Ienāk dodžs, senatori, Antonio, Basanio, Graciano, Salerio
Dodžs.
Antonio jau šeit?
Antonio.
Jā, gaišība.
Dodžs.
Man tevis ļoti žēl, jo jāatbild Tev ienaidniekam būs, kas ciets kā klints. Kas izturas kā īstens necilvēks, Bez līdzjūtības.
Antonio.
Esmu dzirdējis, Ka jūsu gaišība ir pūlējies, Lai mīkstinātu sūdzību cik spēdams; Bet žīds ir cietsirdīgs. Ja nevarat No skaudīgajām ķetnām mani glābt, Tad viņa negantībai pretī likšu Es savu pacietību. Būšu kluss Un izturēšu viņa tirāniju.
Dodžs.
Es lūdzu iesaukt žīdu tiesas zālē.
Salerio.
Pie durvīm viņš. Lūk, gaišība, jau nāk.
Ienāk Seiloks.
Dodžs.
Tam atbrīvojiet vietu tiesas priekšā! Tā visi domā, Šeilok, un man ari Tā šķiet, ka esi cietsirdīgs tik tagad, Bet tad, kad sāksies lietas apspriešana, Tu savas Jaunās nežēlības vietā Pret viņu parādīsi labsirdību. Lai gan tu pašlaik prasi mārciņu No nelaimīgā tirgotāja miesas, Es ticu, ka ne vien to neņemsi, Bet, cilvēcīgas mīlestības pilns, Vēl atlaidīsi pusi parāda, Pats nolūkodamies ar žēlumu Uz viņa zaudējumiem, kuru būs Tik daudz, ka karaliskais tirgotājs Drīz izputēs un radīs nožēlu Viscietākajā, saltākajā sirdī, Un mīkstinās pat turkus, tatārus, Kas žēlastības nepazīst nemaz. Mēs gaidām labu atbildi no jums.
Šeiloks.
Es jūsu gaišībai jau pateicu: Es zvērēju pie svētā Sabata, Ka ņemšu to, kas rakstīts parādzīmē. To liegdami, jūs briesmām paklausiet Gan savus likumus, gan brīvību. Jūs jautāsiet: kāpēc es dukātus Pret mārciņu no viņa miesas mainu? Es neteikšu, tik piebildīšu vien, Ka nolēmis es tā. Vai nepietiek? Ja manā mājā žurka ieviestos, Es izdotu trīstūkstoš dukātu, Lai iznīdētu to — ko teiktu jūs? Dažs nevar paciest to, ka sivēns kviec,
Dažs paliek traks, tiklīdz tas kaķi redz, Bet dažs, tiklīdz jau dūdas pīkstam dzird, Aiz dusmām slapinās. Un tāpat kaisle Liek dažai saimniecei gan mīlēt, nīst. Lūk, atbilde. Tāpat kā nevaru Jums izskaidrot, kāpēc dažs sivēnus, Dažs maigos, nevainīgos kaķus nemīl Un trešais nevar dūdu skaņas ciest, Bet, pakļaudamies vispārējam kaunam, Kā apspiestais pats sevi apspiest sāk, — Tā arī nevaru un nevēlos Jums pasacīt es citu iemeslu, Tik to, ka ienīstu Antonio, Un tāpēc izvirzu šo prasību, Kaut arī tā man nesīs zaudējumu. Nu, lūk, vai nav ar to jums atbildēts?
Basanio.
Nē, cietsirdi, šī atbilde nemaz Nav attaisnojums tavai neģēlībai.
Šeiloks.
Nav vajadzības man tev izdabāt.
Basanio.
Vai tos, ko nemīl, visi nonāvē?
Šeiloks.
Vai ienīst var, ko negrib nonāvēt? Basanio.
Vai visas dusmas iemiesojas naidā? Seiloks.
Bet vai tu ļausi čūskai divreiz dzelt? Antonio.
Es lūdzu, draugs, ar žīdu nestrīdies. Tad drīzāk, upes krastā stāvēdams,
Tu spēsi pavēlēt, lai paisums krītas, Un drīzāk vari vilkam pajautāt, Kāpēc par savu jēru aita raud, Vai arī kalnu priedēm noliegsi Tu šūpot galotnes un zariem šalkt, Kad viņas loka negaiss valdonīgs. Tad drīzāk paveiksi tu neveicamo, Bet neatmiekšķēsi viscietāko, Visnegantāko sirdi pasaulē. Es lūdzu, nepūlies, — viss skaidrs jau: Lai notiek tas, ko iekārojis žīds!
