Nākamajā dienā pēc pusdienām Kventins bija aizgājis pārbaudīt dažas ligzdas, drūmi pareģodams, ka tās piederot žurkām. Džons pilsētā iepirkās, Lī darbojās dzīvnieku mājā. Es rakstīju dienasgrāmatu, kurā ieraksti pēdējo pāris dienu laikā bija sarukuši, un tad nolēmu nosnausties diendusu. Padzinis savu draugu gailēnu un vistas, kas inspicēja kukaiņus manā gultā, es apgūlos un centos domāt jaukas domas - viegli tas nebija, jo gailēns, sašutis par izraidīšanu, bija nolēmis sniegt man dziedāšanas stundu. Beidzot, kad trešais manis mestais spieķis sasniedza mērķi, gailēns uztvēra mājienu un devās prom kalnā.
Es tikko laidos snaudā, kad sadzirdēju Lī saucam mani. Gulēdams lūrēju ārā no telts un redzēju viņu steidzamies lejup no kalna uz telti, nesot kaut ko tādu, kas izskatījās pēc veca maisa un stiepļu pinuma; pieņēmums izrādījās pareizs, jo no stiepļu pinuma bija pagatavots raupjš būris un drošības pēc iebāzts maisā.
- Paskaties, ko viņi atnesuši! Paskaties, ko viņi atnesuši! - Li kliedza, un viņas seja laistījās priekā un uzbudinājumā kā bērnam, kas tikko saņēmis vislieliskāko un negaidītāko Ziemassvētku dāvanu. Es paskatījos un ieraudzīju viņas sajūsmas iemeslu.
Stiepļu pinuma būri tupēja pieaugusi ai-ai mātīte un līdzās viņai mazulis, tieši tik liels, lai to varētu nošķirt no mātes. Māte, protams, bija nobijusies, taču mazulis visu notikumu likās uztveram kā dzīves krāsainības daļu un vērās apkārt ar lielām, intereses pilnām acīm, neizrādīdams nekādas baiļu pazīmes. Un tā divdesmit četras stundas pēc tam, kad filmēšanas grupa bija aizbraukusi, mēs ieguvām savu pirmo ai-ai, turklāt nevis vienu, bet divus šos lieliskos dzīvniekus.
- Nāc, - es teicu, ar zināmām grūtībām pūlēdamies uzslie- ties sēdus, - ievietosim viņus piedienīgā krātiņā ar migu.
- Vai mazulis nav mīļākais radījums, kādu tu jebkad esi redzējis? - Lī vaicāja.
- Jā, jā, - es piekritu, - bet mēs varam dūdot par viņu arī tad, kad tas būs pienācīgi iekārtots.
Mēs kāpām augšā uz dzīvnieku māju, kur mūs, žilbinoši smaidīdami, gaidīja divi fermeri, kas bija ai-ai noķēruši. Viņi, protams, bija laimīgi, jo ne tikai jutās atbrīvojuši savu zemi no kaitētājiem, bet arī saņems dāsnu atlīdzību. Kad būris bija sagatavots un mums ar zināmām grūtībām izdevies pierunāt ai-ai nomainīt savu pagaidu ieslodzījuma vietu pret daudz plašāku mājokli, es ar ārkārtīgu atvieglojumu ievēroju, ka neviens no abiem nebija ievainots. Man par pārsteigumu, mātīte nevis ienira migā (kas jebkuram tikko noķertam savvaļas dzīvniekam ir svarīga drošības zona), bet nogūlās tai līdzās un izskatījās gandrīz vai hipnotizēta. Savukārt mazulis vēlējās migu izpētīt, tomēr neatkāpās no mātes tālāk kā pavisam mazu gabaliņu.
- Vai tu domā, ka viņa ir ievainota? - Lī nobažījusies vaicāja.
- Nē, es domāju, ka viņa saskata situācijā iespējamās briesmas, jo nezina, ka mēs tai nedarīsim pāri, tāpēc nonākusi transā. Dumjais mazulis domā, ka tas viss ir jautra rotaļa, bet viņam mācīts neaiziet pārāk tālu no mātes. Nekad nevar zināt, kā dzīvnieks uzvedīsies. Man reiz bija dzīvnieks, kas ēda no rokas desmit minūtes pēc sagūstīšanas, toties cits neēda trīs dienas, un es jau domāju, ka nāksies viņu palaist brīvībā. Tad tas sāka ēst un gandrīz noēda man matus no galvas.
- Varbūt viņi vēlas ko ēdamu? - Lī minēja.
- Nē, mamma šobrīd neko neēdīs. Iedosim viņai ūdeni, un dumjajam mazulim ir mamma, ko ēst. Pašreiz labākais ir miers un klusums.
Tāpēc mēs apklājām būri un atstājām dzīvniekus mierā.
