Gabalu tālāk no viesmājas galvenajā ielā atradās dēļu nams uz cementa balstiem - Biosfēras rezervāta birojs. Te, mājas ēnā un vēsumā, lielā kastē, ūsas raustīdams, tupēja un raudzījās laukā lielākais ai-ai, kādu jebkad biju redzējis. Tā bija mātīte un vērās uz mums ar vieglu ziņkārību kā cilvēka mīļotais kaķis, kas tup uz palodzes. Varētu nodomāt, ka viņa bijusi nebrīvē kopš dzimšanas.
- Manuprāt, viņa ir veca, - Rolands ieminējās. - Viņa izskatās veca, vai - ja nav veca, tad 'usmūžā.
- No filmēšanas viedokļa tam nav nozīmes, - es atteicu. - Nu-
» '
dien, Roland, esam tev ļoti pateicīgi.
- Pas de probleme, - Rolands atbildēja
- Kā mēs viņu sauksim? - Lī vaicāja.
- Par Veritiju, - es stingri paziņoju.
- Kāpēc Veritiju? - Džons jautāja.
- Nu, pirmkārt, tas ir jauks, vecs Viktorijas laikmeta vārds. Otrkārt, Frenka filmas ir slavenas kā "cinema verite" [35].
- Hm, - Frenks norūca, - tu tā neteiktu, ja būtu redzējis, kā es pūlos uzdabūt Džīnu Ātriju zirgā.
- Tomēr viņa bus Veritija, - es teicu, un ta palika arī tad, kad mēs atklājām, ka viņa ir viņš.
Tagad, kad Professeur Pas de Probleme bija parādījies mūsu vidū, mēs visi varējām sākt rosīties. Kā jau allaž Madagaskarā, pirmais darbs bija doties vizītē pie Mananaras apgabala prezidenta. Viņš bija kluss, patīkams cilvēks, kuram, pateicoties madagaskariešiem raksturīgajām labajām manierēm, gandrīz izdevās noslēpt savu slepeno pārliecību, ka mēs visi esam līdz pēdējam ekscentriskas būtnes, iespējams, pat uz plānprātības robežas. Tā kā izskatījāmies pēc nekaitīgiem jukuša- jiem, apgabala prezidents samierinājās ar domu, ka mums jāielaužas viņa jurisdikcijā, un uzņēma mūs ar prieku.
Apciemojuši augstāko priekšniecību, mēs devāmies pa bruģēto senču ceļu, kamēr nonācām Antanambaobes ciematā, kur Lī bija noskatījusi iespējamo nometnes vietu. Pa ceļam, protams, ikviens zaudēja cerību redzēt īstu mežu un centās izbaudīt to, kas cilvēkam no meža atlicis. Tas bija kaut kas dīvaini pievilcīgs. Apkārtnei piemita tumši zaļš sulīgums ar Ravenala palmu izplestajiem vēdekļiem, un sīkajās aizās, kur erozija bija sadzinusi dubļu laukumus, negaidot parādījās sīciņi rīsa lauciņi - četrstūraini kā no bērnu ūdenskrāsu kastes izkritis smaragdzaļais trauciņš. Ciematos ar glītajiem dārziem līčiju koki bija pilni ar oranžsarkaniem augļiem, un krustnagliņu koki - tik perfekti izstiepta ovāla formā, ka atgādināja par pasakainiem centieniem dārzu mākslinieciskajā apcirpšanā.
Braukdami mēs no lapām ieelpojām visas saules smaržas, zemes bagātīgo plūmju kūkas aromātu un augu trūdu smakas, līdz pēkšņi nokļuvām ciematā. Acumirklī mūs ieskāva gardas smaržas - kafija, krustnagliņas, vaniļa - visu šo aromātisko augu sēklas bija rūpīgi izliktas žāvēties saulē uz niedru pīteņiem un piepildīja gaisu ar maģisku smaržu maisījumu.
Antanambaobe bija liels ciemats, kurā dzīvoja kāds tūkstotis iedzīvotāju, taču nelikās nomācošs, jo mājas bija tik plaši izkaisītas starp kokosriekstu un krustnagliņu plantācijām, ka mēs, ja neņēmām vērā namu rindas gar ceļmalu, nemaz nenojautām par tik lielu konglomerāciju. Te mēs satikām rajona dēlēguē. Tie bija valdības pilnvarotie, katrā ziņā ne no šā apvidus, un parasti, kā mēs atklājām, uz nažiem ar vietējiem. No vietējo viedokļa viņiem piemita divi nepiedodami trūkumi: viņi nebija vietējie un bija valdības pārstāvji.
Mūsu konkrētajā gadījumā deleguē sauca par Žeromu - viņš bija vīrs ar tādu smaidu, kas instinktīvi lika katram bažīties par sava maka drošību. Deleguē bija nepārprotami iepriecināts, ka esam izvēlējušies "viņa" ciematu, un tā acis atzinīgi un jūsmīgi slīdēja pār mūsu smagi piekrautajiem transporta
līdzekļiem.
Viņam bija plats un nezūdošs smaids, kas, tāpat kā lielākajai daļai malagasiešu, atklāja daudz lielu, pūstošu zobu. Jebkurš zobārsts, kurš apciemotu šo brīnišķīgo salu, vai nu justos šajā drūpošo ilkņu ielenkumā kā murgā, vai arī nolemtu te apmesties un iedzīvoties bagātībā. Pēc brīnišķīgajiem, baltajiem, stiprajiem afrikāņu zobiem, kas mirdz kā itāļu kapakmeņi, šie malagasiešu stalaktītu un stalagmītu veida zobi melnās, dzeltenās un zaļās nokrāsās vienmēr nāk kā šoks. Tomēr Žeroms atšķīrās, jo viņa mutes priekšpusē satrupējušo stumbeņu vidū bija rūpīgi iestiprināts zelta zobs, kas mirdzēja kā saule negaisa debesīs. Cilvēks, kas atbildīgs par šo rotājumu, droši vien bijis vai nu amatieris, vai arī tā pārņemts no sava uzdevuma svarīguma, ka zobu iestiprinājis tik neveikli, ka tā gals viltīgi rēgojās pāri Dže- roma apakšlūpai.
Mēs viņu nekavējoties iesaucām par Siekstzobi, taču nekad nelietojām šo necienīgo iesauku skaļi, vienmēr uzrunājām viņu par Monsieur Jerome ar tādu cieņu, kas likās pārsteidzam pašu uzrunāto. Mēs teicām, ka nevēlamies traucēt ciemata dzīvi vairāk nekā nepieciešams un tādējādi vēlamies ierīkot nometni smilšu sērē lejup pa upi aiz ciemata. Mums vajadzīga nomaļa vieta, ne tikai pašiem, bet arī mājoklim, ko mēs (ar viņa palīdzību) grasāmies uzsliet, lai būtu neatkarīgi. Tad devāmies izpētīt apkārtni.
