Klinšaina krastmala. Labajā pusē neaugstas, šķautnainas kraujas, mazākas dibenā, pašā vidū un kreisajā dibenstūrī. Ļoti tālu Vezuva siluets. Kreisajā pusē nogāze, lejā neredzams grāvis, aiz tā puslokā romiešu nometnes stāvsēta asiem galiem. Gar dibenmalu augšā sniecas krūmi un koku galotnes. Perspektīvā jūra ar kuģiem pie apvāršņa. Augšā dzidras debesis ar retiem, baltiem mākoņiem.
Vējains. Saulriets. Jūra tumši viļņaina šņāc, debess gaišzila; ap mākoņiem un kuģu burām norieta kvēla. Laukums krēsla, kas pamazām tumst.
Kreisajā pusē gar klinšu kravu no apaugušas krasta nogāzes visu laiku nāk augša kareivji ar žagaru nastām, smilšu maisiem, kārtīm un baļķiem un nokāpj kreisajā pusē pie grāvja, atgriežas atpakaļ un nes atkal. Viņus rīko Kasīs.
Labajā pusē uz klintīm kareivju grupas puszviļus, sēdus un stāvus; uztraukti žestikulē, rāda cits citam aizejošos kuģus.
Vidu Spartaks, Brezovirs, Bartorikss, Metrobijs, Mirca, Artorikss, centurioni, skatās pakaļ kuģiem.
Pirmais k a r e i v i s (uz klintīm). Skatieties, skatieties! Kuģi griežas atpakaļ!
Otrais kareivis. Patiešām! Man arī liekas ka viņi griežas!
Vēro visi.
Trešais kareivis. Man liekas — — man liekas — viņi stāv uz vietas.
P irmais k a r c i v i s. Ei, tu žurkas dēls tāds! Tu jūru nekad neesi redzējis. Tik tālu selgā viņa nekad nestāv uz vietas un uz viņas nekas nestāv. Vai-;, nu tie griežas atpakaļ, vai brauc tālāk.
Vēro atkal.
Ceturtais kareivis. Viņi… viņi brauc projām!
Pirmais kareivis. Vai tu klusēsi, nelaimīgais! Kā viņi var aizbraukt, kad ir nolīgts un samaksāts?
Ceturtais kareivis. Sie nolādētie pirāti ir tie vislielākie nelieši pasaule!
Pirmais kareivis. Jā, tagad arī es redzu:! viņi patiešām brauc projām!
Otrais kareivis. Ko mēs tagad iesāksim? I Vienā pusē mums ir klaja jūra, otrā pusē jūdžu garš,» divdesmit metru plats grāvis, aiz tā valnis ar Krasa i nometnes žogu .. . Mums vairs nav izejas!
Pirmais kareivis. Man tagad viena alga. I Es esmu tā izbadojies un novārdzis, ka vēlos aizmigt īj un neuzmosties vairs.
Pakrīt zemē un paliek galam.
Trešais kareivis. Gļēvulis! Vai mēs esam mazāk izbadojušies un novārguši? Kamēr*1 Spartaks : vēl te, mums būs izeja. (Iesper ar kāju.) Celies augšā, es saku!
Pirmais kareivis. Liec mani mierā — es gribu nomirt! .. .
Spartaks (atgriežas, notriekts). Jā — viņi brauc projām. (Smagi nosēstas uz klintsbluka.) Tik bezkaunīgā kārtā mani vēl neviens nav piekrāpis.
Metrobijs. Sen zināms, ka Kilikijas pirāti tie lielākie nelieši visā Itālijā. Tu viens neesi vainīgs, mēs visi bijām turpat.
Spartaks. Nē, tikai es viens pats: es jūs tā kā tā nebūtu klausījis, ar savu mīksto mēli viņš bij mani galīgi apmāvis. Nopērt man vajadzētu likt sevi par tādu lētticību!
Brezovirs. Nemoki sevi velti, tur tā kā tā nevar vairs neko darīt.
Spartaks (neklausās). Trīs naktis es viņu izguldināju un ēdināju savā teltī. Mēle viņam bij tik mīksta un lokana kā zīda lakats. Teicās pats esam izbēdzis vergs, mūsu kaujas ar romiešiem aprakstīja tik sīki, it kā viņš pats, nevis es tās vadījis. Pēc viņa stāstiem iznāca, ka viņa tēvs Sicīlijā un mans Tra- ķijā tikko nebijuši sirdsdraugi. Patiešām — es viņu gandrīz noskūpstīju! Tpu!
Brezovirs. Viņa kuģis stāvēja pašā krastmalā piesiets.
Bartorikss. Jā — mēs varējām kāpt uz tā un aplūkot»pēc patikas. Mēs nogājām apakšā un ierāpāmies mastos, viņi mums neko neliedza. Daudzi no mums kuģi vēl nebija redzējuši un līksmoja kā bērni. Viņi dāvināja mums skaistus gliemežvākus, krāsainas koraļļu drupatas un dzeltenus un zaļus, brīnišķīgi mīkstus sūkļus no Egejas jūras.
Artorikss. Jā — lai jūs ar tiem kutināt sev ādu un neredzat, ka viņi tikai smieklus valda par jums.
Spartak s. Tam tur par mani vairs nav javalda! (Pakrata dūri pret jūru.) Es galvoju, tagad viņš visiem stāsta, ka apmuļķojis mani, un viņa laupītāji rēkdami valstās pa grīdu.
M e t r o b i j s. Nedomā vairāk par to. Izlietu ūdeni tā kā tā nevar vairs sasmelt.
Spartaks. Ūdeni. .. Manu vislabāko Tuskulā- nas vīnu viņš izternpa, šis Sicīlijas vērsis. Un kā viņš prata kaulēties, šis sasodītais! Rakstvedis viņam bij līdzi ar vaska dēlīšiem un trim irbuļiem. Divi tūkstoši vīru es vispirms gribēju sūtīt pāri, un tie visi viņam bij pierakstīti. Cik kurš no viņiem sver — pat to viņš gribēja atzīmēt, it kā runa bijusi par kādām eļļas mucām vai labības maisiem. Un kā viņš tos šķiroja! Par tiem, kas palīdzēs pie airiem — pusi, par pārējiem — visu, par centurioniem pusotras maksas. Par Brezoviru vienu pašu — piecas.