Atgriezušies dzīvojamajā mājā, mēs apsēdinājām ai-ai sa- gūstītājus, izsniedzām viņiem cigaretes un tad samaksājām atlīdzību. Septiņas vai astoņas reizes viņi vissīkākajās detaļās izstāstīja, kā noķēruši ai-ai, katru reizi ar piemērotiem izpušķojumiem, tādējādi demonstrēdami bagātīgas stāstnieku spējas. Tad viņi vairākas reizes attēloja mūsu reakciju, saņemot dzīvniekus, it kā mēs paši scenārijā nebūtu piedalījušies. Tas bija ļoti uzjautrinoši. Cilvēki tā bieži dara, kad lasījuši vienu no manām grāmatām. Viņi man citē garus gabalus, pievēršot lielu uzmanību detaļām, un, atstāstīdami man jokus, kurus es varētu būt izteicis, viņi tos atkārto vairākas reizes, lai pārliecinātos, ka esmu tos sapratis. Reizēm es jūtu gandrīz nepārvaramu vēlmi izsaukties: - Ak, izklausās, ka šī grāmata ir smieklīga, būs jānopērk arī sev!
Kad Džons un Kventins atgriezās, sākās lielas gaviles. Pēc smagā darba un vilšanās bija tāda sajūta, ka mākonis aizslīdējis garām un atkal spīd saule. Neviens pat nežēlojās par liellopu konserviem un sardīnēm vakariņās jau otro dienu pēc kārtas. Mūsu garastāvoklis bija pacilāts, un mēs jutāmies tik labvēlīgi, ka pat atļāvām Džonam nodziedāt pantiņu no "Ilklejas tīreļa" [48] - tomēr sotto voce[49], lai nesatrauktu mūsu jaunos viesus.
Lī sagatavoja viņiem ēdienu, un mēs devāmies apciemot savus aizbilstamos. Māte bija mazliet izkustējusies, tomēr joprojām uzlūkoja mūs ar skatienu, kādu esmu redzējis pacientiem slimnīcā, kad tuvojas apmeklētāju laiks un tie ar riebumu vēro ierodamies ģimeni, kas stiepj vīnogas, brošētas grāmatas, šokolādes kārbas un sliktas ziņas no mājām. Turpretī mazulis mūsu vizīti uzskatīja par vakara naglu un ar interesi vēroja, kā Lī ievieto būrī cukurniedres, kokosriekstus, medus bumbiņas, vienu šķīvi ar augļu maisījumu un otru - ar kustīgiem vaboļu kāpuriem. Viņš pat pasniedzās un izmēģinājuma kārtā apēda gabaliņu banāna. Veritijs pa to laiku blakus mājoklī rija nesā- tīgi, tādējādi rādīdams labu piemēru.
Pirmais pakāpiens nu bija sasniegts. Mēs apsveicām sevi, ka tagad mums atliek vienīgi noķert vēl četrus pareizā dzimuma ai-ai. Tajā vakarā mēs neko vairāk nevarējām iesākt, tāpēc likāmies gultās un laimīgi aizmigām.
Pēc mierpilnās nakts es pamodos rītausmā. Mūsu gārņi precīzi noteiktajā laikā klusi laidās lejup gar upi jūras virzienā, un miglā virs upes uz mirkli kā opāls atmirdzēja zivju dzenītis. Kukali uzsāka savu gulgošanas plūsmu. Tad no upes otra krasta atskanēja cirvja klaudzieni, gluži kā sitot naglas zārkā, tad sekoja krītošā koka pirmsnāves šņuksts. Tas man atkal atgādināja, cik mūsu misija ir svarīga, jo ikviens mirdzošā cirvja vai coup-coup cirtiens iekodās ne tikai cilvēka ekoloģijā, bet arī sarūkošajā ai-ai valstībā.
Mēs uzkāpām kalnā paskatīties, kā jaunie ai-ai ēduši. Tas vienmēr ir dramatisks bridis; ja dzīvnieks uzreiz sāk ēst, var atviegloti nopūsties. Ja tas nav ēdis, nākas lauzīt galvu, lai izdomātu, kā viņu piespiest. Šoreiz mēs cerējām, ka Veritija klātbūtnē, kurš rija kā cūka (ja man atļauts sajaukt sugas), varētu veicināt jaunās mātītes apetīti. Tomēr mēs ar sarūgtinājumu konstatējām, ka šis nebija tas gadījums. Vienīgi gabaliņš cukurniedres bija negribīgi paknibināts, un mātīte joprojām uzlūkoja mūs ar tādām aizdomām, kā iesīkstējusi vecmeita uztvertu garmatainu hipiju ar ģitāru zem viņas gultas. Mazulis izturējās mazliet iecietīgāk un bija iepriecināts, ka "pilsētā atkal ieradies cirks". Zināms daudzums banāna bija sapluinīts, un, kā mēs bažījāmies, to drīzāk bija izdarījis mazulis nekā māte.
