Nākamajā rītā, baudīdams brokastis vienādos daudzumos antibiotikas un ceptas olas, es vēroju cilvēkus caur restorāna skatlogu. Romuls bija atsūtījis zīmīti, kurā ziņoja, ka viņa mašīna esot salūzusi - tas mūs nemaz nepārsteidza - un viņš ieradīšoties ar novēlošanos. Šī ziņa deva man iespēju veselu stundu mielot acis ar tirgus ainavu, kurā rosība bija sākusies jau četros no rīta un kas nu jau ritēja pilnā sparā. Lī bija pievienojusies pūlim, meklēdama grozus ar vākiem, kuros izmitināt iespējamos lemūrus, un es izklaidējos skicēdams. Vērodams pārliecinājos par visdažādākajiem veidiem, kā izmantojams apģērba gabals, ko dēvē par lamba.
Lamba ir četras reiz astoņas pēdas liels kokvilnas auduma gabals, ko klāj komplicēts un ļoti košs raksts. Manā jaunībā to dēvēja par sarongu, un tādu valkāja mis Dorotija Lamūra*, bet viņa to izmantoja vienīgi, lai izceltu savu daudzveidīgo pievilcību. Ambatondrazakas tirgū es redzēju šā apģērba gabala praktiskāku pielietojumu. Pirmkārt, to var aptīt sev apkārt un nest bērnu uz muguras kā savdabīgā ārējā dzemdē, ja bērna nav, tādā pašā veidā var nēsāt mazus risu maišeļus, cāļus vai piles, kaut vai savas pusdienas. To var valkāt kā kleitu, apmetni vai kapuci, kas aizsargā no saules, vai kā gurnu apsēju. Guļot tas kalpo par vieglu, siltu segu, un nepavisam nav mazsvarīgi, ka tas liek valkātājai izskatīties pievilcīgi.
Malagasiešu sievietes ir maza auguma, smalkiem kauliem, un kustas graciozāk par ikvienu balerīnu, ko jebkad esmu redzējis; viņu apbrīnojamo stāju attīstījis tas, ka viņas kopš bērnu dienām visu nēsā uz galvas. Šeit, Ambatondrazakā, sievietes, kuru visus ķermeņa izliekumus ieskāva varavīkšņainās lamba un kuru mirdzošās, baltās salmu platmales eleganti šūpojās, bija elpu aizraujoši daiļas. Smagumi, ko dažas no viņām nēsāja uz galvas, bija pārsteidzoši, un es brīnījos, kā šie slaidie kakli spēj to izturēt, nesalūzuši kā puķu kāti. Es redzēju kādu lēdiju ar milzīgu saldo kartupeļu grozu uz galvas. Bija vajadzīga divu viņas draudzeņu palīdzība, lai uzceltu šo nešļavu uz galvas, bet, tiklīdz grozs bija uzcelts un novietots tā, kā lēdijai likās ērti, viņa vienkārši aizslīdēja prom pa ceļu tik līgani un nepiespiesti kā akmentiņš pa ledu. Kāda cita lēdija izskatījās dīvaini, jo lielajā grozā uz viņas galvas atradās zosis. Putni bija līdz kaklam paslēpušies grozā, tāpēc šķita, ka tam brīnumainā kārtā izaugušas divas gā- ginošas galvas.
Kamēr es sēdēju restorānā, iekšā nemainīgi plūda ļaužu straume, nesdama produktus, lai pārdotu īpašnieka sievai - vienlaikus bārmenei. Te parādījās liela skārda bļoda ar zivīm, te klaigājošu cāļu perējums ar sasietām kājām vai zebu gūža, te ducis olu. Kundzene katru pienesumu rūpīgi izpētīja un vai nu nosūtīja uz virtuvi, vai ar rokas mājienu raidīja cerību pilno tirgoni prom.
Kamēr es vēroju šo apbrīnojamo un krāsaino procesiju, man piebiedrojās mūsu draugi Araminta un Edvards, kas bija nolēmuši paņemt atvaļinājumu un mums pievienoties, jo bija mūsu darba uzticīgi atbalstītāji un vēlējās redzēt, kā tiks veidota mūsu kolekcija. Edvarda vectēva brālis Herberts Vitlijs bija nodibinājis un iekārtojis Paintonas un Devonas zoodārzus, un savulaik bija saņēmis no manis daudzus dzīvniekus savai kolekcijai. Viņš bija brīnišķīgs, ekscentrisks dabaszinātnieks - viens no tās sugas, kas šķietas plaukstam tikai Anglijā -, un viņš brīnumlabi prata apieties ar visiem radījumiem; savos zoodārzos viņš panāca tādu dzīvnieku vairošanos, kurus nevienam citam pat neizdevās saglabāt pie dzīvības. Pēc izskata Edvards ļoti atgādināja savu vectēva brāli. Viņš bija gara auguma un labi veidots, ar īpatnēji piešķiebtu galvu un valdzinošu, nevainīgi bezrūpīgu sejas izteiksmi, kas izskatījās tik ļoti pretrunā ar apņēmīgo zoda līniju. Araminta ar savu noslēpumaino, tumšo skaistumu un vērtējošo skatienu lieliski piederējās savam enerģiskajam vīram, un man patika, ka viņa ir aplaimota ar tik brīnišķīgu viktoriānisku vārdu, jo šie jaukie, vecie vārdi, man par nožēlu, vairs nav modē.
Kad abi pirms divām dienām ieradās, pārguruši un apreibuši no lidojuma, es viņus apbalvoju, nekavējoties piešķirdams Aramintai to pašu nezināmo sērgu, no kuras cietu. Viņa apņēmās piedot man šo nedraudzīgo žestu tikai tad, ja apsolīšu nosaukt mūsu pirmos lemūrus par Aramintu un Edvardu, un es, protams, piekritu. Pagaidām mēs ar Aramintu nemitīgi ceļojām uz "komforta istabu" kā divas figūriņas, kas viena pēc otras nemitīgi izlec no mazas šveiciešu koka suvenīrmājiņas, ko mēdz iegādāties, lai pareģotu laiku.