Brezovirs (mazliet glaimots). Hm … Blēdis gan, bet vērtību viņš zina!
Spartaks. Tā viņš man miglu salaida acis un aplaupīja gludi — līdz ādai! Kāja Oresta zelta trij- kaji viņš paņēma. Valerija Mesalas vāzi . . . Fūrija Venus statuju… Varīnija sudraba galdu un paklājus… Visu, līdz pēdējam! Un mūsu naudu! Kara lādes ir tukšas, taukšetus zirņus tagad varam tur glabāt … Mēs esam tukšāki kā toreiz, kad nokāpām no Vezuva … Un tad vēl, nolādētais, murkšēja, ka mēs paliekot viņam parādā. Ja es viņu dabūtu rokā — zvēru pie Marsa! — ka sivēnu es viņu izcepinātu uz oglēm, no vieniem sāniem uz otriem apgrozīdams!
Brezovirs. Vēl mums paliek cerība uz plostiem.
Centurions (steigšus no lejas). Spartak! Mūsu pēdējais plosts
Spartaks (kājās). Kas ir ar to? Vai viņš iet?
Centurions (satriekts). Ne, viņš neiet. ..
Spartaks. Ko tad jūs, nelieši, tur darāt? Es pavēlēju: telšu audeklus un ādas uzcelt par burām, visus pie airiem likt!
Ce 111 u r i o n s (nevarīgi atmet ar roku). Nelīdz nekas! Vējš brāž no jūras, viļņi tik augsti — buras noplēsa, līdzko bij paceltas, plostu ar airētājiem pret klinti…
Spartaks. Trakie! Tad nelaidiet viņu nost! Tas ir mūsu pēdējais!
Centurions. Tas bij mūsu pēdējais- tagad viņa vairs nav — tikai baļķi slaistās pa viļņiem.
Spartaks (ieķer roku matos). Visi nelabie gari ir kājās pret mums!
Brezovirs. Pirāti tos uzlaiduši. Saka, viņiem esot tādi vārdi.
Spartaks. Un vīri 110 plosta?
Centurions. Tikai piecpadsmit tika malā, tie citi ir dibenā — viņi neprata peldēt.
S p a r t a k s. Vēl viena cerība ir dibenā …
Artorikss. Marks Krass dzīro aiz vaļņiem 1111 sētas un nedomā uzbrukt. Badā izmērdēt mūs grib. Trīs reizes jau aicinājis padoties.
S pa rt a ks. Granniks vel šodien nav mājās. Tā ir laba zīme. Krass ir uzsācis lielas sarunas ar viņu. Tā mums atliek laiks rīkoties, ja romieši negribēs ar labu izlaist.
Metrobijs. Man ienāk prāta: vai mēs nevaram izvēlēties to pašu ceļu, pa kuru vakarnakt ir aizbēdzis Mesembrijs ar pieciem tūkstošiem?
Spartaks. Tas suns ir aizbēdzis bēguma laikā pa piekrastes dangām un dubļiem. Bet es šaubos, vai viņiem izdevās uzrāpties stāvajā kraujā. Šorīt gaisma romiešu nometnē dzirdēja lielu kņadu. Ja tie viņus visus nav nosituši akmeņiem un klintsbluķiem, tad palikušos paisuma viļņi aizskalo jūrā … Nē — tavs prāts, Metrobij, šoreiz mums nepalīdz, jāpaliek vien pie mana paša.
Kosts pienāk.
Kas ir, Kast? Grāvis pilns un eja gatava?
Kāsts. Piecas pēdas vēl paliek, un mums nav vairāk koku: lielie visi nocirsti plostu pagatavošanai, un baļķus tagad mētā viļņi.
Spartaks. Ko? Arī šo pēdējo izeju viņi man grib nozagt? (Brītiņu padomā; kā pērkons.) Mums., tur ir daži nosprāguši zirgi — atvilkt un sakraut grēdā! Bet žigli! Pēc stundas ceturkšņa lai dambis! gatavs!
Kāsts ar kareivjiem prom uz kreiso pusi.
(Spartaks pasper pāri. solu uz to pusi; krata dūri ' pret romiešu nometni.) Dzīvus gribējāt mūs sapūdēt! Lai mēs te kā beigtas vardes sapūstam uz šim klintīm! Tava paša zaldātu asinīs es tevi noslīcināšu, Mark Kras!
Kareivjiem.
Mūsu dambis ir taisni pret romiešu vārtiem. Stabus mēs jau naktī aizzāģējārn. Kā lavīna mēs gāzīsimies viņu nometnē iekšā, saskaldīsim visu, kas pagadīsies priekšā, — attapties viņi nepagūs, kad mēs būsim cauri un prom kalnos!
G r a n n i k s (ar diviem pavadoņiem no kreisās puses). Dambis ir gandrīz gatavs — mēs īsti labi pārrāpāmies šurp. Kāsts strādā lieliski.
Spartaks. Tomēr veseli pamācāt? Es jau baidījos, ka Marks Krass neliek jums nogriezt ausis un degunus un nepārdzen atpakaļ.
Kareivji uz klintīm sacēlušies kājās klausīties.
Granniks (bezgala nikns). Tas — nolādētais romietis! Ko viņš ar mums darīja, ir desmitreiz ļaunāk kā nogrieztas ausis. Par izsmieklu viņš mūs pataisīja, par kumēdiņu rādītājiem Romas Saturnā- liju svētkos! Vēl tagad viņi visi palika tur, smieklos rēkdami. — Ak jūs esat ieradušies, dārgie kaimiņi! — viņo mums teica. — Ilgi likāt sevi gaidīt, varonīgie gladiatoru kungi, es ļoti priecājos un jūtos pagodināts par apciemojumu. Kā tad bij, — viņš teica, — kad domājat sākt gājienu uz Romu? Pasakiet to man, lai varu attīrīt jums brīvu ceļu.
