Tā kā Madagaskara ir pilna ar visdažādākajiem burvjiem, brīnumdariem un pareģiem, Frenks nolēma, ka vienu no tiem vajadzētu iekļaut mūsu filmā. Markam tika attiecīgi paziņots, ka mēs vēlamies, lai pareģis par mērenu samaksu noskaidro, kādas ir mūsu izredzes noķert ai-ai un vai mēs ejam pareizā virzienā. Marks paziņoja, ka pazīstot teicamu pareģi un sazināšoties ar viņu, tiklīdz būšot iespējams. Es teicu, ka mēs nevēlamies parastu vecu gaišreģi, bet gan tādu, kura prognozēšanas spējas atstātu kaunā Makbeta raganu trio. Marks apgalvoja, ka šī vīra kvalifikācija esot nevainojama un ka viņš esot tuvu un tālu pieprasīts. Tā nu Marks nosūtīja ziņu šim tīrradnim, un, bez šaubām, mēs neko no viņa nedzirdējām.
Medības turpinājās dienu un nakti, Džons un Kventins izskatījās arvien vairāk nomocījušies un bezcerīgi. Laiks bija pret mums. Mūsu meklējumi turpinājās jau gandrīz četras nedēļas, un filmētājiem drīz vien vajadzēja atgriezties Džersijā. Tiesa, mums bija Veritijs, bet tas nozīmēja, ka filmā nebūtu iespējams parādīt patieso saviļņojumu, kad tiek noķerts savvaļas dzīvnieks un kā dēļ viņi bija tik tālu braukuši (un tik dārgi maksājuši). Tomēr, kā es visiem atkārtoju tik bieži un ilgi, ka tiem metās slikti, viņi varēja noslēgt līgumu ar Lī un mani, lai mēs darītu visu, ko no mums prasa, taču ar ai-ai to pašu izdarīt nevar. Protams, tas bija tiesa, tomēr situāciju nekādi neuzlaboja. Mēs visi sākām justies nervozi - ne tikai filmas dēļ, kas tāpat bija gana nozīmīga, bet arī tādēļ, ka ai-ai noķeršana bija visas šīs ekspedīcijas galvenais mērķis, kurā gan es, gan trests bija ieguldījis ievērojamus līdzekļus. Ēdienreizes kļuva drūmas.
- Vai esi kaut ko dzirdējis par pareģi? - Frenks vaicāja.
- Jā, - Lī atbildēja, - tas ir, es neko neesmu par viņu dzirdējusi, bet Marks zina, ka tu viņu gribi.
- Nu, tad paskubini viņu mazliet! - es mudināju. - Mēs varēsim nofilmēt kaut vai pareģi.
- Varbūt man izkrāsoties un pašam notēlot pareģi? - Frenks ierosināja.
- Teicama doma, - es sirsnīgi teicu. - Kā tev veicas ar malagasiešu valodas apguvi? Mēs to lietu vienmēr varam padarīt noslēpumainu, tā ka tev neko citu nevajadzēs darīt kā nomurmināt dažus vārdus, tādus kā "Ambatondrazaka" vai "misaotra tompoko". Kā tu izskaties, tērpies gurnautā?
Frenks brīdi padomāja.
- Eksperts, - viņš beidzot teica.
Mums tomēr nenācās mesties šajās galējībās, jo nākamajā rītā Marks triumfējoši paziņoja, ka pareģis ieradīsies pie mums jau šo pašu vakaru.
Viņš ieradās ar tumsas iestāšanos - labi noaudzis, pēc malagasiešu standartiem, gara auguma vīrs ar interesantu, diezgan impozantu seju. Mums par zināmu pārsteigumu, viņš ieradās savas mātes, sievas un četrus mēnešus vecā bērna pavadībā. Viņš paskaidroja, ka tie esot viņa asistenti. Arī bērns, mēs brīnījāmies? Nē, tikai māte un sieva. Bērns esot vienīgi skatītājs.
Mēs spriedām, ka tas pat šajā vecumā iegaumēs dažus paņēmienus.
Visi smaidīdami apsēdās zemē un klusi sarunājās. Sieva pasniedza mazuli vecmāmiņai, kuras klēpī tas gulēja rāmi kā šokolādes brūns Mišelina cilvēciņš. Sieva mainīja pozu un sakrustotām kājām apsēdās pareģim aiz muguras. Tas atlaidās guļus un pilnībā apsedzās ar lielu, baltu lamba. Sekoja melodramatiska pauze, dziļa ieelpa, un tad pareģa ķermenis, īpaši kājas, spēcīgi nodrebēja, it kā viņš būtu saņēmis stipru elektriskās strāvas triecienu. Kā mums paskaidroja, tas nozīmē, ka tagad viņš esot vienīgi senču domu paudējs. Vīrs noņēma palagu, apsēdās un ļoti pieklājīgi palūdza alu un cigareti. Sieva paskaidroja, ka pareģis nedzerot un nesmēķējot, toties tas konkrētais sencis, kas grasās dot mums padomu, darot gan vienu, gan otru. Acīmredzot tur, kur sencis šobrīd uzturas, nav pieejami līdzekļi, lai nodotos šiem diviem baudpilnajiem netikumiem, taču pēc pirmā reibinošā malka un plaušās krāšņi ievilkta milzīga dūmu mutuļa sencis bija gatavs darbam.