Kamēr diskutējām par vietas trūkumiem un priekšrocībām, tikām ļoti aplaimoti, jo no krūmiem izlocījās liela, spīdīga čūska un lēni, pavedinoši kā Bali dejotāja pārslīdēja tieši pāri izraudzītajai vietai. Kventins čūsku noķēra, un mēs visi ļāvām, lai tās garais, skaistais, siltais un sausais, kā ar ūdenskrāsām izkrāsotais zaļganbrūni zeltainais ķermenis zīdaini izslīd caur mūsu rokām. Tad palaidām čūsku vaļā un novēlējām laimīgu ceļu. Pat nebūdami māņticīgi, mēs to uzskatījām par labu zīmi.
Apkārtne neapšaubāmi bija ļoti skaista - ar plato, brūno upi, kas cēli plūda starp akmeņainajām un smilšainajām kāpām. Pretējais krasts nepieredzējušai acij izskatījās pēc bieza, neskarta meža, taču šādu iespaidu radīja daži lieli, veci koki, kas, par brīnumu, bija atstāti augam. Ap to masīvajiem stumbriem pamežs bija strauji pastiepies kādas divdesmit pēdas uz augšu, un starp tiem izlauzušās mazāku koku, kokospalmu un visuresošo Ravenala palmu grupas.
Mēs rūpīgi izmērījām ar soļiem un atzīmējām teritoriju, kur atradīsies mūsu apvienotā ēdamistaba-viesistaba-virtuve, un vēl vienu teritoriju, kur tiks izbūvēts patvērums dzīvniekiem. Pa to laiku ap Siekstzobi bija sapulcējusies vesela kohorta cie- matnieku; visi deva viņam lietpratēju padomus un stāstīja, kas būtu darāms, un delegue arvien vairāk un vairāk apskaitās; viņa zelta zobs uzmirgoja kā duncis saulē, kamēr Žeroms pūlējās saglabāt vadību pār to, kas nu jau šķita stihiska nelaime ciemata vēsturē. Vēl nekad agrāk, kopš pastāvēja vēstures reģistri, nebija gadījies, ka Antanambaobē apmetušies veseli deviņi vazaha, atvedot sev līdzi četras automašīnas, kas līdz augšai piekrautas ar neiedomājamiem dārgumiem. Vēl vairāk, visiem labi zināms, ka vazaha ir muļķi un ka nauda no viņiem birst kā lapas no kokiem, ja vien kārtīgi papurina. Dedzīgu balsu koris mums apliecināja, ka bambusi balstiem un palmu zari jumtiem būs gatavi jau no paša rīta un ka celtniecība sāksies, tiklīdz būsim ieradušies. Es gribēju, lai mēs būtu te, kad darbi tiks uzsākti, un pārliecinātos, ka entuziasmā mums četrstūrainas mājas vietā netiks uzcelta trīsstūraina. Tā gadās - ne tikai tropos, bet arī Eiropā, un es pats to esmu pieredzējis. Mani draugi reiz, būvēdami māju Grieķijā, visus darbus uzticēja celtniekam un atgriezušies šausmās atklāja, ka māja uzbūvēta ar aizmugures sienu pret pievilcīgo skatu, kura dēļ viņi bija izvēlējušies celt māju tieši šajā vietā. Aizbildinājums bija tāds, ka ziemā no ainavas puses uz māju pūšot vējš. Kad celtniekam tika norādīts, ka mani draugi ziemā tur nedzīvos un tālab par vējiem neraizējas, viņš izskatījās sadrūmis un izplūda asarās. Bija vajadzīgs liels daudzums ouzo, lai sadziedētu viņa ievainoto amour propre[36], un es negribēju, lai kaut kas tāds notiktu ar mums Antanambaobē.
Es arī apjautājos par vietējo zebu ganāmpulku klejojumiem, jo nevēlējos no rīta iziet no telts un atklāt, ka divdesmit vai trīsdesmit lieli zebu tur atstājuši savas vizītkartes, kas ir tik lielas kā zupas terīnes un kuru konsistence liecina par dzīvnieku spīdošo veselību un teicamo zarnu darbību. Pēc tam mēs atgriezāmies uz ceļa, kur vēlreiz atkārtojām savus norādījumus.
Žeroms uzklausīja šos atkārtojumus ar lielu uzmanību un piekrītoši māja ar galvu, vienlaikus ar baudu urbinādams degunu, droši vien tādēļ, lai vairāk koncentrētos. Beidzot mēs bijām gatavi doties prom; viņš izvilka pirkstu no dziļajiem un visaptverošajiem arheoloģiskajiem meklējumiem un, labvēlībā plati smaidīdams, paspieda visiem roku. Es ievēroju, ka nebiju vienīgais grupas dalībnieks, kas paslepus notrin roku gar biksēm.
Kad mēs braucām atpakaļ uz viesmāju, debesis bija gaiši gaiši zilas. Tad pēkšņi tajās iebruka kareivīgi tumši pelēku puķ- kāpostu formas mākoņu bataljoni. Tie apdzēsa sauli, it kā nopūstu sveci, aizstūma zilumu un atvēra savas kuplās krūtis, lai pabarotu mūs ar lietu. Neviens, kas nav bijis tropos, nevar iedomāties tropiskās lietusgāzes pēkšņumu un niknumu. Kad mēs sasniedzām viesmāju, lietus bungošana pa jumtu un palmu lapām bija tik skaļa, ka sarunāties bija gandrīz neiespējami. Es redzēju skaistu sarkani melnu tauriņu glābjamies zem lapas; lietum pieaugot stiprumā un lapai sākot liekties un raustīties, tauriņš nolēma, ka izvēle bijusi nepareiza, un centās pārlidot uz drošāku vietu. Lietus lāses momentā notrieca tauriņu zemē, un pāris sekunžu laikā, pirms paguvu tauriņu izglābt, tā ķermenis bija sašķaidīts. Šādās lietusgāzēs lāšu sitieni pa galvu un seju ir gandrīz sāpīgi. Ūdens gāzes, triecoties pret palmu lapām, atgādina gigantiska ūdenskrituma troksni. Ceļš izjuka pāris sekunžu laikā, no pelēki rozā pārvērzdamies gandrīz koši sarkanos dubļos. Lietus lāses divdesmit deviņu karātu dimantu lielumā (tikai daudz skaistākas) ritēja no rievotā skārda jumta malām. Temperatūra nokritās par desmit grādiem. Tad pēkšņi mākoņi majestātiski pašķīrās, diezgan kaunīgi parādījās saule, un viss sāka viegli kūpēt kā tējkanna, kas apkopo spēkus, lai sāktu vārīties.
Tajā vakarā Lī pabaroja Veritiju ar īpatnēju barību, ko bijām sagatavojuši. Pirmkārt, tajā ietilpa vaboļu kāpuri - kādas trīs collas gari un gandrīz unci smagi. Kāpuri izskatījās pēc īpatnējām, dzīvām dūnu segām, tie grozījās kā vecas, resnas dāmas blāvos zīda naktskreklos un droši vien būtu pārvērtušies lielās vabolēs, kādas tikām redzējuši, - katra tik liela kā sērkociņu kastīte un brūna kā tikko nopulēta, ar milzīgu degunradža ragu uz galvas. Kāpuri, jāatzīst, izskatījās diezgan pretīgi, gluži kā caur spēcīgu mikroskopu aplūkoti cirmeņi, taču Veritijs nemocījās ar mākslinieciskiem aizspriedumiem un uzklupa tiem ar tādu dedzību kā bērns, kuram priekšā nolikts saldējums. Viņš ēda arī maizes bumbiņas ar jēlu olu un medu, kas tam ļoti garšoja. Negribēdami pieļaut, lai Veritija zobi pārāk izaugtu, mēs papildus izsniedzām viņam cukurniedru gabalus un reizēm kādu kokosriekstu. Šīs diētas iespaidā ai-ai atplauka un pēc pāris dienām jau rāpās lejup pa virvi, lai ņemtu ēdienu no Lī rokas.