S p a r t a k s. Tā viņš ņirgājās par jums!
Granniks (izmisis atmet ar roku). Tas bij tikai sākums. — Ak Spartaks grib zināt, ar kādiem noteikumiem mēs varētu vienoties? To viņš dara ļoti laipni, citādi man šajā lielā pašam būtu jāierodas pie viņa. Bet kur tad jums jāsteidzas — laika taču diezgan! Sešas nedēļas jūs sēžat aiz maniem vaļņiem un grāvja. Vai jūs žēloties gribat? - viņš ņirgājās. Vai jums kā trūkst? Saulīte karsē tik brīnum jauki, un reizēm atkal atvēsina brangs vējiņš. No Sicīlijas pāri nāk grauzdētu kviešu un gatavu apelsīnu smarža, jūrā ūdens ko padzerties nekad netrūkst… Padzīvojiet vien, mīlīši, vēl otras sešas nedēļas, tad es pats iešu jūs apraudzīt — ar dāvanām, ar iesmā ceptu gaļu un sarkanu, pavisam sarkanu vīnu …
Aiz romiešu sētas uzplivo ugunskuri, dzirdams tāls troksnis.
Spartaks (šņākdams). Es tevi pašu šovakar peldināšu sarkanā, kūpošā vīnā!
Granniks. Četras reizes pa šo dienu un nakti mūs ēdināja, piebāza tik pilnus, ka mēs tikko varējām pakustēties. Un, ja no tā vīna, ko mums nesa, trīs ceturtdaļas neizlējuši zemē, mēs tagad rāpus pārvilktos atpakaļ. Nakti mūs izguldināja uz trim kārtām noklātām Alpu lāčādām, rītā lika nomazgāties sudraba bļodā — pēc tam Mūmijs to sadauzīja pret akmeni. It neko neslēpa no mums. Aizveda pie dubļu aploka, kur līdz ceļiem bradā Krikša karaspēka paliekas — pieci simti — odu sapampušām galvām un tārpu izgrauztām kājām. Tā grieķiete, tā Eitibida, ir tur — viņai loks un bultas, un viņa katru dienu staigā apkārt, uz viņiem mērķī šaudama. Katru vakaru, kad Krass nosēstas pie vakariņām, atved divdesmit, viņš liek tiem cīnīties un nokaut citam citu. — Eai neaizmirst Spartaka mākslu, — viņš saka .. .
Spartaks (elso). Brāli Kriks, kāpēc tu negribēji klausīt!… Pat tavu līķi mums neizdevās atrast …
G r a 11 n i k s. Savas mantu un naudas lādes viņš mums izrādīja. Un, kad mēs brīnījāmies par to bagātību, viņš smējās un teica: — Tas vēl nav nekas, bet jūsu Spartaks putina mani laukā: Kilikijas pirāti ir tīrie plēsoņas, man bij jādod tiem divreiz vairāk, nekā Spartaks deva.
Spartaks (nevaldāmās dusmās). Lai viņš dzīvs sapūst, šis nolādētais blēdis! Tātad viņš ir tas! Viņš pārsolījis mani un tos nopircis.
Granniks. Viņš darīja visu, lai mūs līdz pēdējam pazemotu un apsmietu. Lika mums stāvēt klāt, kad viņš apspriedās ar saviem kvestoriein un izsūtīja ordinārus. Mums bij jādzird, ka Pompejs ar saviem leģioniem ir no Romas ceļā šurp un ka Marks Teren- cijs Lukulls ar saviem no Maķedonijas steidzas uz Brundiziju. — Starp trim iesmiem viņš tagad ir, tas tavs lielais, neuzvaramais Spartaks! — viņš smējās. — Bet es viņu neatdošu ne Pompejam, ne Lukullam - es pats gribu uzdurt viņu, papriekš apcepināt uz ugunskura un tikai tad piesiet krustā Apija ceļa malā.
Bartorikss (nevar novaldīties, izlec priekšā). Paskatieties! Sārtus viņi jau sakūruši un gaida ar saviem iesmiem! Marka Krasa acīs mēs neesam vairāk kā noplucinātas zosis, ko izcept vakariņās! Dzirdiet, kā viņi auro laizīdamies!
Granniks. Krasa tur nav. Naktī no šejienes ir izbēdzis Mesembrijs ar pieciem tūkstošiem ģermāņu. Trīsdesmit piecus Mūmija jātnieki atveda, zirgu astēm piesietus — pārējie ir nosisti krasta kraujā. Bet pāra desmitiem laimējies apslēpties klintīs — šorīt gaismā Krass pats ar saviem pulkiem izgāja gūstīt tos. — Es sen neesmu bijis medībās, — viņš teica, — man drusku jāpakustas un jāizvēdinās, citādi ēstgribu var samaitāt. — IJz Romu nosūtīja vēstnesi un lika pateikt: kā odus es viņus visus līdz ar Spar laku turu savā saujā. Lai man nesarīko triumfa braucienu, ja kāds var pierādīt, ka es vienam vienīgam esmu ļāvis dzīvam izmukt.
Artorikss. Tic zaimi nav vairs ilgāk paciešami! Ar katru vārdu viņš spļauj mums sejā! Spartak, ja tu to paciet, — es pats inetīšos uz sava zobena!
Kāsts uznāk ar savējiem.
G r a n n i k s. Nometnē patlaban saimnieko Fabri- cijs. No pašas pusdienas viņš ir piedzēries un patlaban droši vien sarīko gūstekņu slaktiņu. Zaldāti dara, kas viņiem patīk,'vīna mucas klankš visos stūros. Fabricijs pavēlēja mūs vienkārši izdzīt laukā. Un tev, Spartak, atsūtīja dāvanu. (Pamāj pavadonim, tas izvirzās vairāk priekša.) Vīnu, gabalu maizes un sauju žāvētu vīģu.
