157954.fb2 Ai-Ai un ES - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 9

Ai-Ai un ES - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 9

KRISTĀLU ZEME UN VĒL TĀLĀK

Mēs devāmies tālāk agri nākamajā rītā, un ceļš, kaut arī tas šķita neiespējami, kļuva vēl sliktāks. Milzīgu akmeņu gūzmas lika mums ieslīdēt tieši tajās ceļa bedrēs, no kurām mēs centā­mies izvairīties. Lietus bija piešķīris dubļiem sarkanas mīklas konsistenci, un šajā slidenajā slānī kā slepenas pārsteiguma balvas bija paslēpušies akmeņi. Mani gurni un mugura sāpēja tik stipri, ka es sāku ilgoties, kaut būtu pieņēmis Lī padomu un lidojis uz mūsu galamērķi, nevis uzņēmies šo kaulus grabinošo braucienu. Tomēr saule mirdzēja spoži, debesis bija zilas, un viss viegli kūpēja.

Mēs redzējām pārsteidzoši maz putnu, taču visai daudz citas faunas. Pārītis gredzenastes mangustu ar šokolādes brūnām sejām un cēlu gaitu apdomīgi ļāva mūsu karavānai pabraukt ga­rām, pirms lēni un nevērīgi šķērsoja ceļu, ziņkārīgi blenzdami uz mums ar zeltainajām acīm, astes saslējuši stīvi kā izsaukuma zīmes. Reiz priekšā pāri ceļam pārlocījās boa, izvīdama dubļos daudzas gausas cilpas. Sasniegusi otru ceļa malu, čūska, kaut ari noteikti bija ievērojusi mūsu klātbūtni, apstājās atpūsties un tikai tad aizslīdēja augšup pa uzbērumu, un nozuda, ķermenim mirdzot kā ieeļļotam. Es ievēroju, ka Madagaskaras zīdītāji un rāpuļi lielākoties ir tik rāmi, ka tie ir viegli sasniedzams mērķis precīzam mačetes cirtienam vai pat piesaista galīgi neveiksmīga mednieka uzmanību.

Kad bijām pabraukuši garām ciematam, kas gandrīz nemanāms paslēpies kalnu ieplakās, mēs panācām bariņu tā iedzīvotāju, kas gāja pa ceļu un kaut ko nesa. Piebraukuši tu­vāk, redzējām, ka grupa sastāv no vīriem un jaunekļiem, un visiem galvā bija malagasiešu vidū tik ļoti iecienītās salmu platmales. Bara vidū četri vīti nesa rupjas nestuves, uz kurām gulēja veca vīra ķermenis, daļēji apsegts ar lamba. Bēru proce­sija izskatījās gaužām līksma, visi pļāpāja, smēķēja cigaretes un māja mums, kad braucām garām, tostarp vecā vīra līķis nes­tuvēs raustījās un kratījās, it kā vīrs vēl būtu dzīvs.

Malagasiešu attieksme pret nāvi visumā liekas esam veselīga un līksma. Daudzas malagasiešu ciltis atbalsta savu senču kaulu ekshumāciju no kapiem, pamatīgu viesību sarīkošanu tiem par godu un tad visnotaļ svinīgu pārapbedīšanu. Runā (man neiz­devās atklāt, cik daudz tajā patiesības), ka Madagaskarā sa­stopami taksometri, kuru izkārtnes vēstī: "Pa pilsētu 7000 fran­ku. Kāzas, bēres un ekshumācija - pēc vienošanās."

Pārapbedīšanas ceremonijas nosaukums ir famadihana, un reizēm tā notiek, kad līķis atvests no tālām vietām, lai tiktu ap­bedīts senču kapenēs; vienlaikus tas sagādā iespēju izrakt jau ie­priekš apbedītos līķus, apkopt tos (piemēram, nomazgāt kau­lus) un no jauna ievīstīt zīda līķautos. Šo rituālu var veikt arī, "iesvētot" jaunu kapa vietu, kad līķus uz turieni pārved no pa­gaidu apbedījumiem. Famadihana notiek ar lieliem svētkiem, ar labi daudz mūzikas, dziedāšanu un dejošanu (pat ar visiem senču kauliem). Stāsta, ka reiz par melodiju izraudzīta "Izvel mucu" [31] . Pēcnācēji nēsā mirstīgās atliekas un runājas ar tām, reizēm pat izved īsā "ekskursijā" pa māju, pilsētu vai ciematu, izrādot notikušās pārmaiņas. Tās ir diezgan līksmas izdarības un ļoti atšķiras no mūsu drūmās, asarainās līķa apbērēšanas.

