Līdzās garastainajiem papagailīšiem — maziem skaļiem pļāpām — vistrokšņainākie un nekaunīgākie putni mūsu kolekcijā bija abi Amerikas sīļi Pēc ķermeņa formas Amerikas sīlis ir līdzīgs Anglijas sīlim, tikai mazāks un sīkāks. Ar to arī līdzība beidzas, jo Ameri-
kas sīlim ir gara, melnbalta aste kā žagatai, tumša, samtaina mugura un bālgani dzeltenas krūtis. Ļoti neparasts ir galvas apspalvojums. Uz pieres stāvu gaisā slejas melnas īsas un pūkainas spalviņas, it kā nupat apgrieztas ezītī. Aiz tām — pakauša daļā ir gluds zilganbaltu spalvu ielāpiņš, kas atgādina kailu plieķi. Virs draiskajām, spožajām bronzas krāsas acīm liecas biezas «uzacis» spilgtā delfīna ziluma. Sis īpašais rotājums piešķir putnam izbrīnītu izteiksmi.
Abi mūsu sīļi bija nelabojami taupītāji. Viņi acīmredzot dzīvoja pēc principa: «Labs tas kumoss, kas pietaupīts.» Jebkurš cits putns, saņēmis vairāk barības, nekā spēja apēst, pārpalikumu bezrūpīgi izmētāja pa buri; sīļi tā nerīkojās — viņi rūpīgi savāca it visu, ko uzreiz nejaudāja apēst, un paglabāja ūdenstraukā. Sīļiem nez kāpēc likās, ka tieši ūdenstrauks ir vispiemērotākā vieta barības krājumu glabāšanai, — lai kā mēs pulejamies, nekas nespēja grozīt viņu pārliecību. Vispirms es pamēģināju likt būrī divus ūdenstraukus, tā ka viņiem radas iespeja vienā uzkrāt gaļu, bet no otra dzert. Sīļi bija sajūsmināti: viņi nekavējoties sāka likt gaļu abos traukos. Sīļi krāja arī zemesriekstus, kas tiem sevišķi garšoja. Būri bija vairākas šķirbas un caurumiņi, ļoti piemēroti riekstu glabāšanai, ja vien rieksti nebija pārāk lieli; sīļi satvēra riekstu knābī un uzlēca uz laktiņas, tad ļoti prasmīgi un veikli pabīdīja riekstu starp kāju pirkstiem, pieturēja un vairākas reizes spēcīgi cirta ar knābi, kamēr rieksts sašķēlās. Tad putni uzlasīja gabalus un lūkoja iebāzt šķirbās; ja gabali izrādījās pārāk lieli, tos tādā pašā veidā saskaldīja sīkāk. Tāpat sīļi rīkojās, ēdot zemesriekstus, bet tādās reizēs atsevišķos gabalus citu pēc cita vēl uz minūtēm desmit ielika ūdens traukā, lai tie kļūtu mīkstāki un vieglāk norij ami.
Sīļi nerimtīgi pļāpāja, bet viņu pļāpāšana bija ausij tīkama, jo abu putnu balsis skanēja klusināti. Stundām ilgi viņi notupēja uz laktiņas, vērodami viens otru uzrautām «uzacīm», iegrimuši dzīvā sarunā, kas sastāvēja no slāpēti griezīgiem kliedzieniem, gārgāšanas, treļļiem, klukstieniem un vaukšķēšanas, pie tam šīm skaņām bija apbrīnojami dažāda izteiksme. Sīli lieliski prata atdarināt skaņas un dažās dienās pievienoja savam repertuāram ciema suņu rejas, dējējas vistas priecīgo kladzināšanu, gailēnu dziedāšanu, jenota Pū griezīgos kliedzienus un pat Jūlija Cēzara Centuriona metāliskos āmura klaudzienus. Abi putni sāka tērgāt tūlīt pēc brokastīm — un tad bija ko nenoklausīties! — no viņu būra plūda tik daudz atšķirīgu skaņu, ka varētu domāt, krātiņā atrodas divdesmit vai trīsdesmit dažādas sugas, nevis tikai divi vienādi putni. īsā laikā viņi iemācījās gandrīz visu nometnes dzīvnieku balsis un kļuva ļoti pašapzinīgi.
Līdz ar Zāras Hagerzakas ierašanos dzīvnieku korī iekļāvās jauna balss, bet to sīļi nekādi neprata atdarināt.
Kādu dienu Paula lielā ātrumā iesteidzās dzīvojamā istabā ar lenča paplāti spēcīgajās rokās. Gandrīz ap- liedama mani ar karstu zupu, viņa lūdza, lai es žigli eju uz virtuvi, kur kāds indiānis atnesis bicho, briesmīgi lielu un plēsīgu. Kas tas par bicho, viņa gan nezinot, jo neesot to redzējusi, — šis atrodoties maisā un tā .plosoties, ka maiss varot pārplīst, viņai jābaidoties par savu dzīvību.
Arā pie virtuves durvīm es ieraudzīju indiāņu zēnu, viņš sēdēja zemē, košļādams salmiņu, un uzmanīja nelielu maišeli, kas nepārtraukti kustējās, riņķoja un brīžiem ieņurdējās. Man nebija ne jausmas, kāds dzīvnieks varētu būt maisā, jo es redzēju vienīgi garu, līku nagu, izdūrušos cauri maisaudumam, bet ar to vien nepietika, lai pazītu dzīvnieku, kurš aizņem tik maz vietas un kuram varētu būt tik liels nags.
Es skatījos uz jaunieti, un viņš man uzsmaidīja, enerģiski klanīdams galvu ar garajiem, taisnajiem, piķa melnajiem matiem.
Buenos dias, senor.
Buenos dias. i Tiene un bicho? [46] — es jautāju, rādīdams uz lēkājošo maisu.
Si, si, senor, un bicho muy lindo [47] , — viņš nopietni atteica.
Es nospriedu, ka visprātīgākais būtu atsiet maisu un apskatīt tā saturu, bet vispirms gribēju noskaidrot, kāds bicho ir maisā. Ar dzīvnieku, kuram ir tik varens nags, jābūt piesardzīgam.
t Es bravo? [48] — es jautāju.
Nē, nē, senjor, — indiānis smaidot sacīja, — es manso, es chiquitito — muy manso, [49]
Ar savu niecīgo spāņu valodas prasmi es nevarēju indiānim paskaidrot, ka jauniņš dzīvnieks ne katrreiz ir ari lēnprātīgs. Savas iespaidīgākās rētas esmu ieguvis, pārāk uzticēdamies dzīvnieku mazuļiem, kas, likās, nespētu pat mušai nodarīt pāri. Cerēdams uz veiksmi un vienlaikus mēģinādams atcerēties, kur atrodas penicilīna ziede, es sagrābu nemierīgo maisu un atraisīju tam galu. Kādu bridi nekas nenotika, tad starp maisa krokām parādījās gara, izliekta galva ar lāstekai līdzīgu purniņu, mazām, glītām, pūkainām austiņām un pelnu pelēkā vilnā iegrimušām, it kā aizmiglotām ačelēm, kas atgādināja divas valgas korintes. Pagāja vēl mirklis, un garā, smailā purna pašā galiņā pavērās maza, asi iezīmēta mutīte, no kuras graciozi izvijās ap astoņas collas gara, tieva, pelēkrozā mēle. Tā tūlīt ieslīdēja atpakaļ, bet mute pavērās plašāk, un no tās izvēlās kāda grūti aprakstāma skaņa. Tā bija kaut kas vidējs starp suņa rūcienu un teļa aizsmakušo māvienu, bet tajā varēja saklausīt arī kaut ko līdzīgu miglas taures pūtienam. Skaņa bija tik spēcīga, ka Džekija uztraukta iznāca verandā. Pa to laiku dzīvnieka galva bija nozudusi atpakaļ maisā, redzams palicis vienīgi pats deguna galiņš.