Kad atgriezāmies no nometnes ierīkošanas, Džulians teica, ka vēloties doties nakts medībās uz savu roku, lai pārbaudītu, vai iespējams Antanambaobes apkārtnē atrast kādas mūsu kārotā medījuma pēdas. Ļāvām savam medniekam iet, cerēdami, ka viņš no rīta atgriezīsies un pastāstīs, ka esam iekārtojuši nometni lielākajā ai-ai koncentrācijas vietā, kāda zinātnei pazīstama, tomēr diezgan stipri to apšaubījām. Galvenās grūtības sagādāja ai-ai čigāniskais dzīvesveids - viņi pastāvīgi pārvietojas. Tie atrod piemērotu fermu, ko izlaupīt, un, kad līdz sātam pieēdušies, iekārto ligzdu pārgulēšanai. Šīs ligzdas no arhitektoniskā viedokļa ir diezgan masīvas - no lapām un vīnstīgām ar mīkstu migu iekšpusē. Šajās kotedžās ai-ai dienas laikā atpūšas un naktī no tām kā pirāti dodas uzbrukumā, meklēdami nākamo fermu, no kuras iekasēt desmito tiesu. Vienīgās cerības uz laupījumu ir rāpties uz šīm ligzdām dienas laikā. Kaitinoši bija tas, ka vietējās žurkas būvēja zināmā mērā līdzīga lieluma un formas ligzdas, un nebija iespējams noteikt, kuram dzīvniekam miteklis piederēja, kamēr tas nebija sasniegts. Rāpties piecdesmit vai sešdesmit pēdu augstumā kokā (riskants pasākums pats par sevi) tikai tāpēc, lai atklātu, ka ligzda pieder žurkai, bija augstākajā mērā kaitinošs un laikietilpīgs pasākums. Izskatījās - kaut arī pilnīgi pārliecināti mēs nebijām -, ka ai-ai uzbūvē ligzdu, pārguļ tajā un nākamajā dienā dodas tālāk, lai turpmākajai naktij būvētu jaunu ligzdu. Pat tad, ja ar milzu grūtībām izdevies uzrāpties kokā, ir pilnīgi iespējams, ka ligzda būs tukša. Vēl viens apstāklis bija tāds, ka mēs bijām ieradušies, kā tika uzskatīts, vairošanās sezonas vidū, un, zinot par ai-ai tik maz, mums nebija skaidrs, vai mātīte pēc mazuļa piedzimšanas paliek tajā pašā ligzdā, kamēr tas izaug pietiekami liels, lai viņai sekotu, vai arī turpina parastos barības meklējumus, katru nakti būvēdama jaunu ligzdu, un pārnes bezpalīdzīgo mazuli uz jauno bērnistabu.
Mūsu zināšanu trūkums par šo neticamo dzīvnieku (kā, patiesību sakot, par lielāko daļu dzīvnieku) ir nožēlojams. Tomēr cerība pastāv. Pirms dažiem gadiem vairāki ai-ai tika noķerti (toreiz tika uzskatīts, ka tie ir pēdējie, kas vēl eksistē) un pārvietoti uz rezervāta salu, ko sauc par Nosy Mangabe. Tur šie dzīvnieki laimīgi dzīvoja, un šajā salā ieradās draudīga dāma, vārdā Eleonora Stirlinga. Viņa jau divus gadus pēta salas ai-ai un, kad beidzot publicēs savu doktores disertāciju par tiem, ir cerība, ka lielākā daļa šo dzīvnieku noslēpumu būs atklāti.
Nākamajā rītā Džulians pilnīgā bezbēdībā atgriezās un, laimīgi smaidīdams, paziņoja, ka viņa misija bijusi nesekmīga.
Kaut ari mēs to bijām paredzējuši, šīs ziņas tomēr bija kaitinošas, un mēs devāmies uz nometnes vietu drūmā garastāvokli. Tomēr noskaņojums uzlabojās, kad sasniedzām upes krastu un atklājām, ka viss, ko bijām prasījuši, ir izdarīts - tīrais brīnums jebkurai vietai pasaulē. Gigantiski bambusi, šķērsgriezumā katrs apakštasītes lielumā, zaļā un veca ziloņkaula krāsā, vietumis izraibināti ar melniem traipiem, bija nocirsti otrā upes krastā un atpludināti šurp. Kaudzē sakrauti, tie izskatījās pēc gigantisku kandiscukura stieņu kolekcijas. Bambuss ir viens no dabas mātes visapbrīnojamākajām augu daudzveidības izpausmēm. Izgriežot vienu tā posmu (katrs ir apmēram trīs pēdas garš) un nocērtot tā vienu galu, var iegūt gandrīz nesalaužamu, elegantu trauku: krūku, burku, ūdens tvertni vai vāzi. Pārcēr- tot posmu uz pusēm un aplīdzinot malas, iegūst divas krūzes, pāršķeļot posmu gareniski, iegūst gigantisku pelnu trauku vai ērtu paplātes veida trauku, kur glabāt tādus priekšmetus kā saspraudes, zīmuļus un pildspalvas.
Mēs bijām nomērījuši virtuves un dzīvojamās telpas platību, un darbi sākās, tiklīdz bijām ieradušies. Bija aizraujoši vērot, kā būve veidojas. Vispirms ar lāpstām tika izraktas bedres stāv- baļķiem. Vienīgais instruments, kas vēl tika izmantots celtniecībā, bija coup-coup (dažādās pasaules malās pazīstams arī ar nosaukumu mačete, cutlass, parang, kri vai yataghari). Šis ārkārtīgi vērtīgais instruments ir kaut kas līdzīgs zobena mazajam brālim, ass kā bārdas nazis, prasmīga vira rokās tas kļūst gandrīz vai par ķermeņa daļu, par nāvējošu un precīzu viņa rokas pagarinājumu. Labi uzasināts coup-coup spēj nocirst cilvēkam roku, pāršķelt galvaskausu uz pusēm vai precīzi pārcirst zāles stiebru divās daļās.
