— Palīgu pirms nedēļas bija nogalinājuši iedzimtie vienā no Banka salām, uz kuru viņš bija aizbraucis ar laivu pēc dzeramā ūdens. Nebija vairs neviena, kas spētu vadīt kuģi. Matrožus sāka spīdzināt. Starptautiskās tiesības netika ņemtas vērā. Viņi būtu atzinušies, bet nekā nezināja. Viņi izstāstīja par trim kāšiem piekrastes kokos, bet, kur šī sala atrodas, — to viņi nevarēja pateikt. Kaut kur rietumos, tālu rietumos — tas bija viss, ko viņi zināja. Tālāk šo notikumu atstāsta divos variantos. Pēc pirmā varianta iznāk, ka viņi miruši spīdzināšanas laikā, pēc otra — ka dzīvi palikušie pakārti pie rājām. Lai nu būtu kā būdams, bet ekvadoriešu kreiseris atgriezās mājā bez apslēptajām bagātībām. Džonijs Bleks aizveda trīs kāšus uz Pīnū-Pīnī un atstāja tos vācietim Oskaram, bet, kur un kā viņš bija kāšus atradis, to viņš nekad nestāstīja.
Penkbērns nenovērsaf acu no viskija pudeles.
— Kaut vai divus malkus! — viņš izdvesa.
Grīfs padomāja un mazliet ielēja. Penkbērna acis iezibējās, un viņš atkal atdzīvojās.
— Bet tagad es papildināšu jūsu stāstu, — viņš sacīja. — Džonijs Bleks tomēr pastāstīja. Pastāstīja manam tēvam. Atrakstīja viņam no Levukas, iekams atgriezās Pīnū-Pīnī nomirt. Tēvs kādu nakti bija izglābis viņam dzīvību vienā no Valparaiso netiklības perēkļiem. Kāds ķīniešu pērļu tirgotājs no Tērsdejas salas, meklēdams noieta vietas uz ziemeļiem no Jaungvinejas, bija iemainījis šos trīs kāšus no kāda melnā. Džonijs Bleks nopirka tos uz svara. Viņam ar kāšiem nesaistījās nekādas cerības, tāpat kā ķīnietim, bet atpakaļceļā viņš jūras bruņurupuča dēļ aizkavējās tajā pašā piekrastē, kur, kā jūs teicāt, nogalināts «Flirta» kapteiņa palīgs. Taču viņš nebija nogalināts. Banka salas iedzīvotāji turēja viņu kā cietumnieku, un viņš mira no žokļa kaula nekrozes, kas bija cēlusies no cīņas laikā piekrastē iegūta bultas ievainojuma. Pirms miršanas viņš izstāstīja par apslēptajām bagātībām Džonijam Blekam. Tas savukārt atrakstīja no Levukas manam tēvam. Viņa dienas jau bija skaitītas — vēzis. Mans tēvs pēc desmit gadiem, būdams «Perija» kapteinis, nopirka šos kāšus no vācieša Oskara. Un no sava tēva saskaņā ar viņa gribu un testamentu es šos kāšus saņēmu līdz ar attiecīgiem paskaidrojumiem. Es zinu salu, zinu, kādos platuma un garuma grādos atrodas krasts, kur šie trīs kāši tika iedzīti kokos. Patlaban kāši ir pie Lavīnas. Platuma un garuma grādi ir man galvā. Nu, ko jūs par to domājat?
— Šaubos, — bez kavēšanās savas domas pateica Grīfs. — Kāpēc jūsu tēvs pats nebrauca uz turieni un nepaņēma mantu?
— Tēvam nebija vajadzības. Viņa tēvocis nomira un atstāja viņam mantojumu. Viņš aizgāja no flotes, sasējās Bostonā ar kādu slimnieku kopēju, un mana māte izšķīrās ar viņu. Māte arī saņēma mantojumu —• apmēram trīsdesmit tūkstošu dolāru lielu ienākumu gadā — un aizbrauca uz Jaunzēlandi. Es dzīvoju gan pie viena, gan pie otra, gan Savienotajās Valstīs, gan Jaunzēlandē, līdz pērn nomira tēvs. Tagad esmu pilnīgi mātes ziņā. Tēvs atstāja man savu naudu, kādus pāris miljonus, bet, zinādama manu vājību uz alkoholu, māte pielika man klāt aizbildņus. Naudas man ir gana, bet es nevaru dabūt ne pensu vairāk par to, ko man iedod. Bet vecais, padzirdējis par manu dzeršanas kaislību, novēlēja man trīs kāšus un ziņas, kas attiecas uz tiem. To viņš izdarīja ar savu advokātu starpniecību — bez mātes ziņas. Tā esot vislabākā dzīvības apdrošināšana, un, ja man pietiekot gribasspēka dabūt rokā mantu, tad es līdz pašai nāves stundai varot skalot zobus ar degvīnu. Manu aizbildņu rokās ir miljoni, manai mātei ir kaudzēm naudas, kura būs mana, ja viņa nokļūs krematorijā pirms manis, un vēl viens miljons gaida izrokams, bet pagaidām es diede- leju no Lavīnas divām glāzēm dienā. Vai nav ellīgs stāvoklis? īpaši, ja padomā, kā man slāpst.
