Mēs atgriezāmies Tanā bez sarežģījumiem un, kompensācijai par lielo daudzumu sardīņu un konservētas liellopu gaļas, no kā bijām spiesti pārtikt, pagodinājām sevi ar lieliskām vakariņām Kolberta viesnīcā, sākot ar diviem dučiem austeru katrs un beidzot ar bezē krēmu un ļoti labu vietējo sieru. Pie- bāzušies kā pitons, kas aprijis veselu pigmeju cilti, mēs ar Li devāmies uz guļamistabu, un Li ķērās pie sarežģītā telefonu zvanu un faksu izsūtīšanas uzdevuma, kas bija nepieciešams, lai pabeigtu mūsu darbu. Aplūkojot dzīvnieku zoodārzā, vajadzētu padomāt arī par tiem, kas viņu tur atgādājuši. Šis slogs gūlās uz Lī pleciem, jo viņa ļoti labi runāja franciski, kamēr man šīs valodas zināšanas, kā apgalvo mani franču draugi, stipri atgādina spāņu govs izteikšanos - ārkārtīgi necienīga attieksme pret angli, kas lētticīgi uzskata, ka runā fran^ais.
Mēģināšu uzskaitīt mūsu darāmos darbus. Pirmkārt, aizsūtīt garu faksu Džersijas zoodārza direktoram Džeremijam Malinsonam, izlielīties ar saviem panākumiem un sīki izklāstīt, kas katram ai-ai patīk un nepatīk, un to pašu arī par visiem pārējiem kolekcijas dzīvniekiem, no maigajiem lemūriem līdz truškāmjiem. Otrkārt, zvanīt, kā likās, vismaz desmittūkstoš reižu, lai noskaidrotu, vai ir pieejama kāda maza kravas lidmašīna, kuru varam noīrēt. Dabiski, ka mēs negribējām tērēt naudu par lidaparātu Concorde lielumā, pat tad, ja lidmašīna spētu nosēsties bērnu mutautiņa izmēra lidlaukā.
Kā par brīnumu, lidmašīnu izdevās sadabūt bez lielām grūtībām. Tagad mūsu diskusijās ielauzās matemātika: par cenu nācās vienoties Malagasijas frankos, vienlaikus atceroties, cik sterliņu mārciņas mums atlikušas, kā arī norādīt ceļojuma būru svaru un izmērus metriskajā sistēmā, kaut visus skaitļus rūpīgi bijām pierakstījuši mārciņās un collās. Kopš es astoņu gadu vecumā, saskaitīdams pieci ar četri, pamanījos summā iegūt pārsteidzošo skaitli divdesmit astoņi, tiku sevi uzskatījis par neatzītu matemātikas ģēniju. Atvairīdama manus protestus, ka patiesībā esmu neapjūsmots Einšteins, Lī lika man iziet ārā un izklaidēties zoma, kamēr viņa ar sava kā zutis veiklā sievietes prāta palīdzību pati tiks galā ar šo uzdevumu.
Pēc tam galvenā problēma bija noteikt lidmašīnas izlidošanas laiku. Tā kā tobrīd līčiju sezona bija pašā karstumā un cilvēki tos vadāja uz visām pusēm, noteikt pulksteni bija sarežģīti. Taču bija ļoti svarīgi, lai lidmašīna ar Kventinu un mūsu vērtīgajiem dzīvniekiem ierastos Tanā atbilstoši starptautiskā lidojuma grafikam. Turklāt, papildinot šo jau tāpat sarežģīto kārtību, mums vajadzēja atrast arī šoferi, jo pat Džons ar saviem daudzveidīgajiem talantiem nevarētu pārvest divas toijotas pa šausmīgajiem ceļiem. Atkal mūsu dzīvē ielauzās neprātīgie līčiji (augļi, kas man garšoja, bet kurus tomēr es iemācījos nīst). Visi labākie šoferi bija aizņemti, braukājot šurpu turpu ar kravas mašīnām un pārvadājot šos tīkamos un gardos augļus. Tomēr beidzot mums izdevās sadzīt pēdas vienam šoferim, kam bija laiks uzņemties šo misiju.
Tad savu atbaidošo galvu pacēla nākamā problēma. Mums vajadzēja informēt Džonu un Kventinu par sekmīgu lidmašīnas noīrēšanu un par tās precīzu ierašanās laiku Mananarā, lai tajā brīdī ai-ai (kas visu laiku mitinājās plašajos krātiņos nometnē) būtu gatavi ceļojuma būros lidot uz Tanu. Šā uzdevuma veikšana prasa zināmu laiku, un tāpēc, jo ātrāk Džons un Kventins par to uzzinās, jo labāk. Bija trīs paņēmieni, kā noraidīt viņiem jaunumus: varēja izmantot vietējo pastu vai radio Rolanda birojā, vai arī kādam, kuram mēs varējām uzticēties, būtu jālido uz Mananaru. Tā kā visas telefona līnijas bija ierīkojis labvēlīgais Mao Czeduns, tās darbojās tikpat labi kā viesmājas atslēgas. Mēs negribējām riskēt, tāpēc nosūtījām ziņas pa visiem kanāliem.
Tovakar centos uzmundrināt savu nogurušo sievu (viņa bija zvanījusi pa telefonu kopš astoņiem no rīta) ar vēl vienu krāšņu austeru maltīti. Vienā no tām viņa atrada, kā pašai likās, pērli, un uzskatīja to par labu zīmi, taču izspļauts atradums izrādījās apbružāta un viltīga krustnagliņa. Kad es pievērsu viesmīļa uzmanību šai diezgan pārsteidzošajai simbiozei, viņš pamāja ar galvu, veltīja man platu, viesmīlīgu smaidu, pateica "Oui, Monsieur", piepildīja manu glāzi un aizgāja. Acīmredzot saskaņā ar viņa filosofiju, veiksmi neklājas apšaubīt.
