Mūsu pūliņi atrast radījumu ar burvju pirkstu sākās ar strīdu, kurā diemžēl uzvarēju es. Mēs sēdējām Kolberta viesnīcas bārā, gaidījām ierodamies Džersijas Channel Television grupu, kas mūs filmētu, un urbāmies cauri kartēm, apspriezdami ceļu uz mūsu galamērķi - apmēram trīssimt piecdesmit jūdžu no Anta- nanarivo. Vispirms mums vajadzētu doties tieši uz austrumiem līdz Tamatavei piekrastē. Mēs zinājām, ka tas ir labs ceļš, jo Ta- matave bija nozīmīga osta un Malagasijai nācās to uzturēt pienācīgā kārtībā. Vēlāk, kad mēs nogrieztos uz ziemeļiem, droši vien sāktos grūtības - nāktos ceļot pa nelīdzeniem ceļiem un vairākkārt šķērsot upi, izmantojot vienīgi neprognozējamu prāmju palīdzību. Tā kā ceļš veda gar jūras krastu, mums vajadzētu cīnīties ne tikai ar untumainām upju straumēm, bet arī ar viļņiem. Ceļojums solījās būt interesants.
- Es gan vēlos, kaut tu būtu gana saprātīgs un lidotu, - Lī teica. - Tevi varētu savākt Mananarā un aizvest uz to vietu, ko Džons un Kventins izvēlējušies par galveno nometni. Brauciens galīgi sabeigs tavas gūžas.
Manas gūžu locītavas - uzticīgas pavadones vairāk nekā sešdesmit gadu garumā - nesen bija izspēlējušas ar mani nelāgu joku un izvērsušas artrītu, līdz ar to radīdamas nepieciešamību tās operēt un aizstāt ar tēraudu un plastmasu. Pēc operācijas manas gūžas rentgena uzņēmumā atgādināja vienu no visnelāgākajiem Pirmā pasaules kara dzeloņstiepļu aizžogojumiem. Kad mēs filmējām televīzijas raidījumus Krievijā, gūžas izturējās tik nelietīgi, ka pēdīgi sabruka, kad bijām ieradušies tundrā - tikai kādas deviņsimt jūdzes no Ziemeļpola. Režisors bija apmēram piecsimt jardu [27] attālumā no nometnes atradis burvīgu laukumiņu ar miniatūrām savvaļas puķītēm un vēlējās, lai es apsēžos uz šī jaukā, krāsainā paklāja un runāju, raudzīdamies kamerā. Tā kā tundru viscaur klāj ledus ar sūnām un pundurkrūmiem, pa to staigāt ir tikpat droši kā pa slidotavu. Es teicu režisoram, ka, ciezdams stipras sāpes, vienkārši nespēju nostaigāt tādu attālumu. Viņš nomākts aizgāja un ilgi apspriedās ar krieviem. Tad tika iedarbināts helikopters, kas bija mūs atgādājis šajā mežonīgajā un nomaļajā vietā, mani saudzīgi iecēla iekšā, aizveda piecsimt jardu tālāk, saudzīgi izcēla un nosēdināja starp puķēm runas turēšanai; pēc tam tikpat saudzīgi nogādāja atpakaļ nometnē. Tā bija vienīgā reize manā mūžā, kad es jutos kā Elizabete Teilore.
Manas jaunās gūžu locītavas ļāva staigāt, neizjūtot nāves mokas, taču nācās uzmanīties, lai tās pārāk nesapūlētu, jo tad tās enerģiski protestēja. Gūžas man kļuva par pastāvīgu un kaitinošu tā fakta atgādinājumu, ka neviens nekļūst jaunāks - neatkarīgi no tā, kāds jūtas savā sirdī.
- Paklau, - es teicu, - visi cilvēki, kuriem esam jautājuši, apgalvo, ka ceļš ir kārtībā. Es gribēju teikt, tas galvenokārt stiepjas gar jūras krastu un, pie joda, ir pavisam gluds.
- Visi apgalvo, ka ceļš ir šausmīgs, - Lī ietiepīgi atkārtoja, - un esmu pārliecināta, ka tavas gūžas dabūs ciest.
Džons un Kventins - dzimuši gļēvuļi - ar milzu interesi pievērsās savām tukšajām glāzēm un cerēja, ka netiks iejaukti strīdā.
- Ko tu par to domā, Džon? - Lī noprasīja. Džons dziļi ievilka elpu un sniedza vienu tām meistarīgajām, sev raksturīgajām izvairīgajām atbildēm, kas viņam neapšaubāmi nodrošinātu vietu Apakšnamā, ja viņš nolemtu pievērsties politikai.
- Nu, daži cilvēki apgalvo, ka ceļš ir labs, citi - ka ceļš ir slikts. Neredzu paņēmienu, kā mēs varam uzzināt patiesību, ja paši pa to nebraucam. No otras puses, ja Džerijs vēlas lidot, tas būtu ērti, bet, ja viņš vēlas riskēt ar braukšanu, ēēē… ēēē… nu, es domāju, šo lēmumu var pieņemt vienīgi Džerijs pats, - viņš aizbildinādamies teica.
Lī uzmeta Džonam vienu no tiem skatieniem, kura kvēlē var izcept olas.
- Jauki, tātad nolemts. Iedzersim vēl pa glāzei, - es mundri teicu.
- Tu to nožēlosi, - Lī paziņoja, un viņai, man par dusmām, izrādījās taisnība.
