Izkāpšana no lidmašīnas Morandavā atgādināja ieniršanu sarkani nokaitētā sūklī. Pēc tīkamā Vidusjūras klimata Tanā organismam tas bija šoks. Plaušas protestēja, cenzdamās ievilkt mitro, ugunīgo gaisu, un mūsu ķermeņi acumirklī mirka sviedros. Saule kvēloja bāli zilajās debesīs. Nebija redzams neviens mākonītis, kas spētu dot ēnu, ne arī jūtama mazākā spirdzinošā pūsma. Zeme bija nokaitusi tik karsta, ka uz tās varēja cept pankūkas, un katrs solis kļuva par mokošu, sviedrus dzenošu, nepatīkamu darbu. Tādā dienā varēja sapņot par ventilatoriem, kas griežas virs galvas kā vējdzirnavu spārni, par zaļiem, vēsiem upes ūdeņiem, par ledus gabaliņu vieglo čīkstēšanu un klinkstē- šanu augstā, norasojušā glāzē - patiesību sakot, par jebkuru atvēsināšanās paņēmienu, kas mums tik steidzami bija vajadzīgs un kuru mēs, visticamāk, paredzamajā nākotnē nesaņemsim.
Mūs sagaidīja Džons Hārtlijs, viņa sieva Silvija, kas tikko bija piebiedrojusies mūsu izpriecas braucienam, un Kventins Bloksams - sviedros izmircis, tomēr izskatīdamies, kā parasti, nelokāmi apņēmīgs.
- Kā veicas? - es jautāju, kamēr mēs ievietojāmies toijotā. - Vai ir kādi panākumi?
- Esam dabūjuši divus truškāmjus un dažus kapidolo, - Kventins triumfējoši paziņoja.
- Teicami! - es sajūsmināts atsaucos. - Degu nepacietībā tos redzēt.
- Kāda ir nometne? - Lī apvaicājās.
- Karsta, - Džons kodolīgi atteica. - Ļoti karsta.
- Ļoti karsta un pilna ar mušām, - Silvija piemetināja. Ar savu mundro izskatu, labi koptajiem matiem un lielajām, zilajām acīm viņa nepavisam neizskatījās pēc sievietes, kas nāk no mušu apsēstas nometnes meža biezoknī, drīzāk gan pēc tādas, kas tikko ar baudu iepirkusies Bondstrītā.
- Tā ir visu pasaules mušu galvaspilsēta, - Kventins apgalvoja.
- Trakāk kā Austrālijā taču nevar būt, vai ne? - es iebildu. - Mēdz teikt-ja Austrālijā redz kādu staigājam un nemitīgi vicinām rokas, tas nenozīmē, ka cilvēks pazīst itin visus pilsētā, viņš vienkārši izcērt sev ceļu mušu jūrā.
- Pagaidi, gan redzēsi, - Silvija drūmi pareģoja.
- Mēs esam nolēmuši mazliet izbaudīt civilizāciju, pirms atgriezties mušu metropolē, - Džons paziņoja. - Jums taču garšo garneles, vai ne?
- Ja pēkšņi nonāktu aci pret aci ar labi pagatavotu garneli, es uzskatītu par savu pienākumu to apēst, nemaz nerunājot par pieklājību, - es apdomīgi atbildēju.
- Jauki, - Džons sacīja. - Tad mēs aizvedīsim jūs uz mazu viesnīcu tepat netālu, kur vakariņas servē pludmalē, tā ka vienmēr var izbaudīt vēju. Viņi tur gatavo absolūti fantastiskas garneles.
- Nudien milzīgas, - Silvija piemetināja.
- Kā ziloņus, - Kventins gremdējās atmiņās.
Mēs braucām pa grambaino ceļu, kamēr nonācām pie vies- nlcas un devāmies cauri dārzam ar milzīgiem bugenviliju klā- jieniem un hibisku jaunaudzēm. Vakariņu zāle bija liela, no trim pusēm vaļēja koka būve, no kuras pavērās skats uz smilšu pludmali, gar piekrasti ar nomierinošu skaņu plīsa mazi vilnīši baltām galvām. Zāle bija krēslaina, un pastāvīgi no jūras plūstošā vējpūta nožāvēja mūsu svīstošos ķermeņus. Maitresse d'botel bija ražena, brūna malagasiešu lēdija ar platu, pievilcīgu seju un starojošu smaidu. Drīz vien viņa sarindoja uz galda apsvīdušu, tikko no ledusskapja izņemtu alus pudeļu bataljonu, un tam sekoja šķīvji ar gigantiskām garnelēm, kas bija sarkanas kā saulriets, treknas un sulīgas, kopā ar milzum lielu rīsu bļodu, ko ielenca īpatnēju un gardu malagasiešu piedevu šķīvīši - tajā skaitā, man par prieku, ēdiens, kuru es nosaucu par pagrīdes zemesriekstiem, vēlēdamies, kaut būtu dzirdējis zinātniskāku nosaukumu. Tās bija apaļas, gludas, brūnas vai dzeltenbrūnas sēklas apmēram lazdu rieksta lielumā. Vonja bory- tā tās sauc ma- lagasieši - tiek gatavotas asā čilli mērcē ar tomātiem un sīpoliem, un tām piemīt izteikta riekstu garša, tās ir stingras un košļājot atgādina kaut ko līdzīgu sīkstiem ķiļķeniem. Šie rieksti jau paši par sevi ir īsta maltīte, tāpēc, kad bijām notiesājuši garneles, rīsus un vonja bory, jau jutāmies pilnīgi apmierināti - atvēsuši, labi paēduši, jūras šalkoņas ieaijāti, gatavi stāties pretī visiem pasaules izaicinājumiem un muļķībām. No otras puses, kā Kventins aizrādīja, ilga diendusa ar tai sekojošu peldi būtu tieši tikpat vēlama; tomēr mēs negribīgi nolēmām, ka pienākums sauc un ka mums neklājas pārāk ilgi iestrēgt starp Moran- davas baudām.
Vieta, kur pārējie bija iekārtojuši nometni, atradās apmēram trīsdesmit jūdžu no Morandavas - Kirindī mežā, kuru no valdības nomāja Šveice. Viņi tur izdarīja interesantus eksperimentus, kuriem, ja paveiktos, būtu liela nozīme visu Malagasijas mežu jomā. Parastā prakse mežsaimniecībā paredz "izlases cirsmu"; tas nozīmē, ka cirst un izvest atļauts tikai noteikta lieluma kokus. Tomēr šī metode, kaut arī uzmanīgi lietota, ietekmē meža ekosistēmu. Koks krītot rada neīstu izcirtumu, jo nolauž daudz jaunu kociņu. Vēlāk, kad tiek vilkts prom, tas turpina izraisīt haosu. Lai vienkāršotu koku izvešanu no meža, mežs tiek kā šaha galdiņš sadalīts ar platām takām vai alejām, kā tās dēvē Anglijā. Viss process jau tā ir graujošs un kaitīgs trauslajai ekosistēmai, un, pieskaitot arī faktu, ka lielo nogāzto koku vietā mazi kociņi netiek stādīti, šādu atjaunināmo resursu izmantošanas metodi grūti nosaukt par "racionālu".
