Istaba Porcijas namā. Ienāk Porcija, Nerisa, Lorenco, Džesika un Baltazars.
Lorenco.
Es teikšu atklāti jums, sinjorīna, Ka esat dievišķīgu draudzību Jūs parādījusi, tam atļaudama Tik negaidīti projām aizceļot. Bet, ja jūs zinātu, ka sniedzat to
Vislabākajam vīram pasaulē, Vislabākajam jūsu vīra draugam, — Tad jūs daudz vairāk lepotos ar viņiem Nekā ar šādas labdarības veidu.
Porcija.
Nekad es neesmu vēl žēlojusies
Par kādreiz padarītu labu darbu.
Starp draugiem, kas grib kopā dzīvi vadīt,
Kam sirdī viena mīlestība mīt,
Ir jābūt neviltotai saskaņai
Gan dzīves veidā, raksturā un sirdīs.
Tāpēc man liekas, ka Antonio,
Kurš manam vīram sirsnīgākais draugs,
Ir arī līdzīgs viņam. Bet, ja tā,
Cik maz gan esmu darījusi tad,
Lai glābtu savus gara radiniekus
No velnišķīgās cietsirdības! Bet,
Kas attiecas uz pašu labdarību,
Tad labāk nerunāsim vairs par to.
Lorenco, jūsu ziņā nododu
So namu, visu savu saimniecību,
Kamēr būs mājās atgriezies mans vīrs.
Es pati esmu apņēmusies slepus
Ar Nerisu šo laiku pavadīt
Gan klusās pārdomās, gan lūgšanās,
Kamēr vien mūsu vīri projām būs.
Ir divu jūdžu attālumā šeit
Kāds klosteris — tur abas dzīvosim.
Es lūdzu, neatsakiet man, Lorenco,
Ne tikai draudzība — bet vajadzība
To pavēl jums.
Lorenco.
Ak sinjorīna,
No sirds es solos visu izpildīt!
Porcija.
Es paziņoju to jau kalpotājiem: Tie paklausīs tāpat kā man un vīram,
Ko pavēlēsiet jūs un Džesika. Nu, sveiki! Un uz redzēšanos!
Lorenco.
Daudz labu domu, gaišu dienu jums! Džesika.
Es novēlu jums laimes daudz un prieka! Porcija.
Es pateicos un vēlu jums to pašu. Ardievu, Džesika …
Džesika un Lorenco aiziet.
Nu, Baltazar, Tu biji vienmēr godīgs, uzticīgs, Tāpēc, lūk, ņem šo vēstuli un steidzies Cik ātri iespēdams uz Paduju. Tur mīt mans brālēns — doktors Belario. Tu viņam iedod manu vēstuli, Viņš dos tev pretī papīrus un rakstus — Tos visus cik vien ātri spēdams nes Pie kuģīša, kas brauc uz Venēciju. Tik velti laiku netērē, bet steidzies, Jo tevi gaidīšu es piestātnē.
Baltazars.
Es steigšos, sinjorīna, cik vien spēšu!
Aiziet.
Porcija.
Nāc, Nerisa, es tev ko pateikšu: Mēs savus vīrus ātrāk redzēsim, Kā viņi gaida mūs.
Nerisa.
Mūs viņi redzēs?
Porcija.
Jā, redzēs, Nerisa, bet tādos tērpos, Ka tiem ne prātā doma neienāks,
Ka mēs tās esam. Varu apzvērēt, Ja pārģērbsimies mēs par vīriešiem, Es līdzināšos vīrietim visvairāk. Man zobens labāk stāvēs nekā tev, Un savu balsi protu pārvērst tā, Kā runā zēns, par vīrieti kad kļūst. Es protu braši iet un jokoties, Kā balamutis skaļi dižoties Ar to, ka daudzas dāmas mani lenc, Bet atraidītas novārguļo tā, Ka tiešām kļūst gandrīz vai viņu žēl, Ka neesmu tās labāk nonāvējis. Siem stāstiem pielikšu vēl divdesmit, Un visi teiks, ka esmu izskolojies Es gada laikā. Zinu tūkstoš veidu, Kā izturēties mēdz šie balamutes, — Tos pielietošu.
Nerisa.
Bet kā vīrietību
Mēs iegūsim? Porcija.
Kauns, mīļā Nerisa! Kā tu tik divdomīgi runāt spēj? Bet iesim, es tev pastāstīšu visu, Kad būsim karietē. Tā gaida mūs Pie dārza vārtiem. Nāc, kad tevi sauc! Mums jūdzes divdesmit vēl jānobrauc!
Aiziet.