Basanio.
Es došu viņam sešus tūkstošus.
Šeiloks.
Es neņemtu, ja arī dotu man Tu šobrīd sešreiz sešus tūkstošus, Es lūdzu to, kas parādzīmē teikts.
Dodžs.
Kā, žēlastību liegdams, pats to gūsi? Seiloks.
Par ko es sodāms, ja es nevainīgs?
Jums pašiem tik daudz vergu nopirktu,
Un tos kā suņus, mūļus, ēzeļus
Jūs trencat vergu darbā nežēlīgā,
Jo viņi pieder jums. Vai vēl man teikt:
Jel atbrīvojiet, appreciniet tos
Ar saviem bērniem! Kāpēc nomocīt?
Tiem dodiet gultas — mīkstas tā kā jums!
Lai ēd tos ēdienus, ko ēdat jūs!
Jūs teiksiet: «Vergi — mūsu,» — bet es teikšu:
«To miesas mārciņu, ko pieprasu,
Es dārgi esmu pircis — mana tā!»
Jūs liegsiet — uzspļaušu uz likumiem
Un teikšu: taisnības nav Venēcijā!
Nu atbildiet — būs spriedums labvēlīgs?
Dodžs.
Šo tiesas sēdi varu atcelt es, Kamēr šeit Belario — mācīts doktors, — Pie kura griezos es pēc padoma, Nav ieradies.
Salerio.
Viņš, jūsu gaišība, Ir atsūtījis savu vēstnesi Ar vēstuli no Padujas.
Dodžs.
To sauciet šurp un dodiet vēstuli! Basanio.
Ak mans Antonio! Lai labāk žīds Ņem manu miesu, manas asinis, Nekā viņš manis āē\ gūst tavējās!
Antonio.
Es esmu ganāmpulka sliktais auns, Kas nāvei lemts: arvienu slimais auglis Krīt zemē pirmais, tāpat ari man Ir jānokrīt, bet tev, Basanio, Vēl jādzīvo un jāapkopj mans kaps.
Ienāk Nerisa advokāta sekretāra tērpā.
Dodžs.
Vai jūs no Padujas, no Belario? Nerisa.
Jā, gaišība, viņš liek jūs sveicināt.
Sniedz viņam vēstuli.
Basanio.
Kāpēc tik agri tu jau nazi trin?
Šeiloks.
Lai izgrieztu no viņa to, kas mans. Graciano.
Nevis pie pazoles, bet gan pie sirds Tu nazi trin. Pat metāls it neviens, Pat bendes cirvis nemēdz būt tik ass Kā tavas dusmas. Teic — vai it nekas Vairs tevi neiežēlina?
Šeiloks.
Nekas.
Graciano.
Lai nolādēts tu, asinskārais suns! Un lai tev pašam uzbrūk likums Jauns! Gandrīz tu manī izdzēs ticību, Un es jau sāku piekrist Pitagoram, Ka nomirstot pat zvēru dvēseles Var atdzimt cilvēkos. Tavs ļaunais gars lr vilkā mājojis, kurš pakārts ticis, Jo esot ēdis cilvēkus, bet tad No nāvējošās cilpas atbrīvojies Un tevī iedzimis, jo tik patiešām It visas tavas iekāres ir Jaunas Un plēsīgas kā mežonīgam zvēram.
Seiloks.
Ja tā tu gribi izpirkt parādzīmi, Tad kliegdams sagandēsi tikai plaušas. Mans mīļais jaunekli, prāts jāsarga, Ne jāizšķiež. Es gaidu spriedumu.
Dodžs.
Šai vēstulē mums ieteic Belario Par advokātu kādu jaunekli. Bet kur viņš ir?
Nerisa.
Viņš gaida ārpusē. Vai vēlaties, lai pasaucu es to?
Dodžs.
Labprāt. To šurpu aiciniet Un svinīgi pie manis atvediet, Bet tiesa noklausīsies vēstuli.
Sekretārs
lasa.
