Madagaskarā dzīvo piecu sugu bruņurupuči, taču vislielākais un iespaidīgākais ir Angonoka vai ķīļkrūšu bruņurupucis (Geochelone yniphora). Šis smagnējais dzīvnieks, kas reizēm sasniedz gandrīz pusmetra garumu un sver līdz pat divdesmit pieciem kilogramiem, sastopams vienīgi Bali līča apgabalā salas ziemeļrietumos. Tam piemīt pasaulē visretāk sastopamā bruņurupuča apšaubāmā slava. Agrāk šis dzīvnieks bijis izplatīts plašākā apkaimē un arī lielākā skaitā, bet izplatības samazināšanos izraisīja dažādi iemesli. Visnāvējošākais no tiem ir ikgadēja brikšņu dedzināšana, kuros bruņurupuči dzīvo, tādējādi tiek mainīta un iznīcināta bruņurupuču dabiskā vide. Šie lielie radījumi pārvietojas lēni, tādēļ nespēj izbēgt no uguns un tiek dzīvi izcepti.
Uzskata, ka otru draudu rada apkaimē ieviestā Āfrikas upju- cūka. Šie rijīgie un negausīgie radījumi rukšķinādami urķējas cauri krūmājiem. Mēdz domāt, ka upjucūkas, kas apveltītas ar tikpat smalku ožu, ar kādu lepojas viņu Eiropas radinieces, kas meklē gardās trifeles, tāpat meklē vienlīdz gardās (pēc pašu ieskatiem) ķīļkrūšu bruņurupuču olas; viņas uzšķērž bruņurupučus un mielojas ar olām un mīkstbruņu jaunuļiem tikpat naski kā cilvēks ar sulīgām austerēm.
Trešais drauds nāk no cilvēkiem. Par laimi, vietējās ciltis šos bruņurupučus neēd. Toties tos divainā kārtā tur kā mājkusto- ņus un iesloga vistu aplokos, jo pastāv ticējums, ka šie reptiļi vai viņu mēsli kaut kādā veidā pasargājot no holerai līdzīgas vistu slimības izplatīšanās. Vai šim uzskatam ir kāds pierādījums, tas vēl jāatklāj. Tā nu ķīļkrūšu bruņurupuču liktenis ir vai nu kļūt par cepešiem ugunsgrēkos, tikt agrā jaunībā cūku notiesātiem vai arī ieslodzītiem vistu kūtīs par profilaktisku līdzekli daudzu novārdzinātu mājputnu veselības uzlabošanai.
Tagad, kad atlikuši tikai divi līdz četri simti ķīļkrūšu bruņurupuču, minētie piemēri labi izteic sugas izdzīvošanas problēmu, turklāt pastāv galējais risks: ja bruņurupuču skaits pārāk saruks, pieaugs iespēja, ka tēviņi nevarēs atrast mātītes, lai kopotos. Tā kā kopošanās kāri, liekas, izraisa cīniņš starp konkurējošajiem tēviņiem, tad ir varbūtība, ka, skaitam arvien vairāk samazinoties, tēviņiem radīsies grūtības atrast ne tikai mātīti, bet arī pietiekamu daudzumu sāncenšu, lai kaujā uzkurinātu iekāri.
1985. gadā IUCN (Starptautiskās Dabas aizsardzības apvienības) Sugu izdzīvošanas komisijas Bruņurupuču speciālistu grupa vērsās pie Džersijas tresta ar ierosinājumu, lai mēs uzņemtos ķīļkrūšu bruņurupuču glābšanas operāciju. Mēs piekritām; projekts tika uzticēts Lī, jo viņai bija dziļa interese un zināšanas par Madagaskaru. Visupirms viņa nodrošinājās ar Deivida Kērla pakalpojumiem, jo viņš bija pētījis Madagaskaras bruņurupučus un uzrakstījis interesantu darbu par to pašreizējo stāvokli. Savā darbā Deivids bija pieminējis, ka Valsts Ūdeņu un mežu pārvaldei pieder septiņi sagūstīti ķīļkrūšu bruņurupuči austrumu piekrastes mežniecībā. Šī vieta bruņurupuču turēšanai nebija piemērota, galvenokārt jau klimata pēc, tādējādi vairošanās iespēja bija niecīga. Sarunās ar varas iestādēm tika panākta vienošanās, ka dzīvnieki jāpārvieto uz piemērotāku vietu un jānodibina pavairošanas kolonija. Mēs nolīgām Deividu, lai viņš mēģinātu atrast atbilstošu vietu, uz kurieni bruņurupučus pārvietot.