Visbeidzot vēlā pēcpusdienā mēs ar lielu atvieglojumu sasnie­dzām Mananaru - izļodzītu mājeļu konglomerātu, kur droši vien radies apzīmējums "viena zirga pilsēta", kaut arī šajā nebija pat viena zirga. Tur bija trīs ceļi, visi izskatījās radušies vairāk ne­jaušības nekā mērķtiecīgas darbības rezultātā un bedraini kā Gruyēre siers. Vietējie kustoņi dzīvoja pārliecībā, ka šī siltā, ba- kurētainā vieta izbūvēta viņu ērtībām. Tur gulēja zebu un stoiski gremoja, pilnīgi ignorējot autotransportu. Divi prāvi gailēni ar

muskuļainiem cīkstoņu lieliem nodevās mundrai cīņai, bezbailīgi cenzdamies nodurt viens otru ar garajiem, līkajiem, dzelte­najiem piešiem. Viņu bronzas, zelta un dzeltenās spalvas kaujas karstumā spīdēja saulē. Vienā ceļa bedrē savā nodabā klukstēja vista ar pieciem cālēniem, meklēdama neesošu barību, citā četras zosis, skaļi gāginādamas, pērās pa putekļu vannu, vēl citā uz sāniem gulēja izkāmējusi, līdz pēdējam izdēdējusi kuce, kuru mežonīgi badīja trīs dūšīgi kucēni, cenzdamies izsūkt šķidrumu no viņas sažuvušajiem pupiem.

Pilsētas iedzīvotāji pret ceļiem izturējās tikpat nepiespiesti: laiski staigāja turpu šurpu ar produktu groziem uz galvas un ne­skatījās ne pa labi, ne pa kreisi, palaikam viņi patērzēja tieši galvenā ceļa vidū. Reizēm tie mūs ignorēja pat tad, kad uztaurē- jām, vai nevērīgi paskatījās apkārt un slinki pagāja nost no ceļa.

Kā jau pieklājas viena zirga pilsētā, viesmāja viegli atgādi­nāja Mežonīgo Rietumu salūnu. Tā bija dēļu un baļķu ēka ar verandu, kas stiepās visapkārt ārsienai. Iekšā atradās liels bārs un ēdamzāle, virtuve bija ārpusē aiz mājas. Aiz galvenās ēkas dārzā pavērās mazu kotedžu puduris. Gultas bija no koka un tādas mantības kā atsperu matrači nesabojātas. Vannasistaba, tikai mazliet lielāka par tuklam cilvēkam piemērotu zārku, bija apgādāta ar ūdens spaiņiem, un, kad apmazgāšanās bija beigu­sies, no izlietotā ūdens varēja atbrīvoties, vienkārši izlejot to dēļu grīdas spraugās. Šo šķīstības telpu apgaismoja viena elek­triskā spuldze, mazliet lielāka par kastani, kas šūpojās noplus- kāta vada galā. Tā kā malagasieši pārsvarā ir maza auguma, spuldze bija tieši īstajā augstumā, lai trāpītu man acī, kad vien nācu iekšā vannasistabā vai gāju no tās ārā. Kad biju izmazgājis matus, vads atdzīvojās un mīlestībā līču loču apvijās ap manu slapjo galvu tā, lai acumirklī radītu elektriskā krēsla efektu, ja vien dinamomašīnas strāva būtu kaut par mata tiesu spēcī­gāka. Kotedžas bija savstarpēji savienotas ar daudzām šaurām, gliemežvākiem izliktām taciņām, kas maigi šķindēja, kad pa tām gāja, un, ja gadījās pavēlu doties pie miera, pamodināja ik­vienu viesmājas iedzīvotāju.

Viesmāja piederēja tievam, tomēr visai muskuļotam mala- gasietim, kas savā iepriekšējā dzīvē varēja būt iemiesojies nežē­līgā mongoļu laupītājā. Viesmājā saimniekoja viņa sieva - gara, slaida, krāšņi daiļa ķīniete, kuras acis bija melnas un no­slēpumainas kā olīvas un āda maigā krēmkrāsā. Viņa bija vien­mēr nevainojami ģērbusies un stingru roku izrīkoja savus jau­neklīgos padotos. Bārā, kas šķita atvērts divdesmit četras stun­das diennaktī, bija nopērkami visdažādākie dzērieni - sākot no alus līdz vietējam rumam, kas ar garantiju uzaudzētu apspal­vojumu pat uz vissievišķīgāko Rubensa modeļu krūtīm. Mal­tītes Madame vanaga skatiena uzraudzībā bija gardas un ba­gātīgas, un bez iebildumiem tika servētas jebkurā dienas vai nakts laikā, kas atbilda mūsu zināmā mērā ekstravagantajiem paradumiem.

Viesmāja bija kristālu tirdzniecības centrs, un tas man at­klāja noslēpumu. Madagaskara un Brazīlija ir pasaules kristālu ieguves centri, bet Madagaskara nedaudz pārspēj Jauno Pasauli. Savā neziņā biju iedomājies, ka kaut kur salā atrodas kristālu raktuves, kurās muskuļoti kalnrači ar cērtēm izrok vērtīgos akmeņus no zemes dzīlēm gluži kā septiņi rūķīši. Ne­kā tamlīdzīga. Kristāli, kas pilnīgi atgādina akmeņus, mētājas mežā, un ciematnieki iet tos vākt un pārdod vietējiem ekspor­tētājiem, no kuriem viens bija viesmājas īpašnieks.