Kad būrī uzturas divi dzīvnieki, ir grūti spriest, cik daudz ēdiena katrs notiesājis, ja vien būri nenovēro visu diennakti. Tomēr šajā gadījumā mēs zinājām, ka ar mazuli viss kārtībā, jo viņš joprojām izmantoja māti kā piena virtuvi. Viss, ko varējām darīt, bija rūpīgi novērot mātīti un cerēt, ka viņa drīz pieņems mūsu izšķērdīgo pārtiku, vai arī mums nāksies uzņemties sirdi plosošu uzdevumu - aiznest abus atpakaļ uz vietu, kur tie sagūstīti, un atlaist brīvībā. Mēs pateicām dažus skarbus vārdus Veritijam un pārmetām, ka viņš nav rādījis pietiekami iedvesmojošu piemēru. Nevarējām darīt neko citu kā vien gaidīt. Mātes izskats bija labs, un, kaut arī baroja savu ziņkārīgo mazuli, tā necietīs, ja nebūs ēdusi vēl četrdesmit astoņas stundas.
Tajā vakarā, kad vērojām, kā Veritijs veic nemitīgus uzbrukumus medus bumbiņām un kāpuriem, vienlaikus paturot acīs kokosriekstus un cukurniedres, mums šķita, ka uztveram no blakus krātiņa nākam zināmu interesi, tomēr nolēmām, ka esam pieņēmuši vēlamo par esošo. Nākamajā rītā izrādījās, ka esam kļūdījušies. Mātīte bija apēdusi trīs kāpurus un daļu medus bumbiņu. Viņa izskatījās daudz mierīgāka, tomēr joprojām neuzdrošinājās ielīst migā. Mēs nokristījām mātīti mūsu malagasiešu draudzenes vārdā par Minu, taču aizvien vēl strīdējāmies par to, kā saukt viņas dēlu. Tajā naktī Mina savam pārtikas krājumam pievienoja cukurniedri, un tā bija ļoti laba zīme.
Kventins, Džons un Džulians, kā parasti, devās ceļā, kad sāka krēslot. Viņi bija labā garastāvoklī, jo Minas un tās dēla ierašanās bija mūs uzmundrinājusi. Viņi triumfēdami atgriezās ap pusnakti - Džulians plati smaidīja un ķiķināja, Džons un Kventins pūlējās izskatīties tā, it kā katru mīļu dieniņu būtu noķēris pa ai-ai. Jaunieguvums bija jauka, jauna mātīte - daiļa un spožu spalvu. Kad biju to izpētījis no visiem iespējamiem skata punktiem un uzslavējis viņas daiļumus, mēs jauno mātīti ar nelielām grūtībām iedabūjām būrī.
- Vai viņu bija grūti noķert? - es jautāju.
- Nē, - Kventins atbildēja. - Tajā kokā bija diezgan viegli uzkāpt - nudien, ja salīdzina ar dažiem citiem. Un viņa tupēja ligzdā, kamēr Džulians to saķēra. Vienīgi dusmas par mazuli.
- Par kādu mazuli? - es satrūkos.
- Nu, viņai bija mazulis, bet tas ķeršanas laikā aizbēga.
- Un jūs viņu tur atstājāt? - es noprasīju.
- Mums nācās atstāt. Es gribēju teikt, mēs viņu visur izmeklējāmies, bet es bažījos par māti. Gribēju atnest viņu šurp un, cik ātri vien iespējams, dabūt pienācīgā būrī. Lai nu kā, Džulians apgalvo, ka mazulis uzturēsies ligzdas tuvumā, tāpēc mēs rīt no paša rīta iesim atpakaļ un viņu noķersim.
- Nu ko, ceru, ka Džulianam ir taisnība, - es teicu. - Man netīkas domāt, ka mazulis skraida apkārt savā vaļā. Varbūt tas vēl nemaz nav nošķirams no mātes.
- Esmu drošs, ka mēs viņu dabūsim rokā, - Džons mierināja. - Džulians ir par to pārliecināts.
Es īgni noņurdēju, jo biju noraizējies.
- Ja viņam nav taisnība, jums nāksies aiznest mātīti atpakaļ uz to pašu vietu un palaist vaļā, lai tā var atrast savu atvasi.
- Aiznesīsim, aiznesīsim, - Kventins mierināja.
