi, ka mūsu dzīvības ir tavās rokās .. . vergu brīvība ir tavās . . . viss! . .. (Pasniedz un atkāpjas sāņus.)
Trompetes. Ovācijas.
Spartaks (neapmierināts, neveikli citā scepteri rokās). Ko es lai iesāku ar viņu? Kāpēc jūs viņu man dodat? . . . Vai es pats jau sāku palikt vārgs, ka man tāds nieks vajadzīgs?
Grib piesliet pie krēsla, scepteris noveļas pa pakāpnēm. F.istaliijs metas pacelt, sapinas paklāja un paklūp. Smiekli.
(Kājās. Drūms un nikns, pastiepj roku.) Mierā! . . . Liec to nost, man viņš nav vajadzīgs! (Tver zobenu.) Tas ir mans vienīgais balsts! (Abām rokām atspiežas uz tā.) Un kam jūs te esat izklājuši šīs lupatas? (Norāda uz paklāju un krēsla apsegu.) Kam sanesuši visus šos niekus? (Norūda uz trofejām.) Tas ir kara laupījums un pieder visam manam karaspēkam. Kasta noliktavās tiem vieta, ne še! Un tad šis purpura tērps! (Nikni atsviež mēteļa stūri.) Par ko jūs gribat iztaisīt mani? Es neesmu romiešu tribūns, ne senators!
Kāsts. Tu esi vēl vairāk: tu esi diktators Sulla, tu esi Marijs — tu esi viņi abi kopā!
Ovācijas.
Balsis. Marijs un Sulla! …
Likiori saslienas.
S e m p 1 i c i j s. Nepulgojiet lielo romiešu vārdus, barbari!
Balsis. Paklausieties tik! … Ko šie veči iedrošinās! …
Krikss. Liec viņiem galvas nocirst, Spartak!
Spartaks. Nepulgojiet manu vārdu kopā ar romiešu varmākām! Kādēļ jūs esat te nostādījuši šos Varīnija liktorus? Kādēļ pazemojat šos cienījamos vecos vīrus? Izvest 110 nometnes un palaist, lai iet pie savējiem!
Krikss. Spartak! tie ir tavi gūstekņi!
Kareivji protestē.
S e m p 1 i c i j s. Mēs neprasām žēlastību no barbara! Lai nocērt mums galvas — kaunu no viņām tu tā kā tā vairs nevari noņemt. Vai labāk liec iedot mums dunci, mēs paši! Barbaru apsmieklā liktiem vairs nav vielas romiešu karapulkā.
Spartaks. Manā nometnē sausa lapa nemētājas pa ceļam — es neļaušu, ka to apgāna romiešu maitas. Izvest aiz vārtiem, palaist klajuma un iedot dunci līdzi — tur lai dara, kas viņiem tik!
Liktorus aizved; nemiers.
Krikss. Ne Marijs, ne Sulla to nebūtu darījuši.
Spartaks (bridi stāv īgni nodurtu galvu). Ko jus pielīdzināt mani nolādētiem romiešiem! Es negribu būt diktators, kas spēlējas ar jūsu galvām kā ar stikla bumbām. Vergs es esmu bijis, tāpat kā jūs, un būšu tikpat brīvs, cik kļūsiet jūs. Lieciet mierā sapuvušo Romu — es jūs nevestu turp arī tad, ja ceļš uz turieni būtu brīvs! Atcerieties Nolu! Par laupītājiem, par zvēriem jus tur palikāt — kas jūs Romā savaldīs un saimēs kopā? Roma būtu jūsu kapsēta — bet es gribu, lai jūs dzīvotu, tāpēc ka es pats gribu dzīvot! … Parādei ir beigas! Ejiet!
Trompetes. Noeja paliek briva, kareivji aiziet, kā nākuši. Spartaks leni nokāpj pa pakāptiem un noskatās pakaļ.
Eitibida (piesteidzas). Spartak!
Spartaks (dusmīgs). Tu, Eitibida! Ko tu gribi?
Eitibida. Tu mani visas šis dienas neesi redzējis.
Spartaks. Nē.
Eitibida. Un nevēlējies?