Nākamajā rītā ieradās televīzijas filmēšanas grupa, un kādu laiku valdīja haoss, kamēr viņu dīvainais un ļoti dažādais ekipējums tika izrauts no muitas kārajiem nagiem, aizvests uz vies- māju un sakrauts augstā kaudzē blakusistabā. Vēlāk, kad katrs ekipējuma priekšmets bija izsaiņots un rūpīgi pārbaudīts, lai pārliecinātos, ka tas garajā ceļā no Džersijas nav salūzis, mēs devāmies uz bāru apslacīt grupu un izstrādāt plānu. Protams, bija darāma simts un viena lieta: jāapmeklē attiecīgās ministrijas, jāsagādā no zoma pēdējā mirkļa iepirkumi un jāiedzer pēdējā mirkļa dzērieni kopā ar draugiem, kuru šausmu stāsti par ceļiem (īpaši izceļot mūsu ceļu), alkoholam plūstot platā
straumē, kļuva arvien drausmīgāki un neticamāki. «
Lielāko daļu grupas mēs jau sen pazinām, jo šie cilvēki allaž ieradās zoodārzā, lai nofilmētu kādu jaundzimušo vai jaunpie- nācēju, un bija izveidojuši teicamu izglītojošo raidījumu sēriju par mūsu darbu. Tur bija mūsu producents Bobs Evanss - mazs, glīts vīriņš ar spridzīgām, brūnām acīm, mundrs kā sarkankrūtītis pavasarī. Operators Tims Ringsdors bija slaids un izskatīgs ar glītiem, sprogainiem matiem un elegantām, labi koptām ūsām, kas gulās uz augšlūpas kā neparasts naktstauriņš. Ja viņam būtu galvā salmenīca, kājās baltas flaneļa bikses ar asām ielocēm un mugurā svītrains bleizers, viņš atgādinātu vienu no tiem karaļa Edvarda laika dīvaiņiem, kas pla- kandibena laivā vizina dāmu lejup pa Temzu un piemēroti ēnainā un nomaļā vietā dzied tai serenādes havajiešu ģitāras pavadībā.
Skaņu operators Mikijs Tostevins bija tik muskuļains, ka Kventins viņam līdzās izskatījās kā no mājām izraidīts diloņ- slimnieks. Viņa kastaņbrūni oranžie mati nepakļāvīgi auga septiņpadsmit dažādos virzienos, un ūsas vien būtu sagādājušas viņam slavu uz veclaicīga varietē teātra skatuves. Greiems Tai- dijs bija darbarūķis, kam pienācās salabot visu, kas salūzis, un jebkurā mirklī zināt, kur kas atrodas. Viņš izskatījās pārāk jauns saviem gadiem un ar apaļo eņģelīša seju un kautro smaidu atgādināja sekmīgu skolnieku-paraugbērnu, vienu no tiem, kas mācību gada beigās vienmēr saņem galveno balvu - parasti teļādas vākos iesietas Sendienu un mūsdienu baznīcas dziesmas.
Mūsu režisors Frenks Cvitanovičs man nez kāpēc atgādināja muskusvērsi - spēcīgo, flegmātisko dzīvnieku, kurš reti izdod kādu skaņu. Es ar to negribu teikt, ka Frenks bija mazrunīgs, viņš vienkārši neatzina runāšanu runāšanas dēļ kā mēs, pārējie, tādēļ viņa ieguldījums sarunā lielākoties aprobežojās ar jautājošiem ņurdieniem, retām nopūtām un dažiem "labi".
Toties, ja nu bija ierunājies, viņš mani milzīgi pārsteidza ar saviem stāstiem par sendienām Holivudā, kur bija sācis darbību kā dziedošā kovboja Džīna Ātrija [28] filmu režisors. Kad vaicāju, kāds Ātrijs bijis kā cilvēks, Frenks kādu brīdi domāja un tad aprakstīja viņu ar vairākiem bioloģiska rakstura terminiem, tā ka man kļuva nešaubīgi skaidrs, ka Frenks šo savas dzīves posmu neatceras ar patiku. Frenks bija plecīgs vīrs, kura mati atkāpās pakauša virzienā, atstājot vienu sprogu uz pieres, gluži kā aizplūstošs vilnis atstāj krastā gliemežvāku. Viņa apcerīgās acis bija pievilcīgi zilas - uzdrošinos teikt - kā nigellas pašā plaukumā. Viņš bija pārcietis trīs sirds operācijas, kūpināja kā skurstenis un tikko bija piekto reizi apprecējies. Tātad bija skaidrs, ka mums darīšana ar noteiktu, apņēmīgu, stingra rakstura cilvēku, kura krūtīs valda mūžīgs pavasaris.
Ekspedīcijas ekipējums, nemaz nerunājot par mūsu personīgajām mantām, nu bija sasniedzis tādus apmērus, ka mums nācās nolīgt divus papildu transporta līdzekļus un pievienot svītai divus šoferus. Vecākais no viņiem - Bruno - izskatījās pēc cilvēka, kurš justos laimīgs, ja vadītu stendu Petikoutleinā* un paslepus rādītu trikus ar trim kārtīm. Varavīksnes krāsas īsbiksēs un ar apdriskāto cepuri, kas uzmaukta dziļi virs spožajām žagatas acīm, viņš izskatījās pēc īsti izveicīga zeļļa un tāds arī bija. Viņa kompanjons Tians bija maigs, izskatīgs puisis, kas radīja mums iespaidu, ka atsūtīts uz šīs zemes ar vienu vienīgu mērķi - atvieglot mums dzīvi un ka mūsu griba viņam ir likums. Abi bija ļoti iepriecināti, kad mēs viņu mašīnas, tāpat kā abas toijotas, izgreznojām ar tresta emblēmu - baltu dodo uz sarkana fona.
- Nu mums ir četras Smagās Noplūktās Pīles, - Džons teica. - Izskatās iespaidīgi.
- Nemēģini tā izteikties pēc pāris aliņiem, - es ieteicu.
- Kas ir tā Noplūktā Pīle? - Bobs Evanss vaicāja.
- Kāds jauns zinātnieks Brazīlijā, strādādams pie mūsu projekta, reiz jautāja, kāpēc mūsu emblēmā atainota noplūkta pīle, - Džons paskaidroja. - Viņš nekad nebija dzirdējis par dodo.
- Un tā tagad mums ir četras Smagās Noplūktās Pīles, - es lēni un skaidri atkārtoju.
- Jā, es saprotu, - Bobs domīgi piekrita. - Sakot to pēc pāris malkiem dzēriena, cilvēks var nonākt nepatikšanās.
Visbeidzot mūsu pacietība tika atalgota. Visi sagatavošanās darbi Tanā bija pabeigti, un atausa lielā ceļojuma diena. Smagās Noplūktās Pīles tika piekrautas, visi noskūpstīja visus, ko vien ieraudzīja, mēs izarām ceļu cauri apkārtklaiņojošo ubagu baram, iespiedāmies mašīnās un devāmies ceļā.
Jebkura ceļojuma sākums ir aizraujošs, taču šoreiz vēl divkārt aizraujošāks, jo mēs grasījāmies apciemot tās Madagaskaras vietas, ko nekad iepriekš nebijām redzējuši, un dzinām pēdas vienam no dīvainākajiem radījumiem pasaulē. Ko gan vairāk var vēlēties?