Pārdomājis šo jautājumu, Deivids ieteica Ampijoroas mežu iecirkni netālu no Mahajangas pilsētas, kur bija piemērots klimats un dažas projekta īstenošanai izmantojamas mazas būves. Air Madagaskar ārkārtīgi palīdzēja, izsniedzot "brīvbiļetes" mūsu vērtīgajai kravai, un tā septiņi bruņurupuči tika pārvesti no austrumu krasta uz jauno mājvietu - daudz tuvāk viņu dabiskajai videi.
Šajā projekta stadijā Deividam nācās mūs pamest, lai turpinātu studijas, un, tā kā Madagaskarā vēl nebija neviena speciālista ar pirmklasīgām herpetologa zināšanām vairošanās jautājumos, Lī nākamais uzdevums bija atrast Lielbritānijā kādu ekspertu, kurš piekristu doties uz Madagaskaru un par minimālu samaksu uz nenoteiktu laiku (bruņurupučus nedrīkst steidzināt, sevišķi seksa jautājumos) pazustu tās mežonīgajos plašumos. Lī jau bija kritusi izmisumā, cenzdamās atrast tādu herpetologa spīdekli, kad mūsu dzīvē parādījās Dons Reids - kinozvaigznei Melvinam Duglasam ārkārtīgi līdzīgs vīrs, kura dzīves lielākā interese bija dzīvnieki, sevišķi ar herpetoloģijas ievirzi - no bruņurupučiem līdz kokuvardēm. Tagad, kad Dons bija ieņēmis savu vietu, projekts varēja sākties.
Tas bija Lī pirmais projekts, un drīz vien viņa saprata, ka projekta plānošana ir viens, taču līdzekļu piesaistīšana tā uzsākšanai un īstenošanai - pilnīgi kas cits. Viņas telefons dienu un nakti vibrēja kā tropisko varžu un circeņu koris, un mūsu ikdienas pastā lielākoties pienāca ar projektu saistītas vēstules. Es domāju par ķīļkrūšu bruņurupučiem, kas lēni klumzāja pa savu aizvien sarūkošo dzīves vietu svētlaimīgā neziņā par drudžainajiem pūliņiem viņus glābt. Labi vien bija, ka dzīvnieki neko nezināja par mūsu mokām un grūtībām - tas varētu izraisīt viņos kolektīvu nervu sabrukumu, kura rezultātā bruņurupuči iznīktu pilnīgi.
Visbeidzot nauda bija sagādāta, un Dons devās uz Madagaskaru. Bruņurupuči bija ārkārtīgi labi iekārtojušies, īstenībā pat tik lieliski, ka jau pirmajā Ampijoroā pavadītajā gadā sāka vairoties, ja vairošanās turpinātos tikpat sekmīgi, nākamais solis būtu rezervāta izveidošana kaut kur yniphora dabiskajā vidē. Tas nozīmētu vēl vienu bruņurupuču projektu - vēl dārgāku, vēl sarežģītāku, jo mēs strīdējāmies ar visiem bez izņēmuma par labāko vietu rezervātam un izstrādājām daudzus paņēmienus, kā pasargāt bruņurupučus no cūkām, suņiem, liellopiem un cilvēkiem. Bet par to domāsim nākotnē, jo šobrīd vēl bijām tikai pašā ceļa sākumā.