Šveicieši mēģina pārliecināties, vai ir iespējams atjaunot kritušos kokus ar tās pašas sugas jaunaudzēm un sašaurināt aleju platumu, pārmodelējot zebu vilktos ratus, kas tiek izmantoti koku transportam. Protams, viena no lielākajām problēmām ir tā, ka lielākā daļa tropu koku sugu aug ļoti lēni, tāpēc, plānojot šādu pasākumu, jārēķinās ar ļoti ilgu laika posmu. Madagaska- rai nav atlicis daudz laika. Apmēram deviņdesmit procenti tās mežu segas jau ir izzuduši.
Tropiskie meži nav tik drošs aizsargvalnis, kādu iespaidu rada masīvie koki. Koki iesakņojušies plānā humusa kārtiņā, kuras lielāko daļu paši saražojuši kritušo lapu un zaru veidā. Mežs dzīvo pats no savām atkritumvielām. Aizvāciet kokus, un saule, vējš un lietus izkliedēs seklo aramzemes kārtu tikpat viegli, kā nopūšot putekļus no grāmatas. Pāri paliek noblietēta zeme vai tikai pamatiezis, uz kura neaug nekas.
Šveices projekts izstrādās saprātīgu veidu, kā izmantot mežu, gudri plānojot ciršanu un atjaunošanu. Ja šveiciešu pūliņi vainagosies panākumiem un plāns tiks ieviests dzīvē, pastāv cerība, ka Malagasijas mežu atliekas izdzīvos un gudras plānošanas rezultātā būs nozīmīgs resurss turpmākajiem gadiem, nevis tiks bezrūpīgi izcirstas īstermiņa peļņas nolūkos.
Rietumu mežs, kurā mēs apmetāmies, protams, atšķiras no tām biezo, sulīgo, mitro mežu atliekām, kādas atrodamas salas austrumos. Koki šeit nav pārāk augsti un atgādina Anglijas lapu koku mežus. Stumbri un zari galvenokārt ir kokogļu pelēki vai sudrabaini. Lieti kavējas, tomēr pāris līņāšanas izveidojušas uz zariem smalku, zaļganu migliņu, kas, tuvāk aplūkota, izrādījās sīki pumpuriņi - kā miniatūri šķēpu gali, kas pūlas izspraukties cauri mizai.
Šie sausie Madagaskaras meži ir īstā baobabu - resno koku mājas. Masīvie koki ar izspīlētajiem alusvēderiem aug gar ceļa malām. Astoņdesmit un vairāk pēdu augstie baobabi spiežas cauri mazākiem kociņiem kā Chianti vīna pudeļu bataljons, un to izblīdušo vēderu apkārtmērs ir tik liels kā mazai istabai. Ar smieklīgajiem, mazajiem, izlocītajiem zariņiem tie izskatās pēc cilvēka, kas izmazgājis matus un nu netiek ar tiem galā. Es brīnījos, kādu gan grēku šie koki pastrādājuši, lai tiktāl sadusmotu Visaugsto, ka tas par sodu izrāvis viņus no tikko radītās zemes un, kā leģenda vēstī, kūleņu kūleņiem aizmetis ar saknēm gaisā un zariem zemē, tā ka baobabi uz mūžīgiem laikiem lemti kļūt par koku ar kājām gaisā.
Paragvajā un Argentīnā aug jauki koki, kurus dēvē palo boracho - piedzērušies koki - tie ir skaisti savā apaļumā, taču to punčiem nepiemīt Falstafa [23] tuklais burvīgums un baobabu antidiētiskie izblīdumi. Kad baobabus redz dienas laikā, koki, protams, stāv nekustīgi, taču var iedomāties, ka naktī, trauslajā, baltajā mēness gaismā, tie smagnēji izrauj saknes no zemes un traucas uz kādu slepenu birzi, kur jauka, salda, melna ruma ietekmē guldzinādami apmainās ar tenkām. Viens no skumjākajiem skatiem, kādu esmu redzējis, bija sausuma pārņemtajos Madagaskaras dienvidos, kur cilvēki, izmisīgi cenzdamies saglābt savus ganāmpulkus, bija nocirtuši gigantiskos baobabus un nolobījuši to sudrabaino mizu, lai zebu varētu tikt pie šķiedrainās, mitruma piesūkušās koksnes. Katrs no kokiem bija audzis kādus simts gadus un nu tika aši nocirsts, lai kļūtu par tādu kā lopu dzirdinātavu. Pat nāvē baobabu pēdējais žests bija labvēlīgs.
Braukdami pa sarkano, putekļaino ceļu, kamēr mūsu saceltais siltais vējš drīzāk palielināja, nekā atvieglināja diskomfortu, mēs pēkšņi zem baobabiem nonācām pie maza ezeriņa, ko ieskāva niedres, zāle un papirusi, un spožo ūdeni kā lieli zīmogi greznoja ūdensrožu lapas. Es iepriecināts ieraudzīju, ka mazo ezeru apdzīvo dažas jakanas vai -, dodot šiem putniem labāku un piemērotāku vārdu - rožu rikšotājas, jakanas ir aristokrātiski putni, kas piešķir eleganci un daili jebkuram ūdens klajam - lielam vai mazam, ja vien tām pietiek virsmas, pa ko pastaigāties. Ar garajiem, smalkajiem mākslinieka pirkstiem tās lēni pastaigājas pa nefrītzaļajām ūdensrožu lapām, palaikam apstādamās un aši, precīzi uzknābdamas kādu vaboli vai sīku molusku, kas neuzmanīgi izrāpojis no drošā zemūdens patvēruma. Krastā ganījās Ēģiptes zosis - plecīgas, flegmātiskās, gluži kā brūnā tvīdā tērptas. Pāri mazajam ezeram laidās kukaiņdzeņu eskadriļa koši zaļganos toņos, mirdzinādama izliektos, melnos knābjus un dodamās gaisa uzbrukumos daudzajām spārēm, kas traucās garām, spārniem čabot un vizuļojot. Smieklīgajā zaru mudžeklī katra baobaba galotnē tupēja grupa vasa papagaiļu - brūngani un olīvzaļi, papagaiļa standartiem neizteiksmīgi, tomēr kaut kādā mērā saskanīgi savā atturīgajā, taču smalkajā apspalvojumā - tik atšķirīgi no makao vai dažu Austrālijas papagailīšu uzkrītošās spozmes, kas atgādina Vulvorta bižutēriju.
