— Uzzīmē, — viņa sacīja, — hieroglifu «precēties».
Viņš, daudz nebrīnīdamies, paklausīja un ar viņa tautai raksturīgo māksliniecisko veiklību uzzīmēja simbolisko hieroglifu.
— Izlasi to! — viņa pavēlēja.
A Kims ziņkārē paskatījās uz māti, vēlēdamies tai izdabāt, bet tai pašā laikā nesaprazdams tās nodomu.
— No kā tas sastādīts? — Viņa neatlaidīgi pētīja. — Ko nozīmē trīs sastāvdaļas, kuras kopā izveido: precēties, laulība, vīra un sievas savienošana? Uzzīmē. Uzzīmē katru no tām atsevišķi, nesaistīti, lai mēs saprastu, cik saprātīgi senie gudrajie veidoja hieroglifu «precēties».
A Kims paklausīja un zīmēdams ieraudzīja, ka viņa otiņa bija izveidojusi trīs zīmes — rokas, auss un sievietes zīmi.
— Nosauc tās! — māte lika, un viņš nosauca»
— Pareizi, — viņa sacīja. — Tas ir ļoti zīmīgi! Tāda īr laulības būtība. Tāda kādreiz ir bijusi laulība, un tāda tā vienmēr būs manā mājā. Vīrieša roka ņem sievieti aiz auss un ieved viņu savā mājā, kurā tai jābūt paklausīgai viņam un viņa r mātei. Tā arī mani ņēma aiz auss tavs sen un cienījamā nāvē mirušais tēvs. Esmu apskatījusi tavu roku. Tā nelīdzinās viņa rokai. Esmu noskatījusies uz Li Faa ausi. Tev nekad neizdosies vest viņu aiz auss. Viņai nav tādu ausu. Es vēl dzīvošu ilgi un līdz pašai nāvei būšu saimniece sava dēla mājā, kā to nosaka senas paražas.
— Bet viņa taču ir mana cienītā māte, — A Kims paskaidroja Li Faa.
Viņš bija apmulsis, jo Li Faa, pārliecinājusies, ka misis Tai Fu aizgājusi uz ķīniešu eskulapa templi, lai ziedotu žāvētu pīli un aizlūgtu par savu veselību, kas kļuva arvien vārgāka, izmantoja gadījumu un apciemoja A Kimu viņa veikalā.
Li Faa, salikusi savas nekautrīgās, nenokrāsotās lūpas kā pusatvērtu rožu pumpuru, atbildēja:
— Ķīnā tas tā vēl varētu būt. Es nepazīstu Ķīnu. Bet šeit ir Havaju salas, un Havajā ārzemnieki maina savas paražas.
— Bet viņa tomēr ir mana māte, — A Kims iebilda,
māte, kas devusi m^n dzīvību neatkarīgi no tā, kur atrodos — Ķīnā vai Havajā, o, Sudrabotais Mēness Zieds, ko gribu saukt par savu sievu.
— Man ir bijuši divi vīri, — Li Faa mierīgi teica, — viens pakē, otrs portugālis. Es daudz ko iemācījos no abiem. Bez tam esmu izglītota sieviete. Esmu mācījusies koledžā un spēlējusi klavieres publikas priekšā. Bet no saviem vīriem es iemācījos daudz ko vairāk. Es sapratu, ka ķīnieši ir vislabākie vīri. Es nekad neprecēšu nevienu citu kā tikai ķīnieti. Bet tam nenāksies mani ņemt aiz auss.
— No kā jūs visu to dabūjat zināt? — A Kims aizdomu pilns viņu pārtrauca.
— No misis Cang Ljusi, — skanēja atbilde. — Misis Cang Ljusi atstāsta man visu, ko tai saka jūsu māte, bet tā daudz ko sarunā. Tāpēc es atļaujos jūs brīdināt, ka mana auss nav tam piemērota.
— To pašu man teica mana cienītā māmiņa, — A Kims
ievaidējās.
— To jūsu cienītā māmiņa teica misis Cang Ljusi, bet misis Cang Ljusi man, — Li Faa mierīgi papildināja. — Bet tagad es jums saku, o, mans nākamais trešais laulātais draugs, ka vēl nav dzimis cilvēks, kas vestu mani aiz auss. Havajā tas nav pieņemts. Es iešu līdzi savam vīram tikai roku rokā, plecu pie pleca, soli solī, kā saka haole. Mans vīrs portugālis domāja citādi. Viņš mēģināja mani sist. Es trīs reizes nogādāju viņu policijā, un viņš katrreiz izcieta sodu koraļļu salās. Beidzās ar to, ka viņš noslīka.
— Mana māte ir bijusi man māte piecdesmit gadu ilgi, — A Kims sadūšojies iebilda.
