Viņš iznāca pa zariem no tumsas - apaļās, hipnotiskās acis mirdzēja, karotēm līdzīgās ausis grozījās uz priekšu un atpakaļ - katra savā nodabā kā radara šķīvji, baltās ūsas raustījās un kustējās kā sensori; melnās rokas ar tievajiem, kaulainajiem pirkstiem, no kuriem trešais bija neparasti garš, pakšķināja pa zaru, kā pianistam spēlējot sarežģītu Šopēna skaņdarbu. Viņš izskatījās pēc Volta Disneja raganas melnā kaķa ar labu tiesu E. T. personības. Ja no Marsa reiz ieradīsies lidojošais šķīvītis, no tā droši vien parādīsies tieši šis radījums. Tas bija Luisa Kerola Rifkarīlis, kas atdzīvojies un "šurp laižas burbuļodams" [2] .
Radījums nosēdās man uz pleca, ar milzīgajām, hipnotiskajām acīm ieskatījās man sejā un viegli kā bārddzinis izlaida slaidos pirkstus caur maniem matiem un bārdu. Viņa izvirzītajā žoklī es saskatīju milzīgus zobus kā kaltus, kas šķita augam ar katru mirkli, tāpēc es sēdēju pilnīgi nekustīgi. Viņš īsi iesprauslojās, kā teikdams "hmm", un ielēca man klēpī. Tur radījums ņēmās pētīt manu pastaigu spieķi. Viņa melnie pirksti slīdēja pa to visā garumā, it kā spieķis būtu flauta. Tad viņš noliecās uz priekšu un šausminošā precizitātē ar diviem milzīgo zobu kodieniem pāršķēla spieķi gandrīz uz pusēm. Pašam par acīmredzamu sarūgtinājumu, viņš tajā neatrada vaboļu kāpurus, tāpēc atgriezās man uz pleca. Tur viņš vēlreiz izsukāja manu bārdu un matus viegli kā vējiņš.
Tad, par lielām izbailēm, viņš atklāja manu ausi. Likās, radījums sev saka - "te noteikti jāslēpjas vislielākajiem un sulīgākajiem vaboļu kāpuriem". Viņš glāstīja manu ausi, kā gardēdis glāsta ēdienkarti, tad ļoti rūpīgi iebāza tajā tievo pirkstu. Samierinājos ar kurlumu - "Bēthoven, dod vietu," nodomāju, "es jau nāku". Sev par lielu pārsteigumu, es tik tikko jutu šo pirkstu, kamēr tas apslēptu gardumu meklējumos iztaustīja manu ausi kā radara zonde. Sapratis, ka ausī neslēpjas gardi un aromātiski kāpuri, radījums vēlreiz sapīcis klusi noteica "hmm" un atkal ierāpās zaros.
Tā bija mana pirmā saskarsme ar Madagaskaras slaidpirkstaini jeb ai-ai, un es nospriedu, ka tas ir viens no neparastākajiem radījumiem, ar kādiem man bijis tas gods iepazīties. Dzīvniekam bija vajadzīga palīdzība, un mums tā bija jāsniedz. Pieļaut tik apbrīnojama un sarežģīta radījuma izmiršanu būtu tikpat neiedomājami kā sadedzināt Rembranta gleznu, Siksta kapellā ierīkot diskotēku vai nojaukt Akropoli, lai tās vietā uzbūvētu Hiltona viesnīcu. Tomēr ai-ai - šis dīvainais radījums, kas Madagaskarā tiek uzskatīts gandrīz vai par mītisku - ir uz izzušanas robežas. Viņš ir mītisks dzīvnieks ne tikai no bioloģiskā viedokļa, bet arī to malagasiešu apziņā, kuru vidū viņš dzīvo un diemžēl iznīkst.
Kad 1782. gadā šo savādo dzīvnieku pirmo reizi aprakstīja, parādījās tāds dažādu anatomisku īpašību juceklis, ka zinātnieki daudzus gadus netika gudri, kas viņš īsti ir. Dzīvnieks acīmredzami nebija parastais vai dārzu lemūrs un kādu laiku savu prāvo zobu pēc tika uzskatīts par grauzēju. Galu galā tika nolemts, ka ai-ai ir vienkārši ai-ai - viens no lemūriem, tomēr unikāls pasaules pilsonis, kas nav līdzīgs nevienam citam dzīvniekam. Viņš tika pagodināts ar savu paša dzimtu un nokristīts daiļskanīgā vārdā: Daubentonia madagascariensis.
