Pūtēju orķestra pavadībā ienāk Porcija un Marokas princis ar saviem ļaudīm.
Porcija.
Es lūdzu, atveriet nu aizkarus Un dārgās kastītes tam parādiet, Lai princis izvēlas.
Marokas princis.
Lūk, pirmā zelta kastīte ar uzrakstu — «Ar mani iegūsi, ko daudzi vēlas», Bet otrā — sudraba — man apsola — «Ar mani iegūsi, cik pats tu vērts», Vēl trešā — svina — vēsi paziņo — «Par mani visu dod un visu riskē». Bet kā man īsto tagad uzzināt?
Porcija.
Mans princi, vienā ir mans attēls likts, Ja uzminēsiet, kurā, — būšu jūsu!
Marokas princis.
Lai pašas debesis man stāv nu klāt! Bet pārlasīsim vēl, kas rakstīts tur. Ko saka svins?
«Par mani visu dod un visu riskē». Par ko — par svinu dod, pret svinu riskē? Šī kastīte man draud. Kas riskē visu, Tas pretī kaut ko vērtīgu grib gūt. Nav zelta prāts ar sārņiem iekārdināms, Pret svinu nedodu es it neko! Ko sacīs sudrabs nevainības krāsā? «Ar mani iegūsi, cik pats tu vērts». Ko esmu vērts? Lūk, nesteidzies, Maroko, Ar vēsu prātu noteic savu cenu. Ja tevi novērtē pēc tavas cieņas, Tad vērts tu ļoti daudz. Šis «loti daudz» Varbūt daudz neizliekas daiļai dāmai, Bet šaubīties par savu cieņu man — Tā būtu gļēvulība, nespēks vien. Ko esmu vērts?… Es esmu viņas vērts! Ar savu bagātību, prinča kārtu, Ar skaistumu un pat ar izglītību, Visvairāk vēl — ar savu mīlestību. Kā būtu, ja es izvēlētos to? Bet izlasīšu vēl, ko stāsta zelts: «Ar mani iegūsi, ko daudzi vēlas».
Bez šaubām — viņu vēlas! Visi brauc No malu malām šurp, lai iegūtu, Lai pielūgtu un apbrīnotu to. Pār Hirkanijas smilšu klajumiem Un Arābijas tuksnešiem kūp ceļi, Pa kuriem prinči brauc pie Porcijas. Ne viļņu valstība, ne kalnu galvas, Kas tiecas debesīs, nav šķēršļi tiem. Pār jūrām pārpeld viņi kā pār strautiem, Lai daiļo Porciju tik ieraudzītu. Šeit vienā kastītē tās attēls skaistais. Vai tas gan svinā atrastos? Ak nē! Ir pārāk necienīgi iedomāties, Ka tas šai drūmā šķirstā ieslodzīts Vai arī iekalts būtu sudrabā, Kas lētāks ir par zeltu desmitreiz! Ak, neprāts domāt tā! Tik zeltā vien Var šādu pērli likt! Un Anglijā Ir monēta, kur zeltā iegravēts Tai līdzīgs eņģelis. Tur — ārpusē, Bet šeit tas — iekšpusē kā zelta gultā Ir guldināts. Šurp atslēgu, lai varu Es iegūt to, kas aplaimos man garu!
Porcija.
Tā šeit, mans princi. Ja tur attēls būs, Tad saukšos jūsu es.
Princis atslēdz zelta kastīti.
Marokas princis.
Vai, velns! Kas tas? Kāds galvaskauss, kam acu dobumā Ir maza zīmīte. Kas rakstīts tur?
Lasa.
«Viss nav tiešām zelts, kas spīd, — Tā dzird sakām dažubrīd. Dažs jo ātri kapā slīd — Tur, kur nāves ēna vīd. Kapā sals un tārpi mīt.
Pats tu esi jauns un glīts;
Vēsā aprēķinā tīts
Nebūtu ja prāts — tad rīt
Gods tev tiktu parādīts.
Tagad aizej, sala vīts,
Viss mans darbs ir zemē mīts!»
Ak skaistā Porcija! Cik smagi kļūst.
Es jūtu — jāšķiras no jums man būs.
Aiziet pūtēja orķestra pavadīts ar visiem saviem Jaudī
Porcija.
Cik labi! Aizkarus nu aizvilksim. Tā katram klāsies, kas būs līdzīgs šim!
Aiziet.