Džekija sarauktu pieri skatījās uz maisu.
Dieva dēļ, kas tas ir? — viņa vaicāja.
Tas, — es priecīgi sacīju, — ir milzu skudru lāča mazuļa degungals.
Vai no mazuļa būtu nācis šis briesmīgais troksnis?
Jā gan, viņš mani tikko pasveicināja pec skudru lāču paraduma.
Džekija sēri nopūtās.
Vai tad nepietiek ar sīļiem un papagaiļiem, kas mums augu dienu piekliedz ausis, tagad šim koncertam pievienosies vēl kaut kāds fagota solo, — viņa sacīja.
Gan tu redzēsi, cik viņš būs mierīgs, kad iedzīvosies pie mums, — es bezbēdīgi attraucu, un šajā brīdī dzīvnieks, it kā par atbildi, no jauna izbāza galvu no maisa, lai atkārtotu savu fagota solo.
Es atrotīju maisu plašāk vaļā un ielūkojos tā dibenā. Biju pārsteigts, ka šis mazais radījums — skudru lāča garums no izliektā deguna līdz astes galiņam nepārsniedza divarpus pēdas — spēj izdot tik varenas skaņas.
Dzīvnieciņš ir pavisam mazs, — es brīnīdamies sacīju, — viņš varētu būt apmēram nedēļu vecs.
Džekija pienāca man klāt, ielūrēja maisā un brīdi aiz sajūsmas nespēja izteikt ne vārda.
— Viņa taču ir burvīga, — Džekija beidzot attapusies iedūdojās, cieši pārliecināta, ka mazais skudru lācītis ir mātīte. — Ak tu nabadzīte… Samaksā, es viņu nesīšu iekšā.
Mana sieva pacēla maisu un uzmanīgi ienesa mājā, es tikmēr norēķinājos ar indiāni.
Atgriezies dzīvojamā istabā, mēģināju dzīvnieku dabūt ārā no maisa, bet tas bija grūts uzdevums, jo skudru lāča priekškāju garie, līkie nagi bija ieķērušies maisaudumā un turēja to kā knaiblēs. Tikai ar mūsu abu —> manām un Džekijas kopīgām pūlēm tas galu galā izdevās. Pirmo reizi manās rokās bija nonācis milzu skudru lāča mazulis, un es biju pārsteigts, ka viņš maz atšķīrās no pieauguša dzīvnieka. Pati galvenā atšķirība: mazuļa spalva bija īsa, uz muguras viņam trūka garu, vilnainu krēpju, to vietā slējās spurainu saru rinda. Arī astīte, kas atgādināja kanoe aira lāpstiņu, it nemaz nebija līdzīga pieauguša skudru lāča lielajai, kuplajai astei.
Man par ljelu sarūgtinājumu, izrādījās, ka kreisās ķepas lielais vidējais nags mazulim ir atrauts un karājas vienā ādas sloksnītē.
Mums nācās to uzmanīgi nogriezt un dezinficēt jēlo pirkstu; šī mazā operācija laikam bija nesāpīga, jo skudru lācītis omulīgi gulēja man klēpī, ar ķepu ieķēries manās biksēs, kamēr mēs apstrādājām viņa savainoto pirkstu. Es iedomājos, ka manam skudru lācēnam turpmākajā dzīvē būs jāiztiek ar vienu lielo nagu, taču izrādījās, ka biju maldījies, — nags pamazām atauga.
Gan maisā, gan pēc tam man uz ceļgaliem mazais skudru lācis izturējās ļoti droši un pašpārliecināti, bet, nolikts uz grīdas, sāka bezjēdzīgi riņķot un mežonīgi aurot, kamēr pamanīja Džekijas kāju, — nu viņš priecīgi iebrēcās, apķērās ap to un sāka rāpties uz augšu. Tā kā Džekijas garās bikses bija ļoti plānas, mazā dzīvnieka nagi sāpīgi skrāpēja, un mums nācās diezgan nopūlēties, kamēr izdevās skudru lāci dabūt nost. Bet tūlīt viņš pielipa kā dēle man pie rokas, un, iekams es paguvu skudru lāci atturēt, viņš jau bija uzrāpies pa roku augšā un nogūlies man uz pleciem kā lapsādas apkakle; lai neslīdētu lejā, dzīvnieks ar nagiem ieķērās man kaklā un mugurā, smailais purns nokarājās gar vienu sejas pusi, aste gar otru. Mēs visādi izmēģinājāmies noņemt skudru lāci no šīs atpūtas vietas, bet nekā nepanācām — viņš tikai dusmīgi nošņācās un pieķērās vēl ciešāk; tas man sagādāja tādas sāpes, ka es biju spiests atstāt viņu mierā, kamēr paēdīsim lenču.
Es strēbu padzisušu zupu, bet lācītis man uz kakla mierīgi snauduļoja, kustēties es drīkstēju tikai lēni un piesardzīgi, lai nenobiedētu zvēriņu, kas pamodies pārbīlī ielaistu savus dzelžainos nagus vēl dziļāk manā kaklā.
Paulas atteikšanās ienākt istabā padarīja stāvokli vēl jo ļaunāku. Uzsākt ar viņu strīdu es neuzdrošinājos, jo katrs neuzmanīgs galvas pagrieziens nopietni apdraudētu jūga vēnu man uz kakla.
Iestiprinājušies ar lenču, vēlreiz pamēģinājām noņemt skudru lāci man no pleciem; pēc tam kad krekls
bija pārplēsts trijās un kakls saskrāpēts piecās vietās, šo nodomu vajadzēja atmest, jo, tiklīdz Džekijai izdevās vienu dzīvnieka ķepu no krekla izāķēt un viņa ķērās pie otras, pirmā atkal steidzīgi ieņēma zaudētās pozīcijas. Es sajutos kā Sindbads [50] , uz kura jāj klibais jūras vecis. Beidzot man kaut kas iešāvās prātā.
Atnes pilnu maisu ar zāli; kad atāķēsi vienu ķepu, uzliec to uz maisa, — es sacīju Džekijai.
Mazā viltība izdevās lieliski, un mēs nolaidām uz grīdas piebāzto maisu, kuru, cieši apkampis, turēja skudru lācis, mazajā, smailajā ģīmītī bija svētlaimīga izteiksme.
Kā mēs viņu nosauksim? — Džekija jautāja, apkopdama manjs brūces.
Ko tu teiktu par Zāru? — es ieminējos. — Man liekas, šis vārds skudru lācim piestāv. Sauksim viņu par Zāru Hagerzaku.
Tā mūsu dzīvē ienāca Zāra Hagerzaka, un man tūlīt jāpiebilst, ka ļoti reti esmu sastapies ar tik jauku, mīlīgu radījumu.
Tajā laikā, kad mēs ieguvām Zāru, man jau bija krietna pieredze ar milzu skudru lāčiem, jo kādā ekspedīcijā Britu Gvajānā es biju sagūstījis vairākus pieaugušus eksemplārus, taču, vērojot šos dzīvniekus, es nekad netiku piedēvējis skudru lāčiem saprātu un spilgti izteiktu individualitāti. Zāra mani pārliecināja par pretējo.