- Kā šodien jūtaties? - es apjautājos.
- Burvīgi! Burvīgi! - Edvards atsaucās ar tādu pāri plūstošu enerģiju, kāda mēdz būt tikai jaunam un veselam cilvēkam brokastu laikā. Araminta uzmeta man vienīgi aukstu skatienu.
- Tev tagad nepieciešamas brokastis, - Edvards teica, nopētīdams sievu. - Paņem šo chop suey[15] ar trim vai četrām ceptām olām. Tas ir brīnumgards.
- Nē, pateicos, - Araminta atteica un nobālēja. - Es izdzeršu tikai tasi tējas.
- Kas šodienai paredzēts? - Edvards jautāja, rīdams chop suey kā lielākais un nevaldāmākais no zālēdājiem.
Es paskaidroju, ka sabojājusies Romula mašīna.
- Sabojājusies? - Edvards pārjautāja. - Brīnos, ka tā vispār kustas uz priekšu.
- Viņi būs šeit apmēram pēc stundas, - es sacīju. - Ko jūs pa to laiku iesāksiet?
- Iesim iepirkties Ziemassvētkiem, - Edvards atbildēja.
- Iepirkties Ziemassvētkiem? Šeit? - es jautāju.
- Atgriežoties Anglijā, mums tam nebūs laika, tāpēc nolēmām palūkoties, ko šejienes tirgus var piedāvāt, - Araminta paskaidroja.
- Viņiem te ir pāris jauku cāļu un zosu, - es prātīgi uzskaitīju, - vai varbūt jums padomā cūkas? Nupat redzēju piecus sivēnus dažādās krāsās, tieši tik lielus, lai tie ietilptu'jūsu mugursomā.
- Pateicos, bet manas domas vairāk pievērstas grozu un lamba plauktiem, - viņa ar cieņu atteica.
Tā nu, kamēr es turpināju vērot tirgu, abi devās uz šo neiedomājamo vietu iepirkties Ziemassvētkiem. Visbeidzot viņi atgriezās, apkrāvušies ar krāsainu lamba kolekciju un visdažādākajiem groziem: daži bija apaļi un resni, ar vākiem, citi - četrstūraini, vēl citi - koši kā Martello torņi (ezera apkaimē mitinās labākie pinēji Madagaskarā) - smalki, cieši un spīdīgi kā brīnišķīgi cepumi, ar komplicēti iestrādātiem daudzkrāsainiem rakstiem. Kamēr mēs pētījām šīs lieliskās veltes, atgriezās Lī ar savu grozu klāstu, kas nebija tik izsmalcināts kā Aramin- tas kolekcija, tomēr arī ļoti glīts.
Pēc ilgas gaidīšanas, nemitīgi atvainodamies, ieradās Romuls un Mihanta, un mēs devāmies uz ezera austrumu krastu. Šis brauciens bija daudz mazāk nomācošs nekā gar rietumu krastu. Vietām ap fermām bija diezgan daudz mežu, kamēr rietumpusē katru koku gribējās sveikt kā sen neredzētu draugu. Mums palaimējās jau pirmajā ciematā, kur iegriezāmies. Tikko apstājāmies centrālajā laukumā, Mihanta nozuda kā malduguns un pēc desmit minūtēm atgriezās, nesdams grozu ar pelēkā lemūra mazuli. Tas bija ārkārtīgi pievilcīgs mazulis ar milzīgu galvu un garām rokām un kājām un patiešām varētu ievietoties tējas tasē. Mēs vēlējāmies vākt vienīgi pusaugu vai pieaugušus lemūrus, taču neparko nespējām saņemties un atstāt šo mazo nabadziņu viņa līdzšinējā īpašnieka rokās. Grozā kopā ar mazuli atradās vienīgi netīrs pārgatava banāna gabals, un es biju pārliecināts, ka mazais lemūrs vēl neprot ēst, kaut īpašnieks dedzīgi apgalvoja pretējo. Šajā vecumā puspuvušu augļu diēta viņu noteikti būtu nogalinājusi. Mēs nopirkām mazuli par niecīgu summu un nolasījām viņa agrākajiem īpašniekiem lekciju par likumu. Vai viņi nezina, ka ķert un nogalināt šos dzīvniekus ir aizliegts? Viņi atteica, ka zinot gan, bet, tā kā neviens nekad neesot ieradies, lai ieviestu likumu dzīvē, kālab tam būtu jāpakļaujas? Tieši šāda attieksme, ar ko jāsastopas it visur pasaulē, tik ļoti grauj dabas aizsardzības uzdevumus.
Mēs patlaban devāmies prom no ciemata, kad mūs apturēja, un parādījās vēl trīs lemūru mazuļi. Šie bija mazliet lielāki par pirmo nopirkto un, pēc mana vērtējuma, kaut cik jau prata ēst paši. Ari šoreiz mēs nespējām saņemties, lai atstātu mazuļus tajos apstākļos, kas pilnīgi noteikti novestu viņus nāvē, tāpēc mēs tos nopirkām, un pēc vēl vienas lekcijas par likumu mums piederēja jau četri lemūru mazuļi.
Katrā ciematā, kur ieguvām dzīvniekus, mēs maksājām vienīgi "kompensāciju" - tik zemu cenu, lai nerosinātu tirgošanos ar šiem radījumiem, un ikvienā ciematā uzmanīgi un pacietīgi skaidrojām likumu, rādījām cilvēkiem dokumentus, kas apliecināja, ka mēs darbojamies ar Malagasijas valdības atbalstu, lai savāktu lemūrus un nodibinātu to vairošanas kolonijas. Nezinu, cik daudz no mūsu teiktā atrada dzirdīgas ausis, bet mēs to darījām ļoti rūpīgi.