Spartaks (visu laiku stāvējis noliektu galvu, tagad lēnām saslienas — liels un draudošs). Man? Sauju vīģu?… Pasvied to Rēgijas suņiem aiz mūsu žoga!…
Kāsts. Dambis ir gatavs, Spartak! Un tavas kohortas gatavas, Spartak! Viņi gaida .. .
Spartaks. Par agru tu esi sācis spļaudīties, Mark Kras! (Pakrata dūri prei romiešu nometni, pasper pāra soļus vidu.) Līdz manai sejai tu nekad nesniegsi, Romas asinssuns! . .. Surp, kareivji!
Visi pusloka ap viņu. Bridi klusums - romiešu nometne spilgtāk uzplivo ugunis, dzirdama tāla rēkoņa.
Redziet?! Tie ugunskuri tur liesmo mūsu līķiem… Dzirdiet?! Viņi gavilē mūsu bērēm! … Par agru, es saku! Vēl viņi raudās, šie nolādētie!
Mazs starpbrīdis.
Tagad klausieties, ko es jums teikšu! Abām ausīm klausieties — ar visiem saviem prātiem un sirdīm — — tā, it kā tas nebūtu es, bet uz jums runātu visi romiešu un jūsu pašu dievi!
Marks Krass lielās mūs kā odus samiedzis saujā — daudz netrūkst, ka viņam būtu taisnība. Pats viņš stāv te — no Romas nāk Pompejs ar saviem leģioniem, kas nožņaudza Sertoriju Spānijā. Lukulls steidzas no Traķijas uz Brundiziju. Mēs esam starp trim iesmiem — Markam Krasam jau siekalas tek. Bet lai viņš tās nolaiza! Viņa saujā vēl ir sprauga, un mēs laižamies laukā pa to!
Dambis grāvim pāri ir gatavs — mēs tūliņ gāzī- simies pāri tam. Vārtus laukā! pāri romiešu nometnei — mēs viņus samīsim! Un, ja tur ari gadītos Krikša un Mesembrija bēgļi, — sitiet viņus nost, tie ir nodevēji, lai viņi mirst līdz ar Fabricija salašņām! . . .
Balsis. Nost viņus! … Zemē viņus …
S p a r t a k s. Neviens nepaliks atpakaļ, un neviens neaizklīdīs sāņus! Mēs vairs neesam septiņdesmit pieci tūkstoši, bet viens vienīgs vīrs — viena galva - viens spēks — viens zobens! … Es eju pirmais!
B rezov irs. Un es!
K a s t s. Un es!
Bartorikss. Un es!
Artorikss. Un es!
Spartaks. Tu sargā Mircu!
A r t o r i k s s. Uz rokām es viņu iznesišu!
Metrobijs (parādu dunci). Mana roka arī vēl klausa!
Balsis. Ved mūs, Spartak!… (Kareivji tikko valdās.)
Spartaks. G|ēvu|u starp mums nav, bet tagad lai katrs savai rokai piešķir trīskārtēju spēku! Divas reizes mēs Itāliju esam pārstaigājuši, no dienvidiem līdz ziemeļiem un atpakaļ. Tagad lai jūsu kājām pieaug spārni! I<ā putni mēs laidīsimies — kā vētra! Līdz Brundizijai! Trīs tūkstoši kuģu tur stāv ostā — tos mēs sagrābsim — un tad pāri — uz Albāniju, uz Grieķiju, kur gaida verdzinātas tautas!
Metrobijs (čukstoši). Bet ja Lukulls ir jau Brundizijā? . . .
Spartaks. Klusi, tu vecais vergs! Tad mēs griezīsimies atpakaļ un bruksim virsū Krasam, pirms vēl Pompcjs nav piesteidzies! Un, ja arī mums tad jākrīt līdz pēdējam vīram, — mēs nemirsim! Mūsu ciņa par brīvību dzīvos! Zerni mēs csain sacēluši kājās, visi meži ir pilni, visas kalnu alas slēpj draudu, naidu un spēku! Romiešu vergu valsts dreb pašos pamatos! Paies vēl četri gadi — paies četri gadu simti — un sabruks "iņa Un apraks zem savām drupām tos, kas uzbarojis"trekni 110 mūsu sviedriem un dzēra mūsu asinis!… lūs nevarat aiziet bojā! Jūs iekustinājāt šo straumi, un viņa nerimsies! Cīņa par brīvību neapstāsies! Jūs neaizmirsīs! Jūsu asinis strāvos nākošās paaudzēs!… Jūsu vārdi būs zvaigznēs rakstīti!
Balsis. Un tavs, Spartak!… Un tavs!…
Spartaks. Arī mans!… Uz priekšu!
Trompetes. Kliedzieni. Spartaks pa priekšu — Brezovirs, Bartorikss, llanniks, Kāsts, Mirca ar Artoriksu, Metrobijs. Aiz tiem kareivji — grūst leja uz kreiso pusi.
Kaujas saucieni — vārtu brikšķēšana — ieroču šķindoņa — trompetes. Pāri romiešu vaļņiem sāk vērpties melni dūmu
mutuļi.
Vienpadsmitais skats
Marka Krasa n o m e t n ē.
Plašs laukums uzkalnā. Reli koki, telšu rinda katrā pusē. Labajā Marka Krasa lielā, krāšņā telts ieejas aizkari ar pušķainām, zelta vītām auklām, augšā virs smailes valsts nozīme, zelta ērglis. Pie ieejas katrā puse etiopiešu vergs, mazliet attālāk un vairāk priekšā pa divi leģionāri ar sudraba āvām goda sardzē. Gandrīz pašā vidū pret kreiso pusi vērsta, sarkanu segu apklāta estrāde ar dārgakmeņiem rotātu ziloņkaula krēslu un sarkanu uzjumu pāri.