Ezera tālākajā malā mēs redzējām audējputniņu kolonijas gandrīz kailajos kokos čakli darbojamies savu apaļo, groziem līdzīgo ligzdu ciematos. Mani vienmēr pārsteidzis, kā šie mazie, druknie putni, izmantojot vienīgi knābi un nagus, spēj noaust savas brīnumainās ligzdas, kas grezno kokus kā dīvainu augļu raža. Braukdami tālāk, mēs iztraucējām divus pupuķus - krāšņus putnus melnā un laškrāsā ar Haijavatas galvasrotām un gariem, līkiem knābjiem kā austrumnieku zobeni. Tie aizlidoja piecdesmit jardus tālāk, no jauna nosēdās sarkanajos putekļos un izpleta cekulus kā burvju mākslinieks kāršu kavu.
Drīz mēs nogriezāmies no ceļa un braucām tālāk pa vienu no alejām. Tā bija šaurāka nekā galvenais ceļš, tādēļ abās pusēs varēja daudz pamatīgāk ielūkoties mežā. Mūsu priekšā pāri ceļam metās milzīgas Madagaskaras iguānas Oplurus- deviņas collas garas, tērpušās spīdīgās karameļu krāsas un zeltainbrūnās zvīņās, astes sacēlušas asos pīķos, atgādinādamas viduslaiku karotāju baru. Viena no tām bija tik aizņemta ar bedres rakšanu sarkanajā zemē, ka nemetās prom kā viņas biedri, bet flegmātiski turpināja ekskavāciju. Mēs kādu laiku viņu vērojām un nospriedām, ka ķirzaka rok kukaiņus un to kūniņas vai varbūt, tā kā bija vairošanās sezona, gatavo vietu olām. Ja tā būtu, tad iguāna savai bērnistabai bija izvēlējusies diezgan bīstamu vietu, jo, kaut arī šo aleju nevarētu nosaukt par dzīvu maģistrāli, smagās automašīnas ar baļķu kravu te garām brauca diezgan bieži, tātad pastāvēja reālas briesmas, ka bērnistaba iegrūs un olas tiks sašķaidītas. Tomēr vēl pēc pāris minūšu rakšanas ķirzaka zaudēja interesi un, nepametuši ne skatienu uz toijotas riteņiem divu pēdu attālumā, cēli iesoļoja krūmos.
Mēs nogriezāmies palielā izcirtumā, kur atradās izklaidus saceltas mežstrādnieku niedru un bambusa būdas, liela, ar zariem pārjumta teritorija ar strādnieku šūpuļtīkliem un prāva bambusa būda ar verandu, kur mēs glabājām savu ekipējumu, gatavojām ēdienu, ēdām un lasījām vai rakstījām. Turpat līdzās Džons un Kventins bija uzslējuši savas teltis un mūsu ļoti eleganto, jauno telti, kas sastāvēja no divvietīgas guļamistabas (pietiekami apjomīgas, lai vajadzības gadījumā ietilpinātu četrus gulētājus) un tādas kā lielas verandas, kurā varējām sakraut savas mantas. Pirts un ateja arī bija uzbūvētas no bambusa un niedrēm. Droši vien šo iestādi būtu pārlieku grandiozi nosaukt par pirti, jo šis vārds uzbur iztēlē mirdzošu krānu un vannu vīzijas kopā ar veselām kaudzēm milzīgu, baltu, pūkainu dvieļu kā polārlāču kopsapulci. Patiesībā tur bija aizvēsturisks skārda spainis un skārda kārba, ar kuru liet sev virsū ūdeni. Tā kā ūdeni vajadzēja gādāt no vairāku jūdžu attāla strauta, ar šo vērtīgo šķidrumu vajadzēja rīkoties piesardzīgi, tomēr neviens no mums vismaz nekļuva aromātisks.
Saule lēja gaismu pār mežu, svilinādama ar inkvizīcijas cienīgu nežēlību, jebkura vēsmiņa tika sapluinīta un sapīta starp kokiem, un tādējādi apdzisa, iekams vēl paguva sasniegt izcirtumu. Iekārtojušies mēs malkojām remdenus dzērienus, kas vienīgi lika mūsu sviedru dziedzeriem darboties ar divkāršu sparu. Tad devāmies uz savu sabiedrisko verandu, kur mirdzēja vējlukturi un netālo pavardu liesmas meta trīsuļojošas ēnas, ietīdamas apkārtni šaudīgos dūmu mutuļos.
Ar savu darbošanos raisīdams visgardākās smaržas, pāri pavardam bija noliecies monsieur Edmons - valdības mežsaimniecības aģents, kura zināšanas par mežiem un ceļiem mums bija tikpat vērtigas kā viņa šefpavāra talants. Viņš bija kluss cilvēks, kas reti runāja, ja vien netika uzrunāts, un šķietami bezmērķīgi, kā jau daždien malagasieši, klīda apkārt, kaut ari pamanījās sasniegt jebkuru nodomu ar iespējami vismazāko kņadu. Viņš pacienāja mūs ar gardu cāļa sautējumu, kam sekoja rožainas kā saulriets papaijas, kuras viņš kaut kā bija izbūris no meža bez augļu kokiem. Samtaini melnajās debesīs peldēja milzīgs pilnmēness kā sudraba medaljons un spīdēja tik spoži, ka tā gaismā varēja lasīt grāmatu. Es to zinu tāpēc, ka pats tā darīju.
Saritinājušies savās teltīs, apsegušies vienīgi ar daudzkrāsainām lamba, mēs klausījāmies naksnīgā meža orķestrī. Vasa papagaiļi savai dzimtai pilnīgi neraksturīgā manierē reizēm mēdza daļu tumsas laika pavadīt, dziedot cits citam, un tajā pirmajā naktī viņi kādu stundu bija sevišķi daiļrunīgi. Viņu balsis bija tik spalgas, ka nomāca visas pārējās meža skaņas. Tomēr, kad tie apklusa, mēs varējām noskaņoties pārējo meža iemītnieku radīto trokšņu uztveršanai. Fonā, kā vienmēr, skanēja liega kukaiņu mūzika, paukšķēšana, čivināšana, dūkšana, zāģēšana, trallināšana, tinkšķēšana un atraugāšanās. Tomēr cauri šim svelpjošajam audumam skaidri skanēja Microcebus vai pundurlemūru balsis: divi no šiem pasaulē vismazākajiem lemūriem ērti ievietotos tējas tasē. Tie ir smalki, mazi radījumi ar pelēkzaļu kažoku, milzīgām, zeltainām acīm un rožainām plaukstām, pēdām un ausīm, kas viscaur ir maigas kā rožu ziedlapiņas. Viņi izgrūda griezīgus spiedzienus un treļļus, un brīžos, kad satika otru savas dzimtas pārstāvi, kas droši vien pārkāpa svešu teritoriju, bija dzirdamas izteiksmīgas, niknas liliputu lamas, lemūriem citam citu nozākājot starp mēnessgaismas pielietajiem zariem.