Es to atklāju mūsu pirmajā rītā, sadzirdējis dīvainu troksni. Tas izklausījās līdzīgs Āfrikas skārdniekputna radītajām ska­ņām - it kā kāds sistu pa mazu laktiņu, radot dunošu, šķin­došu troksni, kas bija ļoti pievilcīgs kā mazu vardīšu kāzu maršs. Meklēdams trokšņa avotu, es atradu meiteņu grupiņu sēžam pītu paklāju ēnā; katrai rokā bija mazs āmuriņš, ar kuru tās sita pa lieliem kristāliem, atskaldot Brazīlijas rieksta izmēra vai mazliet lielākus gabaliņus. Noskaldījušas piemērota lie­luma atskalu, meitenes ņēmās viegli sist pa to ar āmuriņiem, nodauzot visus nelīdzenumus. Tādējādi ikviens kristāls kļuva spoži balts vai pelēks kā sīciņa lāsteka un tad tika uzmests ar­vien augošās kaudzes galā. Pēc tam tos iesaiņoja un sūtīja uz Eiropu, lai tur izmantotu dažādu lietu, tostarp lāzeru, ražošanā.

Mans atklājums noveda pie lielākās dzīvīguma izpausmes, kādu līdz šim bijām no Frenka pieredzējuši, jo izrādījās, ka viņš kolekcionē kristālus, un bija ļoti aizraujoši pēkšņi nokļūt to ra­žošanas punktā. Pēc zināmas kaulēšanās ar viesmājas īpaš­nieku, kas arī bija kristālu tirgotājs, Frenks nopirka tumšu kris­tālu, tik lielu kā vidēja izmēra ķieģelis un pat mazliet biezāks. To sauca par melno kristālu, taču šis vārds nelikās pareizs, jo kristāls bija dūmakaini pelēks kā persiešu kaķis. Vēlāk ceļo­juma gaitā es ieguvu lielu kristālu, ko atzinu par neapšaubāmi pārāku. Tas bija pelēkrožaini violetā nokrāsā kā pamatīgi at­šķaidīts sarkanvīns un gaužām pievilcīgs, pat nebūdams ap­strādāts, - kā gigantiska, sačokurojusies rozes ziedlapa.

Mēs iekārtojāmies viesmājā, būdami neapmierināti vairāku iemeslu dēļ. Vispirms jau nebijām pārliecināti, kura no vietām būtu vislabākā galvenās nometnes ierīkošanai: kad tā būtu ierī­kota, mums tur jāapmetas un, klīstot medībās uz dažādām pu­sēm, jāpārved visi noķertie dzīvnieki nometnē. Otrkārt, mēs ne­bijām droši, kuros meža apgabalos drīkstam darboties bez kon­sultēšanās ar izvairīgo profesoru Rolandu Albinjaku, turpat ne­tālu atrodamā Cilvēka un biosfēras rezervāta padomnieku, kuru mums būtu vajadzējis pa ceļam satikt un kura palīdzība mums tagad bija steidzami nepieciešama.

Rezervāta koncepcija ir fascinējoša un nozīmīga, īpaši tādā zemē kā Madagaskara, kur atlicis tik maz mežu. Rezervātam atvēlētā teritorija ir ļoti liela un sadalīta koncentriskos lokos, gluži kā mērķis šaušanai ar loku. Mērķa centrs ir neskartu mežu josla, kam tādai arī jāpaliek. Pat zinātniekiem aizliegts tur atrasties, izņemot sevišķus gadījumus, un, protams, nav atļautas nekādas medības vai koku ciršana. Rezervāta nākamais loks arī ir neskarts mežs, taču tajā notiek ierobežotas un uzraudzītas medības un atrodas cirsmas. Mežs tiek izmantots tā, kā paredzēts - gudri un piesardzīgi, cilvēku labā, tajā pašā laikā rūpējoties par dzīvību miriādēm, kas to apdzīvo. Trešā - ārējā zona - nodota lauksaimniecībai; darbi tiek saprātīgi uzraudzīti, lai zeme netiktu noplicināta, bet turpinātu sniegt labumu cilvēkiem. Tā ir ļoti gudra pieeja un, ja tā darbosies, varētu patiesi palīdzēt Madagaskarai. Mums bija ļoti būtiski zināt, kur šīs dažādās zonas sākas un bei­dzas, lai mēs saprastu, kur sākt izvairīgā ai-ai medības. Tāpēc Rolanda Albinjaka atrašanās vieta mums kļuva par ļoti nozī­mīgu rādītāju, izvēloties galveno nometni.