Es biju uztraucies par mazuli, un pat ziņas par to, ka visi mūsu ai-ai ēd dūšīgi, nespēja mani nomierināt. Es pastāvīgi iztēlojos, kā vientuļais, nemācītais muļķa mazulis klaiņo apkārt, kā to nemitīgi vajā negantu malagasiešu ordas ar asiem, zibošiem coup-coup, apņēmušies mazuli noķert, pakārt un sacirst četros gabalos. Iztēlojos viņu nonākam aci pret aci ar gludeno, pumai līdzīgo fosu, par kura eksistenci viņam nekas nebija zināms un kurš notriec viņu pie zemes ar samtaino ķepu un vienā lielā, rožainā kampienā aprij. Vai arī, šausmu šausmas, viņš varētu satikt kaķveidīgo briesmoni ar septiņām aknām, kas cieš no gremošanas traucējumiem un ir dzirdējis, ka ai-ai mazulis, norīts bez uzdzeršanas, šo kaiti noteikti izdziedē. Vai varbūt mazulis vienkārši tup kokā un šņukst, satriekts par to, ka māte viņu tik nekrietni pametusi. Vienkāršāk izsakoties, es ņēmos sevi iedzīt pilnīgi antropomorfiskā un sentimentālā stāvoklī, kāds saņem tik bargu nosodījumu citu ar dzīvniekiem saistītu cilvēku rīcībā.
Nākamajā rītā Kventins, Džons un Džulians gatavojās doties
ceļā.
- Atcerieties, - es teicu, droši vien jau kādu desmito reizi, - jums tas apvidus jāpārmeklē tik ilgi, kamēr viņu atradīsiet.
- Jā, jā, - Kventins nepacietīgi atteica, - mēs tā darīsim.
- Un, ja mazuli neatradīsiet, jums jāatgriežas un jāaiznes mātīte atpakaļ.
- Jā, jā. Es sapratu. Esmu par mazuli tikpat ļoti noraizējies kā tu, - Kventins sarūgtināts teica.
Es paskatījos uz viņu - tik flegmātisku kā Gibraltārs. Nospriedu, ka viņam nekad nevarētu būt tāda iztēle kā man.
- Nu ko, dariet visu iespējamo, - es nerimos.
- Es nudien vēlos, lai tu beigtu satraukties, - Lī teica. - Kventins par mazuli ir tikpat nobažījies kā tu. Tu uzvedies kā māte.
- Neuzvedos vis, - es stingri atteicu. - Man vienkārši nepatīk, ka jebkura dzimuma jauniņi ai-ai naktī klaiņo pa mežu bez pieskatīšanas. jāieskatās tikai tajā intelektuālajā laikrakstā The Sun, lai saprastu, kas var notikt.
- Nāc brokastīs, - Lī noteica.
Rīta tējas sagatavošana un dzeršana, likās, aizņēma neparasti daudz laika. Pagāja septiņas mūžības, kamēr tika pasniegtas brokastis. Pat bariņš bērnu, kas atnesa plastmasas šķīvi, kurā vilnīja kaudze resnu, pelēkbaltu kāpuru, neiepriecināja manu sirdi tik ļoti, kā pienāktos. Tad pēkšņi atskanēja kliedziens, pa ceļu tuvojās Kventins, Džons un Džulians kopā ar palīgiem; Kventins saudzīgi nesa rokās vienu no mūsu lielajām, baltajām, mīkstajām kolekcionāru somām.
- Mēs viņu atradām, mēs viņu atradām! - Kventins triumfējoši sauca. - Mēs atradām mazuli - viņš bija tieši tur, kur Džulians paredzēja!
Es rausos augšup kalnā, tikko spēdams noticēt mūsu laimei.
- Vai viņš nav cietis? - es jautāju.
- Nepavisam ne, un viņu bija viegli noķert, - Džons teica. Es atvēru būri, kurā mitinājās mazuļa māte, Kventins uzmanīgi atdarīja somu un pielika vaļējo galu pie būra durtiņām. Nezinu, ko biju gaidījis, bet katrā ziņā ne to, kas notika. No somas parādījās mazuļa galva, lielās ausis grozījās uz visām pusēm, acu skatiens bija rāms un intereses pilns. Viņš brīdi palika mierā, majestātiski mūs nopētīdams, tad graciozi izrāpās no somas un ietrausās būrī tik augstprātīgi kā mazs princis, kas ieņem savas likumīgās karaļvalsts troni. Šī ierašanās bija tik izcili teatrāla un mazulis tik aristokrātisks un neticami skaists, ka es muļķīgā kārtā izplūdu atvieglojuma asarās.
- Es domāju, ka tu būsi priecīgs, - Kventins novilka, manas uzvedības samulsināts, - nevis staigāsi apkārt raudādams.
- Es esmu priecīgs, - atteicu, izšņaukdams degunu, - un es nemaz neraudu. Vienkārši man no ai-ai piemetas siena drudzis,
sevišķi no mazuļiem.
- jā, - Kventins piekrita, - tas ir ļoti nepatīkami.