Visu šo notikumu laikā gadījās negaidīts un nepatīkams trieciens - es uzzināju, ka miris mans vecākais brālis. Viņš vienmēr bija mans padomdevējs, un, patiesību sakot, tieši viņš ierosināja mani ķerties pie rakstīšanas. Tajā laikā es vairāk neko nevarēju iesākt, lai mierinātu viņa atraitni, daudzās bijušās sievas un vienīgo dzīvo meitu, kā vien paziņot viņām par mūsu iespējamo atgriešanos Džersijā. Tomēr šos drūmos jaunumus kaut mazliet atviegloja ziņa, ka Mikijs pēc šausmīga Tanā pavadīta laika (visbeidzot viņam tika atklāta smadzeņu malārija) beidzot atgriezies Džersijā un bija sācis atveseļoties.
Izrādījās - kad komanda bija nogādājusi Mikiju Tanā, viņš murgojis, viņam bijusi nepieciešama asins pārliešana un uz laiku pievienošana pie sistēmas. Malagasijas medmāsas atklāja, ka viņš ir pārāk stiprs un pastāvīgi rauj nost aparāta vadus. Tāpēc Kapteinim Bobam un Timām vajadzēja uzņemties pie- skatīšanu un turēt Mikiju ciet, kad tam uznāca lēkme, lai viņš nenorautu dzīvības uzturēšanas sistēmu. Bija brīnišķīgi uzzināt, ka mūsu mīļais un dārgais draugs atveseļojas. Tas vismaz deva mums iemeslu atvērt šampanieša pudeli un iedzert gan par manu brāli - viņš šo žestu būtu augstu novērtējis -, gan par Mikija izveseļošanos.
Rosība kļuva drudžaināka. Kad lidmašīna un šoferis bija atrasti, Lī nācās ienirt birokrātijas drūmajās dzīlēs, jo vajadzēja no pareizās ministrijas iegūt mums tik svarīgās eksporta atļaujas. Izskatījās, ka džentlmenis, kura uzdevums bija tās izdot, vienmēr ir prombūtnē. Sadzinuši pēdas viņa midzenim, mēs aplūkojām ar biezu putekļu kārtu klāto telefona aparātu, kas likās pierādām, ka ierēdnis ticis vaļā no šā biroja kaitinātāja, vienkārši neceldams klausuli. (Protams, aparāts varēja te atrasties tikai prestiža dēļ. Es zinu, ka Argentīnā un Paragvajā nevienu oficiālu personu neuzskatīs par pietiekami oficiālu, kamēr uz viņa galda neatradīsies kāds no tiem mazajiem, līksmajiem karuselīšiem ar vismaz divdesmit pieciem piekarinātiem iespaidīgiem zīmogiem. Ierēdnis to nekad neizmanto, tikai apcerīgi virpina apkārt, apsvērdams jaunus aizlieguma paņēmienus.)
Kad eksporta atļaujas bija rokā, mums vēl vajadzēja iegūt parakstu uz vitāli svarīgās CITĒS atļaujas. Kaut arī netrūkst slepenu ceļu, CITĒS (the Convention on Trade in Endangered Species - Konvencija par tirdzniecību ar apdraudētām sugām) ir spožs solis, lai apturētu retu savvaļas dzīvnieku, augu un to produktu iztirgošanu. Tirdzniecība ar dzīvo dabu katru gadu mērāma miljardos dolāru, un dzīvā daba ir itin viss, sākot no orhidejām un beidzot ar ziloņiem. Lielākoties tirdzniecība ir nelegāla, jo iesaistītajiem dzīvniekiem un augiem draud iznīkšana. Dzīvnieku mīļotājiem, kas žēlojas par zoodārziem un cenšas traucēt tajos reto sugu pavairošanas darbu, vajadzētu pievērst uzmanību patiesajiem draudiem. 1980. un 1981. gada laikā cauri Amsterdamas lidostai izsūtīti trīsdesmit trīs tūkstoši savvaļā noķertu papagaiļu. Lielākā daļa putnu nobeidzas vai nu ceļā, vai drīz pēc tam, jo pārvadāšanas izmaksu taupības dēļ tie atrodas tādā saspiestībā, kā vergiem pieklājas. Ja papagaiļi izdzīvo, tos pārdod "putnu draugiem" dažādās pasaules malās.
Japāna un Honkonga pastāvīgi samazina ziloņu skaitu, pārvēršot mākslinieciskos griezumos viņu ilkņus, kas ziloņiem pašiem piestāv daudzkārt elegantāk. Tieši tādā pašā veidā leopardu, jaguāru, sniega leopardu un citu dzīvnieku brīnišķīgās ādas tiek izmantotas, lai ietērptu tukšprātīgu un lielākoties neglītu sieviešu augumus, kuriem trūkst elegances. Gribētos zināt, cik daudzi cilvēki pirktu šos kažokus, ja zinātu, ka velk mugurā tādu dzīvnieku ādas, kas nogalināti ar mokošu viduslaiku metodi - iegrūžot tiem pēcpusē sarkani nokaitētu iesmu, lai nesabojātu ādu.
Izmisīgi mēģinādamas glābt jebkuru dzīvību - no kaktusiem līdz krokodiliem - līdz šim CITĒS parakstījušas simt trīspadsmit valstis [53] . diemžēl šobrīd konvencijas parakstīšana ir vienkārši labas gribas žests, un tam nav juridiska spēka, ja valsts vēlas to ignorēt. Tomēr CITĒS ir pozitīvs sākums. Vislielākais klupšanas akmens konvencijas ceļā ir fakts, ka nabaga muitas ierēdņi nav biologi, un tāpēc nevar cerēt, ka tie pratīs atšķirt vardi ar dzelteniem plankumiem uz zaļas ādas (kuras tirdzniecība ir atļauta) no vardes ar dzelteniem plankumiem uz purpurkrāsas ādas (kuras tirdzniecība ir nelikumīga). Par spīti viņu diezgan vājajām zooloģiskajām zināšanām, muitas ierēdņiem izdevies apturēt vairākas ievērojamas afēras (arī tādu, kurā iesaistīti kādi septiņdesmit zeltstaru bruņurupuči, kas rezultātā nonāca mūsu rāpuļu mītnē, kamēr atradīsim tiem mājas). Atliek cerēt, ka CITĒS, par spīti tās trūkumiem, ir sākums šīs nežēlīgās un postošās dzīvo būtņu tirgošanas kontrolei un iespējamai novēršanai.
