Reiz es teicu, ka Madagaskara atgādina nevīžīgi pasniegtu omleti Indijas okeānā pie Āfrikas austrumu krasta, no kura tā tikusi atrauta pirms miljoniem gadu. Kā visas labākās omletes, kas prasmīgi vai neprasmīgi pagatavotas, tā pildīta ar dažādiem labumiem. Madagaskara ir ceturtā lielākā sala pasaulē, deviņdesmit procentu tās floras un faunas nav atrodami nekur citur. Āfrikā sastopama viena resnvēderainu baobabu suga, toties Madagaskara lepojas ar septiņām. Madagaskarā mājo divas trešdaļas pasaulē sastopamo hameleonu, no tik maziem kā sērkociņš līdz gandrīz tik gariem kā cilvēka roka. Un tā - vēl un vēl, kamēr salas bagātīgā bioloģiskā balva vērotāju pilnīgi apstulbina. Tā ir dārgumu krātuve, un, ja vien tās noslēpumainos mežus atstātu neskartus un uzmanīgi izpētītu, tur joprojām varētu atrast jaunas, pārsteidzošas sugas. Madagaskara ir apbrīnojama brīnišķīgu, draudzīgu cilvēku apdzīvota zeme, kas tūkstošiem jūdžu garumā gurdi stiepjas zivīm un daudzkrāsainiem koraļļu rifiem pārbagātajos zilajos ūdeņos. Tās meži ir visā daudzveidībā - no bieziem tropu līdz kalnu mežiem, no sausa lapu koku vai skujkoku meža, kas ir ass kā ezis, līdz tikai sešas collas augstam pundurkoku mežam. Šajos mežos mitinās gan lemūri četrgadīga bērna augumā, gan ari tik mazi, ka var ietilpt kafijas tasē. Tajos sastopamas meža utis golfa bumbiņas lielumā un tik lieli naktstauriņi kā Reģenta [3] stila vēdekļi. Dodoties tādā ekspedīcijā kā mūsējā, ir stingri jāturas pie nospraustā mērķa, lai apkārtējie brīnumi pētnieku nenovirzītu no ceļa.
Milzīgā sala patiesībā ir miniatūrs kontinents, kura klimats mainās no mitri tropiskā austrumos līdz vēsam Vidusjūras augstienēs un cepinoši karstam dienvidos - tuksnesim līdzīgajos dzelkšņainajos mežos. Antropologiem joprojām nav izdevies atklāt mīklu, kad šo vietu pirmo reizi sākuši apdzīvot cilvēki: malagasiešiem ir taisni mati, un viņu valodā saklausāma līdzība ar malajiešu-polinēziešu izrunu. Diskusijas par to, kā viņi parādījušies Madagaskarā, ir plaši izvērstas. Vai tie ieradās ar Kon-tiki tipa plostiem vai ar laivām no Malaizijas apgabala, vai pa sauszemi gar Āfrikas krastiem? Neviens nav īsti pārliecināts, bet šis jautājums nodrošina antropologiem plašu diskusiju un dedzīgu strīdu lauku; viņi pēta tik dažādus pierādījumus kā valoda, aušana un stelles, mūzika un mūzikas instrumenti, mirušo izrakšana un daudz ko citu. Pieņemts, ka Homo sapiens pirmo reizi kolonizējis Madagaskaru mūsu ēras 500. gadā, un, kā vienmēr, faunai tas bijis liktenīgi.
Lemūru priekšteči parādījušies jau pirms piecdesmit miljoniem gadu un attīstījušies daudzos dīvainos veidos, kāds no tiem izaudzis pat tik liels kā teļš. Tur mitis arī pasaulē smagākais putns: gigantiskais, strausam līdzīgais ziloņputns Aepyor- nis, kurš, kā uzskata, kalpojis par iedvesmas avotu leģendai par
Sindbada Rohu - putnu, kas no gaisa uzklupis ziloņiem un nesis tos uz ligzdu pārtikai. Kaut ari Aepyornis bija milzīgi liels, tas nespēja izrīkoties ar ziloņiem tik asprātīgā veidā, pat ar to mazuļiem ne, jo, tāpat kā strauss, bija nelidojošs putns. Pastāv uzskats, ka bagātīgais oriģinālās faunas klāsts droši vien bijis tikpat rāms kā lielākā daļa radījumu, kas nepazīst cilvēku; dzīvnieki tikuši bez žēlastības medīti, un to mežu mājokli iznīcināti, lai atbrīvotu vietu labības laukiem un ganībām. Samērā īsā laikā izzuda visi milzu lemūri un Aepyornis. Pret šo gigantisko putnu cilvēks bijis absolūti tuvredzīgs, jo, ja to padarītu par mājputnu, viena pati milzīgā ola varētu nodrošināt ar omelette aux fines herbes[4] visas būdas palielā ciematā.
Arābi, protams, zināja visu par Madagaskaru un 1300. gadā nodibināja tur apmetnes. Vēlāk, 1500. gadā, Madagaskaru, kas gan nekad nebija nozudusi, savos garšvielu salas meklējumos atrada "nenogurdināmie atklājēji" portugāļa Diego Diasa vadībā, taču Diasa mēģinājumi nodibināt salā apmetni cieta neveiksmi. Piecpadsmitajā gadsimtā ciltis sāka apvienoties, un rietumos izveidojās Sakalava karaliste. Sešpadsmitā gadsimta sākumā salas austrumos bija izveidojusies plaša pirātu apmetne ar visiem ierastajiem paradumiem - asiņu nolaišanu, šļūkšanu pa dēli un dižošanos, izpriecām izmantojot laupīšanu un izvarošanu. (Tagad mēs to visu, protams, varam redzēt televīzijā.) Par spīti tam, austrumu tautiņas viegli apvienoja cilvēks, kura tēvs bijis pirāts. Sešpadsmitā gadsimta beigās salas centrālajās augstienēs uzplauka Merina karaliste, kuru pārvaldīja karalis ar neticamu vārdu - Andrianampoinimerina, gandrīz neglābjami radīdams saviem pavalstniekiem žokļu krampjus.
