Uznāk Lančelots.
Lančelots. Bez šaubām, sirdsapziņa man palīdzēs aizbēgt no šī žīda, mana kunga. Velns mani vienmēr dīda un kārdinādams saka: «Gobo, Lančelot Gobo, mīļais Lančelot,» — vai: «Mīļais Lančelot,» — vai: «Mīļais Lančelot Gobo, ņem savas kājas pār pleciem un bēdz, bēdz.» Mana sirdsapziņa saka: «Nē, uzmanies, godīgais Lančelot, uzmanies, godīgais Gobo,» — vai, kā es jau teicu: «Godīgais Lančelot Gobo, nebēdz, sargies no bēgšanas.» Labi, bet pārdrošais velns liek man posties. «Ej,» saka velns, «uz priekšu!» saka velns. «Dieva dēļ, saņemies,» saka velns, «un bēdz!» Labi, bet sirdsapziņa saka manai sirdij tieši acīs: «Mans godīgais draugs Lančelot, tu taču esi godīga tēva dēls,» — vai, pareizāk sakot, godīgas mātes dēls, tāpēc ka, patiesību sakot, mans tēvs dažreiz šā, dažreiz tā … nu, bija viņam tāda gaume … «Labi,» mana sirdsapziņa saka, «Lančelot, nekusties.» — «Kusties,» saka velns. «Nekusties,» saka mana sirdsapziņa. «Sirdsapziņa,» es saku, «tavs padoms ir labs.» — «Velns,» es saku, «tavs padoms ir labs.» Ja es paklausītu savai sirdsapziņai, tad man būtu jāpaliek pie žīda, mana kunga, kurš, pasargi dievs, ir īsts nelabā iemiesojums, bet, ja es aizbēgtu no žīda, tad es paklausītu velnam, kurš, taisnību sakot, ir velns. Bez šaubām, žīds ir nelabais, un, patiesību sakot, mana sirdsapziņa ir cietsirdīga sirdsapziņa, ja tā man iesaka palikt pie žīda. Velns man dod daudz draudzīgāku padomu: e^ aizbēgšu, veln! Manas kājas jau gaida tavu pavēli, veln! Es aizbēgšu!
Uznāk vecais Gobo ar grozu rokās.
Gobo. Jūs, jaunais cilvēk, sakiet, lūdzu, — kā es varu nokjūt pie sinjora žīda?
Lančelots
pie sevis.
Ak debess! Tas taču mans miesīgais tēvs! Viņš ir tik akls, it kā viņa acis būtu nevis ar smilšu graudiņiem, bet ar granti piebērtas. Tātad viņš mani nepazīst. Kā būtu, ja es mazliet ar viņu pajokotos?
Gobo. Mīļais sinjor, sakiet, lūdzu, — kā es varu nokļūt pie sinjora žīda?
Lančelots. Pie tuvākā stūra pagriezieties pa labi, bet pie vistuvākā stūra pagriezieties pa kreisi, tikai iegaumējiet — pie paša vistuvākā stūra nepagriezieties ne pa labi, ne pa kreisi, bet pagriezieties tieši pret žīda
• namu.
Gobo. Ak tu bēdu dieniņa! Tas būs grūti rodams ceļš. Vai jūs nepateiktu, vai tāds Lančelots, kas pie viņa dzīvo, — patiešām dzīvo pie viņa vai nedzīvo?
Lančelots. Vai jūs runājat par jauno sinjoru Lančelotu?
Pie sevis.
Nu tikai ieklausieties — tagad es plāšu vaļā! Vai jūs runājat par jauno sinjoru Lančelotu?
Gobo. Kas nu viņš par sinjoru, nabaga ļaužu vien ir. Viņa tēvs, kā man pašam jāsaka, godīgs, ļoti nabadzīgs cilvēks, bet toties, paldies dievam, sveiks un vesels.
Lančelots. Labi, lai viņa tēvs būtu kas būdams, bet mēs runājam par jauno sinjoru Lančelotu.
Gobo. Jūsu labdzimtībai par zināšanu — vienkārši par Lančelotu.
Lančelots. Bet es jūs lūdzu, vecais vīrs, sirmgalvi, es jūs lūdzu, pasakiet — vai jūs tiešām runājat par jauno sinjoru Lančelotu?
Gobo. Par Lančelotu, par Lančelotu,. ja jūsu labdzimtībai tā tīk.
Lančelots. Vai tiešām par sinjoru Lančelotu? Nerunājiet par sinjoru Lančelotu, mīļo tētiņ, jo jaunais sinjors saskaņā ar Parces — Likteņa dieves gribu un citiem tamlīdzīgiem dīvainiem vārdiem, kā svētās trīsvienības gribu, ir šķīries no šīs pasaules jeb, kā jūs to vienkārši teiktu, devies pie dieva.