Mēs braucām uz nākamo ciematu; tajā atradās maza ambulance, kurā, kā es cerēju, varēsim iegādāties kādu zemādas injekciju šļirci, ko izmantot, lai barotu mazuļus ar pienu. Ro- mula mašīnas trokšņi visus četrus lemūrus bija pamatīgi nobiedējuši (patiesību sakot, mūs arī), tāpēc, nonākuši Andrebā, nopirkām pienu un šļirci un stundu barojām mazuļus. Visi četri aizrautīgi zīda, pēc tam vecākie ieēda mazliet banāna; tas bija uzmundrinoši. Barošanas laikā Mihanta vēlreiz nozuda un atgriezās ar pieaugušu lemūru mātīti ar saiti ap vidu. Viņa bijusi gūstā jau labu laiku un gluži piejaucēta. Mātītes kažoks bija nespodrs, zobi nodiluši, un viņa bija pavisam apātiska, tomēr mēs viņu nopirkām. (Vēlāk izrādījās, ka tas bija ļoti pareizs lēmums.) Ap to laiku visi četri mazuļi bija brangi paēduši un pietiekami labi atpūtušies, lai spētu vēlreiz pārciest Romula mašīnas trokšņu šausmas. Es ierosināju doties mājup, cik ātri vien iespējams - ne tikai mazuļu, bet arī manis paša labad, jo izskatījās, ka neviena no lietotajām antibiotikām it nemaz nebija līdzējusi.
Tagad mēs bijām nonākuši netīkamā situācijā. Mums piederēja viens pieaudzis lemūrs, viens pusaudzis un četri mazuļi, un šo faktu vairs nebija iespējams noslēpt no viesnīcas vadības. Būdams gļēvulis, es uzdevu Lī pavēstīt M. le Patron[16] un viņa sievai par lemūru sērgas izplatīšanos. Mums par pārsteigumu, viņi šos jaunumus uzņēma ar prieku, jo esot dedzīgi dzīvnieku mīļotāji, un nekavējoties piešķīra mums blakusnumuru, kurā novietot vērtīgos aprūpējamos. Tā bija maza istabiņa ar izlietni, galdu un gigantisku divvietīgu gultu. Mēs noņēmām visu gultasveļu līdz pat matracim un rūpīgi pārklājām to ar plēvēm. Galds tika pārvērsts par barības sagatavošanas virsmu, un izlietnē tika mazgāti barības trauki. Dzīvniekus izvietojām gultā, un visdažādākos augļus un dārzeņus sakrāvām grozos zem galda. Man nebija nācies tik ļoti izbaudīt viesnīcas savan- dīšanu kopš tās reizes, kad uzņēmu filmu Korfu un, pēc viesnīcas pārvaldnieka (aizrautīga herpetologa) ierosinājuma, turēju vannā veselu flotili ūdensbruņurupuču. Grieķu istabenes spiedzieni, ieraugot bruņurupuču pilno vannu, izskanēja tikpat vareni kā nelaiķei Marijai Kallasai, uzkāpjot skorpionam, lai gan ne tik maigi.
Nākamajā rītā es jutos tā, ka bez vilcināšanās piekristu jebkuram, kas man nāktu pretī un piedāvātu piecus fārtingus par visiem maniem iekšējiem orgāniem. Tāpēc paziņoju Lī, ka nevarēšu pievienoties viņai lemūru medībās gar ezeru, bet labāk palikšu viesmājā, vārda tiešā nozīmē pieķēdēts pie tualetes, un pieskatīšu mūsu jaunieguvumus. Neņemot vērā manas personīgās problēmas, jutu, ka mūsu lemūru mazuļiem, sevišķi vismazākajam, nepieciešama barošana regulāros intervālos. Es viņus visus pabaroju, tad paņēmu dienasgrāmatu un devos uz bāru pabeigt savas piezīmes; tur mani apkalpoja maza apburoša viesmīle, kas runāja tikai malagasiešu valodā. Bāra stūrī bija novietots liels, skaļš krāsu televizors, un viesmīle, kad vien nebija jāpienes man dzērieni, blenza ekrānā, vērodama ļoti atklātu franču ziepju operu, kuras darbība lielākoties notika gultā skaļas elsošanas un baudkāru vaidu pavadībā.
Tieši pirms pusdienām devos atpakaļ uz istabu, lai vēlreiz pabarotu mazuļus. Lielākie tagad jau kāri laka pienu no apakštases, taču mazāko joprojām nācās barot no šļirces. Viņš sūca, kamēr mazais puncis izspiedās kā bungas, visu laiku turēdamies man pie rokas skrūvspīļu cienīgā grābienā un blenzdams man sejā ar savām platajām, zeltainajām acīm. Lemūriem tajā vecumā galva, rokas un kājas salīdzinājumā ar slaidajiem ķermeņiem ir ārkārtīgi neproporcionālas, un, kad tie staigā pa gludu virsmu, lemūru gaita ir komiska kā Čaplinam. Tomēr, kad tie rāpjas pa zariem, ir skaidri redzams, ka pārlieku lielās rokas un kājas ir ārkārtīgi efektīvi pārvietošanās orgāni. Biju novietojis būrus gultā, tā ka mūsu sākumā iegūtie dzīvnieki varēja redzēt pieaugušo mātīti (kuru bijām nosaukuši par Aramintu), un es ļoti priecājos, kad dzirdēju viņus sarunājamies ar paukšķošajām skaņām.
Atgriezos bārā, kur joprojām sparīgi turpinājās ziepju operas seksuālās aktivitātes, un pasūtīju bļodu zupas ar labi daudz rīsu, cerēdams, ka tie nomierinās manu vēderu, kā ari lūdzu sagriezt dažus mango saviem lemūriem. Tobrīd bārs un restorāns jau bija pilns ar cilvēkiem, un balsu kakofonija kopā ar televizora elsām un kunkstiem veidoja tādu troksni, ka es nolēmu doties uz guļamistabu. Atklājis, ka nespēju vienlaikus noturēt mango un dienasgrāmatu, ar zīmju un žestu palīdzību darīju zināmu mazajai viesmīlei, ka man vajadzīga viņas palīdzība. Piepūlē izbāzusi mēli, viņa paņēma manu dienasgrāmatu tik svinīgi, it kā nestu kausu ar svētīto vīnu, uzmanīgi kāpa ar to augšā pa kāpnēm. Žonglēdams ar mango, un es viņai sekoju. Viņa godbijīgi novietoja nesamo uz galdiņa pie gultas, pamāja ar galvu, žilbinoši man uzsmaidīja, tencinādama par manu malagasiešu valodā izteikto misaotra (paldies), un nozuda. Tikai pēc kāda laika es atklāju, ka aiziedama viņa pagriezusi atslēgu un kārtīgi ieslēgusi mani istabā.