Visbeidzot birokrātiskie sagatavošanas darbi bija padarīti, un mēs varējām vienīgi gaidīt Kventina ierašanos Tanā kopā ar mūsu ai-ai. Gaidīdami lidlaukā, iztēlojāmies visu, kas būtu varējis noiet greizi: Džons un Kventins nav saņēmuši mūsu ziņu un tikai tagad, šajā brīdī, cenšas iedabūt sašutušos ai-ai ceļojuma būros; lidmašīna nav ieradusies vai arī, ja ir ieradusies, tad šobrīd atgriežas pie mums tukšā, vai, vēl ļaunāk, ir pilna ar dzīvniekiem, taču cieš liktenīgu avāriju kaut kur Madagaskaras centrā. Pat ja visas šīs šausmīgās prognozes izrādītos nepatiesas - vai lidmašīna ieradīsies laikā, lai pagūtu uz nākamās izlidošanu? Agri no rīta mūs šokēja informācija, ka Air Mada- gascar kravas tilpne nav hermetizēta un temperatūra tajā var noslīdēt līdz četriem grādiem pēc Celsija. Panikā mēs aizsteidzāmies uz zoma un nopirkām duci lētu segu, kurās ietīt būrus; vēlāk lidostā atklājās, ka informācija bijusi kļūdaina, un rezultātā mēs bijām kļuvuši par lepniem visā Tanā lielākās nevajadzīgu segu kolekcijas īpašniekiem.
Nav jābrīnās, ka mūsu nervi bija zināmā mērā saspringti, kamēr vērojām savu noīrēto lidmašīnu nosēžamies un ripojam mūsu virzienā. Kad parādījās Kventins ar savu parasto neizdibināmo sejas izteiksmi, mēs bijām pilnīgi gatavi uzklausīt ziņu, ka visi ai-ai nakti izbēguši. Gluži pretēji, Kventins pastāstīja lieliskus jaunumus - pēc tam, kad mēs ar Li bijām aizbraukuši, tika noķerti vēl divi ai-ai: mātīte un tēviņš. Tas nozīmēja, ka mēs ne tikai bijām apgādājuši savu glābēju Rolandu ar līgavu Veritijam, bet ari sagūstījuši pilnu komplektu dzīvnieku, kādu valdība bija mums atvēlējusi. Tomēr nebija laika sist uz pleca un iedzert par godu sasniegumiem, jo mums vajadzēja dabūt dzīvniekus uz muitas angāru.
Nu viss kļuva vēl sarežģītāk, un bija brīži, kad likās - sirds stāsies pukstēt. Ar šausmām atklājām, ka Kventins pazaudējis gan visu savu naudu, gan savus ceļojuma čekus. Tas bija nopietni, jo Malagasijas varas iestādes rūpīgi atzīmēja, cik naudas ceļotājs ieved valstī, un vēlreiz to pārbaudīja izbraucot, lai pārliecinātos, ka sterliņu mārciņas nav izlietotas, melnajā tirgū nelegāli iepērkot Malagasijas frankus par pazeminātu kursu. Paldies dievam, mūsu vecais draugs Bendžamins Andriamahaja atradās Tanā, nevis bija aizbraucis atvaļinājumā. Drudžains telefona zvans uz Augstākās izglītības ministriju acumirklī atsauca viņu uz lidostu. Saskaņā ar mūsu novērojumiem, Bendžamins ir īsts Madagaskaras brīnumdaris. Apmēram stundas laikā Kventina vārds bija glābts, un viņam nevajadzēja sēsties cietumā uz mūžu.
Dabiski, kaut arī visa mūsu kolekcija bija ārkārtīgi vērtīga, ai-ai atradās saraksta augšgalā, un mēs jutām, ka ir svarīgi nosūtīt tos uz Džersiju, cik ātri vien iespējams. Tsimbazazas zoodārzā, kur bijām nometinājuši mūsu pārējo kolekciju, nebija ai-ai piemērotu telpu, tāpēc tika nolemts, ka Kventins kopā ar tiem lidos uz Maurlciju, pabaros, pa nakti pieskatīs un nākamajā dienā nosūtīs uz Londonu. Londonā dzīvniekus sagaidīs Džeremijs un zoodārza darbinieki, un Kventinam, kurš līdz pašai Maurīcijai bijis aukles lomā, jāatgriežas Madagaskarā un jāpalīdz mums sagatavot ceļam pārējos dzīvniekus. Lai to paveiktu, Kventinam bija vajadzīga otrreizējas iebraukšanas vīza. Viņa nodriskātās pases izpēte atklāja faktu, ka tajā vairs nav nevienas brīvas lappuses, kurā iespiest vīzu. Acumirklī sacēlās panika, un Kventins kopā ar Bendžaminu drudžainā ātrumā ar taksometru traucās uz Lielbritānijas vēstniecību papildu lappuses meklējumos. Vēstniecības darbinieki, kas līdz šim bijuši tik pieklājīgi un izpalīdzīgi, šoreiz sagādāja triecienu. Viņi nevarot izsniegt atsevišķas lappuses, tikai pasi kopumā, un šobrīd nevienas krājumā neesot. Tāpēc mums nācās cerēt, ka Kventins saņems jaunu pasi no Lielbritānijas pārstāvniecības Maurīcijā un tad turienes Malagasijas konsulātā dabūs otrreizējās iebraukšanas vīzu.
Galu galā viss noritēja gludi, taču brīdī, kad jāpārved tik vērtīga krava no vienas pasaules malas uz otru, ikviena birokrātiskās sistēmas nožagošanās samazina paredzamo mūža ilgumu.