Mēs vērojām, kā mazulis aizsoļo pie mātes. Abi par savu atkalredzēšanos neizrādīja ne mazākās emociju pazīmes. Varētu nodomāt, ka viņi nemaz nav bijuši šķirti. Aši izpētījis būri, mazulis ķērās pie nopietnā slāpju dzesēšanas darba - slāpēm nudien vajadzēja būt pamatīgām, ja ņem vērā pasākumam iztērēto laiku. Mēs ieturējām gaviļpilnas otrās brokastis un nolēmām jauno mātīti par godu tās sagūstītājam Džulianam nosaukt par Džuljetu.
Kā parasti, gandrīz nonācām līdz kautiņam, spriezdami par to, kā nokristīt mazo princi, un pie vienota slēdziena nonācām tikai tad, kad Kventins ierosināja saukt mazuli par Seru Blok- samu.
Nu mums piederēja četri no atļautajiem sešiem dzīvniekiem. Veritiju nedrīkstējām pieskaitīt, jo viņš bija Rolanda dzīvnieks, kuru tas vēlējās savai salai. Visi dūšīgi ēda, un mazuli izturējās tā, it kā būtu jau dzimuši nebrīvē. Tagad, kad viņu bija tik daudz, bija aizraujoši vērot katra uzvedību, īpaši izveicīgo slaidā burvju pirksta izmantošanu. Dzīvniekam kustoties, šīs jutīgais orgāns tika pastāvīgi izmantots, izklauvējot apkārtni.
Jau 1859. gadā Sendvits visos sīkumos aprakstīja ai-ai uzvedību:
"…noliecis ausis uz priekšu un piespiedis degunu cieši pie zara, viņš aši izklauvēja virsmu ar īpatnējo otro [sic] pirkstu, gluži kā dzenis klauvē pa koku, kaut arī sacēla daudz mazāku troksni, un laiku pa laikam iebāza slaido pirkstu kāpuru ejās, zondēdams kā ķirurgs… Es vēroju šīs darbības ar lielu interesi un biju ārkārtīgi pārsteigts par dzīvnieka apbrīnojamo pielāgo tību saviem paradumiem; to pierāda viņa asā dzirde, kas dod ai-ai spējas atšķirt dažādās skaņas, ko viņa vieglie klauvējieni izvilina no koka; viņa acīmredzami asā oža, kas palīdz meklējumos; …dīvainais, slaidais pirksts, kāda nav nevienam citam dzīvniekam un kuru tas pārmaiņus lieto kā izklaudzinā- mo āmurīti, zondi un smeļamo kausu."
Mūsu draudzene Renē Vinna, kas Vincennes zoodārzā Parīzē pirmo reizi iepazīstināja mūs ar ai-ai, pastāstīja, ka novērojusi dzīvniekus izklaudzinām pasniegtos kokosriekstus, droši vien lai noskaidrotu "piena" līmeni, tādējādi nosakot vietu, kur urbties riekstā iekšā. Viņa mums parādīja vēl kādu ļoti dīvainu parādību. Viens no ai-ai pasniegtajiem ēdieniem bija biezs, diezgan blīvs krēms parastos, plakanos plastmasas šķīvjos. Dzīvnieki apgrieza šķīvjus otrādi, izkoda tiem dibenā caurumu un tad caur to izķeksēja krēmu ar pirkstu. Izskatījās, ka viņi neprot ēst krēmu tieši no šķīvja - savu gastronomisko tieksmju pilnai apmierināšanai tas tika ēsts caur caurumu.
Mazā ai-ai kolonija Djūka Universitātē Amerikā, par kuru minēju iepriekš, pavisam nesen piedalījās aizraujošā eksperimentā, ko tika ierosinājis profesors Eriksons ar mērķi noskaidrot, kā ai-ai atrod savu medījumu no kukaiņu pasaules. Vienkāršāk izsakoties, Eriksons cēla ai-ai priekšā baļķi ar daudziem caurumiem, no kuriem daži bija tukši, daži piepildīti ar samaltiem miltu tārpiem, citi - ar dzīviem kāpuriem. Caurumiem bija dažādi veidi. Daži bija izveidoti tā, ka dzīvniekam tika liegta iespēja izmantot redzi un ožu, lai noskaidrotu, kuros no tiem atrodas tārpi. Caurumi arī bija izurbti dažādos dziļumos. Eksperimenta rezultātā Eriksons secināja:
"Kaut ari redzes un ožas spējas, iespējams, palīdz atklāt kukaiņu kāpurus un izvilkt no koksnes, šis pētījums vedina domāt, ka ai-ai ļoti paļaujas uz klaudzināšanu, lai atklātu šo kāpuru ejas… Ai-ai auss gliemežnīca ir salīdzinoši lielāka nekā jebkuram citam lemūrveidīgajam, un ļoti ticams, ka šai sugai piemīt ārkārtīgi smalka dzirde, kas uztver kāpuru pārvietošanās skaņas un dažādus toņus, ko izraisa klaudzienu atbalss… Konkrēti pētījumi liek domāt, ka šis primāts, tāpat kā dažu sugu sikspārņi, savās medībās izmanto eholokāciju. Vēl vairāk, klaudzināšana barības meklējumos var palīdzēt vairāk nekā dzirde. Kā atzīmējis Sendvits, klaudzināšana ir pārsteidzoši liega. Iespējams, ka trešā pirksta ādas ārkārtīgais jutīgums piešķir tam neparastu spēju uztvert atšķirības starp virsmas vibrā- cijām. Vidējā pirksta mazais svars droši vien ļauj tam rezonēt ar virsmas vibrācijām. Klaudzināšana arī varbūt rosina medījumu izdarīt sadzirdamas kustības."