Es jutos sasodīti nelāgi, jo manas gūžas, protestējot pret braucienu, bija nolēmušas iziet no ierindas. Es spēju klibot vie­nīgi tā, ka izskatījos pēc astoņdesmitgadnieka skriešanās sacen­sībās ar maisiem. Viesmājas sanitārais iekārtojums visai var­darbīgi norādīja uz manu bezpalīdzīgo stāvokli. Atklibojis pa gliemežvāku taku kā mēnessērdzīgs bruņurupucis, kas negri­bīgi atgūstas no ziemas guļas, es biju spiests iesprostoties rievo­ta skārda ēkā, kurā atradās divas cementa "pēdas" un caurums grīdā, kura izmēri lika tam izskatīties pēc neveikla mēģinājuma uzbūvēt Channel Tunnel[32]. no mana viedokļa šī ierīce bija ne­veiksmīga tāpēc, ka, atrodoties tupus stāvoklī, man nebija, kur pieķerties, lai tiktu kājās. Pēc pirmā neveiksmīgā mēģinājuma, kad Lī, par laimi, bija sasaucamā attālumā un varēja mani iz­glābt, mums nācās apmeklēt labierīcības tandēmā, lai Lī varētu mani dabūt no turienes laukā. Nevaru iedomāties, ko par mums domāja pārējie viesmājas iemītnieki, jo tā nu nekādi nebija vieta, ko izvēlēties romantiskai interlūdijai.

Es izklāstīju problēmu Kventinam, kas tajā brīdī terorizēja vietējo galdnieku ar būru izgatavošanu, kuros, kā mēs cerējām, pavisam drīz mitināsies vairāki ai-ai.

-    Vai tas galdnieks ir kaut cik labs? - es vaicāju Kventinam.

-    Jā, ļoti labs, ja viņu pieskata, - Kventins atbildēja.

-    Viņš neatstāj naglu galus rēgojamies, vai ne? Mana piere­dze liecina, ka tas ir galdnieku iecienīts paradums.

-    Nē, viņš ir ļoti rūpīgs. Kāpēc tu tā jautā?

-   Tāpēc, ka es gribu, lai pēc būru pabeigšanas viņš uzmeista­ro to, ko manās jaunības dienās sauca par "pērkondārdu kasti".

-    Pērkondārdu kasti? Kas, pie joda, tā tāda? - Kventins no­prasīja, mana lūguma satrūcināts.

-     Tā ir neaprakstāmi vērtīga kaste ar vaļējiem sāniem, bez dibena un ar atveri virspusē. Uztupini to virs cauruma grīdā un - voila! - pērkondārdu kaste gatava. Ērta sēdēšanai un patī­kama uzlūkošanai. Tā kaste, ko lietoju Paragvajā, bija darināta no rožkoka, taču pieņemu, ka te tādus smalkumus nevar gaidīt.

-    Nu, tādu viņš viegli uzmeistaros, - Kventins apgalvoja. - Bet kāpēc to sauc par… Ak, sapratu.

-    Priecājos, - es strupi noteicu. Man nebija vēlēšanās iedzi­ļināties šīs mēbeles nomenklatūras detaļās.

Drīz vien Kventins parādīja pieprasīto kasti. Konstrukcija bija stingra un pamatīgi būvēta; es to nekavējoties nokristīju par "Bloksama kasti" un secināju, ka mana kontaktēšanās ar dabu kļuvusi krietni labāk paciešama.

Pa ceļam uz Mananaru mēs, protams, tikām apstājušies katrā pēc izskata piemērotā ciematā, kur bija atlicis mazliet meža, lai apvaicātos par ai-ai. Rezultāts laupīja mums drosmi. Lielākā daļa ciematnieku tādu nekad nebija redzējuši. Pat vecākais satiktais ciematnieks, kuram vajadzēja būt krietni pāri astoņdesmit, aizrautīgi noliedza tāda bīstama radījuma eksis­tenci apkārtnē. Kādā ciematā cilvēki atzinās, ka pirms apmē­ram desmit gadiem piedzīvojuši ai-ai uzbrukumu plantācijām un ka dzīvnieks ticis nekavējoties nogalināts. Visā visumā ne­bija vērojama ai-ai pārpilnība, kas varētu uzmundrināt mūsu sašļukušo garu.

Gaidīdami Rolanda Albinjaka materializēšanos, mēs nolē­mām izpētīt apkārtni, meklējot piemērotu vietu galvenajai no­metnei, un turpinājām izjautāt ciematniekus par dzīvnieku. Džons paņēma vienu toijotu un cerību pilns aizsteidzās uz zie­meļiem, Kventins uzņēmās izpētīt Mananaras tuvāko apkārtni. Bijām pamatoti pārliecināti, ka radījums ar burvju pirkstu ek­sistē šajā apvidū, jo tieši te vairākus dzīvniekus pirms dažiem ga­diem bija sagūstījuši Parīzes Vincennes zoodārza un Amerikas Djūka Universitātes darbinieki, lai sāktu savas pavairošanas pro­grammas, kurām jānes augļi. Jaunākais no noķertajiem ai-ai - mazulis ar neticamo vārdu Hemfrijs - bija pirmais, ko es tiku re­dzējis un tā rezultātā iededzis zaļo gaismu visai ekspedīcijai.

