Kādā rītā mūsu kolekcija papildinājās ar neparastu dzīvnieku, kas par savu tuvošanos pavēstīja, vēl atrazdamies pusjūdzi no nometnes. Es ieraudzīju indiāni teciņus steidzamies uz nometni, ar vienu roku viņš pieturēja savu lielo salmu cepuri, ar otru centās nosegt sadilušu klūgu grozu, lai no tā neizbēg kāda dzīva radība. Sīs dzīvnieks, lai kas tas bija, žēlojās par zaudēto brīvību ar dobjiem, dunošiem kliedzieniem, kas izklausījās tā, it kā ar nolietotu automašīnas signāltauri kāds mēģinātu izpūst sarežģītu Baha fūgņ.
Indiānis piesteidzās pie manis, nolika grozu man pie kājām, tad pakāpās atpakaļ, sveicinādams noņēma cepuri un vēlīgi pasmaidīja.
— Buenos dias, senor, — viņš sacīja, — es un bicho, senor, un pājaro muy lindo. [42]
Es sevī gudroju, kāds putns varētu izdot šos dīvainos, ērģeļu skaņām līdzīgos kliedzienus. Zemē noliktais klūgu, grozs nepārtraukti drebēja, no tā lauzās ārā arvien jauni skaļi kliedzieni. Pametis lejup skatienu, es ieraudzīju iedzeltenu aci, kas mani cieši vēroja ar saltu zivs skatienu. Pieliecies atraisīju un mazliet pavēru groza vāku, lai putnu labāk apskatītu, un piepeši gar acīm man pazibēja dzeltenbrūnu spalvu jūklis, caur spraugu izšāvās garš dunčveidīgs knābis zaļā krāsā, iecirtās ap puscollu dziļi mana īkšķa mīkstumā un tūlīt atkal nozuda grozā. Es nelabi iebļāvos aiz sāpēm, pēc tam nolamājos; Džekija, to dzirdēdama, pienāca pie manis un iecietīgi pavaicāja, kas man šoreiz iekodis.
Dumpis, — es nomurmināju, sūkādams brūci.
Es zinu, dārgais, tev kāds iekoda, bet kas īsti? [43]
Man iekoda dumpis, — es paskaidroju.
Džekija apmulsusi brīdi vērās manī.
Tu joko? — viņa beidzot iejautājās.
Nē, es jau teicu, ka man iekoda šis nolādētais putns… pareizāk — tas man ieknāba… Tas ir tīģer- dumpis.
Bet varbūt jaguārdumpis? — Džekija mīļi pārjautāja.
Tagad nav īstais laiks muļķīgiem jokiem, — es stingri noteicu, — palīdzi man izdabūt putnu no groza … Es gribu to apskatīt.
Džekija apsēdās zemē un nocēla groza vāku; zaļais knābis izšāvās vēlreiz, taču šoreiz es biju sagatavojies — ar veiklu tvērienu es to sagrābu starp īkšķi un rādītājpirkstu. Putns ķērca, ka vai ausis krita ciet, mežonīgi spārdījās un plosījās pa grozu, bet man izdevās ar otru roku to cieši nogrābt aiz spārniem un izcelt ārā.
Es nezinu, ko Džekija bija gaidījusi, bet, ieraudzījusi putnu, viņa sajūsmā noelsās, jo tīģerdumpis neapšaubāmi ir viens no skaistākajiem bridējputniem. Iedomājieties nelielu, mazliet sakumpušu dzērvi zaļganpelē- kām kājām, tādu pašu knābi un bāli zaļu spalvu tērpu, brīnumjauki izrotātu ar punktiņiem un svītriņām liesmaini oranžā un melnā krāsā, kas putnu dara līdzīgu mazam, kvēlojošam ugunskuram.
Vai viņš nav skaists? — Džekija jūsmoja.
Pagaidi, — es sacīju, — pieturi uz brīdi putna kājas, es gribu apskatīt spārnu. Man liekas — tas kaut kā nedabiski nokarājas.
Kamēr Džekija turēja dumpja zajās kājas, es pār- vilku ar plaukstu pa kreisā spārna apakšpusi un sataustīju pret galvenā kaula vidu aizdomīgu muskuļu pietū- kumu, kas parasti norāda uz kaula lūzumu. Ar pirkstiem viegli paspaidīju satūkumu un mazliet pakustināju spārnu: kauls patiešām bija lauzts, tomēr, man par prieku, lūzums izrādījās vienkāršs, kauls nebija sašķaidīts.
Vai ar spārnu kaut kas nav kārtībā? — Džekija apvaicājās.
Spārns ir lauzts, pie tam diezgan augstu. Vienkāršs lūzums.
Zēl gan! Putns ir tik skaists! Varbūt mēs tam varam līdzēt?
Lūkošu viņu izārstēt. Bet tu pati zini, kā šie muļķīgie radījumi izrīkojas ar pārsējiem un visu pārējo.
Tomēr mēģināsim kaut ko darīt. Man liekas — putns ir tā vērts.
Okei! Aizej pēc naudas, es pa to laiku raudzīšu kaut ko ieskaidrot šim vīram.