Dibenā nogāze — pāri viņā pusē milzigās nometnes teltis taisnās rindās, ko gar apvārsni iežogo nometnes valnis. Aiz tā tālē kalnu silueti; visu pamali līdz pus zenītam aizklāj zili melns pērkona mākonis, kurā reizēm paplaiksnās zibens. Tva- naini piedegusi, nespodra novakare.
Gar nogāzes malu dibenā rinda leģionāru smagā apbruņojumā — padzīvojuši vīri, lielāko tiesu bārdaini. Kreisajā un pa nogāzi lejup divās rindās jaunie kareivji, bez ieročiem, noliektām galvām, satriekti. Pie tiem četri centurioili kailiem zobeniem par sargiem. Labajā pusē, dibenā, sargu ieslēgts pulciņš ķēdēs sakaltu, noskrandušu gūstekņu.
Fabricijs (iznāk no spraugas gar Krasa telti, uz kuru allaž bikli atskatās; tramigs, bet nikns un paklibodams paietas gar jauno kareivju rindām, runā šņākdams, bet valdīdamies un pusbalsī). Te nu jūs stāvat, purnus nokāruši kā aitas pirms cirpšanas! .. . Vai tad nevienam nav nekā ko teikt?… Atbildiet taču, kad Auls Fabricijs ar jums runā! … Ak tā (pabružā degunu), — es laikam neesmu jums vēl neko prasījis . ..
Centurions. Atļauj paziņot, Aul Fabricij: viņi nedrīkst runāt, pirms Marks Krass pats nav atļāvis.
F a b r i c i j s. A! tas diezgan gudrs aizliegums. Es jūs pazīstu: kad sākat ķērkt kā kovārņu bars, tad prātīgs vecāks vīrs vārdu nevar pateikt. Bet klausīties viņš jums nav aizliedzis, un tas ir labi.
Paklibojis vēl. Alkal apstājas.
Tpu! Kauns man par jums, jaunie zaldāti! Apcietinātā nometnē jūs ļaujaties pārsteigt sevi gulošus! Tas nu vēl nekas — es pats esmu bijis jauns un zinu, cik ciets jauneklim miegs, it sevišķi, kad drusku iedzerts. Bet, kad bijāt uzmodušies, — kāpēc jūs tad bēgāt? Ko kā jūs bēgāt? Ko izbēgušu gladiatoru un vergu bandām, no smirdošiem salašņām, no tādiem pašiem kā tie tur!
Paskatieties paši un kaunieties!
Izstienas, pirkstu krūtis durdams.
Es esmu vecs vīrs, man tepat sešdesmit pieci gadi, bet cs nebēgu — es ne! Redziet, man tagad jāklibo, tāpēc kā paliku uz vietas un nekustējos — es ne! Es esmu vecs zaldāts, es biju Pompeja leģionos Spānijā — dienu un nakti es reiz tur nogulēju zem viena tilta un tomēr nebēgu! Bet jūs! Kājas jums vieglas un mugura lokana — cirst jums vajadzēja viņus, durt, gabalos sakapāt tos nolādētos! Bet jūs! . . . Tpu! — un vairāk neko!
Pagriežas pret vienu.
Un tu! Vai tu esi Auls Fabricijs jaunākais vai ne? Atbildi, kad es tev prasu!
Čentur'ions. Viņš nedrīkst. Marks Krass ir aizliedzis.
Fabricijs. Ak ta! … Jā, kad aizliegts, tad tu nedrīksti. Jā, tu esi Auls Fabricijs jaunākais. Kaunu tu dari savam tēvam, vecam Sullas leģionāram! Savai mātei tu dari kaunu — tu gļēvulis tāds!
Pret visiem.
Ja man te vēl bijusi noteikšana, liktoriem es liktu nopērt jūs visus! Nopērt un tad bez vairogiem, tā, kā patlaban te esat, sūtītu Spartaka pulkiem pretī. To jiis esat pelnījuši!
Trompetes. Vergi atrauj Krasa telts aizkarus.
Fabricijs aizmanās sāņus dibenā. A'o telts divi kareivji ar romiešu valsts nozīmēm. Marks Krass krāšņā purpura apmetnī, lepns un nikns, sargi ar āvām pavada. Aiz viņa pieci Varīnija likt ori, virsnieki, patricieši. Eitibida ar savām verdzenēm aizmugurē.
M a r k s Krass (tribīnē, bargi noskatās jaunajos zaldātos, tad apsēstas). Romiešu kareivji! (Jaunie saslejas taisni, Krass — paceltu roku.) Jūs tie neesat, ar jums es runāšu beigās! (Tie atkal nokar galvas.)
Romiešu kareivji! Jau trešo gadu Romai ilgst kauna pilnais karš ar izbēgušiem gladiatoriem un sa- dumpotiem vergiem. Karš — — es kautrējos saukt par karu šīs cīņas ar vaļā palaistu barbaru un vazaņķu pūli. Trīs gadus šie nelieši kā no krātiņiem izlauzušies vilki ir sirojuši pa Romas valsti. Visu Itāliju divas reizes pārstaigājuši no dienvidiem līdz ziemeļiem un atpakaļ. Nelaime, posts un apsmiekls apzīmē viņu ceļu. Nola ir pusē nodedzināta, Fūrija ir drupās, sensenai gladiatoru audzētavai Kapuai bij jāatsledz vārti un jāizlaiž prom desmit tūkstoši vis- labāk apmācītu, par augstu maksu pirktu cirkus cīkstoņu. Musu lauki ir nomīdīti, mūsu vasarnīcas nodedzinātas, turīgie zemes īpašnieki aplaupīti, padarīti par nabagiem vai apkauti. Ja tādam zagļa vergam pēc likuma un vecuvecās paražas nocērt roku vai kādu dumpinieku piesit krustā, tad rītu viņa kungu atrod savā gultā ar pāršķeltu galvu vai nožņaugtu. Kalni un meži mudž no aizbēgušiem neliešiem, bet pilsētās amfiteātri jāslēdz ciet, jo neviens izglītots romietis negrib skatīties arēnā par piecām minām pirktos plukatas, kas neprot pretinieku pat nodurt, kā pienākas. Pat citādi cienījami kviriti liedzas maksāt parādu procentus, plebēji apslēptām dūrēm vazājas pa Romas ielām un naktīm klausās, vai Spartaka laupītāji nav klāt un nedauzās aiz vārtiem . . .