Mēs varējām dzirdēt arī diezgan tuvu pienākušos zebiekst- lemūrus. Divi no tiem patiesi dziedāja kokā, kas apēnoja mūsu telti, - tie bija pagalam atbaidoši spalgi staccato kliedzieni. Mēs priecājāmies, kad viņi devās tālāk. Tikai zoologiem vien zināmu iemeslu pēc tie ir nokristīti par "sportiskajiem lemūriem" - droši vien aiz paraduma stāvus lēkāt no koka uz koku. Šiem lemūriem ir sešas pasugas, ieskaitot vienu ar impozantu nosaukumu "Edvarda Milna [24] zebiekstlemūrs" - šāds vārds var būt cēlies vienīgi no Debrē kataloga. Tā kā lemūri pārtiek vienīgi no lapām, kas nodrošina tikai minimālu enerģijas līmeni, pastāv uzskats, ka tie barības sagremošanai izmanto fermentāciju un vēlāk ēd paši savus ekskrementus, tādējādi uzņemot "otrreizējās pārstrādes" barības vielas. Šie kaķiem visai līdzīgie radījumi ir kokos dzīvojoši nakts dzīvnieki ar biezu, brūnganu kažoku un lielām ausīm un acīm. Dienasgaismas stundas tie pavada, saritinājušies koku dobumos. Iestājoties naktij, tie dodas pastaigā pa kokiem un kļūst draiskulīgi, ar saviem šaušalīgajiem dziedājumiem saceļot īstu jandāliņu.
Nākamajā rītā Kventins sadrūmis atklāja, ka abi noķertie truš- kāmji naktī aizbēguši. Nelikās iespējams, ka tik tukli dzīvnieki ar lielām galvām spējuši izspraukties caur mūsu saliekamo krātiņu režģiem, tomēr viņiem tas bija izdevies. Šādos kolekcionēšanas ceļojumos cilvēks pastāvīgi atklāj, ka dzīvnieki nav lasījuši pareizās grāmatas un pārsteidz, nemitīgi darīdami lietas, ko no tiem vismazāk sagaida. Esmu pat piedzīvojis gadījumu, kad izbēgušais dzīvnieks pēc pāris stundu prombūtnes atgriežas nometnē un ielaužas atpakaļ būrī, no kura ticis ārā. Tā nu mēs ieturējām drūmas brokastis un, pirms pamostas visa mušu populācija, devāmies pārlūkot izliktos slazdus.
Ceļš uz vietu, kur izvietoti slazdi, bija plats, samērā gluds un veidoja lielisku gozēšanās un medību apgabalu veseliem dučiem Oplurus. Dažas ķirzakas bija milzīgas, vecas un plecīgas ar tik dzelokšņainām astēm, ka izskatījās velkam sev nopakaļ Viktorijas laikmeta adatu spilventiņus. Šī vieta patika arī pupuķiem - mēs redzējām vairākus brīnišķīgus putnus laš- krāsas, baltos un melnos tērpos, ar vēdeklim līdzīgajiem cekuliem putni šķitās izgājuši uz kara takas pret visiem pasaules kukaiņiem. Iedami cauri mežam, mēs iztraucējām mazu sifaku bariņu, kas lēkāja kā uz atsperēm mums pa priekšu, laiku pa laikam apstādamies, lai aplūkotu mūs ar interesi un zināmām bažām, gluži kā skaistas vietas iedzīvotāji, kad piebraucis ar tūristiem pilns autobuss.
Milzu kāmju mājas bija ļoti lielas un uzkrītošas, un zemes pauguri visapkārt alu ieejai liecināja, ka tām jābūt krietni ietilpīgām. Džons un Kventins paskaidroja, ka vispirms viņi ielikuši slazdu un nostiprinājuši to alas ieejā, bet tad atklājuši, ka truškāmji vienkārši prasmīgi izrokas virs vai zem slazda. Pēc jaunās metodes, kas pierādījusi savu sekmīgumu, slazds tika mazliet iegremdēts un apjozts ar zemē iedzītu zaru nožogojumu, tā ka kāmis saskaras ar necaurejamu koka sienu un tādējādi ir spiests ieiet slazdā, ja grib pamest alu. Dīvaini, bet truš- kāmjiem nekad neienāca prātā izbēgt, vienkārši izrokot citu caurumu tālāk no savām ieejas durvīm.
Parasti izlikto slazdu pārlūkošana ir garlaicīgs ikdienas darbs, un cerības spārno vienīgi doma, ka nākamajā slazdā vismaz kaut kas būs ieskrējis. Saule tobrīd bija sasniegusi koku galotnes, un mežā kļuva tik karsts, ka elpu rāva ciet. Nebija dzirdams ne mazākais troksnītis, un koku zarus nesakustināja ne sīkākā vēja pūsmiņa - sajūta bija tāda, kā ejot cauri eļļas gleznai. Drīz mēs nonācām pie pirmā slazda zem maza kociņa, un tajā, mums par lielu prieku un pārsteigumu, sēdēja mazliet samulsis milzu kāmis. Mēs atbrīvojām slazdu no apkārtējo zaru ielenkuma un izcēlām laukā. Mūsu medījums, kaut arī mazliet satraucies, joprojām šķita uztveram šo procesu flegmātiski. Mēs viņu ļoti uzmanīgi aizgādājām atpakaļ pie toijotas un, kamēr citi aizgāja pārlūkot pārējos slazdus, es paliku patīksmināties par mūsu gūstekni.
Truškāmis bija apmēram maza kaķa lielumā ar ļoti garu, resnu, kailu asti, lielām, bet smalkām rozā pēdām un milzīgām pelēkrozā ausīm kā kallas ziediem. Seja no pirmā acu uzmetiena likās dīvaini nekāmiska un diezgan stūraina, atgādinot romiešu skulptūrās redzētos zirgus ar trulajiem purniem. Kāmim bija vesels mudžeklis stīvu, baltu ūsu, caur kurām tas lūrēja kā caur mežģīņu aizkaru. Es uzdrošinājos mēģināt nostiprināt mūsu draudzību, pasniedzot truškāmim mazu cukurniedres gabaliņu, bet tas palūkojās uz mani ar šausmu pilnu izteiksmi kā pasaulslavens gardēdis, kuram šefpavārs nolicis priekšā dzīvu, nepagatavotu omāru.
Kā jau lielākā daļa Malagasijas faunas, šie milzu kāmji salā ir unikāli un, cik zināms, sastopami tikai mazā mežu daļā. Tie veido paši savu ģinti un izplatīti tik ierobežotā vidē, ka Madagaskaras milzu kāmju nākotne ir, saudzīgi izsakoties, drūma, jo meži turpina strauji sarukt.