Lai gan mēs bijām ieradušies Madagaskarā ai-ai meklējumos, dabiski, ka Lī dedzīgi vēlējās personīgi pārliecināties, kā virzās viņas bruņurupuču projekts. Tāpēc, noskaidrojuši, ka mūsu pelēkie lemūri ir drošībā Džozefa gādībā, mēs aizlidojām uz Mahajangu, kur satikāmies ar Donu un devāmies septiņu jūdžu garajā ceļā uz Ampijoroā, kas vienlaikus ir Ankarafant- sika - viena no Madagaskaras lielākajiem rezervātiem - galvenā pārvalde. Tur mēs satikām Dona malagasiešu asistentu Žer- mēnu. Tas bija mazs, slaids malagasietis, kas smējās vai smaidīja par visu, ko Dons viņam teica - ja vien tas nebija saistīts ar bruņurupučiem, bet, runājot par tiem, asistenta seja kļuva svinīga un viņš klausījās ārkārtīgi uzmanīgi. Žermēns visu aptvēra sevišķi ātri un jau bija apguvis reptiļu kopšanas ikdienas pieredzi, kā arī teicami beidzis mūsu Džersijas apmācību kursu. Šobrīd viņš vēl neprata ņemt asins paraugus vai veikt citas sarežģītas zinātniskas manipulācijas, kas nepieciešamas yniphora pareizai aprūpei, taču asistenta asais prāts liecināja, ka tas ir tikai laika jautājums, kad viņš būs spējīgs vadīt visu operāciju.
Rezervāta malā koku paēnā Dons bija izvietojis ķīļkrūšu bruņurupuču mājvietu. Aploki bija būvēti ļoti vienkārši - horizontāli novietoti baļķi, resni kā telegrāfa stabi, veidoja žogu, kuram nevajadzēja būt pārāk augstam, jo bruņurupuči, protams, nespēj rāpties uz augšu. Katrā aplokā bija ar palmu lapām apjumta vieta, kas nodrošināja ēnu, ja bruņurupuči to vēlējās. Līdzās aplokiem bija uzcelts daudz lielāka palmu lapu nojume, kur lielos nerūsējoša tērauda traukos tika gatavota bruņurupuču barība - papilnam zāles un dārzeņu, reizēm pievienojot jēlu olu proteīna devai.
Katrs aploks bija plašs un, vienkārši pārvietojot dažus baļķus, varēja tikt vēl trīs vai piecas reizes paplašināts, lai palīdzētu pārošanās procedūrai. Dīvainais izcilnis bruņās zem dzīvnieka galvas, ko sauc par ampondo (tas devis ķīļkrūšu bruņurupučiem viņu vārdu), ir cīņas ierocis. Acīmredzot ir ļoti svarīgi, lai tēviņi čīkstētos un tādējādi tiktāl uzbudinātos, ka, emociju pārņemti, spētu kopoties. Vientuļš tēviņš, kas mitinās kopā ar daudzām krāšņām, piemīlīgām un baudkārām mātītēm (pēc bruņurupuču standartiem), mēdz nelaimīgs klaiņot apkārt, ignorēdams mātīšu vilinājumus un daudzveidīgos kārdinājumus, jo vienkārši nav neviena, ar ko izkauties. Varētu iedomāties, ka iespēja būt vienīgajam tēviņam pievilcīgu un kārīgu mātīšu vidū spētu pamodināt šā vārda cienīgu donžuānu jebkurā bruņurupucī, taču ķīļkrūšu bruņurupučiem dūru cīņas vajadzīgas kā dzimumtieksmi izraisošs līdzeklis. Toties pareizajā situācijā cīņas iet vaļā, un ir aizraujoši tās vērot.
Divi tēviņi, tukli kā cīņai saģērbušies Ņurbulis un Burbulis [21] , tuvojas viens otram, pēc bruņurupuču standartiem, veiklā riksī. Bruņas noblākšķ viena pret otru, un tad tiek likts lietā ampondo. Lai uzvarētu šajā duelī bez asinsizliešanas, katrs tēviņš cenšas pabāzt šo ķīli sāncensim apakšā un apvelt viņu otrādi. Viņi stumdās uz priekšu un atpakaļ kā divi bruņās tērpti sumo cīkstoņi, uzspārdīdami sev apkārt mazus putekļu mākonīšus, kamēr viņu ilgu objekts blenž uz šiem kaislīgajiem pūliņiem uzbudināti un pacilāti kā plūmju pudiņš. Visbeidzot viens no pielūdzējiem ievirza savu ieroci pareizā pozīcijā un, buksēdams un mežonīgi stumdams, beidzot apveļ pretinieku uz muguras. Tad viņš pagriežas un aizslāj pie mātītes pēc godam nopelnītās balvas, kamēr uzvarētais bruņurupucis pēc ilgām pūlēm un kāju vicināšanas atkal atgriežas pareizajā stāvoklī un nomākts aizčāpo. Kā jau daudzas cīņas dabā, šī ir tikai stimuls - spēku salīdzināšana, kuras laikā neviens necieš un ne asins lāse netiek izlieta.