Vispirms jāatzīmē, ka Zārai bija ļoti skaļa balss, ko viņa ne mirkli nevilcinājās likt lietā, ja kaut kas nebija pa prātam; pieaugušie skudru lāči turpretim reti izdod kādu skaņu, stiprāku par šņācienu. Ja Zārai laikā nepienesa barību vai arī viņa nesaņēma glāstus, kad to vēlējās, viņa allaž panāca savu, kliegdama pilnā kaklā.
Lai gan man ļoti gribējās nopirkt mazo skudru lācīti, cs to darīju ar smagu sirdij jo zināju, ka pat pieauguši skudru lāči savvaļā stingri turas pie noteiktas diētas un viņiem ir- ļoti grūti pierast pie tās barības, ko izēdina nebrīvē. Sā iemesla dēļ nedēļu veca mazuļa turēšana un izmitināšana mūsu nometnē, maigi izsakoties, bija ļoti apšaubāms pasākums. Jau pašā sākumā mums radās ķibeles ar pudelīti: barojamie pupiņi, kas bija mūsu rīcībā, izrādījās pārāk lieli, Zāra zīžot tos nevarēja noturēt mazajā mutītē. Paula nāca mums palīgā un pēc neatlaidīgas meklēšanas atnesa galīgi nolietotu pupiņu, ko bija sadabūjusi kādā ciema mājā. Tas bija tikpat liels kā mūsējie, bet no ilgas lietošanas kļuvis pavisam mīksts; Zāra to pieņēma. Sis pupiņš Zārai tik ļoti iepatikās, ka vēlāk, kad mums atkal bija dažāda lieluma pupiņi, viņa no tiem spītīgi atteicās un pieprasīja veco, kas, galīgi nozīsts, bija mainījis krāsu no sarkanas uz dzeltenu un beidzot uz baltu, turklāt zaudējis elastību un lāgā neturējās uz pudelītes kakliņa, caurumiņš tajā tiktāl paplašinājies, ka piens Zāras kārajā rīklītē netecēja sīkā strūkliņā, bet šļācās straumēm.
Es ļoti priecājos, ka Zāra nokļuvusi pie mums maza, tā man radās iespēja diendienā vērot viņas attīstību; jāteic, ka no viņas es daudz ko uzzināju par skudru lāčiem. Sevišķi interesanti man likās skudru lāča nagi. Šim dzīvniekam priekšējās ķepas iekārtotas tā, ka ejot viņš balstās uz pirkstu locītavām, tādējādi abi lielie nagi ir vērsti uz iekšpusi un uz augšu. Tie, protams, pirmām kārtām kalpo skudru pūžņu salaušanai un izārdīšanai, lai iegūtu barību. Esmu arī redzējis, ka pieauguši skudru lāči ar nagiem sukā sev kažoku.
Zāra savās bērnu dienās nagus lietoja vienīgi, lai kaut kur pieķertos, jo skudru lāču mātīte bērnus nēsā sev uz muguras. Pieaudzis skudru lācis, kura ķepas apgādātas ar garu nagu, kas liecas uz iekšpusi, līdzīgi kabatas naža asmenim, spēj pieķerties ļoti cieši, tāpēc arī nebija jābrīnās, ka Zāra, kaut kam pieķērusies, tikai ar lielām grūtībām bija dabūjama nost. Es jau tiku pieminējis, ka priekšmets, uz kura Zāra sēdēja, nedrīkstēja izdarīt nekādas kustības, pretējā gadījumā Zāra to krampjaini sažņaudza vēl ciešāk. Tagad es zināju, ka skudru lāča mātei, nesot bērnus uz muguras, allaž jācieš sāpes.
Zāra nagus lietoja ari ēdot. Sūkdama no pudelītes, viņa mēdza ar vienu lielo nagu aptvert manu pirkstu, bet otru turēja stāvu gaisā kā sveicinādama. Ik pa brīdim, apmēram pēc katrām piecpadsmit sekundēm, viņa nolaida pacelto nagu un saspieda ar to pupiņu. Es bažījos, ka pupiņš saplīsīs, ja Zāra tam izdurs cauri garo, aso nagu, bet atradināt viņu no šī paraduma man neizdevās. Skudru lāča mātei tātad jāc/jš sāpes, ne vien nesot uz muguras savus mazuļus, bet vēl jo vairāk zīdīšanas laikā. Zināmu priekšstatu par Zāras tvēriena spēku es ieguvu, ielicis viņai priekšķepas saujā tukšu sērkociņu kastīti: kad Zāra to viegli saspieda, nags izdūrās kastītei cauri. Otrreiz viņa to sažņaudza no visa spēka — un kastīte saplaka. Interesanti atzīmēt, ka es kastīti ķepā biju ielicis nevis plakaniski, bet sāniski, tā ka saspiest to nepavisam nebija tik viegli.
Visgrūtākais laiks savvaļas dzīvnieka mazuļa kopšanā un turēšanā ir pirmā nedēļa, jo, kaut arī mazulis ēd labi, nekad nevar droši zināt, vai piens, ko viņš saņem, viņam patiešām iet labumā. Tāpēc pirmās septiņas dienas rūpīgi jāseko zarnu darbībai, lai vēdera izeja nebūtu pārāk cieta vai mīksta, bet normālas konsistences. Caureja vai aizcietējums norāda, ka uzturs ir vai nu pārāk bagātīgs, vai arī tajā ir par maz barības vielu, abos gadījumos diēta attiecīgi jāizmaina. Pirmajā nedēļā Zāra mums sagādāja lielas rūpes. Vēders viņai izgāja nepilnīgi, izkārnījumi bija lipīgi, un — kas mūs sevišķi satrauca — viņa izkārnījās tikai pa divi dienām reizi. Es nospriedu, ka piens, ko viņai izbaro, nav pilnvērtīgs, un palielināju tajā vitamīnu saturu, tomēr bez panākumiem. Tad es iedomājos, ka Zārai nāktu par labu biežāka ēdināšana, un mēs ievedām papildu ēdienreizes, taču viss palika, kā bijis, — Zāra izkārnījās ik pēc četrdesmit astoņām stundām. Iespējams, vēdera aizcietējumu Zārai radīja mazkustīgais dzīvesveids, lai gan savvaļā skudru lāča mazulis, tupēdams mātei uz muguras, diez cik daudz vis nedabū izkustēties, varbūt vienīgi tai laikā, kamēr māte staigā apkārt, meklēdama barību.
Un tā mēs ar Džekiju pusstundu dienā lēni pastaigājāmies pa nometni, bet Zāra vilkās mums nopakaļus, dusmīgi brēkāja un centās rāpties pa mūsu kājām uz augšu. Taču ari šī piespiedu izkustēšanās neko nelīdzēja, pie tam bija redzams, ka Zārai pastaigas briesmīgi nepatīk, un mēs no tām atteicāmies. Nu Zāra visu dienu snauda savā kastē, ar ķepām sažņaugusi salmu maišeli, bet vēders viņai pamazām piepūtās arvien vairāk. Tad pienāca lielais brīdis, kad viņa atvieglojās, vēders tūlīt atguva normālos apmērus, un dažas stundas — līdz nākamai ēdināšanai — Zāra izskatījās slaida un gracioza. Galu galā es pārstāju bažīties par
Zāras nenormālo zarnu darbību, jo no tās acīm redzams ļaunums necēlās; es nospriedu, ka skudru lāča mazuļiem tā ir likumsakarīga parādība. Laikam nebiju maldījies: kad Zāra paaugās un sāka gulēt "bez salmu maisa, zarnas viņai darbojās pavisam normāli.