Cik man zināms, vienīgais pētījums, kas veikts ar mērķi izpētīt šī dīvainā grauzēja privāto dzīvi, ir bijusi desmit nedēļu ilga ekspedīcija Džeimsa Kuka vadībā 1988. gadā. Citu faktu starpā viņi atklāja, ka vositses (dēvējot truškāmi burvīgajā malagasiešu vārdā) mājoklim parasti ir vairākas ieejas, no kurām lielākā daļa aizbarikādēta ar būvgružiem. Kad vositse ir mājās, taču nav runājams, lietojamā eja tiek aizmūrēta ar tikko raktiem dubļiem. Šajās alās bieži dzīvo vecāku pāris vai trijotne un jaunuļi. Vositse ir izteikts nakts dzīvnieks, kas mēnessgaismā dodas augļu, ziedu un jaunu kociņu mīkstās mizas meklējumos. Pēc Kuka novērojumiem, kāmis pamet alu ar pamatīgu spēcīgo pakaļkāju lēcienu. Tad viņš atsēžas un uzsāk rūpīgu mazgāšanās seansu. Tā ir ļoti mulsinoša nodarbošanās: ja lēciens no alas ir domāts ārpusē pacietīgi gaidoša plēsoņas no- biedēšanai, tad kāpēc sēdēt pie migas un nodoties komplicētai tualetei, kas prasa pilnīgu koncentrēšanos? Tomēr mana pieredze rāda, ka lielākā daļa Madagaskaras zīdītāju ir vairāk nekā tikai mazliet pastulbi, tāpēc šim paradumam, iespējams, nav izskaidrojuma.
Pārējie atgriezās ar ziņojumu, ka citi slazdi izrādījušies drūmi tukši, tāpēc mēs nolēmām vest savu vienīgo vositsi atpakaļ uz nometni, kur tam bija sagatavots liels ceļojuma krātiņš - tik cieši notīts ar stiepli, ka izskatījās neieņemams kā Bastīlija. Kamēr mēs braucām atpakaļ, pārliecinādami cits citu, ka viens vositse ir labāk nekā neviens, Kventins pēkšņi izgrūda vaukšķošu, jo- delējošu saucienu, kas atgādināja brontozaura pārošanās kliedzienu, un no visa spēka uzsita pa bremzēm, tā ka mēs svaidījāmies uz priekšu un atpakaļ kā viesuļvētras sagrābts leļļu teātris. Es biju pārliecināts, ka viņam iekodis viens no visļaunprātīgākajiem kukaiņveidīgajiem meža iemītniekiem, taču kļūdījos.
- Man liekas, - Kventins teica mokpilnā balsī kā cilvēks, kas tikko atklājis, ka aizkūris virtuves pavardu ar Šekspīra manuskripta oriģinālu, - es domāju, ka mēs pārbraucām pāri kapidolo.
Mēs visi riebumā sabozāmies, šausmās par šādu atklājumu.
- Kā tu varēji! - Lī iesaucās. - Mazais nabadziņš.
- Mums viņi jāķer, nevis jānogalina, - es kodīgi aizrādīju.
- Ak, es neko nevarēju darīt, - Kventins sarūgtināts teica, - viņiem nav jāvazājas pāri ceļam.
- Turklāt viņš nemaz nelietoja gājēju pāreju, - Džons pusbalsī piemetināja.
- Labāk kāp ārā un paskaties, - es ierosināju.
Viņš izkāpa no mašīnas un gāja atpakaļ pa ceļu kā valsts augstākās amatpersonas bērēs. Tad viņš priecīgi iekliedzās un steidzās atpakaļ pie mums, nesdams neskartu Madagaskaras pla- kanastes bruņurupuci. Pusaudžu vecumā kapidolo ir skaistākie bruņurupuči pasaulē; pieaugot bruņu vairodziņi diemžēl saplacinās un kļūst ovāli, un krāsa pārvēršas netīri pelēkā. Turpretī jaunie bruņurupuči viz krāsu pārpilnībā, bruņas ir kastaņbrū- nas, melnas un spilgti dzeltenas. Uz galvas starp spožajām acīm un augšlūpu ir krēmīgi dzeltens plankums, tāpēc izskatās, it kā dzīvniekam būtu garas ūsas mūsu vecvecvectētiņu stilā. Šis bruņurupucis šķita pāris gadu vecs, un tā bruņas joprojām bija mirdzošas, apaļas un bērnišķīgas.
Kapidolo - Madagaskaras plakanastes bruņurupucis - ir dīvains un glīts mazs radījums, par kuru maz zināms. Tas mitinās vienīgi nelielā sauso rietumu mežu apgabalā, kur pastāv tikai divi gadalaiki: silts, lietains periods, kura laikā temperatūra sakāpj līdz četrdesmit pieciem grādiem pēc Celsija un kas ilgst trīs līdz piecus mēnešus, un auksta, sausa sezona, kas ilgst septiņus vai astoņus mēnešus. Bruņurupuči liekas visaktīvākie lietusgāžu laikā un tūlīt pēc tām, toties sausajā laikā un naktī tie patveras biezajā nobirušo lapu kārtā uz zemes. Pastāv uzskats, ka tie izdēj vienu diezgan lielu olu, taču neviens nezina, cik reizes gadā tas notiek. Tāpat arī uzskata (kaut gan īstas pārliecības nav), ka kapidolo pavada garo, sauso gadalaiku zem zemes un droši vien lietus periodā izrokas, lai vairotos. Tā notiek ar daudziem radījumiem - ne tikai Madagaskarā, bet arī citur pasaulē -, mēs par viņu privāto dzīvi zinām gaužām maz, tomēr tos iznīcinām, iekams pagūstam kaut ko noskaidrot.
Mežs, kurā mēs atradāmies, saruka arvien mazāks, jo cilvēki to izcirta malkai un ganību ierīkošanai. Kad meža vairs nebūs, cietīs cilvēki, un kapidolo un vositse izzudīs, jo nespēs atrast citu dzīves vietu.
Atgriezušies nometnē, mēs savus medījumus sveikus un veselus iekārtojām krātiņos un nolēmām, ka esam pelnījuši alu. Mums piebiedrojās mušas. Iepriekš es biju domājis, ka komandas žēlošanās par mušu daudzumu ir pārspīlēta, tāpēc satriekts atklāju, ka viņu situācijas apraksti ir pat nepilnīgi, ja tas vispār iespējams.
Pirmkārt, te bija parastās mājas mušas. Vismaz es domāju, ka tādas tās bija. Pēc tam, kad biju sev ielējis alu, no jauna aizkorķējis pudeli un atklājis, ka pa to laiku desmit mušas manā glāzē izdarījušas masu pašnāvību, es jutos pārāk izmisis, lai mēģinātu tās identificēt. Viņu tur bija veseliem bariem, uz pusi lielākas par tām mājas mušām, kas saceļ tādu trauksmi Eiropas virtuvēs. Savu uzdevumu būt kopā ar mums no saullēkta līdz saulrietam tās ņēma ļoti nopietni. Ātrums, ar kādu mušas spēja iemesties alus glāzē vai ēdiena šķīvī, bija tāds, ka tas pašam jāredz, lai spētu noticēt. Telts mietiņi bija melni no mušām, uz galda tās veidoja melnu, kustīgu galdautu. Lielākā daļa mušu, kad bija brīvas no ikdienas pienākumiem, laidelējās un dungoja cilvēkam ausī jaunākos mušu popgabalus, turklāt ne melodija, ne vārdi nebija saprotamāki vai mazāk kaitinoši par vidusmēra cilvēku popdzies- mām. Serenādi viņas pavadīja, kāpaļādamas pa kājām, rokām, seju un jebkuru citu atsegtu ķermeņa daļu. īpaši līksmas tās kļuva tad, kad atklāja kādu cilvēku bezpalīdzīgu pirtī vai atejā.