Teikt, ka biju apjucis, nozīmētu nenovērtēt situāciju. Durvis un mēbeles Madagaskarā liekas veidotas no tik smaga un cieta koka kā granīts, tāpēc man nebija iespējams kļūt par Džeimsu Bondu un dabūt vaļā durvis, triecoties tajās - es vienīgi sadragātu plecu. Kliegt nebija nozīmes - vakariņotāju balsu un ziepju operas seksuālo izdarību kopējie decibeli būtu noslāpējuši manus palīgā saucienus. Lūkojos apkārt, meklēdams kādu ieroci, ar ko sadragāt durvis, bet neko neatradu. Piegāju pie loga ar pamatīgiem režģiem, cerēdams piesaistīt kāda garāmgājēja uzmanību, un iekliedzos. Vairāki cilvēki garāmejot pavērās uz augšu un man draudzīgi pamāja. Viņi pacēla rokas, galvenokārt cerēdami uz kādu žēlsirdības dāvanu. Apsēdos uz gultas un pārdomāju problēmu. Mazajiem lemūriem bija nepieciešama barība, un gandrīz tikpat svarīgi bija tas, ka tualete atradās gaiteņa galā.
Pēkšņi atcerējos - man bija stāstīts, ka jebkuras durvis, pat slēgtas ar Jeila atslēgu [17] , varot atvērt ar kredītkarti. Es atkal sarosījos. Izvilcis no kabatas portfeļa American Express, metos uzbrukumā atslēgai. Nezinu, kāpēc man šī kredītkarte bija vajadzīga, jo to nepieņēma ne veikali, ne viesnīcas nekur pasaulē. Šis gadījums nebija izņēmums. Arī durvis manu kredītkarti neņēma pretī. Lai būtu godīgs pret American Express, man jāatzīst, ka malagasiešu slēdzenes ir kaut kas īpašs. Tās ir masīvas un bagātīgi rotātas, acīmredzot Mao Czeduna dāvinātas - ar daudzām ķīniešu īpatnībām, piemēram, atslēga tajās jāliek iekšā otrādi: lai aizslēgtu durvis, tā jāgriež no kreisās puses uz labo, lai atslēgtu - no labās puses uz kreiso. Madagaskarā vajadzīgi vairāku nedēļu ilgi treniņi, lai iemācītos tikt iekšā savā viesnīcas istabā un ārā no tās. Nākamo stundu es pavadīju, staigādams šurp turp pa istabu un mēģinādams atrast izeju no nepatīkamās situācijas. Visu šo laiku vēders nepārprotami informēja mani - ja labi ātri neatradīšu izeju, tas par sekām neatbildēs. Es būtu varējis izskrūvēt visu slēdzeni, bet man nebija nekā, ko izmantot par skrūvgriezi.
Biju izpētījis atslēgu un samierinājies ar ieslodzījumu līdz vakaram, gaidot Lī atgriešanos, kad pēkšņi durvis atsprāga vaļā un tajās parādījās mazā malagasiešu istabene. Viņa veltīja man platu, siltu smaidu un bez jebkāda paskaidrojuma vai atvainošanās vārda nozuda. Es steidzīgi izvilku atslēgu no slēdzenes, lai netiktu vēlreiz ieslodzīts, un strauji metos uz "komforta istabu". Atbrīvošana nebija nākusi ne mirkli par ātru.
Kad devos barot mazuļus, lielākie jau bija sadūšojušies, lēkāja pa zariem un reizēm novēlās uz grīdas, mīņādamies pa virsu mazākajam, kas izskatījās ļoti nomākts. Vecākie nekādā ziņā nedomāja terorizēt mazo, drīzāk gan vienkārši uztvēra to kā kaut
ko nedzīvu - balki vai banānu -, un viņam tas acīmredzami
> > ' t
nepatika. Viņš nelaimīgi lūkojās uz mani. Es būtu varējis novietot mazo vienā no jaukajiem, mazajiem rafijas groziņiem, ko Lī bija nopirkusi, tomēr jutu, ka vienatnē viņš justos vēl nožēlo- jamāk. Tad man radās ideja. Pelēkie lemūri ir ļoti sabiedriski radījumi un, kā to apgalvo viņu vārds, nemēdz huligāniski izturēties pret savas dzimtas pārstāvjiem. Kāpēc gan nepadarīt veco mātīti (kura, kā es spriedu, jau bija pārsniegusi auglīgo vecumu) par mazuļa audžumāti? jo ilgāk es par to domāju, jo šī ideja man likās saprātīgāka. Nezināju, vai vecā mātīte ir līdzīgās domās, taču viņa bija pavisam rāma, un šis fakts padarīja uzdevumu vienkāršāku. Atvēru mātītes būra durtiņas un iebāzu mazuli būrī, būdams gatavs nekavējoties steigties palīgā, ja tā izrādītu nepatikas zīmes. Mazulis uzmeta mātītei vienu skatienu un steigšus metās pāri būrim tās skavās, savā entuziasmā pārrāpdamies tieši pāri viņas galvai un sejai, pirms atrada lemūru mazuļu piemērotāko nišu un cieši piekļāvās tai pie krūtīm. Mātīte uz mirkli pārbijās no pēkšņā iebrukuma, bet tad, man par atvieglojumu, apskāva mazuli, kamēr tas rakās iekšā viņas biezajā, siltajā kažokā. Protams, viņai nebija piena, un nākamā problēma bija - vai mazulis pametīs audžumāti, kad pienāks laiks viņu barot. Izrādījās, ka bažām nav pamata. Vienreiz viņš mēģināja pamieloties no tukšajiem pupiem, bet par savām pūlēm saņēma ašu kodienu. Vēlāk mazulis atraisījās no audžumātes, tiklīdz ieraudzīja būra durvis atveramies un parādāmies Lī roku ar šļirci. Viņš pārmeimuroja pāri būrim kā mirstošais tuksnesī, kas ieraudzījis oāzi, pielipa Lī rokai un izsūca savu devu. Viss nokārtojās lieliski - mēs mazuli barojām, bet mātīte nodrošināja tam mīlestību un siltumu.