Zārai ārkārtīgi patika, ja viņu glāstīja un apmīļoja, un viņa savukārt gribēja pieglausties. Kad es Zāru turēju, piespiedis sev pie krūtīm, jutu, ka viņa man pieķeras maigāk nekā parasti, gandrīz nesāpīgi, taču vismīļākā vieta Zārai bija un palika man uz pleciem, — no jebkuras vietas pamazām, solīti pa solītim, viņa līda uz augšu cerībā, ka es nemanīšu, kamēr beidzot nogūlās man ap pleciem. Sākumā Zāra necieta, ka viņu noliek zemē, un izmisīgi brēca. Ja es viņu pēc tam paņēmu rokā, sirsniņa dauzījās kā atskaldāmais āmurs un dzīvnieks krampjaini ķērās man klāt. Sēdēt zemē Zāra bija ar mieru tad, ja varēja pieturēties pie cilvēka, kaut vai pie viņa kājas, — tā viņa sajutās drošībā.
Kad Zāra bija apmēram mēnesi veca, viņa vairs tik ļoti nebaidījās atrasties zemē, tomēr arvien vēl gribēja, lai Džekija vai es būtu tuvumā. Tāpat kā visiem skudru lāčiem, redze viņai bija ļoti vāja: ja mēs no viņas atgājām tālāk par piecām pēdām, viņa mūs vairs neredzēja, pat ja kustējāmies. Vienīgi ar ožu un dzirdi, klausoties mūsu balsīs, viņa varēja noteikt, kur mēs atrodamies. Ja mēs klusu un nekustīgi stāvējām uz vietas, zvēriņš sāka griezties kā vilciņš un ošņādams drudžaini snaikstīja garo purniņu uz visām pusēm, lai mus atrastu.
Jo lielāka Zāra auga, jo viņa kļuva draiskulīgāka. Pagājis bija tas laiks, kad mēs viņu ēdienreizēs izcēlām no būra kopā ar maisu, uz kura viņa zvilnēja kā Romas patriciete. Tagad, tikko būra durtiņas tika atdarītas, Zāra šāvās ārā kā viesulis; satraukta, smagi elpodama, viņa tik dedzīgi sagrāba pudelīti, it kā nedēļām ilgi cietusi badu.
Visjautrākā Zāra bija vakaros, it īpaši pēc vakariņām, kad viņā kūsāt kūsāja dzīvesprieks. Pilnais vēders izskatījās kā vilnaina bumba, bet tas netraucēja boksēties, kad es viņu viegli paraustīju aiz astes. Tādās reizēs Zāra tuvredzīgi pār plecu palūrēja uz mani, un viena no spēcīgajām priekšķepām cēlās augšā pāri galvai. Zāra strauji apgriezās un lūkoja man iesist.
Ja es pēc tam viņai vairs nepiegriezu vērību, viņa domīgi vairākas reizes nostaigāja man garām, kārdinoši tuvu vilkdama aiz sevis asti. Man tikai atlika to satvert un vēlreiz paraustīt, bet tagad viss norisa citādi: Zāra zibenīgi apgriezās, nostājās uz pakaļkājām, pacēlusi priekšķepas pāri galvai, it kā gatavotos nirt, tad gāzās uz mutes zemē cerībā, ka mana roka atradīsies zem viņas. Pārmaiņus gan vienādi, gan otrādi bokss turpinājās labu laiku, kamēr Zāras enerģijas pārpalikums izsīka; pēc tam sākās nākamā spēles daļa. Es noguldīju Zāru uz muguras un kutināju viņai ribas, bet viņa lielā sajūsmā ar garajiem nagiem plūkāja sev pun- citi.
Kad abi bijām noguruši, pasludinājām Zāru par uzvarētāju: es viņu saturēju aiz padusēm, bet viņa īstā čempiona manierē pacēla augšā virs galvas abas priekšķepas ar kopā saāķētiem nagiem.
Sīs jautrās vakara spēles Zārai tik ļoti iepatikās, ka viņa vairs nevarēja bez tām iztikt, un, ja dažreiz kaut kādu iemeslu dēļ mēs bijām spiesti no tām atteikties, visu nākamo dienu Zāra staigāja saīgusi.
Citi mūsu dzīvnieki — Kajs, Lapsēns un Pū — ievēroja, ka mēs ar Zāru daudz noņemamies, un bija uz viņu greizsirdīgi.
Kādu dienu Zāra, savā nodabā pastaigādamās pa nometni, pienāca tuvu pie tās vietas, kur bija piesiets Pū. Kajs ar Lapsēnu ļaunā priekā sekoja viņai ar acīm, jo abi zināja — nupat, nupat skudru lācim sados piparus. Pū — šķietami vienaldzīgs kā Būdas tēls — bija attupies zemē un ar rozā ķepām glaudīja vēderu, bet viņa domīgās acis slepus uzmanīja Zāru, kas nāca uz viņa pusi. Pilns_ niķu un stiķu viltnieks nogaidīja, kamēr Zāra pagāja viņam garām, tad, paliecies uz priekšu, grāba skudru lāci aiz astes un gribēja iekost. Zāra, parasti tik gausa un neveikla, vajadzības gadījumā spēja kustēties joti ātri — to es zināju no mūsu vakara spēlēm. Tā viņa darīja arī tagad: strauji apgriezušies, nostājās uz pakaļkājām un nekļūdīgi no visa speķa iezvēla jenotam pa galvu; Pū pārsteigumā iekaucas un deva kājām ziņu, lai paslēptos savā kastē. Bet Zāra, iedegusies cīņā, negribēja tik viegli palaist savu ienaidnieku — viņa uzboza spalvu, izslēja degunu gaisā un griezās kā ritenis, lūkodama uzost pretinieku.
Beidzot viņa pamanīja kasti un nu ņēmās to dusmās dauzīt, kamēr Pū savā mājoklī nezināja, kur dēties aiz bailēm.
Lapsēns, redzēdams, ka Zāra viņam tuvojas, steidzīgi atkāpās aiz krūma.
Pa to laiku Kajs pašapmierināti tupēja kārts gala, pie sevis klusu tērgādams. Zāra pamanīja kārti un, arvien vēl kūsādama niknumā, nolēma to pārmācsi. Viņa pielēca pie kārts un vairākkārt smagi pa to iebelza; kārts strauji sašūpojās, bet Kajs, turēdamies fās galā, skaļiem kliedzieniem sauca palīgā. Kārts līgojās kā piedzērusi, un Kajs bija nobļāvies līdz histērijai — tikai tad Zāra meta mieru, saprazdama, ka $r uzvarējusi; viņa devās tālāk, lai atrastu kādu, k6 apmīļot. Kopš tās reizes neviens no pieminētajiem trim dzīvniekiem neuzdrošinājās Zārai darīt pāri.
Putni, visi kā norunājuši, neieredzēja mažo skudru lācīti. Man liekas — Zāras garajam, smailajam purniņam bija kaut kāda līdzība ar čūsku, un tas putniem nepatika.
Reiz es izdzirdu putnu nodalījumā skaļu, satrauktu klaigāšanu un, aizgājis izpētīt, atklāju, ka Zāra bija kaut kā pamanījusies izbēgt no būra un tagad stāvēja pie kariamu krātiņa, iebāzusi degunu starp režģa stieplēm, — šie putni viņai laikam bija iepatikušies, taču kariamas noraidīja piedāvāto draudzību un griezīgi kliedza pēc palīdzības. Tikko Zāra izdzirda manu balsi, kariamas viņai vairs nerūpēja — teciņus viņa steberēja pie manis, uzrāpās pa kāju augšā līdz viduklim un tur, laimīgi nopūtusies, palika.