Kādu laiku mēs braucām cauri izskalotiem kalniem, kas ieskāva Tanu centrālajā plakankalnē. Augu valsti pārstāvēja vienīgi Ravenala palmas un rīsu lauki, kas drūzmējās ap ciematiem.
Nevienā pusē neredzēja dabisku mežu, un kalnus klāja izkaltusi kā posa dzeltena zāle un milzīgas, sarkanas, zobena cirtieniem līdzīgas erozijas brūces. Es tomēr ar prieku ievēroju, ka cilvēki risu laukus apar ar vēršu vilktiem arkliem, tātad ne tikai arkls apvēla tumšo augsni, bet procesam palīdzēja ari zebu nagi un, protams, zebu mēsli, kas krita augsnē aršanas laikā. Ja vien vairāk fermeru atsāktu aršanu ar vēršiem, zirgiem un koka arkliem, tas nāktu augsnei par labu, jo šis zemes aršanas veids ir saudzīgs, tā nav nežēlīgā augsnes šķēlēšana ar modernajām aram iekārtām, kas noved pie augsnes bojāejas.
Drīz vien ceļš pameta plakankalni un metās daudzos līkumos lejup uz jūru. Ceļš bija teicams, tikko ķīniešu atjaunots. Dīvainā un nelaimīgā kārtā ķīniešu ceļstrādnieki bija malaga- siešus iemācījuši ēst čūskas - šai kulinārijas īpatnībai viņi līdz šim nebija pievērsušies. Nekaitīgo žņaudzējčūsku zaudējums, protams, izraisīs grauzēju populācijas pieaugumu, kas savukārt novedīs pie rīsa ražas postījumiem. Tomēr bioloģiskā aspektā tik tālā nākotnē neviens neieskatās, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēce nonākusi tādā ķezā.
Tas bija viens no nomācošākajiem braucieniem Madagaskarā. Ceļš jūdzēm tālu vijās starp brīnišķīgiem kalniem, kuriem vajadzētu būt klātiem ar mežiem, kas darbotos kā ūdensšķirtnes, taču visas nogāzes bija kailas. Līdzās acīs krītošajām, aizvien biežākajām sarkanajām erozijas rētām bija redzama tikai zāle. Ielejās ap ciematiem mēs redzējām Ravenala palmas, ko- kospalmas, dažus mango un līčiju kokus. Pavisam reti kalnu galotnēs pamanījām aizkustinošus mežu pleķīšus kā matu kušķīšus uz slikti noskūta zoda. Šīs atliekas liecināja par to, kā kalni bija izskatījušies pirms iznīcības sākšanās. Vietumis mitrā, sarkanā zeme atsedzās tik stāvās nogāzēs, ka augsne, ko neturēja kopā nekāda veģetācija, nespēja noturēties un slīdēja lejup uz ieleju, izraisot zemes nogruvumus.
Nezinātāja acij šie kalni izskatījās tīkami zaļi un lekni, taču pēc kādiem divdesmit gadiem tie nesīs iznīcību cilvēkiem, kuri dzīvo starp tiem un cenšas gūt labumu no augsnes, kas arvien vairāk noplicinās. Bez kokiem, kas darbojas kā kalnu plaušas un satur visu kopā ar sakņu tīklu, augsne vienkārši slīdēja prom kā smiltis smilšu pulkstenī. Kā gan lai pārliecina šos burvīgos, nabadzībā ieslīgušos cilvēkus, ka izciršana un dedzināšana
lauksaimniecībā vienkārši virza viņus un arī vinu bērnus un
> >
bērnubērnus tuvāk badam? Pat, ieguldot miljoniem dolāru, mārciņu, marku un jenu, paies simtiem gadu, lai stātos pretī nebeidzamajiem postījumiem, kādi nodarīti zemei, un atjaunotu mežu. Šī problēma liekas briesmīga un neatrisināma.
Tuvodamies Tamatavei, mēs braucām cauri vairākām plašām un krāšņām riekstu palmu plantācijām. Riekstu palma ir skaists, apmēram četrdesmit pēdu augsts koks ar resnu, cietu stumbru un smalkām lapām, kas izšļācas kā strūklaka no galotnes. Katru stumbru sargā bieza šķiedru kārta, uz dažiem aug daudz paparžu, epifītu un orhideju, tā ka palma izskatās tērpusies biezā, zaļā kažokā. Šis kažoks droši vien sagādā miniatūrus džungļus veseliem bariem gekonu, simtkāju, varžu, zirnekļu un citu radījumu. Es vēlējos, kaut mums būtu laiks apstāties un izpētīt vienu vai divas palmas, lai redzētu to iemītniekus. Atceros, reiz es Gviānā pētīju milzīgu epifītu maza krūma lielumā un, sev par pārsteigumu un sajūsmu, izvilku no tā ne mazāk par desmit mugurkaulniekiem - no kokuvardēm līdz kokučūskām - , kā arī baru bezmugurkaulnieku. Šis kolosālais epifīts patiesībā bija maza, ņudzoša pilsēta. Tā kā šādu epifītu ir daudz, jūs varat iedomāties, kādu žilbinošu dzīvu radību procesiju iznīcina viena koka nogāšana.
Visbeidzot mēs ieradāmies Tamatavē. Milzum gara baltu smilšu pludmale gar visu pilsētu veda pie diezgan tumša ūdens, un labu gabalu tālāk kā sargs gūlās rifs ar baltu apkakli. Tā neapšaubāmi bija pievilcīga pludmale, taču izrādījās, ka rifs vairākās vietās ir izrobots, un pa šiem robiem varēja iekļūt haizivis. Protams, katra valsts dižojas ar ļaunākajām haizivīm pasaulē, pat ja tās pēdējo reizi novērotas pirms piecdesmit gadiem, tomēr runā, ka Tamatavē šīs plēsoņas sekojot kuģiem iekšā ostā, un cilvēki, kas esot gana negudri, lai ļautos siltās jūras vilinājumam, zaudējuši locekļus vai pat dzīvību.
Mājas gar pludmali bija lielas, koloniālā stilā būvētas, ar plašām verandām un slēpās biezos dārzos labi tālu no ceļa. Vairāku iemeslu pēc man tas atgādināja tādu kā tropisku Do- vilu. Mēs apmetāmies lielā un ļoti elegantā viesnīcā ar skatu uz jūru. Veranda bija plaša kā deju zāle, apkalpošana - nevainojama, un skats pāri leknajiem dārziem uz pludmali, jūru un tālāk uz rifu - ārkārtīgi nomierinošs.