Vakarā bezbailīgie mednieki atgriezās mājās - izsalkuši un izslāpuši, toties triumfēdami nesa divus pusaugu lemūrus: tēviņu un mātīti, abus lieliskā stāvoklī. Pabarojuši un noguldījuši tos, mēs nosvinējām savu veiksmi. Araminta un es baudījām antibiotikas ar viskiju, pārējie - tikai viskiju.
Tajā naktī es jutos nelāgi, man bija simt trīs grādu temperatūra [18] , un es svīdu kā tikko iznācis no turku pirts, tomēr no rīta jutos labāk, un mēs nolēmām aši apbraukāt tos ciematus, kuros vēl nebijām viesojušies. Vienā no tiem Mihanta uzstāja, ka mums jābrauc pāris jūdzes pa pusaizgruvušu ceļu. Drīz vien mēs nonācām pie liela pakalna ar teodolītu [19] virsotnē. no turienes varējām pienācīgi nopētīt niedrāju un rīsu lauku ieskauto ezeru. Ezers neizskatījās pārāk liels, bet bija pilnīgi skaidrs, ka, pirms aizsērējis no apkārtējo kalnu erozijas sanesām, tas bijis milzīgs. Mihanta paskaidroja, ka spēcīgo lietavu rezultātā ūdens līmenis cēlies un appludinājis niedru laukus. Kad niedres nopļautas, te izveidojoties rīsu lauki. Atkāpdamies ūdens atstājis aiz sevis dīķus kā dabiskus zivju murdus, nodrošinot rīsu ražu kādreizējo niedru lauku vietā un zivju krātuvi atlikušajos dīķos. Tomēr sarkano sanesu pēc Alaotra ražīgums nokrities un risu bļodas iztukšojušās. Salīdzinot iedzīvotāju skaita pieaugumu ar rīsu audzēšanas apjoma kritumu pēdējo pāris gadu laikā, situācijas nopietnība bija acīmredzama.
Vēl viena interesanta, bet nomācoša pārmaiņa ezera dzīvē bija endēmisko zivju sugu izzušana. Cilvēks pastāvīgi niekojas ar dabu, jo domā, ka zina labāk, un ezerā bija ieviestas dažādas nepiemērotas zivju sugas, tādas kā tilapijas un karpas, kuru uzvedība bija tik neganta, ka vietējās sugas izmira. Neviens nezina, cik Malagasijas zivju sugas izmirušas, jo pienācīgs pētījums par ezera faunu nav izdarīts, bet tās patiešām ir izzudušas, dažas no tām pat nekad neizbaudījušas apšaubāmo privilēģiju tikt apveltītām ar zinātnisku nosaukumu.
Tuvējā ciematā Mihanta vēlreiz nozuda kā Češīras kaķis, atstādams mums (gluži kā Alisei) vienīgi atmiņas par savu plato, valdzinošo smaidu, bet drīz atgriezās, izskatīdamies visai apmierināts ar sevi, un nesa trīs rafijas grozus - katrā no tiem atradās pusaugu lemūrs. Nu mēs zināmā mērā bijām sprukās, jo pārsniedzām savu kvotu - sešu lemūru vietā mums bija desmit. Bija neiespējami kaut vienu atstāt, jo mēs zinājām - jau tajā pašā vakarā viņi nokļūtu uz vakariņu galda kādā no ciemata būdām.
Mēs atgriezāmies viesmājā un noturējām kara apspriedi. Mums bija apbrīnojami veicies nospraustā mērķa sasniegšanā, jo tiku domājis - būsim laimīgi, ja iegūsim kaut pāris lemūru, kur nu vēl desmitu šo brīnišķīgo radījumu. Mūsu plāns, protams, bija nogādāt savu pūkaino kravu uz Antananarivo ar vilcienu. Tomēr mēs ar Aramintu jutāmies tik nelāgi, ka nolēmām labāk kopā ar mazuļiem lidot, nevis divpadsmit stundas kratīties vilcienā, bet ekspedīcijas veselie vīriešu kārtas locekļi Edvards un Mihanta ar pieaugušajiem lemūriem brauktu vilcienā.
Lī nesa lamba ievīstītos mazuļus katru savā grozā, un Araminta bija tā apkrāvusies ar Ziemassvētku pirkumiem, ka izskatījās pēc staigājoša tirgus fragmenta. Par laimi, malagasieši lielākoties ir lēnprātīgi ļaudis, turklāt paši mēdz ceļot, apkrāvušies ar visdīvainākajām nešļavām, tāpēc gluži aukstasinīgi uzlūkoja mūsu ekscentrisko bagāžu. Kad bijām iekārtojušies sīciņajā lidaparātā un pacēlušies gaisā, es ieskatījos angļu-mala- gasiešu vārdnīcā, ko biju nopircis cerībā novērst savu uzmanību no vēdera spazmām un uzlabot malagasiešu valodas zināšanas, kuras šobrīd ietvēra tikai "labrīt" un "paldies" un, kā nopratu, bija nepietiekamas intelektuālai sarunai. Tiklīdz ķēros pie valodas apguves, sev par izbailēm, secināju, ka tas vieglāk pasakāms nekā izdarāms.