Tajā vakarā Kventins piezvanīja, lai pastāstītu, ka ceļojuma pirmais posms pagājis bez aizķeršanās. Ai-ai esot iekārtoti un pabaroti, un viņam tiks atļauts pašam personīgi novietot tos Londonas reisa kravas nodalījumā. Nākamajā dienā mēs no Džeremija saņēmām faksu ar apliecinājumu, ka viņš nolīdzis lidmašīnu dzīvnieku pārvešanai no Londonas uz Džersiju, kur tos gaidot liels daudzums visu to gardumu, ko mēs Džeremijam bijām likuši sagādāt. Vēlāk Kventins piezvanīja un pastāstīja, ka veiksmīgi ievietojis dzīvniekus lidmašīnā uz Londonu un ka visi izskatoties ļoti mundri. Nu mums atlika tikai lūgt Dievu.
Nākamajā dienā Lielbritānijas vēstnieks Deniss Emijs vēlreiz nāca mums talkā. Tik daudzi mūsu draugu draugi bija mums palīdzējuši, ka nebija iespējams ielūgt viņus ciemos katru atsevišķi, lai pateiktos. Bija nepieciešamas viesības.
- Laba doma, - Deniss ierosināja, - uzaicini viņus visus uz ballīti ar dančiem manā mazajā mājoklī.
Tā nudien bija krāšņa ballīte. Ieradās gandrīz visi, kurus bijām satikuši: dārgā Madame Berta no Bendžamina ministrijas, kuru mēs pazinām vairāk nekā desmit gadu, pats Bendžamins; Raimonda kungs, Džordža kungs un Selestīnas kundze no Ūdeņu un mežu ministrijas, kas bija devuši atļauju ekspedīcijai un sākumā mūs iedrošinājuši; Bartelemī un viņa skaistā sieva Kolete; Martins, Lisjēna un Olivjē no Pasaules dabas aizsardzības fonda; Mihanta ar savu mūžīgo smaidu. Tās bija spožas viesības, un pēdējam zeltījumam noderēja fakss no Džeremija, ko glabāju kabatā. Tajā bija teikts:
"Ar prieku paziņoju, ka visi seši ai-ai sveiki un veseli ieradušies Džersijā un iemitināti savos mājokļos. Mina un viņas mazulis ēda banānus un cukurniedres lidojumā no Londonas, Alēns pa to laiku pētīja pasauli no savas migas drošā patvēruma, Džuljeta bija saritinājusies ar savu mazuli, un Patriss saritinājies tādā pašā pozā. Mina un mazulis iznākuši no sava būra plašajā karantīnas zonā un jau ēd.
Nav iespējams izjust vēl lielāku prieku un sajūsmu par Darela ekspedīcijas panākumiem. Apsveicam visus šajā projektā iesaistītos."
Bija sāpīgi pamest Madagaskaru - vietu, kas tik pārpilna ar neparastām dzīvības formām, salu, ko mēs sirsnīgi mīlējām un kurai nākotnē cerējām palīdzēt vēl vairāk. Lī un Kventins apņēmās ievietot ceļojuma būros pelēkos lemūrus un pārējos dzīvniekus, un nekādas neveiksmes negadījās. (Pēdējā mirklī izbēdzis dzīvnieks spēj likt matiem nosirmot.) Kamēr viņi ar to nodarbojās, mēs ar Džonu aizvedām uz lidostu mūsu ekipējumu, lai varētu to nogādāt Maurīcijā.
Tā kā diena bija apmākusies un līņāja, es uzvilku vieglo franču zvejas jaku, kuru biju valkājis visā ekspedīcijas laikā, un, kamēr gaidījām mūsu reisa pieteikšanu, atradu kabatā divus papīrus. Viena bija veidlapa, kuru vajadzēja aizpildīt, lai apmestos viesnīcā Morandavā. Šis birokrātiskais absurds, protams, notiek it visur pasaulē, un kaut kur jābūt milzīgam namam (iespējams, Kafkas projektētam), kurā visi šie nevajadzīgie papīra gabali lēni virst un irst kā piemērs muļķībai, ko cilvēki nodara citiem cilvēkiem. Šo veidlapu es tomēr biju saglabājis, jo tajā bija iekļauts kāds intriģējošs jautājums. Tur bija rakstīts:
(1) Prēciser bien s'il agit de Mr, Mme ou Mīle (Precīzi norādīt "kungs", "kundze" vai "jaunkundze")
(2) Passeport, C.N.I., I.E, Permis de conduire (Pase. Tiesību vadītājs)
(3) Rayerles mentions inutiles[54] (Nevērtīgs materiāls)
Baidos, ka līdz mūža galam palikšu samulsumā un neizpratnē, vai es esmu vai neesmu "nevērtīgs materiāls".
Uz otra papīra gabala bija attēlots kaut kas tāds, kam vajadzēja nozīmēt avarējušu lidmašīnu ar slīdtrapu pie durvīm;
pa to lejup slidinājās smaidoša dāma ar pilnīgu tāda cilvēka sangfroid[55], kas to vien dara kā nonāk šādā situācijā. Zem paskaidrojuma franču valodā bija parakstīts noslēpumains tulkojums: "Sēdiet uz strazda un šļūciet ar kājām pa priekšu."
Atcerējos, ka tiku saglabājis šo lapiņu, lai parādītu Karaliskajā putnu aizsardzības sabiedrībā un apjautātos, ko viņi grasās šajā situācijā iesākt. Šie abi papīra gabaliņi, kāpjot lidmašīnā un dodoties no Madagaskaras uz Maurīciju, bija īsti pienācīgi suvenīri.
Nolēmu, ka mēs ar Lī pāris dienas paliksim Maurīcijā un pārbaudīsim vienu no mūsu galvenajiem sugu saglabāšanas projektiem, kas sekmīgi darbojās jau piecpadsmito gadu. Mūs sagaidīja pašu cilvēks Maurīcijā Karls Džonss - ar izstīdzējušiem locekļiem, brūniem matiem kā klaidā atstātām jūraszālēm, zibošām acīm, siltu smaidu kā vienai no skaistākajām vēderrunātāju lellēm un tādu balsi, kas variēja visus toņus no dziļa basa līdz jaundzimuša sikspārņa vārajam pīkstienam.