— Kur atrodas šī sala?
— Tālu no šejienes.
— Nosauciet to!
— Ne par kādu naudu, kapteini Grīf. Jūs ar to viegli nopelnīsiet pusmiljona. Jūs brauksiet saskaņā ar maniem norādījumiem, un, kad mēs būsim ceļā, atklātā jūrā, es nosaukšu jums salu, bet ne ātrāk.
Grīfs paraustīja plecus, likdams saprast, ka saruna beigusies.
— Es iedošu jums vēl vienu glāzi un aizsutīšu jūs ar laivu uz krastu, — viņš teica.
Penkbērns apjuka. Minūtes piecas viņš svārstījās, tad aplaizīja lūpas un padevās.
— Ja jūs apsolāt braukt, es jums tūlīt pateikšu, kā sauc salu.
— Protams, braukšu. Tāpēc jau ari jautāju. Nosauciet salu!
Penkbērns paskatījās uz pudeli.
— Es iedzeršu glāzi, kapteini.
— Nē, nedzersiet! Šī porcija bija paredzēta jums, ja jūs būtu devies uz krastu. Ja gribat nosaukt man salu, jums jābūt skaidrā prātā.
— Frensisa sala, ja jūs to vēlaties. Bugenvils nosauca to par Bārbera salu.
— Tā ir visvientuļākā sala Mazajā Koraļļu jūrā, — teica Grīfs. — Es to zinu. Atrodas starp Jauno Īriju un Jaungvineju. Draņķīgs caurums tagad, bet nebija slikta tais laikos, kad tur iedzina «Flirta» kāšus un pērļu tirgotājs iemainīja tos. Pirms diviem gadiem tur apkāva visu tvaikoņa «Kastors» komandu, kas vervēja strādniekus plantācijām Upolu. Es' labi pazinu tvaikoņa kapteini. Vācieši aizsūtīja kreiseri, apšaudīja džungļus, nodedzināja vairākus ciemus, nomiedza divus tās melnos un veselu lērumu cūku, un … un tas bija viss. Melnie tur allaž ir bijuši neuzticami, bet pilnīgi neuzticami viņi kļuva pirms četrdesmit gadiem. Tai laikā viņi apkāva vaļu medību kuģa komandu. Pagaidiet, es paskatīšos, kā to sauca.
Grīfs piegāja pie grāmatu plaukta, izņēma biezo «Rokasgrāmatu kuģošanai pa Dienvidu Kluso okeānu» un pašķirstīja to.
— Jā, te tā ir Frensisa jeb Bārbera sala, — viņš ātri lasīja. — Iezemieši kareivīgi un nodevīgi… melanē- zieši… cilvēkēdāji. Vaļu medību kuģis «Western» iznīcināts … Sēkļi… zemesragi… enkurvietas … Aha, Red- skara, Ovena līcis, Likikili līcis … tas jau ir vairāk piemērots: paprāvs padziļinājums, mangrovju purvi, laba deviņas asis dziļa enkurvieta tur, kur balts klints izcilnis pavērsts pret dienvidrietumiem rietumu virzienā. — Grīfs pagriezās. — Tā ir jūsu piekraste, Penkbērn, varu apzvērēt.
— Tātad jūs brauksiet? — Penkbērns satraukts jautāja.
Grīfs pamāja ar galvu.
— Izklausās ticami. Ja runa būtu par simts miljoniem vai tamlīdzīgu traku summu, es neliktos par to ne zinis. Mēs izbrauksim rīt, bet ar vienu noteikumu: jums bez ierunām jāklausa manām pavēlēm.
Ciemiņš svinīgi un līksmi pamāja ar galvu.
— Un tas nozīmē nedzert.
— Tas ir ļoti grūti, — Penkbērns nogaudās.
— Tādi ir mani noteikumi. Ar manām medicīniskajām zināšanām pietiek, lai es varētu teikt, ka no tā jums nekāds ļaunums neradīsies. Un jums būs jāstrādā — smagi, kā matrozim. Jūs regulāri stāvēsiet sardzē un tā tālāk, lai gan ēdīsiet un gulēsiet kopā ar mums kuģa pakaļgalā.
— Lai notiek! — Penkbērns sniedza roku, tādējādi apstiprinot savu piekrišanu. — Kaut tikai tas mani nenovestu kapā, — viņš piemetināja.