Aizelsies pakrata dūres.
Nav vairs karavadoņu Romai! Tits Servilians, Klods Glabrs, Valerijs Mcsala, Varīnijs, Fūrijs, Klo- dians, Kasijs — kur viņi ir? Kuru no viņiem šīs smirdoņu bandas nav trenkušas tā, ka viņi pat sandales nepaguva apaut? … Patiešām — drīz būs kauns saukties par patricieti un romieti!
Noslauka sviedrus.
Tāpēc es esmu še, lai noslaucītu šos mēslus no zemes virsus un padarītu galu Romas pazemojumiem. Rēgija pie juras es viņus biju ieslēdzis — kā būrī, kā murdā! Sapūdējis cs viņus tur būtu kā sabrauktas vardes uz ceļa! Senātam varēju ziņot, ka turu tos ka odus saujā samiegtus . .. Eh! (Pakrata dūres, acīm meklē Fabriciju.) Un tomēr — arī es pats varēju aizmirst, ka nav vairs romiešu karaspēkā kvestoru, uz kuriem palaisties, bet tikai pusakli invalīdi, puskurlas sievas un gļēvuļi!
Fabricijs (klibodams metas tuvāk.) Es neesmu bēdzis, Mark Kras!
M a r k s Krass (dusmās vai plizdams). Tu!. . . žūpa sasodītais! Tu neesi? Nē, tāpēc ka tu nejaudāji! Rītā mani zaldāti tevi aiz kājām izvilka no apgāztas telts apakšas. Ar aukstu ūdeni mums vajadzēja tevi apliet, līdz kamēr tu atdabūji saprašanu!…
Fabricijs (vēl tuvāk, dūri pret krūtīm sizdams). Es — es — Pompeja leģionos esmu cīnījies! Spānijā es dienu un nakti zem tilla …
M a rk s Krass (sarkastiski pasmiedamies). Paklausieties šo varoni! Kā sermulis, kam uz astes min, viņš allaž izmanās kaut kur palīst! Tāpēc Pompejs tevi atsūtīja atpakaļ Romā.
F a b r i c i j s (vēl tuvāk). Es- Mans brālis ir
senators . . . mans znots varbūt būs konsuls-
Marks Kras s. Ko tu lielies ar saviem radiem! Kas tu pats esi? Romas nelaime un kauns tu esi! Visiem tevi uzbāž, un nevienam tu nederi. Kaujinieku rindās tu tikai pinies pa kāiām. Turpmāk tu man komandēsi mūsu zupas vārītājus un maizes dalītājus!
Fabricijs. Es?… (Asarām acis.) Mans brālis
Marks Krass. Nevis tavs brālis, bet tu pats! Kā gribi: es varu arī sūtīt tevi atpakaļ uz Romu, senāts man ir devis neaprobežotas pilnvaras. Tu man esi kaitējis vairāk kā simt tūkstoši apbruņotu vergu. Par nerru tu esi mani padarīiis! Es biju spiests lūgt senātu, lai sūta man Pompeju un Lukullu palīgā, — un pa to laiku tu palaidi Spartaku no sprosta, kur es galu galā viegli viens pats būtu viņu picveicis. Par izsmieklu tu nēsā to slavenā romieša vārdu! Ej nost no manām acīm!
Fabricijs (atvirzās, acis slaucīdams). Un mans znots grib par konsulu
Marks Krass (pēc brīža turpina apvaldīti, cēli, negrozāmi cieti). Pompejs 110 Romas ir ceļā šurpu, Lukulls Rrundizijā izkāpis malā, tāpēc Spartaks ir griezies atpakaļ un stāv tikai četras jūdzes no šejienes. Man nevajag palīgu, trešdaļu uzvaras slavas es negribu, bet visu! Viens pats visu, vai jūs sapratāt? Es negaidīšu ne Pompeju, ne Lukullu — lai viņi iet kalnos dzenāt un gūstīt izklīdušās vergu bandas. Spartaku sakaušu es — es viens pats! Mani jātnieku priekšpulki ir jau tur un ielenc barbarus no mugurpuses. Krēslā mēs dosimies ceļā un ap pusnakti bruksim tiem virsū. Neviens no viņiem nedrīkst izmukt! Visiem viņiem jāpaliek kaujas laukā ērgļiem un lapsām par barību! Tikai seši tūkstoši gūstekņu man vajadzīgs — man ir pagatavoti seši tūkstoši krustu, kur piesist viņus gar Apija ceļa malām, kad braukšu uz Romu.
Lieciet vēra: ta būs briesmīga kauja! Viņi zina, kas tos sagaida, un cīnīsies ka zvēri. Tie tur palikušie ir Spartaka labākie gladiatoru pulki, tie nāves nebīstas. Un arī jūs nedrīkstiet bīties! Neviens nedrīkst atkāpties vai bēgt! Jums jāaizstāv Romas gods un jāatjauno romiešu sena kaujas slava. Es jums tūliņ rādīšu, kas sagaida ikvienu, kas atkāpsies vai bēgs. Vairāk kā divi simti gadu šis cēlais līdzeklis nav lietots, tāpēc arī vairs nav romiešu karaspēka, bet tikai gļēvuļi un zaķapastalas. Es viņu celšu atkal godā — ar dzelzs rīkstēm un liktoru cirvi es jūs mācīšu būt atkal romiešu zaldātiem!
CVirsnieki un patricieši sakustas, kā protestēt gribēdami). Mierā! Jūsu protestus es esmu dzirdējis. Tie nespēj locīt manu gribu!
Kājās, pastieptu roku.