Tad apkārt sāka ložņāt misionāri. Kamēr valdīja dažādi karaļi un karalienes, kuru vārdi bija gari kā komētas aste, viņu panākumi bija diezgan mainīgi, līdz 1869. gadā karaliene Rana- valona II ļāvās kristīties. 1895. gadā salā tika nodibināts franču protektorāts un kopā ar daudzām citām paražām ieviests rokas spiediens, skūpstīšana uz abiem vaigiem un pārmērīgs pļāpī- gums. Vēl gadu vēlāk Madagaskara kļuva par Francijas koloniju, un - tipisks koloniālās pateicības žests - karaliene Ranava- lona III tika izraidīta trimdā uz Alžīru, kur galu galā nomira. Monarhija tika izformēta, bet karalienes pīšļi 1938. gadā pārvesti atpakaļ Madagaskarā.
1960. gadā sala atguva pilnīgu neatkarību. Kaut arī tās valdība septiņdesmitajos gados bija noskaņota pret Rietumiem, tomēr tā izrādīja lielāku iecietību pret valstīm, kurās dzīve bija nodrošināta labāk nekā tajās, kas atradās marksisma-ļeņi- nisma pakļautībā.
Antananarivo izskatījās tik labi, cik vien iespējams: malaga- siešu īpatnējās, staltās sarkano ķieģeļu mājas ar koka balkoniem stāvēja plecu pie pleca, pamīšus ar modernajiem biroju blokiem, un starp tām stiepās bedrainās ielas. Lielais centrālais Lakonosija ezers bija tumšs kā ahāts, un ziedlapas no simtiem žakarandas koku tā apkaimē bija izveidojušas zilu paklāju, pa kuru traucās satiksme. Gan mašīnas, gan cilvēki, kas steidzās gar ezera malu, bija rotāti ar zilajām ziedlapām. No tāluma milzīgie zaļie koki izskatījās kā ar lieliem, baltiem ziediem klāti, un tikai tad, ja kāds no šiem "ziediem" pacēlās spārnos lēnā, graciozā lidojumā, atklājās, ka kokos apmetušies tūkstošiem govju gārņu un sudrabgārņu; putni lidoja pāri pilsētai uz rīsu laukiem zivju un varžu medībās.
Kā vienmēr dzīvnieku vākšanas ekspedīcijās, mēs bijām
pretrunīgās informācijas pārpilni; labu gribēdami, cilvēki lēja to mūsu apjukušajās ausis, šajā gadījumā - malagasiešu, franču un angļu valodai līdzīga maisījumā.
- Kādi ir ceļi posmā no A uz B? - mēs jautājām.
- Mon dieu!* Nemaz nemēģiniet tikt cauri, - iekliedzās mūsu informētājs, šausmās atsprādzis atpakaļ. - Uz ceļiem ir bedres vīna mucu lielumā, un šur tur ceļš vispār pazūd.
No citiem labvēļiem mēs smēlāmies ziņas, ka tie paši ceļi ir gludi kā galds, grumbuļaini kā krokodila mugura vai tieši kā Rue de Rivoli**, tikai vēl labāki.
- Kā ar prāmjiem? - mēs cerīgi apjautājāmies.
- Ar prāmjiem? Ma foi***, tie nekad nepienāk laikā, un nepareiza plūdmaiņa jūs var noturēt uz prāmja divdesmit četras stundas vai vēl ilgāk.
- Ar prāmjiem? Neraizējieties, tie ir lieliski, precīzi kā pulkstenis.
— Un tā visu laiku: ņemiet līdzi rīsus, neņemiet līdzi rīsus; ņemiet līdzi ellu, nenemiet līdzi ellu; ņemiet līdzi konservus, ne- apgrūtiniet sevi ar konserviem. Anamatarateviolala - pilsēta, kuras vārds viegli plūst uz mēles, ir aprakstīta tik jūsmīgi, ka mēs esam gatavi tajā atrast gan Harrods, gan Fortnum veikalus. Taču cita uzticības persona apgalvo, ka šī vieta gastronomiskā
zinā ir īsts tuksnesis.
- Meklējiet Pjēru, - mums ieteica. - Viņš ir īsta informācijas krātuve. - Kā lai viņu atrod? - Ak, vienkārši pajautājiet jebkuram uz ielas. Visi pazīst Pjēru, viņš tur ir vispopulārākā persona. Viņš var nokārtot pilnīgi visu. Viņš jums atradīs dinozauru Eifeļa
* Mon dieu! (fr.) - mans dievs! ** Rue de Rivoli -ļoti plata un taisna iela Parīzē. *** Ma foi (fr.) - nudien, patiesi.
torņa galā vai saldētavu Ziemeļpolā. - Mēs sākam ilgoties satikt šo brīnumdari - pieglaust galvu viņa godīgajām krūtīm un uzticēt visu savu problēmu atrisināšanu. Protams, nonākuši Anamatarateviolalā, mēs tur neatrodam ne Harrods, ne Fort- num, ne arī kādu, kas pazītu Pjēru.
Tas viss notiek Kolberta viesnīcas bārā, kur vairāki galdi sastumti kopā, lai pie tiem varētu iekārtoties visi dedzīgie labvēļi. Uz galdiem ir vesels alus un kokakolas pudeļu mežs, un rēķinu kaudze ir tik bieza kā Gūtenberga Bībeles korektūra. Starp pudelēm saliktas kartes, informācijas bukleti un drudžaini aprakstītas piezīmju lapiņas, kuru atšifrēšanai vēlāk jāsauc palīgā Skotlendjarda grafologs. Mūsu priekšā griežas seju kaleidoskops - baltas, cafe au lait[5], šokolādes brūnas un dzeltenas kā kazāda.