Eriksons devis ai-ai klaudzināšanas paradumam burvīgu apzīmējumu - "barības meklējumi ar perkusijas metodi".
Mums par šo pārsteidzošo dzīvnieku vēl tik daudz jāmācās, ka nemaz nezinām, kādus neparastus noslēpumus mēs nākotnē atklāsim par ai-ai burvju pirkstu. Tas patiesi var izrādīties vēl maģiskāks, nekā burvji domā, un, ja pierādīsies, ka tam piemīt eholokatora vai neparasti attīstītas taustes spējas, šis būs vēl viens apliecinājums tam, cik tālu daba apsteigusi cilvēku.
Nākamajā dienā Kventins, Džons un Džulians devās izlūkot cerīgas ligzdas un apbrīnojami ātri atgriezās, nesdami lielu ai-ai tēviņu, kurš izturējās kā bokseris. Nav brīnums, ka tēviņš, ārkārtīgi aizvainots par diendusas pārtraukšanu, ielīda būrī un ar daudziem vareniem aizkaitinājuma šņācieniem pauda nicinājumu pret cilvēku cilti. Par godu mūsu otrajam medniekam mēs viņu nosaucām par Patrisu, taču savas izturēšanās dēļ dzīvnieks drīz iemantoja palamu "Izsitējs".
Tajā vakarā vēl pirms barošanas viņš šņākdams un sprauslādams ņēmās sīki un smalki izpētīt būri un izmēģināja tā izturību. Ikkatrs stiepļu režģis tika iztrinkšķināts, novērtējot garšu, koks, no kura darināta miga, pamatīgi izpētīts un pakraukšķi- nāts. Kad dzīvnieks bija paēdināts, viņš pamatīgi apskatīja bļodas un izmētāja tās pa būri, lai pārbaudītu izturību. Par troksni, ar kādu viņš ēda (īpaši cukurniedres un kokosriekstus), Patriss būtu uz visiem laikiem padzīts no Kleridža vai Riča viesnīcas. Mēs nolēmām, ka viņš uzvedas tik huligāniski ne jau tāpēc, ka noteikti vēlas izbēgt, bet gan tāpēc, ka vienkārši radīts tāds kā tie cilvēki, kuri neuzskata sazināšanos par apmierinošu, kamēr nav triekuši dūri galdā un uzbļāvuši. Tomēr Izsitēja trakošana tik ļoti satrauca ciltsbrāļus, ka mums nācās viņu pārvietot uz dzīvnieku mītnes vistālāko galu, kur viņa vētrainā daba neatstāja tik postošu iespaidu. Es prātoju, vai viņš tāds jau piedzimis vai tāds kļuvis ar laiku. Tēviņš bija tik trokšņains un tik ļoti pievērsa sev uzmanību, ka es brīnījos, kāpēc viņam jau sen nav trāpījis kāds labi tēmēts coup-coup. Vietā, kur klusums bija nepieciešams izdzīvošanai, viņš pievērsa sev uzmanību ar gluži vai pašnāvniecisku rupjību.
Nu mums bija pieci no sešiem dzīvniekiem, kurus bija atļauts noķert; vajadzīgs vēl tikai viens pieaudzis tēviņš, un lieta darīta. Es vienkārši nespēju ticēt, ka esam gandrīz sasnieguši savu mērķi - vēl vairāk, iekļaujoties laika limitā. Bija pienācis laiks noturēt kara apspriedi.
Ieradušies Mananarā pēc satricinošā brauciena no Tanas, mēs vienprātīgi bijām nolēmuši, ka tad, ja sagūstīsim kaut vienu ai-ai, mēģinājums vest viņus atpakaļ uz Tanu pa šādām elles bedrēm būtu nelaimes piesaukšana. Vienīgā alternatīva bija lidošana. Mananarā atradās sīciņš lidlauks, no kura, ja paveicās, lidmašīna trīs reizes nedēļā izlidoja uz Tanu un atgriezās atpakaļ. Es saku "lidmašīna", kaut patiesībā tas ir eifēmisms, jo lidaparāti atgādināja Pirmā pasaules kara relikvijas, un jābrīnās, ka tās joprojām lido un pie stūres nesēž Sarkanais Barons [50] .