Džekija nozuda mājā, un es lēnām, pacietīgi centos ieskaidrot indiānim, ka putnam ir lauzts spārns. Viņš saprata un bēdīgi pamāja ar galvu. Tad es viņam sacīju, ka pašreiz samaksāšu tikai pusi, otru pusi viņš saņems pēc nedēļas, ja līdz tam laikam putns vēl būs dzīvs. Visu to bija ļoti grūti iestāstīt, un man vajadzēja likt lietā visas savas niecīgās spāņu valodas zi- našanas. Parasti, mēģinādams saprasties svešā valodā, es bagātīgi izlīdzos ar rokām, jo žesti spēj izteikt to, kam pietrūkst vārdu. Šoreiz es nevarēju izlīdzēties ar žestiem, jo abas rokas man bija aizņemtas — ar vienu es biju apņēmis putnu un spiedu to sev pie krūtīm, ar otru saturēju viņa knābi, tāpēc man katru teikumu vajadzēja atkārtot divas trīs reizes, iekams indiānis aptvēra tā jēgu. Beidzot viņš uzminēja, ko es gribēju pateikt, un sāka enerģiski māt ar galvu, mēs abi viens otram uzsmaidījām, paklanījāmies un nomurminājām: «Gracias, gracias.» Tad indiānim iešāvās prātā pajautāt, cik es domāju viņam maksāt, un šis vienkāršais jautājums mani iegāza. Aizmirsis piesardzību, es palaidu vaļā dumpja knābi un pacēlu roku, lai indiānim parādītu vajadzīgo skaitli ar pirkstiem.
Tieši šādu izdevību dumpis bija gaidījis, un viņš
darīja to, ko cīniņā dara ikviens viņa dzimtas pārstāvis. Putns pacēla galvu un, mērķēdams man tieši acī, zibenīgi cirta ar knābi. Tā bija mana laime, ka es vēl laikā paguvu paraut galvu atpakaļ un putns netrāpīja acī, taču es neatrāvos pietiekami tālu, jo knābis ietriecās kreisajā nāsī, turklāt tā gals gandrīz skāra virsdeguni.
Tas, kuram degunā nekad nav ieknābis tīģerdumpis, nevar iedomāties, cik spēcīgs ir knābja cirtiens un cik ļoti tas sāp. Es jutos tā, it kā man pa seju būtu iespēris zirgs: spēcīgais trieciens mani apdullināja, aiz sāpēm uz brīdi sametās tumšs gar acīm, es sagrīļojos. Tomēr man izdevās noturēt galvu atpakaļ un tā izvairīties no nākamā cirtiena; pa degunu man straumēm tecēja asinis, apšļācot mani pašu, dumpi un indiāni, kas bija pieskrējis palīgā. Es atdevu viņam putnu un iegāju mājā, lai saņemtu pirmo palīdzību; Džekija rosījās ap mani ar slapjiem dvieļiem, vati un borskābi, vienlaikus mani rādama un žēlodama.
Padomā — kas notiktu, ja dumpis tev būtu trāpījis aci? — viņa runāja, berzēdama nost man no lūpām un vaigiem piekaltušās asinis.
Bail pat iedomāties. Knābis viņam ir vismaz sešas collas garš; ja viņš to no visa spēka būtu ietriecis man acī, tas izdurtos cauri līdz smadzenēm —tā man liekas.
Varbūt tā tev būs mācība turpmāk uzmanīties, — Džekija dzedri noteica. — Paturi vates pikuci pie deguna, tas vēl mazliet asiņo.
Es no jauna izgāju ārā, izskatā līdzīgs bālajam tēlam afišā, kas brīdina neizdarīt vivisekcijas ar dzīvniekiem, un norēķinājos ar indiāni.
129
Dumpi es ievietoju pagaidu būrī, tad gāju sameklēt visu nepieciešamo spārna operācijai. Vispirms es izgriezu no mīksta, balta koka divas šinas, rūpīgi aptinu ar vati un apsaitēju. Pēc tam mēs sagatavojām lielu kasti par operācijas galdu, uzlikām uz tā saites, grieznes un bārdas skujamo asmenīti. Es uzvilku biezu, izturīgu cimdu, tad gāju atnest mūsu pacientu. Tikko pavēru būra durtiņas, dumpis metās man virsū, bet es viņu sagrābu aiz knābja, lai kā putns spārdījās un 'ķērca, un: izvilku ārā. Mēs sasējām ar saitēm putna kājas un knābi. Tad viņš tika noguldīts uz operācijas
galda; Džekija saturēja knābi un kājas, es ķēros piē darba. Vispirms nocirpu lauztajam spārnam visas spalvas, lai būtu ērtāk uzlikt šinas un pats spārns kļūtu vieglāks. Kad spārns bija kails kā noplūkts cālis, es uzmanīgi pabīdīju tam apakšā vienu no plakanajām šinām tā, lai lūzuma vieta atrastos šinas centrā; tagad sākās pats grūtākais un atbildīgākais darbs: sataustījis abus kaula galus, es tos, viegli grozot un pavelkot, saliku kopā normālā stāvokli. Pēc tam, pieturēdams ar īkšķi kaula galus uz šinas šajā stāvoklī, tiem uzbīdīju virsū otru šinu, tā ka lūzuma vieta bija fiksēta starp divām polstētām koka līstītēm. Iešinoto spārnu mēs apsaitējām kārtu kārtām un beidzot ar siksnu piesējām pie putna ķermeņa, lai šinas un saites ar savu svaru nevilktu spārnu uz leju un neizkustinātu lauztā kaula galus.
Pēc šinu uzlikšanas mūsu pacients tika ievietots atpakaļ būrī un viņam priekšā nolikts šķīvis ar kapātu gaļu un trauks ar svaigu dzeramo ūdeni. Atlikušo dienas daļu dumpis uzvedās ļoti labi: apēda visu barību, mierīgi stāvēja un necilāja spārnu — vārdu sakot, izturējās tā, it kā jau gadiem ilgi dzīvojis nebrīvē.
