uznāk Salarino un Salanio.
Salarino.
Nu, lūk, mans draugs, es redzēju, kā aizbrauc Basanio, tam līdzi Graciano. Lorenco, šķiet, gan nebija starp tiem.
Salanio.
Zīds kliegdams piecēla no gultas dodžu Un aizrāva, lai pārmeklētu kuģi.
Salarino.
Viņš nokavēja — kuģis sen jau prom, Bet dodžam tanī brīdī pačukstēja, Ka redzēti ir vienā gondolā Lorenco blakus daiļai Džesikai, Vēl arī pateica Antonio, Ka abi nav uz kuģa manīti.
Salanio.
Es nebiju nekad vēl dzirdējis Tik briesmīgas un šaušalīgas gaudas, Kā vaimanāja niknais žīds uz ielas: «Oi, mana meitiņa! Oi, dukāti! Ar kristieti ir aizbēgusi tā! Oi, mani dukāti! Kur tiesa? Kur? Man nozagts maiss! Nē — divi nozagti Ar dukātiem! Tos nozagusi meita! Oi, mana meita! Un dārgakmeņi! Oi, mani pasakainie briljanti! Tos nozagusi meita! Kur ir meita? Pie viņas — briljanti un dukāti!»
Salarino.
Nu Venēcijas puikas kliedz tam pakaļ: «Kur briljanti? Kur meita? Dukāti?»
Salanio.
Kaut tikai iespētu Antonio Tam laikus atdot parādu.
Salarino.
Ak jā!
Man stāstīja viens francūzis, Ka jūras šaurumā starp Angliju Un Franciju kāds kuģis nogrimis No mūsu zemes, dārgu mantu pilns. Es iedomājos par Antonio: Vai tikai tas nav bijis viņa kuģis!
Salanio.
To vajadzētu pasacīt Antonio, Bet tagad ne — tas apbēdinās viņu.
Salarino.
Nav cilvēka par viņu labāka. Es redzēju, kā no Basanio Viņš atvadījās — kad Basanio
Tam apsolīja ātrāk, atgriezties,
Viņš atbildēja tam: «Nē, nevajag!
Tu manis dē( tik ātri nesteidzies,
Bet nogaidi, kad pienāk īstais laiks.
Ar parādzīmi, ko es žīdam devu,
Tu neaizēno mīlas pilno sirdi,
Bet esi jautrs. Savus nodomus
Tu veltī tikai vienam svētam mērķim —
Tai mīlai maigajai, ko gūsi tur.»
Tā teica viņš, un acīs asaras
Tam bija, kad viņš plaukstu izstiepa
Un lielā satraukumā satvēra
Basanio aiz rokas, lai jo cieši
To paspiestu. Tā viņi izšķīrās.
Salanio.
Viņš tikai tāpēc dzīvi mīl, ka mīl Basanio. Kā būtu, ja nu mēs Tā aizstaigātu pie Antonio Un mazliet ielīksmotu to?
Salarino.
Labprāt!
Aiziet.