Kad beidzot nokausēti tiekam gultā, mums uzbrūk moskīti, un katrs no tiem ar savu flautu piebalso kukaiņu Mocarta operai. Ūdens vannā ir tumši brūns un ož pēc vaniļas. Rīta tēja, ko pasniedz pieklājīgs malagasietis, arī ir tumši brūna un ož pēc vaniļas, jaunai dienai austot, es nedroši prātoju, vai viņš virtuvē vienkārši nepielej tējkannu ar karstu ūdeni no krāna. Tomēr agrīnas brokastis, kas sastāv no mango, ananāsiem, līčijiem un svaigas zemeņu sulas, uzmundrina un atdzīvina.
Lai izvairītos no informētāju bara, kas dedzīgi gaida mūsu parādīšanos bārā, mēs izlavāmies no viesnīcas pa aizmugures durvīm un dodamies spirdzināt garu uz zoma - vienu no aizraujošākajiem tirgiem pasaulē.
Tur zem neskaitāmiem baltiem sauljumiem, kas liek tirgus laukumam no tālienes izskatīties pēc sēņu lauka, atrodas pilsētas ēdinātava. Tur ir pākšaugu piramīdas - sarkanas, zaļas un dzel- tenbrūnas; garšaugu buntes, satītas no dīvainas formas lapām visās zaļās nokrāsās, tās izskatās pēc lopbarības krājuma, ar kuru pietiktu pat burves ērzelim; veselas kaudzes salātu un kressalātu, no kuriem pil ūdens un kas mirdz kā tikko nolakoti; milzums garšvielu pulvera - krāsas uz malagasiešu Ticiāna vai Rembranta paletes - tumši brūns, sārts, kraplaks, zaļš, zils, kvēlojoši sarkans un dzeltens, - maigas kā krokusa pumpurs, un visas tā vien gaida, lai tiktu sajauktas ar eļļu un varētu izpludināt savus neskaitāmos aromātus uz mēles; visdīvaināko formu un krāsu pupu maisi - dažas ir apaļas, dažas kā ķieģeļi, dažas mazas kā kniepadatas galviņas ar tādu kā glītu, mazu, melnu rāvējslēdzēju vienā malā. Turpat līdzās lakricas kokainie gabali un vaniļas pākstis ar asu un kodīgu aromātu, kaudzēm nefrītzaļu piļu olu, un blakus tādas pašas vistu olu grēdas - baltas kā krīts vai brūnas kā grauzdiņi. Zem šīm nojumēm nekārtīgās, niknās buntēs ar sasietām kājām guļ vistas kā dzīvas putekļu slotiņas un klusi pēkšķina pīles, nervozi vērdamās garām plūstošo brūno kāju mežā.
Aizgriezušies no šīs ainas, mēs uzdūrāmies milzīgām sīku zivtiņu bļodām, kas laistījās kā sudraba monētas, un rindās saliktām lielākām zivīm, melnām kā ogles. Cieši līdzās cita citai gulēja lielas karpas pilnā krāšņumā, īgni uzmetušas lūpas; zivju lielās zvīņas bija apmalotas ar sudrabu vai zeltu, tā ka karpas izskatījās plāksnīšu bruņukreklos tērptas. Turpat netālu arī gaļas stendi - savādo, kumpo zebu liellopu pēdējā atdusas vieta, pār viņu asiņainajiem ķermeņiem pulsēja mušu līķauts. Netālu atradās bļoda ar nodīrātām un vārītām zebu lūpām - caurspīdīgām, želejveidīgām, trīsuļojošām kā netīri kurkuļi, šur tur vēl rēgojās pa kādam saram. Pāri bļodai bija noliekusies mūžveca, skrandās ģērbusies sieviete ar tik grumbainu seju kā valrieksts un ar skārda dakšu stūķēja šos pretīgos kumosus savā bezzobainajā mutē. Bet blakus viņai atradās letes, noklātas ar brīnišķīgi izšūtiem galdautiem un kleitām, un liels daudzums lielisku, svaigu ziedu. Tas bija gluži kā atrast varavīksni morgā. Līdzās šiem galdiem drūzmējās grīļīgas rafijas grozu kaudzes - kā brendija cepumi, tik skaisti, ka gribējās tos apēst.
Zoma skatu, skaņu un smaržu spēcināti, mēs atgriezāmies savā viesnīcas istabā noturēt kara apspriedi, piesardzīgi izvairīdamies no informētāju pārpilnā bāra, kuri visi vāvuļoja savas pretrunīgās ziņas.
Mēs bijām četri: mana sieva Lī, es pats, izstīdzējušais, nesatricināmais Džons Hārtlijs, mans ilggadējais personīgais asistents, un Kventins Bloksams, mūsu reptiļu mītnes pārzinis - garš, muskuļots vīrs ar apņēmības pilnu seju, kas atgādināja "Buldogu" Dramondu, kurš dodas glābt savu sievu Filisu no nepārspējamā nekauņas Karla Petersona ķetnām [6] . mēs sēdējām, dzērām alu un apspriedām sava ceļojuma modus ope- randi[7]. mums vajadzēja doties uz trim vietām: uz Mananaras rajonu salas austrumos, kur cerējām atrast nenotveramo ai-ai, uz mežiem pie Morandavas rietumos, kur bija nosacīti drošs plakanastes bruņurupuču jeb kapidolo un milzu kāmju jeb truškāmju patvērums, un uz Alaotra ezeru, kur niedrājos zaglīgi lavījās mazais un kautrais pelēkais lemūrs.
Visbeidzot mēs nolēmām sadalīt savus spēkus, lai ietaupītu laiku. Džons un Kventins ar mūsu abām Toyota Land Cruiser automašīnām (vienu bija dāvinājusi mūsu māsas organizācija- Starptautiskais Dzīvās dabas aizsardzības trests, otru - dāsnā Toyota kompānija) brauktu uz Morandavu un iekārtotu tur nometni. Pa to laiku es kopā ar Lī dotos uz Alaotra ezeru ziemeļaustrumos un mēģinātu atrast pelēkos lemūrus. Ja mums veiktos, mēs lemūrus aizvestu un iekārtotu Tsimbazazas zoodārzā Antananarivo, tad lidotu pie pārējiem uz Morandavu. Mums visiem šis plāns šķita teicams, un, sava lēmuma uzmundrināti, mēs devāmies lejā un pasūtījām svētku mielastam pāris dučus mazu, saldu un sulīgu malagasiešu austeru.