It kā ar to vien nebūtu diezgan, laikā, kad saule bija tiešām augstu un vērās lejup uz mums kā senlaicīga maizes krāsns, mušām piebiedrojās slaidbites. Šie mazie, tuklie, spoži melnie kukaiņi ar plāniem, puscaurspīdlgiem spārniem ir, ja vien iespējams, vēl kaitinošāki par mušām. Klusi kā ēnas tie ieradās veseliem simtiem un pulkiem vien metās mums virsū. Slaid- bites kāro pēc mitruma, un, protams, mokošās saules ietekmē mēs nemitīgi svīdām, tādējādi gan mēs, gan mūsu apģērbs šiem sīkajiem radījumiem bija īsta debesmanna. Viņas sēdās uz mums mākoņiem, kamēr mūsu seja, rokas un kājas bija noklātas tik biezi, ka izskatījās kā smagas vējbaku lēkmes pārņemtas. Kārē pēc izdalītā šķidruma šie radījumi līda mums ausīs, degunā vai, viskaitinošāk, pūlējās iekļūt acīs. Mocītāju nogalināšana lielu apmierinājumu nedeva. Atradušas lielisku oāzi, slaidbites bija dzērumā tā apdullušas, ka rāpās mums pāri kā apstulbušas. Ar vienu sitienu varēja nokaut piecdesmit vai vairāk kukaiņu, taču to vietu nekavējoties ieņēma piecdesmit citi tautieši, un tracinošā kņudināšana sākās no jauna. Es bieži domāju: ja spiegu kailu piesietu saulē slaidbišu apsēstā apgabalā, no viņa acumirklī varētu izspiest atzīšanos bez jebkādas vulgāras asinsizliešanas.
Mazliet vēlāk dienas gaitā, kad mājas mušas un slaidbites jau bija padarījušas mūs trakus, ieradās diždunduri. Tie bija aši, klusi un spēja nolaisties tik viegli, ka mēs pat nemanījām. Tomēr likās, ka ikviens no dunduriem ir bruņots ar motor- zāģi, tā ka mēs netikām ilgi turēti neziņā par viņu klātbūtni. Pēkšņās sāpes, diždunduram iedzeļot, bija tik mokošas, it kā ļaunprātīgs miljonārs pret atklātu ķermeņa daļu būtu nodzēsis lielu, dārgu Havannas cigāru.
Vairāk par šiem kaitīgajiem kukaiņiem satrauc tas, ka tie ir tik valdzinoši. Palūkojoties mikroskopā uz mušu vai moskītu ar norautām kājām, cilvēku acumirklī aizrauj tā uzbūves arhitektoniskais daiļums. Piemēram, mājas mušas saliktā acs ir konstrukcijas brīnums. Dažu šo kukaiņu spārnu smalkums zem mikroskopa atklāj skaistāk veidotu vitrāžu par jebkuru Šartras katedrālē redzēto. Nudien, kad dažu šo radījumu sastāvdaļas redzētas palielinājumā un izstudēta to uzbūves neticamā komplicētība, uzmācas viegla vainas sajūta, ar vienu sitienu sakaujot šo strukturālo brīnumu. Mušu dzimta, protams, ir milzīgi liela un izplatīta visā pasaulē. Tās spēj dzīvot visur, kur spēj dzīvot cilvēks, un tās dzīvo un vairojas tādos apstākļos, kur cilvēks nespētu izdzīvot, nemaz nerunājot par pēcnācēju radīšanu. Krastmušas dzīvo un vairojas tik koncetrētā sālsūdenī, ka jābrīnās, kā jaunuļi to spēj izturēt. Citas mušu sugas tikai sev vien zināmu iemeslu pēc dzīvo Islandes, Amerikas, Japānas un Jaunzēlandes karstajos avotos, un to mazuļi laimīgi mitinās ūdenī, kura temperatūra sasniedz piecdesmit piecus grādus pēc Celsija. Kalifornijā - kur gan citur? - ir mušu sugas, kas dzīvo jēlnaftas ezeros, un to kāpuri elpo pa caurulīti kā ar savdabīgu akvalangu. Ēdot beigtos kukaiņus, šīs mušas uzņem organismā gan barību, gan naftu, taču kādas ārkārtīgi smalkas iekšējās tehnoloģijas rezultātā sagremo tikai ēdienu, nevis naftu.
Mušu dzimtas pieaugušo un nepieaugušo pārstāvju barības vielu saraksts ir pārsteidzošs un šķietami bezgalīgs, sākot no govs mēsliem, pūstošas gaļas, slimu koku pūžņiem un sulas, līdz tīkamākai ēdmaņai, tādai kā narcišu gumi un sīpoli, sparģeļi un burkāni. Arī to radījumu daudzums, kurām tās uzbrūk gan ēšanas, gan parazitēšanas nolūkos, ir apbrīnojams. Polē- niju jeb sliekmušu jaunuļi par mājvietu izvēlas sliekas, citi dzīvo kamenēs, vēl citi - dažādos kāpuros. Būdamas parazitēs, tās uzglūn pilnīgi visiem, sākot ar cilvēku. Augļmušas spēj pārnēsāt nepatīkamu slimību, ko sauc par frambēziju, savukārt, barojoties ar acs izdalīto šķidrumu, tās var izraisīt konjunktivītu. Siermušai - mušu dzimtas gardēdei - garšo labas kvalitātes siers, tāds kā Gorgonzola vai Stilton, kurā tā iedēj olas. Daži ar dzelzs gribu apveltīti gardēži pat apgalvo, ka siers nav gatavs lietošanai, ja tajā neraustās un neplivinās siermušas cirmeņi. Tomēr ne visi būtu tik apņēmīgi, ja zinātu, ka šos cirmeņus cilvēka gremošanas sulas neietekmē un tie spēj laimīgi dzīvot gardēža vēderā, kamēr to drudžainās aktivitātes rezultātā izveidojas vēdera gļotādas iekaisums.
Parazītu ēšana nav ierobežota vienīgi civilizētajā Eiropā. Atsevišķas indiāņu ciltis vāc un cep Ziemeļamerikas medniek- mušas, kuras pulcējas zem tiltiem, lai pirms nāves izsētu cirmeņus; šādi tiek gatavota tādu kā sarkanādaiņo indiāņu versija par karsto krustmaizīšu tēmu [25] . vienas diezgan šausminošas parazitējošo mājas mušu sugas pārstāves dēj olas uz nelaimīgiem (un droši vien izklaidīgiem) krupjiem. Kad izšķiļas kāpuri, tie apmetas krupju deguna ejās, kur ne vien bojā gļotādu, bet pat apēd visu nabaga abinieka galvas priekšējo daļu. (Citas Ziemeļamerikas mušas - līķmušas kāpuri tādā pašā veidā uzbrūk cilvēkiem un, ja vien nenotiek ārstēšana, panāk tikpat postošus un šausminošus rezultātus.)