Es iepriecināts konstatēju, ka pilsētā ir papilnam manu iecienīto transporta līdzekļu - push-push, kas citās pasaules malās pazīstams kā rikša. Es tā arī nekad neuzzināju, kāpēc Madagaskarā to sauc par push-push, un šis vārds tiešām bija nepareizi izraudzīts, jo ierīce darbojās vairāk kā pull-pull[29]. ja spējat iedomāties staltu krēslu ar nojumi (un bārkstīm ap to, ja palaimējas), kas uztupināts uz diviem milzu lieliem velosipēda riteņiem un apgādāts ar divām miniatūrām ilksīm kā ponija rateļi, tas ir push-push. Jāiesēžas krēslā, važonis satver ilksis, un vieglā riksī sākas ceļojums uz galamērķi. Tas ir ideāls transporta līdzeklis: nomierinošs savas līdzenās, uzmanīgās gaitas pēc, un gandrīz nedzirdams, pārvietojoties drošā ātrumā vai vismaz tādā ātrumā, kas neapdraud dzīvību. Var dzirdēt vienīgi riteņu klusos čīkstus un važoņa kailo pēdu vieglos plakšķus. Push-push nepiesārņo atmosfēru ar troksni un kaitīgām smakām. Šajos lieliskajos izgudrojumos, pretvēja atsvaidzinātas un ēnā no skatieniem un karstuma pasargātas, var redzēt šurpu turpu traucamies elegantas dāmas ar iepirkumu kaudzēm vai tuklus biznesmeņus bažīgi saviebtām sejām un spožiem portfeļiem kā vaboles. Reizēm var redzēt push-push, kas vienkārši augstu piekrauts ar bagāžu un pārvietojas no vienas vietas uz citu; reiz es redzēju pasažieri - nevainojami sapostu četrus gadus vecu zēnu ar salmu platmali gludajā galvā - apmaināmies ar važoni tik rupjām frāzēm, ka abi izplūda nevaldāmos smieklos un gandrīz pakļuva zem liela, skaļa un ārkārtīgi smirdīga kravas auto riteņiem. Man bija tik tikko pārvarama vēlēšanās nolīgt deviņus šos lieliskos braucamos un sarīkot skriešanos gar jūras malu, tomēr es šo ideju negribīgi noraidīju, jo jutu, ka tas novirzītu no augstākajā mērā zinātniskā profila, kuru mēs visiem spēkiem centāmies saglabāt.
Vakariņās mēs ēdām milzīgu omāru, kas izskatījās brīnišķīgi sarkans un autoritatīvs, taču šķita darināts no ādas un porainas gumijas. Guļot gultās, varējām dzirdēt jūras brīdinošos čukstus un daudzo vakarlēpju sasaukšanos - dīvaina skaņa, kas izklausījās, it kā pret galdu pastāvīgi mestu mazu celuloīda bumbiņu, tādējādi radot klusu paukšķošu skaņu ņirbas. Šī skaņa nepavisam nebija tik kaitinoša, kā varētu likties, un īstenībā pat diezgan nomierinoša.
Mums par aizkaitinājumu, nākamajā dienā lija, tomēr mēs spītīgi sākām braukt pa biedējošo ceļu, par kuru bijām tik daudz dzirdējuši. Sākumā ceļš bija gluds un smilšains, un veda gar jūras krastu, kur stiepās garu, pamestu pludmaļu virknes - bez viesnīcām, mājām, tūristiem vai saulessargiem - cik tālu vien iespējams saskatīt. Atlika tikai brīnīties, cik ilgi šāda ainava turpināsies, jo šīs pludmales bija vienas no brīnišķīgākajām, kādas esmu jebkur pasaulē redzējis, ikkatra tik lieliska, ka naudas ieguldītājam saskrietu siekalas mutē.
Mājas ciematos, kuriem braucām cauri, bija glītas, pamatīgi būvētas - no bambusa, ar salmu vai rievota skārda jumtiem. Apkārt katrai mājai bija glīta, iežogota teritorija, no kuras smiltis bija rūpīgi aizslaucītas. Dažus žogus veidoja ātri augošu krūmu rinda, un tie kopā ar iedēstītajām puķēm piešķīra ciematiem košu, līksmu un sakoptu izskatu. Daudzos dārziņos auga lieli līčiju koki, to spožās, zaļās lapas radīja pamatīgu ēnu, un katrs koks bija kā piebērts ar tīkamo augļu oranžsārtajiem ķekariem. Tur, protams, bija arī allaž sastopamās kokospalmas, kuru lapas šalca kā zīds, kad tās vietumis ķēra vēja brāzma, nef- rīta zaļie rieksti bija lieli un spoži. Vienā ciematā mūsu karavāna apstājās, un mēs nopirkām pāris duču milzīgo riekstu. Koku īpašnieks uzrāpās pa stumbriem, lai tos sadabūtu, un tad katru riekstu rūpīgi trepanēja ar mačeti, asu kā bārdas nazis, lai mēs varētu remdēt slāpes ar gardo, vēso šķidrumu. Kad bijām riekstus iztukšojuši, viņš paņēma katru no tiem, nocirta daļu mizas, lai tā kalpotu par karoti, un tad pāršķēla augli vidū pušu, atklājot kodolu kā pienainu, baltu želeju, ar ko mēs kāri mielojāmies.
Vairāku ciematu nomalēs mēs redzējām bērnu bariņus, nesot zivis, ko acīmredzot noķēruši viņu tēvi, ar kanoe apbraukādami rifu. Daži nesa grozus ar mazām rifa zivtiņām - tumšsarkanu, zilu, koši oranžu, dzeltenu un zaļu toņu pārpilnību. Viens mazs skuķēns stiepa zivi, kas bija gandrīz tikpat liela kā viņa pati. Tā bija sudrabaina skumbrijlīdaka - viena no adatzivīm ar garu, knābim līdzīgu muti, kas slienas kā vienradža rags. Ir vairākas šo zivju sugas, un apakšsuga aplaimota ar vārdu Scombe- resocoidei, kas skan kā Malagasijas ciemata nosaukums. Tās ir
\
drosmi laupošas zivis, ko esmu sastapis, nirdams Maurīcijā. Pēkšņi palūkojoties apkārt, cilvēks atklāj, ka nokļuvis šo piecas pēdas garo, bīstama izskata zivju ar milzīgām acīm un šķēpvei- dīgiem snuķiem ielenkumā. Tomēr tās ir pavisam nekaitīgas un vienkārši kavējās ūdenī, ārkārtīgi drūmā un sērīgā manierē vērodamas nirēju.