Šī mūsu vizīte nesakrita ar pārošanās laiku, taču mēs bijām to novērojuši iepriekšējos gados. Toties šogad mums laimējās redzēt kaut ko citu, bet ļoti īpašu - reptiļu turnīru rezultātu.
Dons mūs aizveda uz īpašu mazu aplociņu, kas bija rūpīgi uzbūvēts, lai pasargātu no vanagu, čūsku un vietējo suņu uzbrukumiem, un, jo sevišķi, no plēsīgā fosa - milzīga, garam kaķim līdzīga gaļēdāja, kas sastopams vienīgi Madagaskarā.
- Šis ir visjaunākais metiens, - Dons teica ar vāji slēptu triumfu. Viņš noliecās un nākamajā mirklī ielika Lī dedzīgajās, pastieptajās rokās četrus tikko izšķīlušos ķīļkrūšu bruņurupu- cīšus.
- Ak! - Lī iesaucās. - Vai viņi nav burvīgi?
Viņi tiešām bija burvīgi. Sajūta bija tāda, kā turot rokās četrus sīciņus, saules sasildītus oļus, kurus vējš un viļņi izgreznojuši ar brīnišķīgiem griezumiem un izciļņiem. Lī noliekusies dūdoja, apbrīnodama bruņurupucīšu sīkās, spožās actiņas, kas izskatījās pēc gudrajās sejās iestrādātiem oniksa gabaliņiem, viņu asos, manikirētos nagus kā sīciņus zelta pusmēnešus, un mazās, spēcīgās kājas, iekaltas sīki izstrādātu zvīņu bruņās, kas atgādināja pundurkociņa pārakmeņojušās lapas. Lai cik izsmeļošas būtu darbinieka sūtītās atskaites, nekas tomēr nelīdzinās darba rezultātu turēšanai paša rokās. Kad turējām rokās šos gandrīz apaļos, joprojām pa pusei mīkstos ķepurojošās dzīvības kriksīšus, visa naudas diedelēšana, visa birokrātijas pārliecināšana, visi mēnešiem ilgie pūliņi un plānošana zaudēja nozīmi. Šie jocīgie, sīkie pīrādziņi mūsu plaukstās pārstāvēja savas dzimtas nākotni. Mēs zinājām, ka, pasargāti no briesmām, tie galu galā izaugs par lieliem, masīviem bruņurupučiem, kas smagi un neveikli kā bruņinieki bruņās katru gadu izcīnīs turnīrus par sirdsdāmu uzmanību, lai neparastie, aizvēsturiskie radījumi varētu vairoties un iečāpot citos gadsimtos, atgādinot mums, kā pasaule sākusies, un iepriecinātu ar savu unikālo izskatu un paradumiem. Lī, Dons un Žermēns bija guvuši nepārprotamus, lepošanās vērtus panākumus.
- Nāc nu, - es teicu Lī, - esi gana izdūdojusies par mazuļiem. Tu viņus sabojāsi, ja nebeigsi liet uz tiem asaras. - Lī negribīgi nolika mazuļus atpakaļ viņu cietoksnī, un mēs gājām apsēsties tīkkoku vēsajā, tumšajā ēnā, lai uz mazuļu veselību iedzertu remdenu viskiju no saplaisājušām glāzēm un robainām krūzēm.
Aiz mežinieku būdu pudura Dons bija centies izveidot dārzu, kurā mēģināja audzēt dažādu pārtiku saviem aizbilstamajiem. Dārzu ieskāva pagaidu žogs no žagariem, kura uzdevums bija atturēt garāmejošo zebu gardēžu entuziasmu. Es ielēju visiem vēl pa malkam un uzsaucu tostu - "visu zemju bruņurupuči, savienojieties - jūs varat zaudēt tikai savas bruņas!" - un tobrīd ar acs kaktiņu pamanīju dārzā kustamies kaut ko baltu.