Dabiski, ka mūsu pirmais jautājums bija - vai, pēc senča ieskatiem, mūsu medības vainagosies ar panākumiem. Sencis ievilka vēl malku alus un dūmu mutuli, un tad ārkārtīgi izsmeļoši un retoriski, gluži kā sers Henrijs Ērvings savā runā "Zvanos" [44] , atbildēja, ka mēs, protams, esam viesmīlīgi gaidīti, ja mūsu motīvi ir šķīsti, nevis vienkārši kalpo par aizsegu koloniālam apvērsumam.
Tajā mirklī man šis paziņojums šķita smieklīgs un stipri vien atgādināja politisku runu. Tomēr mums pavisam nopietni tika stāstīts, ka šis zemes iedzīvotāji dzīvojot pastāvīgās bailēs no vazaha, kas atgriezīsies un vēlreiz atņems viņiem to zemi. Tādēļ mēs pārliecinājām senci, ka Madagaskaras iekarošana ar spēku ir visupēdējais, ko mēs vēlētos darīt, un ka mēs vienkārši gribam iegūt dažus no šīs zemes ievērojamākajiem dzīvniekiem, lai aizvestu sev līdzi un parādītu citiem vazaha, cik Madagaskara ir lieliska zeme un kādi brīnišķīgi dzīvnieki tajā dzīvo.
Sencis likās apmierināts ar atbildi, un pēc brīža, uzmundrinājis sevi ar vēl mazliet alus un krāšņiem cigaretes dūmu mākoņiem, atbildēja. Viņš teica - tā kā mūsu motīvi esot šķīsti, mēs neapšaubāmi gūšot sekmes. Šī vienkāršā pareģojuma paziņošana aizņēma krietni ilgu laiku - pirmkārt, tāpēc, ka tas izteikts malagasiešu valodā un malagasiešiem patīk garas, komplicētas un teatrālas runas, un, otrkārt, tās laikā tika ieturētas pienācīgas pauzes atspirdzinājumiem.
Visbeidzot, kad alus bija izdzerts un cigaretes gals apdzēsts, sencis atkal nozuda zem lamba un parādījās pareģa izskatā. Mēs pasniedzām viņam niecīgo atlīdzību, kādu pareģis prasīja par saviem pakalpojumiem, un viņš, mums par pārsteigumu, uzstāja, ka samaksāšot par alu. Tad pareģis ar savu svītu aiz- soļoja naktī.
Mēs nekad neuzzināsim, vai veiksmes cēlonis bija vai nebija senča iejaukšanās, taču drīz pēc pareģa viesošanās mums tiešām uzsmaidīja veiksme. Es nepavisam necenšos padarīt šo tikšanos par farsu, jo malagasieši kontaktus ar saviem senčiem uztver patiesi nopietni. Kurš gan tiesīgs pateikt, kam taisnība- tam, kas tic Jēzum, Muhamedam, Budam vai tam, kas tic senčiem? Man šķiet, ka lielākā daļa reliģiju pasaulē ir pārāk dogmatiskas. Tās sludina "dzīvo un ļauj citiem dzīvot" filoso- fiju, taču praksē īsteno to visai reti.
Nākamajā vakarā mūs apciemoja vietējais skolotājs un pēc dažām pudelēm alus pacienāja mūs ar stāstiem par dīvaino, mītisko faunu, kādu malagasieši nometinājuši savā ainavā. Varētu domāt, ka šajā zemē jau tāpat valda patiesi dīvainu radījumu pārpilnība un nemaz nav nepieciešams apgrūtināt sevi ar pasaku tēlu izgudrošanu. Tomēr skolotājs pauda mums tādus stāstus, kas izklausījās pēc viduslaiku bestiārijiem [45] . piemēram, tika pieminēts radījums, kas izskatās pēc gigantiska kaķa un kuram līdztekus briesmīgajai ārienei un spējām nogalināt ar skatienu vien piemīt neparasts atribūts: septiņas aknas. Tā kā šis radījums ir tik naidīgs, nav viegli aptvert, kā gan kāds šo atklājumu izdarījis. Un tomēr zvēram esot septiņas aknas. Protams, ir dzirdēts, ka kaķim esot deviņas dzīvības, taču septiņas aknas izklausījās pēc pārmērības. Es prātoju, vai šī aknu pārpilnība norāda uz to, ka dzīvnieks ir pamatīgs dzērājs - un, ja tā, vai kādam nevajadzētu informēt par viņu Anonīmos Alkoholiķus. )
Vēl viens maģisks radījums bija liels, žurkai līdzīgs nezvērs, kas, ja ar to iznākot saskarties, nekavējoties sākot masturbēt. Garāmgājējam šī dīvainā uzvedība esot jāuztver mierīgi un visā nopietnībā jāturpina savs ceļš. Ja viņš apstājoties un sākot smieties - un es domāju gan, ka masturbējoša žurka ir skats, kas izraisa neprāta līksmību - radījums pārskaišoties un saceļot pamatīgu vētru, kas tik ļoti mainot meža izskatu, ka ceļinieks varot apmaldīties un viegli iet bojā.