Malagasiešu valoda ir smalka, raita un skanīga, tā izklausās gaužām līdzīga skaņām, kādas rastos, bezrūpīgi izberot mucu ar stikla bumbiņām uz akmens kāpnēm. Izklausās apšaubāmi, taču runā, ka malagasiešu valodu pirmo reizi pētījuši un pierakstījuši agrīnie velsiešu misionāri. Viņi būs ķērušies pie šā uzdevuma ar īstenu baudu, kā jau cilvēki, kas savā pašu zemē nokristījuši pilsētas un ciematus tādos vārdos, kuros
šķietami iekļauti itin visi alfabēta burti. Velsas karte ir burtiski
> >
noklāta ar tādiem mēles mežģītājiem kā Llanaelhaiarn, Llan- fairfechan, Llanerchymedd, Penrhyndeudraech un, protams, LlanfairpwllgwyngylIgogerych wyrindrobllan tyssiliogogo- goch. Tādējādi misionāri, aplaizīdami lūpas, būs ar sajūsmu ķērušies pie uzdevuma pārvērst veselu valodu par vienu vienīgu gigantisku zvanu kori un pārspējuši paši sevi skaidrojumu garumā un sarežģītībā. Tāpēc nebiju pārsteigts, kad vārdnīca nejauši atšķīrās pie vārda "bust" un informēja mani, ka malagasiešu valodā tas nozīmējot "ny tratra seriolona voaso- kitra hatramin ny tratra no ho miakatra". Protams, vārdnīcā nebija paskaidrots, kura no vārda "bust" nozīmēm ar to domāta - ciest neveiksmi, bankrotēt vai sievietes krūts. Ja tā tomēr izrādītos krūts, es spriedu, tad paietu milzumdaudz laika, kamēr tiktu pie citu sievietes anatomijas tīkamo detaļu aprakstīšanas un slavināšanas; sieviete pa to laiku nospriestu, ka pielūdzējs ir apsēsts ar krūtīm, un zaudētu interesi par viņu. Tāda stiepta valoda palēnina sarunu, sevišķi, ja tai ir romantisks raksturs.
Mēs bez problēmām ieradāmies Tanā un paslepus nogādājām mazos lemūrus viesnīcā. Šoreiz bijām ieņēmuši luksusa numuru ar divām lielām guļamistabām un vannasistabu. Papildu guļamistaba bija nepieciešama mūsu dažādo dzīvnieku piederumu (saliekamo krātiņu un visa pārējā) glabāšanai un būs noderīga arī tad, kad ieradīsies Džersijas Channel Television komanda. Džersijas televīzija daudzus gadus filmējusi mūsu varoņdarbus zoodārzā uz salas. Tagad viņiem bija iespēja nofilmēt īstu ai-ai medību ekspedīciju; komanda ar prieku piekrita un drīz ieradīsies ar visu savu komplicēto ekipējumu, kurā ietilpa viss - no filmām līdz ģeneratoriem. Pieaugušie lemūri Edvarda un Mihantas maigajā gādībā ieradās sveiki un veseli, un drīz vien mēs viņus ērti iekārtojām Tsimbazazas zoodārzā. Mazuļus nolēmām kādu laiku paturēt viesnīcā, jo tos vajadzēja bieži barot.
Nākamajā rītā es gulēju gultā un snauduļodams spriedu, ka vajadzētu celties un pabarot mazos lemūrus, kad no blakus istabas, kurā bijām novietojuši glītos, apaļos groziņus ar mazuļiem, atskanēja veselas sērijas uzbudinātu paukšķienu. Skaņas pieauga skaļumā un jau sasniedza kreščendo. Tad iestājās klusums. Es brīnījos, kas gan mūsu mazajiem rūpjubērniem lēcies. Pēkšņi man iešāvās prātā, ka istabā varētu būt kaut kādā veidā ielavījies kaķis vai žurka un, iespējams, šajā pašā mirklī tiesā nost mūsu vērtīgos mazuļus. Šausmīgā doma mani pamudināja rīkoties, un es izlēcu no gultas tieši laikā, lai ieraudzītu Ed- vardu (mazāko no kvarteta) savā Čaplina gaitā iesoļojam istabā, lielajām acīm starojot nevainībā. Viņam acīmredzot kaut kā bija izdevies pacelt groza vāku un izbēgt. Mazais nepārprotami bija sadzirdējis mūsu balsis blakusistabā, un, tā kā mēs lemūru acīs pārstāvējām barības galdu un Edvards bija gatavs ķerties pie brokastīm, viņš bija ieradies pie mums. Kad noliecos, lai viņu paceltu, mazais šausmās ierējās un izmuka pa durvīm. No viņa viedokļa, es spriedu, mana tuvošanās bija tikpat šaušalīga kā pēkšņs Eifeļa torņa vai Everesta uzbrukums. Aizvēru durvis, lai lemūru sagūstītu, un viņš nekavējoties, atplētis rokas, nostājās aizsardzības pozā uz pakaļkājām, atbalstījās pret sienu un izaicinoši vaukšķēja. Es paņēmu viņu plaukstās, un lemūrs, nonācis vienā līmenī ar manu seju, sāka spēlēties ar bārdu un murrāt kā kaķēns.
Ieliku viņu gultā kopā ar banāna gabalu, un lemūrs, satvēris miklo trofeju, nekavējoties pārrāpās pāri Lī sejai, lai banānu ērti uz spilvena notiesātu. Atvēru durvis un ieskatījos blakus istabā, lai pārliecinātos, kā klājas Edvarda biedriem, un mani sagaidīja, kā likās, vesela lemūru mazuļu jūra. Droši vien viņi bija uzmanīgi sekojuši Edvarda bēgšanas tehnikai un to atkārtojuši. Pagāja krietns laiks, kamēr savācu viņus kopā un glīti sarindoju ap piena tasīti gultā. Tomēr bija patīkami, ka mazie nebija nolēmuši sīkāk izpētīt mūsu istabas iekārtu, jo, ja tie būtu salīduši starp mugursomām un pārējo ekipējumu, viņu atrašana būtu tikpat grūts uzdevums kā atpestīšana no Hemptonkortas labirinta [20] .