Atskatījies es, sev par sajūsmu, ieraudzīju, ka mums grasās tuvoties vieni no maniem vismīļākajiem Malagasijas lemūriem: apburošie, skaistie mežu akrobāti sifakas. Šiem dzīvniekiem ir biezs, krēmbalts kažoks ar šokolādes krāsas plankumiem uz pleciem un augšstilbiem, savukārt vilna galvas virsū ir koši kas- taņbrūna, tā ka izskatās - lemūriem galvā mazas micītes. Apaļo, plaši ieplesto, zeltaino acu ciešais skatiens piešķir viņiem mazliet plānprātīgu izskatu. Bet visneparastākais ir šo lemūru lokanais žiglums. Mēs vērojām, kā lemūru grupiņa, kas sastāvēja no sešiem pieaugušiem dzīvniekiem (turklāt dažas mātītes nesa sīciņus, mājas gariņiem līdzīgus mazuļus), izvietojas kokos dzīvžoga galā. Daži klusēdami ņēmās kopt kažoku, citi attupās rietošās saules gaismā, atmetuši galvas un plaši iepletuši rokas, lai uztvertu iespējami daudz labuma no dzīvinošajiem stariem. Viens, drosmīgāks par citiem, acīmredzot pieteicās doties izlūkos. Viņš gluži kā cilvēks atmuguriski norāpās lejā pa koku un tad nolēca uz žoga. Tur sifaka mirkli tupēja un, acis iepletis, vēroja iespējamās briesmas visapkārt. Tad viņš atsperīgiem palēcieniem, par kādiem to apskaustu jebkurš ķengurs, lēkšoja uz priekšu pa žoga augšmalu. Ar katru lēcienu izlūks pārvietojās kādas sešas pēdas uz priekšu, tā ka pavisam drīz sasniedza žoga otru galu un ar neparastu, divdesmit pēdas garu lēcienu iemetās drošībā kokos. Kad pārējie lemūri redzēja, ka ne mēs, ne citi glūnoši plēsoņas nav viņu sugasbrāli saplosījuši, arī viņi nolaidās uz žoga, pārlēkšoja tam pāri un salēca kokos. Grupiņa pārvietojās pa zariem, kamēr atradās tieši virs mums, un aplaimoja mūs ar ārkārtīgi iespaidīgu baleta izrādi. Sifakas lēkāja no koka uz koku, katrā lēcienā pārvarot savas trīsdesmit pēdas vai vēl vairāk, un tad iemetās zarā virs mums bez acīmredzamas gatavošanās vai attāluma novērtēšanas. Tomēr viņi sasniedza mērķi ar apbrīnojamu precizitāti. Lemūri vairākas minūtes rotaļājās pa kokiem, izpildīdami tik spožus akrobātiskus trikus, ka jebkurš cirka direktors būtu tūlīt pat sniedzies pēc čeku grāmatiņas un kontrakta veidlapas. Tad visi pēkšņi nolēma, ka šī apmetnes vieta zaudējusi pievilcību, un lielā vienprātībā atsperīgiem lēcieniem nozuda mežā kā balta viesuļvētra.
Izdvesis dziļu, apmierinātu nopūtu, es pagriezos pret Donu.
- Tas bija viens no labākajiem akrobātiskā baleta priekšnesumiem, kādu jebkad esmu redzējis, - es sacīju. - Viņu spējas pat krievus padarītu domīgus. Paldies, ka noorganizēji to tieši iedzeršanas laikā.
- Nav par ko, - Dons pieticīgi atteica. - Mēs, mežu ļaudis, dzīvojam ar dzīvniekiem plecu pie pleca, un viņi paklausa katrai mūsu komandai.
- Pietiks melst niekus, - es bargi teicu. - Kā būs ar peldēšanos, ko tu man apsolīji?