«Man jūsu gaišībai ir jāpaziņo, ka, saņemdams jūsu vēstuli, es biju smagi slims. Jūsu vēstneša klātbūtnē mani apciemoja kāds jauns tieslietu doktors no Romas. Viņa vārds ir Baltazars. Es viņu iepazīstināju ar žīda apsūdzību pret tirgotāju Antonio. Mēs kopīgi izskatījām daudz grāmatu. Viņš zina manu viedokli, un, pievienodams tam klāt vēl savas visu aptverošās zināšanas, kuras es nespēju pietiekami cildināt, bet kuras viņš jums pierādīs pats, es ticu, ka viņš spēs ieņemt manu vietu tiesā. Es lūdzu, neskatoties uz viņa jaunību, parādīt tam pienācīgo cieņu: nekad vēl tādā jauneklī neesmu redzējis tik gudru prātu. Nododu viņu jūsu labvēlīgajā gādībā un ceru, ka šis pārbaudījums tiesā būs viņa vislabākā rekomendācija.»
Dodžs.
Jūs dzirdējāt, ko raksta Belario?
Un tur, kā šķiet, pats jaunais doktors nāk.
Ienāk Porcija Baltazara tērpā.
Man sniedziet savu roku, mīļais draugs. Vai sūta šurp jūs doktors Belario?
Porcija.
Jā, gaišība.
Dodžs.
Tad esiet sveicināts! Šeit sēdieties un pasakiet — vai jūs Ar sūdzību jau esat iepazinies?
Porcija.
Es esmu sīki izstudējis to. Kurš te ir tirgotājs, kurs žīds?
Dodžs.
Antonio un Šeilok — nāciet šurp.
Porcija.
Jūs esat Šeiloks?
Šeiloks.
Jā, mans vārds ir Šeiloks.
Porcija.
Ir jūsu sūdzība tik neparasta. Un tomēr — Venēcijas likumi Jums nevar aizliegt to, kas pienākas.
Pret Antonio. Viņš tātad jūs ir apsūdzējis, jā?
Antonio.
Tā saka viņš.
Porcija.
Un parādzīme jūsu?
Antonio. Jā gan.
Porcija.
Tad žīdam jāapžēlojas.
Šeiloks.
Kāpēc man vajadzētu apžēloties? Porcija.
Nav žēlastībai jābūt piespiestai. Kā lietus, maigs un divkārt svētīgs,
Pār zemi nolīst tā gan tam, kas dod,
Gan tam, kas ņem, un visuspēcīga
Ir viņas vara, jo tā vainago
Daudz skaistāk monarhu pat nekā kronis.
Teic scepteris par spēku laicīgo,
Jo tas ir varenības, cieņas simbols,
Ar kuru karalis liek sevi bīties.
Bet žēlastība pārspēj scepteri,
Tās tronis — katra valdinieka sirds,
Bet pati — dievišķības izpausme.
Ir zemes vara dievišķīga tad,
Ja tā ar žēlastību savienojas.
Jā, žīd, ko prasi, viss ir likumīgi,
Bet atceries, ja nebūs žēlastības,
Kas paglābs mūs? Mēs lūdzam žēlastību
Ikkatrā lūgšanā, un lūgšana
Mums māca žēlastību. Visu to
Es sacīju, lai apžēlotos tu,
Bet, ja nu ne, tad Venēcijas tiesai
Ir jānolasa spriedums tirgotājam.
Seiloks.
Par maniem darbiem atbild mana galva! Es prasu likumīgi to, kas mans.
Porcija.
Bet vai viņš nevar naudu atmaksāt? Basanio.
Jā, tiesai redzot, es tam piedāvāju Pat divkārt, bet, ja tas vēl liktos maz, Es varu atmaksāt pat desmitkārt. Es lieku ķīlā galvu, sirdi, rokas, Ja vēl par maz, tad, acīm redzot, Jaunums Tam nomāc sirdsapziņu. Lūdzu jūs Kaut reizi neievērot likumu. Šo mazo grēku patiesības vārdā Jel izdariet un iegrožojiet ļauno.
Porcija.
Nē, nevar tā. Nav Venēcijā varas, Kas spētu grozīt dotos likumus. Tas būtu precedents, kam sekotu Ne mazums kļūdu, kuras kaitētu Tās republikai. Nē, to nedrīkst darīt.
Šeiloks.
Tu spried kā Dāniels! Oi, Dāniels! Man tīc tu, jaunais, gudrais tiesnesi!
Porcija.
Jūs, lūdzu, iedodiet man parādzīmi! Šeiloks.