Vēl kāds stāsts vēstīja par reāli eksistējošu dzīvnieku - slaidu, brīnišķīgu, mangustam līdzīgu radījumu, ko sauc par mungo.
Šiem mazajiem dzīvnieciņiem piemīt tieksme uz cāļiem, un, cie- matniekiem par dusmām, viņi tos nogalina un apēd, kad vien var atrast. Mungo it kā piemītot kāda riebīga rakstura īpašība. Ja tam gadoties nonākt pie pamatīgi būvētas un pārpilnas vistu kūts, tas visiem spēkiem cenšoties iekļūt iekšā. Ja būves pamatīgums izjaucot slepkavīgos plānus, mungo aiz vilšanās atklājot savas būtības visriebīgāko daļu. Niknumā griezdams zobus, tas pagriežot kūtij pēcpusi un "palaižot vēju" cauri restēm. Fermeris, no rīta atnācis apraudzīt vistu kūti, atklājot, ka šīs nelietīgās rīcības rezultātā visas vistas nosmakušas, tā ka no šīs velnišķības ciešot ne tikai pats mungo, bet arī fermeris. Es nejautāju skolotājam, vai tad vistu kūtī nav iespējams ierīkot gaisa kondicionētāju, lai novērstu šāda traumatiska notikuma risku.
Neveiksmīgās medības turpinājās, un diena, kad televīzijas uzņemšanas grupai nāksies atgriezties mājās, nāca tuvāk un tuvāk. Protams, mēs visu šo laiku bijām filmējuši, uzņēmuši daudzas pēdas filmas, kurā Lī baroja Veritiju. Tā kā filma bija kasetē un mums līdzi mazs televizoriņš, lai varētu apskatīt nofilmēto materiālu, iedomājāmies, ka būtu labi to aiznest uz vietējo skolu un parādīt bērniem dažus kadrus ar Veritiju. Mēs cerējām tādējādi sasniegt trīs mērķus. Pirmkārt, mēs domājām, ka būtu interesanti nofilmēt bērnu reakciju, jo daudzi no viņiem nekad agrāk nebija redzējuši televīziju. Otrkārt, tas parādītu, cik Veritijs ir maigs un nekaitīgs. Treškārt, mēs cerējām, ka bērnu stāsti mudinās viņu vecākus palīdzēt mums ai-ai medībās. Tomēr viss nenotika gluži tā, kā bijām paredzējuši.
Skola atradās kādu jūdzi tālāk, un uz to veda ļoti stāva, lietus izdangāta, sarkana laterīta taka. Bija diezgan grūti pa to pārvietoties jau sausā laikā, un varēja tikai brīnīties, kā bērni tiek galā lietus laikā, kad taka, visticamāk, pārvēršas par kaut ko līdzīgu vienai no vissarežģītākajām un bīstamākajām slēpošanas nogāzēm.
Skolas ēkas bija diezgan pamatīgas, būvētas no koka un ķieģeļiem, un mūsu publika - apmēram simt piecdesmit bērnu - vecumā no sešiem līdz desmit gadiem - kā paklausības iemiesojums sēdēja rindās. Mums ierodoties, atskanēja tikai daži zaglīgi čuksti, reizi vai divas ieklepošanās un basu kāju švīksti pa koka grīdu. Bērni vērās uz mums lielām, tumšām, pārsteiguma pilnām acīm. Šis bija lielu vazaha bars, kas, ja bija vēlēšanās, spēja ēst mazus malagasiešu bērnus brokastīs, pusdienās un pie tējas, tā ka mazajiem nācās sēdēt klusi un rātni un vērot, kādus brīnumus mēs rādīsim.