Ātrums un precizitāte, ar kādu ciematnieki rīkojas ar šiem nāvējošajiem ieročiem, ir neiedomājami. Tiklīdz bedres bija izraktas, no bambusu stumbriem nogrieza visas lapas un mazos zariņus. Bambuss tika ievietots bedrē, tā ka mēs varējām novērtēt tā garumu, jo nevēlējāmies tādu māju, kurā, kaut arī tā būtu visnotaļ piemērota septiņiem rūķīšiem (vai malagasie- šiem), mums pastāvīgi galvas sistos pret spārēm, it kā mēs dzīvotu Elizabetes laikmeta kotedžā. Kad ēkas augstums bija noteikts, bambusu galotnes nocirta konusveidā, iedzina zemē un pamatīgi nostiprināja. Pa to laiku no viena bambusa tika novilkta tā izturīgā miza, kas sagādāja nepieciešamo "virvi", ar kuru piesiet šķērskokus pie stateniskajiem stumbriem. Vienlaikus tika sagatavots jumta materiāls. Tas sastāvēja no palmu zariem, kuru centrālā dzīsla bija pāršķelta gareniski, tā ka lapas varēja nokarāties uz abām pusēm kā telts. Kad mājas sijas bija uzliktas un nostiprinātas, tika uzklāts šis zaru jumta segums.
Līdz pusdienlaikam pamatkonstrukcija bija gatava un puse jumta uzklāta. Ātrums bija neticams. Līdz tam brīdim, kad mēs atgriezāmies no pusdienām, ēka bija gatava. Līdz tējas laikam teltis bija uzslietas: mūsējā - zem maizes koka, toties filmēšanas grupa gribēja redzēt savas elegantās, zaļās teltis noteiktā rindā. Frenks uzstāja, ka viņa oranžā telts ar baltajām svītrām jāuzceļ smilšu kāpā, kas pilnīgi sabojāja skatu no mūsējās telts. Bet kas gan mēs bijām, lai strīdētos ar režisoru? Tagad bija vajadzīgas tikai dažas detaļas, lai pabeigtu ierīkojumu, - mazmājiņas, atkritumu bedres un tā tālāk. Mūsu daudzveidīgā bagāža bija izkravāta un salikta vienā kaudzē jaunuzceltajā mājā, lai to izšķirotu. Ap to laiku ciemata iedzīvotāji jau bija pārliecībā, ka pilsētā ieradies cirks.
Trakākā rosība tobrīd notika mazliet augstāk kalnā, kur tika būvēta dzīvnieku mītne, kad mums negaidot uzbruka šķietami visjaunākā Antanambaobes iedzīvotāju paaudze un sastājās divpadsmit lokos apkārt mājai. Bērni bija ļoti glīti, ļoti klusi un rātni, taču, izplatoties ziņām par mūsu ekscentriskumu, viņu saradās arvien vairāk un vairāk, un loks nepārtraukti savilkās ciešāk. Viņi bija teicami audzināti, tomēr pats fakts, ka bērni sasēdušies apkārt, aizkavēja mūsu iedzīves izsaiņošanu un ie- kārtošanos. Turklāt no kopā sablīvēto ķermeņu karstuma vien dzīvojamās mājas iekšējā temperatūra palielinājās par pieciem grādiem.
Pēc bērnu domām, protams, mēs bijām kaut kas pārpasaulīgs. Mēs nebūtu varējuši radīt varenāku iespaidu pat tad, ja būtu ieradušies ar lidojošo šķīvīti. Mēs bijām Bārnuma un Bei- lija cirka, Lordmēra šova [37] un pils sardzes maiņas krustojums ar vairāku Disneja filmu piejaukumu. Bija interesanti vērot viņu sejas, kad bērni ieplestām acīm pētīja mūs ar tādu kā televīzijas mānijas apsēsto alkatību. Lielākā daļa mūsu izsaiņoto lietu viņiem bija tikpat neizprotama kā aģenta 007 ekipējums, kas vienmēr tiek izmantots Bonda filmās. Vienīgi tad, kad mēs izvilkām kādu saprotamu lietu - drēbes, lamba, sardīņu vai liellopu konservu kārbas, mirdzoši zeltainas pudeles ar cepamo eļļu, rīsu un biskvītu kastes -, bērnu acis iepletās platākas un pūli pāršalca svelpjoši atpazīšanas čuksti. Ikviena mūsu kustība tika izsekota tik pamatīgi, it kā viņi būtu Skotlendjarda ierēdņi nozieguma vietā. Nekas no mūsu rīcības nepalika nepamanīts bērnu spulgajām zīdkoka ogu krāsas acīm, lai, bez šaubām, vakarā to pavēstītu saviem dedzīgajiem vecākiem. Es vēroju bērnus, kāpdams pāri, paklupdams pret tiem un reizēm nejauši uzmīdams virsū.
- Es nepavisam negribu šiem bērniem sabojāt prieku, - es teicu Lī. - Šis neapšaubāmi ir ievērojamākais, kas viņu īsajā dzīvītē noticis. Bet viņi man ļoti palīdzētu, ja atkāptos mazliet nostāk, lai mēs nenosmaktu. Vēl labāk būtu, ja viņi ietu prom un atgrieztos rīt; ja vien kāds spētu viņus pārliecināt, ka mēs te paliksim vairākas nedēļas un pa nakti nenozudīsim. Vai tu varētu notvert Monsieur Jerome un lūgt viņu palīdzēt? Pārliecini viņu, ka mīlam bērnus, taču ne šajā konkrētajā gadījumā.
Mēs tobrīd ar vāji slēptu pretīgumu dzērām kūpošu, ļoti rūgtu sutinātu tēju ar saldu kondensēto pienu, kad Lī ķiķinādama atgriezās no uzdevuma.
- Kā gāja? - es apjautājos. - Vai satiki Monsieur Jerome?
- Jā, - Lī atbildēja, - un viņš mūs ļoti labi saprata, tāpēc ieteica ieviest apmeklētāju pieņemšanas laiku.
- Ieviest ko? - Džons neticīgi pārjautāja.
- Apmeklētāju laiku.
- Tu gribi teikt - kā zoodārzā? - es vaicāju.
- Jā, laikam gan, - mana sieva atbildēja.
- Loks noslēdzies, - Frenks ar baudu pavēstīja. - Es zināju, ka viss beigsies ar zoodārzu.
- Joprojām nesaprotu, - es teicu.
- Mums jāievieš īpašas stundas, kad bērni var nākt un uz mums skatīties, - Lī skaidroja. - Es ierosināju no pusvienpa- dsmitiem līdz pusdivpadsmitieņi. Nodomāju, ka tajā laikā mēs ēdīsim, tāpēc viņi mums nebūs tik ļoti pa kājām.
-Un?
- Žeroms teica, ka bērni tajā laikā esot skolā. Tāpēc visbeidzot mēs vienojāmies par laiku no četriem līdz pussešiem, - Lī stāstīja. - Izskatās, ka tas visus apmierina.
- Jā, gandrīz vai dienas izrādes laiks, - Kapteinis Bobs piekrita un sapņaini piebilda, - jaunībā es bieži apmeklēju dienas izrādes.
- Kas mums būtu jādara? - es vaicāju.
- Nekas, - Li atteica, - vienkārši jāizturas dabiski.
- Mēs nevaram nedarīt neko astoņsimt cilvēku lielas publikas klātbūtnē, - es iebildu. - Mums kaut kas ir jādara.
- Jā, - Mikijs piekrita, sarkanajiem matiem spurojoties uz visām pusēm un ūsām entuziasmā saslienoties, - jādara gan. Es varu padziedāt kādas vecas varietē dziesmiņas. Jūs jau ziniet, tādas kā Any Old Iron.
- Es varētu tev spēlēt pavadījumu uz ķemmes, ja vien spēšu to atrast, - Tims pieteicās.