- Tātad esat ieradušies aplūkot pienācīgu projektu, ko? - viņš mūs sveica. - Atstājāt kašķainos lemūrus un atbraucāt paskatīties uz pieklājīgiem putniem. Pēc visiem tiem lemūriem jums būs īsti vērtīgi redzēt dažus putnus… VēL. Es redzēju tos ai-ai, briesmīgi radījumi, nudien. Kam gan tādi vajadzīgi, ja ir īsts Maurīcijas lauku piekūns? Esat gan jūs aušas!
- Ja turpināsi tādā garā nozākāt lemūrus, - Lī draudēja, - es aizņemšos Džerija spieķi, un tu runāsi falsetā uz visiem laikiem, ne tikai uz brīdi, kā tagad.
Karls lielu daļu laika, kad ir nomodā, pavada, vingrinādamies būt ekscentrisks. Viņam veicas spīdoši, tomēr vēl tāls ceļš ejams, iekams izdosies sasniegt tādas virsotnes kā dažiem no viņa priekštečiem zooloģijā. Baklends [56] , piemēram, Londonas zoodārzā izcepa pīrāgu no beigta degunradža un vadāja līdzi, lai izsniegtu "praktiskajiem darbiem" sava brauciena laikā pa Zie- meļangliju ar lekcijām. Vatertons [57] , ceļodams pa Gviānu, iemantoja pēdās nelāgas un sāpīgas smilšu blusas, taču atstāja tās in situ[58], lai garā, lēnā atceļa laikā uz Angliju izpētītu, kurā temperatūras pazemināšanās punktā tās nobeidzas. Tiesa, atverot Karla ledusskapi, lai paņemtu alu, nekad nevarēja būt drošs, ka no tā neizvelsies delfīna mazulis vai beigtu mangustu birums. Tomēr viņam vēl tālu līdz Baklendam, kurš ar virvju un trīšu palīdzību uzvilka augšup gar savas Londonas mājas sienu beigtu Bengālijas tīģeri, lai iedabūtu to bēniņos un tur secētu.
Mūsu piecpadsmit gadus ilgā sadarbība ar Maskarēnu salām sākās tolaik, kad es izraudzījos Maurīciju par atvaļinājuma vietu. Beigu beigās mēs izvēlējāmies par tresta simbolu fantastisko dodo, jo šis putns tika atklāts Maurīcijā 1599. gadā un līdz 1693. gadam bija pilnīgi izmiris, tādējādi savā veidolā apkopodams to, ko vispār cilvēks nodara pasaulei. Tomēr, sasniedzis salu, es atklāju, ka ir vēl citas sugas, kam draud sekošana dodo pretī iznīcībai. Maurīcijas lauku piekūns, piemēram, bija apdraudēts tāpēc, ka tika izcirstas viņa mājvietas - meži un visā apkārtnē izsmidzināti insekticīdi. Pasaulē bija zināmi tikai četri atlikuši putni. Brīnišķīgo rožaino baložu skaits samazinājies tiktāl, ka atlikuši kādi divdesmit. Netālajā Rodrigesā brīnišķīgo, šīs salas iedzimto zeltaino augļēdāju sikspārņu skaits pašlaik noslīdējis tikai līdz simt divdesmit. Raundā, mazā saliņā netālu no Maurīcijas, truši un kazas, kas muļķīgā kārtā tur ievesti deviņpadsmitā gadsimta sākumā, radījuši ekoloģisku haosu, kas apdraud šejienes unikālo rāpuļu un augu populāciju.
Bija skaidrs, ka Maskarēnu florai un faunai izmisīgi vajadzīga palīdzīga roka. Starptautiskā putnu saglabāšanas padome bija uzsākusi mēģinājumu pavairot nebrīvē lauku piekūnus un baložus (tas diemžēl izrādījās nesekmīgs), taču neviens neko nedarīja Rodrigesas augļēdāju sikspārņu vai Raundas dīvaino rāpuļu labā. Manas brīvdienas pārauga darbā.
Ar Maurīcijas valdības piekrišanu un palīdzību mēs noķērām mazu sikspārņu koloniju un trīs grupas Raundas salas rāpuļu, ko aizvest uz Džersiju, lai tur izveidotu pavairošanas kolonijas. Pa to laiku mēs ar valdības līdzdalību visrosīgākajā veidā centāmies atbrīvot salu no postošā mēra - trušiem un kazām. Mums tas izdevās, palīdzot Jaunzēlandes savvaļas dabas dienestam, kas ir ļoti pieredzējis paņēmienos, kā atbrīvot salas no nepatīkamiem iekarotājiem, un - ticiet vai ne - arī piepalīdzot Austrālijas jūras kara flotei, kas aizdeva helikopteru mūsu komandas un ekipējuma nogādāšanai salā. Pa to laiku mēs vienojāmies ar Starptautisko putnu saglabāšanas padomi pārņemt baložu un lauku piekūnu problēmas risināšanu, kaut arī bija maza cerība saglabāt kaut vai vienu no sugām [59] .
Sugu saglabāšanā devīzei vienmēr jābūt - "nekad nesaki - mirt". Tika noķerta maza grupiņa baložu: pusi no tiem atstāja Maurīcijā valdības organizētajā pavairošanas stacijā Blekriverā, pārējos nosūtīja uz Džersiju. Mēs grūti cīnījāmies, līdz beidzot apguvām paņēmienu, kā apgādāt baložus ar to, ko tie vēlas, un guvām panākumus. Šodien, pateicoties centieniem pavairot putnus nebrīvē gan Maurīcijā, gan Džersijā, baložu populācija pieaugusi no sākotnēji zināmajiem divdesmit savvaļas putniem līdz simt piecdesmit baložiem nebrīvē. Kaut arī galvenās pavairošanas kolonijas atrodas Maurīcijā un Džersijā, turpmākai drošībai mēs nodibinājām mazas kolonijas ari Anglijā un Amerikā. Mūsu darbs, protams, vēl nav pabeigts, jo sākotnējais genofonds ir mazs un nākotnē var rasties problēmas. Tomēr mēs vismaz varam teikt, ka esam pavairojuši putnu skaitu, tā ka nu mums ir paraugi, ar kuriem eksperimentēt. Mēģinājums glābt putnu, kura skaits sarucis līdz divdesmit īpatņiem, ir ļoti riskants, saspringts sugas saglabāšanas darbs.