Lai piepildītu Alaotra ezera plānu, mēs bijām nodrošinājušies ar Olivjē Legrāna (viņš tikko bija publicējis tik ļoti nepieciešamo Madagaskaras putnu rokasgrāmatu) un viņa daiļās un ārkārtīgi apdāvinātas sievas Lisjēnas palīdzību. Lisjēna bija daudz nopūlējusies, lai izsekotu un notvertu divu sugu putnus - Madagaskaras pīli un dūkuru, kas abi bija raksturīgi tikai šim ezeram un tika uzskatīti par izmirušiem. Viņa mums teica, ka ezera apkārtnē nav iespējams strādāt bez Mihantas palīdzības. Mana sirds sažņaudzās. Vai šis bija vēl viens no tiem nenotveramajiem Pjēriem, kuri nozuda, līdzko parādījāmies tuvumā? Tomēr nē, es nebiju pareizi novērtējis Lisjēnu - nākamajā rītā viņa parādījās, vienādos daudzumos izstarodama burvību un lietpratību, un vilka līdzi tauvā apburošu malagasieti ar platu, laimīgu smaidu un humorpilnām acīm. Viņš bija ceturtā kursa medicīnas students, dzimis vienā no neskaitāmajiem ciemiem Alaotra apkārtnē, un tādā kārtā gandrīz it visur tajā pusē viņam bija papilnam brālēnu, māsīcu, tēvoču, tanšu, brāļadēlu un māsasmeitu. Mihanta nekavējoties prasmīgi pārņēma visa pasākuma vadību. Mums vajadzēja lidot uz ezeru ar lidmašīnu un atgriezties no turienes ar vilcienu, vedot visus iegūtos dzīvniekus. Taču Mihanta grasījās arī uz ezeru doties ar vilcienu, nogādāt tur mūsu dzīvnieku būrus, nolīgt istabu viesmājā [8] un transportu, kas mūs vadātu izlūkbraucienos pa apkārtējiem ciematiem, kur varētu slēpties kāds pelēkais lemūrs (Hapale- mur griseus alaotrensis). Viņš paskaidroja, ka patlaban esot ļoti piemērots gadalaiks lemūru medībām, jo šajā laikā vietējie dedzinot lielus niedrājus savu rīsa plantāciju paplašināšanai. Tādā kārtā no liesmām bēgošos lemūrus vietējie vai nu nositot un pārdodot kā ēdamo, vai notverot un pārdodot kā mājdzīvniekus. Lieki teikt, ka tas viss bija nelikumīgi, tomēr allaž turpinājās.
Alaotra ezera stāsts ir drūms un, baidos, raksturīgs it visur Madagaskarā. Vispirms jāpiebilst, ka šis ezers - lielākais Madagaskarā - ir salas rīsu krātuve un nodrošina tās ievērojamās vajadzības. (Malagasieši patērē vairāk risu uz vienu iedzīvotāju nekā jebkura cita tauta.) Ezeru ieskauj nolaidenu kalnu loks, kas reiz bijis klāts ar mežiem. Tomēr gadu gaitā šis dabiskais ezera aizsargvalnis ticis nolīdzināts lauksaimniecības vajadzībām. Tādējādi mežu vairogs izcirsts, un pārpalikušais augājs saglabājies tikai dažus gadus, pēc tam kalni pamazām sākuši sairt. Kad koku saknes vairs nesaturēja augsni savā vietā, tā sāka slīdēt uz leju ezerā kā sarkans šļūdonis, pamazām piepildīdama ezeru ar sanesām un nogulumiem, tādā kārtā liekot tam lēnām izzust. Nu ezers vairs nav Madagaskaras rīsa krātuve, un valstij nākas šo pamatproduktu ievest un maksāt par to ar valūtas krājumiem no savas vārgās ekonomikas.
Malagasiešus par to nevar vainot - drīzāk tos, kuri te valdīja pagātnē. Zemniekam meža izciršana nešķiet ekoloģiska katastrofa, bet gan veids, kā iegūt mazliet augsnes, kas uz dažiem gadiem nodrošinās viņam ražu, turklāt nocirstais mežs apgādā zemnieku ar kurināmo. Tā rīkojušies jau viņa tēvutēvi, kāpēc lai viņš tā nedarītu? Viņš nezina, ka šobrīd tādu kā viņš ir piecas reizes vairāk nekā vectēva laikos un ka šī dabas bagātību izšķērdēšana liks viņa mazbērniem ciest badu.
Mūsu lidojums uz Ambatondrazaku, lielāko pilsētu Alaotra ezera piekrastē, bija neticami nomācošs. Jūdžu jūdzēm kalnainas zemes, kas reiz bijusi klāta ar mežiem, bet tagad rēgojas kaila un miljoniem sarkanu kroku - augsnes erozijas zīmju - izvagota. Lidojums ilga trīs ceturtdaļstundas, un visu šo laiku mēs zem sevis neredzējām neko citu, kā vien šausminošo ainavu. Es teicu Lī: "Tas ir kā lidot virs Sahāras," un viņa atbildēja: "Tieši tā Sahāra ir radusies."
Mēs nosēdāmies lidlauka zālienā, un lidaparāts pa to brau- kalēja, kamēr nonāca līdzās mazai ēkai, kas izrādījās kontrol- tornis, bārs un bagāžas izsniegšanas vieta vienlaikus - turklāt nekas no tā tobrīd nedarbojās. No Mihantas nebija ne vēsts, un es atkal sāku prātot, vai viņš nav kāds mītisks tēls. Mēs sakrāvām savu bagāžu ārpusē pie lidostas ēkas (ja to tā var nosaukt) un lūkojāmies uz garo, bedraino, sarkanu dubļu un mirdzošu peļķu klāto ceļu - naktī acīmredzot bijusi pamatīga lietusgāze. Ceļš izzuda mežā, bet Mihantu nekur nemanīja. Netālu stāvēja sagrabējis taksometrs, kurā bija ievietojusies ļoti ražena mala- gasiete, viņas tikpat raženā meita un mazulis.