Zāra bija nodzīvojusi pie mums dažas nedēļas, kad Cako iesākās ziemas lietavas. Nu vajadzēja domāt par atgriešanos Buenosairesā, no kuras mūs šķīra savas tūkstoš jūdzes; mums bija laikā jānokļūst uz kuģa. Tomēr pirms aizbraukšanas vēl bija paveicams kāds ļoti svarīgs darbs — jāiemūžina filmā mūsu dzīvnieku kolekcija. Filmēšanu es biju ieplānojis pašās ekspedīcijas beigās, īsi pirms aizceļošanas, lai mums būtu pēc iespējas vairāk «zvaigžņu». Pēdējās trīs nedēļas Cako bija paredzētas vienīgi filmēšanai.
Pēc pabeigtā darba mēs dosimies, pa upi uz leju līdz Asunsjonai. Tāds bija mūsu plāns, bet tad sprāga bumba.
Kādu rītu Paula ienesa mums tēju ārkārtīgi satraukta, viņa kaut ko nesaprotami stāstīja, un es labu laiku netiku gudrs, ko viņa īsti grib pateikt. Kad man beidzot atauša gaisma, es ilgi un sirsnīgi smējos.
Džekija, berzēdama no acīm miegu, gribēja zināt, kas mani tā uzjautrinājis.
Paula teica — Asunsjonā esot sākusies revolūcija, — es irgādamies paskaidroju.
Patiesi? — Džekija jautāja un arī sāka smieties. — Nudien, Paragvaja pilnā mērā attaisno savu reputāciju.
Jābrīnās tikai, kā viņī paši zina, kas kuro brīdi ir pie varas, ja apvērsumi seko cits citam, — es jautrā nevērībā attraucu, apzinādamies, ka manā zemē cilvēki nav tik karstasinīgi, lai politikas dēļ tērētu lodes un izlietu asinis.
Es ceru — mūsu nodomus revolūcija neizjauks,— Džekija domīgi bilda, malkodama tēju.
Nekādā ziņā. Domāju, pēc pāris stundām viss jau būs beidzies — vari man ticēt. Pie mums nacionālā spēle ir futbols, pie viņiem — revolūcijas, —izšauj pāris reižu, un visi ir apmierināti, — es sacīju. — Tomēr vajadzēs aiziet līdz ciema radiostacijai, varbūt viņiem ir kādas noteiktas ziņas.
Puerto Kasado patiešām varēja lepoties ar tādu greznību kā maza radiostacija, kas uzturēja sakarus ar galvaspilsētu. Pa radio mēs noraidījām uz Asunsjonu mūsu pasūtījumus un saņēmām visu nepieciešamo ar nākamo upes tvaikoni1.
Iešu turp pēc brokastīm, — es teicu, — bet man tā vien liekas, ka ap to laiku jau viss būs pāri.
Diemžēl mans paredzējums nepiepildījās.
KLABURCŪSKAS UN REVOLŪCIJA
Pēc brokastīm, ieradies radiostacijā, apjautājos radistam, vai viņš nav dzirdējis, kura puse revolūcijā iesitusi uzvaras vārtus. Degošām acīm, satraukti vicinādams rokas, radists man pavēstīja jaunākās ziņas, un piepeši es atskartu, ka stāvoklis ir visai nopietns. Izrādījās, ka Asunsjonā valda sajukums, visā pilsētā notiek ielu cīņas. Galvenie notikumi risinās pie policijas
pārvaldes un karaskolas, kur dumpinieki aplenkuši valdības karaspēku. Vēl jo satraucošaka bija ziņa, ka nemiernieki sagrābuši savās rokās lidlauku un padarījuši nelietojamas visas lidmašīnas, nomontejot to svarīgākās daļas.
Tomēr vissāpīgāk es pārdzīvoju vesti, ka nemiernieki kontrolē arī upi; tas nozīmēja, ka kuģu satiksme tiks atjaunota tikai pēc tam, kad revolūcija būs beigusies. Es jutos pagalam satriekts, jo vienīgā iespēja nogādāt mūsu kolekciju Buenosairesā bija ar upes tvaikoni.
Vēl radists pastāstīja, ka pēdējo reizi, izsaucot Asun- sjonu, viņš nesaņēmis atbildi, — laikam jau visi no radiostacijas būšot aizbēguši vai arī nosisti.
Mājās es atgriezos bez kādām ilūzijām un dzirdēto pastāstīju Džekijai. Kļūmīgie notikumi mūs pārsteidza pilnīgi nesagatavotus. Galvenā nelaime tā, ka mūsu pases un lielākā daļa naudas bija palikusi galvaspilsētā, bet bez pasēm un naudas mēs neko nevarējām iesākt.
Sēdējām un dzērām tēju, apspriezdami mūsu bēdīgo stāvokli, kamēr Paula līdzjūtīgi grozījās ap mums un reizumis izteica kādu labi domātu piezīmi, kas gan panāca pretējo: mūsu jau tā drūmais noskaņojums kļuva vēl drūmāks. Kad es mēģināju aizdzīt bēdīgās domas un ierunājos, ka galu galā pēc pāris dienām valdības spēki vai dumpinieki izcīnīs uzvaru un stāvoklis uzlabosies, Paula mums lepni paziņoja, ka Paragvajā neviena revolūcija nebeidzoties pēc pāris dienām, — iepriekšējā esot ilgusi sešus mēnešus. Viņa laipni paskaidroja: tagad varot gadīties, ka mums jāpaliekot Cako veselu pusgadu. Tā mums būšot lieliska izdevība papildināt mūsu dzīvnieku kolekciju.
Es viņā neklausījos, pastāvēdams uz savu, ka cīņas ļoti drīz beigsies un dzīve ieies normālās sliedēs, tad arī mēs varēsim ar tvaikoni doties uz Buenosairesu. Paula tūlīt pārtrauca manu domu lidojumu: diezin vai tas būšot iespējams, viņa aizrādīja, jo iepriekšējā revolūcijā dumpinieki viņiem vien zināmu taktisku iemeslu (Jel esot nogremdējuši visus upes kuģus, līdz ar to sakari bijuši apgrūtināti ne tikai valdības karaspēkā, bet arī starp savējiem.
Galu galā es zaudēju dūšu un pievienojos Paulai, kas visu redzēja melnis krāsās, sacīdams, ka visļaunākajā gadījumā mēs varam pārcelties pāri upei uz Brazīliju un no turienes pa sauszemi sasniegt jūras piekrasti. Bet šo ideju Džekija un Paula tūlīt noraidīja; Džekija sacīja, ka bez pasēm un naudas mēs nevaram uzņemties tūkstoš jūdžu garo ceļu cauri Brazīlijai; Paula savukārt paskaidroja, ka iepriekšējā revolūcijā Brazīlijas valdība nostādījusi gar upi bruņotus robežposteņus, lai dumpinieki nevarētu nokļūt Brazīlijā un tādējādi izbēgt no taisnīga soda. Ļoti iespējams, viņa drūmi piebilda, ja mēs mēģināšot tikt pāri upei, mūs varot noturēt par revolūcijas vadoņiem, kuri grib aizbēgt.
Es pikti aizrādīju, ka revolūcijas vadonis nu gan nemēģinās bēgt kopā ar sievu, skudru lāča mazuli, vairākiem dučiem dažādu putnu, čūskām, zīdītājiem un dažādām ierīcēm, ieskaitot magnetofonu un kinokameras, bet Paula man atbildēja, ka robežsargi varot to neņemt vērā, jo brazīlieši visumā neesot simpāticos [51] .