- Šie mazulīši ir burvīgi, - Lī teica un noslaucīja pussakoš- ļātā banāna paliekas no spilvena, kamēr es susināju piena lāmu no gultasveļas (mazuļu uzvedība pie galda nebija īpaši izkopta), - tomēr būšu priecīga, kad varēsim tos nodot drošībā zoodārzā.
- Es arī, - piekritu, izglābdams Edvardu, kurš bija apņēmies kļūt par pirmo lemūru-klinšu kāpēju un uztrausties augšup pa aizkariem. - Tas viņu paukšķienu koris izklausās pēc nebeidzamām kokteiļu viesībām.
>
Mazliet vēlāk mums piezvanīja no zoodārza un paziņoja, ka esot gatavi pieņemt mazuļus un ka par tiem rūpēšoties Džozefs Randrianaivoravelona. Mūs šī ziņa iepriecināja, jo viņš bija viens no pirmajiem malagasiešu studentiem, kurš bija ieradies praksē pie mums Džersijā, tāpēc zinājām, ka mūsu trakulīgā kohorta nonāks labās rokās.
Pirms daudziem gadiem biju pilnīgi skaidri sapratis, ka apdraudēto sugu turēšana nebrīvē vislabāk veicama to dzimtajā zemē. Vienīgais kavēklis bija tas, ka lielākoties šajās zemēs neviens nebija apguvis sarežģīto māku un tāpēc nespēja uzņemties atbildību. Šī iemesla pēc mēs līdzās savam Džersijas zoodārzam nodibinājām Starptautisko mācību centru. Centrā studentus apmācīja dzīvnieku kopšanas ikdienas darbam, kā arī sniedza sugu saglabāšanas un ekoloģijas pamatprincipus. Dažu studentu mācības apmaksāja viņu valstu valdība, dažiem mēs paši maksājām stipendiju. Kad kursi beigušies, studenti gūtās zināšanas liek lietā savās zemēs un ar mūsu palīdzību nodibina apdraudētās faunas vairošanas kolonijas. Šim paņēmienam bija milzīgi panākumi, un šobrīd, kad rakstu šīs rindas, kursus beiguši jau divsimt astoņdesmit divi studenti no sešdesmit piecām valstīm. Vēl viens papildu labums - kursos satiekas daudzu tautību studenti un tādējādi saprot, ka viņu valsts nav vienīgā, kur jāsastopas ar nepietiekamu finansējumu, nepielūdzamu birokrātiju, neiejūtīgu valdību un cilvēkiem, kuri uzskata, ka noderīgs ir tikai beigts dzīvnieks un nocirsts koks. Tas sniedz studentiem biedriskuma sajūtu, un šī studentu zieduvija visapkārt pasaulei vairs nejūtas izolēta. Lai mudinātu viņus sazināties ari turpmāk, mēs tieši savu studentu vajadzībām publicējam informācijas lapiņu ar nosaukumu Solitaire (tas ir vēl viens izmiris putns, tāpat kā dodo), lai viņi uzzinātu par citu studentu problēmām un sasniegumiem. Tādēļ faktam, ka Džo- zefs uzņemsies rūpes par mūsu retumu kolekciju, bija īpaša nozīme.
Kursi bija pirmais solis pareizajā virzienā, taču vēl daudzi jāsper. Kur lai sugu mītnes zemē nodibina vairošanās kolonijas? Pirmais visloģiskākais risinājums šķita vietējie zoodārzi. Lielākā daļa zoodārzu visā pasaulē trūcīgā finansējuma un reizēm arī īpašu zināšanu trūkuma pēc bija paputējuši un visai noplukuši, ja šo iestāžu līmeni varētu paaugstināt, nebūtu iemesla, kādēļ tās nevarētu kļūt par nozīmīgiem sekmīgas sugu vairošanās ķēdes locekļiem visā pasaulē. Tomēr - kur ņemt naudu šai svarīgajai attīstībai?
Apspriežot šo problēmu iepriekšējā Madagaskaras apceļojuma laikā, man radās iespaids, ka ļoti daudzi bagāti un labi organizēti zoodārzi visā pasaulē interesējas par Madagaskaras unikālo faunu un labprāt palīdzētu sugu saglabāšanā un ka šīs turīgās organizācijas varētu atļauties finansiāli palīdzēt mazāk sekmīgajiem kolēģiem. Kopā ar Lī un savu uzticamo, tālredzīgo komandu Džersijā tiku izstrādājis formulu, kas šķita atbilstam visām prasībām. Pirmkārt, jānodibina grupa, un katram zoodārzam, kas vēlētos piedalīties, būtu jāmaksā noteikta gada maksa. Uzkrātos līdzekļus izmantotu, lai zoodārzs varētu atkal tikt uz kājām - palīdzot ar lietpratēju padomu, apmācot darbiniekus un atjaunojot krātiņus.
Otrkārt, pēc dažiem gadiem, kad apdraudētais zoodārzs atkal būtu sācis darboties labā līmenī, kopā ar grupas dalībniekiem tas izveidotu Madagaskaras apdraudēto dzīvnieku sugu vairošanas programmas. Pastāvēja viens nopietns noteikums. Tiem dzīvniekiem, kuru vairošanās panākta citu valstu zoodārzos, kā arī viņu pēcnācējiem, jāpaliek Malagasijas valdības īpašumam, kuru valdība jebkurā laikā var pieprasīt atpakaļ. Mēs ieviesām šo nosacījumu vienošanās rakstā, kas tika noslēgts ar Malagasijas amatpersonām - aizsardzībai, jo daudzas valstis uzskatīja, ka valstij nepiederošie vienkārši vēlas, tā sakot, sagrābt faunu un aizbēgt, un ar visu sirdi neatbalsta valsts intereses. Paziņojums par mūsu nolūkiem tika izsludināts ar mērķi radīt drošības sajūtu un pierādīt, ka mēs nekādā ziņā negrasāmies ekspluatēt valsts zooloģisko mantojumu.