Gobo. Ak kungs! Šis puika taču bija mans vienīgais atbalsts vecuma dienās, mana vienīgā stute.
Lančelots. Vai tad es tiešām izskatos pēc spieķa vai mieta, pēc balsta vai stutes? Vai tad jūs mani nepazīstat, tēv?
Gobo. Ak tu bēdu dieniņa! Nepazīstu vis, sinjor, bet es lūdzu, sakiet man taisnību — vai tiešām mans puika — lai miers viņa dvēselei — ir dzīvs vai miris!
Lančelots. Vai tiešām jūs mani nepazīstat, tēv?
Gobo. Sinjor, esmu akls, nudien nepazīstu.
Lančelots. Patiešām, ja arī jūs būtu redzīgs, arī tad jūs nepazītu mani: tikai gudrs tēvs pazīst savu bērnu. Labi, vecais vīrs, es jums pateikšu visu par jūsu dēlu. Dodiet man savu svētību; patiesībai tik un tā reiz jānāk gaismā — īlenu maisā nenoslēpsi, dēlu var noslēpt, bet patiesība tik un tā kļūs redzama.
Gobo. Piecelieties, sinjor, lūdzu, piecelieties! Esmu pārliecināts, ka jūs neesat mans dēls.
Lančelots. Izbeigsim šos muļķīgos jokus. Dodiet man labāk savu svētību; es esmu Lančelots, kas kādreiz bija
jūsu puika, tagad ir jūsu dēls un vienmēr būs jūsu bērns.
Gobo. Es neticu, ka jūs esat mans dēls.
Lančelots. Es nezinu, ko lai par to domāju, bet — es esmu Lančelots, žīda kalps, un es zinu arī, ka Margarita ir jūsu sieva un mana māte.
Gobo. Jā, viņu sauc par Margaritu, tiesa… bet, ja tu patiešām esi Lančelots, tad es varu zvērēt, ka tu esi mana miesa un manas asinis. Ak dievs! Kādu bārdu tu esi uzaudzējis! Tev taču te vairāk saru nekā mana zirga Dobīna astē!
Lančelots. Acīm redzot, Dobīnam aste vairs neaug. Kad es pēdējo reizi to redzēju, tad viņa aste bija daudz kuplāka par manu bārdu.
Gobo. Ak kungs, cik Joti tu esi pārvērties! Kā tu sadzīvo ar savu saimnieku? Es viņam atnesu dāvanu. Stāsti — kā tad jūs satiekat?
Lančelots. Nekas, labi. Bet, kas attiecas uz mani, tad esmu nolēmis bēgt, un man ātrāk nebūs miera, iekāms to neizdarīšu. Mans saimnieks ir īsts žīds. Tādam vēl dāvanu dot! Drīzāk virvi, ar ko pakārties! Esmu vai badā nomiris, viņam vergodams. Visas manas ribas ar pirkstiem izskaitāmas! Tēv, esmu priecīgs, ka tu atnāci. Dod labāk dāvanu man, un es to atdošu kādam sinjoram Basanio, kurš visiem saviem kalpiem izsniedz jaunas, greznas livrejas. Ja viņš mani nepieņems, tad es aizbēgšu līdz pašam pasaules galam. Kāda laime! Tur jau viņš nāk! Tēv, steigsimies pie viņa! Tā kalpodams žīdam, es pats vēl kļūšu par žīdu!
Uznāk Basanio ar Leonardo un citiem kalpotājiem.
Basanio. Jūs to varat darīt, bet pasteidzieties, jo vakariņas būs, vēlākais, ap pieciem. Nosūtiet šīs vēstules, nododiet livrejas izgatavošanai un palūdziet, lai Graciano atnāk pie manis mājās.
Kāds kalpotājs aiziet.
Lančelots. Tēv, ej viņam klāt!
Gobo. Lai dievs svētī jūsu labdzimtību!
Basanio. Ļoti pateicos! Vai tu no manis ko vēlies?
Gobo. Te ir mans dēls, sinjor, nabaga zēns…
Lančelots. Nevis nabaga zēns, sinjor, bet bagāta žīda kalps, kurš vēlētos, sinjor… kā mans tēvs jums to specificēs…
Gobo. Viņš, kā mēdz teikt, pat aizmidzis redz…
Lančelots. Patiešām, ne īsi, ne gari izsakoties, es kalpoju žīdam, bet es vēlētos, lai mans tēvs jums spe- cificē, ka …
Gobo. Viņš un viņa saimnieks, piedodiet, jūsu labdzimtība, par izteicienu, plēšas kā suns ar kaķi…
Lančelots. īsumā, patiesība ir tāda, ka žīds man ir nodarījis pāri, un tas savukārt spiež mani… bet tēvs, es ceru, būdams vecs vīrs, jums to vislabāk…
Gobo. Te man ir baloža cepetis, kuru es gribētu piedāvāt jūsu labdzimtībai, un mans lūgumiņš būtu…
Lančelots. Pavisam īsi sakot, mans lūgums ir Joti impar- tinents, kā jūsu labdzimtība to uzzinās no šī cienījamā sirmgalvja, jo viņš… lai gan es pats to saku… ir vecs, trūcīgs, tomēr kā nekā mans tēvs.