Kāds mazs zēns stiepa savas trīs pēdas garu āmurzivi, melnu kā ebonīts. Šīs zivis liekas esam visdīvainākie radījumi savā sugā. Mana pirmā tikšanās ar āmurzivi atgadījās, peldoties brīnišķīgajā Trinkomalī līcī Ceilonā (tagad - Šrilankā). Apgabals bija ierobežots ar tīkliem, lai atturētu haizivis no nokļūšanas pārāk tuvā saskarē ar peldētāju; es lēni peldēju apkārt pa perimetru, blenzdams lejup uz jūras ežiem futbola bumbas lielumā'un ar tik garām adatām kā virtuves naži, kad ūdens aiz manis pēkšņi saviļņojās. Es ūdenī pagriezos, atskatījos un nokļuvu aci pret aci ar savas divpadsmit pēdas garu āmurzivi, kas ar purnu bakstīja tīklu, meklēdama veidu, kā nokļūt iekšā un pārsteigt mani. Pēkšņā konfrontācija ar šo milzīgo, neticamo galvu un ziņkārīgajām acīm tik tiešā tuvumā mani pamatīgi satrieca. Kaut arī es zināju, kā āmurzivs izskatās, es dzīvu nevienu nebiju redzējis, un skats bija tik drausmīgs, ka ar tādu nespētu sacensties neviena Holivudas šausmu filma. Atzīšos, tas mani tik ļoti pārbiedēja, ka es steigšus peldēju uz krastu, kaut arī zināju, ka tīkla iekšpusē esmu drošībā. Domāju, ka tieši šā radījuma groteskais izskats ir tas, kas iedveš tādu trauksmi, tāpat kā fakts, ka tas ir ātrs un nikns cilvēkēdājs.
Aplūkota ar vēsu un racionālu skatienu, āmurzivs, protams, ir apbrīnojama zooloģiskās mašinērijas sastāvdaļa. Tās torpēdas formas ķermenis veido "āmura" rokturi, un neparastā galva piestiprināta ķermenim pareizā leņķī, lai veidotos āmura forma. Katrā galvas pusē izvirzījumā iegulusi acs, un zem acīm - kā viduslaiku baznīcas durvis - arkveidīga mute ar ciniski nolaistiem lūpu kaktiņiem kā Somersetam Moemam.
Atgriezies Džersijā, es centos uzzināt ko vairāk par šo neparasto galvu. Izrādās, ka galvas saplacinājums muguras-vēdera virzienā nodrošina minimālu ūdens pretestību, kad dzīvnieks vajā upuri. Āmurzivis galvenokārt pārtiek no kalmāriem, kas pārvietojas ārkārtīgi lielā ātrumā, un viena suga savā uzturā iekļāvusi rajas, kas ir vēl ašākas. Turklāt "spārnos" abās galvas pusēs atrodas ļoti labi attīstīti ožas un elektrību uztveroši orgāni, bet acu novietojums nodrošina teicamu binokulāru redzi. Vēl viena interesanta nianse ir tā, ka acu novietojums pasargā haizivi no noķerto kalmāru kustīgajiem taustekļiem. Tātad šī šausmu filmu galva nodrošina āmurzivi ar teicamu binokulāru redzi, teicamu ožu un kaut ko līdzīgu radaram. Kas vēl vairāk haizivij vajadzīgs?
Tagad ceļš vijās augšup kalnos un kļuva aizvien sliktāks. Tas zaudēja jebkādu līdzību ar ceļu un drīzāk atgādināja mūžvecu, izžuvušu upes gultni, kurā ūdens atklājis milzīgus laukakmeņus vannas lielumā un apkārt tiem radījis bedres, kas izskatījās kā izgrebtas ar gigantisku saldējuma karoti. Mēs mētājāmies no vienas puses uz otru kā lupatu lelles, un manas gūžas sāka protestēt visnepārprotamākajā veidā. Kaut arī Frenks brauca ļoti prasmīgi, izvairīties no grambām nebija iespējams, jo viss ceļš izskatījās tā, it kā to nežēlīgi būtu sabombardējusi okupantu armija; vienkārši nebija nevienas gludas vietas, kas atvieglotu monotonos belzienus, raustīšanos un kratīšanos.
Tilti, kas bija pārmesti aizām un upēm, nekādā veidā neatviegloja mūsu braucienu. Parasti tie sastāvēja no diviem baļķiem, kas pārmesti no viena krasta uz otru un šķērseniski savienoti ar vairākiem dēļiem. Ne baļķi, ne dēļi nebija jauni, un lielākā to daļā izrādīja trūdēšanas pazīmes. Lielākoties dēļi nebija pienagloti un, kad mašīna brauca pāri, lēkāja, grīļojās un rībēja ar tādu troksni kā gigantisks koka ksilofons. Kad viena mašīna bija pārbraukusi, tai nācās apstāties un pagaidīt, kamēr braucēji sakārtoja pārvietojušos dēļus nākamo braucēju labā. Protams, divu mašīnu vienlaicīga atrašanās uz kāda no šiem tiltiem būtu izraisījusi katastrofu.
Uz viena no tiltiem mēs piedzīvojām nelāgu avāriju, kas būtu varējusi izvērsties vēl ļaunāka, nekā bija. Bijām nokļuvuši pie diezgan platas upes, dzeltenbrūnas kā lauva, kuras krastus savienoja iespaidīgs tērauda tilts. Kaut arī pamata sijas bija no tērauda, šķērskokus veidoja tādi paši pussatrunējuši dēļi kā citiem tiltiem. Es tikko grasījos tēlot pārgudro un aizrādīt Frenkam, ka būtu gan jāpacenšas, lai riteņi neiesprūstu starp tērauda spraišļiem, ja šķērsdēļi pajuks, kad tieši tas arī notika. Dēļi pēkšņi pašķīrās, un toijota sasvērās kā piedzērusies. Tērauda sijas sāka pa gabaliņam drupt, un mašīna iegrima arvien
dziļāk un dziļāk.
> >
- Es domāju, man un Lī vajadzētu kāpt ārā, - es domīgi paziņoju un atvēru durtiņas.
- Gļēvulis, - Frenks noteica.