Mēs tikko bijām palielinājuši komandu, pieņemot darbā Džuliānu - glītu, tikai mazliet vientiesīgu jaunekli, kura pre­tenzijas kļūt par slavenību apliecināja fakts, ka viņš bija ai-ai mednieks par excellence un jau noķēris vairākus dzīvniekus dažādu zoodārzu kolekcijām. Viņam piemita bezbailība rāpties kokos un ķert dzīvniekus kailām rokām: tā nav joka lieta, zinot ai-ai zobu izmērus un to, ka dzīvnieks spēj nograuzt kokos­riekstam galu - mizu un čaulu - ar nieka diviem vai trim ko­dieniem. Nemaz nav jāpiemin, ka Džulianam uz rokām bija vairākas ievērības cienīgas rētas, kas liecināja par ai-ai košanas spējām. Tika nolemts, ka viņam un Kventinam naktī jādodas izpētīt mežu Mananaras apkaimē, lai redzētu, vai izdosies atrast mūsu dīvainā radījuma pēdas. Es paliku viesmājā un arvien vairāk sodījos par savu vārgumu, kas neļāva piedalīties kāro­tajās nakts medībās; Lī tajā laikā izpētīja pilsētas tuvāko ap­kaimi.

Vienā no saviem braucieniem Lī atklāja, ka pāri upei, kas atradās pavisam netālu no pilsētas, uzbūvēts šaurs dzelzs tilts. Ceļš aiz šī tilta bija bruģēts un teicamā stāvoklī. Tas stiepās trīsdesmit piecu jūdžu garumā un neizprotamu iemeslu pēc izbeidzās ciematā, ko sauca Sandrakatsi. Pēc iztaujāšanas mēs atklājām iemeslu, kāpēc te, nekurienes vidū, izbūvēts ceļš bez acīmredzama mērķa. Iepriekšējā prezidenta sieva bija dzimusi Sandrakatsi, un turpat dzimuši un apbedīti visi viņas senči. Ja kundzei laiku pa laikam sagribējās apciemot senčus (tas jādara visiem labiem malagasiešiem), viņai nācās braukt uz kapiem pa šausmīgu ceļu. Viņas vīrs uzzināja par sievas problēmu un atrisināja to (tas jādara visiem labiem vīriem), nobruģēdams ceļu. Sieva, dabiski, bija priecīga, un priecīgi bija arī apkārtējo ciematu iemītnieki, jo tas padarīja viņu braucienus uz Ma- nanaru un tirgošanos daudz vienkāršāku. Pētīdama šo ceļu, Lī bija atradusi ciematu brīnišķīgās Mananaras upes krastos ar plašiem smilšu sēkļiem, kas varētu būt ideāla vieta nometnei. Tomēr, pirms izlemt, mēs joprojām gaidījām malduguni, vārdā Rolands.

Pa to laiku Džons atgriezās no sava izlūkgājiena, atradis vietu, kur, kā ciematnieki apgalvoja, mitinās ai-ai un kas būtu piemērota nometnei. Kavēja vienīgi tas, ka ceļš uz turieni bija šausminošs un tilti - aizvēsturiski. Ja viens vai vairāki tilti sa­bruktu, visa ekspedīcija (kopā ar iespējami noķertajiem ai-ai) būtu gūstā, jo, ja nevarēsim izmantot ceļu, mūsu spārni būs apgriezti. Nespējām darīt neko citu, kā vien gaidīt Rolandu un uzklausīt, kas viņam sakāms.

Kventins bija vairākas naktis medījis kopā ar Džuliānu, un abi nebija redzējuši neko. Tad kādu rītu, kamēr es sēdēju ve­randā un brokastoju, Kventins iestreipuļoja iekšā.

-   Tu tam nekad neticēsi, - viņš teica, ar atvieglojumu ieslīg­dams krēslā.

-    Nekad neticēšu kam? - es noprasīju.

-      Ai-ai, - viņš atbildēja, - ai-ai visapkārt. Mudžēja visos kokos. Tas bija tik… ak, es pat nezinu, kā lai izstāstu. Tas bija vis­neticamākais… nu, tas bija neticami. Es gribēju teikt… ai-ai bija visur.

- Tā, ieelpo dziļi līdz diafragmai un runā lēni un prātīgi, - es teicu, ieliedams viņam kafiju. Kventins vienā malkā norija dzīvinošo šķidrumu un tika galā ar savu stāstu.