Tiem cilvēkiem, kuri apmeklē zoodārzus un vēro visdažādākos eksotiskos dzīvniekus lēkājam savos būros, vajadzētu atlicināt laiku domām, cik sarežģītos ceļos dzīvnieki tur nokļuvuši. Piemēram, kad mēs pametām Džersiju, pilnīgi nevarējām iedomāties, vai iegūsim kārotos radījumus vai nāksies atgriezties tukšām rokām. Ņemot vērā, ka maz ticams, vai mums izdosies noķert ai-ai, karantīnas zonā vajadzēja turēt kārtībā būrus tādiem dzīvniekiem, kuri, kā likās, pilnībā spējīgi izgrauzties cauri Singsinga [51] mūriem. to vajadzēja izdarīt, jo, ja mums laimētos iegūt ai-ai, mēs gribējām tos pārvest uz Džersiju, cik ātri vien iespējams, nevis gaidīt, kamēr būri tiek pagatavoti.
Tomēr svarīgākais bija aizgādāt dzīvniekus no Mananaras uz Tanu un brīdināt Džersiju, ka mums veicies. Mūsu aizbilstamo ceļojuma būri neietilptu parastajā Sarkanā Barona lidmašīnā, un mēs negribējām paļauties uz komerciālo lidojumu gadījuma rakstura grafikiem. Tāpēc nolēmām, ka vislabāk būtu, ja mēs ar Lī lidotu uz Tanu, nosūtītu ziņu uz Džersiju un nolīgtu lidmašīnu.
Bija pienācis laiks doties prom. Gan man, gan Lī bija žēl to darīt, sevišķi man, jo biju ļoti pieķēries nometnei, kas bija tik skaista, un vienīgais, kas to bojāja, bija mans mazkustīgums. Mums abiem pietrūks šejienes ikdienas dzīves: pārcēlāja skandalozās vai histēriskās mutvārdu laikrakstu piegādes; meitenes ar spaini un viņas dziesmu; pārējo rāmo dāmu, kas mazgāja veļu un virzījās tuvāk un tuvāk uzņemšanas grupai, kad vīri mazgājās kaili, - droši vien, lai pārliecinātos, ka viņu vīrieši anatomiski ir tikpat labi kā jebkurš vazaha; kukalu vibrējošo guldzienu, kas iesāka dienu; bērnu svinīguma, kuri piegādāja kāpurus mūsu vērtīgajiem dzīvniekiem un kuriem mēs maksājām ar sīknaudu vai saldumiem. Atcerēsimies mazo zēnu, kurš kopā ar savu četrgadīgo māsu atnesa mums lapā rūpīgi ievīstītu kāpuru, kas bija gandrīz mikroskopisks. Mēs iedevām viņam lielu, koši krāsainu konfekti un skatījāmies, kā zēns uzmanīgi pārkoda to un pusi iedeva māsai. Atcerēsimies mazo bērnu bariņu, kuri, saņēmuši puspudeli limonādes, uzmanīgi sniedza to cits citam, katrs iedzerdams tikai mazu malciņu, līdz pudele bija tukša. Visi šie sīkumi bija kļuvuši par mūsu dzīves sastāvdaļu, un pat gailēni ar savām vistām un trīskārt nolādētie pīļukiņi bija kļuvuši par mūsu draugiem un, kaut uz īsu laiku, tomēr padarījuši mūsu dzīvi gaišāku.
Mūsu uzticamais Marks raudāja, abas mīļās, maigās dāmas tāpat. Viņu sēras neremdēja pat arvien pieaugošā kārbu, pudeļu un kastu grēda, kuras izdalīšana saviem tuvākajiem un mīļākajiem cilvēkiem beigu beigās būs meiču patīkamais uzdevums. Mēs izbraucām cauri ciematam, no visiem atvadījāmies, vēlreiz piepildījām plaušas ar eksotisko aromātu bagātīgo maisījumu - krustnagliņu muskusu, vaniļas saldumu, pavardu viesmīlīgo smārdu un smalko, nenosakāmo saulrieta smaržu uz zaļām lapām. Zem līčiju koka, kas bija pilns ar sārtiem augļiem, trīs zebu gulēja un gremdējās ēnā, kā Kapteinis Bobs mēdza teikt, un pret viena zīdaini silto sānu atbalstījies gulēja sešgadīgais ganiņš, turēdams ļenganajā rokā rīksti - savu Eks- kaliburu [52] .
