Traģikomēdija Venēcijas tirgotājs 1623. gadā iznākusi in folio izdevumā.
Nostāsts par nežēlīgo ebreju — augļotāju, kas atriebības kārē prasa no sava parādnieka viņa dzīvību, pazīstams jau no viduslaiku anekdotu krājuma Gesta Romanorum. To pašu atstāstīja 14. gs. itāliešu rakstnieks Džovanni Fiorentino savā noveļu krājumā Aitas galva. Šekspīrs droši vien pazina ari Marlova traģēdiju The Jew of Malta. Traģikomēdijā ir arī daži norādījumi uz sensacionālo tiesas procesu pret portugāļu ebreju par valsts nodevību.
Tomēr domājams, ka visvairāk Šekspīru ietekmējusi Marlova traģēdija, no kuras viņš aizguvis motīvus Seiloka raksturošanai un viņa meitas Džesikas mīlas notēlojumam.
Šekspīrs savij divus mīlestības nostāstus — Porcijas un Basanio, Džesikas un Lorenco — ar galveno darbību, kura beidzas gandrīz traģiski.
Šai traģikomēdijā — Venēcijas tirgotājs Šekspīrs tās idejiskam saturam piešķīris jaunas iezīmes, piemēram, attēlojot Seiloka naidu pret Antonio, Antonio un Basanio draudzību, Seiloka monologu par ebreju tiesībām būt cilvēkam (III, 1.), Porcijas cēlo raksturu un saulaino sievietes personību.
Šīs traģikomēdijas īpatnība parādās tās stilā, kas raksturīgs pa daļai pasakai, pa daļai novelei.
īpatnību traģikomēdijai piešķir arī tās idejiskā satura bagātība un galveno varoņu raksturu daudzpusība, kas nonāk gandrīz jau pretrunās.
Daudzi rietumu kritiķi mēģina izskaidrot Antonio un Seiloka sadursmi kā kristīgo un ebreju pretstatījumu. Tā, protams, ir rupja lugas idejas izkropļošana. Veselā virknē lugu Šekspīrs parāda visu rasu un nāciju, ticību un sabiedriskā stāvokļa cilvēku vienlīdzības ideju.
Šeilokā Šekspīrs, no vienas puses, attēlo zvērisku augļotāju, no otras puses, ebreju — cilvēku, kam ir tādas pašas tiesības dzīvot kā citiem Venēcijas pilsoņiem.
Šeiloks pasaka saviem pretiniekiem acīs rūgto patiesību tik pārliecinošā veidā, ka pats autors nevarēja nejust ebreja vārdu patiesīgumu.
Venēcijas tirgotājs šai izdevumā uzņemts Alfrēda Krūkļa tulkojumā. Tulkojums labi parāda Šekspīra radītos tēlus, pareizi atspoguļo notikumu gaitu, sekmīgi atveido idiomas un sakāmvārdus. 19. gs. beigās luga iznāca Esenberģu Jāņa tulkojumā. No jauna tā iespiesta 1924. gadā. Salīdzinājumā ar šo tulkojumu jaunais ir solis uz priekšu tulkošanas mākslā.
I cēliena 1. ainā
473. Lai Nestors priecājas, ja pasprūk joks! —
Nestors — viens no Iliādas personāža, minēts kā nopietnības paraugs.
2. ainā
479. Neapolitānieši XVI gs. bija pazīstami kā slaveni jātnieki.
II cēliena 1. ainā
490. Vispirms uz templi… —
Porcija uzaicina iet uz viņas mājas templi, lai nodotu zvērestu.
5. ainā
503. Skaidrā pirmdiena — pirmā pirmdiena pēc Lieldienām.
7. ainā
508. Ko sacīs sudrabs nevainības krāsā? — Balta krāsa — nevainības krāsa.
III cēliena 1. ainā
521. Šeiloka smaragds, kura zaudējumu viņš apraud kā lielu naudas vērtību, ir viņam arī dārga piemiņa, un šim akmenim bez tam ir vēl simboliska nozīme — pēc veciem ticējumiem, smaragdam ir daudz brīnišķīgu īpašību: 1) tas brīdina savu īpašnieku par draudošu nelaimi; 2) nodrošina saprašanos laulāto starpā utt.