Tā šeit, mans gudrais tiesnesi, tā šeit. Porcija.
Jums trīskārtīgu summu piedāvā. Šeiloks.
Bet zvērests? Zvērests? Debesīm to devu! Vai savu sirdi drīkstu pazudināt? Oi nē, par Venēciju es!
Porcija.
Ja tā, .
Tad termiņš notecējis. Jāmaksā. Un žīdam tagad tiesības ir izgriezt No tirgotāja miesas mārciņu Sirds tuvumā. Nu, samierinieties! Ņem trīsreiz vairāk, saplēs parādzīmi.
Šeiloks.
Tik tad, kad būšu guvis to, kas mans! Jūs, acīm redzot, esat taisnīgs soģis, Jūs zināt likumus, un spriedumi Jums lieliski, un pēc tā likuma,
Kam jūs tik augstsirdīgi kalpojat, Es lūdzu — spriedumu. Jums apzvēru, Ka nespēs mani pierunāt neviens, Jo stingri prasu to, kas parādzīmē.
Antonio.
No visas sirds es tiesai izlūdzos Man pasludināt spriedumu.
Porcija.
Lai notiek!
Tad sniedziet savas krūtis viņa nazim. Seiloks.
Ak cēlsirdīgais, jaunais tiesnesi! Porcija.
Jo likumā ik burts to apstiprina, Ka jums pēc vienošanās jāsaņem Ir tas, kas rakstīts šajā parādzīmē.
Šeiloks.
Jā, tieši tā! Jā, taisnais tiesnesi! Tu liecies vecāks, nekā izskaties!
Porcija.
Nu, sniedziet savas krūtis!
Šeiloks.
Jā, krūtis! Tā rakstīts tur, vai ne, mans tiesnesi? «Sirds tuvumā» — tā tieši rakstīts tur.
Porcija.
Tā tiešām rakstīts tur. Vai svari ir, Kur nosvērt mārciņu?
Šeiloks.
Jā, man tie klāt.
Porcija.
Jums pašam jāsamaksā ārstam būs, Kurš aizšūs rētu, asinis lai neplūst.
Šeiloks.
Bet vai tas ierakstīts ir parādzīmē? Porcija.
Nē, ierakstīts tas nav, bet kas par to? Aiz žēlastības vien tas jādara.
Šeiloks.
Oi nē! Ja tas nav rakstīts parādzīmē .. Porcija.
Jums, tirgotāj, vai sakāms nav nekas? Antonio.
Ir gan; es esmu gatavs, varam sākt. Sniedz roku man, Basanio, ardievu! Tu neskumsti, ka mirstu tevis dēļ. Man likten's labvēlīgāks nekā citiem, Jo parasti viņš daudziem nelaimīgiem Liek pārdzīvot vēl savu bagātību Un nikni paskatās, it kā caur pieri, Uz nodarīto postu. No šīm rūpēm Ir mani atbrīvojis liktenis, Tu pasveicini savu mīļo sievu Un pastāsti, kā, tevi mīlēdams, Šeit nomira Antonio. Kaut nāvē Vēl mani paslavē, un tad, kad stāsts Jau galā būs, lai viņa spriež, vai es Tev biju draugs vai ne, un neskumsti, Ka draugu pazaudē, jo draugs tāpat Nav noskumis, ka jāmirst tevis dēļ. Ja pietiekami dziļi griezīs žīds — Ar manu sirdi viss būs samaksāts.
Basanio.
Antoni, es apprecēju sievu, Kas tikpat dārga man kā dzīvība. Bet sieva, dzīvība un pasaule Tik dārga nav kā tava dzīvība. Tam velnam tur es visu ziedotu, Lai tik no nāves tevi izglābtu!
Porcija.
Kas zin, vai jūsu sieva priecātos, Ja viņa izdzirdētu jūsu vārdus?
Graciano.
Man arī sieva ir, ko loti mīlu, Bet šobrīd vēlētos, kaut debesīs Tā atrastos un žīdu pierunātu.
Nerisa.
Cik labi, ka jūs, viņai nedzirdot, Tā runājat, jo citādi, kas zin, Kā klātos jums.
Seiloks
pie sevis.
Lūk, kādi vīri tie! Ir meita man, bet labāk lai kāds barbars To dzīvē apprec, nevis kristīgais! Mēs laiku tērējam. Pie sprieduma!
Porcija.
