157957.fb2
— Dodiet šurp vēl netīrāku darbu, — viņš teica Grifam. — Ja jūs liksiet, es apstrādāšu arī citas ķēdes. Varat neraizēties par mani. Es vairs neņemšu mutē ne pili. Tagad es trenēšos. Sizdams mani, jūs izdzināt man lepnību, bet atļaujiet man pateikt, ka tas ir tikai pagaidu pārsvars. Treniņš! Es trenēšos tik ilgi, kamēr būšu visādā ziņā tikpat stiprs un tīrs kā šī ķēde. Un vienā jaukā dienā kaut kur un kaut kā es noslānīšu jūs tāpat, kā jūs noslānījāt mani. Es sazvetēšu jums ģīmi tā, ka jūsu pašu melnie jūs vairs nepazīs.
Grīfs staroja.
— Tagad jūs runājat kā vīrietis! — viņš iesaucās. — Jūs man varat sadot, vienīgi kļuvis par īstu vīrieti. Un tad varbūt…
Viņš apklusa, cerēdams, ka otrs sapratīs viņa domu. Aloīzijs kļuva domīgs, un pēkšņi viņam iemirdzējās acis.
— Un jūs domājat, ka tad es to vairs negribēšu?
Grīfs pamāja ar galvu.
— Tas jau ir tas lāsts! — Aloīzijs gaudās. — Es labi zinu, ka negribēšu. Redzu un saprotu. Tomēr es turpināšu tādā pašā garā un savedīšu sevi kārtībā.
Siltais sārtums Grifa sejā likās kļūstam vēl siltāks. Viņš izstiepa roku.
— Penkbērn, tieši par to es jūs mīlu.
Aloīzijs saņēma viņa roku un skumji pašūpoja galvu.
— Grīf, — viņš drūmi sacīja, — jūs izdzināt man lepnību, un es baidos, ka uz ilgu laiku.
Kādā tveicīgā tropu dienā, kad nostāja pēdējās dienvidaustrumu pasāta brāzmas un tuvojās musonu sezona, «Kitiveika» gāja gar Frensisa salas mežaino krastu. Grifs ar kompasu un tālskati noteica Redskāra vulkānu, pagāja garām Ovena līcim un, norimstot pēdējai brāzmai, bija pie ieejas Likikili līcī. Divas laivas paņēma «Kitiveiku» tauvā, un, Karlsena vadīts, kuģis lēni iegāja dziļā un šaurā krasta ielocē. Sēkļu nebija. Mangroves auga pašā ūdensmalā, bet aiz tām kā siena slējās džungļi un vietumis rēgojās pa robotai klinšu smailei. Jūdzi no ieejas, kad dienvidrietumos rietumu virzienā parādījās balts stāvā krasta izcilnis, lote apstiprināja, ka «Rokasgrāmatai» bijusi taisnība, un enkurs dārdēdams iegrima deviņu asu dziļumā.
Dienas atlikušo daļu un nākamo dienu līdz dienas vidum visi palika uz «Kitiveikas» un gaidīja. Neredzēja nevienas kanoe. Nebija nekādu pazīmju, ka uz salas būtu cilvēki. Ja laiku pa laikam ūdenī nenoplunkšķētu kāda zivs vai neieķērktos kakadu, varētu domāt, ka sala ir izmirusi. Tikai vienu reizi augstu pāri mastiem uz džungļu pusi aizspurdza milzīgs tauriņš ar divpadsmit collu lielu spārnu atpletumu.
— Nav nekādas jēgas sūtīt laivu drošā navē, — teica Grīfs.
Penkbērns izturējās pret to neticīgi un gribēja doties uz krastu viens pats peldus, ja viņam neļaus braukt ar mazo laiviņu.
— Viņi nav aizmirsuši vācu kreiseri, — paskaidroja Grīfs. — Un es varu saderēt, ka džungļi čum un mudž no cilvēkiem. Kā jūs domājat, mister Karlsen?
Salu piedzīvojumu veterāns bija pilnīgi vienis prātis ar viņu.