Spartaks. Nē.
Eitibida. Es zinu: tev nebij laika, tev galva pilna citām domām. Bet šovakar es — aiziešu — tavā teltī.
Spartaks. Es tur nebūšu. Kareivjiem ir svētki, un mani vadoņi rīko mielastu.
Eitibida (nevaldāmā kaislē viņu acīm vai ap- ēzdama). Es gaidīšu, Spartak, kam?r tu nāksi… Līdz pusnaktij- pāri pusnaktij . .. Šonakt es būšu pie tevis!
Spartaks (piesit kāju). Ej projām un nerādies, vai es likšu tevi ar suņiem aizrīdīt no nometnes!
Eitibida. Nekur tu mani neaizrīdīsi — tu varonīgais — tu cēlais — tu skaistais! … Tu Sulla un Marijs!
Spartaks (trakās dusmās tver zobenu, bet apraujas; nevarīgs; gandrīz lūgdamies). Ah! … Ej prom!
Eitibida (pāpratusl, uzvaras līksmē). Es būšu, Spartak!… Es būšu! (Aizsteidzas, verdzeņu pavadīta.)
Mirca (pamazām tuvāk virzīdamās). Ko viņa tev teica? Sargies no viņas Spartak!
Spartaks (asi). Vēl viena! Lieciet mani mierā! Ej mājās, Mirca!
Viņa iet, Artorikss viņu pavada. Aiz tiem Granniks, Bartorikss, Krikss un goda sardze. Paliek tikai Kāsts, Metrobijs un kareivji, kas sāk uzmanīgi novākt trofejas.
S p a r t a k s. Metrobij!
Metrobijs. Pirmā reize, kad tu mani sauc.
Abi paiet tālāk nost.
S p a r t a k s. Viņi grib pataisīt mani par romieti.
Metrobijs. Tāpēc, ka romietis viņiem vajadzīgs.
Spari a k s. Es viņiem esmu vajadzīgs pret visiem romiešiem.
Metrobijs. Tu viņus nesaproti, Spartak, un tā ir tava nelaime. Tu skaties viņos caur sevi pašu un tāpēc neredzi viņus, bet atkal sevi pašu. Tie nav viņi, ko tu redzi.
Spartaks. Man grūti tevi saprast, Metrobij. Runā vienkāršāk un saprotamāk.
Metrobijs. Es nemāku — grāmatas mani padarījušas par muļķi, un tā ir atkal mana nelaime. Tu esi no viņu vidus, tu stāvi viņiem pārāk tuvu, tev nav augsta dzimuma. Viņi apbrīno tevi, viņi ciena, varbūt pat mīl. Bet vergu dvēseles grib kungu, ko bīties.
Spartaks. Vai viņiem vēl ir vergu dvēseles?
Metrobijs. Tādas pašas ka toreiz, kad viņi smaka Kapuas un Ravennas gladiatoru cietumos, kad lasīja kaulus nabagu kapsētā un kad šķindināja ķēdes Romas aristokratu laukos un marmora lauztuvēs. Vergu dvēseles nevar tik viegli nomest, kā nomet vergu skrandas. Tu vari nopērt viņus, vari likt nocirst galvu, bet nevari iespert ar kāju, jo tad tu spertu pats sev. Viņiem vajag pavēlnieku, kurš stāv tik augstu kā dievi, kuram nedrīkst tuvoties, kura priekšā zemoties un kuru pielūgt. Tu tas neesi. Tu domā, šie bērni redz Sullā to pašu, ko tu — asiņu piedzērušos tirānu un izvirtušu varmāku? Nē, šis briesmonis viņiem ir augstāks radījums, kādu viņi gribētu tevi. Tu gluži pareizi teici: viņi grib tevi iztaisīt par kaut ko, vismaz ārēji līdzīgu Sullam.
Spartaks (saslienas). Es negribu būt nekāds Sulla! Es esmu Spartaks! Vai šis vārds neskan lepni diezgan?
M e t r o b i j s. Vēl tikai Maķedonijas Aleksandra un Hanibala vārds la ir skanējis. Gadu simteņos viņš neizdzisīs ļaužu piemiņā.