Tā miesas mārciņa nu tava ir. To tiesa lemj un nodrošina likums.
Seiloks.
Vistaisnīgākais tiesnesis! Porcija.
No krūtīm tieši vari miesu griezt, To likums nodrošina, tiesa lemj.
Šeiloks.
Kāds tiesnesis! Kāds spriedums! Gatavojies! Porcija.
Zīd, uzgaidi mazliet. Būs vēl kaut kas:
Ne asins piliena tev neiegūt.
Šeit skaidri rakstīts — «miesas mārciņu».
Ņem to, kas tavs, — ņem miesas mārciņu,
Bet, griezdams izliesi ja asinis —
Kaut pilienu no viņa asinīm, —
It visa tava zeme, bagātība
Pēc mūsu likumiem tiks konfiscēta,
Un Venēcijas pilsēta to iegūs.
Graciano.
Cik gudrs tiesnesis! Lūk, žīd, cik gudrs!
Šeiloks.
Bet kur tas likums ir?
Porcija.
Gan redzēsi. Tu gribi taisnību — to saņemsi Daudz vairāk vēl, nekā tu vēlēsies.
Graciano.
Cik gudrs tiesnesis! Lūk, žīd, cik gudrs! Porcija.
Vai tu jau gatavs izgriezt miesu tā, Lai neplūst asinis? Un ievēro — Griez tā, lai nav ne vairāk un ne mazāk Kā mārciņa. Par divdesmito daļu Ja kļūdīsies un svari nosvērsies Par mata platumu — būs jāmirst tev Un visu tavu mantu — konfiscēs.
Graciano.
Lūk, otrs Dāniels! Zīd, Dāniels! Nu esi pazudis tu, neticīgais!
Porcija.
Ko gaidi, žīd? Ņem tagad to, kas tavs. Seiloks.
Man naudu atdodiet un ļaujiet iet! Basanio.
Jau esmu noskaitījis to. Še, ņem! Porcija.
Viņš, tiesai dzirdot, atteicās no tās. Tam jāsaņem, kas rakstīts parādzīmē.
Graciano.
Viņš Dāniels, jā, otrs Dāniels! Paldies tev, žīd, ka pateici šo vārdu.
Seiloks.
Vai tiešām savu naudu neatgūšu? Porcija.
Nē, tikai to, kas parādzīmē teikts. To ņem un esi atbildīgs par visu.
Seiloks.
Lai tad pats nelabais to ņem, ja grib! Te ilgāk nepalikšu es.
Porcija.
Hei, žīd,
No tevis likums prasa vēl kaut ko. Ir Venēcijas likumos tā teikts: Ja var to pierādīt, ka ārzemnieks Vai netieši, vai arī tieši kādam Grib uzbrukt, mēģinādams nonāvēt, — Tad cietušajam tiesības ir iegūt No ārzemnieka bagātības — pusi, Bet otru pusi iegūst valdība,
Un tad par uzbrucēja dzīvību
Viens pats pret visām balsīm izlemj dodžs.
Nu, lūk, kāds tagad, žīd, tavs stāvoklis:
Ir skaidri pierādīts, ka vēlējies
Tu uzbrukt apsūdzētā dzīvībai,
Un nu, kā teicu, pašam tev draud briesmas.
Jel krīti ceļos, piedošanu lūdz!
Graciano.
Jel lūdz, lai atļauj laikus pakārties! Kad tavu bagātību iegūs valsts, Tad naudas pat ne virvei nepaliks, Būs valstij jāmaksā par pakāršanu.
Dodžs.
Lai redzētu tu starpību starp mums Un sevi — dzīvību tev dāvinu, Bet tavu mantu sadalīsim mēs Starp Venēciju un Antonio, Vēl piedosim, ja būsi pazemīgs.
Porcija.
Var piedot valsts, bet ne Antonio. Šeiloks.
Nē, ņemiet dzīvību, bet nepiedodiet! Jūs manu namu graujat, atņemdami Tos balstus, kas to tur. Tad labāk ņemiet Man dzīvību, it visu, kas ir mans.
Porcija.
Antonio, jūs viņam piedosiet?
Graciano.
Tas velti! Virvi vien — un neko vairāk! Antonio.