Deivids Grīfs devīgi ielēja viskiju un pasniedza viņam glāzi.
— Iedzeriet pēdējo reizi! Te būs.
Penkbērna roka apstājās pusceļā. Piepešā apņēmībā viņš sadurstījās, iztaisnoja muguru un pacēla galvu.
— Es laikam tomēr nedzeršu, — viņš iesāka, tad, gļēvi psdodamies plosošai kārībai, steigšus pasniedzās pēc glāzes, it kā baidītos, ka viņam to neatņem.
No Papeetes Sabiedrības salu grupā līdz Mazajai Koraļļu jūrai — no simt piecdesmitā rietumu garuma grāda līdz simt piecdesmitajam austrumu garuma grādam — ir garš ceļš: pat ja brauktu tikpat taisni, kā lido vārnas, tas līdzinātos braucienam pāri Atlantijas okeānam. Bet «Ki- tiveika» negāja tikpat taisni, kā lido vārnas. Deivida Grifa neskaitāmie pasākumi daudz reižu lika mainīt kuģa kursu. Viņš apstājās pie neapdzīvotās Rozes salas, lai paskatītos, vai nav iespējams to kolonizēt un ierīkot tajā kokospalmu plantācijas. Pēc tam viņš apliecināja cieņu Tui Manua Austrumu Samoa un sāka intrigas, lai iegūtu tirdzniecības monopoltiesības trijās šā vārgulīgā valdnieka salās. No Apijas viņš aizveda vairākus tirdzniecības aģentus un preces uz Džilberta salām. Viņš iegriezās arī Ontongdža- vas atolā, apskatīja savas plantācijas Izabellas salā un nopirka vairākus zemes gabalus no Malaitas ziemeļrietumu piekrastes virsaišiem. Un tā, līkumu līkumiem braukādams, viņš iztaisīja no Aloīzija Penkbērna cilvēku.
Sis slāpju mocītais vīrs, lai gan viņš dzīvoja kuģa pakaļgalā, bija spiests veikt vienkārša matroža pienākumus. Un viņš ne tikai stāvēja pie stūres un sardzē, ne tikai noņēmās ar burām un takelāžu: viņam vēla virsū pašus netīrākos un grūtākos darbus. Šūpodamies augšā, viņš skrāpēja un mazgāja mastus. Tīrot klāju ar pumeku un dzēstajiem kaļķiem, viņam sāpēja mugura un piebrieda mīkstie, ļenganie muskuļi. Kad «Kitiveika» bija izmetusi enkuru un iezemiešu matroži ieniruši tīrīja kuģa zemūdens daļas vara apšuvumu ar kokosriekstu mizām, Penkbērnu sūtīja šajā darbā tikpat bieži kā jebkuru citu matrozi.
— Paskatieties uz sevi, — teica Grīfs. — Kopš jūs esat uz kuģa, jūs esat kļuvis divreiz stiprāks. Jūs neesat dzēris ne lāsīti, neesat arī nomiris, un inde ir pilnīgi pazudusi no jūsu organisma. Tas viss ir no darba. Tas ir labāks par auklēm un pārvaldniekiem. Ja jums slāpst, lieciet pie mutes, lūk, šo.
Ar dažiem veikliem sava smagā naža cirtieniem Grīfs izgrieza grubuļaina kokosrieksta čaumalā trīsstūrainu caurumu. Vēsais, pienainais un dzirkstīgais šķidrums cauruma malās pārklājās putām. Noliecies Penkbērns ar lūpām pieplaka pie dabas dotā kausa, atgāza atpakaļ galvu un palika tādā stāvoklī, līdz čaumala bija tukša. Katru dienu viņš iztukšoja daudzus kokosriekstus. Melnādainais pavārs, gadus sešdesmit vecs vīrs no Jaunhebridu salām, un viņa vienpadsmit gadus vecais palīgs no Larka salas gādāja, lai Penkbērnam neizsīktu kokosriekstu krājumi.
Penkbērns nesūrojās par smago darbu. Viņš metās darbam virsū, nekad nevairījās no tā un vienmēr pasteidzās izpildīt pavēles ātrāk par iezemiešu matrožiem. Un Penkbērns patiešām varonīgi izturēja ciešanas visu to laiku, kamēr alkohols izzuda no viņa organisma. Tomēr pat tad, kad caur porām bija izdalījies pēdējais indes piliens, uzmācīgā vēlēšanās iedzert palika viņa smadzenēs. Tā bija, kad viņš, devis godavārdu, izkāpa malā Apijā un darīja visu iespējamo, lai iznīcinātu visus krogu krājumus. Divos naktī Deivids Grīfs atrada Penkbērnu pie «Tivoli», no kurienes viņu par nekārtību celšanu bija izlingojis Cārlijs Robertss. Aloīzijs kā vecos laikos sūdzēja zvaigznēm savas bēdas un neparasti ritmiski meta koraļju atskambas Cārlija Robertsa logos.