Vairums savvaļas dzīvnieku necieš saites, šinas un citus ārstniecības piederumus — ja viņiem tie uzlikti, dzīvnieki pēc iespējas ātrāk cenšas no tiem atbrīvoties. Man bijusi visai bēdīga pieredze gan ar putniem, gan zīdītājiem, kuriem esmu centies sniegt pirmo palīdzību, tāpēc dumpja rāmais, filozofiskais miers pēc pārciestās operācijas mani patīkami pārsteidza un iepriecināja. Beidzot man ir gadījies prātīgs putns, es domāju, tāds, kurš saprot, ka mēs viņu pārsienam, vēlēdami viņam labu.
Tomēr izrādījās, ka mans spriedums , bijis pārsteidzīgs, jo nākamajā rītā, kad apstaigājām mūsu kolekciju, Džekija, ielūkojusies dumpja būrī, sāpīgi nopūtās.
— Nāc paskaties uz šo muļķīgo putnu! — viņa iesaucās.
— Ko viņš izdarījis?
— Viņš norāvis visus apsējus … Man tā vien liekas — vakar vakarā tu būsi viņu pārāk saslavējis.
Tīģerdumpis sadrūmis stāvēja būra kaktā un nicīgi glūnēja uz mums ar tumšdzeltenajām acīm. Laikam jau iepriekšējā vakarā viņš bija krietni nostrādājies, raudams nost no spārna saites. Tomēr kaut ko dumpis nebija ņēmis vērā: viņš neapjēdza, ka knābja iekšējā malā ir'sīksīki zobiņi kā finierzāģītim, turklāt zobiņu smailes vērstas uz knābja pamatni, uz rīkles pusi. Kad dumpis noķer zivi, sīkie zobiņi palīdz saturēt tās glumo ķermeni un zivs slīd tikai vienā virzienā. Ar zivīm tas ir Joti izdevīgi, bet, ja ar knābi jānorauj saites, robotā mala traucē, jo pārsēji uz tās uzāķējas. Un tā mūsu dumpis šobrīd izskatījās līdzīgs nogurušam, īgnam Salatētiņam, kuram, pusstundu cītīgi izdalot dāvanas, bārda sagriezusies šķībi. Putns nikni lūrēja uz mums, kad mēs par viņu smējāmies, un reizumis cauri saišu rnurskulim slāpēti ieķērcās.
Mums nācās viņu izņemt no būra un veselu pusstundu apstrādāt knābi ar pinceti, kamēr to atbrīvoja no saplosīto saišu skrandām. Sev par pārsteigumu un prieku, es atklāju, ka dumpim nebija izdevies atbrīvoties no šinām, tā ka lauztā kaula gali vēl arvien bija fiksēti tai pašā stāvoklī.
Mēs tīģerdumpi no jauna apsaitējām, un putns izskatījās tik nošļucis, ka gribējās domāt — šis atgadījums viņam turpmāk derēs par mācību.
Bet otrā rītā visi pārsēji atkal bija norauti un karājās ārā no knābja; mums vēlreiz nācās pamatīgi pastrādāt, kamēr spārns tika no jauna apsaitēts. Taču mūsu pūles bija veltīgas, jo katru rītu mēs redzējām vienu un to pašu skatu: būrī stāvēja dumpis ar kuplu, baltu bārdu.
Man apriebies pārsiet šo nelietīgo putnu, — es sacīju Džekijai, kad mēs astoto rītu pēc kārtas tīrījām viņa knābi.
Man ari. Bet ko lai darām? Mēs iztērējam briesmīgi daudz saišu, žēl, ka neiedomājām paņemt līdzi leikoplastu.
Vai vēl labāk — lipīgus pārsējus. Tā mēs viņu būtu izjokojuši. Esmu noraizējies, vai tikai visa šī izrīkošanās nav nākusi spārnam par ļaunu. Varbūt kaula gali zem šinas ir izkustējušies un spārns saaugs līks kā kroketa spēles vārti.
— Kā nu ir, tā ir, — Džekija filozofiski piezīmēja, — mums atliek vienīgi nogaidīt, pēc tam redzēs. Esam darījuši visu, kas ir mūsu spēkos.
Tā trīs garas nedēļas mēs katru ritu izpiņķējām dumpi no sadriskātajiem pārsējiem un apsaitējām no jauna.
Beidzot pienāca lielā diena, kad kauliem vajadzēja būt saaugušiem, no dumpja knābja pēdējo reizi tika izvilkti pārsēji.
Es paņēmu grieznes un grasījos noņemt šinas.
Redzēs, kas tur būs iznācis, — Džekija sacīja.
Droši vien kaut kas līdzīgs korķu viļķim, — es drūmi atteicu.
Bet, kad šinas bija noņemtas, kauls izrādījās saaudzis pareizi un spārns bija taisns. Es gandrīz nespēju ticēt savām acīm: lūzums vairs nebija redzams, pat uztaustīt to bija grūti, vienīgi neliels paresninājums norādīja, ka tur kaula gali saauguši. Zināms, spārna muskuļi, ilgāku laiku nenodarbināti, bija kļuvuši slābi, tā ka spārns sākumā nokarājās, bet apmēram nedēļas laikā tie atguva vingrumu, tad arī spārns ieņēma pareizo stāvokli. Kādu laiku tas palika kails, bet pamazām spalvas atauga, un, kad dumpis, knābi klabinādams, izplestiem spārniem metās pie ēdiena trauka, nevienam pat prātā neienāktu, ka viņam vēl nesen bijis lauzts spārns.