Ticiet vai ne, bet mušām piemīt dīvaina pievilcība, noderīga un arī šaušalīga. Piemēram, viena no augļmušām ļāva izdarīt lielu atklājumu mūsu zināšanās un ģenētikas izpratnē, tāpēc tai bija un joprojām ir liela nozīme cilvēces attīstībā.
Termītmušām ir neparasts dzīves stāsts, turklāt tās atlīdzina radījumiem, kurus ekspluatē. Sākumā visas mušas ir tēviņi, bet vēlāk kaut kādas kukaiņu alķīmijas rezultātā kļūst par mātītēm. Tās katru reizi izdēj tikai vienu lielu olu, un tad notiek vēl viena neparasta burvestība. Drīz izšķiļas pilnībā attīstījies kāpurs un dažu minūšu laikā kļūst par kūniņu - tas noteikti ir visstraujākais dzīvesstāsts dzīvnieku pasaulē. Mušas, protams, dzīvo termītu kolonijā un ēd termītu olas, taču termīti piekopj "dzīvo pats un ļauj dzīvot citiem" politiku, jo mušas tos atalgo. Kūni- ņas masīvā ķermeņa galā reizēm ir dzeltens kušķis, kas izdala sekrētu, ko termīti uzskata par delikatesi, un tādējādi, sekojot vecajam Bībeles principam dalīties uzturā ar savu jūga lopu, termīti pacieš savus dīvainos viesus un to niecīgos posta darbus olu noliktavā.
Dažām dejotājmušām ir burvīgs rituāls, kā savaldzināt pievilcīgu mātīti. Precinieks noķer citu kukaini un ietin to tādā kā zīda kāzu šķidrautā, ko izstrādājis viņa ķermenis. Viņš satver dāvanu un dejo ar to savas iecerētās priekšā, un viņa, izšķērdīgās gādības pārņemta, nekavējoties padodas. Kamēr mātīte mielojas ar ēdamo, tēviņš ar viņu pārojas. Citu sugu tēviņi, būdami brutāli un cietsirdīgi aprēķinātāji, ir atklājuši, ka viņu mātītes ir daudz vienkāršāk pavedināmas. Nav nekādas vajadzības šķiest spēkus, medījot izredzētajai dāvanu, - viņš vienkārši paņem plīvuru un dejo ar to. Mātīte, plīvura kustību apburta, pati noved sevi pirmslaulību svētlaimē. Tad tēviņš met plīvuru pie malas un parāda savu īsto seju, un mātīte kļūst par viņa iekāres upuri. Mušu dzīve var būt tikpat sarežģīta un nereāla kā jebkura televīzijas ziepju opera.
Nākamo pāris dienu laikā mēs pastāvīgi palielinājām savu kapidolo kolekciju. Vieglais lietus tieši pirms mūsu ierašanās bija izvilinājis bruņurupučus no slēptuvēm, un nu tie vēlās pa meža klaju un baudīja dzīvi, lēnām čāpodami pāri baļķu izvešanas ceļiem krustu šķērsu visā apvidū. Mums paveicās arī ar truškāmjiem, un drīz vien bijām sagūstījuši atļautos trīs pārus, kas visi lieliski iekārtojās savos jaunajos mājokļos un pielāgojās jaunajai diētai. Savādi, ka trūcīgā literatūra, kāda pieejama par šo valdzinošo dzīvnieku, neko nemin par truškāmja balsspējām, jo to ņurdēšana, šņākšana, vaukšķēšana un dziļās nopūtas drīz vien iekļāvās mežonīgajā korī, kāds sacēlās ap mums, tiklīdz norietēja saule.
Pēdējā rītā mēs devāmies mežā ar nelielu novēlošanos, un tādējādi brīdī, kad sasniedzām izliktos slazdus, saule jau bija augstu - kvēla un nepielūdzama, izkaltēdama mežu kā iekuru. Es izlūdzos atļauju neapstaigāt slazdus un apsolīju gaidīt pārējos ceļmalā, izklaidējoties ar putnu vērošanu.
Pārējo balsis bija tik tikko izgaisušas, kad ložņaugu mudžekli kokā virs manas galvas apciemoja grupiņa suimanga nektār- putnu - slaidi, kārni putni ar izliektu melnu knābi kā austrumnieka zobenu. Putna galva, zods un kakls bija spilgti zaļi ar metālisku mirdzumu, uz pelēkbrūnās muguras - metāliski pur- pursarkani plankumi. Krūtis bija mirdzoši zilas ar sarkanām un spilgti dzeltenām apmalēm, aste - zaļa. Šis putns bija spilgts un košs kā čigāna kulba un, pētīdams rotāja kailās stīgas. Nektār- putni, protams, ir tādēļ, lai Āfrika varētu sacensties ar kolibri, un daži ir tikpat skaisti kā to Dienvidamerikas tautieši. Tie, kas bija apmetušies pāris pēdas virs manis, medīja kukaiņus, jo uz stīgām nebija ziedu, no kuriem sūkt nektāru. Nektārputni šaudījās zibenīgi - pārāk strauji, lai acs spētu izsekot, izauzdami starp zariem dīvainas ģeometriskas figūras. Tad viņi pēkšņi apstājās gaisā, strauji ņirbinādami spārnus, un uzknāba kukaini, kas bija pārāk mazs, lai to saskatītu bez lupas. Mazais putnu bariņš savā starpā sazinājās ar sīku asu, svelpjošu kliedzienu palīdzību, domājams, ziņoja cits citam par sasniegumiem. Drīz nektārputni bija nolasījuši visus kukaiņus no stīgām un nozuda mežā kā sīciņas uguņošanas raķetes.
Mani nākamie viesi bija astoņi vasa papagaiļi ar noapaļotām astēm un bāliem raga krāsas knābjiem. Viņi ieradās skaļi un papagaiļiem neraksturīgi muzikāli, plivinādamies un planēdami, kamēr nonāca diezgan lielā kokā kādus piecdesmit jardus tālāk. Kokā nebija ne augļu, ne kāda cita ēdamā, tāpēc es nodomāju, ka putni to vairāk izmanto vingrošanai - tie lēkāja pa zariem, karājās ar galvu uz leju un rīkoja mācību kaujas. Visas šīs aktivitātes papagaiļi pavadīja ar aizsmakušiem, tarkšķošiem kliedzieniem vai melodisku stabulēšanu. Bija aizraujoši vērot šos skaļos, laimīgos putnus.