Jūs gļēvuļi un zaķapastalas! Jūs bijāt tie, kas no Rēgijas skrējāt līdz pat Romas vārtiem un sacēlāt tur izbailes un šausmas! Deviņi tūkstoši spēcīgu jaunekļu — gladiators Spartaks jūs trenca kā pārbiedētu kazu baru! Šonakt jūs vairs nebēgsiet, to es zvēru! Es jūs nododu liktoru rokās. Pēc lozes katru desmito nopērs un pēc tam viņam nocirtīs galvu!
Fabricijs. Nē taču, Mark Kras! Tur ir ari mans dēls!
M a r k s Krass. Un, ja tur būtu arī mans paša dēls, — savu spriedumu es negrozīšu!
Fabricijs (raudādams). Viņš mums ir vieni- gais … Viņa māte nobeigsies aiz bēdām . ..
Marks Krass. Deviņi simti mātes varbūt nobeigsies aiz bēdām, lai varētu dzīvot deviņdesmit tūkstoš romiešu mātes bez bailēm, ka izbēgušie vergi viņas pašas nepadara par verdzenēm . . . Tu gribi ko teikt, jaunais cilvēk?
Auls F a b r i c i j s. Ja tu atļauj, Mark Kras.
Marks Krass. Runā, ja tev kas cits ko sacīt. Lūgšanās ir velta.
Auls Fabricijs. Es nedomāju lūgties. Es esmu Auls Fabricijs jaunākais, es gribēju tikai pateikt, lai tu neklausi manu tēvu. Tavs spriedums ir taisnīgs, Mark Kras, mēs to esam pelnījuši. Ja loze krīt man, es esmu gatavs mirt.
Marks Krass (aizkustināts). Tu esi labāks romietis un cienīgāks nekā tavs tēvs. Man žēl tevis, bet es tur neko nevaru darīt. Ne cs spriežu, bet pats liktenis — varbūt viņš tevi saudzēs … (Atkal cieti.) Un, lai visi un jūs paši redzētu nepārprotami, cik zemu esat krituši un kas gaidāms visiem jums līdzīgiem, es lieku tajā pašā vietā un gluži līdzīgā kārtā nosodīt arī tos tur. Liktori, pie darba! Ejiet! (Paliek, pastieptu roku.)
Trompetes. Liktori aiziet pa kreisi teļā dažu centurionu pavadībā; pēc viņiem abas rindas notiesāto zaldātu, beigās aizdzen ķēdēs saslēgtos vergus.
Mākoņi zibsni. Tāls pērkona grāviens.
Divpadsmitais skats
Pēdējās kaujas lauks.
Mazs laukumiņš ar neaugstām klinšu kravām gar stāvu nogāžu malām, trim cipresēm vidū.
Nakts. Visu klāj melns lietus mākonis ar tumsu, vētru, zibšņiem un pērkona dārdiem. Ugunsgrēka un lāpu plīvojoša blāzma. Kaujas troksnis lejā. Reti signālu pūtieni.
Marks Krass (rokas uz krūtīm sakrustojis, plīvojošu uguņu apspīdēts, uzvarētāja lepnumā nogāzes malā, dibenā vēro kauju kreisajā pusē. Attālāk seši ordināri). Tic ir atkal romieši! Nu es viņus pazīstu! Tā — tā — tā! . .. Cērtiet viņus! . . . duriet nost! … Tā — tā — tā! . .. Turas kā velni! … Vai mēs dabūsim gūstekņus? Seši tūkstoši man vajadzīgi,
Pirmais o r d i n ā r s. Par to var šaubīties: viņi krīt, bet nepadodas.
Marks Kras s. Patiešām, viņi cīnās lieliski! Ja še bijis cirkus — es nenovaldītos, es aplaudētu … Palūkojiet — — nu palūkojiet to milzeni! Vesels mākonis metamo šķēpu lido uz viņu . . . Vai viņš nav apburts? Saka, ka viņi zinot tādu ziedi, kas padara neievainojamu … Katrā rokā viņam ir zobens, un kā viņš skalda! . .. Vesela grēda mūsu zaldātu guļ apkārt, un viņš lec tiem pāri . . . Kad tikai viņš neiz- laužas!
Otrais ordinārs. Tas ir Brezovirs. Nekur viņš neizlauzīsies: viņam vēl tikai pussimts vīru, un ik brīdi kāds krīt. Redziet! redziet!
Marks Krass. Dzīvus — dzīvus man viņus vajag! Steidzies, teic kvestoram Rufijam, lai gādā man gūstekņus! Lai netaupa! Piecus mūsu kritušos par vienu dzīvu gladiatoru!
Otrais ordinārs aizsteidzas. Trompetes.
Un tie tur! Vai viņi neizlauzīsies?
Trešais o r d i n ā r s. N'ē, neviens neizlauzīsies. Aiz uzkalna noslēpta mūsu jātnieku kohorta, tā kaujā nemaz nav bijusi.
MarksKrass. Un tie tur? Man šķiet, viņi grib patverties šajā kraujā.
Ceturtais ordinārs (tuvāk malai). Tas būtu labi, ja viņi to mēģinātu: krauja ir ieslēgta riņķī apkārt, neviens nevar izbēgt. Mēs viņus saņemtu dzīvus … Ā! tas ir Bartorikss … un Granniks … viņu zirgi ir krituši, tie cīnās kājām… Ā! viņi dzenas pakaļ!
Marks Krass (plaukstu virs acīm). Tā kā sievišķis liekas, ko viņi dzen!
Piektais o r d i n ā r s. Tā ir Eitibida!
Marks Krass. Eitibida? Vai tad vina ari ir tur?
Piektais ordinārs. Visu laiku. Viņa mēģināja piekļūt Spartakam.
M arks Krass (nicinoši). Nē — tā nav sieviete — tā ir īsta Gorgona! Viņai nepietiek ar Krikšu — arī Spartaku viņai vajag!…
Spartaks (leja, labajā pusē — ciņa aizelsies). Mark Kras! . .. Kur tu esi? . .. Kāpēc tu nerādies? . . . Vai tev bail? …
Marks Krass (pasviežas pret labo pusi, lūkojas lejā). Kaskas tas bij?… Man likās—ka
mani sauc.