Mēs ar viņu ļoti lepojāmies — ne tikai tādēļ, lai palielītos ar savu ārstēšanas māku, bet — pats galvenais! — mūsu tīģerdumpis bija uzskatāms piemērs, ka nedrīkst nolaist rokas šķietami bezcerīgā gadījumā, bet jādara viss iespējamais lai dzīvniekam palīdzētu. Protams, no putna mēs nekādu pateicību nesaņēmām — ja vien par pateicību neuzskata to, ka savvaļas putns katrā ēdienreizē kāri metas virsū pasniegtajai barībai! —, bet mēs guvām citāda veida gandarījumu, jo izrādījās, ka dumpis mums netieši bija palīdzējis sastapties ar četracu putnu un anakondu.
Indiānis, kas bija atnesis tiģerdumpi, noteiktajā laikā neieradās saņemt atlikušo daļu naudas — tas man likās ārkārtīgi dīvaini. Tomēr viņš atnāca pēc kādām desmit dienām un bija patiesi iepriecināts, ka darījums ar dumpi mums abiem nokārtojies tik labvēlīgi. Indiānis paskaidroja, ka agrāk nevarējis ierasties, jo gribējis mums noķert milzu čūsku — muij, muy grande, kā viņš sacīja, kura turklāt vēl esot briesmīgi nikna. Sī milzene — visu čūsku ciltsmāte — dzīvojot purvā, netālu no viņa mājas, un trīs mēnešu laikā jau divreiz viņu apciemojusi, katrreiz nozagdama pa cālim. Indiānis abas reizes tai sekojis, bet purvā čūska no viņa aizbēgusi. Iepriekšējā vakarā čūska ieradusies trešo reizi pamieloties ar viņa cāļiem, un šoreiz viņš labi zinot, kurā vietā purvā tā apgūlusies sagremot laupījumu.
Vai senjors gribētu nākt viņam līdzi sagūstīt čūsku? — indiānis nedroši apjautājās. Senjors atbildēja, ka viņš to darītu ar lielāko prieku, un indiānis apsolīja nākamajā rītā vēlreiz pienākt, lai aizvestu mūs uz čūskas midzeni.
Man bija pamats domāt, ka anakondas medības (čūska acīmredzot bija anakonda) un tās varbūtējā sagūstīšana dos mums interesantu sižetu filmai, tāpēc es nolīgu uz nākamo rītu vēršu pajūgu, kurā varēs braukt Džekija ar kinokameru. Vēršu pajūgam ir ļoti lieli — ap septiņas pēdas diametrā — riteņi, kas dod iespēju braukt pa purvu, kur pārējie transporta līdzekļi iestieg. Ratos jūdzamo vēršu skaits atkarīgs no pārvadājamās kravas; kaut arī pajūgs kustas lēni un ir neērts, ar to iespējams iebraukt staignājos, kas citādi būtu nepieejami.
Nākamajā rītā agri mēs devāmies ceļā — indiānis un es jāšus uz zirgiem, Džekija ratos, ko stoiskā mierā vilka divi vērši truliem skatieniem.
Mūsu ceļa mērķis izrādījās tālāk, nekā biju domājis. Es cerēju sasniegt purvu, iekams saule vēl nav pārāk augstu, bet pulkstenis jau rādīja desmit, bija ļoti karsts, taču mēs vēl arvien lauzāmies cauri dzelkšņainiem brikšņiem. Mazās karavānas pārvietošanās ātrums bija atkarīgs vienīgi no vēršiem, kuri kustējās uz priekšu nemainīgi gausā solī, divreiz lēnāk, nekā zirgi, un tas mūs ļoti aizkavēja.
Apvidus, pa kuru ceļojām, bija sauss un putekļains, tāpēc jāt varēja vienīgi cieši līdzās pajūgam; ja mēs jātu pajūga aizmugurē, mums būtu jārij vēršu uzvandītie putekļi, turpretim, jājot priekšgalā, putekļus saceltu mūsu zirgi un pajūgs ietītos necaurredzamā mākonī.
Visapkārt bija daudz putnu, tie mundri rosījās, pilni agrā rīta dzīvīguma, kā tas laikam raksturīgi putniem visā pasaulē. Gar takas malu čivuļodami un sakliegda- mies zemajā' krūmājā barojās guira dzegužu bariņi. Putni nogaidīja, kamēr dārdošais pajūgs pienāca pēdas sešas atstatu, tad viss bars, satraukti tērgādams, cēlās spārnos un šāvās gaisā kā pulks brūnu šautru, lai pēc kādiem divdesmit jardiem atkal nosēstos krūmājā. Pieci tukani lēkāja un lidinājās starp palo borracho koku zariem, no kuriem kā sīkas, sidrabotas ūdens strūkliņas nokarājās spāniešu sūnas. Pastiepuši uz priekšu lielos, spīdīgos knābjus, tukani mūs manīgi pētīja, sasaukdamies griezīgiem kliedzieniem. Uz katra celma vai cita paaugstinājuma vīdēja balta puķīte — tirāns, mazs putniņš ar žilbinoši baltu krūtežu, kas vizuļoja kā zvaigznīte. Ik pa brīdim putni pameta savas novērošanas vietas un līdzīgi apņēmīgām sniegpārsliņām uzlidoja gaisā, veikli noķēra knābītī garām skrejošu kukaini, tad atkal, gleznos, melnos spārniņus plivinādami, šāvās lejā uz celmiem un ciņiem.
Kādā vietā mūsu ceļu šķērsoja kariama; lielais putns uz brīdi apstājās ar paceltu kāju un uzmeta mums nicinoši augstprātīgu skatienu, tomēr mēs viņam laikam nelikāmies interesanti, jo viņš tūlīt atkal steidzās projām, it kā baidītos nokavēt kaut ko ļoti svarīgu.