— Un piecdesmit gadu ilgi viņa ir jūs situsi. — Li Faa iesmējās. — Kā mans tēvs vienmēr smējās par Jap Ten- Sinu! Jap Ten-Šins, tāpat kā jūs, bija dzimis Ķīnā un atvedis no turienes ķīniešu paražas. Bet tēvs sāka sist viņu vēl stiprāk, kad misionāri pievērsa Jap Ten-Sinu kristīgajai ticībai. Tikko viņš gribēja doties uz misijas sapulci, tēvs viņu sita. Un misionārs pārmeta Jap Ten-Šinam, ka tas ļauj sevi sist. Bet mans tēvs tikai smējās, jo viņš bija brīvdomātājs un atteicās no savām paražām ātrāk nekā vairums citu ārzemnieku. Visa nelaime bija tā, ka Jap Ten-Šinam bija mīloša sirds. Viņš mīlēja savu cienīto tēvu. Viņš mīlēja kristīgo misionāru mīlestības dievu. Tomēr beidzot manī viņš atrada vislielāko mīlu, tas ir, mīlu pret sievieti. Ar mani viņš aizmirsa savu mīlestību pret tēvu un mīlestību pret mīlestības pārpilno Kristu.
Viņš solīja manam tēvam par mani seši simti dolāru. Tā nebija liela summa, jo manas kājas nebija padarītas mazas. Bet es esmu pa pusei kanakiete. Es paziņoju, ka neesmu verdzene un nepieļaušu, ka mani pārdod vīrietim. Mana skolotāja koledžā bija vecmeita, haole, viņa arvien sacīja, ka sievietes mīla nav samaksājama, ka to nevar pārdot par naudu. Varbūt tāpēc viņa arī palika vecmeita. Viņa bija neglīta un neatrada sev vīru. Mana māte apgalvoja, ka kanakiešu paradums nav pārdot meitas. Kanaki tās atdod par mīlu, un viņa bija ar mieru ievērot Jap Ten- Šina lūgumu, ja tas sarīko daudz lielu un greznu dziru. Mans tēvs, kā jau teicu, bija liberāls cilvēks. Viņš prasīja, vai gribu Jap Ten-Šinu par viru. Es atbildēju: jā; un pati pēc savas gribas aizgāju pie viņa. Tas bija viņš, ko nospēra zirgs, bet līdz tam viņš bija lielisks vīrs.
Kas attiecas uz jums, A Kim, tad es jūs vienmēr mīlēšu un cienīšu, un kādā jaukā dienā, kad jums vairs nevajadzēs ņemt mani aiz auss, es apprecēšu jūs, ieradīšos šeit un uz visiem laikiem palikšu kopā ar jums, bet jūs kļūsit vislaimīgākais pakē visā Havajā, jo man jau ir bijuši divi vīri, esmu mācījusies koledžā un esmu ļoti labi apguvusi mākslu darīt vīrus laimīgus. Bet tas būs tad, kad jūsu māte jūs vairs nesitīs. Misis Cang Ljusi apgalvo, ka viņa sit jūs ļoti stipri.
— Jā, — A Kims apliecināja. — Paskatieties! — Viņš atmeta plato piedurkni, atsegdams līdz elkonim gludās, apaļās rokas. Tās bija pārklātas zilumiem, kas liecināja par bieži saņemtiem un spēcīgiem sitieniem. — Bet viņa ne reizi nav mani piespiedusi raudāt, — A Kims pasteidzās piebilst. — Ne reizi, pat tad ne, kad es vēl biju mazs zens.
— To pašu saka arī misis Cang Ljusi, — Li Faa teica. —- Viņa stāsta, ka jūsu cienītā māmiņa viņai bieži žēlojusies, ka tai ne reizi neesot izdevies piespiest jūs raudāt.
Pārdevēja brīdinošais svilpiens atskanēja par vēlu. Tai Fu, ienākusi pa otru pusi, nostājās viņiem iepretī dzīvokļa durvīs. A Kims vēl nekad nebija redzējis mātei tik bargas acis. Nepiegriezdama vērību Li Faa, viņa sāka kliegt:
— Nu tagad tu man dancosi! Es tevi tā sitīšu, līdz asaras pašas no sevis tev līs no acīm.
— Tad iesim kādā tālākā istabā, cienīto māmuliņ, — A Kims ieteica. — Aiztaisīsim logus un durvis, un tur jūs varēsit mani sist.
— Nē! Es tevi sitīšu tepat, visas pasaules priekšā un šīs nekaunīgās sievietes priekšā, kas gatavojas ņemt tevi aiz auss un tādus zaimus sauc par laulību. Palieciet, nekauņa!
~ Es jau tāpat biju nodomājusi palikt, — Li Faa atbildēja, pārlaidusi pārdevējiem iznīcinošu skatu. — Un redzēsim, kas, nerunājot par policiju, uzdrošināsies aizdzīt mani no šejienes.
— Jūs nekad nebūsit mana vedekla, — Tai Fu atcirta.
Li Faa apstiprinot pamāja ar galvu un piebilda:
— Bet tomēr jūsu dēls būs mans trešais vīrs.
— Jūs gribat teikt: kad es nomiršu, — sirmgalve iespiedzās.
