Džesika.
Man žēl, ka manu tēvu atstāj tu. Šis nams ir elle, kurā tu vienmēr Kā jautrais velns man laiku pakavēji. Bet dzīvo laimīgs, ņem šo dukātu Un, šovakar ja ieraugi Lorenco,
Kurš tava jaunā kunga viesis būs, Tad slepus iedod tam šo vēstuli. Nu, sveiki! Gribu es, lai neredz tēvs, Ka sarunājamies mēs abi.
Lančelots.
Uz redzēšanos! Asaras man stindzina mēli. Visskaistākā pagāniete, visburvīgākā žīdiete! Ja dažs labs kristietis tevis dēļ nekritīs kārdināšanā, lai tevi iegūtu, tad es būšu vīlies. Uz redzēšanos! Sīs muļķīgās asaras atmiekšķē manu vīrišķīgo sirdi. Uz redzēšanos!
Aiziet.
Džesika.
Nu dzīvo laimīgs, labais Lančelot! Ak vai, kāds aplams grēks ir kaunēties, Ka sava tēva meita esmu es! Vien viņa asinis man dzīslās plūst, Bet sirds ir cita. Ak Lorenco, nāc. Un izpildi, ko apsolīji dievam, Tad kristīšos un kļūšu tava sieva.
Aiziet.