Drīz mežs kļuva skrajāks, it visur mirdzēdams spulgoja ūdens. Pa garo, lekno zāli svinīgi kā klostera mūki staigāja ibisu, stārķu un dzērvju pāri.
Iztālēm priekšā mēs ieraudzījām mazu būdiņu — mūsu pavadoņa mājokli — tas bija mūsu ceļamērķis, bet, lai to sasniegtu, vajadzēja šķērsot nelielu līdzenumu vairāku akru platībā, kas īstenībā bija zālēm aizmidzis ūdens klaids.
Mes devāmies tajā iekšā, un jau pēc dažiem jardiem zirgi un vērši atradās līdz vēderam ūdenī. Vērši tika labāk uz priekšu, jo viņu īsās, resnās un ļoti stiprās kājas nesapinās mudžeklīgajās ūdenszāļu saknēs. Viņi slāja tai pašā nemainīgi gausajā solī kā pa sauszemi, savā ceļā lauzīdami un izraustīdami biezi saaugušos ūdensaugus. Zirgi turpretim pastāvīgi sapinās garajās ūdensliliju saknēs un klupa.
Kad bijām sasnieguši ūdens klaida pretējo malu, zirgi ar redzamu atvieglojumu nokratīja ūdensaugu pinekļus, bet vērši mierīgi izkāpa krastā sakņu un lapu vainagiem greznotām kājām.
Mēs piebraucām pie būdiņas, kur mūs sagaidīja indiāņa sieva; viņa pierunāja mazliet atpūsties un iebaudīt neiztrūkstošo matē\ pēc nogurdinošā ceļa šajā karstumā mums bija īsti pa prātam desmit minūtes pa- • sēdēt ēnā. Man un Džekijai tēja tika pasniegta krūzītēs, pārējie sūca ar caurulīti no katla. Maza meitene svinīgi sniedza caurulīti no rokas rokā, katrs ar to iesūca malku tējas.
Atpūtušies un spirdzinājušies pateicāmies mūsu pavadoņa sievai par viesmīlību, tad devāmies tālāk paredzētajās medībās.
Mēs bijām dziļi maldījušies, domādami, ka visas brauciena grūtības jau aiz muguras: atlikušais ceļa gabals, ko nobraucām apmēram stundas laikā, mums izvērtās par īstu elli.
Virzījāmies pa lielu purvu, ko no visām pusēm apņēma mežs, ne mazākā vēja pūsmiņa mūs nepaglāba no saules svelmes. Purvā ūdens bija dziļš — līdz pat riteņu asīm, turklāt tik stipri aizaudzis zālēm un ūdens- lilijām, ka pat vēršiem tajā bija grūti cilāt kājas. Sis purva gabals ar dziļo ūdeni laikam bija visdažādāko moskītu audzētava. Kukaiņi ņirbēja mūsu priekšā kā caurspīdīgs aizkars, kurā mirgoja neaprakstāms daudzums spārnu; moskīti apstāja mūs, griezīgi sīkdami, mēs aplipām ar tiem kā ar cietu garozu, mērcējām tos savos sviedros, bet tie apņēmīgi nelaidās vaļā un mežonīgā kārē sūca asinis. Pirmās piecas minūtes mēs drudžaini zvetējām kur patapdami, pēc tam iekritām tādā kā hipnotiskā transā un ļāvām, lai kukaiņi piesūcas mūsu asiņu, glābiņa tāpat nebija: ja ar vienu sitienu izdevās kādu simtu nosist, to vietu tūlīt aizņēma miljons citu.
Pēc kāda laika cauri trīsošajam moskītu plīvuram es ieraudzīju purva salu — ap divsimt kvadrātpēdu plašu pauguru, kas pacēlās virs līdzenā zāļu un ūdens paklāja. Sala bija ēnaina, biezi apaugusi kokiem, brīnišķīga vieta atpūtai.
Redzams — mūsu pavadonis domāja tāpat, jo viņš seglos pagriezās atpakaļ, nevērīgi norausdams no sejas moskītus, un rādīja uz salu.
i Senor, bueno, eh? [44]
Si, si, muy lindo, [45] — es atbildēju, griezu zirgu apkārt un klumburoju atpakaļ pie ratiem, kuru riteņos bija ieķērušās garas izraustītu augu virtenes, kas vilkās līdzi kā astes. Džekija sēdēja ratu aizmugurē, galvā viņai bija ļoti liela salmu cepure, seju aizsedza cieši aptīta šalle.
Gribi atpūsties? — es jautāju.
No spraugas starp šalles tinumiem man pretī pavērās skumja acs. Tad Džekija noraisīja šalli — un es ieraudzīju sarkanu, moskītu sakostu, piepampušu seju.
— Es ļoti gribētu atpūsties, — viņa sarūgtināta bilda, — un vēl es gribētu aukstu dušu un atspirdzinošu dzērienu ar ledu, un kādas četrsimt tonnas DDT, bet es zinu, ka pašreiz nav nekādu cerību to visu dabūt.
Atpūsties tu tomēr varēsi. Tepat mums priekšā ir maza saliņa, tur mēs mazliet pasēdēsim.
Bet kur atrodas tā nolādētā čūska?
— To gan es nezinu, bet mūsu pavadonis apgalvo, ka mēs viņu noteikti uziesim.
Labi, ka vismaz viens no mums ir par to pārliecināts.
Mūsu karavāna gausi izvilkās no purva ilgotajā koku ēnā; kamēr mēs ar Džekiju sēdējām un saīguši taustījām moskītu sakostos locekļus, starp abiem indiāņiem norisa gara saruna. Beidzot pavadonis pienāca pie mums un paskaidroja, ka, pēc viņa aprēķiniem, čūskai jābūt tepat tuvumā, tomēr tā laikam gan būšot aizgājusi tālāk, nekā viņš domājis. Indiānis ieteica mums tepat pagaidīt, kamēr viņš aizjās tālāk uz priekšu, izlūkos.