Pirmais o r d i n ā r s. Tas ir Spartaks! .. . Paskatieties, paskatieties, kā viņš tos skalda!
Trešais ordinārs. Kā kalnā viņš uzlec uz mūsu zaldātu līķiem!
Ceturtais ordinārs. Šķēpi kā mušas lido ap viņu! .. . (Sajūsmā.) Tas ir lieliski! Nē — tas nav cilvēks! No pekles iznācis ļauns gars! Kā viņš tur izstiepjas visā augumā!
Spartaks. Mark Kras!… Kur tu slēpies?… Gļēvuli! .. .
Piektais o r d i n ā r s. Viņš tevi zaimo, Mark Kras!
Marks Krass (satraukts un pārskaities). Mani? . .. Viņš? .. . Tas smirdoņas barbars!. ..
(Tver zobenu.) Manu zirgu!… Un vairogu!…
Ordināri grib steigties lejā uz labo pusi.
Tur ne! Tur viņam nevarēs piekļūt! … Še, no mugurpuses! .. .
Viens ordinārs pa priekšu pa kreiso pusi lejā — tad Marks Krass, pārējie pakaļ. Trompetes.
E i t i b i d a (no kreisas puses priekšā — izspūrušiem matiem, aizkususi, nāves bailēs). Aul Fabricij, glāb! .. . Viņi grib mani nokaut!. . .
Auls Fabricijs. Nebaidies, Eitibida … es tevi sargāšu .. .
Bartorikss, Granniks un centurions pakaļ.
B artorikss. A! .. . Izbēgt tu domāji, ragana! Granniks. Nost, romiešu kucēns!. .. Eitibida (bailēs atpakaļ aiz klints, vairāk dibenā). Glāb, Aul. ..
Auls Fabricijs (viņu aizsargādams pret tiem abiem, kāpjas atpakaļ liclz aiz klints). Nost, plukatas vergi! . . .
Aiz klints divi kritieni — Eitibidas brēciens.
G r a n n i k s. Romiešu suns! . . . Bartorikss. Sapūsti, nolādētā! . . .
Abi izskrien atpakaļ.
Centurions (kreisajā puse pie kraujas). Kāsts!… (Kreiso roku pie pieres, labā ar zobenu nošļūk gar sāniem.)
Granniks (blakus, nostenas). Eh!. . . Kā izsalkušu šakāļu bars tie sakrīt pār viņu! … Bet tur. . . tas ir Brezovirs!… Ievainots… uz ceļiem!… Ātrāk!.. .
Visi trīs noskrien lejā. Mazu bridi laukums tukšs.
Metrobijs (no lejas, labajā pusē — uzvelk Mircu, kas pusnenuiņā, tikko vēl var cilāt kājas). Te tu varēsi atpūsties… Tev drīz paliks labāk… Artorikss ar Spartaku tevi sargās … un es … (Nogulda zem cipreses.) Kas tev ir, bērns? . . . Vai tu esi stipri ievainota?.. . (Noliecas pār viņu.) Mirca … vai tu vēl dzirdi? . . . (Pietiek roku tai pie krūtīm — atslienas, sāk raustīties elsās.)
Divi romiešu ceniurioni priekšā no kreisās puses. Metrobijs izrauj dunci, metas aiz klints.
Pirmais romietis. Eitibida! Vai tu te esi? Otrais romietis. Tur viņa guļ . . . Tas vergs ir viņu nokāvis! . ..
Otrais romietis. Ha!… Suns tu!
Abi metas tam virsu.
Metrobijs. No romiešu zobena ne!… (Nogalinās un krīt aiz klints šķautnes.)
Labajā pusē pār nogāzes malu parādus Spartaks un Artorikss.
Pirmais romieti s. Vai!. . . Tas ir Spartaks! . .. (Aizbēg atpakaļ.)
Otrais romietis. Un Artorikss! . .. (Pakaļ.)
Spartaks ar Artoriksu augšā.
Spartaks (kājā ievainots). Nav viņas te!… (Apgriežas.) Te ir krauja… desmit minūtes te vēl var turēties . .. Pār desmit līķiem pie manis!
Pakril uz viena ceļgalu, cīņai gatavs.
Artorikss (kailu galvu). Viņa ir te!. .. (Piesteidzas, nokrīt ceļos.) Mirca! … Tas es esmu . ..
Vai tu vēl redzi?… Ak nolādētie!… (Spiež viņas roku pie lūpāru.)
Spartaks (kā ievainots zvērs). Mūsu karogu! .. . Viņi to norauj … min kājām!.. . Nolādētie! …
Kājās; nosviež bruņu cepuri un vairogu.
Desmit melnās dzīvības par mūsu karogu!
Metas lejā.
Artorikss (kājās; aizsviež vairogu). Divdesmit romiešu galvas par viņas zeltainajiem matiem!
Trompetes. Aurošana, ieroču šķindoņa.
Spilgts zibens, tad melna tumsa.
Andrejs Upīts S P A R T A K S
Redaktors I. Osmanis. Māksi, redaktors /. Zoagūzis. Telin. redaktore
M. Aizupiete. Korektore T. Vilsnnc. Nodota salikšanai 1958. g. 1. oktobrī. Parakslita iespiešanai 1958. g. 19. novembri. Papīra formāts 70X108V«. 5,25 fiz. iespiedi.; 7,19 nzsk. iespiedi.; G,7t) izdevn. I. Metiens 30 000 eks. Maksā 2 rbļ
Latvijas Valsts izdevniecība
Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. U289-JI189. Iespiesta Izdevniecību, poligrāfiskās rūpniecības un grāmatu tirdzniecības galvenās pārvaldes 5. tipogrāfijā Rīgā, 17. jūnija lauk. Nr. 1. Pašūt. Nr. 2459.