Deivids Grīfs aizveda Penkbērnu, bet no rīta ņēma viņu priekšā. Tas notika uz «Kitiveikas» klāja un nebūt neatgādināja bērnudārza audzināšanas paņēmienus. Grīfs gluži vienkārši sadeva Aloīzijam ar dūrēm, iekaustīja viņu tik pamatīgi, kā vēl neviens nebija iepēris.
— Jūsu dvēseles glābšanai, Penkbērn, — viņš izteiksmīgi piebilda pie katra sitiena. — Jūsu māmuļas labā. Jūsu pēcnācēju labā. Pasaules, visuma un visas cilvēces labā. Un tagad, lai iedzītu šo mācību jums galvā, mēs sāksim visu no jauna. Tas jūsu dvēseles glābšanai, tas jūsu māmuļas labā, tas jūsu nedzimušo bērnu labā, viņu mātes labā, kuru jūs kādreiz mīlēsiet šo bērnu dēļ, un mīlestības labā, ja vien man izdosies atdot jums vīrišķību un jums būs šī mīlestība. Tagad iedzeriet savas zāles. Es vēl neesmu ticis galā ar jums. Es tikai sāku. Ir vēl daudz citu iemeslu, kurus es tūlīt paskaidrošu.
Melnīgsnējie matroži, melnādainie stjuarti un pavārs skatījās un smīkņāja. Viņiem nebija lemts izprast baltā cilvēka noslēpumaino rīcību. Palīgs Karlsens cietsirdīgi piekrita sava darba devēja ārstniecības metodei, bet kravas uzraugs Olbraits pa to laiku virpināja ūsas un smīnēja. Viņi bija jūras vīri. Viņu dzīve bija skarba, un alkoholisms, ar ko viņi sadūrās tiklab sevī, kā citos cilvēkos, bija problēma, kuru viņi bija raduši risināt vēl nevienā mācību iestādē nepētītiem paņēmieniem.
— Junga! Spaini auksta ūdens un dvieli! — Grīfs pavēlēja, kad bija beidzis. — Divus spaiņus un divus dvieļus, — viņš piemetināja, paskatījies uz savām rokām. — Esat gan jūs labais, —viņš uzrunāja Penkbērnu. — Jūs esat visu sabojājis. Es biju pilnīgi izdzinis no jums laukā indi, bet nu jūs atkal ožat pēc tās. Mums viss būs jāsāk no gala. Mister Olbrait, jūs zināt to veco ķēžu kaudzi krastā pie pašas piestātnes. Sameklējiet īpašnieku, nopērciet ķēdes un atvediet uz kuģi! Tur jābūt kādām simt piecdesmit asīm. Penkbērn! Rīt no rīta jūs sāksiet tīrīt nost no ķēdēm rūsu. Kad būsiet to izdarījis, apstrādāsiet ķēdes ar smilšpapīru. Pēc tam jūs tās nokrāsosiet. Un jūs nedarīsiet neko citu, iekams ķēde nebūs kā jauna.
Aloīzijs Penkbērns pašūpoja galvu.
— Es atsakos. Lai Frensisa sala iet ellē ar visu manu mantu! Man ir līdz kaklam jūsu vergturība. Esiet tik laipns un tūlīt izsēdiniet mani krastā! Es esmu baltais cilvēks. Jūs nedrīkstat tā apieties ar mani!
— Mister Karlsen, pielūkojiet, lai misters Penkbērns paliktu uz kuģa!
— Es jūs par to piekaušu! — Aloīzijs iekliedzās. — Jūs nedrīkstat mani aizturēt!
— Varu sadot jums vēlreiz, — sacīja Grīfs. — Un paklausieties, ko es teikšu, jūs, iereibušais kucēn! Es jūs slānīšu tik ilgi, kamēr manas dūres spēs izturēt vai kamēr jūs pats sāksiet lūgties, lai Jauj jums dauzīt nost no ķēdes rūsu. Esmu ķēries pie jums un iztaisīšu no jums cilvēku, kaut arī man vajadzētu jūs nosist. Bet tagad ejiet lejā un pārģērbieties! Un pēcpusdienā ķerieties pie āmura! Mister Olbrait, steigšus vediet šurp uz kuģi ķēdi! Mister Karlsen, aizsūtiet pēc tās laivu! Un neizlaidiet no acīm Penkbērnu! Ja viņš sāk zvāļoties vai drebēt, iedodiet viņam vienu malku, bet nelielu. Pēc pagājušās nakts viņš bez tā neiztiks.