Mēs novietojām televizoru tā, lai visiem būtu redzams, un es teicu īsu, vienkāršu runu, pastāstīdams, ka ai-ai nav ļauns radījums un ēd cukurniedres un kokosriekstus tikai tāpēc, ka meži, kuros tas mēdza dzīvot, tagad ir nocirsti - ļoti slikta rīcība gan malagasiešiem, gan ai-ai -, un tas mudina dzīvnieku zagt ražu. Tad mēs sākām rādīt filmu, un bērni vienā mirklī sarosījās. Veritijam parādoties un iznākot būra priekšpusē, atskanēja skaļa ieelsošanās, kas izplūda aši apspiestos pārsteiguma saucienos, kad parādījās Lī roka ar medus bumbiņu un bija dzirdama viņas maigā sarunāšanās ar Veritiju. Veritijs paņēma ēdienu, un, kad bumbiņa bija apēsta, no jauna parādījās Lī roka, šoreiz turot vienu no resnajiem vaboļu kāpuriem. Elsošana pieņēmās spēkā. Tad lūk, kāpēc bērni bija vākuši tik daudz kāpuru - lai pabarotu ai-ai! Un par savākto pārtiku ai-ai, viņiem bija maksājuši īstu naudu un devuši saldumus. Cik neparasti! Acīm spulgojot un zobiem mirdzot, bērni ķiķināja un vēroja, kā ai-ai tiek galā ar kāpuru - nokož tam galvu un pēc tam ar savu burvju pirkstu izķeksē saturu no joprojām raustīgā
ķermeņa.
> >
Filma beidzās, bet rādījās, ka bērni spētu to negarlaikodamies skatīties visu dienu. Skolotājs lika viņiem nodziedāt mums pateicības dziesmu par apciemojumu, ko tie ar sajūsmu arī izdarīja. Taču mums piedurknē bija paslēpts vēl viens pārsteigums. Kamēr bērni bija iegrimuši Veritija barošanas vērošanā un dziedājuši, mēs bijām viņus filmējuši. Nu mēs uzlikām šo filmu.
Brīdi valdīja stings klusums, iekams kāds atpazina draugu. Šī ziņa izskrēja pa rindām zibenīgā ātrumā, un tad bērni, smiedamies un rādīdami, izbrīnā pazina savus draugus un - brīnumainākais no visiem brīnumiem - arī paši sevi. Tas bija labāk, nekā nemitīgi vērot garlaicīgu vecu veco ai-ai. Teikt, ka filmai bija panākumi, nozīmētu nepateikt neko. "Mūzikas skaņas", "Mērija Popinsa" un "Sniegbaltīte un septiņi rūķīši" kopā nespētu izraisīt lielākas gaviles. Par tādiem panākumiem sapņo visi Holivudas varenie, bet gaužām reti tos sasniedz. Dabiski, ka filmu nācās atkārtot vēlreiz, un tad vēlreiz. Mēs jutām, ka šī filma, ja vien mēs atļautu, paliktu uz ekrāniem ilgāk nekā "Peļu slazds".
Pēc tam mēs izmēģinājām vēl vienu triku. Mēs pavērsām kameru pret klasi, un nu bērni varēja redzēt sevi uz ekrāna - te tuvplānā, te kopā ar draugu pulciņu. Neizbēgami, viņi māja sev ar rokām un slāpa vai nost smieklos, kad attēls māja pretī. Manuprāt, bērni labprāt līksmotu par mūsu brīnumiem visu dienu vai pat visu nākamo mēnesi. Bet diemžēl mums nācās viņus atstāt un atgriezties nometnē kopā ar savām burvju triku kastēm.
Es tiku brīnījies, kāpēc mūsu viesmājā pie Alaotra ezera televizors bija ticis atstāts ieslēgts pat tad, kad bārā neviena nebija, līdz atklāju, ka apmēram piecdesmit cilvēku no tirgus laukuma stāvēja ārpusē uz ielas un caur diviem skatlogiem ekrānā iekar- suši vēroja ļoti krāsaino un detaļās ārkārtīgi izsmalcināto franču ziepju operu. Piekritu, ka televīzija var sniegt daudz, taču tai piemīt ari graujošs efekts. Biju pārliecināts, ka šis klases saukšana pie kārtības mūsu skolotājam prasīs daudz lielākus pūliņus nekā centieni savaldīt kaķi ar septiņām aknām.
Pa ceļam atpakaļ uz nometni mēs pabraucām garam zebu ganāmpulkam - milzīgiem, pēc izskata rāmiem dzīvniekiem ar samtainu ādu un kupriem kā maziem kamieļiem. Šis skats, protams, Madagaskarā ir ļoti parasts, jo šos dzīvniekus godā kā sabiedriskā prestiža simbolus. Bagāta cilvēka bērēs liela daļa no viņa ganāmpulka tiek nokauta, un kapus reizēm grezno ar zebu ragiem. ŠI konkrētā bara īpatnība bija tā, ka ganāmpulku, kas sastāvēja no apmēram desmit lieliem dzīvniekiem, bruņojies ar rīksti paša garumā, uzraudzīja un trenkāja mazs zēns ar nemierpilnām acīm, ne vecāks par sešiem gadiem. Nebūtu pārspīlējums apgalvot, ka zebu savam ganam nepievērsa ne mazāko uzmanību. Zebu ir nešaubīgi pārliecināti, ka ne tikai ceļi,
bet itin viss radīts vinu ērtībām.