Situācija ar lauku piekūniem bija vēl sliktāka, jo bija zināmi tikai četri saglabājušies putni. Karls nogaidīja izdevību un, tiklīdz viens pāris sāka ligzdot, savāca olas un nogādāja putnu mājā Blekriverā. (ja šādā veidā savāc olas, ir gandrīz pilnīgi droši, ka vecāki dēs vēl, tā ka šī rīcība nav gluži tik bezatbildīga, kā izklausās.) Blekriverā Eiropas lauku piekūni tika turēti gatavībā, lai kļūtu par audžuvecākiem, kad vērtīgās olas būs izperētas, un Karls bija arī sagatavojies mākslīgajai barošanai, ja tas būs nepieciešams. Tas bija sākums Karla spožajam darbam ar lauku piekūniem, kuru dāsni atbalstīja Piekūna fonds [60] amerikā, ja par kādu cilvēku vispār var teikt, ka viņš atrāvis kādu sugu no izmiršanas bezdibeņa malas, tad tas ir Karls ar savu mazo vanadziņu. Izmantodams vecos paņēmienus medīšanai ar piekūnu, Karls līdz 1990. gadam aizraidījis atpakaļ savvaļā simt divpadsmit jaunus lauku piekunus. Tas ir neticams varoņdarbs.
Kad mēs ieradāmies no Madagaskaras Maurīcijā, rožaino baložu, lauku piekūnu un Rodrigesas augļēdāju sikspārņu pavairošanas kolonijas veiksmīgi darbojās gan Džersijā, gan Maurīcijā. Džersijas rāpuļu mājā mums bija būri, pārpilni ar salas gekoniem, scinkiem un boa čūskām, un ievesto kaitnieku problēma Raundas salā bija atrisināta. Tagad bija pienācis laiks saņemt ziņas par operācijas virzību Maurīcijā.
Karls aizveda mūs uz Makabē mežu - vietu, kurā nebrīvē izaudzēti baloži tika atlaisti brīvībā; daži putni nāca no mūsu Džersijas putnu mājas. Maurlcija ir apburoša sala ar dīvainiem, savītiem kalniem, kas atgādina fonu Dali uzņemtā filmā. Kur vien paskaties, visur milzums dažādu leknu un tropisku zaļumu. Tomēr, ieskatoties tuvāk, var redzēt, ka deviņdesmit procenti veģetācijas te ir ievesti no citām pasaules malām un lēnām virza iedzimtos augus tuvāk iznīcībai. Šis skats ielīksmo tūrista neprašas skatienu, jo viņš gaida, ka teju teju no šīs brīnišķīgās augu gūzmas, apakštases lieluma hibisku ziediem, lieliem un sarkaniem kā saulriets, no bugenvilijām, kas atgādina pavirši uzmestus rožainus un laškrāsas ziedu apmetņus, pirkstus kopā savijuši, iznirs Tarzāns un Džeina uzticamo šimpanžu pavadībā. Par laimi, pagaidām Maurīcija vēl nav tiktāl degradējusies.
Makabē mežs ir viens no pēdējiem atlikušajiem iedzimtajiem mežiem Maurīcijā un tika izraudzīts baložiem par brīvē palaišanas vietu tāpēc, ka tur putniem bija gana daudz platības un dabiskās barības. Mēs ieradāmies mazā nometnē - glītā telšu puduri, kur dzīvoja baložu sargi un novērotāji. Katru putnu varēja identificēt pēc krāsaina riņķīša ap potīti, un dažiem bija piestiprināts raidītājs, lai biezajā mežā tos varētu viegli izsekot. Baloži, protams, tika rūpīgi novēroti, lai mēs zinātu, kurš ar kuru pārojas, ko kurš ēd un kurā meža vietā tas viss notiek.
Kaut arī komandu vadīja tāds pārliecināts neprātis kā Karls un tā dzīvoja visai primitīvos apstākļos, ļaudis izskatījās laimīgi un šķita, ka darbs viņiem sagādā prieku. Mani vienmēr pārsteidzis tas, ka cilvēkiem, kuri cenšas saprast apkārtējo pasauli un gūt zināšanas, pirms tā nolīdzināta ar zemi, jāstrādā par nožēlojami mazu algu vai niecīgām, riskantām dotācijām, kaut arī viņi dara vienu no svarīgākajiem darbiem pasaulē. Jo, tikai mācīdamies saprast pasauli, mēs redzēsim, ko darām nepareizi, un varēsim glābt gan pasauli, gan paši sevi.
Kamēr mēs tā sēdējām un pļāpājām, uzklausīdami ziņas par projektu no pirmavotiem, notika kaut kas jauks. Atskanēja pēkšņas spārnu vēdas, un kādas divdesmit pēdas virs mums kokā ielaidās rožainais balodis. Mums par pārsteigumu, tas bija viens no Džersijā izaudzētajiem un brīvē palaišanas programmas ietvaros šurp atsūtītajiem putniem, kā varējām spriest pēc gredzenojuma. Tas aši sakārtoja spalvas un tad, krūtis iz- riezis, tupēja kokā - skaists, tukšu skatienu, kāds raksturīgs visiem rožainajiem baložiem, un pilnībā izskatījās pēc viena no nelaimīgajiem Viktorijas laikmeta taksidermijas paraugiem. Protams, mēs balodim pastāstījām jaunumus par tā ciltsbrāļiem, ko viņš uzklausīja stoiskā mierā un drīz vien aizlidoja mežā.