Pēc dzīvās domu apmaiņas mēs labu brīdi sēdējām, drūmi' klusēdami. Tad piepeši Džekijai radās spīdoša ideja. Viņa atcerējās kādu mazrunīgu amerikāni, garu, izstīdzējušu cilvēku, pēc izskata ļoti līdzīgu Harijam Kuperam; šim vīram piederēja rančo kādas četrdesmit jūdzes no šejienes pa upi uz augšu. Nesen viņš tika mūs apmeklējis un piedāvājis savu palīdzību — ja mums kaut kas vajadzīgs, lai mēs bez kavēšanās sazināmies ar viņu pa radio. Tā kā viņš bija daudzus gadus nodzīvojis Paragvajā, Džekija ieteica uzņemt ar viņu sakarus, pastāstīt par mūsu grūtībām un lūgt padomu.
Vēlreiz es steidzos uz ciema radiostaciju, un man izdevās pierunāt radistu, lai viņš izsauc amerikāņa rančo. Drīz es saklausīju skaļrunī amerikāņa kluso, mazliet stiepto balsi, ko reizēm izkropļoja atmosfēras radīti krakšķi un rūkoņa. Steidzīgi izklāstīju iemeslu, kāpēc esmu viņu traucējis, un lūdzu padomu. Viņa padoms bija vienkāršs- un skaidrs: pie pirmās izdevības brauciet projām.
Bet kā lai to izdara? — es iebildu. — Nav taču neviena tvaikoņa, ar ko aizvest dzīvniekus.
Dzīvniekus vajadzēs atstāt.
Nu labi, pieņemsim — mēs tā darītu, — es sacīju un piepeši jutu, ka man krūtīs kaut kas pārtrūkst, — bet kā mēs paši tiksim projām?
Man ir lidmašīna… maza, protams, četrvietīga… Tuvākajā laikā, kad radīsies izdevīgs brīdis, es to nosūtīšu pie jums, un jūs varēsiet aizlidot. Revolūcijās reizēm mēdz būt pārtraukumi, kad tiek vestas sarunas; man tā vien liekas, kuru katru dienu jābūt šādam pārtraukumam. Tāpēc esiet gatavi, ja vien būs iespējams, es iepriekš brīdināšu par lidmašīnas ierašanos.
Paldies… liels paldies, — es nomurmināju, galīgi izsists no līdzsvara.
Tātad norunāts. Okei! Vēlu jums veiksmi, — balss noteica, tad atskanēja vairāki krakšķi un skaļrunis apklusa.
Es izklaidīgi pateicos radistam un soļoju atpakaļ uz māju, bet sirdi žņaudza tāds smagums, kādu vēl nekad nebiju izjutis.
Pēc vairāku mēnešu smaga darba es biju savācis jauku dzīvnieku kolekciju, un piepeši man saka — dzīvniekus nevarot ņemt līdzi, tie jāatstājot tepat, jo kādam tur paragvajietim sagribējies ar varu iesēsties prezidenta krēslā, — tas, manuprāt, ir pietiekams iemesls, lai kristu izmisumā.
Kad es dzirdēto pavēstīju Džekijai, viņu pārņēma tās pašas izjūtas, un mēs abi pusstundu no vietas sašutumā visvisādi šaustījām un gānījām dumpinieku vadoņus, netaupīdami pat viņu senčus; protams, tā bija veltīga laika šķiešana, mūsu stāvoklis no tā nekļuva labāks, bet mēs vismaz bijām atvieglojuši sirdis.
Nu labi, — Džekija beidzot noteica, kad viss dumpinieku vadoņiem domātais «mllināmo» vārdu krājums bija izsīcis, — kurus dzīvniekus ņemsim līdzi, kurus atlaidīsim brīvībā?
—« Amerikāflīš sacīja, ka jāatlaiž visi, — es aizrādīju.
—< To mēs nevaram, — Džekija protestēja, — visus mēs nevaram palaist. Viens otrs no viņiem savvaļā nenodzīvos ne pāris minūšu. Daži mums jāņem līdzi, kaut arī tāpēc nāktos atstāt lielāko daļu mūsu drēbju.
— Pat ja mēs dotos ceļā pavisam kaili, ari tad mēs varētu paņemt ceļā Ildzi ne vairāk kā trīs četrus mazākos dzīvniekus.
— Tomēr arī tas ir kaut kas.
Es nopūtos.
Labi, lai notiek, kā tu vēlies. Bet mums jāatgriežas pie pirmītējā jautājumai kurus dzīvniekus ņemsim līdzi?
Mēs sēdējām un domājām.
Mums katrā ziņā jāņem līdzi Zāra, — Džekija beidzot ierunājās. —• Viņa vēl ir tik maza un nevarēs bez mums izdzīvot.
Jā, viņa ir jāņem… bet neaizmirsti, ka Zāra ir sasodīti smaga.
Tad vēl mums jāņem līdzi Kajs, — Džekija turpināja, iesilusi savā glābšanas darbā, — viņu mēs nevaram atstāt… un Pū, mazo nabaga zelli. Ja mēs atstāsim šos dzīvniekus, kas tik ļoti pieraduši pie cilvēka, viņi droši dosies pie pirmā pretimnācēja un, iespējams, drīz dabūs galu.
Es gribu ņemt līdzi pārīti apelsīnveidīgo bruņnešu, tie ir tik reti dzīvnieki, žēl atstāt, — es dedzīgi sacīju, — jā, un, protams, ragainās vardes un arī tās interesantās melnās.
Nu un vēl mums ir dzeguzes, —1 Džekija teica, — un sīļi… Tie ir pārāk droši, lai varētu dzīvot savvaļā.
Pagaidi, — es attapies bildu. — Ja mēs tā turpināsim, mums vajadzēs ņemt līdzi visu kolekciju un pašiem lidmašīnā vairs nebūs vietas.
Es domāju — šie nedaudzie dzīvnieciņi sver pavisam maz, — Džekija centās mani iedrošināt, •— un tu viņiem vari pagatavot vieglākus krātiņus.
Jā, varētu gan. Varbūt man izdosies krātiņus pagatavot tikai no stieplēm vien.
Izredzes paglābt kaut nedaudzus eksemplārus no dzīvnieku kolekcijas deva mums jaunus spēkus, un mēs abi ķērāmies pie darba, lai sagatavotos aizlidošanai.
Džekija rosīgi saiņoja mūsu mantas, sadalot tās divās grupās: pirmajā ietilpa tās lietas, kas noteikti jāņem līdzi, kā magnetofons, filmas un tamlīdzīgi piederumi, otrajā — lietas, bez kurām gluži labi varētu iztikt, kā, piemēram, apģērbi, dvieļi, tīkli, slazdi un vēl citas.
Apbruņojies ar grieznēm, stiepļu rituli un smalku metāla tīklu, es pa to laiku ņēmos meistarot ļoti vieglus, tomēr izturīgus ceļojuma krātiņus, kur iemitināt izvēlētos dzīvniekus, kamēr mēs sasniegsim Buenosai- resu. Tas nebija viegls uzdevums, jo tīkls bija jāizloka vajadzīgā formā, jāsašuj ar stiepli, pēc tam sastipri- nājuma vietas jāpārbauda un asie stiepļu gali jāpieliec.
Pēc divām stundām es biju pagatavojis pietiekami lielu krātiņu Zārai, bet mani pirksti un rokas bija saskrāpētas līdz asinīm.
Kā tev veicas? — apjautājās Džekija, pasniegdama man kāroto tējas tasi.