Es labprāt piekritu, iedevu viņam cigareti un noskatījos, kā viņš šļakstinādamies aizjāja pa purvu, moskītu apsēsts, kuri blīvā mākonī uzbruka viņa sejai un pleciem.
Pēc nelielas diendusas un cigaretes es atkal jutos spirgts, tāpēc nolēmu paklejot starp dzeloņkrūmiem, lai pameklētu rāpuļus. Piepeši mani iztraucēja skaļš izbaiļu kliedziens —• tā bija Džekija.
Kas noticis? — es atsaucos.
Nāc šurp ātrāk un noņem šo mūdzi! — viņa kliedza.
Ko lai es noņemu? — es jautāju, steigšus spraukdamies cauri krūmiem.
Džekija bija uzrotījusi bikšu stilbu, pie kājas viņai karājās ļoti liela un resna dēle, bagātīgi piezīdusies asiņu, līdzīga nedabiski garai vīģei.
Ak tu tētīt! — es iesaucos. — Tā taču dēle.
Es zinu, ka tā ir dēle… Noņem to!
Tā izskatās kā zirgu dēle, — es sacīju, nomezdamies uz ceļiem un to aplūkodams.
Man galīgi vienalga, kādas sugas ir šis mūdzis, es gribu, lai tu to noņem, — Džekija saniknota iesaucās, — noņem to no manas kājas, tu labi zini, ka es neciešu dēles.
Es iededzu cigareti un iesmēķēju, kamēr tās gals sāka kvēlot, tad pieliku to pie dēles piepampuša lejas- gala. Dēle kādu brīdi strauji locījās, beidzot atlaidās un nokrita zemē, kur es tai uzminu ar kāju. Resnais tārps pārsprāga kā balons, no tā izšļācās koši sarkana asiņu strūkliņa; Džekija noskurinājās.
— Paskaties, vai man nav piesūkusies vēl kāda!
Es rūpīgi appētīju Džekiju, tomēr nevienas dēles neredzēju.
Taisni brīnums, no kurienes tev gadījusies dele,— es sacīju, — mums, pārējiem, nav.
Nudien nezinu… varbūt viņa nokrita no koka,— Džekija bilda un palūkojās augšup zarotnē, it kā cerēdama tur ieraudzīt pilnus zarus dēļu, kas teju, teju metīsies mums virsū. Piepeši viņa sastinga.
Džerij, žigli, skaties tur augšā!
Es pavēros augšup un atklāju, ka nepatīkamo epi-
zodi ar dēli ir redzējis vēl viens salas iemītnieks. Kokā, zem kura mēs sēdējām, apmēram stumbra vidū bija neliels dobums,-no tā tumšajām dzīlēm lūkojās ārā mazītiņš putna ģīmītis, ne lielāks par puskronas gabalu, ar divām lielām, zeltainām acīm. Kādu brīdi putns mūs klusu, bažīgi vēroja, tad nozuda.
Kas tas varētu būt? — Džekija vaicāja.
Tā ir pundurpūcīte. Tūlīt aizej līdz ratiem un paņem vēršu dzinēja mačeti, tikai pasteidzies un izturies klusu.
Kamēr Džekija lavījās uz ratiem, es apgāju apkārt kokam, lai izpētītu, vai stumbrā nav kāds izejas caurums, taču tāda neredzēju.
Džekiia atsteidzās ar mačeti, es aši nogriezu tievu, garu nūjiņu un noģērbu kreklu.
Ko tu gribi darīt?
Mums kaut kā jāaizbāž dobums, kamēr pagūstu uzrāpties augšā, — es steidzīgi skaidroju, savīstīju kreklu murskulī un apsēju ap nūjas galu. Uzmanīgi tuvojos kokam, turēdams rokā nūju ar paštaisīto aizbāzni, labi notēmēju, tad strauji iegrūdu caurumā.
— Tagad pieturi nūju, kamēr es uzlīdīšu līdz dobumam, — sacīju Džekijai un rāpos augšā pa stumbru, līdz atrados uz nedroša zara stumbeņa tuvu tai vietai, kur vīdēja mans krekls. Ļoti piesardzīgi pabāzis roku zem krekla, iesniedzos caurumā. Man par prieku, dobums izrādījās sekls, pataustījis es jutu, ka pret maniem pirkstiem sitas pūkaini spārniņi; aši sagrābu pūcīti, bet tā likās tik maza, ka man vienubrīd radās šaubas, vai esmu noķēris īsto putnu. Tad īkšķī sāpīgi iedūrās mazs, līks knābītis — nu es zināju, ka neesmu kļūdījies. Izvilku no cauruma mazo, sabužināto radījumu, kas dusmīgi blenza pāri maniem pirkstiem.
Nu putns man ir rokā! — es gavilējoši iesaucos, bet tai pašā brīdī atlūza zara stumbenis, uz kura biju nostājies, mēs abi ar pūcīti nogāzāmies zemē. Laimīgā kārtā es nokritu uz muguras, roku ar pūcīti biju pacēlis gaisā, tā ka putnam nekas ļauns nenotika. Džekija līdzēja man uzrausties kājās, un es parādīju viņai mūsu ieguvumu.
Tas ir mazs pūcēns? — viņa jautāja, to mīlīgi aplūkodama,
Nē, tā ir pundurpūce.