Otrā dienā vēlu pēcpusdienā Grifs pavēlēja nolaist ūdenī laivu. Viņš apsēdās priekšgalā ar papirosu mutē, turēdams rokā dinamīta ķermeni ar īsu degli, jo gribēja sazvejot zivis. Uz airsoliem gulēja seši vinčestri. Olbraits, kas apsēdās pie stūres, bija nolicis pa tvērienam mauzeri. Viņi īrās gar zaļo augu sienu. Lāgiem viņi mitējās airēt, lai ieklausītos dziļajā klusumā.
— Lieku divas sterliņu mārciņas pret vienu, ka krūmi mudž no viņiem, — nočukstēja Olbraits.
Penkbērns vēl bridi paklausījās un tad piekrita derībām. Pēc piecām minūtēm viņi pamanīja kefaļu baru. Tumšādainie airētāji iegūla airos. Grifs ar papirosu aiz- liesmoja degli un aizsvieda dinamītu. Deglis bija tik īss, ka ķermenis eksplodēja līdzko bija iekritis ūdenī. Tajā pašā mirklī piekraste atdzīvojās. Atskanēja mežonīgi kaucieni, un starp kokiem kā pērtiķi sāka lēkāt melni, kaili stāvi.
Visas šautenes laivā bija gatavībā. Kādu laiku nogaidīja. Apmēram simts melnādaino, no kuriem daži bija bruņojušies ar vecmodīgajiem snaideriem, bet lielākā daļa ar kaujas cirvjiem, ugunī ārdētiem šķēpiem un bultām ar zivs kaula uzgaļiem, pulciņos sakāpa uz koku saknēm pie paša ūdens. Netika bilsts ne vārds. Katra puse vēroja pretinieku pāri divdesmit pēdu platai ūdens joslai. Vecs vienacains, rugājiem noaudzis melnādainais, piespiedis šauteni pie gurna, pavērsa to pret Olbraitu, kurš savukārt pagrieza pret melnādaino mauzeri. Sī aina ilga vairākas minūtes. Nogalinātās zivis uzpeldēja augšā vai arī pa pusei apdullinātas svaidījās skaidrajā dzelmenī.
— Nu labi, puiši, — mierīgi teica Grīfs. — Lieciet šautenes nost un ūdenī iekšā! Mister Olbrait, aizmetiet tabaku tam vienacainajam tēviņam!
Kamēr salinieki nira pakaļ zivīm, Olbraits aizlaida uz krastu tabakas paku. Vienacis pameta ar galvu un savilka seju tādā kā laipnības grimasē. Šautenes tika nolaistas, stopu stiegras atsprindzinātas un bultas iebāztas atpakaļ makos.
— Viņi zina, kas ir tabaka, — sacīja Grīfs, kad matroži bija ierāpušies atpakaļ laivā. — Viņi mūs apmeklēs. Attaisiet tabakas kasti, mister Olbrait, un dabūjiet apmaiņai pāris nažu. Lūk, kur kanoe!
Vecais vienacis, kā jau virsaitim un vadonim pieklājas, atīras viens pats, riskēdams ar dzīvību cilts labā. Karl- sens, noliecies pār rcliņu, lai palīdzētu viesim uzrausties uz klāja, pagrieza galvu un izmeta:
— Viņi ir izrakuši naudu, mister Grīf! Vecais ubags no vienas vietas apkāries ar to.
Vienacis steberēja pa klāju smīnēdams, velti pūlēdamies noslēpt bailes. Viena kāja viņam bija sakropļota, un uz tās bija collu dziļa drausmīga rēta, kas stiepās pār gūžu līdz celim. Viņam mugurā nebija neviena apģērba gabala, pat ne apsēja, bet degunā viņam bija izdurti apmēram divpadsmit caurumi, un tajos bija iebāztas kaula adatas, tā ka deguns izskatījās pēc sabozušās dzeloņcūkas. Ap kaklu un uz netīrajam krūtīm karājās zelta soverēni. Ausīs šūpojās sudraba puskronas, bet no skrimšļa, kas atdalīja nāsis, nokarājās liels angļu penijs, apsūbējis un zaļš, taču katrā ziņā īsts.