Madagaskara ir sala, kurā sastopami daudzi brīnumi un tabu, ko tur dēvē par fady, katrā vietā atšķirīgi, tāpēc nav pārsteigums, ka tik dīvainam evolūcijas produktam kā ai-ai tiek piedēvēts maģisks spēks, kas atšķiras katrā ciematā un ciltī. Dažviet, ja ai-ai tiek atrasts netālu no ciemata, to uzskata par nāves vēstnesi un tāpēc nogalina. Ja ai-ai ir mazs, ciematā varot mirt bērns. Ja liels un balts - briesmās nonākot kāds baltais, ja melns - tad tumšādainais.
Citā salas nostūrī ciematnieks, kas pie savas mājas saticis ai-ai un to nogalinājis, apdomīgi novērš nelaimi, iesviezdams līķi kaimiņa dārzā. Kaimiņš, atradis šo apšaubāmo velti, savukārt steidzīgi pārvieto to uz otra kaimiņa dārzu. Tā ai-ai ceļo cauri visam ciematam, līdz beidzot, par šausmām garāmgājējiem, tiek izmests uz ceļa. Tā ir savdabīga ai-ai vēsts pa ķēdīti: nodod to tālāk, citādi ar tevi notiks kaut kas briesmīgs. Dažos apgabalos nogalinātā dzīvnieka locekļus sasien ar rafijas šķiedrām un to pakarina pie ciemata ieejas, kamēr ķermenis sāk pūt, un vēlāk izbaro suņiem. Vēl citur viņa garais trešais pirksts tiek izžāvēts, un ciemata burvis to izmanto par amuletu labos un ļaunos nolūkos.
Tā kā malagasieši, turpinot līdumnieciskās lauksaimniecības virzienu, izcērt mežus, kas ir salas dzīvības sula, ai-ai un daudziem citiem unikāliem radījumiem draud iznīcība. Kādu laiku pat tika uzskatīts, ka ai-ai jau ir izmiris, bet tad atklājās, ka šis savādais dzīvnieks šur tur vēl saglabājies, taču gandrīz visas šīs vietas atrodas apdraudēto mežu zonā.
Ai-ai zināmā mērā izmanto savu burvju spēku, lai izdzīvotu. Dabiskajām dzīvesvietām izzūdot, viņš okupējis to, ar ko cilvēks šīs vietas aizstājis, - kokosriekstu plantācijas, cukurniedru birzis un krustnagliņu dārzus. Ar lielajiem zobiem tas trepanē kokosriekstus, izdzer sulu un izmanto garo vidējo pirkstu kā āķi, ar ko izķeksē želejai līdzīgo, nenogatavojušos mīkstumu. Ai-ai uzšķērž arī cukurniedres, atstādams stiebrus tukšus kā dīvainus viduslaiku mūzikas instrumentus. Tas sagrauž krustnagliņu kokus, meklēdams vaboļu kāpurus. Ciematniekam, kura dzīve atkarīga no, teiksim, piecām kokospalmām, sīciņa cukurniedru lauciņa un pusduča krustnagliņu koku, ai-ai no mītiska briesmoņa pārvēršas radījumā, kas var uz visiem laikiem iznīcināt viņa ienākumus. Tādējādi vai nu nogalini kaitnieku, vai pats mirsi badā.
Mežu masveida iznīcināšanas ātrums nesamazinās, izolētās vietas, kur ai-ai piekopj laupītāja dzīvesveidu, arvien vairāk izzūd. Pastāv cerība, ka iznīcības vietā drīz tiks ieviestas jaunas, gudras lauksaimniecības metodes. Tikmēr, lai glābtu ai-ai kā sugu, atsevišķus dzīvniekus nākas izmitināt nebrīvē: ja savvaļas apstākļos tie iznīks, mums atliks vismaz daži, kurus palaist brīvībā to dabiskajā vidē (ja tāda, protams, vēl pastāvēs). Patlaban astoņi ai-ai dzīvo Djūka Universitātes primātu centrā ASV un viens Vincennes zoodārzā Parīzē. Ir ļoti svarīgi nogādāt nebrīvē vēl dažus dzīvniekus, lai izveidotu dzīvotspējīgas vairošanās kolonijas. Tāpēc Džersijas Dzīvās dabas aizsardzības trests nolēma doties glābšanas ekspedīcijā, lai veiktu kaut vai tādu uzdevumu.
Tā nu šis ir stāsts par to, kā mēs medījām zvēru ar burvju pirkstu, un par piedzīvojumiem, kādi mums atgadījās. Tas ir arī stāsts par Madagaskaras milzu kāmjiem, Morandavas plakan- astes bruņurupučiem un pelēkajiem lemūriem no izzūdošā ezera niedrāja. Es arī ceru, ka tas kaut nedaudz iepazīstinās jūs ar vienu no brīnumainākajām salām pasaulē.