- Mani neinteresē, ko nelāgu tu tiki nodarījis nelaimīgajam Džīnam Ātrijam, - es aizrādīju, - bet es neesmu dziedošais kovbojs un uzskatu par labāku muļķīgi pieķerties dzīvei tik ilgi, cik vien iespējams.
- Tu dezertē, saskāries ar ienaidnieku. Tu esi nekauņa, mans kungs, - Frenks neatlaidās. - Un, galu galā, kā būs ar mani ?
- Tu esi atbirums, - es cietsirdīgi paziņoju, iztrausdamies no mašīnas tilta nosacītajā drošībā.
- Jā, bez tevis mēs droši vien uzfilmēsim to gabalu daudz labāk, - Lī saldā balsī piemetināja.
- Žurkas pamet grimstošo toijotu, - Frenks deklamēja, kad tilts izdvesa vaidu un mašīna iegrima vēl dziļāk. Viņš atvēra durvis un izkāpa.
- Lai esmu nolādēts, ja palikšu vienīgais, kas noiet dibenā ar visu kuģi, - viņš paziņoja.
Tuvāka izpēte atklāja, ka pamatīgie tērauda spraišļi ir tik ļoti sarūsējuši, ka izskatās kā darināti no dīvainām mežģīnēm. Bija pat tādas vietas, kur cauri ceturtdaļcollu biezam tēraudam varēja izbāzt pirkstu. Problēma slēpās tur, ka gadījumā, ja otra mašīna censtos uzbraukt uz tilta mums palīgos, tilts neapšaubāmi sabruktu un abas mašīnas ar mūsu svarīgo ekipējumu strauji ieveltos rāmajos upes ūdeņos kādas septiņdesmit pēdas zemāk. Par laimi, otra toijota un daudz vieglākās mašīnas jau bija sasniegušas viņējo krastu. Mēs piesējām virvi otrai toijotai, un tā lēni un ļoti uzmanīgi novilka savu dvīņumāsu no tilta.
Par spīti visām ceļa briesmām un neērtībām, vienmēr bija atvieglojums nokļūt uz prāmja, kaut arī tas palēnināja pārvietošanās ātrumu. Prāmji bija veidoti no Otrā pasaules kara laika tērauda pontoniem, sasieti kopā kā gigantiskas kanoe laivas ar dēļiem tām pāri, un tos dzina uz priekšu drukns pārcēlājs ar ārkārtīgi garu un resnu bambusa kārti rokās. Nokļūšana uz šiem prāmjiem un nost no tiem bija vesels varoņdarbs. Prāmis vienkārši sāniski piestāja pie krasta vai steķiem, un šaurā leņķī tika nostiprināti četri dēļi. Šoferim tad nācās pielāgot sava braucamā riteņus šiem četriem dēļiem, uzbraukt pa tiem un ar rībienu piezemēties uz prāmja, kas slējās un šūpojās, nodejojot kaut ko līdzīgu valsim brūnajos ūdeņos. Ja prāmis atradās pretējā upes pusē, parasti vajadzēja šķindināt pie palmas piesietu zvanu vai ari, ja tāda nebija (kā tas bieži gadījās), paļauties uz paša aizsmakušo aurošanu tik ilgi, kamēr prāmnieks sadzirdēja, pārtrauca flirtu ar kādu kārdinošu ciemata meiču un lēni, negribīgi stūmās pāri upei apkalpot klientu.
Tomēr, nonākot uz klāja, iestājās miers. Virzīšanās bija lēna un līdzena, saule tīkami silta, un vienīgā skaņa bija milzīgā bambusa vienmērīgie plunkšķi un švīksti, pārcēlāja spēcīgajām rokām gremdējot to ūdenī. Reizumis mēs redzējām gārņu barus, baltus kā zvaigznes, ierindā lidojam uz jaunām zivju vietām, reizēm spilgti zilus un rūsganus pundurzivjudzenīšus taisni kā bultas laižamies lejup uz upi, un klijas riņķoja mums virs galvas kā melni krusti. Laiku pa laikam mums garām pabrauca sīciņas pirogas vai kanoe, kas pārvietojās tik viegli, ka tik tikko radīja kādu vilnīti, un, klusi slīdēdamas pa upes virsmu, atgādināja kritušas lapas vai pākstis.
Vēlāk ceļš kļuva aizvien sliktāks un sliktāks, līdz mēs jau pārvietojāmies gliemeža ātrumā, tomēr pat tādā veidā nespējām izvairīties no kaulus drebinošām bedrēm un milzu akmeņiem. Ceļš kāpa augstāk, tā ka mēs atradāmies vairākus simtus pēdu virs jūras ar gandrīz stāvu nogāzi lejup cauri kokospalmām un Ravenala palmām, un apmēram tikpat stāvu krauju virs mums. Reiz tā bijusi attīrīta lauksaimniecības vajadzībām un tad atstāta novārtā, tā ka virsroku bija ņēmušas zemas jaunaudzes un vīnogulāji, starp kuriem kā zaļas raķetes šur tur šāvās palmas ar izplestām lapām kā pāva astēm. Krasta līniju veidoja vairāki lieli līči ar brīnišķīgām, biskvītu brūnām pludmalēm un vietumis akmeņu krāvumiem. Pati jūra bija ļoti tumšzila, un viļņi, kas plīsa brūnajās smiltīs, veidoja nebeidzamu bangu virteni kā
koraļļu kaklarotu.
> >
Visbeidzot mēs apstājāmies ciematā, kur mums bija paredzēta tikšanās ar profesoru Rolandu Albinjaku, senu mūsu draugu, kurš bija nodibinājis Cilvēka un biosfēras rezervātu, kurā mums vajadzēja darboties. Tomēr, kā jau lielākajai daļai tikšanos Madagaskarā, arī šai nebija lemts notikt. Vietējie iedzīvotāji, kā parasti, bija izpalīdzīgi un pārbagāti ar ziņām par mūsu draugu. Viņš ierodas ar lidmašīnu, viņš ierodas ar mašīnu, viņš ierodas ar laivu, viņš ir šur, viņš ir tur, viņš ir Parīzē un negrasās ierasties nemaz.
Šīs dāsnās dezinformācijas straumes apstulbināti, mēs nolēmām paēst pusdienas vietējā viesmājā ar vāju cerību, ka Pa- virsis [30] albinjaks tomēr varētu parādīties. Ja viņš neparādītos, nolēmām steigties tālāk, tāpēc ka raizējāmies par nākamo prāmi, jo tas bija atkarīgs no bēguma, par kuru mums ari bija sniegta apšaubāmas informācijas pārpilnība.