— Pagaidiet, Grīf, — teica Penkbērns ar lieliski notēlotu bezrūpību. — Jūs sakāt, ka viņi pazīst tikai krelles un tabaku. Ļoti labi. Paklausieties, ko es teikšu! Viņi ir atraduši noslēpto mantu, un mums būs tā jāiemaina. Sa- sauciet kopā komandu un iestāstiet matrožiem, ka viņiem jāizliekas, it kā viņi interesētos tikai par penijiem. Saprotat? Pret zelta naudu lai izturas nievājoši, pret sudrabu mazliet iecietīgāk. Uzmanība jāpievērš tikai penijiem.
Penkbērns tūliņ sāka maiņu. Par peniju, kas rēgojās vienacim zem deguna, viņš deva desmit paciņas tabakas. Tā kā katra paciņa maksāja Deividam Grifam centu, maiņa kļuva acīm redzami neizdevīga. Bet par puskronu Penkbērns deva tikai vienu paciņu. Soverēnu virteni viņš nemaz negribēja ņemt. Jo noteiktāk viņš tos atraidīja, jo uzstājīgāks kļuva vienacis. Beidzot Penkbērns aizkaitināts un sadusmots piekāpās un iedeva vecajam divas paciņas par virteni, kurā bija desmit soverēnu.
— Noņemu jūsu priekšā cepuri, — Grīfs teica Penk- bērnam pie vakariņu galda. — Stāvoklis ir skaidrs. Jūs esat apgriezis lietu vērtību kājām gaisā. Viņi tagad domā, ka penijs ir nenovērtējams dārgums, bet soverēni nemaksā neko. Iznākums būs tāds, ka viņi negribēs tik lēti laist ārā no rokām penijus un spiedīs, lai mēs ņemam soverē- nus. Penkbērn, es dzeru uz jūsu veselību! Junga, vēl vienu tasi tējas misteram Penkbērnam!
Iestājās īsta zelta nedēļa. No rītausmas līdz tumsai laivu flotile stāvēja divsimt pēdu attālumā no kuģa. Tā bija robežlīnija. To apsargāja ar šautenēm bruņojušies matroži. Vienlaikus tuvoties kuģim drīkstēja tikai viena kanoe, un vienlaikus tikai viens melnādainais drīkstēja kāpt pār bortu. Te zem nojumes četri baltie, ik pēc stundas nomainīdami cits citu, nodarbojās ar mijībām. Mainīja tādā pašā attiecībā, kā sākumā bija mainījis Penkbērns ar vienaci. Par pieciem soverēniem deva vienu paciņu tabakas, par simt soverēniem — divdesmit paciņas. Tādējādi cilvēkēdājs, viltīgi blenzdams uz ļaudīm, izlika uz galda tūkstoš dolāru zeltā un varen apmierināts pārrāpās atpakaļ pār bortu ar tabaku, kuras vērtība bija četrdesmit centu.
— Kaut tikai mums pietiktu tabakas, — šaubīdamies nomurmināja Karlsens, kad bija atlauzta otra kaste.
Olbraits iesmējās.
— Mums apakšā ir piecdesmit kastes, — viņš sacīja, — un es tā lēšu, ka par trijām kastēm mēs dabūsim simts tūkstošu dolāru. Aprakti bija tikai miljons dolāru, tā ka visu aprakto mantu par trīsdesmit kastēm vajadzētu dabūt. Protams, atlikums aizies par sudrabu un penijiem.