- Es varētu notēlot dunča ainu no "Makbeta", - es ierosināju. - Savulaik biju visai baismīgs Makbets.
- Tu esi visai baismīgs, arī netēlodams Makbetu, - Frenks piezīmēja.
- Lī var padziedāt franciski, - es turpināju, viņu ignorēdams. - Viņai ir jauka balss.
- Es arī varu, - Džons dedzīgi iesaucās. - Es protu dziedāt.
- Nē, neproti vis, - es stingri teicu. - Es tevi pazīstu trīsdesmit gadu un milzum daudzās vietās visur pasaulē esmu dzirdējis to, ko tu sauc par dziedāšanu, tādēļ nepārprotami varu apgalvot, ka dziedāt tu neproti. Tu nespēj noturēt melodiju un atcerēties vārdus.
- Vai tas tiesa? - Greiems ieinteresēts vaicāja. - Es arī to nespēju. Varbūt mēs varam izveidot duetu?
- Pasarg Dievs! Jūs tos nabaga mazulīšus nobiedēsiet līdz nāvei. Sjerraleonē vietējie dēvēja Džonu par "masa, kas rada vēdersāpes".
Tomēr mūsu lielās cerības izrādījās veltas. Pulksten četros mēs dedzīgi vērāmies apkārt pēc publikas, bet neviens skatītājs neieradās. Vēlāk mēs atklājām, ka vecāki tā sabrāzuši bērnus par nepiedienīgo uzvedību, ka nabadziņi neiedrošinājās rādīties.
Vēl vairāk - aizgājuši uz vietu, kur bija atstātas mašīnas, mēs ieraudzījām pie staba pienaglotu lielu plakātu. Uz tā diezgan greiziem burtiem malagasiešu valodā bija rakstīts: " Vazaha ir mūsu godājamie viesi. Viņus nedrīkst uztraukt. Uz viņiem
atļauts skatīties tikai vakarā, ne vairāk kā dažiem vienlaikus."
Bija skaidrs, ka ciematnieki grasās respektēt mūsu nošķirtību uz mūsu aktierisko ambīciju rēķina.
Par spīti tam, mūsu nometne bija itin jauka, jo atradās starp divām takām, kas veda no ciemata uz upi. Viena taka veda uz vietu, kur bija pietauvota kuģošanai ārkārtīgi nepiemērotā pi- roga, kas vadāja cilvēkus un viņu mantību pāri šokolādes krāsas ūdeņiem. Otrs ceļš vijās uz upes krastu, kurp ciemata dāmas divas reizes dienā devās svētceļojumā, lai iesmeltu ūdeni un mazgātu veļu. Tā kā es lielākoties biju nometnei piesaistīts invalīds, tad šīs divas takas, antropoloģiski runājot, sagādāja man daudz prieka un intereses.
Piemēram, tur bija kāds glīts, jauns cilvēks, kas dzīvoja kaut kur upes otrā krastā. Viņam piederēja jauks, resns, kastaņ- brūns zebu - vērtīgs īpašums tik jaunam cilvēkam -, senči neapšaubāmi varētu ar viņu lepoties. Viņš divreiz dienā veda savu glīto dzīvnieku uz upi mazgāties. Šajā laikā pārcēlājs, ja tam gadījās būt otrā upes krastā, atraisīja savu pirogu, pārairē- jās pāri un piesēja laivu pie lielas saknes. Zebu stāvēja līdz pleciem ūdenī, un īpašnieks rūpīgi berza viņu ar kuplas zāles vīkšķi un reizēm ar plakanu akmeni - zebu par šo procesu līksmoja. Kamēr skeptiskais zebu īpašnieks pārliecinājās, ka no katras viņa lepnuma ķermeņa collas tiek noskrāpētas visas zebu raksturīgās blusas, ērces, dēles, blaugznas un tamlīdzīgas lietas, pārcēlājs īpašnieku pamieloja ar nometnes pilnīgi trako vazaha svaigākajām izdarībām. Pēc tās nakts, kad mēs pārbaudījām ģeneratoru un pārpludinājām nometni ar baismīgu gaismu, pārcēlājs, mēģinādams zebu īpašniekam aprakstīt šo skatu, lietoja tik grandiozus žestus, ka apsvieda pirogu un ar plunkšķi ievēlās upē. Es ar prieku noskatījos, ka zebu labvēlīgi uzlūkoja savu jauno vannas kompanjonu.
Šo vēršvannas seansu laikā zebu īpašnieks tik ļoti aizrāvās ar pārcēlāja tēlainajiem stāstiem, ka pārtrauca savus tiešos pienākumus. Viņš dedzīgi iztaujāja pārcēlāju, un zebu pa to laiku garlaikojās. Lopiņš izvilka slapjumā spīdošo rumpi no upes un slāja pa krastu, vilkdams valgu aiz muguras. Drīz vien viņš nozuda starp kokiem, un pēc kādas minūtes atskanēja rēciens, kad kāds zemnieks atklāja zebu apcerīgi šķinām viņa ražu. Zebu īpašniekam tad nācās skriet pakaļ, noķert savu dzīvnieku, apmainīties ar saniknoto zemnieku apvainojumu zalvēm un steigties atpakaļ pie valdzinošā pasaku teicēja - pārcēlāja.
Pa otru taku nāca dāmas, savās košajās lamba atgādinādamas spilgtus papagaiļus, un nesa uz galvas mazgājamo trauku kaudzes. Dažām bija skārda bļodas, kam nogājusi lielākā daļa emaljas, citām - spilgtumu zaudējuši plastmasas trauki, pārklājušies ar kaut ko līdzīgu kažokādai. Šis nodilums nelikās tik savāds, kad pavēroja atjautīgāko trauka tīrīšanas metodi. Trauku iegremdēja upē un iebēra lielu sauju smilšu. To visu rūpīgi novietoja pie kājām. Viena kāja pieturēja bļodu, lai tā straumē neaizpeldētu, un grieza riņķī vien, kamēr ar otras kājas pirkstiem berzēja smiltis bļodas iekšpusē. Protams, šādā veidā rokas palika brīvas žestikulēšanai vai šausminoši garu cukurniedru gabalu pievārēšanai, tās košļājot un plosot ar vieglumu, par kādu sievietes apskaustu pat ai-ai. Katru reizi, kad dāmas vienā vai otrā virzienā pagāja mums garām, viņas kautrīgi paglūnēja uz mums no šķībā trauku Pizas torņa apakšas uz savas galvas un sveicināja maigā, klusā balsī kā baloža dūdošana. Viņas bija apburošas, un es dziļi nožēloju, ka neprotu malagasiešu valodu, jo labprāt būtu aizklibojis uz upes krastu un papļāpājis ar viņām, kamēr tās izveicīgi groza podus ar kāju pirkstiem, radīdamas mierinošu, šļakstošu skaņu kā liliputu tvaika dzinējs, daudzkārt jaukāku nekā veļas mašīna.