- Brauksim uz pilsētas centru un sūtīsim izlūkus no turienes, - es ierosināju Lī. - Palūgsim šiem te mūs aizvest.
Lēdijas ar laipnu skatienu un platu smaidu uzņēma mūs mašīnā. Tik daudz vietas mums pietika. Mēs braucām prom pa ceļu, mašīnas atsperes pie katras bedres protestēdamas čīkstēja, un peļķu ūdens zem riteņiem uzšļācās kā asinis. Kad bijām kā uz batuta nolēkājuši apmēram ceturtdaļjūdzi, šajā laikā uzzinādami raženās dāmas privātās dzīves visintīmākos sīkumus, parādījās vēl viena mašīna ar žestikulējošu Mihantu tajā. Tā nu juceklīgajā, sarkanajā peļķu klajumā mēs pārmijām mašīnas un komplimentus, un Mihanta, nemitīgi atvainodamies, aizveda mūs uz viesmāju.
Pēc malagasiešu standartiem tā bija varena celtne, ko vadīja ķīnietis un viņa sieva malagasiete un kas bija lieliski novietota tieši iepretī Ambatondrazakas tirgum. Pēc manām domām, tas bija apburoši, tomēr arī pamatīgi novērsa uzmanību. Sēžot lejā bārā-atpūtas istabā-restorānā, pa trim logiem varēja lūkoties pāri ielai uz tirgu, kas darbojās no ausmas līdz rietam.
Es tūdaļ ievēroju, ka visas sievietes nēsā cepures. Tas mani savaldzināja, jo man ļoti patīk sievietes cepurēs. Elegantas ma- lagasietes slīdēja gar logiem, ietinušās daudzkrāsainos audekla lamba (tajos viņas nēsā arī uz muguras uzsietos bērnus), pasle- pus lūkodamās uz apkārtējiem no brīnišķīgo pīto cepuru plato malu apakšas. Jaunākajām, protams, bērnu vēl nebija. Tās slīdēja garām, aptinušas savas lamba tā, lai atklātu katru aicinošo ķermeņa izliekumu, un viņu acis no platmalaino galvassegu apakšas lūkojās lielas un melnas kā zīdkoka ogas. Tas bija apburošs skats, tomēr, tiešāk izsakoties, ne gluži tas, pēc kā biju šurp ieradies.
Mūsu istaba bija liela, piebāzta ar nevajadzīgām mēbelēm, un gulta likās darināta tieši svētā Augustīna vajadzībām - lai laupītu drosmi nodoties gan seksam, gan miegam. Logiem priekšā bija režģi, kas piešķīra vietai vieglu Alkatraza [9] noskaņu. tomēr, pēc malagasiešu standartiem, Mišelina ceļvedī šī istaba tiktu novērtēta ar trim zvaigznītēm.
Tiklīdz ieradāmies, man uzbruka vēdergraizes, kādas cilvēku bieži piemeklē tropos. Šādas lēkmes var būt vieglas, postošas vai sāpīgas. Mans gadījums bija pēdējais no iepriekš minētajiem. Lielos daudzumos lietoju zāles un cerēju uz to labāko, jo Mihanta bija mūs informējis, ka pirmais šobrīd darāmais mums ir iepazīšanās ar diviem vietējiem priekšsēžiem (katrs atrodams savā ezera krastā), kuru teritorijās mēs grasāmies darboties.
Viņš bija nolīdzis lielu, izskatīgu malagasieti, ko pilnīgi neticamā kārtā sauca par Romulu, lai tas aizvestu mūs turp un atpakaļ ar savu apdauzīto mašīnu, kas izskatījās kā paglābta no izgāztuves. Visi logi bija nolaisti, un rokturu to aizvēršanai nebija. Vienas no aizmugurējām durvīm bija saņurcītas, trūka abu stikla tīrītāju, gan automobiļa priekšējā, gan pakaļējā daļa bija kādreiz nonākusi tiešā kontaktā ar ķieģeļu sienu, riepas tik kailas kā maitu lijas pakausis, un izpūtēja caurule vilkās pakaļ, nemuzikāli skrāpēdamās pa zemi. Tomēr motors zināmā mērā darbojās, sēkdams un pukšķēdams, reizēm noslāpdams un apstādamies.
Šajā sagrabējušajā transporta līdzeklī mēs braucām uz pilsētas nomali, lai satiktos ar pirmo no priekšsēžiem. Tas bija ārkārtīgi inteliģents un enerģisks vīrs, sarokojušies mēs tūlīt pat sapratām, kā viņš sasniedzis šo posteni. Lī rūpīgi izskaidroja viņam mūsu misijas mērķus, un priekšsēdi nepārprotami ietekmēja ne tikai Lī franču valodas zināšanas, bet arī viņas personība. Viņš reizi vai divas pameta uz mani draudzīgu aci, bet visu pārējo laiku kā piekalts lūkojās uz Lī un beidzot apsolīja, ka darīšot visu, ko mēs vēlamies. Es jutu - ja vien mēs palūgtu, viņš Alaotra ezeru ar prieku pasniegtu Lī kā dāvanu. Mēs šķīrāmies laba vēlējumu brāzmās un tad braucām uz ezera rietumkrastu tikties ar otru priekšsēdi.
Brauciens bija nomācošs. Viļņotie kalni, kas ieskāva ezeru, bija kaili, un līdzenie laukumi, ko reiz klājis ūdens un auglīgas rīsu plantācijas, tagad tukši un aizsērējuši. Starp nezāļu puduriem, kas auga vietvietām, izklaidus ganījās daži zebu un zosu bariņi. Tā bija posta ainava. Labu gabalu tālāk varēja saskatīt ezeru un niedru laukus, mūsu meklēto lemūru arvien vairāk izzūdošās mājas.