Basanio. Runājiet viens no abiem! Ko jūs īsti vēlaties?
Lančelots. Jums kalpot, sinjor.
Gobo. Lūk, tas arī ir viss mūsu lietas defekts.
Basanio.
Es tevi pazīstu un pieņemu. Tavs saimnieks tevi uzslavēja man, Un tāpēc nezinu, vai labi būs, Ja pametīsi grezno žīda namu Un kalposi man — nabaga sinjoram.
Lančelots. Senā paruna ļoti labi attiecināma uz manu saimnieku Seiloku un jums, sinjor: jūs — dieva žēlastībā celts, bet viņam — bagātība, zelts.
Basanio.
Tas labi teikt. Nu ejiet abi prom, Bet tu no saimnieka vēl atvadies, Tad nāc pie manis.
Kalpotājiem.
Livreju tam dodiet Vislabāko. To lūdzu ievērot!
Lančelots. Iesim, tēv. Nu, ko es teicu! Vai es nedabūju vietu? Vai man mutē nav mēles? Vai visā Itālijā ir vēl kāds laimīgāks par mani! Es pat uz atvērtas bī- beles varētu zvērēt: man būs lieliska nākotne! Paskatieties uz šīm dzīves līnijām manās plaukstās — sieviešu, cik daudz tur sieviešu! Piecpadsmit sieviešu — nieks! Vienpadsmit atraitnes un deviņas jaunavas vienam vīrietim ir gluži parasta parādība. Bez tam, trīs reizes slīkdams, nenoslīkšu. Un kur tad vēl nāves briesmas pēļu matračos — vai tās visas nav laimīgas izglābšanās? Tiešām, ja laime būtu sieviete, tad es to nosauktu par īstu draugaļu. Iesim, tēv! No žīda es atvadīšos vienā acumirklī.
Lančelots un vecais Gobo aiziet.
Basanio.
Es lūdzu, Leonardo, parūpējies Par visu. Sapērc, ātri nokārto Un laikus atgriezies, jo šajā naktī Es gribu draugus pacienāt. Nu, ej!
Leonardo.
It visu labprāt izpildīšu es.
Uznāk Graciano.
Graciano.
Kur jūsu kungs?
Leonardo.
Lūk, viņš ir tur, sinjor. Aiziet.
Graciano.
Sinjor Basanio …
Basanio.
Jūs, Graciano?
Graciano.
Es gribu lūgt…
Basanio.
Jau solos izpildīt.
Graciano.
Jūs to nemaz man nedrīkstat atteikt: man kopā ar jums jānokļūst Belmontā.
Basanio.
Ja tā, tad braucam! Klausies, Graciano. Tu esi vārdos dažreiz nebēdnīgs Un straujš, un pārdrošs. Mēs to saprotam, Un mūsu acīs tas viss liekas parasts, Bet svešumā, kur tevi nepazīst, Var likties dīvaina šī uzvešanās, Un tāpēc lūdzu, proties atveldzēt Ar vēsiem pieklājības pilieniem Tu savu karsto garu — citādi Par mani domās nezin ko un izjuks Vēl visi nodomi.
Graciano.
Basanio!
Ja neizskatīšos es kautrīgs, godīgs, Ja nerunāšu smalki, tikai brīžiem Pa lāstam izdvesdams, un nepildīšu It visas smalkās pieklājības normas, Un lūgsnā acis augšup nepacelšu,
Un, klusi čukstot, nedvesīšu: «Amen,» — Vai nepakļaušos visām ierašām Kā cilvēks, kurš grib iztapt vecmāmiņai, Tad jūs vairs neticiet man it nekad!
Basanio.
Nu labi. Redzēsim, kā veiksies jums.
Graciano.
Šo nakti neskaitiet, un nedrīkstat Par to jūs mani sodīt.
Basanio.
Nesodīšu, Es drīzāk palūgšu, lai ierastos Pie manis jūs visjautrākajā maskā, Jo gaidu draugus, vēlos pasmieties, Bet tagad sveiki! Man vēl daudz kas darāms.
Graciano.
Man jāiet pie Lorenco vēl un citiem, Bet vakarā mēs visi būsim klāt.
Aiziet.