Lieliski, — es teicu, skatīdamies uz saviem asiņojošiem pirkstiem. — Es jūtos tā, it kā izciestu mūža ieslodzījumu Dartmūrā1. Varu derēt, ka pakulu plucināšana ir bērnu spēle salīdzinājumā ar šo darbu.
Kamēr es turpināju plosīt savas rokas, Džekija katru pagatavoto būrīti apvilka ar maisaudumu, ko pēc tam sašuva ar garu lāpāmadatu. Tā līdz desmitiem vakarā mums sanāca pietiekami daudz būru tiem dzīvniekiem, ko bijām nolēmuši vest līdzi. Sie krātiņi bija ļoti viegli, jo sastāvēja tikai no stieplēm un auduma, bet vienlaikus tie bija arī silti un izturīgi. Zināms, būrīši bija mazi, bet divdesmit četras stundas ilga uzturēšanās tajos dzīvniekiem nenodarīs neko ļaunu. Pats smagākais bija Pū krātiņš, jo, zinot viņa kramplauža spējas, kas
viņam deva iespēju patvarīgi iekļūt būri un izlauzties no tā, es biju spiests konstrukcijā lietot koku.
Piekusuši un bēdīgi mēs ierausāmies gultā.
— Pārējos dzīvniekus izlaidīsim ārā rīt, — es sacīju, nodzēsdams lampu; zināju, ka man nebūs viegli to izdarīt.
Otrā rītā es kavējos ar dzīvnieku izlaišanu, cik ilgi vien varēdams, taču galu galā ilgāk vilcināties nedrīkstēja — viņi bija jālaiž ārā. Pirmo es nolēmu atlaist brīvībā tīģerdumpi; spārns viņam tagad bija pilnīgi vesels, un, pazīstot viņa kauslīgo dabu, par viņu nebija ko bēdāt — gan viņš pratīs par sevi parūpēties. Es izvilku dumpi no būra, nevērojot viņa skaļo protestu, aiznesu pie neliela purviņa, kas robežojās ar nometnes teritoriju, un uzsēdināju kokā. Tur nu viņš sēdēja uz zara un šūpojās kā piedzēries, izgrūzdams skaļus, izbrīna pilnus kliedzienus.
Nākamā atguva brīvību Drakula, kailsejas ibiss. Kamēr es viņu nesu uz purvu, viņa satraukti vidžerēja, bet, nolikta zemē garajā zālē un atstāta vienatnē, skaļi, trauksmaini iekliedzās un metās man pakaļ uz nometni. Es viņu no jauna paņēmu rokā un ienesu atpakaļ purvā, bet pats steidzos projām, atstādams nelaimīgo putnu skaļi saucam palīgā.
Pēc tam pienāca kārta papagaiļiem; ar šiem putniem man gāja visgrūtāk, jo viņi neparko negribēja atstāt būrus. Kad man beidzot izdevās viņus izdzīt, papagaiļi ielaidās tuvējā kokā, vairs nekustēja projām un brīžiem skaļi ķērca.
Tieši šajā brīdī es izdzirdu spiedzīgu, gavilējošu Čiepstēšanu un apgriezies ieraudzīju Drakulu iejožam nometnes laukumā — viņa bija atradusi ceļu atpakaļ pie mums. Es viņu noķēru un vēlreiz nesu atpakaļ uz purvu, bet pa ceļam atklāju, ka nometnei steidzīgi tuvojas tīģerdumpis: pilns apņēmības, lielais putns smagi pārlidoja no koka uz koku.
Iedzinis abus bēgļus atpakaļ purvā, es noņēmos ar melnsejas ibisu un kariamām. Būdams drūmā noskaņojumā, pielaidu taktisku kļūdu: izdzinu uzreiz abas kariamas; un tā, iekams es apjēdzu, kas notiek, ap mani gaisā uzvirpuļoja spalvas un skanēja dusmīgas klaigas: abas kariamas centās viena otrai pierādīt savu pārākumu.
Man izdevās strīdnieces izšķirt ar slotu, un es viņas iedzinu krūmos, katru uz savu pusi.
Nokārsis, satraukts un ne mazumu sašutis, ka putni man nepalīdz veikt grūto pienākumu, es piepeši ieraudzīju, ka papagaiļi nolaidušies no koka Un tagad tupēja rindā uz saviem būrīšiem, domīgi vērdamies manī, — viņi acīmredzot gaidīja, ka es atvēršu durtiņas, lai viņi varētu atgriezties savos mājokļos.
Es jutu, ka šobrīd ir labāk vairs nelikties zinis par putniem, un pievērsos zīdītājiem un rāpuļiem.
Mēs nošķīrām vienu pārīti bruņnešu, kas bija paredzēti aizvešanai, pārējos izlaidām no krātiņa krūmos. Citus dzīvniekus es izvietoju plašā lokā ap nometni, pagriezdams viņus ar deguniem uz plašiem līdzenumiem, cerēdams, ka viņi dosies turp. Rāpuļi, man par lielu atvieglojumu, patiešām uzvedās priekšzīmīgi: viņi neizrādīja ne mazāko vēlēšanos palikt un priecīgi locījās projām purvā iekšā.
Es jutu, ka šajā rītā esmu paveicis pietiekami (protams, tikai ar dzīvniekiem), un gāju istabā kaut ko iekost.
Mēs ieturējām lenču nospiedošā klusumā; kad tas bija galā, atkal izgājām ārā, lai nodarbotos ar atlikušajiem dzīvniekiem.
Tur mums atklājās neredzēti jocīgs skats, kas citā reizē būtu sagādājis daudz prieka, bet tagad dziļi skumdināja.
Vienā nometnes stūrī Drakula, tīģerdumpisun meln- sejas ibiss cīkstējās ap speķa gabaliņu, ko Pū bija atstājis neapēstu. Trīsjostu bruņneši, kas pa gabalu izskatījās kā dzīvas lielgabala lodes, meklēja sev ēdamo nemazgātu barojamo trauku kaudzē. Kā sargi gar saviem krātiņiem staigāja kariamas. Trīcaste satraukta soļoja šurpu turpu, viņa atgādināja skolotāju, kas piepeši atklājusi, ka visa klase nav ieradusies skolā. Papagaiļi vēl arvien cerīgi tupēja uz būrīšiem, izņemot divus, kuriem laikam bija apnicis gaidīt, kamēr es tos ielaidīšu krātiņā, un tie bija paši par sevi parūpējušies — izplēsuši režģī caurumu un .pa to ielīduši iekšā. Abi gudrinieki tagad sēdēja uz laktiņas un izsalkumā nikni blenza uz mums, izgrūzdami dīvainus, aizsmakušus ķērcienus, ar kādiem daži amazoņu ģints papagaiļi pauž sašutumu.
Mēs ar Džekiju apsēdāmies uz kastes un, pagalam satriekti, vērojām šo skatu.
— Nu, ko mēs ar viņiem iesāksim? — Džekija beidzot iejautājās.
_— Man nav ne jausmas. Nevar taču viņus tā vienkārši pamest — tikko mēs būsim prom, viņi tiks no- galēti.
Vai tu pamēģināji aizdzīt viņus labi tālu projām?
Esmu izmēģinājis it visu, vēl tikai atliek sadot viņiem ar koku. Viņi neiet projām — un diezgan.
Pa to laiku Drakula bija atteikusies no cīņas par speķa gabaliņu, atstādama to melnsejas ibisa un dum- pja ziņa,_un tagad pūlējās iekļūt savā būrī caur stiepļu režģa acīm, kas bija tik mazas, ka pat kolibri būtu grūti izspraukties tām cauri.