Ja jūsu gaišība un tiesa lems Un piešķirs pusi man no viņa mantas, Es būšu apmierināts. Otru pusi
Lai dod viņš manā uzraudzībā, teikdams, Ka to pēc viņa nāves norakstu Tam cilvēkam, kas viņa meitu zaga. Vēl prasu, lai par kristīgo viņš kļūst Un, otrkārt, lai viņš, tiesai dzirdot, zvēr, Ka visu viņa bagātību mantos Pēc nāves — znots un meita Džesika.
Dodžs.
Tam jābūt tā, jo citādi tūlīt Es atņemšu, ko dāvināju viņam.
Porcija.
Nu, žīd, vai esi apmierināts tu?
Seiloks. Jā, esmu.
Porcija.
Raksti aktu, sekretār.
Seiloks.
Es lūdzu, atļaujiet man tagad iet, Jo jūtos slims. To rakstu atsūtiet — Es parakstīšu.
Dodžs.
Ej un dari tā.
Graciano.
Rūs kristībās tev divi kūmas klāt. Ja būtu es tavs tiesnesis, tad gan Tu desmit kūmas dabūtu, kas tevi Pie karātavām ved, bet nevis kristīt.
Seiloks aiziet.
Dodžs
Porcijai.
Es ielūdzu jūs pusdienās pie sevis.
Porcija
Es lūdzu piedošanu, gaišība, Man šonakt jābūt jau ir Padujā, Un tāpēc tūlīt ceļā posties laiks.
Dodžs.
Cik žēl, ka jūsu pienākums to liedz. Antonio, jums jāpateicas viņam, Man šķiet, jūs esat daudz tam parādā.
Dodžs ar pavadoņiem aiziet.
Basanio.
Sinjor, ar savu asprātību jūs Gan mani izglābāt, gan manu draugu No nelaimes, un tāpēc dukātus, Kas nekrietnajam žīdam pienācās, Jums atjaujiet par jūsu pūlēm sniegt.
Antonio.
Un tad vēl paliksim jums parādā. Es visu mūžu gatavs kalpot jums.
Porcija.
Nav atlīdzības labākas par prieku. Jūs atbrīvodams, jūtos laimīgs es, Un līdz ar to tik bagātīgi šķiet Man dzīvē atlīdzināts kā nekad. Ja tiksimies, es lūdzu pazīt mani, Bet tagad vēlu laimes jums. Ardievu!
Basanio.
Sinjor, un tomēr kaut ko gribu es Par mazu piemiņu jums dāvināt. Tā nebūs alga, nē, es lūdzu jūs To neliegt man un neatsacīties.
Porcija.
Ja nu tik laipns jūs, es piekāpjos.
Pret Antonio.
Man dodiet savus cimdus piemiņai.
Pret Basanio.
Bet jūs man dāviniet šo gredzenu Aiz mīlestības vien. Nē, neaizliedziet, Nekā no jums es cita nevēlos.
Basanio.
Sinjor … šis gredzens… tikai sīkums vien! Man kauns jums tādu nieku dāvināt.
Porcija.
Nekā es cita nevēlos, tik to, Jo pēkšņi tāda iedoma man radās.
Basanio.
Jums varu uzdāvināt gredzenu Visdārgāko, kāds Venēcijā rodams. Ar paziņojumu to likšu atrast, Bet šo gan atjaujiet man paturēt.
Porcija.
Es redzu, ka jūs protat solīt daudz. Vispirms jūs iemācījāt mani lūgt, Nu māciet — lūdzējam kā atsacīt.
Basanio.
Sinjor, šis gredzens man ir sievas dots. Es esmu zvērējis, ka it nekad To nezaudēšu, citam neatdošu.
Porcija.
Tā laba atruna — es redzu gan. Ja jūsu sieva ārprātīga nav, Tad, uzzinot, kā es to ieguvis, Tā neiespētu dusmoties uz jums, Ka to man dāvājis. Bet miers ar jums!
Porcija un Nerisa aiziet.
Antonio.
Basanio, dod viņam gredzenu, Jo viņa nopelns, mana mīlestība Spēs tavas sievas sirdi mīkstināt!
Basanio.
Ej, Graciano, steidzies panākt to! Dod gredzenu tam, aizved, ja vien vari, To mājās pie Antonio, bet skrien!
Graciano aizsteidzas.
Nu ejam, steigsimies mēs ari turp, Jo rīt mums jānokļūst jau Belmontā. Nu ejam, mīļais draugs Antonio!
Aiziet.