>
Tie bezmērķīgi klīda, nopūtās, berzēja galvu, apstājās pakoš- ļāt gremokli vai noplūca zāles kumšķi ceļmalā. Reizēm kāds pagriezās un lempīgi soļoja atpakaļ pa to pašu ceļu, no kurienes nācis, un tad pārsteigts un apvainots blenza uz mazo zēnu, kas lēkāja tam pa priekšu un šmīkstināja pa degunu ar rīksti. Tiklīdz zēns lopiņu bija pagriezis pareizajā virzienā, viņš atklāja, ka kāds cits no aizbilstamajiem noklīdis no ceļa, iekļuvis mazā saimniecībā un ņemas to izlaupīt, ar dziļām gardēža apmierinājuma nopūtām sveikdams pirmos tā gada sparģeļu dzinumus, līdz zēns, dzīvniekam par lielu sapīkumu, aizdzina to atpakaļ uz
ceļa.
>
Mazais zēns lēkāja apkārt savam ganāmpulkam kā sīks, brūns naktstauriņš ap lielu, kūtru, lempīgu un iespējami bīstamu sveces liesmu. Ieraugot toijotas tuvošanos, gan zēns, gan zebu izrādīja visus kolektīva nervu sabrukuma simptomus. Kaut arī mēs apstājāmies, zebu trauksmaini auļoja pa apli, un mēs baidījāmies, ka kāds no viņiem varētu uzmīt mazajam zēnam un sabradāt to līdz nāvei, pat nemanīdams. Par laimi, tajā brīdī pieskrēja zēna tēvs, kas iepriekš bija apstājies papļāpāt, un ar savu izturīgo nūju kliegdams noslānīja zebu, cik necik ieviesdams ganāmpulkā kārtību, izrīkodamies gluži kā nikns virsseržants ar nevīžīgiem jaunkareivjiem pilnā parādes laukumā. Dodamies mums garām, viņš pacēla cepuri un starojoši uzsmaidīja. Mazais zēns izskatījās sarūgtināts, taču es redzēju, ka viņš divas vai trīs reizes bija izvairījies no gandrīz pilnīgi drošas nāves, tā ka es jutu - viņam par tēva iejaukšanos vajadzēja būt pateicīgam.
Apmēram tajā laikā parādījās Džona briesmīgie pīlēni. Līdz šim es biju domājis, ka viņi ir pārāk mazi, lai pamestu mātes, kas iesprostojušas viņus ciematā. Nu tie bija paaugušies un gana lieli, lai dotos meklēt barību uz savu roku. Pirmajā dienā mēs varējām dzirdēt pīlēnu uzbudināto pēkšķēšanu jau ilgi, pirms ieraudzījām tos vienā rindā nākam pa taku no ciemata, satrauktus kā bērnus, kas iet uz jūrmalu. Pīlēni bija trīs: abi lielākie brūni, mazākais balts. Viņi pārvietojās ašā, gāzelīgā riksī, nemitīgi pēkšķēdami. Iedami pa taku, tie nozuda pāri kāpai upes virzienā.
- Cepetim pārāk mazi, - Frenks skumīgi secināja. - Toties no tiem varētu iznākt laba zupa.
Džons apstulba.
- Tu nevari tos ēst, - viņš protestēja. - Tik mīļi mazulīši! Man patīk pīles.
- Man arī, no kulinārā viedokļa, - Frenks atteica.
Pusstundu vēlāk pīlēni pēc peldes atkal parādījās no kāpas otras puses un noturēja apspriedi. Mūsu nometne viņus neapšaubāmi ārkārtīgi interesēja, un pēc īsas sarunas par labākajiem veidiem, kā tai tuvoties, pīlēni nostājās rindā, metās lejā no kāpas, skaļi pēkšķēdami iegāzelējās mūsu vidū un aizti- pināja pie Tima, kurš tobrīd centās aiznest tasi tējas Mikijam, kurš jutās slikti un bija spiests uzturēties telti. Tims gandrīz nogāzās visā garumā, tēja aizlidoja pa gaisu.
- Sasodīts! - viņš iesaucās. - Ir jau gana slikti, ka gailēni auro tev ausi četros no rīta. Un nu viss pagalms pilns ar pilēm.
- Mazie mīlulīši, - Džons maigi dūdoja. - Mīļie, mazie pī-
lukini!
) >
- Ak, kungs, - Frenks noteica. - Es eju uz savu telti. Pasakiet man, kad Šērlija Tempļa būs beigusi, labi?