Stiprinājušies ar vienkāršām, taču teicami pagatavotām pusdienām, kas sastāvēja no svaigām zivīm, cāļa un milzīgas rīsu bļodas, bez kādas neviena malagasiešu maltīte netiek atzīta par pieņemamu, mēs devāmies tālāk. Vēl bija tālu jābrauc, un ceļš, mums par šausmām, joprojām pasliktinājās, toties pārvietošanās ātrums aizvien vairāk samazinājās, tā ka ap laiku, kad beidzot sasniedzām upi, debesis bija iekrāsojušās pelēki zaļas un ēnas izstiepušās draudoši garas.
Mums par atvieglojumu, prāmis atradās šaipus upei, taču pārcēlājs bažījās, ka strauji sākas bēgums un ūdens līmenis upē krītas. Ja tas nokritīsies pārāk zemu, mēs nespēsim piestāt otrā krastā un paliksim upes vidū kā uz vientuļas salas; šī doma nebija pievilcīga, jo tādi komforta priekšmeti kā spilveni, lamba un salmu paklāji bija iesaiņoti dziļi mašīnās, un mums nāktos izritināt saviem transporta līdzekļiem visas iekšas, lai tos atrastu, kur nu vēl sameklēt ēdienu. Mēs steidzīgi uzbraucām uz prāmja - par laimi, tas bija pietiekami liels, lai novietotu divas mašīnas vienlaicīgi - un pārcēlājs steidzīgi stūmās pāri tumstošajiem ūdeņiem. Kad tikām otrā pusē, ar šausmām atklājām, ka bēgums bijis straujāks nekā paredzēts un ka nav iespējams nobraukt krastā, jo prāmis atrodas trīs vai četras pēdas zemāk par steķu līmeni. Pārcēlājs nepavisam nenobijās un teica, ka izsēdinās mūs mazā pludmalē kādus piecdesmit jardus lejup pa upi.
Lai darītu mūsu stāvokli vēl līksmāku, tobrīd sāka līt - ne spēcīgi, bet tā smalki un uzmācīgi, lāses kā dēles iespiedās itin visur. Mēs sasniedzām mazo smilšu pludmali un, sev par atvieglojumu, spējām tur veiksmīgi izcelties krastā. Prāmis steigšus pagriezās un traucās glābt pārējos. Mēs nosūtījām tiem zīmīti, ka dosimies uz ciematu kādas četras jūdzes tālāk un sagādāsim pārtiku, kas viņus ierodoties jau gaidīs. Lai vēl vairāk uzmundrinātu, apsolījām izsaiņot alu. Tā mēs braucām tālāk cauri smalkajam lietum, kratīdamies un raustīdamies vēl vairāk, jo bija jau tumšs. Mūsu mašīnu priekšugunis meta uz ceļa visdīvainākās ēnas, un nebija iespējams pateikt, kas ir akmens vai bedre, kas - vienkārši ņirbošo gaismu radīts efekts.
Beidzot sasniedzām ciematu; tajā bija tumšs un visi iedzīvotāji saldi gulēja. Mūsu ierašanos sveica daži suņi, kas visai nesakarīgi uzrēja un drīz vien atgriezās savās migās. Viesmāja bija gara, zema, neomulīga koka un bambusa ēka ar salmu jumtu. Patrona tuklā sieva un visa ģimene neizrādīja satraukuma vai aizkaitinājuma pazīmes par mūsu ierašanos, bet slējās augšā no gultām ar lielisku humora izjūtu. Mēs paskaidrojām Madame, ka kopā būsim vienpadsmit cilvēki, un, tā kā kopš pusdienlaika neko neesam ēduši, būsim ar kanibāliskām tieksmēm, ja gadījumā viņa nespēs nekavējoties celt galdā pietiekami daudz ēdamā, lai pabarotu armiju. Viņa mums plati un rāmi uzsmaidīja kā pārgudriem, taču uzjautrinošiem bērniem un mierīgi aizpeldēja uz virtuvi, dzīdama bērnu ganāmpulku sev pa priekšu.
Apvienotā dzīvojamā un ēdamistaba bija liela, ar resnām sijām, virs kurām varējām redzēt satrupējušus bambusa salmus. Telpā bija gari, senatnīgi galdi, kas, tāpat kā garie koka soli, bija darināti no bieziem, neapstrādātiem dēļiem. Katrā stūrī dega divas sīciņas eļļas lampiņas un meta vārgas gaismas strēles, kas deva mazāk labuma nekā iekurtā uguns. Viss bija piesūcies ar dūmu un pelējuma smaku, un koka priekšmeti pieskaroties likās mazliet taukaini. Pie sienām bija pienagloti vairāki plakāti, lai piešķirtu telpai "civilizētu" izskatu - pāris lielkrūtainas blondīnes reklamēja kādu neticamu un, iespējams, nāvējošu produktu, un bija skatāms šai vietai neatbilstīgs Ņujorkas siluets. Neņemot vērā šīs detaļas, mēs būtu varējuši atrasties kādā viduslaiku Anglijas fermā, kad pie varas atradās viens no sakšu karaļiem ar neiespējamo vārdu Knuts vai Etelreds.
No virtuves pa durvju spraugām plūda viegli dūmu mākonīši līdz ar mierinošu ēdiena smaržu. Uz galdiem, savai sugai raksturīgajā manierē, saritinājušies kā adatu spilventiņi, zvilnēja divi kaķi. Zem galdiem gulēja vairāki suņi - aizmiguši vai baudkāri kasīdamies no blusām, bet no viena istabas kakta mūs vienaldzīgi uzlūkoja divi miegaini cāļi un zoss. No virtuves durvju puses mūs vēroja bariņš mazu, noskrandušu, sproggalvainu bērnu ar melnām acīm olu biķerīšu lielumā, dīvaino vazaha un to neizprotamās bagāžas iebrukuma pārbiedēti. Mēs viņiem droši vien izskatījāmies pēc viesiem no Marsa.
Mēs nolēmām pagaidīt ar vakariņošanu, līdz ieradīsies pārējie, un aizsūtījām Bruno atpakaļ uz prāmi ar uzmundrinošām ziņām par ēdienu un ar alu slāpju remdēšanai. Apmēram pēc stundas Bruno atgriezās uz pastāstīja, ka prāmis varonīgi centies pārdabūt atlikušo mašīnu un otru toijotu pāri upei, taču paisums uzvarējis. Tagad viņi esot iesprostoti upes vidū, un tur viņiem jāpaliek, kamēr sāksies bēgums.