Dabiski, kad sākām īstenot plānu, daudzi zoodārzi izrādīja lielu interesi, toties citos sastapāmies ar direktora histēriju un pastmarku kolekcionāra cienīgu mentalitāti, kas neatzina tādu dzīvnieku iemantošanu, kas viņiem nepieder. Tomēr krietni vairāk bija tādu zoodārzu direktoru, kas izrādījās pietiekami saprātīgi, lai uztvertu idejas labās īpašības, un tā tika radīta Madagaskaras Faunas grupa (MFG).
Par vienu no MFG pirmajiem projektiem izvēlējāmies Tsimbazazas parku - Antananarivo pilsētas galveno zoodārzu, jo tādējādi galvaspilsētā varētu samērā viegli izveidot pavairošanas vienības. No šā projekta labumu gūtu ne tikai dzīvnieki, kas jau mitinājās Tsimbazazā, bet tam būtu arī nozīmīgs izglītojošs rezultāts. Kad Madagaskara bija Francijas kolonija, malagasiešu bērni tika izglītoti pēc franču sistēmas un mācījās par Lapsu Renāru, trušiem, zaķiem un citiem radījumiem, kādi Malagasijas mežos nav sastopami, tajā pašā laikā ignorējot tenrekus, lemūrus, hameleonus un bruņurupučus. Kad septiņdesmitajos gados pirmo reizi ierados Madagaskarā, bērni vai pieaugušie varēja kaut ko uzzināt par vietējo faunu vienīgi no izplūdušiem, krāsainiem zīmējumiem uz īpašas markas sērkociņu etiķetēm. Dzīvai vietējās faunas kolekcijai galvaspilsētas centrā neapšaubāmi būtu ievērojams izglītojošs potenciāls, turklāt skaistajā parkā jau bija izveidota bagātīga un daudzveidīga vietējo koku un stādu kolekcija. Parku vadīja mūsu sens draugs Voara Randrianasolo un viņa sieva Bodo; viņi abi ļoti mīlēja parku un dedzīgi vēlējās, lai tas kļūtu par vērtīgu dzīvnieku un augu nacionālo kolekciju.
Pirms tika nodibināta MFG, mēs jau vairākus gadus bijām sadarbojušies ar abiem Randrianasolo, cenzdamies palīdzēt Tsimbazazai nostāties uz kājām. Divi parka darbinieki (viens no tiem bija Džozefs) ieradās uz kursiem Džersijā un atgriezās mājās ar jaunu pieredzi dzīvnieku kolekcijas izstrādāšanā un zināšanām par simt un vienu lietu, kas nepieciešamas, lai nodibinātu visdažādāko dzīvnieku pavairošanas kolonijas. Vairāki mūsu pašu zoodārza darbinieki uz laiku tika nosūtīti strādāt Tsimbazazā, tomēr, kā tas parasti notiek, naudas nepietika, un progress bija lēns.
MFG laimīgā kārtā izdevās izmantot amerikānietes Frenas Vudsas pakalpojumus, kurai bija liela darba pieredze dažādos zoodārzos. Frena tika uz gadu nosūtīta uz Tsimbazazu sniegt padomus un darboties kopā ar Voaru dažādajās parka attīstības stadijās, un vēlāk ziņot MFG par sasniegtajiem rezultātiem un zoodārza turpmākajām vajadzībām. Kad ekspedīcijas sākumā ieradāmies Madagaskarā, mums bija auglīgas diskusijas ar Voaru un Frenu, un mēs pārliecinājāmies, ka pāris gadu laikā Madagaskarai būs nacionāla zooloģiska un botāniska kolekcija, līdzvērtīga jebkurai pasaules vadošajai institūcijai piederošām.
Kāds pa to laiku veidosies mūsu nabaga vajāto izzūdošā ezera pelēko lemūru liktenis? Pieredze nepārprotami vēstīja - ļoti daudziem cilvēkiem nebija ne jausmas, ka šie dzīvnieki tiek aizsargāti; citi to zināja, taču neņēma vērā, jo infrastruktūra bija tik mazattīstīta, ka ieviest likumu dzīvē gandrīz neiespējami. Bija nepieciešama īpaša kampaņa, bet kā to organizēt un ieviest? Tajā brīdī sajūsmā plati smaidošajam Mihantam radās apbrīnojama ideja. Viņš teica, ka šīs problēmas atrisinājums esot bērni, jo vecāki, pat neklausīdamies likumā, noteikti ieklausīšoties savos bērnos. Mihanta ieteica laiku pa laikam sapulcināt visapķērīgākos un saprātīgākos bērnus no dažādām skolām, kas atrodas visapkārt ezeram, un ar vilcienu aizvest uz galvaspilsētu, kur tie apmeklētu sugu aizsardzības lekcijas un
Tsimbazazas parku, aplūkotu dzīvniekus, augus un muzeju. Līdztekus mēs Džersijā izlaistu krāsainu, sugu aizsardzībai veltītu plakātu, kas aicinātu aizsargāt nekaitīgo lemūru, kurš nekur citur pasaulē nav sastopams (šis pieminētais fakts atstāja dziļu iespaidu uz cilvēkiem). Plakāts tiktu izlīmēts visās skolās un sabiedriskās vietās, un dažus mēs iedotu bērniem, lai aiznes mājās. Valdība izmisīgi cenšas risināt Alaotra problēmu un apturēt šā ezera izzušanu. Atliek cerēt - ja valdībai sekmēsies sasniegt savus mērķus un mums - savējos, tad pastāv iespēja, ka gan ezers, gan lemūri tiks izglābti.
Džersijas patvērumā mums šobrīd ir vienīgā pelēko lemūru nebrīves kolonija. Mēs ticam, ka izdosies panākt to vairošanos, un tad ar Malagasijas valdības atļauju mēs izsniegsim pēcnācējus citiem zoodārziem, lai nenāktos turēt visus lemūrus vienā "grozā". Ceram, ka tie zels un attīstīsies gan kā izglītojošs sugas saglabāšanas piemērs, gan nākotnes eksistences nodrošinājums.