Amparafaravolo ciemats bija liels un izskatījās diezgan pārticis: kleķa mājas bija apjumtas ar niedrēm, sabiedriskās ēkas būvētas no ķieģeļiem. Vienā no šādām celtnēm mēs tikām ievesti priekšsēža uzgaidāmajā telpā. Diemžēl pats priekšsēdis bija aizņemts sanāksmē un nevarēja ar mums tikties, bet pulksten divos trīsdesmit mūs pieņemšot viņa vietnieks. Tobrīd manis izlietoto antibiotiku nomierinošā iedarbība bija beigusies. Es jutos tā, it kā manā vēderā būtu iespiedies sevišķi trakulīgs kro- kodils, un tualetes sasniedzamība kļuva par obligātu prasību. Tāpēc mēs devāmies uz vietējo viesmāju un ieturējām neinteresantas, tomēr pieklājīgas pusdienas.
Precīzi pustrijos mūs ielaida priekšsēža vietnieka kabinetā. Vietnieks bija garš, slaids malagasietis ar sarmaini baltiem matiem, ģērbies nevainojamā baltā linu uzvalkā, ar koši sarkan- dzeltenu fulārzīda kaklasaiti kā orhideju pušķi ap kaklu. Ieloces viņa biksēs būtu ielīksmojušas pašu Monsieur Giljotīnu [10] . viņš pieklājīgi uzklausīja, kā Lī apraksta mūsu meklējumus, taču bija skaidrs, ka viņš interesējas pats par sevi vairāk nekā par jebko citu. Tas bija visīstākais birokrāts. Kamēr Lī runāja, aiz loga griezīgi klaigāja agresīvs gailēns, klāstīdams visai pasaulei, ka šī esot viņa teritorija, un blakus istabā kāds uz akordeona centās nospēlēt "Klusa nakts", bet otrajā pantā piedzīvoja neveiksmi. Mūsu draugs baltajā uzvalkā teica, ka ar prieku uzrakstīšot vēstuli, kura, kā viņš apgalvoja, atvēršot mums visas durvis. Tad viņš pasauca sekretāri un, kamēr tā pacietīgi sēdēja, ar roku uzrakstīja vēstuli un pasniedza viņai pārrakstīšanai ar rakstāmmašīnu. Sekretāre paņēma vēstuli, un mēs dzirdējām, ka viņa sāk rakstīt tā, it kā tai būtu viens vienīgs pirksts.
Tobrīd mani sāpīgie vēdera krampji un nepieciešamība pēc tualetes sasniedza visaugstāko pakāpi. Tā vien likās, ka vēstule būs tik gara kā Anglijas zemes īpašumu reģistrs, tāpēc pieprasīju, lai man parāda ceļu uz vietu, ko amerikāņi korekti dēvē par "komforta istabu". Mani izveda aiz ēkas, kur mani ar nicinājumu nopētīja rupjbalsīgais gailēns, un norādīja uz gāzbetona namiņu apmēram mazas bufetes lielumā. Iegājis tajā, es nospriedu, ka šo iestādījumu pat grieķu krodzinieks būtu uzskatījis par nehigiēnisku. Būcenī bija divi cementa pakāpieni un caurums grīdā. No cauruma plūstošās draudīgās, negausīgi svelpjošās un čaukstošas skaņas lika man noprast, ka dalu šo aromātisko buduāru ar divpadsmit miljoniem tārpu. Vēl bez šiem kompanjoniem te mitinājās vislielākie tarakāni, kādus jebkad biju redzējis. Radījumi bija ievērojami garāki par manu īkšķi, šokolādes un bronzas krāsā, un slīdēja tikpat klusi un mirdzoši kā tikko ražoti Rolls-Royce automobiļi. Ārpusē cilvēks ar akordeonu joprojām centās apgūt "Klusa nakts", un agresīvais gailēns viņam pievienojās. Neviens no viņiem nespēja tikt galā ar otro pantiņu.
Es atgriezos birojā, un visbeidzot vēstule tika pabeigta. Vietnieks to plašā žestā parakstīja, un mēs cēlāmies, lai dotos prom, kad viņa birokrātiskā acs saskatīja trūkumu dokumentā. Izrādījās, ka mūsu uzvārdā izlaists viens burts. Tāpēc vēstule tika atdota atpakaļ apmulsušajai, norātajai sekretārei, un mēs no jauna apsēdāmies. Pēc veselas mūžības, kuras laikā muzikants nekādi neprogresēja, jaunā vēstule tika uzrakstīta, pārbaudīta, visbeidzot parakstīta, un mēs devāmies prom. Viss pasākums bija laupījis pusotru stundu, un, vēlāk izrādījās, ka šī vēstule mums ne reizi nebija vajadzīga.
Pa to laiku Mihanta kaut kādā mistiskā veidā bija atklājis, ka viņa māsīcai, kas dzīvo ciematā apmēram trīs jūdzes tālāk, pieder pelēkais lemūrs, un mēs braucām turp, lai par to pārliecinātos. Tiklīdz mēs tur nonācām, Mihanta izkāpa no mašīnas, malagasiešiem raksturīgā veidā kaitinoši klusi izgaisdams kā dūmu mākulis un tad no jauna triumfējoši parādījās, nesdams rafijas grozu, kurā tupēja sarāvies, no bailēm vai prātu zaudējis pusaugu lemūrs. Atklājās, ka tajā dienā Mihantas māsīca bija apmeklējusi tirgu un pamanījusi, ka četri vai pieci lemūri tiek pārdoti ēšanai. Viņa vienu bija nopirkusi par karalisku cenu - septiņdesmit pieciem pensiem - un nolēmusi pagatavot no tā gardu sautējumu savam vīram. Mēs atlīdzinājām viņai izdevumus un paskaidrojām, ka nogalināt, gūstīt vai ēst šos dzīvniekus ir pretlikumīgi - Mihantas māsīca par šo faktu neko nezināja un bija ļoti pārsteigta.