Tu saki — šis mazulis ir pilnīgi pieaudzis putns? — viņa neticīgi jautāja, skatīdamās uz mazo kamoliņu, kas nebija lielāks par zvirbuli un savā 1 i li— puta niknumā blisināja acis un klikšķināja knābīti.
Jā, putns ir pilnīgi pieaudzis. Tā ir viena no vismazākajām pūcēm. Iesim atnesīsim no ratiem kasti, kur putnu ielikt.
Ievietota kastē ar stiepļu režģi, pūcīte izslējās visā savā četrarpus collas garajā augumā un izgrūda klusu, aizsmakušu čakstienu, tad sāka tīrīt izpūrušās spalvas. Pūcītes mugura un galva bija sulīgā šokolādes brū- numā, izraibota sīkiem, pelēkiem punktiņiem, krūtis — pelēcīgā krēmkrāsā ar melnām svītriņām.
Par šo mazo pūcīti vēršu dzinējs izrādīja tikpat lielu interesi kā mēs: gari un plaši viņš mums paskaidroja, ka vietējie iedzīvotāji to saucot par četraci. Tāds nosaukums man izlikās dīvains līdz tam brīdim, kad dzinējs piedauzīja pie kastes malas un pūcīte pagrieza galvu uz trokšņa pusi. Es ievēroju viņas tumšajā pakausī divus pelēkus aplīšus, kas spilgti izcēlās šokolādes krāsas brūnumā, un man neviļus radās iespaids, it kā putnam patiešām pakausī būtu vēl viens acu pāris.
Kamēr mēs jūsmojām par pūcīti, atgriezās mūsu pavadonis, viscaur nošļakstījies ar ūdeni, aplipis ar moskītiem; viņš satraukti pavēstīja, ka atradis čūsku. Tā guļot ap pusjūdzi attālu no saliņas uz peldoša ūdensaugu paklāja, tuvu pie purvmalas. Pavadonis vēl piemetināja, ka čūskai jāpiezogas nemanot, jo turpat esot koki, un, ja tā meklēs glābiņu mežā starp dzeloņkrū- miem, to būs grūti, varbūt pat neiespējami atrast.
Mēs devāmies gūstīt medījumu; kad, pēc pavadoņa aprēķina, bijām pienākuši tam pietiekami tuvu, es vēlēju vēršu dzinējam nobraukt pajūgu mazliet sānis pa labi, piemērotā novērošanas vietā, bet pats ar pavadoni lauzos uz priekšu. Tuvāk pie purva malas ūdens bija sekls un mazāk aizaudzis, bet purva dibens ļoti nelīdzens, tā ka mūsu zirgi klupa vienā klupšanā. Man bija skaidrs: ja čūska meklēs glābiņu bēgot, jāšus es tai nevarēšu sekot, jo triekt zirgu rikšiem pa purvu būtu tīrais neprāts. Gribot negribot man vajadzēs čūsku vajāt, pārvietojoties kājām, un šajā brīdī es pirmoreiz iedomāju, vai čūska patiešām var būt tik ļotf liela, ka bija stāstījis mūsu pavadonis.
Kā par pčstu, čūska bija mūs pamanījusi agrāk nekā mēs viņu. Piepeši pavadonis spalgi iekliedzās un rādīja ar roku uz priekšu. Kādas piecdesmit pēdas tālāk es ieraudzīju brīvā ūdens lāmā starp divām lielām zāļu salām V veida vilni, kas strauji tuvojās mežmalai.
Noskaitījis īsu lūgšanu, lai čūska neizrādītos tik liela, ka vienam cilvēkam nav iespējams ar to tikt galā, es pametu zirga pavadu indiānim, pagrābu maisu un ielēcu siltajā ūdenī. Skriet pa ūdeni, kas sniedzas līdz ceļgaliem, ir grūti jebkuros apstākļos, bet, ja skrien tropiskā karstumā, — tā jau ir nepiedodama muļķība, ko atļaujas vienīgi dzīvnieku vācējs.
Es lauzos uz priekšu, cik jaudas, sviedri man lija straumēm pār seju, pat moskīti nepaguva tur uzmesties, bet es neizlaidu no acīm virmojošo ķīli, kas steidzīgi slīdēja arvien tuvāk sauszemei. Vēl pēdas trīsdesmit mani šķīra no anakondas, kad tās spīdīgi gludais, rneln- dzeltenais ķermenis izmetās ārā no ūdens un aizlocījās garajā zālē. Ar izmisīgu lēcienu es centos čūskif panākt, bet, sapinies ūdenszālēs, iegāzos uz mutes ūdenī. Kad piecēlos, anakonda bija nozudusi. Neganti lādēdamies, es Izbridu krastā garajā zālē, kur bija aizlocījusies čūska) tagad bija jāatrod rāpuļa ievilktā sliede. Biju pagājis tikai kādas sešas pēdas, kad piepeši no maza krūmiņa man šāvās pretī strupa galva ar at- plesttf muti, un es metos sānis kā apsvilis. Zem krūma gulēja anakonda; čūskas spīdīgie, lāsumainie gredzeni tik saskanīgi iekļāvās apkārtnes fonā, ka es viņu nebiju pamanījis. Pēc sātīgas maltītes anakondai, domājams, bija tikpat grūti tikt purvā uz priekšu kā man, tāpēc, nokļuvusi sausumā, garajā zālē, čūska jutās pagurusi un gribēja atpūsties. Es viņai gandrīz uzminu virsū, un anakonda cēlās sevi aizstāvēt.