Mēs nonācām pilsētā un devāmies uz viesmāju - iedzert un atvadīties no Madame. Bija dzirdams nebeidzamais kristālu kalēju "trink, trink, trink", un, pirms doties uz lidostu, es iegrābu nelielu sauju. Agrāk tajā rītā es kā mīlas iztvīkusi viktoriā- niska jaunava (kuru es nekādā veidā neatgādinu) biju noplūcis dažas dīvainas formas lapas no kokiem, kas auga ap mūsu telti, un ielicis starp savas mazliet juceklīgās dienasgrāmatas lappusēm. Tam, ka visas lapas pa ceļam uz Džersiju izbira un pazuda, nav nozīmes.
Zāļainajā lidlaukā ieradāmies brīdī, kad lidmašīna tikko bija nosēdusies. Ieņēmām savas vietas, un man acumirklī radās iespaids, ka mūsu transporta līdzekli kādā prāta mulsuma brīdī Sniegbaltīte konstruējusi savu rūķīšu vajadzībām. Mēs sēdējām niecīgos sēdekļos, kas atradās tik tuvu kopā, ka mūsu ceļgali bija kā pienagloti pie priekšējā sēdekļa atzveltnes - maigi izsakoties, tā bija neērta poza. Lidmašīna bija būvēta sešpadsmit pasažieriem, un nebūs pārspīlēts, ja sacīšu, ka tā atgādināja pamatīgi piebāztu sardīņu kārbu.
Es nositu līdz lidojumam atlikušo laiku, lasīdams brošūru ar fascinējošu nosaukumu "Fepetra Rahatra Doza"{"Jūsu drošībai").
Uz tās bija lidmašīnas attēls ar norādītām avārijas izejām, no kurām neviena, ņemot vērā saspiestību, nelikās mums sasniedzama. Tālāk sekoja aizkustinošs attēls par to, ko vajadzētu darīt briesmu gadījumā, - proti, jānoliecas uz priekšu un jānovieto galva starp ceļiem. Arī tas man likās neiespējami, pat tad, ja kāds no mums būtu profesionāls akrobāts.
Ļaunākais vēl sekoja. Brošūra vēstīja, ka zem katra sēdekļa atrodoties glābšanas veste. Es piesardzīgi nopētīju visus sēdekļus, ko spēju saskatīt, ieskaitot savējo, bet nekādas glābšanas vestes nebija. Pamatīgākas apskates rezultātā atklājās, ka glābšanas veste atrodas iepakojumā pie priekšējā sēdekļa atzveltnes - lai to dabūtu rokā, būtu vajadzīga cērte. Ilustrācija liecināja, ka slaida, priecīga un romantiska dāma ne tikai izvilkusi vesti no iesaiņojuma, bet arī rekordātri uzdabūjusi mugurā, lai varētu eleganti ienirt Indijas okeānā, kad lidmašīna sasniegs ūdeni.
Es rūpīgi pārbaudīju visu scenāriju un nešaubīgi secināju, ka tas nav saprātīgs. Avārijas gadījumā mēs visi apzinīgi censtos ieķīlēt galvas starp ceļgaliem, kurus stingri vietā noturētu priekšējā sēdekļa atzveltne. Galvaskausa izmēri šajā procedūrā būtu ļoti svarīgi, un sāpju kliedzieni nemaldīgi norādītu uz pasažieriem ar lielāku smadzeņu tilpumu (neandertāliešiem tuvāka rada cilvēki sasniegtu mērķi ar patiesiem vaidiem un ciešanām).
Kas notiek, kad galva iespiesta pareizajā pozīcijā un pilots paziņo, ka lidmašīna kritīs ūdenī, nevis zemē? Neapšaubāmi acumirklī saceltos panika. Cilvēkiem nāktos izgrozīties no embrija pozas un uzvilkt glābšanas vesti. Mazāk vērīgie pasažieri, protams, nebūtu spējīgi atrast savas vestes zem sēdekļa, tādējādi palielinādami bezcerības un nolemtības noskaņu. Pat pieņemot, ka viņi atklātu savas glābšanas vestes atrašanās vietu un aizņemtos cits no cita Šveices armijas nažus, lai uzšķērstu plēvi un dabūtu vestes laukā, - nepietiktu vietas, lai mēs visi vienlaikus tās uzvilktu. Mums to nāktos darīt pēc kārtas - protams, sievietēm un bērniem vispirms.
Baidos, ka līdz tam laikam, kad tas būtu padarīts, lidmašīna jau būtu piecas jūdzes dziļi starp haizivīm, pirms vēl kāds pagūtu izteikt "Fepetra Rahatra Doza". Es aizvēru acis un centos nedomāt par mehāniskajiem traucējumiem, kad lidmašīna ļodzīgi kā tauriņš pacēlās gaisā.