— Saule uzlec katru ritu, — Li Faa divdomīgi sacīja. — Esmu to novērojusi visu mūžu.
— Jums ir četrdesmit gadu, un jūs valkājat korseti.
— Bet es vēl nekrāsoju matus, tas nāks vēlāk, — Li Faa nesatricināmā mierā atbildēja. — Kas attiecas uz manu vecumu, jums taisnība. Kamehamehas dienā man būs četrdesmit viens gads. Četrdesmit gadus esmu redzējusi, kā uzlec saule. Mans tēvs nomira sirms. Pirms nāves viņš man teica, ka neredz nekādas starpības saules lēktā tagad un toreiz, kad bija vēl zēns. Zeme ir apaļa. Konfūcijs to nezināja, bet jūs to varat atrast katrā ģeogrāfijas mācības grāmatā. Zeme ir apaļa. Tā loku pēc loka griežas ap savu asi. Gadalaiki un dzīve griežas kopā ar to. Tas, kas ir tagad, jau ir bijis agrāk. Tas, kas bijis, būs atkal. Vienmēr par jaunu atgriežas labības un mango ražas novākšanas laiks, bet vīrieši un sievietes atdzimst savos bērnos. Sarkankrūtīši vij ligzdas, bet slokas pavasaros atlido no ziemeļiem. Katram pavasarim seko atkal cits pavasaris. Kokospalmas sniecas augšup, nes augļus un aiziet bojā. Bet to nekļūst m^zāk. Tie nav tikai mani vārdi. Daudz ko esmu dzirdējusi no sava tēva. Ķerieties pie darba, cienītā misis Tai Fu, un padauziet savu dēiu un manu nākamo trešo vīru! Bet es pasmiešos. Brīdinu jūs: es smiešos.
A Kims nolaidās uz ceļiem, lai mātei būtu ērtāk. Viņa apbēra to ar sitienu krusu, bet Li Faa smaidīja, iespurdzās un beidzot sāka skaļi smieties.
— Stiprāk, stiprāk, cienītā misis Tai Fu! — viņa uzmudināja sirmgalvi starp divām smieklu lēkmēm.
Misis Tai Fu centās visiem spēkiem, bet spēku nebija daudz, un pēkšņi viņa pamanīja kaut ko tādu, ka aiz brīnumiem nūja izkrita viņai no rokām. A Kims raudāja. Pa viņa vaigiem plūda lielas asaras. Li Faa bija pārsteigta, tāpat arī pārdevēji, kas noskatījās. Visvairāk, patiesību sakot, bija pārsteigts pats A Kims, bet nekādi nevarēja savaldīties, un, lai gan sitieni bija aprimuši, viņš vēl arvien raudāja.
— Kāpēc jūs raudājāt? — Li Faa viņam pēc tam bieži jautāja. — Tas bija tik muļķīgi.,. Viņa nevarēja sagādāt jums nekādas sāpes»
— Pagaidiet, līdz apprecēsimies, — A Kims vienmēr atbildēja. — Un tad, o, Mēness Lilija, es jums to pateikšu.
Reiz pēc diviem gadiem A Kims, ar saviem apmēriem vairāk nekā jebkad līdzinādamies arbūza sēkliņai, pārnāca mājās no ķīniešu tirdzniecības asociācijas un atrada savu māti gultā mirušu. Viņas piere izskatījās vēl zemāka un atpakaļ atsukātie mati vēl gludāki. Bet viņas grumbainajā sejā bija sastindzis sauss smaids. Dievi bija bijuši labvēlīgi. Viņa bija aizmigusi bez ciešanām.
A Kims pieprasīja pa tālruni vispirms Li Faa numuru, bet viņš neatrada Li Faa ātrāk, pirms nebija piezvanījis misis Cang Ljusi. Paziņojis jauno vēsti, viņš nolika kāzu dienu pēc desmitreiz īsāka laika, nekā to prasa senas ķīniešu paražas. Bet, ja ķīniešu laulību ceremonijā paredzēts kaut kas līdzīgs līgavas māsai, tad tieši šo lomu kāzās izpildīja misis Cang Ljusi.
— Kāpēc, — Li Faa jautāja A Kimam, kad kāzu naktī viņi bija palikuši vieni, — kāpēc jūs sākāt raudāt toreiz, kad māte jūs veikalā sita? Tas bija tik muļķīgi. Viņa pat nesagādāja jums sāpes.
— Tāpēc jau arī es raudāju, — A Kims atbildēja.
Li Faa nesapratnē paskatījās uz viņu.
— Es raudāju, — viņš paskaidroja, — tāpēc, ka piepeši sapratu, ka mana piāte tuvojas galam. Viņas sitieni bija viegli, es tos nejutu. Un es raudāju, saprazdams, ka viņai vairs nav spēka sagādāt man sāpes. Lūk, kāpēc es raudāju, mans Rāmuma Zieds, mans Pilnīgais Miers, Tas bija vienīgais iemesls, kāpēc es raudāju.