Pa to laiku plļukiņi izbrīnā pētīja mūsu mājokli gluži kā savulaik malagasiešu bērni. Visvairāk viņus interesēja kaudze rūpīgi izmazgātu skārda kārbu vienā kaktā. Viņi lēnām tuvojās kaudzei, apmainīdamies ar klusām, dūdojoši jautājošām skaņām. Tad viens no pīlēniem paliecās uz priekšu un drošsirdīgi centās apēst sardīņu kārbu.
- Nabaga mazulīši ir izsalkuši, - Džons secināja, pasniedzās pēc saziedējuša maizes gabala un ņēmās to drupināt mazos gabaliņos.
- Tev nevajadzētu viņus iedrošināt, - es brīdināju, bet bija par vēlu. Pīļukiņi savā īsajā mūžiņā vēl nekad nebija redzējuši maizi un vienprātīgi ņēmās līksmoties. Vienu no viņiem šī jaunā delikatese tik ļoti apbūra, ka tad, kad maize izbeidzās, viņš ieraudzīja pagaru cigaretes galu un uzklupa tam. Cigaretes gals ieķērās tam knābja kaktiņā, un pīlēns nu izskatījās pēc diezgan izlaidīga Donalda Daka.
- Nē, nē, tēvocis Džons neļauj, - Džons dūdoja, paceldams putnu un izvilkdams vainīgo nodeguli.
- Pilnīgi pareizi, - es piekritu. - Viņi ir pārak jauni, lai
smēķētu.
>
- Tēvocis Džons iedos jums vēl mazliet gardās maižukiņas, - Džons turpināja.
Protams, ka no tā brīža mums vairs nebija glābiņa. Pīlēni ieradās katru rītu, aši nopeldējās un tad pāri smilšu kāpai auļoja pie mums kā amerikāņu kavalērija, uzbrūkot nepakļāvīgam indiāņu ciematam. Viņi tika iekšā itin visur un drūmā apņēmībā centās nogaršot itin visu. Mēs pastāvīgi klupām un kāpām viņiem virsū. Brīnums, ka nevienu nenogalinājām. Pīlēni tik ļoti integrējās mūsu sadzīvē, ka pat diendusu snauda kopā ar mums, ja un kad vien atpūtāmies. Būdami nometnes iemītnieki, viņi uzvedās tikpat trakulīgi un kaitinoši kā tikko no mātes atšķirts, nedisciplinētu kucēnu metiens. Tad pienāca liktenīgā pērkondārdu kastes cīņas diena.
Kamēr dzīvojām Mananaras viesmājā, mūs apciemoja divi seni draugi - Renē un Deivids Vinni. Dzīvodama Parīzē, Renē bija palīdzējusi kopt un pētīt pirmos trīs ai-ai, un viņa arī bija iepazīstinājusi mani ar mazo Hemfriju, kurš iedvesmoja mūs rīkot ekspedīciju. Aizbraukdama Renē man atstāja ārkārtīgi noderīgu dāvanu. Tas bija melns plastmasas maiss ar piestiprinātu dušas šļūteni. Maiss jāpielej ar ūdeni un jāatstāj saulē, un apmēram pēc stundas ūdens ir dušas temperatūrā. Tad maiss jāuzceļ piemērotā kokā, tādējādi izveidojot karstas dušas kabīni.
Mēs bijām iztīrījuši vietiņu starp krūmiem un pagodinājuši to ar nosaukumu "vannas istaba". Vienā stūrī bija maza palmu lapu būdiņa, kurā atradās liels caurums un pāri tam majestātiski uztupināta "pērkondārdu" jeb Bloksama kaste. No koka nokarājās dušas maiss un zem tā - plastmasas plāksne, uz kuras stāvēt. Sākumā mums bija grūtības ar dušu. ja maiss bija pacelts pietiekami augstu, lai es varētu stāvēt apakšā, tad Lī savukārt nevarēja aizsniegt atgriežamo rokturi. Pāris dienu mēs mocījāmies ar šo problēmu, un tad Lī radās spoža ideja.
- Bloksama kaste, - viņa triumfējoši teica. - Vienkārši jānoliek tā zem dušas, kamēr tu mazgājies, un tu vari uz tās sēdēt.
Es ar prieku gaidīju iespēju izmēģināt šo jauninājumu, kaut arī nebūtu tik dedzīgi vēlējies piedalīties eksperimentā, ja zinātu, kāds būs tā rezultāts.
Nākamajā rītā Bloksama kaste tika pienācīgi pārvietota, es apsēdos uz tās un drīz vien biju klāts ar ziepju un šampūna putām. Tieši tobrīd, pabeiguši rīta peldi, nometnē ieradās pīļu- kiņi. Viņiem par pārsteigumu, nometnē neviena nebija. Visi jaukie cilvēki, kas parasti klupa pār viņiem, kāpa tiem virsū, kliedza uz viņiem un reizēm arī pabaroja, bija nozuduši. Tajā mirklī, ziepju un ūdens uzmundrināts, es sāku dziedāt.