Spartaks. Es viņus sažņaugšu savā dzelzs dūrē! Es viņiem izdzīšu tas vergu dvēseles!
Metrobijs. Velti, Spartak! Ir lietas, kas pat dieviem palikušas neiespējamas. Redzi to cipresi; vai tu vari viņai pateikt: paliec par plniju — vai otrādi? Tev jāņem viņi, kādi tie nu reiz ir. Neuzdrošinos tev padomus dot tomēr es domāju tā: ja viņiem paliek tavs neredzētais spēks, tava pārcilvēciskā kara māksla un tavs cēlais, vīrišķīgais krietnums . .. Un ja viņi vēl dabū tev līdzās romiešu augstmanību, bijāto un apskausto lepnumu, žilbinošo, apreibinošo greznumu -
S p a r t a k s. Tā tu domā? . . . Bet tas man bij iespējams jau pašā sākumā: Katilīna man piesolīja savu palīdzību un savienību. Tu pats biji tur, tu dzirdēji.
Metrobijs. Tu darīji labi, viņu noraidīdams Katilīna kāro tikai naudu, varu un godu, parādi viņu spiež un skaudība dzen. Katilīna ir intrigants un blēdis. Bet Romā ir vēl arī vīri ar veciem romiešu tikumiem, labi, ja tu būtu ar tiem, pirms senāts viņus izsūtījis pret tevi.
Spartaks (smagās domās), kukulis … Poin- pejs … Marks Krass . .. Un cita ceļa uz uzvaru nav?
Metrobijs. Pār romiešiem — varbūt, bet pār tava paša karavīriem — tas ir tas grūtākais.
Spartaks. Es saku to nomanīt. Jo vairāk es gūstu uzvaru pār romiešiem, jo grūtāk viņus saturēt kopā. Tu esi gudrs, Metrobij, es sākšu vairāk klausīt tevi. Šovakar mani virsnieki visi būs kopā — es gribu viņus izpētīt līdz sirds dibenam. Viņi jau gaida mani mielasta telti. Pavadi mani, Metrobij.
Kāsts (nāk klāt). Man uzdots aizvadīt tevi uz mielasta telti.
Spartaks. Es eju turp.
Iet, vairīdamies uzmīt paklājam. Metrobijs ar Kastu seko.
Kareivji sāk žiglāk un skaļāk novākt.
Pirmais kareivis (statueti rokās). Tas ir skaists nieciņš, žēl, ka no karaspēka krājumiem un Kasta pārziņā, — par to varētu dabūt smuku naudu.
Otrais kareivis. Romas aristokratu pilis ir pilnas tādiem. Es labāk ņemtu sev šo Oresta upur- trauku.
Pirmais kareivis. Mēs nodedzināsim visas viņu pilis. Padzīsim senatorus un atcelsim viņu izdotos likumus. Par ko tēviem dota vara pārdot dēlus verdzībā? Vai es biju vainīgs, ka viņš nodzēra savu namiņu pie vecajiem vaļņiem un ka viņam bij nodokļu parādi? Ja mans vecais vēl dzīvs, viņam būs ar mani darīšana. Mēs izdosim likumu, ka dēliem brīv pārdot savus nelietīgos tēvus.
Trešais kareivis. Mans tēvs nebij tāds. Viņam Kalabrijā piederēja zemes gabaliņš. Es atkal gribu ganīt mūsu kazas un lasīt vīnogas mūsu dārzā. Roma man nav vajadzīga. Jūs varat iet, ja gribat.
Eistahijs (atkal rāpus satldams paklāju). Viņš negrib mūs vest uz Romu! Par lupatu nosauca šo skaisto paklāju, kas taisni pēc Romas smaržo. Viņš ar kaut ko nebij apmierināts.
Pirmais kareivis. Apmierināts — kad tu tajā svinīgākajā brīdī izstiepies uz kāpnēm!
Otrais kareivis. Taisni kā bez kauliem būtu!
Trešais kareivis. Kā beka! Dodiet viņam pa skaustu, tam Kūriona jājamam zirgam!
Visi tris brūk virsu Eistahijam, tas aizbēg.