Peniji un šiliņi gadījas ļoti reti, lai gan Penkberns pastāvīgi jautāja pēc tiem. Likās, ka viņu interesē tikai peniji, un Penkbērnam pat alkatīgi iedegās acis, kad viņam kādu atnesa. Notika tā, kā viņš bija paredzējis: mežoņi secināja, ka no zelta kā jau no mazvērtīgākā ir jātiek vaļā vispirms. Peniju, kas bija piecdesmit reizes vērtīgāks par soverēnu, vajadzēja glabāt kā dārgumu. Sirmbārdainie veči savos džungļu midzeņos droši vien lika galvas kopā un gudroja, kā pacelt peniju cenu, kad viņi būs tikuši vaļā no nevērtīgā zelta. Kazi, varbūt jocīgais baltais cilvēks dod pat divdesmit paciņas par dārgo vara naudas gabalu …
Nedēļas beigās maiņa vairs negāja tik raiti. Zelts gadījās pavisam reti. Kaut kur aizķērušos peniju nelabprāt atdeva par desmit paciņām, toties sudrabu atnesa par vairākiem tūkstošiem dolāru.
Astotās dienas rītā vispār nenotika nekāda maiņa. Sirmbārži bija rūpīgi izstrādājuši savu plānu un prasīja par peniju divdesmit paciņas. Vienacis pasludināja jaunos maiņas noteikumus. Baltie, stāvēdami bariņā un pusbalsī sarunādamies, izlikās tos ļoti nopietni apspriežam. Ja vienacis būtu pratis angliski, viņam viss būtu kļuvis skaidrs.
— Mēs esam dabūjuši drusku vairāk par astoņsimt tūkstošiem, ja neskaita sudrabu, — teica Grīfs. — Un tas apmēram ir viss, kas viņiem ir. Atlikušie divsimt tūkstoši varbūt ir nonākuši citu cilšu rokās. Atbrauksim atkal pēc trijiem mēnešiem, un šie piekrastes iedzīvotāji būs iemainījuši naudu atpakaļ. Turklāt ap to laiku viņiem jau būs izbeigusies tabaka.
— Būtu grēks uzpirkt penijus, — zobojās Olbraits. — Es, prātīgs tirgonis būdams, nevaru to paciest.
— Ceļas krasta vējš, — sacīja Grīfs, palūkodamies uz Penkbērnu. — Ko jūs teiksiet?
Penkbērns piekrītoši pamāja ar galvu.
— Ļoti labi. — Pagriezis vaigu pret vēju, Grifs pārliecinājās, ka vējš ir nevienmērīgs un vājš. — Mister Karlsen, nolaidiet motorlaivu, lai tā ņem mūs tauvā! Uz šo vēju nevar paļauties.
Viņš izņēma no kastes sešsimt vai septiņsimt paciņu tabakas, ielika tās vienacim rokā un palīdzēja apjukušajam mežonim tikt pāri bortam. Kad bija pacelta fokbura, no nekustīgi stāvošo laivu rindas atskanēja drausmu kliedzieni. Bet, kad bija pacelts enkurs un «Kitiveika» sakustējās, vienacis, nelikdamies ne zinis par šauteņu stobriem, kas bija pagriezti pret viņu, sāka airēt nopakaļ kuģim un, izmisīgi žestikulēdams, rādīja, ka viņa cilts ir ar mieru atdot peniju par desmit paciņām.
— Junga! Dzeramo riekstu! — uzsauca Penkbērns.
— Mēs dodamies uz Sidneju, — teica Grifs. — Un ko pēc tam?
— Kopā ar jums es braukšu atpakaļ pēc tiem divsimt tūkstošiem, — atbildēja Penkbērns. — Līdz tam laikam es uzbūvēšu šoneri braukāšanai starp salām. Bez tam es saukšu pie atbildības savus aizbildņus, lai paskaidro, kāpēc viņi neatdod man tēva naudu. Kāda iemesla dēļ? Es pierādīšu, ka viņiem jāatdod nauda man.
Penkbērns lepni sasprindzināja muskuļus zem plānajām krekla piedurknēm, sagrāba abus melnos pavārus un pacēla viņus virs galvas kā divas hanteles.
— Aiziet uz klīverbomja takelāžu! — no pakaļgala nokomandēja Karlsens, kad bija pacelta grotbura.
Penkbērns nolaida abus pavārus uz klāja un metās uz priekšu, divos lēcienos aizdrāzdamies garām kādam melnādainam matrozim.