Kad es pārmetu Karlam, ka viņš šo ainu iepriekš iestudējis, viņš man zvērēja pie slavenā baložu pazinēja Loida Džordža kapa, ka tā neesot. Bija tik silti ap sirdi redzēt Džersijā audzētu putnu tupam kokā, savās mājās šajā salā: lūk, kādēļ vajadzīgi zoodārzi - labi zoodārzi.
Nākamajā dienā mēs valdības helikopterā devāmies uz Raundas salu, lidodami zemu pāri koši zaļajiem cukurniedru laukiem; tos kā gigantiskas ziloņu mēslu čupas izgreznoja vulkānisko iežu uzkalniņi, kas bijuši pārāk lieli, lai tos nolīdzinātu. Tikko bijām pametuši Maurīciju, un, lidojot virs mirdzošā, zilā ūdens, mēs sev priekšā ieraudzījām Raundas salu kā kroplīgas bruņurupuča muguras augšdaļu. Tikai 1986. gadā mēs pārliecinājāmies, ka trušu problēma uz šīs salas ir atrisināta un ka arī pēdējie šie kaitētāji ir iznīcināti. Tagad divas retu sugu palmas, kas tika drošībā audzētas Pamplemousses Botāniskajā dārzā, varēja tikt no jauna pārstādītas savās likumīgajās mājās, un atlikusī salas veģetācija varēja mierīgi vairoties un augt, nebaidoties no trušu un kazu gastronomiskās uzmanības izrādīšanas.
Mēs ar lielu putekļu mākoni nolaidāmies vietā, ko eifēmiski dēvē par helikopteru laukumu un kas, patiesību sakot, ir vienīgais līdzenais laukumiņš uz salas, kur helikopters var nolaisties. Nezinātāja acij sala joprojām izskatās pēc liela terakotas un pelēku mālu skrīņa, ko uzputojis gigantisks olu putotājs un tad izlējis uz jūras līmeņa, izveidojot teritoriju, kas atgādina miniatūru Dorē zīmētu Dantes elles gabaliņu. Vērīgāks skatītājs pamanīja ieleju malās un līdzenās vietās parādāmies zaļus plankumus, kas mums izskatījās krāsaini kā karogi. Zem vēdekļveida palmām auga mazi pulciņi sējeņu atvasīšu, saslējuši mazās, zaļās lapas kā augu pasaules romiešu pretoru sargi, gatavi doties kailā, karstā tufa kontinenta iekarošanas gājienā. Šī jaunaudze bija izraisījusi brīnišķīgu ķēdes reakciju, jo bija savairojusies kukaiņu pasaule, kas nozīmēja vairāk pārtikas gekoniem un ķirzakām, un tie, kļūdami resnāki un spīdīgāki, savukārt nodrošināja vairāk pārtikas retajām boa čūskām. Mums bija sekmējies apturēt procesu, ko iesākusi cilvēku muļķība. >
Salu, kas reiz bija biezi noaugusi ar palmām un tādiem ciet- koksnes augiem kā melnkoks, divu zaļajām audzēm vispostošāko radījumu ieviešana bija pilnīgi atmežojusi. Šie radījumi biji nograuzuši salu gandrīz kailu, un vējš un lietus irdināja atlikušo tufu un nopludināja jūrā. Tagad ar mūsu palīdzību salai bija iespēja atkopties. Nu mēs varējām vest atpakaļ tai piederošās mazās palmu savannas un, cerams, no jauna iestādīt cietkoksnes augus, kas izplatīsies šajā mazajā kalnu apgabalā. Būs gan vajadzīgi ilgi gadi rūpīgas aizbildnības, lai atdotu salai tās sākotnējo izskatu, tomēr visas sastāvdaļas jau bija šeit un darbojās. Tāpēc mēs patiesi varam apgalvot, ka ar Maurīcijas valdības un daudzu cilvēku palīdzību visā pasaulē mūsu Džersijas trests ir izglābis unikālo Raundas salu, kas bija jau gandrīz mirusi. Tas ir kaut kas tāds, ar ko mēs ļoti lepojamies, un, kaut arī pēc piecdesmit gadiem mūsu, šajā procesā iesaistīto, vairs nebūs, es ceru, ka neskaitāmi citi cilvēki būs sajūsmināti par mūsu sasniegumiem.
Karls bija apsolījis, ka vakarā pirms mūsu aizbraukšanas es redzēšu nebrīvē izaudzētus lauku piekūnus, kas atkal nonākuši savā vaļā. Mēs aizbraucām uz vienu no daudzajām vietām, kur viņš bija palaidis brīvībā šos mazos vanadziņus. Tā bija liela, līdzena teritorija, daļēji cukurniedru lauks, daļēji nopļauts kukurūzas lauks. Fonā atradās daudzi skaisti, mežiem apauguši kalni, kas vēlās gar horizontu kā zaļi viļņi. Debesis bija pelēki zilas, ar vietām izkaisītiem rožainu mākoņu triepieniņiem.
- Tā, - Karls izrīkoja, izvilkdams no kabatas un pasniegdams man visai nelaimīga izskata beigtu peli, - tagad ej un vienkārši nostājies tur priekšā, un turi peli paceltu, kamēr es viņus sasaukšu.
Es nostājos kukurūzas rugājos un paklausīgi pacēlu peli uz augšu, juzdamies kā šaušalīga, tukla Brīvības statuja. Karls ņēmās izdot garas "cooee"skaņas, ļaudams pilnu vaļu savas balss sop- rāna daļai. Tas turpinājās labu laiku, un man sāka sāpēt roka.
- Tur jau viņi ir! - Karls pēkšņi iesaucās.
Gaisu sakustināja tikko manāma eņģeļa elpa, brūns ķermenis nozibēja kā plakstiņa kustība, uzplaiksnīja acs, maniem pirkstiem vieglītēm pieskārās gari nagi, izveicīgi satverdami peli, un vanags aizlaidās kopā ar medījumu. Tas bija pārsteidzoši - šo putnu savvaļā bija palikuši tikai četri, tagad ar pavairošanu nebrīvē tie atkal atguvuši drošību, un nu viens kā šautra metas lejup no debesīm un paķer peli man no rokas. Karla platais smaids un mirdzošās acis liecināja, ka viņš novērtē sava smagā darba panākumus tāpat kā es.