Mēs devāmies cauri mežam uz netālā ezera malu - plašu, rāmu brūna ūdens klājienu, ko ieskāva mežs kā zaļa karakula apkakle. Ūdens bija spirdzinošs, kaut arī silts un pelēks kā tikko slaukts piens, vienīgi pavisam citā krāsā un struktūrā.
- Kā te ar krokodiliem? - es apvaicājos, kamēr mēs viegli slīdējām kafijas krāsas ūdenī.
- Daži ir, - Dons apstiprināja, - bet bieži tos nevar ieraudzīt.
- Ziniet, peldiet abi ar Žermēnu mums pa priekšu, - es ierosināju, - un, ja kāds no jums nozudīs, mēs to uztversim kā brīdinājumu un dosimies uz krastu.
- Ak, viņi ir pavisam nekaitīgi, - Dons apgalvoja. - Patiesību sakot, viņi noteikti ir vairāk nobijušies no mums, nekā mēs no
viņiem.
- Es par to tik pārliecināts nebūtu, - atbildēju. - Viņa svētība Sibrī [22] par krokodiliem izteicies visai daiļrunīgi.
Viņš nudien bija izteicies daiļrunīgi. Sibrī laikā - deviņpadsmitā gadsimta beigās - droši vien bija vairāk krokodilu nekā šobrīd, jo kopš tām dienām daudzi tikuši nogalināti Eiropas dāmu un kungu kurpju, somu un čemodānu izgatavošanai, un viņš veltījis tiem dažus vārdus.
"Šo reptiļu visapkārt it tik daudz, ka tie jāuzskata par īstu postu; tie bieži aizvelk aitas un liellopus, un visai bieži ari sievietes un bērnus, kas neuzmanīgi iegājuši ūdenī vai tikai pastaigājušies gar to."
Tālāk savā teicamajā grāmatā viņš raksta:
"Mēs drīz iepazināmies ar krokodiliem; viens gozējās saulītē smilšu sēklī tieši pretī nometnei. Dienas laikā mēs redzējām daudzus dzīvniekus, kaut arī ne tik daudz, kā novērojuši citi ceļotāji - droši vien kādus divdesmit vai trīsdesmit, dažus pat tik tuvu, ka varēja tos aplūkot pavisam skaidri. Lielākoties tie bija gaiši pelēki, daži zilganpelēkā šīfera krāsā, vēl citi - ar melniem plankumiem. Dzīvnieku garums svārstījās no septiņām līdz četrpadsmit vai piecpadsmit pēdām. Krokodila galva ir maza, tā mugura un aste robaina kā liels zāģis. Galvenokārt tie gulēja, žokļus plati iepletuši, reizēm pat tik tuvu, ka varējām tos apšļakstīt ar ūdeni, irdamies garām."
Tomēr mūsu pelde bija mierīga un gigantisko reptiļu netraucēta. Mēs laiski zvilnējām ūdenī un pļāpājām.
- Ar Žermēnu ir tāda ķibele, ka, viņaprāt, Šekspīrs ir jokains, - Dons sacīja, ar kājas īkšķi norādīdams uz Žermēna smīnošo galvu.
- Kas, viņaprāt, ir jokains? - es apjucis pārjautāju.
- Šekspīrs. Ikreiz, kad es sāku citēt iemīļotos gabalus no "Henrija V" vai "Venēcijas tirgotāja", viņš gandrīz aizrijas no smiekliem.
- Vai viņš kaut ko no tā visa saprot? - es ieintriģēts jautāju.
- Ne vārda, - Dons drūmi atteica. - Iedomājies dzīvi, nepazīstot Dziesminieku!,
- Drausmīgi, - es piekritu. Žermēns man plati uzsmaidīja un, burbuļiem uzvilnījot, ienira ūdenī.
Tajā vakarā Dons par godu mūsu vizītei sarīkoja ballīti. Visi apkārtējie ciemati bija gaidu pārņemti, un ierasties grasījās itin visi, katras mazākās kopienas pārstāvji. Liels, plakans laukums vienas būdas priekšā tika izgaismots ar svecēm un visur sastopamajiem, izcili vērtīgajiem mežu gaismekļiem - vējlukturiem.