Tas bija tipisks piemērs, kā dzīvniekam tiek piešķirta "aizsardzība uz papīra". Tas notiek ne tikai Madagaskarā, bet arī visur citur pasaulē. Ir izdots likums par sugas aizsardzību, taču valsts iedzīvotāji par to nav informēti, un nepietiek naudas, lai nodrošinātu likuma ieviešanu dzīvē. Tādējādi likumam nav nekādas nozīmes.
Mazais nabaga radījums bija tā pārbijies, ka es nolēmu viņu lieki nesatraukt, pārvietojot no groza uz mūsu ceļojuma krātiņu. Lī sēdēja ar rafijas grozu klēpī, stingri turēdama to ciet, ja gadījumā lemūrs pēkšņi censtos izrauties brīvībā. Es nolēmu, ka manas zināmā mērā nedrošās veselības pēc mums tagad jāatgriežas viesmājā, kur man būs pieejamas daudzmaz civilizētas labierīcības. Kamēr vakara krēslā ripinājāmies uz priekšu, kāds vīrs pēkšņi izlēca ceļa vidū, vicināja rokas un kliedza. Par laimi, viena no retajām ierīcēm, kas Romula mašīnā darbojās, bija bremzes, tomēr ar visu to vīrs bija par mata tiesu no nāves.
Viņš paziņoja, ka ciematā kādu ceturtdaļjūdzi tālāk esot trīs sagūstīti lemūri.
Pilnīgi pretēji veselajam saprātam, mēs nogriezāmies no lielceļa un bumsījāmies pa drausmīgu ceļu, kas izbeidzās diezgan turīga ciemata galvenajā laukumā. Mašīna apstājās, un es ierosināju, ka franču valodas zinātājai Lī vajadzētu iet palūkoties, vai lemūri tur tiešām ir, un tad man ziņot. Viņa iemeta man klēpī grozu ar mūsu pirmo dārgumu un kopā ar citiem pameta mašīnu. Viņi izgaisa kā burvju trikā.
Tā nu es sēdēju, turēdams klēpī aizspiestu grozu ar pelēko lemūru, kamēr mašīnu apbrīnojami ātri ielenca apmēram divi simti malagasiešu bērnu un trīsdesmit zosis. Šajā mirklī vienlaikus notika divas lietas: lemūrs pamodās un nolēma izlauzties brīvībā, un manu vēderu sagrāba vismežonīgākie sāpju krampji. Man vajadzēja nekavējoties tikt klusā vietā, lai tiktos vaigā ar savu šķietami nenovēršamo nāvi. Tikpat žigli man vajadzēja savaldīt lemūru. Ja es palaistu vaļā groza malas, lemūrs ielēktu mašīnā, un, tā kā visi logi bija vaļā un nebija nekādas iespējas tos aizvērt, nekavējoties nozustu laukos. Es nevienam nevarēju izskaidrot savu nožēlojamo stāvokli, jo mana publika - divi simti bērnu, kas platām acīm vēroja šo dīvaino, bārdaino vazaha (malagasiešu valodā - baltais cilvēks) ar tādu izbrīnu, kāds būtu veltāms marsietim -, protams, runāja tikai malagasiešu valodā, kas man zināmo valodu klāstā neietilpa. Zosis vērās manī ar interesi un klusi gāgināja, taču nekādu būtisku palīdzību no tām sagaidīt nevarēja.
Iekļauts šajā apburošajā melno seju jūrā ar pārsteigtām apakštases lieluma acīm un zosu kora pavadījumā, es ņēmos sev pārmest idiotismu, kā esmu to darījis jau daudz reižu. Kamēr lemūrs arvien enerģiskāk pūlējās tikt vaļā no manas sabiedrības un krampji sagrāba vēderu tik stipri, ka likās - kāds plosa manu lejasgalu ar neasu motorzāģi, es pārdomāju savu dzīvi.
Kāpēc tu tā izrīkojies? es sev jautāju. Tavos gados tev gan vajadzētu būt prātīgākam un pārstāt uzvesties, it kā tev joprojām būtu divdesmit viens. Kāpēc tu neej pensijā kā citi un ne- pievērsies golfam, ķegļu spēlei vai grebumiem ziepju gabalos? Kāpēc tu sevi tā nomoki? Kāpēc tu apprecēji daudz jaunāku sievu, kas tevi mudina uz šīm smieklīgajām izdarībām? Kāpēc tu vienkārši nepadari sev galu?
Tomēr, es prātoju, lemūrs aizmuks, ja es to darīšu. Tāpēc sāku no sākuma. Aprāvis meditāciju šajā filosofiskajā brīdī, es ciemata ielas tālākajā galā pamanīju Romulu, un, nepadomājis par efektu, kādu mana rīcība radīs, izbāzu galvu pa mašīnas logu un ieaurojos:
- Romulus - i ci - tres vitel[11]
No nekustīgiem, apburtiem vērotājiem bērni pārvērtās izbiedētā pūlī. Viņi spiegdami laidās uz visām pusēm, mezdamies māju durvīs un būdu drošībā, it kā lielais baltais vazaha velns dzītos viņiem pa pēdām. Līdz šim tik miermīlīgās zosis sacēla spārnus kā kapakmeņu eņģeļi un, taurēdamas kā senlaicīgas automašīnas, panikā metās pakaļ bērniem un pat ieskrēja mājās, no kurienes tika nekavējoties izraidītas. Nekad mūžā es vēl nebiju izraisījis tik pilnīgu un absolūtu sagrāvi zīdītāju un putnu grupā. Romuls skriešus metās pie manis, viņa sejā atspoguļojās spēcīga saviļņojuma izteiksme.
- Monsieur, - viņš elsoja, - qu'est-ce que vous desirez?[12]
- Je dēsire ma femme, tout de suite[13], - es atbildēju.
Romuls nozuda un jau pēc pāris sekundēm atgriezās ar pārbijušos Lī.
- Kas noticis? - viņa jautāja.