Nākamajā dienā mēs braucām uz Londonu, un mīdīdamies pa milzīgo lidmašīnu, es vēl aizvien jutu lauku piekūna garo nagu vieglo skrāpējienu kā glāstu maniem pirkstu kauliņiem.
Kad ieradāmies Džersijā, bija ļoti auksts, un savas nevērības pēc mēs joprojām bijām tropu apģērbā. Mēs drebinājāmies visu ceļu no lidmašīnas līdz muižas mājai, kur pūlējāmies paaugstināt savu asiņu temperatūru virs nulles ar viskija un visu iespējamo silto apģērba gabalu palīdzību. Tad sekoja lieliskais brīdis, kuru bijām gaidījuši, - mēs ieraudzījām brīnišķīgos radījumus, kas savākti Madagaskarā.
Mēs apbrīnojām skaistos kapidolo, kuru bruņas mirdzēja un lieliskās krēmkrāsas ūsas izskatījās kā tikko nākušas no teicama bārddziņa mīlošajām rokām. Tad sekoja mūsu daiļās čūskas - gludas un siltas kā pludmales oļi, turklāt viena bija tukla kā iecienītais houri, kas lika mums domāt, ka pirms krišanas mūsu rokās tai bijis sekmīgs romāns ar citu boa. Mēs ar Kventinu atcerējāmies, kā viena no šīm graciozajām čūskām bija pārlocījusies pāri laukumam, kad mēs (pirms miljons gadiem) aplūkojām nometnes iekārtošanas vietu, tādējādi apliecinādama mūsu bezaizspriedumainajiem prātiem, ka sagaidāma veiksme. Tad, tā kā apģērbs kopā ar Rāpuļu mājā valdošo temperatūru mūs strauji atkausēja, devāmies apciemot truškāmjus.
Šie neparastie radījumi bija iekārtojušies tik pašpārliecināti, ka likās - vietējā pilnsapulcē pieņemts vienbalsīgs lēmums, ka visiem Madagaskaras milzu kāmjiem nāktos emigrēt uz Džersiju, kur darba un lēkāšanas iespējas, kā arī dzīvokļu un pārtikas cenas ir krietni izdevīgākas nekā Morandavā un, kā dzirdams, nav arī tik daudz blusu. Kāmji bija iekārtojušies brīnišķīgi un līdz šim nav radījuši mums nevienu no tām satraucošajām problēmām, kādas spēj sagādāt daži tikko sagūstīti dzīvnieki. Mani sāka pārņemt aizdomas, ka šiem dzīvniekiem piemīt lielāka apķērība nekā dažiem lemūriem, tāpēc mums pienācās sekot tiem ar interesi.
Tālāk devāmies apraudzīt savus jaukos ezera iemītniekus - pelēkos lemūrus, kas beidzot bija iemitināti plašajos krātiņos karantīnas zonā. Visi izskatījās labi. Lemūru kažoki, kas ir teicams labsajūtas rādītājs, bija uzbužināti. Edvards bija pamatīgi izaudzis un sāka izrādīt kareivīgas izturēšanās pazīmes. Araminta ar kuplo kažoku likās labā formā un pašpārliecināta, gluži kā viņas vārdamāsa.
Visbeidzot mēs nonācām pie leģendārajiem radījumiem, kurus vākt un aizsargāt bijām devušies tik tālu ceļu, - pie mūsu mazās radījumu cilts ar burvju pirkstu. Pirmais dzīvnieks, kuru jebkad tiku redzējis, bija sagādājis man šoku, neparastas nervu trīsas un pārsteiguma sajūtu, kādu nebija izraisījis neviens cits radījums. Un es taču biju ticies ar jebkuru dzīvnieku - no vaļa līdz kolibrijam pelnu plēksnes lielumā, ar īpatnējiem dzīvniekiem - no žirafes līdz pīļknābim. Tagad beidzot es ieraudzīju ai-ai Džersijā - pētām savus būrus ar tādām acīm, kas, atšķirībā no citiem lemūriem, ir koncentrētas un, šķiet, aiz tām slēpjas ass prāts. Uzzināju, ka visi ir iekārtojušies un labi ēd; tas bija ārkārtīgs atvieglojums. Radās tāda sajūta, ka tūlīt notiks kaut kas nozīmīgs.
Braiens Karols, mūsu zīdītāju pārzinis, atvēra krātiņu un ai-ai skriešus metās viņam klāt. Viņš izcēla dzīvnieku ārā un pasniedza man. Tas bija mazais princis, kuru bija sagūstījis Kventins, — ar milzīgām ausim, krāšņām, mierīgām, tomēr ieinteresētām acīm visskaistākajā krāsā, dīvainām, melnām un mīkstām ķepām un burvju pirkstu, līku kā Viktorijas laikmeta pogu āķi. Es domāju par dzīvniekiem, kurus nupat bijām redzējuši Maurī- cijā, un par to, ko esam viņu labā paveikuši. Ja vien mēs varētu izdarīt to pašu šis dīvaino dzīvnieku kravas labā, kurus esam atveduši! Ja ar mūsu un citu cilvēku palīdzību varētu glābt to, kas atlicis no brīnišķīgās Madagaskaras, un spētu mazā prinča pēcnācējus nogādāt atpakaļ uz salas, tā zināmā mērā būtu cilvēka atvainošanās par to, kā viņš apgājies ar dabu.
Mazais princis vērās mani ar spožām acīm, kustinādams ausis uz priekšu un atpakaļ. Viņš ošņāja manu bārdu un maigi ieskāja to. Tad bezgala viegli iebāza savu burvju pirkstu man ausī.
Mēs bijām veikuši pilnu loku, taču aplis, kā mēs visi zinām, nekad nebeidzas.