Bija kāds vīrs, kura uzvedība mūs visus apstulbināja. Mēs ilgi strīdējāmies par to, ko tā nozīmē, taču bijām pārāk gļēvi, lai ietu un pajautātu viņam pašam. Viņš šķērsoja upi pirogā un tad devās pāri smilšu kāpai uz veļas mazgātāju taku. Vīrs bija mazs un slaids, rūpīgi tērpies īsbiksēs un tīrā kreklā. Viņam galvā bija Malagasijā tik iecienītā salmu cepure un pār plecu spieķis, kura galā šūpojās maza salmu somiņa, kurā droši vien atradās viņa pusdienas. Nonācis iepretim mūsu mājoklim, vīrs apstājās, noņēma cepuri, nolieca galvu embrija pozā un nomurmināja sveicienu, kuru mēs atņēmām. Kad šī ceremonija bija galā, viņš no jauna uzlika cepuri un turpināja ceļu garām dzīvnieku mītnei. Tikai tad, kad viņš bija pagājis garām vairākkārt, es pamanīju, ko vīrs dara. Pacēlis cepuri mūsu priekšā, viņš to atkal pacēla, iedams garām dzīvnieku mītnei, kuras vienīgais iemītnieks bija Veritijs. Vai viņš domāja, ka šis dzīvnieks ir ļaunprātīgs un tādējādi viņa pienākums ir izrādīt cieņu, pirms viņu ķērusi kāda šausmīga liksta? Mēs to nekad neuzzināsim, tomēr ikreiz, kad vīrs šķērsoja upi, viņš noņēma cepuri gan mūsu, gan mūsu vērtīgā īpašuma priekšā.
Vēl viens tēls, ko mēs labi iepazinām, bija meitene ar spaini. Tukla, tomēr gracioza, ar platu, mirdzošu smaidu un miegainām, izaicinošām acīm, šī jaunā dāma divreiz dienā nāca uz upi pēc ūdens. Šim nolūkam viņa izmantoja milzīgu, dzeltenu plastmasas spaini. Vispirms mēs dzirdējām meiteni dungojam pie sevis sulīgā un melodiskā strazda balsī, tad parādījās viņa pati ar spaini galvā kā cepuri. Tā kā spainis bija liels, tas pilnīgi apsedza galvu, tā ka meiča spēja saredzēt tikai savas kājas, tomēr viņa soļoja pa taku ar visiem tās akmeņiem un saknēm tik droši kā kalnu kaza. Spainis, protams, darbojās kā pastiprinātājs, piešķirdams viņas dziesmai atbalss efektu. Atceļā, balansēdama
spaini ar ūdeni uz galvas, meitene mums žilbinoši uzsmaidīja, novēlēja labu dienu un turpināja kāpt kalnā, joprojām laimīgi dziedādama. Mēs ļoti gaidījām viņas pārāk īsās serenādes un cirka priekšnesumu ar spaini.
Ap to laiku Veritijs bija kļuvis ļoti rāms, un Lī katru vakaru baroja viņu no rokas. Barošana no rokas nav pilnīgi nepieciešama, bet nudien palīdz gūt patiesu priekšstatu par to, cik daudz barības dzīvnieks patērē. Atstāti savā vaļā, dzīvnieki mēdz izmētāt ēdienu un sašķaidīt gabalos, tā ka no rīta, tīrot būri, ir ārkārtīgi grūti saprast, cik daudz dzīvnieks apēdis. Veritijam ļoti garšoja medus bumbiņas badmintona bumbiņas lielumā, darinātas no medus, olas un maizes. Pēc tam viņš dabūja savus kustīgos, resnos vaboļu kāpurus, kurus ar baudu sagrauza. Tā kā ai-ai masīvie zobi pastāvīgi aug, ir svarīgi dot dzīvniekam kaut ko cietu graužamu, lai zobi nepārvērstos ilkņos. Līdzeklis, protams, bija labi daudz pūstošu baļķu, kokosrieksti ar visu čaulu un cukurniedru stiebri. Tos un vaboļu kāpurus piegādāja Marks, kas bija mūsu celtniecības darbu priekšstrādnieks - maza auguma plecīgs, mundrs cilvēks, pilnīgi pārņemts no Lī, taču nemitīgi, viņai par dusmām, sauca to par mammu.
Bija aizraujoši vērot dažādās metodes, kādas Veritijs izmantoja katrai ēdmaņai. Medus bumbiņas bija mīkstas, tāpēc viņš ar vidējo pirkstu kā dakšiņu cēla gabaliņus pie mutes. Tāda pati apiešanās pienācās resnajiem kāpuriem, bet parasti viņš tiem vispirms nokoda galvu, tā ka kāpuri locījās, izbīdīdami dažādas savu iekšējo orgānu daļas un saplakdami kā diezgan pretīgi baloni. Cukurniedres viņš ar saviem milzīgajiem zobiem pārkoda starp posmiem, nolobīja cieto, ārējo mizu, kamēr tika pie mīkstākās, sulīgās serdes. Kad katrs cukurniedres gabaliņš bija šādā veidā apstrādāts, tas izskatījās pēc dīvaina viduslaiku instrumenta - īpatnējas basa taures vai varbūt kaut kā līdzīga arhaiskai flautai.
Kokosrieksti, gandrīz tikpat lieli kā pats ai-ai, sagādāja cita veida grūtības. Pirmkārt, vajadzēja ar kaltveida zobiem noplēst biezo, mirdzošo, zaļo mizu. Kad ai-ai nolēma, ka noplēsis pietiekami lielu mizas daļu, viņš ķērās klāt riekstam, kas nu bija daļēji atsegts. Viņš izurbās tam cauri kā loka zāģis, veidodams apmēram divarpus collas lielu caurumu. Tie, protams, bija jauni rieksti, kuriem iekšā joprojām bija "piens", tāpēc Veritijs vēlreiz izmantoja pirkstu, iemērkdams to pa caurumu šķidrumā un tad neticami ātri un izveicīgi celdams pie mutes. Šajā attīstības stadijā kokosrieksta mīkstums vēl nav sastindzis kā tajos riekstos, kas nonāk Eiropā, bet atgādina nedaudz saldu, puscaurspīdīgu, bālu želeju ar kokosriekstu garšu. Ticis pie garduma, Veritijs tagad izmantoja savu kustīgo burvju pirkstu, lai aši ķeksētu ārā želeju. Pēc tam viņš bija notiesājis visu želeju, kurai spēja tikt klāt, sekoja pārtraukums, kad caurums tika paplašināts, un tad pirksts atkal tika laists darbā. Šis trešais pirksts nav garāks par pārējiem, bet tāds izskatās, jo ir ļoti tievs un kaulains.
Saņēmis sapuvušu baļķi, ai-ai to rūpīgi izpētīja, ūsas kustinādams, ausis grozīdams, gatavs uztvert klusāko čaboņu, resnam kāpuram graužoties koka iekšienē. Tad viņš uzbruka baļķim ar zobiem, izgrauza tuneli, iebāza pirkstu uzmanīgi kā ķirurgs zondi, uzdūra kāpuru uz naga un izveicīgi izvilka no tā pazemes mājas. Izklausās dīvaini, bet Madagaskarā nav dzeņu, un pastāv viedoklis, ka putnu lomu mežu ekoloģiskajā sistēmā izpilda ai-ai.