Es spriedu - ko gan cilvēki attālās vietās iesāktu bez šī vienkāršā, bet vērtīgā izgudrojuma? Lampas dzeltenais spīdums kā mazs, resns krokuss pēc grūtas dienas laipni aicina ikvienu atpakaļ uz nometni. Esmu redzējis sievietes tās gaismā veidojam vissarežģītākos izšuvumus un vīriešus - izgriežam brīnišķīgas figūriņas. Esmu redzējis, kā apkārt šai lampai draudzīgi sapulcējas krupji un, gaisu kampdami, gaida naktstauriņu balvu, ko tik devīgi sagādā pelēkā gaisma. Arī es pats šajā apgaismojumā esmu veicis tādas operācijas, kas liktu Hārlijstrītai nodrebēt: izgriezis resnas, strutainas smilšu blusas no ciemata bērnu kājām; ar kabatzagļa izveicību centies izlasīt ieberzušos netīrumus un granti no veļas mazgātājas vilnainā skalpa pēc tam, kad tā uz galvas noripojusi lejup trīsdesmit pēdas pa stāvu upes krastu; mēģinājis uzlikt žņaugu dzērājam, kurš, mocīdamies paģirās no palmu vīna, bija ar mačeti amputējis sev trīs pirkstus. Šīs lampas draudzīgajā apgaismojumā esmu drīz pēc pusnakts miegaini trausies ārā no gultas, lai pabarotu no pudelītes visdažādākos dzīvniekus, sākot no dūkuriem līdz bušbē- bijiem, no skudrulāčiem līdz bruņnešiem. Kaut kur vajadzētu uzcelt pieminekli nezināmajam, kurš izgudrojis šo neatsveramo palīgu cilvēkiem, kas dzīvo vietās, kur elektrība eksistē vienīgi zibens formā un kur mēness un šī lampa ir vienīgie uzticamie pastāvīgas gaismas avoti.
Dons ar palienētu autofurgonu aizbrauca atvest cilvēkus no tālākajiem ciematiem; pa to laiku tika izkārtots ballītes servējums - viskijs mums, vietējais rums (kas ielīksmo vēderu un sagriež pēdas danceniski) un neizbēgamā kokakola tiem, kuriem tīk atšķaidīt rumu, kā arī mazajiem viesiem, kas bija pārāk jauni, lai mērotos spēkiem ar ruma elektrizējošajām īpašībām. Palēnām sāka ierasties ciematnieki. Siltajos putekļos švīkstēja kailās pēdas, ap mūsu gaismas loku sāka pulcēties brūnas sejas, uz- mirdzēja balti zobi, uzblāzmoja daudzkrāsainās lamba, skanēja klusinātas čalas kā miegaina bišu stropa sanešana - parastā bērnišķīgās jūsmas pilnā atmosfēra, gluži kā Ziemassvētku vecīti gaidot. Donam braukājot šurpu turpu, pūlis pamazām auga lielāks un arī troksnis pieņēmās spēkā. Šķindēja glāzes, skanēja ķiķināšana un čalas, un reizumis iestrinkšķējās valiha - mūzikas instruments, bez kura neviena malagasiešu ballīte nevar sākties. Valiha ir attāli rada daudzajiem stīgu instrumentiem - cītarai, balalaikai, havajiešu ģitārai, bandžo, ģitārai - un sastāv no milzīga, kādas trīs vai četras pēdas gara bambusa stiebra, kas darbojas kā deka. "Stīgas" ir ar lielu rūpību izgrieztas bambusa biezā ārējā apvalka sloksnes, kas paceltas uz koka paaugstinājumiem. Abi slokšņu gali joprojām turas pie paša bambusa. Pirksti, slīdēdami pār stīgām, izvilina melodiskas, tomēr dīvaini skumjas skaņas, kas izklausās patīkami un ir dzirdamas it visur. Valiha ir mežu produkts, kas pārvērsts ārkārtīgi vienkāršā mūzikas instrumentā, un tādējādi ikviens ar bambusa un naža palīdzību var kļūt par Stradivari vijoles īpašnieku.