Gandrīz vai ikvienā grāmatā par Dienvidameriku autors agri vai vēlu (dažās grāmatās pat katrā otrā nodaļā) sastopas aci pret aci ar anakondu. Pēc šiem aprakstiem iznāk, ka anakondu garums ir no četrdesmit līdz simt piecdesmit pēdām (kā nu kurā aprakstā), kaut gan īstenībā visgarākā oficiāli izmērītā anakonda izrādījās tikai trīsdesmit pēdu gara. Visās grāmatās anakonda neiztrūkstoši uzbrūk autoram: trīs četrās lappuses var izlasīt, kā autors cīnās par savu dzīvību, sažņaugts čūskas varenajos, muskuļotajos gredzenos, iekams viņam izdodas anakondu nošaut ar vienmēr uzticamo revolveri, vai arī viens no viņa uzticamajiem indiāņiem čūsku nodur ar šķēpu.
Bet tagad, riskējot iegūt šarlatāna vai pārmērīgi kautrīga cilvēka slavu, man jāapraksta sava paša saķeršanās ar anakondu.
Vispirms jāsaka, ka anakonda uzbruka diezgan negribīgi. Viņai nepavisam nerūpēja cīniņš ar mani uz dzīvību un nāvi. Lielā čūska metās man pretī ar atplestu rīkli cerībā, ka es nobīšos un atstāšu viņu mierā, lai viņa varētu nesteidzīgi sagremot apēsto cāli. Pēc šī izlēciena, kas lieku reizi parādīja anakondu cilts niknumu un viltību, lielā čūska zem krūma savijās ciešā mezglā un gulēja, klusu, žēli šņākdama.
Es atskārtu, ka tagad man ļoti noderētu nūja, bet tuvākais krūmu puduris atradās gabaliņu nostāk, un es neuzdrošinājos atstāt čūsku. Vairākkārt pavicināju maisu rāpulim pie galvas cerībā, ka viņš tajā kodīs un zobi ieķersies audumā; šādu paņēmienu ar labiem panākumiem es tiku izmēģinājis ne vienu vien reizi. Tomēr anakonda tikai paslēpa galvu zem resnajiem gredzeniem un iešņācās mazliet skaļāk.
Man bija vajadzīgs palīgs, kas novērstu čūskas uzmanību, es apgriezos un satraukti māju pavadonim, kurš ar abiem zirgiem stāvēja drošā atstatumā purva vidū. Sākumā viņš laikam negribēja nākt tuvāk un tikai draudzīgi pamāja pretī, taču, redzēdams, ka es noskai- šos, šļakstinādams trieca zirgu uz manu pusi. Es atkal pagriezos pret krūmiem, bet paguvu ieraudzīt vienīgi ļaunprātīgās, briesmīgās, nāvējošās anakondas asti steidzīgi nozūdam starp zāļu stiebriem. Nu es zināju, kas man jādara. Pagājis uz priekšu un sagrābis anakondas astes galu, es atsviedu čūsku agrākajā vietā.
Tagad, pēc visiem likumiem, anakondai vajadzētu aptīties man apkārt un sažņaugt mani muskuļotajos gredzenos. Bet anakonda tā nedarīja, viņa no jauna savijās ritulī un klusi, žēli iešņācās. Es aši uzsviedu maisu čūskai uz galvas, tad satvēru viņu aiz kakla. Ar to cīņa īstenībā bija galā. Anakonda tagad gulēja pavisam mierīgi, tikai reizumis pakulstīja asti un klusu šņāca; beidzot ieradās pavadonis.
Jāsaka — viņš man sagādāja vairāk raižu nekā lielā čūska, jo viņam nemaz negribējās man palīdzēt, bet
strīdēties ar cilvēku un tai pašā laikā mēģināt saturēt milzīgu rāpuli ir gaužām grūti. Galu galā man izdevās viņam iestāstīt, ka neatstāšu viņu nelaimē, ja čūska viņam uzbruks, un viņš ļoti piesardzīgi paturēja maisu, kamēr es pacēlu čūsku un iemetu tajā.
Vai tev laimējās nofilmēt labus kadrus? — es pa« vaicāju Džekijai, kad bijām atgriezušies pie vēršu pajūga.
Domāju gan, — viņa sacīja, — kaut ari filmēt vajadzēja cauri moskītu mākonim. Un kā ar čūsku — vai bija lielas grūtības?
Nē, viņa uzvedās labāk nekā mūsu pavadonis.
Cik liela viņa ir? Skatu meklētājā tā izskatījās milzīga. Es jau bažījos, kā tu tiksi galā ar tik lielu rāpuli.
Čūska nav sevišķi liela. Vidēja lieluma. Es domāju — kādas astoņas pēdas, varbūt pat ne tik gara.
Vēršu pajūgs zvalstīdamies gausi vilkās cauri purvam; saulrieta kvēle ielēja sārtu vizmu ūdensaugu lapās. Mums virs galvām debesis piepildīja milzīgi bari melngalvas konuru — putnus bija pārņēmis tas lielais satraukums, kas papagaiļiem raksturīgs pirms došanās uz nakšņošanas vietām. Konuri lidinājās virs mums lielās, juceklīgās grupās kliegdami un ķērkdami, kamēr saule aiz mākoņiem iegrima citrondzeltenā dūmakā.
Piekusuši, moskītu sakosti, saulē apdeguši; ap pulksten astoņiem mēs sasniedzām mājas. Pēc dušas un vakariņām mūsu pašsajūta uzlabojās.
Pundurpūcīte apēda četras treknas vardes, viņa uzklupa tām ar sajūsmīgiem pīkstieniem, kas atgādināja circenīša čirkstēšanu.
Anakonda, mierīgi nodevusies barības sagremošanai, nepretojās, kad viņu izmērīja. No galvas līdz astei čūska bija tieši deviņas pēdas un trīs collas gara.