Uznāk Seiloks, Salarino, Antonio un cietuma uzrauga.
Šeiloks.
Sargs, uzmaniet to! Kāpēc gan tā žēlot! Viņš, mujķis, naudu aizdeva par velti. Sargs, uzmaniet to!
Antonio.
Paklausieties, Seilok …
Šeiloks.
Šī parādzīme mana! Klusējiet! Es prasu tikai to, kas parādzīmē. Bez iemesla par suni mani saucāt, Bet, suns ja esmu es, tad arī kožu. Dodžs taisnīgs būs. Par jums gan, sargs, Es pabrīnos, ka viņu uzklausāt Un atlaižat to šādā brīvībā.
Antonio.
Es lūdzu, atļaujiet man bilst…
Šeiloks.
Šī parādzīme mana! Klusējiet! Es prasu tikai to, kas tajā teikts. Es neesmu tāds muļķis labsirdīgs, Kurš, galvu pašūpodams, nopūšas Un izpilda, ko lūdzis kristīgais. Nē, nē! Es prasu to, kas apsolīts!
Aiziet.
Salarino.
Visnejūtīgākais no visiem suņiem, Kāds ļaužu vidū sastopams!
Anfonio.
To mierā liec! Es nevēlos vairs bezgalīgi lūgties. Viņš manas nāves alkst, un zinu es, Kāpēc: no viņa nagiem bieži vien Es esmu izglābis daudz nelaimīgo, Un, lūk, par to viņš mani neieredz.
Salarino.
Bet mūsu dodžs to nepieļaus nekad. Antonio.
Diemžēl dodžs nedrīkst pārkāpt likumus, Ne atņemt svešzemniekiem tiesības, Kas Venēcijā viņiem piešķirtas, Jo tad viņš lauztu savu zvērestu. Gūst mūsu tiesības un ienākumus It visas nācijas, un tāpēc — pietiek! Šīs bēdas mani novārdzina tā, Ka rītā mārciņu no manas miesas Būs grūti sameklēt šim kreditoram. Nāc, iesim, sargs! Kaut tik Basanio Es redzētu pirms savas nāves vēl!
Aiziet.