Pīlēni acumirklī juta pamudinājumu rīkoties. Visi steidzīgi metās apkārt teltij, triekdamies un klupdami cits citam pāri, sajūsmināti par to, ka izdevies atrast vismaz vienu no jaukajiem cilvēkiem. Nokļuvuši vannasistabā, tie uz brīdi aprima un pārsteigti blenza apkārt. Viņi šeit nekad nebija bijuši, un te nu viens no viņu mīļotajiem cilvēkiem sēdēja ūdens baseinā kā pīle. Vai vismaz viņš izskatītos pēc pīles, ja nebūtu divu lietu. Cilvēks sēdēja uz kastes, un ūdeni klāja baltas putas.
- Sveikas, pīles! - es draudzīgi uzsaucu, apraudams savu "Valdi, Britānija!" priekšnesumu. - Nāciet izpeldēties!
Pīles noturēja ašu, klusinātu apspriedi. Viņas nosprieda, ka tas baltais uz ūdens droši vien ir ēdams - iespējams, tāda kā pūkaina maize. Lai nu kā, viņas nolēma to pagaršot. Visas kā viena tās gāzelēdamās pienāca tuvāk un iegremdēja knābjus manā vannas ūdenī, paskrubinādamas putas. Kā jau viņas bija pieņēmušas, tās bija ēdamas - kaut kas līdzīgs sorbītam ar lavandas aromātu.
Pīlēni ņēmās kāri rit. ŠI skata satraukts, es pavēros apkārt, meklēdams savu spieķi, jo baidījos, ka ziepju putas, iespējams, satur kādu toksisku vielu, kas varētu pīlēniem būt kaitīga, - taču atklāju, ka muļķīgā kārtā esmu to atstājis karājamies kokā kādas divdesmit pēdas tālāk. Es nevarēju pīlēnus aizgainīt, jo tie bija patvērušies zem Bloksama kastes.
Nākamajā mirklī es vairs neraizējos par pīlēnu labsajūtu, bet gan par savējo. Bloksama kastes virspusē bija caurums, caur kuru - protams, diskrēti - cilvēkam nācās izstādīt tās savas anatomijas daļas, kas parasti netiek atklātas publiskai apskatei. Vecākais pīlēns paskatījās uz augšu un ieinteresēts iepēkšķējās. Pārējie divi ari paskatījās un tāpat iepēkšķējās. Vai šie viņu skatienam atklātie tīkamie kumosi būtu ēdami - varbūt kādi līdz šim nepazīstami augļi? Visi reizē nolēma to noskaidrot.
Mani sāpju un niknuma auri pa vējam esot bijuši sadzirdami pat Antananarivo. Lī skriešus metās pie manis, taču ieraudzījusi, kas notiek, viņa vienkārši atspiedās pret koku un histēriski smējās. Dažas sievas palīdz saviem vīriem, ja tiem gadās nelaime, dažas pret tiem izturas tik cietsirdīgi, ka marķīzs de Sads viņas būtu uzslavējis.
- Dabū tās sasodītās pīles prom! Nestāvi tur un nesmejies, - es auroju. - Viņas mēģina mani pataisīt par nolādētu einuhu!
Beidzot LI saņēmās un padzina pīlēnus, taču kopš tās dienas es pirms mazgāšanās vienmēr pārliecinājos, ka mans spieķis ir sasniedzamības robežās. Kopš tā laika es Anas ģinti vienmēr uzlūkoju ar zināmām aizdomām un nelabvēlību. Skumja un pazemīga doma, bet man šķiet, ka viņas nebūtu iedrošinājušās darīt to, ko izdarīja, ja es būtu sers Pīters Skots [46] .
Jau pieminēju, ka pīļukiņi centās notiesāt sardīņu kārbu. Šīs kārbas bija savāktas nometnē tāpēc, ka mēs izmazgājām un rūpīgi glabājām katru skārdeni vai kasti, ko tikām izmantojuši: tādā nabadzīgā valstī kā Madagaskara šie priekšmeti bija nenovērtējami dārgumi. Pudeles tiek glabātas tā, it kā tās būtu blašķes, no kurām dzēris Šekspīrs; pret kartona kastēm izturas tik godbijīgi, it kā tās būtu sandalkoka un dzintara tējas kārbiņas ar zelta inkrustācijām; un sardīņu kārbai - vai, vēl labāk, gaļas konservu kārbai - bija lielāka vērtība nekā jebkurai pasaules vēsturei zināmajai Minu dinastijas vāzei. Mēs nolēmām, ka šīs dāsnās veltes izplatīšana ciematnieku vidū tiks uzticēta abām mūsu glītajām, kautrīgajām istabenēm - Veronikai un Armadīnei, un viņas alkatīgi uzmanīja aizvien pieaugošo kaudzi.