Apmēram pusastoņos vakarā viņš un Džulians bija nonā­kuši neskartā mežā zonā. Pēkšņi licies, ka viņi atrodas ai-ai ielenkumā. Viņi redzējuši astoņus vai desmit dzīvniekus, un Kventins nospriedis, ka tā laikam ir kāda pārošanās sanāksme. Ir zināms, ka mātītes meklēšanās laikā piesaista vairākus tēvi­ņus vienlaicīgi. Kventins teica, ka bijusi dzirdama pamatīga rībēšana; izklausījies tā, it kā tēviņi kautos savā starpā, kamēr mātīte tos uzbudina. Tēviņu kliedzieni bijuši gari stiepti "ahh- ha", līdzīgi gredzenastes lemūru balsij, savukārt mātītes iz­devušas spalgus spiedzienus, kas izklausījās pēc "eehee". Ska­nējuši arī daudzi agresīvi trokšņi - šņācoša sprauslāšana, kas arī varējusi būt tēviņu savstarpējā cīkstēšanās vai brīdinājuma signāli. Viņš redzējis dzīvniekus skrienam augšā un lejā pa ložņaugiem kā vāveres un laizām Ravenala palmu svaigo ziedu pamatnes - droši vien, lai iegūtu kaut ko līdzīgu nektāram -, un gremojam tādas kā pangas uz kokiem. Pašas pangas viņi pēc tam izspļāvuši, tātad atraduši tajās kūniņas vai vaboles. Kventins teica, ka ai-ai kokos bijuši izveicīgi un žigli, kāpuši le­jup ar galvu pa priekšu, augšup rāpušies ačgārni un baroda­mies karājušies aiz pakaļkājām.

Tās, protams, bija lieliskas ziņas. Tas nozīmēja, ka esam nonā­kuši pareizajā vietā un atklājuši šo izzūdošo dzīvnieku ierobežoto dzīvesvietu. Nu mums atlika vienīgi tos noķert - uzdevums, ko vieglāk izteikt, nekā paveikt. Bija svarīgi izplatīt šos jaunumus arī ciematnieku vidū, jo pirms divām dienām bijām saņēmuši sa­traucošu informāciju no ciemata turpat līdzās.

Pieredzējis dzīvnieku vācējs ir pieradis, ka var notikt brīnu­mi. Viņš ceļo tālu un bez ērtībām, meklēdams kādu zvēru, un, kad beidzot nonāk pie galamērķa un apjautājas par savu medījumu, ikviens saka "Ak, šobrīd te neviena nav, bet jums vajadzēja te būt pagājušajā nedēļā. Es te redzēju divdesmit, un šis te Čārlijs … Čārlij, cik tu viņus redzēji? Četrdesmit. Te nu jūs esat, bet tagad ir nepareizā sezona. Kā jau teicu, jums vajadzēja te būt pirms nedēļas." Dzīvnieku vācējs ar nenoturīgāku rak­sturu nonāktu polsterētā kamerā pēc pāris nedēļām šādas pie­redzes. Mums nācās saskarties ar kaut ko vēl ļaunāku. Vienā

>

konkrētā ciematā mums stāstīja, ka esot atrasta ai-ai ligzda, un mēs devāmies to izpētīt. Ieradušies atklājām, ka tā ir žurkas ligzda, tomēr ciematnieki apgalvoja, ka ai-ai esot tepat tuvumā, jo, kā viņi lepni paziņoja, pirms desmit dienām vienu esot noķēruši. Mēs dedzīgi apjautājāmies, ko viņi ar to izdarījuši. Viņi atbildēja, ka esot to nogalinājuši, jo tas esot ēdis viņu ko­kosriekstus. Pajautājām, vai viņi zināja, ka ai-ai ir aizsargājams dzīvnieks. Cilvēki nedroši vērās cits citā. jā, viņi dzirdējuši tādas baumas, bet nedomājuši, ka tā ir patiesība, jo citā ciematā pāris jūdzes tālāk ari esot noķerts ai-ai, nokauts un apēsts. Mūsu sirdis saplaka, jo senos laikos ai-ai bijis fady un to, kaut arī nogalinājuši, tomēr neesot ēduši. Ja šie dzīvnieki kļuvuši kuli­nāri nozīmīgi, tad apkaimē drīz tiks iznīcināti. Vēlāk atklājām, ka abi ciemati atrodas Biosfēras rezervāta teritorijā, kas mūsu garu nepavisam neuzmundrināja.

Tajā dienā bija Madame dzimšanas diena, un vakarā viņa sarīkoja mums visiem nelielas viesības. Mēs uzvilkām tīrus kreklus un īsbikses, un es uzzīmēju viņai apsveikuma kartīti ar ai-ai uz tās; vēlāk gan iedomājos, ka tas varbūt nebija saprātīgi darīts, jo iespējams, ka arī viņa, tāpat kā citi vietējie, tic šā dzīv­nieka ļaunajai dabai. Madame tomēr izskatījās priecīga. Viņa bija pasākumam par godu izsmalcināti ģērbusies, viņas kraukļ- melnie mati safrizēti līdz pilnībai. Nudien, viņai piemita tas ne­parastais šarms, kas no dažām sievietēm strāvo kā smaržas.

Vakariņas bija krāšņas un - kā par brīnumu - ar šampa­nieti. Ēst tik labu pārtiku un noskalot ar tādu vīnu šajā nepa­rastajā vidē bija dīvains piedzīvojums. Vakara beigās Madame paziņoja, ka rīt viņa mūs uzaicinot piknikā uz salas netālu upē. Mēs zinājām, ka te nenogurdināmais Rolands bija palaidis brī­vībā savu noķerto ai-ai, un Madame informēja, ka mums ir labas izredzes to ieraudzīt. Tā kā līdz laikam, kad parādīsies kle­jojošais Rolands, mēs tik un tā neko prātīgu nevarējām iesākt, doma par pikniku uz salas visiem likās pievilcīga, īpaši tāpēc, ka mēs varētu uzmest aci ai-ai.