Vienīgā skaņa, ko ai-ai izdeva, ja tika negaidot iztraucēts, bija līdzīga garai ošņāšanai. Kventins ļoti precīzi aprakstīja, ka skaņa izklausās kā centieni apslāpēt pamatīgu šķaudienu. Kādu nakti Mikijs izdzirdēja ai-ai kliedzam tā, kā to būtu darījis mīlas apsēsts kaķis, un viņa pienākuma apziņa bija tik liela, ka Mikijs sadabūja savu aparatūru, uztrausās kalnā uz dzīvnieku māju un, pārciezdams miljoniem līksmu izsalkušu moskītu uzbrukumu, šo skaņu ierakstīja. Vērodams Veritiju un viņa ciltsbrāļus, es nācu pie nepārprotama slēdziena, ka tie ir sīksti dzīvnieki, varētu teikt - izdzīvotāji, un ievērojami saprātīgāki par citiem lemūriem, ar kuriem man līdz šim nācies saskarties.
Iekārtošanās nometnē izrādījās tikpat sarežģīts process kā ievākšanās jaunā mājā. Uz daža laba ciešanu pilnajiem kliedzieniem, cenšoties noskaidrot kādas lietas - no skrūves līdz sardīņu kārbai, no kompasa līdz alus pudelei - atrašanās vietu, vienmēr atsaucās Greiema rāmā balss. Ar kāda sestā prāta palīdzību, kas zinātnei nav izskaidrojams tāpat kā rīkstniecība, Greiems bija paturējis prātā tādu kā mūsu mantības atrašanas karti, kuru spēja atpazīt kā dators. Reiz es tā, starp citu, iejautājos, kur palikusi Lī. Pat nepacēlis acis no grāmatas, kuru viņš tobrīd lasīja, Greiems sniedza man sievas gaitu īsu aprakstu, sākot no tā mirkļa, kad viņa tajā rītā piecēlās, un beidzot ar informāciju, ka viņa tikko uz brīdi aizgājusi uz ciematu, droši vien apvaicāties par cukurniedrēm. Greiems bija mūsu ekspedīcijas Džīvsa [38] kopija, un bez viņa mēs visi jutāmies dezorientēti kā Pavlova suņi bez zvana.
Pa to laiku medības turpinājās. Džons, Kventins un Džulians gandrīz katru nakti devās prom un atgriezās tukšām rokām.
Reiz viņi ieraudzīja ai-ai, Džulians neticami ātri un izveicīgi uzskrēja kokā un satvēra dzīvnieku aiz astes. Nav jābrīnās, ka, saskardamies ar šādu necieņu, ai-ai pagriezās un iecirta zobus Džulianam rokā. Par laimi, pirms lieta nonāca līdz amputācijai, Džulians palaida asti vaļā, bet brūce tomēr palika. Lieki piebilst, ka, medniekiem atgriežoties, pa visu nometni skanēja sauciens: "Greiem, kur ir plāksteris? Greiem, kur ir antibiotiskais balzams?" Greiems rāmā balsī kā Hārlijstrītas speciālists vadīja mūsu centienus.
Nometnes ikdiena iegāja savās sliedēs. Marks ieradās katru dienu, nesdams Veritijam kokosriekstus un cukurniedres. Bērni ieradās grupiņās, kautrīgi acis iepletuši, un nesa treknus vaboļu kāpurus, un mēs pieņēmām darbā divas veselīgas ciemata meičas, kuras nesa mums ūdeni, mazgāja traukus un veļu. Kaut kāda iemesla dēļ ēdiena gatavošana kļuva par komandas darbu. Mēs atklājām, ka Kapteinis Bobs spēj darīt brīnumus ar rīsiem, ar lielu prasmi gatavodams tos al dente[39]. mēs viņu arī sūtījām uz Mananaru iepirkties, jo atklājām, ka Kapteinis ir ne vien Rīsu Karalis, bet viņam arī piemīt neparasts instinkts atrast lietas šīs viena zirga pilsētas sīkajos tirdzniecības namos. Viņš kā burvis izbūra no bezcerīgākajiem mazajiem veikaliņiem visneparastākos produktus. Viņš mundri devās ceļā ar mūsu vēlmju sarakstu un parasti, mums par pārsteigumu, atgriezās ar visu, ko bijām lūguši. Mēs ar Frenku kalām plānu kādu dienu viņam izsniegt sarakstu, kurā iekļautas tādas preces kā kaviārs un paipalu olas, un pavērot, kas notiks. Tomēr mēs to nekad neizdarījām - domāju, daļēji baidīdamies, ka viņš tos varētu sagādāt. Mēs ierosinājām, lai viņš maina vārdu uz "Misters Fortnums Meisons" [40] , tomēr šo ideju viņš kāda muļķīga iemesla dēl atteicās īstenot.
Mēs atklājām, ka Tims, pirms pievērsties TV operatora trauslajai mākslai, bija plānojis kļūt par pavāru un triecienā iekarot visas pasaules garšas kārpiņas. Kādā prāta aptumsuma brīdi viņš ļāva noprast, ka par savu lielāko prasmi bija nolēmis padarīt desertus. Acumirklī mēs sākām klaigāt pēc eksotiskiem desertiem. Mēs bārstījām priekšlikumus - no sīrupa tortes līdz vēja kūkām. Tims kā pieredzējis matadors izveicīgi atvairīja mūsu kāros uzbrukumus, vienkārši paziņodams, ka viņš prastu un tiešām arī pagatavotu visas šīs delikateses, pat "Plankumaino Diku" un "Resnīti" [41] , bet kur tad esot sastāvdaļas? Mēs paskaidrojām, ka mums ir banāni, cukurs un kondensētais piens, un cilvēkam, kurš nespēj kaut ko pagatavot no šim vienkāršajām sastāvdaļām, nav tiesību pretendēt uz jebkādām gastronomiskām spējām. Tādējādi mēs uzskatīsim par patiesām savas aizdomas, ka viņš nekad nav bijis virtuvē un pat tad, ja būtu spiests, ar lielām grūtībām spētu uzvārīt vienīgi ūdeni. Mūsu visaptverošās zākāšanās satriekts, Tims metās uzbrukumā banāniem, cukuram un pienam un, mums par sajūsmas pilnu pārsteigumu, ņēmās no šiem nožēlojamajiem produktiem uzburt vēl dažādākus un gardākus desertus, nekā es spēju iztēloties.
Kaut kāda iemesla dēļ (droši vien kādā vājuma brīdi bijām ļāvuši noprast, ka mums patīk gatavot) mums ar Frenku bija uzdots pagatavot galveno ēdienu. Konservēta liellopu gaļa un sardīnes ar rīsiem nesagaidīja to klusināto godbijību, uz kādu mēs cerējām. Sardīnes uz grauzdiņiem, kam sekoja konservētas liellopu gaļas pankūkas, tika uzņemtas ārkārtīgi nesmalkjūtīgā veidā. Konservētu liellopa gaļu ar kariju un sardīnes nožēlojamā kārtā neuzņēma ar prieka saucieniem, kādus parasti izraisīja mūsu pavārmāksla. Es biju spiests piekrist Frenka situācijas novērtējumam - ka mums darīšana ar nemācītu, necivilizētu lempju baru, kas neprot atšķirt burkānu sēklas no crēpe su- zette[42].
