Tērpušies maskās, uznāk Graciano un Salarino.
Graciano.
Lūk, mājas nojume. Zem tās Lorenco Mums lika pagaidīt.
Salarino.
Jau pāri laiks.
Graciano.
Ir brīnums gan, kur viņš tā kavējas, Jo tie, kas mīl, pa priekšu laikam skrien.
Salarino.
Ak draugs! Vēl desmitreiz tie ātrāk skrien Sev jaunu mīlestības laimi gūt Nekā reiz dotos solījumus pildīt.
Graciano.
Tā vienmēr ir, jo kurš pēc ēšanas Vēl jūtas tikpat izsalcis kā pirms? Un kurš gan bēris, braucot atpakaļ Jau noguris, tik strauji skrietu vēl Kā ceļa sākumā? Un tāpat mums Par katru lietu skaistāk cīnīties Nekā to iegūt. Cik gan kuģis skaists — Kā jauneklis peld prom no dzimtās ostas, Kur vētras kaislīgas to apskaut steidz! Un cik tas nožēlojams atgriežas — Ar burām saplēstām, kā klaidonis, Ko plosījušas vētras kaislīgas!
Salarino.
Lai tagad paliek tas. Lūk, nāk Lorenco.
Uznāk Lorenco.
Lorenco.
Man, draugi, piedodiet, ka aizkavējos! Ne es tur vainojams, bet gan — mans darbs. Kad sadomāsiet jūs reiz sievas zagt — Es gaidīšu tāpat. Nu, nāciet šurp; Te dzīvo žīds — mans sievastēvs. E — hei!
Logā parādās Džesika, tērpusies zēna drēbēs.
Džesika.
Kas esat jūs? Man pasakiet, lai zinu, Kaut zvēru — jūsu balss man pazīstama.
Lorenco.
Lorenco es — tavs mīļotais.
Džesika.
Lorenco jūs, mans mīļais, tiešām jūs, Ko es tā mīlu? Kurš gan vēl to zin Bez jums, Lorenco, ka es esmu jūsu?
Lorenco.
To zin tik debesis un — tava sirds.
Džesika.
Ķer kastīti! Ir tajā zelta daudz. Man prieks, ka tumsā mani nesaredz, Jo man par savu izskatu ir kauns. Bet mīla akla ir, un tie, kas mīl, Tie neredz muļķības, ko paši dara, Bet, ja tie redzētu, pat Amors sarktu, Ka pārģērbusies esmu es par zēnu.
Lorenco.
Nāc lejā, tev būs jānes mana lāpa! Džesika.
Bet kā? Man jāapgaismo pašas kauns? Tāpat jau tas ir pārāk skaidri redzams. Tā mani katrs ieraudzīs, bet, mīļais, Man vajag paslēpties.
Lorenco.
Ak mīļotā, Tu paslēpusies esi zēna tērpā. Nu nāc, jo tumšā nakts drīz projām bēgs, Bet dzīrēs gaida mūs Basanio.
Džesika.
Man durvis jāaizslēdz un jāpaņem Vēl vairāk dukātu, tad nākšu es.
Atiet no loga.
Graciano.
Ir tiešām dēmons tā — ne žīdiete!
Lorenco.
Lai mani nolād, ja to nemīlu, Jo viņa gudra ir, kā spriežu es, Un skaista, ja vien manas acis neviļ,
Un uzticīga, cik es zinu to. Lai tikpat gudra, skaista, uzticīga Tā manā sirdī visu mūžu mīt!
No mājas iznāk Džesika.
Vai tu jau nāc? Nu, draugi, soļos marš! Mūs sen jau gaida masku gājiens garš.
Visi iet prom. Uznāk Antonio.
Antonio.
Kas notiek šeit?
Graciano.
Sinjor Antonio!
Antonio.
Kāds kauns tev, Graciano! Bet kur citi? Jau pulksten's deviņi, mēs gaidām jūs. Ir dzīres atliktas — pūš citi vēji: Basanio ar kuģi pošas prom. Es liku vīriem divdesmit jūs meklēt.
Graciano.
Es priecājos, jo kas var skaistāk būt, Kā šonakt jau uz kuģa klāja kļūt!
Aiziet.