Slaidbišu uzmanības pierādījumu dzīts, es tikko biju atgriezies sarkani nokaitētajā toijotā, kad parādījās vēl viens viesis - tik ievērojams, kādu es nepavisam nebiju cerējis ieraudzīt. Ar vienu acs kaktiņu pamanīju krūmos apmēram sešas pēdas tālāk auto priekšā nozibam kaut ko rudi sarkanu, un pēkšņi no krūmāja klusi kā mākoņa ēna parādījās fosa, gurdeni iznāca ceļa vidū un apsēdās. Šo lempīgo, laisko kaķa gaitu nebija iespējams sajaukt ne ar ko. Es skatījos uz lielāko Madagaskaras gaļēdāju zīdītāju, kas ļoti atgādināja jaunu pumu un kam bija arī pumas gaita. Iznācis ceļa vidū, dzīvnieks apsēdās apmēram desmit pēdu attālumā no mašīnas, nepievērsdams tai ne mazāko uzmanību, un kādu minūti vai divas palika nekustīgi. Viņš bija pilnīgi atslābinājies un bezrūpīgs: nekādu tramīgu skatienu pāri plecam, nekādas ausu raustīšanas, nekāda muskuļu saspringuma. Izskatījās, ka fosa jūtas te uzaicināts. Tā kā dzīvnieks šķita laimīgs un uzvedās kā mājās, es arī atslābinājos un viegli pārvietoju krampju sarautās kājas ērtākā stāvoklī.
Fosas ķermenis bija garš un atlētisks, aste pat pārmēru gara. Galva salīdzinājumā ar pārējo ķermeni likās maza un atgādināja man senās ēģiptiešu svēto kaķu skulptūras. Kažoks izskatījās biezs un gluds, skaistā un siltā medus piparkūku krāsā. Šis dzīvnieks galu galā piederēja lauvu, tīģeru un jaguāru sugai, ja nosaucam kaut vai dažus skaistos gaļēdājus, kas atrodami plašajā pasaulē, tādēļ, lepodamies ar piederību šai sabiedrībai, fosa ar savu majestātiskumu to izcēla. Viņš vairākas minūtes sēdēja kluss un nekustīgs un tad ņēmās pa kaķu paradumam sevi rūpīgi apkopt - cilāja un laizīja apaļīgās ķepas, atbrīvodamies no nejauši pielipušiem dadžiem, izstiepa pakaļkājas, lai tās nomazgātu, īpaši rūpīgi izsukāja resno asti. Viss process aizņēma kādas piecas vai sešas minūtes, un bija brīnišķīgi vērot dzīvnieku, kas pilnīgi neapzinājās manu klātbūtni vai vismaz nekādi to neizrādīja, ignorēdams mani tā, kā aristokrāts nebūtu ievērojis zemnieku.
Izlabojis vissīkāko bojājumu savā nevainojamajā kažokā, kādu vien pats spēja atklāt, fosa atkal apsēdās taisni, nopūtās, plati nožāvājās, nozibinādams baltus zobus, pārbaudīja vēja virzienu, tad lēni un graciozi šķērsoja ceļu un nozuda mežā, šūpodams milzīgo astes sirpi kā zvana auklu no vienas puses uz otru. Es dziļi, apmierināti nopūtos. Pavadīt desmit minūtes tāda reta un skaista dzīvnieka sabiedrībā bija privilēģija. Tomēr malagasieši neieredz un baidās no fosas; viņi apgalvo, ka tas esot gaužām bezbailīgs, varot uzbrukt zebu un, ja to izprovocē, arī cilvēkam. Tas var būt taisnība, taču mans fosa izskatījās labvēlīgs un dižens - tāds, kas godbijīgas attieksmes gadījumā varētu saritināties kamīna priekšā kā liels, pelēcīgas meduskrāsas ģimenes pavarda rotājums.
Es jau nospriedu, ka esmu izsmēlis sev paredzēto tās dienas veiksmes kausu, taču krājumā izrādījās vēl kāds kārums. Pa ceļam atpakaļ uz nometni mēs saules izraibinātā koku paēnā apmēram divdesmit pēdu no ceļa ieraudzījām atpūšamies astoņus sifakas. Viņi bija izvietojušies tik precīzi un tik dažādās pozās, ka izskatījās kā tikko parakstījuši ārkārtīgi izdevīgu līgumu ar BBC un patlaban notiek mēģinājums. Viens bija visā garumā izlaidies uz zara, ļaujot ķepām ļengani nokarāties. Reizēm viņš atvēra acis un bez intereses nopētīja mūs. Vienreiz miegaini mēģināja nosist lielu, zilu tauriņu, kas laidelējās apkārt tauriņiem raksturīgajā neizlēmībā, taču netrāpīja. Divi sifakas bija saķērušies tēlotā nāves cīniņā, mētādami ķepas, vieglītēm kozdami viens otram un atlēkdami atpakaļ. Virs tiem četri dzīvnieki gozējās saulē, galvas atmetuši, ķepas iepletuši, smieklīgi atgādinādami ceļojošu operas trupu, kas dzied vienu no "Nībelungu gredzena" [26] sarežģītākajiem fragmentiem. Ēnas pleķītī sēdēja mātīte ar pūkainu mazuli klēpī un rūpīgi pārbaudīja, vai tā labklājību neapdraud ērces, dzelkšņi vai kaut kas tamlīdzīgs. Kā jebkuram bērnam, arī šim mazulim vairāk rūpēja uzrāpties mātei uz galvas, lai tiktu pie kaujā iekarsušajiem pieaugušajiem un piebiedrotos. Mēs kādu laiku apbrīnojām šo burvīgo grupu, fotografējām un vērojām viņu grimases. Sifakas nepievērsa mums vairāk uzmanības kā zebu ganāmpulkam. Beidzot mēs negribīgi viņus atstājām, un lemūri noskatījās mūsu aizbraukšanā bez jebkādas intereses zeltainajās acīs. Bija patīkami zināt, ka viņi mūs interesē daudz vairāk, nekā mēs interesējam viņus.
Nākamajā dienā mēs devāmies prom no Morandavas ar tās viegli gruzdošajiem mežiem un mušu pārpilnību. Mums bija ārkārtīgi paveicies noķert gandrīz visus dzīvniekus, ko vēlējāmies. Tagad tikai bija jātiek galā ar sarežģīto uzdevumu - nogādāt to visu drošībā Džersijā. Man bija žēl, ka pirms mūsu ierašanās nebija lijis, jo lietus būtu padarījis mežu zaļu; es jutu, ka tā būtu bijusi jauka, draudzīga vieta, pilna ar apburošiem dzīvniekiem, ja vien ietērptos lapās. Protams, cauri kailajiem zariem bija iespējams vairāk saredzēt, taču lapu vainags būtu mūs ari krietni vairāk pasargājis no saules. Kamēr ripinājām prom pa sarkano, putekļaino ceļu starp uzticamās baobabu armijas rindām, mums pāri galvām pārlaidās vasa papagaiļu bariņš, no genciānu zilās debesu velves izkliedzot atvadu saucienus.