Atklājām, ka drīzumā gaidāma Veronikas divdesmitā dzimšanas diena, un vienā no tirgus apmeklējumiem izmisīgi meklējām viņai kādu dāvanu, bet diemžēl pilsētā nebija atrodamas lietas, kas iesildītu jaunavas sirdi, - tādas kā auskari vai kaklarotas, kas gan izskatās kā darinātas no tīra zelta, tomēr nenoved pircēju pie finansu krīzes. Visbeidzot mēs, sev par pārsteigumu, pamanījāmies sadzīt pēdas pudelītei ar smaržām, kuru krāsa un asums nekavējoties pārvērstu doktoru Džekilu par misteru Haidu ar pieskārienu vien, nemaz nerunājot par iedzeršanu. Veroniku dāvana apbūra, tomēr es jutos zināmā mērā vainīgs, jo biju pārliecināts, ka šo smaržu lietošana samazinās meičas laulību izredzes vismaz uz pusi, ja vien viņas pielūdzējs nebūs zaudējis ožas spējas.
Televīzijas uzņemšanas grupas uzturēšanās laiks Madagaskarā tuvojās beigām, taču mums joprojām nebija paveicies. Protams, visur klīda nostāsti par plašām ai-ai ordām turpat netālu, bet, kad mēs šo informāciju pārbaudījām, mājokļi izrādījās ļoti veci un to īpašnieki apšaubāmi, turklāt, lai kam piederēja ligzdas, to īpašnieki nekad nebija mājās. Tomēr tagad mūsu galvenā rūpe bija Mikijs. Lietojot Ziemeļanglijas izteicienu, viņš kādu laiku jutās nelādzīgi. Tomēr viņš turpināja apzinīgi strādāt un ar katru dienu arvien mazāk un mazāk atgādināja to Mikiju, kuru mēs pazinām un mīlējām. Mēs atsaucām vietējo ārstu, un viņš Mikijam izdarīja dažas injekcijas (izmantojot mūsu adatas un šļirci), bet tās nesniedza cerēto atvieglojumu. Viņš cītīgi tika dzēris visas nepieciešamās zāles, ko mediķi iesaka Madagaskaras apceļotājiem, tāpēc šī slimība bija neizprotama. Mikija temperatūra sacēlās astronomiskos augstumos, un mēs bijām ārkārtīgi noraizējušies. Ja paveicās, no Mananaras izlidoja trīs lidmašīnas nedēļā, un mēs nolēmām, ka Mikijam jālido atpakaļ uz Tanu, kur vismaz bija pienācīgas aprūpes iespējas. Nebija viegli kārtīgi aprūpēt liela auguma vīru septiņas pēdas garā un trīs pēdas augstā teltī. Tiklīdz mēs bijām pieņēmuši šo lēmumu, debesis līksmi atvērās. Domāju, ka ieraksts manā dienasgrāmatā apkopo mūsu kopīgās izjūtas:
"Spēcīgas lietus gāzes appludina telti. Mikijam ir sliktāk. Mitrumā gūžas briesmīgi sāp, deguna blakusdobumi tāpat. Es tik tikko varu pakustēties. Domājams, ka labākais, ko varu darīt ekspedīcijas labā, ir nomirt."
Mikija temperatūra turējās krietni pāri simt grādiem [47] , un viņš palaikam murgoja. Bija pilnīgi skaidrs, ka viņš nespētu ceļot viens. Divu komandas locekļu prombūtne pieliktu punktu jebkurai filmēšanas turpināšanai, tā ka beidzot viņi aizbrauca visi. Pavadīšanas brīdi nabaga Tianu tik ļoti pārņēma skumjas par prombraukšanu, ka viņš izplūda asarās, un
mums visiem nācās vinu mierināt.
>
Kad uzņemšanas grupa bija prom, nometne likās tukša un drūma. Viņi bija brīnišķīgi cilvēki, ar kuriem varēja sadarboties, un mēs vienīgi vēlējāmies, kaut ceļojumam būtu bijuši lielāki panākumi. Tomēr Rolands Pas de Probleme bija mūs izglābis, sagūstīdams Veritiju, citādi visa ekspedīcija finansiālā ziņā ciestu vienīgi zaudējumus. Tonakt mēs ieturējām nomācošas vakariņas, kuras vēl drūmākas vērta sveces smilšu trauciņos, tiekdamās pretī iznīcībai mazajā cigarešu galu kapsētā.
Septiņi gārņi, kas ligzdoja līdzās nometnei un bija zvejojuši jūdzēm tālu jūrā, laidās pret straumi uz savām laktām kokā. Viņi bija satriecoši balti un lidoja apkārt pavisam klusi, mirdzēdami kā zvaigznes uz tumšās upes un koku fona.