Frenks mani negodīgi pārspēja, aizlavīdamies uz pilsētu un tirgū iegādādamies svaigu zebu gaļu. Parasti šai delikatesei piemīt tieši tāda diētiska pievilcība kā Napoleona armijas zābaka zolei, taču Frenks izrādījās savu Eiropas senču cienīgs un kaut kādā brīnumainā veidā pagatavoja gardu, brīnišķīgi mīkstas gaļas gulašu. Apņēmies nepalikt iepakaļ, es ari aizgāju uz tirgu, lai pameklētu, vai varu atrast ko tādu, kas iejūsminātu grupas garšas sajūtu. Vienā stūrī uz grīdas (šajā tirgū viss atrodas uz grīdas) gulēja ļoti dīvaini priekšmeti, kas piesaistīja manu uzmanību. Pēc pirmā acu uzmetiena tie atgādināja rožainas un pelēkas Viktorijas laikmeta Lieldienu cepurītes ar garām lentēm. Pieminot Lieldienu cepurītes, es, protams, izrādu žēlsirdību. Priekšmeti izskatījās pēc tādām cepurītēm, kas nekad nav baudījušas ziepju un ūdens sniegtos labumus un kurām daudzas reizes pārbraucis ārkārtīgi smags ceļa rullis, uz vairākiem mēnešiem iemīcīdams treknā un aromātiskā komposta kaudzē, bet pēc tam tās izceltas dienas gaismā, lai ieņemtu savu vietu tirgū kā pārtikas produkts. Tuvāka un rūpīgāka šo arte- faktu izpēte ļāva man secināt, ka patiesībā tie ir astoņkāji, ar kuriem noticis kaut kas briesmīgs, jo tie vairs neatgādināja kautros, spīdīgos astoņkājus, kādus pazinu no savas bērnības. Patiesību sakot, izskatījās - ja ar tādu nejauši iesistu kādam pa galvu, tad rezultātā ne tikai ielauztu galvaskausu, bet arī, iespējams, neglābjami sapostītu smadzenes. Tomēr manu ziņkārību vienmēr ir viegli ierosināt, un es ievēroju principu, ka vienreiz jāizmēģina pilnīgi viss, tāpēc nopirku divus no šiem mumifi- cētajiem galvkājiem un nesu uz nometni.
Tur es vislielākajā slepenībā parādīju pirkumu Frenkam. Kad viņš bija attapies no šoka, es apjautājos, kā, pēc viņa domām, šie te būtu jāgatavo.
- Mums viņi jāatdzīvina, - Frenks teica, kādu laiku pārdomājis.
- Es nepiedalos, - stingri paziņoju. - Es netaisos no mutes mutē elpināt astoņkāji, kas ir beigts jau divsimt gadu.
- Nē, nē. Es domāju, tie jāizmērcē ūdenī, - Frenks paskaidroja. - Tie ir dehidratēti. Tos vajag rehidratēt.
Tā mēs ielikām astoņkājus bļodā ar ūdeni. Astoņkāji izskatījās vēl mazliet šaušalīgāki nekā iepriekš, ja vien tas bija iespējams. Mēs atstājām tos mierā uz pāris stundām un tad aizgājām paraudzīties. Kā par brīnumu, tie bija uzsūkuši daudz ūdens un jau sāka līdzināties tiem astoņkājiem, ko mēs pazinām un kas mums garšoja. Līdz vakaram astoņkāji izskatījās jau gluži tukli, glumi un draudzīgi. Mēs tos sakapājām mazos gabaliņos, aplaistījām ar eļļu un pievienojām visas garšvielas, kādas bija mūsu rīcībā, kopā ar sauju aso, gardo, aromātisko Malagasijas melno piparu, tad likām vārīties uz lēnas uguns, cerēdami, ka līdz vakariņu laikam visi, dienas darbu nogurdināti un izsalkuši, sajūsmā metīsies ēdienam virsū. Gluži tā nenotika, tomēr visi piekrita, ka rezultāts ir ēdams - ja nu vienīgi mazliet sīksts. Es teicu, ka rupja barība nāk par labu gremošanai un košļāšana - zobiem.
- Ja, vienlaikus aizsprosto iekšas un izkustina zobus, - Frenks teica.
Kādu dienu notika liela līksmošana, jo Kapteinis Bobs atgriezās no pilsētas ar saišķi vistu. Kad vistas bija noplūktas, tās sagādāja vilšanos. Tās bija no tiem dīvainajiem Malagasijas mājputniem, kas atgādināja Vecās Anglijas garkājainos cīņas gaiļus - brīnišķīgi krāsainus un tik niknām acīm kā baziliskam[43], taču atklājās, ka zem spalvām praktiski nav baltās gaļas, un kājas tām ir kā baletdejotājai, kas cieš no anoreksijas. Lai ar cik lielu mīlestību mēs nodevāmies kulinārijai, šīs vistas vienkārši kļuva aizvien cietākas un cietākas.
Viens no šiem milzīgajiem, mirdzošajiem putniem, soļodams cienīgi kā kareivīgs, spārnots, pērlēm rotāts karalis, mēdza katru rītu ierasties no ciemata kopā ar dzeltenpelēku vistu harēmu. Mūsu telts bija uzslieta tieši viņa teritorijas vidū, un gailis šo situāciju uztvēra ar dziļu neapmierinātību. Kad no upes pacēlās migla un kukali sāka brīnišķīgos, plūstoši guldzošos saucienus, šis dižais gailēns plātīgi piesoļoja pie telts ieejas un cieši nopētīja mūs ar savām niknajām, zeltainajām acīm; piešķiebdams galvu te uz vienu, te otru pusi, gailis mūs vēroja pārmaiņus ar abām acīm, nepārprotami atzīdams par vienlīdz pretīgiem no jebkura skatu punkta. Tad viņš atmeta galvu un gari, rupji, neskanīgi iedziedājās. Tādējādi, viņaprāt, iedzinis mums bijāšanu, gailis ienāca teltī un ar savām milzīgajām kājām ņēmās kašņāties gar mūsu mantām, jo bija pārliecināts, ka lielākā daļa mūsu ekipējuma ir ēdama. Labi mērķētas kurpes sviediens drīz veda iebrucēju pie prāta, un gailis aizvainotas cieņas pilnā izskatā izsoļoja ārā un ņēmās slānīt vienu no savām pazemīgajām sievām, lai pierādītu, kas viņš par varenu puisi.
Gailēna apmeklējums un aizsmakušais sveiciens aizbaidīja miegu. Kukali turpināja savu rītausmas kori. Maizeskoks, kas apēnoja mūsu telti, birdināja lapas; tās ar pakšķi nolaidās uz jumta un tad ar noslēpumainu čaboņu noslīdēja no telts zemē. Kad lapas sažuva, tās izskatījās pēc milzīgām, brūnām, artrīta savilktām rokām, kas kraukšķēja kā biskvīti man zem kājām, kad devos dzert pirmo rīta tējas tasi un prātoju, vai šī ir tā diena, kad mums paveiksies un mēs iegūsim savu ai-ai ar burvju pirkstu.