Mēs izsniedzām Bruno viņa vakariņu tiesu un aizsūtījām atpakaļ - gadījumam, ja viņš spētu kaut kā palīdzēt, vai arī par sakarnieku. Nolēmām, ka saprātīgāk būtu paēst arī pašiem, jo nezinājām, kādus trikus bēgums spēj izstrādāt. Nebijām gaidījuši Lukullas dzīres, bet Madame bija uzbūrusi gardu sautējumu no dažādiem vēžveidīgajiem un krabjiem, lielu bļodu ar "pazemes" zemesriekstiem asā mērcē un, protams, pietiekami daudz rīsu, lai piebāztu duci spilvenu. Mēs tieši tobrīd negausīgi slaucījām šķīvjus ar maizes kumosiem, kad pārbijies ieradās Bruno. Pārcēlājs esot pārāk strauji centies izsēdināt toijotu mazajā pludmalē. Tā esot ar purnu iedūrusies smiltīs un iestrēgusi, kamēr līksmā ātrumā sācies paisums. Kaut kas esot ātri jādara, citādi toijota pilnībā pazudīšot zem ūdens kopā ar pusi mūsu vērtīgā ekipējuma. Par laimi, mūsu toijota bija priekšgalā apgādāta ar vinču - tieši ar to, kas ātrumā nepieciešams. Bruno paņēma mūsu toijotu un traucās atpakaļ glābšanas misijā.
Pārējie ieradās pārguruši: dabūt tik smagi piekrautu mašīnu ārā no smiltīm un ūdens bija izrādījies grūts uzdevums pat ar vinčas palīdzību. Bez šī vērtīgā instrumenta viņi droši vien joprojām būtu iestrēguši. Viņi apsēdās un kā vilki aprija ēdienu, tad ķērās pie toijotas izkraušanas un iegrimšanas nodarīto postījumu izpētes. Visiem par lielu pārsteigumu, bojājumu bija samērā maz un rezultāts nepavisam ne tik briesmīgs, kā varētu būt. Diemžēl visvairāk cietušas bija mūsu vērtīgās baterijas, bet pēc tam, kad katra tika izņemta un izžāvēta, mēs atklājām, ka vienīgi septiņdesmit no trīs simtiem mirkušas ūdenī pārāk ilgi un vairs nav lietojamas. Par laimi, ar atlikušajām mūsu vajadzībām bija vairāk nekā pietiekami.
Nākamajā dienā joprojām spēcīgi lija, un tas mūsu pūliņus visu izžāvēt padarīja divtik grūtus. Tomēr zem jumta pārkares tika novilkta aukla un pār to pārmestas mūsu teltis, kas atgādināja vaļu ādas. Pārējos ekipējuma priekšmetus vajadzēja ienest viesmājas galvenajā istabā un sīki izpētīt samirkumu. Kur vien iespējams, jūras ūdeni vajadzēja izmazgāt ar saldūdeni. Lietum gāžot, žāvēšanas process bija lēns.
Džons atklāja vēl divas durvis ēdamistabā, un, kad tās bija atvērtas, iekšā ieplūda daudz vairāk gaismas mūsu bagāžas pārbaudei. Šīs trīs durvis atgādināja stateniskus televizora ekrānus, tāpēc es, sēdēdams uz sola iekšpusē, varēju skatīties ārā un vērot savādos notikumus uz ciemata galvenās ielas. Vispirms garām pagāja Džona izstīdzējušais augums, nesot kādu ekipējuma daļu tik uzmanīgi, it kā tas būtu no stikla. Tad pretējā virzienā aizgāja Kventins, iegrimis tādā pašā misijā. Pēc tam kā uzvelkamā rotaļlieta aizlēkšoja Bobs; viņa rokas bija pilnas ar papīra žūkšņiem, lūpas klusi kustējās, seja koncentrēti saraukta. Tad parādījās pārējie ekspedīcijas dalībnieki, vilkdami dinamomašīnu vai kasti ar nelietojamajām baterijām. Visas šīs kņadas malā lietū stāvēja bērnu grupiņas un aizrautīgi vēroja to, kas viņiem droši vien šķita gluži kā cirka izrāde.
Uzbāzīga izskata mazs, balts kucēns ar resnu vēderu pēc nelielas vilcināšanās pienāca tuvāk un raženi apčurāja vienas toijotas riteņus. Zem mašīnas no lietus bija paglābies bariņš slapju, notašķījušos vistu, savukārt vairākas pīles un cūka likās priecājamies par nemīlīgo laiku - cūka, sīki, jūsmīgi rukšķēdama un spiegdama, rakņājās pa dubļiem, pīles svinīgā flotilē, astes skurinādamas un gāzelēdamās, tipināja pa ceļu, kā steigdamās uz svarīgu tikšanos. Garām pagāja kāds vīrs, dzīdams mazu bariņu zebu un, kaut arī bija acīm redzams, ka gan zebu, gan to īpašnieks labprāt apstātos un paskatītos, viņi traucās tālāk.
Drīz lietus pārstāja un saule drošsirdīgi centās izlauzties cauri pelēkajām debesīm. Frenks izsaiņoja makšķeri un kopā ar Lī devās uz jūru dažus simtus metru tālāk, lai mēģinātu noķert mums pusdienas, taču viņiem neveicās. Džons un Kventins devās medībās un atgriezās ar Typhlops- apmēram piecas collas garu nekaitīgu, aklu, pazemē mītošu čūsku, kas bija melna un spīdīga kā lakricas zābakaukla. Dīvainās, mazās akl- čūskas nav pilnīgi aklas, bet to acis ir klātas ar caurspīdīgām zvīņām, tā ka radījumi ir spējīgi vienīgi atšķirt gaismu no tumsas. Tās dzīvo klusu, līdzsvarotu dzīvi, ierakušās augsnē un barojas ar sīkiem kukaiņiem un termītiem. Aklčūskas ir tik noslēpumainas, ka par to privāto dzīvi nav zināms praktiski nekas.
Nu jau saule bija sākusi spīdēt pilnā sparā, un mūsu ekipējuma kaudzes viegli kūpēja. Cerējām, ka līdz rītam viss būs sauss un mēs varēsim turpināt savu ceļojumu uz Mananaru.