Nākamajā rītā Madame agrāk par mums aizbrauca mazā furgonā, kas bija pielādēts ar pārtiku, un paņēma līdzi gandrīz visu savu personālu. Mēs sekojām stundu vēlāk. Upe pretī salai bija diezgan šaura, ļoti stipras kafijas krāsā un gausi plūda starp krastiem. Mēs šķērsojām upi lielā pirogā, kas izskatījās ļoti cienīgi, taču bija ārkārtīgi apšaubāma kā kuģošanas līdzek­lis. Sala, kad to sasniedzām, izrādījās trīsdesmit piecus akrus liela, niedru un papirusu ieskauta, un klāta ar augu jucekli, kas sastāvēja no kafijas un krustnagliņu kokiem, kokospalmām un milzum daudziem banānkokiem; visu teritoriju bija aizņēmu­šas cūkas un vistas.

Zem vienas no kokospalmām atradās trīs mazas būdiņas. Kā jau tiku teicis, malagasieši ir maza auguma un celtnes būvē saskaņā ar savām vajadzībām, tāpēc lielākā daļa visu konstruk­ciju mūsu acīs izskatās pēc "Vendijas mājiņām" (riebīgs apzī­mējums, ko radījusi pārmērīga aizraušanās ar Pīteru Penu). Līdzās būdām viņi bija izlikuši dažus ērtus malagasiešu krēslus, kas izskatījās pēc maziem "muciņu" krēsliem, vienīgi šie bija pīti no smalkām niedrēm. Šie krēsli ir ļoti ērti un apņem sēdētāju ērtā skāvienā, bet, tiklīdz tie apvijuši pēcpusi, sēdētājam neva­jadzētu strauji kustēties. Tas bija tikpat kā atrasties iestiprinātam no kārkliem pītā zvejas laivā (es reiz biju), kur ikviena pēkšņa sakustēšanās vai nelaikā izdarīts žests sagāž sēdētāju sānis vai - vēl ļaunāk - atmuguriski, kamēr krēsls joprojām pieķēries kā dadzis. Taču, ja šajos krēslos sēž mierīgi un ēdienu un dzērienu paceļ pie mutes ārkārtīgi piesardzīgi, tie ir īsts iepriecinājums.

Kad visi bijām iekārtojušies, Madame deva rīkojumus kā Āzijas Kleopatra, un dzīres sākās. Tur bija cālis biezā mērcē ar tomātiem, cepta, ar dažādiem dārzeņiem dekorēta zivs un piēce de resistance, lielas bļodas ar brīnišķīgi pagatavotām un gardām cūku kājiņām receklī. Mēs tikko bijām novērtējuši šo virkni gardumu, kad no upes krasta dzīvespriecīgā pastaigu solī parā­dījās neviens cits kā pats Neredzamais cilvēks Rolands - lielās, zilās acis mirdzēja, seja un daļēji plikais galvvidus saules pielieta pepiņa krāsā, tērpies nevainojami tīrā kreklā un īsbiksēs.

-     'veiks, Džerij, - viņš līksmi uzsauca. - Essu ieradies, kā redzi, a tev sviežas?

Kad Rolanda roka bija paspiesta un abi vaigi noskūpstīti, viņš tika nosēdināts nedrošajā krēslā un apgādāts ar dzērienu.

-     Kur tu, ellē ratā, biji? - es jautāju, kamēr viņš man staro­joši uzsmaidīja. - Spriežot pēc visām tām baumām, ko esam dzirdējuši, tu esi bijis itin visur no Nosy Be līdz Fort Dauphin[33].

-    Es essu bijis itin visur, - Rolands atteica. - Tagad, kad essu Biosfēras rezervāta konsultants, es essu ik minūti 'ite, tur un visur kur. Tas ir briesmīgi. Essu pārguris.

Izskatīdamies pēc veselības un labklājības iemiesojuma, viņš no jauna piepildīja glāzi.

-    Nu, - viņš noprasīja. - Kā tev ir 'ājis?

-    Pagaidām viss kārtībā, - es atbildēju. - Pie Alaotra ezera mēs dabūjām lemūrus, un Morandavā bruņurupučus un truš- kāmjus. Tie visi ir drošībā Tsimbazazā. Nu mums atlicis no­ķert dažus sasodītos ai-ai.