- Es nespēju tikt galā ar trakojošu vēderu un trakojošu lemūru vienlaikus, - atteicu. - Ieliksim to ar visu grozu ceļojuma krātiņā. Nevaru saprast, kāpēc mēs to neizdarījām uzreiz.
Šī problēma tika atrisināta, un citas ari, taču baidos, ka pagāja daudzi gadi, pirms bārdainā, aurojošā vazaha šausminošais tēls izvējoja no nelaimīgo bērnu atmiņas. Man gaužām žēl, jo viņi nudien bija pelnījuši tīkamāku iespaidu par balto rasi, kādu es diemžēl biju spējīgs tiem sniegt.
Mēs atgriezāmies savā viesmājā un slepus ienesām tajā lemūru. Daudzu gadu laikā esmu pārliecinājies, ka atsevišķās viesnīcās iebilst, ja iemītnieks tur savā istabā kārpucūkas mazuli, vai saceļ brēku, ja tas ielaiž vannā čūskas. Pēc manas dziļākās pārliecības, tik tuvredzīga attieksme nesagādās tām klientūru. Klientiem jānolaižas līdz prastu kontrabandistu līmenim, kas aplinkus iedabū dzīvnieku savā istabā, neiesaistot viesnīcas vadību līdzzinātāju lokā. Tas ir riskants bizness. Apburošu Dienvidamerikas istabmeitu, piemēram, reiz gandrīz ķēra sirdstrieka, kad viņa atklāja, ka es dalu savu gultu nevis ar sievu vai mīļāko (kas būtu pieņemami), bet ar milzu skudrulāča mazuli.
Kad nu varējām lemūru pienācīgi aplūkot, tas izrādījās dzīvnieks pusaugu kaķa lielumā ar bronzaini zaļganu kažoku, milzīgām zeltainām acīm un pārmērīgi lielām rokām un kājām. Atceļā mēs uz brīdi bijām piestājuši, lai Mihanta varētu savākt nedaudz sulīgu niedru un dažus papirusus. Lī sajauca tos ar kapātiem burkāniem un banāniem, jo drīzāk izdodas pierunāt tikko noķertu dzīvnieku paplašināt savu ēdienkarti, jo vienkāršāks kļūst uztura jautājums. Džersijā mēs nespētu sagādāt ne īpašas niedru šķirnes, ne papirusu, tāpēc - jo ātrāk mēs celsim radījumam priekšā banānus un burkānus, jo labāk. Kad Lī atvēra būra durtiņas, lai piedāvātu lemūram šķīvi ar ēdamo, tas ierāvās stūri un nostājās uz pakaļkājām; dzīvnieka acis liesmoja, mute bija vaļā un priekšķepas plaši atplestas, it kā viņš grasītos Lī apskaut.
- Šajā lemūrā nekas maigs nav jaušams [14] , - es piezīmēju, kad dzīvnieks uzrēja Lī kā pārskaities klēpja sunītis.
- Mazo nabadziņu gan nevar vainot, - Lī aizrādīja. - Kā tu justos, ja tikko būtu izglābies no sautējuma katla?
Man nācās viņai piekrist.
Kamēr es sēdēju mūsu faķīra gultā un lielos daudzumos riju antibiotikas, noskalodams tās ar viskiju tikpat lielos daudzumos, Lī devās pāri ielai uz tirgu, lai pārliecinātos, vai izdosies atrast vēl kādus gardus augļus vai dārzeņus mūsu jaunā ieguvuma ēdienkartes paplašināšanai. Istabas klusumā es sadzirdēju būrī skrubināšanos, kam sekoja tīkama kraukšķināšana. Tā bija iepriecinoša skaņa, jo reizēm tikko noķerts dzīvnieks, būdams pārbijies, pats sev uztiepj divdesmit četru stundu vai vēl ilgāku gavēni. Ja badošanās ievelkas un sāk apdraudēt tā dzīvību, viņu nākas palaist brīvībā. Toties dzīvnieks, kas tūlīt sāk ēst, ir jau pusceļā uz samierināšanos ar nebrīvi.
Skaļi un dūšīgi pieēdies, lemūrs pastaigājās pa būri un to izpētīja, izdodams gandrīz nedzirdamus jautājošus ņaudienus kā kaķēns, tad sekoja ilgs klusums. Pēc tam lemūrs pēkšņi sāka izdot visdīvainākās skaņas, ko varētu aprakstīt kā "jourp". Izklausījās, it kā kāds vilktu laukā korķi no mazas pudelītes, un, kad es to izdzirdēju pirmo reizi, uz mirkli iedomājos, varbūt tiešām Lī savā sirds dāsnumā ielikusi lemūra būrī mazu pudeli šampanieša. Tomēr korķu paukšķēšana gāja vaļā regulāros
intervālos, un es nolēmu, ka tas ir sazināšanās signāls. Domājams, ka biezajā niedrājā šī paukšķēšana izplatās labāk par visām citām skaņām, un tādējādi lemūri var sazināties bez nepieciešamības saredzēties.
Visu laiku, kamēr mums piederēja šis lemūrs un arī vēl citi, es biju pārsteigts par tā plašo vārdu krājumu - paukšķošajiem trokšņiem, kaķa ņaudēšanu un murrāšanu, suņa riešanu un maza tīģera rūkšanu. Nākamajā rītā iepriecināti konstatējām, ka mūsu pirmais lemūrs apēdis visus augus, ko bijām salikuši būrī, kā arī mazliet burkāna un pusi banāna. Kad Lī viņu baroja, lemūrs joprojām stāvēja uz pakaļkājām, atplētis priekš- ķepas un brīdinoši atvēris muti, bet viņš vairs nerēja, un arī tā bija laba zīme.
Mihanta teica, ka nākamajā dienā Romuls mūs pārvedīs uz ezera austrumu krastu, kur atrodas daudz ciematu. Viņš bija pārliecināts, ka mēs tur atradīsim savam lemūram partneri un varbūt vēl citus eksemplārus.