Nu jau mums apkārt bija sapulcējušies četru mazu ciematiņu iedzīvotāji, un ballīte pieņēmās jautrībā. Četras valihas, bungas un vairākas flautas sāka spēlēt vienmuļu, tomēr jauku mūziku. Mūsu atvestais rums plūda straumēm, un cilvēki sāka dejot. Drīz vien mazā dejas grīda bija pārpildīta, un gan sieviešu, gan vīriešu daudzkrāsaino lamba pēc atgādināja caur kaleidoskopu skatītu, kustīgu puķudobi.
Ballītei bija lieliski panākumi, visi sajūsmināti piedalījās līksmībā, dziedāja un dejoja, mūzikai pieņemoties skaļumā un tempā. Divos no rīta Lī un es vēlējāmies doties pie miera, taču ciematnieki izskatījās tikpat mundri un dedzīgi kā ierašanās brīdī. Mēs viņus pametām un gājām gulēt, vēl gultās klausījāmies laimīgo balsu čalošanu, orķestra žēlabaino mūziku, pudeļu klinkstēšanu un dejojošo kāju šļūkāšanu un dunoņu.
Iebaudīdami brokastīs saldu, melnu kafiju, biskvītus un izsmalcināti smaržīgus pirksta garuma banānus, mēs lūkojāmies graustā, kas bija palicis pāri no Dona.
- Cikos tad tu tiki gultā? - Lī jautāja.
- Nemaz neesmu tajā ticis, - Dons atzinās, iemalkoja kafiju un nodrebinājās.
- Tu gribi teikt, ka paliki līdz pašām beigām? - es pārsteigts apjautājos.
- Man vajadzēja tā darīt, - Dons paskaidroja, - jo kā gan citādi tie ļaudis tiktu mājās?
- Ak, protams, aizmirsu, ka tu biji taksometrs, - es piekritu.
- Pret to man nebūtu iebildumu, - Dons stāstīja, - bet es nebiju iedomājies, ka no desmit, ko aizvedu atpakaļ uz ciematu, pieci paliks mašīnā, jo viņiem patīk vizināties. Es biju izbraukā- jies divreiz vairāk nekā nepieciešams, pirms sapratu, kas notiek. Ja nebūtu šo izdarību pamanījis, būtu viņus vizinājis šurpu turpu līdz pašai rītausmai.
- Neņem galvā, - es mierināju, - nāc, apciemosim kroko- dilus. Esmu dzirdējis, ka neliela, enerģiska džudo cīņa ar kroko- dilu ir pasaulē labākās zāles pret paģirām.
Tā nu mēs devāmies lejā uz brūno ezeru. Rasotais mežs atmirdzēja miljonos zaļo nokrāsu. Tā dziļumos jauno dienu pavedinoši apdziedāja kukali - jaukais kliedziens izklausījās kā putna vārds un beidzās ar guldzošu noslīdējumu, no kā iezvanījās viss mežs; dziesma bija tik skaidra, guldzoša un vilinoša kā dzeguzes balss.
Peldes atvēsināti un atspirdzināti, devāmies atpakaļ uz projekta galveno mītni, un Lī vēl pēdējo reizi izrādīja cieņu saviem dīvainajiem, aizvēsturiskajiem dievlūdzēju ceļgalu spilventiņiem, kas čāpoja pa aplokiem kā uzvelkamās rotaļlietas.
- Tātad līdz šim mēs esam ieguvuši trīsdesmit vienu? - es vaicāju Donam, maigi saspiezdams vienu starp pirkstiem un izjuzdams mitrai dzēšlapai līdzīgo bruņu mīkstumu. Bruņu- rupucītis centās atsvabināties, sašutis par šādu aizvainojošu rīcību, un, tiklīdz biju to nolicis zemē, steidzīgi metās prom un paslēpās zem lapas.
- Manuprāt, mēs tagad esam apjēguši, kas viņiem vajadzīgs, - Dons teica, - tātad nākotnē mums varētu veikties vēl labāk.
- Tad mēs bridīsim pa yniphora līdz pat ceļiem, - Lī pareģoja un laimīga noskūpstīja vienu no mazuļiem uz deguna, bruņu- rupucītim par milzīgu pārsteigumu un sapīkumu.