-    Pas de probleme[34], - rolands teica, malkodams vīnu. Bija tik mīļi dzirdēt šo viņa iemīļoto frāzi. Iepriekšējā ceļojumā, kad viņš mums palīdzēja, pas de probleme bija viņa atbilde uz šķietami visneatrisināmākām problēmām, kuras viņš tika pie­nācīgi nokārtojis. Viņš atkārtoja šo teicienu tik bieži, ka mēs viņu nokristījām par Professeur Pas de Probleme, un savu grā­matu par šo ceļojumu es veltīju Rolandam. Būdams aizrautīgs cilvēks, Rolands, likās, spētu tikt galā pat ar tik daudzveidīgiem uzdevumiem, kādi uzticēti Herkulesam, - ar rokas mājienu un izsaucienu pas de probleme.

-     Lielākā problēma ir izdomāt, kur iekārtot galveno no­metni, - es turpināju.

-    'ite, - Rolands kodolīgi atteica.

-    Te, uz salas? - es pārsteigts jautāju.

-    Nē, nē, - Rolands nepacietīgi sacīja. - Es domāju 'ite, ne­tālu no Mananaras, un tad vari medīt tieši līdzās Biosfēras re­zervātam. Ja tev neveiksies, es tev sagādāšu atļauju medīt rezer­vāta ārējā lokā. Es zinu, ka tur ir ai-ai un ka cilvēki tos nogalina, kaut arī zina, ka tas ir aizliegts.

-    Viņi tos arī ēd, - es drūmi teicu.

-    Ēd? - Rolands šokēts iesaucās. - Tas ir ļoti slikti. Nogalināt tos tāpēc, ka viņi ēd kokosriekstus, ir viena lieta, bet, ja cilvēki sāk medīt tos pārtikai, tas ir briesmīgi.

-     Mēs bijām domājuši ierīkot nometni ciematā kaut kur līdzās tam bruģētajam ceļa posmam, - es stāstīju. - Tas vismaz nozīmē, ka tiksim uz pilsētu pēc krājumiem.

-    Ļoti labi, - Rolands uzteica. - Tā ir vislabākā doma.

-     Problēma tāda, ka uzņemšanas grupai ir tik maz laika, - es turpināju, - tāpēc mums jāiedabū ai-ai filmā, pirms tie dodas prom.

-    Pas de probleme, - Rolands mierināja. - Es tev vienu jau essu dabūjis.

-    Tu vienu jau dabūji? - es neuzmanīgi iekliedzos. Krēsls ap­vēlās uz muguras kopā ar mani, un nu es gulēju ar kājām gaisā.

-     Džerij, 'ev 'ajag uzmanīties un nesavainot savas 'ūžas, - Rolands norūpējies teica, palīdzēdams man piecelties, izteik­dams vairāk skaņu nekā parasti.

-    Tu tiešām esi dabūjis ai-ai? - es jautāju tik pārsteigts, ka ignorēju manu gūžu protestus.

-    Jā, jā, viens ir. Tu vari to aizņemties filmēšanai un tad at­dot man, lai varu to palaist te uz salas pie pirmā.

Es pastāstīju labās ziņas komandai, un viņi bija aplaimoti, jo, ja mēs pēc tik gara un varen dārga brauciena nebūtu iegu­vuši ai-ai, tas nozīmētu lielus materiālos zaudējumus, nemaz nerunājot par vilšanos, ka neesam ieguvuši ne pēdu filmas par vienu no retākajiem un dīvainākajiem radījumiem uz zemes.

-    Ejam, - es mudināju. - Atgriezīsimies pilsētā un paskatī­simies uz to.

-    Tas nav piejaucēts, - Rolands brīdināja. - Nav tik rāms kā 'emfrijs.

-    Lai viņš būtu kaut cilvēkēdājs, - es atteicu, - ja vien varam to filmēt.

-     Es neesmu apdrošināts, lai tiktos ar cilvēkēdāju ai-ai, - Frenks domīgi aizrādīja.

-    Būs labi, - es teicu, - ai-ai ari nav apdrošināts, lai tiktos ar tevi.

-    Negribu izskatīties neveikls, - Frenks neatlaidās, - apso­līju savai jaunajai sievai atgriezties no šā ceļojuma kā lunkans džungļu zvērs, nevis kā sakropļots grausts.

-    ja vien mēs tiekam pie filmas, mūs neinteresē, vai tu kļūsi par lunkana džungļu zvēra sakropļotu graustu, - paziņoja Bobs Evanss, kuru Frenks tikai sev vien zināmu iemeslu dēļ bija iesaucis par Kapteini Bobu - vārdā, kas likās vislabāk pie­dienam Boba mundrajam, kustīgajam raksturam.

-    Labi, beigsim vāvuļot par Frenka seksuālo dzīvi, dosimies atpakaļ uz pilsētu un apskatīsim dzīvnieku, - es mudināju.

-    Tas ir liels dzīvnieks, - Rolands teica.

-    Ļoti labi, - es sacīju. - Tas nozīmē, ka pat tāds operators kā mūsējais nespēs to palaist garām.

Tims uzmeta man aizvainotu skatienu.

-    Un vēl runā, ka sievietes esot pļāpas, - Lī iesaucās. - Dieva dēļ, ejam!

Mēs iespiedāmies pirogā un devāmies ceļā.