Man patiktu, — es ļauni sacīju, — ka šo skatu redzētu kādi no tiem žēlotājiem.
Kas tie par žēlotājiem?
Nu tie paši sentimentālie visziņi, kas man allaž apgalvo, ka_ieslodzīt nabaga savvaļas radījumus mazās koka kastītes — tā, lūk, esot cietsirdība. Es gribētu, lai šie ļaudis redz, ar kādu dedzību mūsu zvēriņi un putni steidzas atgūt brīvību mežonīgajos plašumos, tikko radusies izdevība.
Viena no kariamām pienāca pie mums un sāka knābāt manas kurpes auklu, laikam cerēdama, ka tā galu galā izrādīsies milzum liels tārps.
Drakula beidzot bija zaudējusi cerību nokļūt atpakaļ savā būrītī un samierinājusies ar ibisa būri, caur kura latām tai bija laimējies iespraukties. Tagad viņa tur tupēja, lūkodamās uz mums valgām, it kā aizmiglotām acīm, priecīgi vidžerēdama.
Klausies, — es beidzot ierunājos, — ja mēs tagad neliksimies zinis par brīvē atlaistajiem dzīvniekiem, viņi drīz vien būs tā izbadējušies, ka gribēs iet meklēt barību, līdz ar to problēma būs atrisināta. Manuprāt, līdz rītam viņi visi būs projām.
Atlikusi dienas daļa pagāja kā murgos. Mēs nedrīkstējām barot brīvē palaistos dzīvniekus, tāpēc sagatavojām ēdienu vienīgi tiem, kas paredzēti līdzņemšanai, bet izbadējušies zvēriņi un putni, kuriem bija jāpaliek tepat, redzēdami mūs nesam ēdiena bļodas, svilpodami, brēkdami, vidžerēdami metās mums pretī, sadrūzmējās pie kājām, sēdās uz barības galda un, satupuši rindās, cerīgi lūkojās uz mums. Mēs izjutām gandrīz nepārvaramu vēlēšanos viņus pabarot, tomēr vajadzēja nocietināt sirdis un nelikties par viņiem zinis. Vienīgais mierinājums bija pārliecība, ka nākamajā dienā bads piespiedīs nabaga dzīvniekus doties meklēt barību mežos un pļavās.
Tomēr otrā rītā, izgājuši pabarot līdzņemamos radījumus, atradām visus zvēriņus un putnus turpat nometnē, tiesa, viņi gan izskatījās tādi kā nomākti, aizkaitināti, ne tik mundri kā iepriekšējā dienā. Taču viņi apsveica mūs ar tādu prieku un sajūsmu, ka mēs gandrīz padevāmies un jau gribējām viņus pabarot. Tomēr laikā atguvāmies un no jauna nocietinājām sirdis, izlikdamies viņus neredzam pat tad, kad nabaga dzīvie radījumi sadrūzmējās mums pie kājām un bija nopietni jāuzmanās, lai nejauši kādu nesamītu.
Visā šai troksnī un jezgā nometnē ieradās kāds Indiānis, nesdams vecu ziepju kasti, kuru godbijīgi nolika zemē pašā laukuma vidū. Viņš pakāpās atpakaļ, paklupa un gandrīz uzkrita virsū garām ejošai kariamai, izslējās un noņēma no galvas salmu cepuri.
Buenos dias, senor, — viņš sveicināja, — es jums atnesu jaunu bicho.
Ak debestiņ, — ievaidējās Džekija, — ari tas vēli
Tu esi nokavējies, draugs, — es bēdīgi atteicu. — Es vairs negribu bichos.
Indiānis raudzījās manī sarauktu pieri.
Bet, senjor, jūs taču sacījāt, ka pirksit bichos, — viņš iebilda.
Es zinu, bet tas bija pirms revolūcijas. Tagad es vairs nedrīkstu pirkt, jo nevaru ņemt bichos sev līdzi… Kuģi neiet. — Es norādīju uz dzīvnieku baru, kas klīda pa nometni. — Redzi, man bija jāpalaiž vaļā visi šie bichos.
Indiānis neizpratnē lūkojās apkārt.
Bet viņi jau nav nekur aizgājuši, — viņš sacīja.
Tev taisnība. Taču viņi aizies. Tā nu iznāk, man ļoti žēl, bet es vairs nevaru pirkt.
Indiānis cieši raudzījās manī. Viņš laikam skaidri zināja, ka es degu nepacietībā ātrāk ieskatīties ziepju kastē, lai uzzinātu, kāds bicho ir tajā.
Tas ir labs bicho, — viņš pieglaimīgi bilda, — ļoti jauks bicho, muy bravo, muy venenoso{… Man bija grūti viņu noķert.
Kas tas par bicho? — es neizturēju un iejautājos.
Indiānis uzreiz atdzīvojās.
Sis bicho ir liels retums, senjor, un muy, muy ve- ncnoso, — viņš sacīja, zibinādams melnās acis, — tas ir cascabel [52] , turklāt neticami liels. Aizkaitināts viņš tā rībinās kā tūkstoš zirgu.
Es piesardzīgi aizskāru kasti ar zābaka purngalu, un tūlīt no iekšienes atskanēja raksturīgais troksnis, ar kādu klaburčūska piesaka sevi pasaulei un pauž savu niknumu un ļaunos nolūkus. Patiešām jāatzīst, ka kla- burčūskas izdotā, šalcoši brikšķošā skaņa ir ļoti neparasta: jūs dzirdat dīvainu čukstu, kas pieņemas stiprumā un pāraug sprakstēšanā, un jums liekas, kaut kur šauj spēļu musketes. Sāda skaņa biedē vairāk nekā parastā čūskas šņākšana, jo tajā it kā saklausāma ļaunprātība, neapvaldīts niknums, kas kūsā kā raganas katls.
Tomēr, — bēdīgi sacīju, — es to nevaru pirkt, mans draugs.
Indiānis izskatījās pavisam sašļucis.
Un pat par desmit gvarani ne?
Es papurināju galvu.
Par astoņiem gvarani, senjor?
Nē, man ļoti žēl, es to nevaru pirkt.
Indiānis nopūtās, sapratis, ka neko nepanāks.
Nu tad es jums atstāšu bicho tāpat, man viņu nav kur likt, — indiānis sacīja un, saņēmis no manis cigarešu paciņu, lavierēdams starp daudzajiem putniem, kas klaiņāja pa nometni, gāja projām, bet mēs palikām stāvam ar klaburčūsku.
Ko mēs tagad iesāksim ar čūsku? —- Džekija vaicāja.
Ierakstīsim lentē viņas klabēšanu un tad palaidīsim, lai iet, — es atteicu, — viņa klab visai interesanti. Droši vien tā ir krietni liela čūska.
Dažādu iemeslu dēļ mēs todien nevarējām ierakstīt klaburčūskas izdotās skaņas.
Nākamajā rītā atbrīvotie dzīvnieki vēl arvien atradās pie mums, un tikai pēc tam, kad veselu stundu bijām tos gaiņājuši prom, daži beidzot atskārta, ka mēs tos nebarosim, un sāka izklīst. Tad mēs iznesām ārā skaņu ierakstu aparātu, nolikām klaburčūskas tuvumā, uzstādījām izdevīgā vietā mikrofonu un viegli uzsitām pa ziepju kasti. No iekšpuses nenāca neviena skaņa. Es uzsitu vēlreiz. Klusums. Nu es piedauzīju pamatīgi, bet panākumu nebija.
Vai čūska būtu beigta? — Džekija brīnījās.
— Tā viņas allaž dara. Sie sasodītie radījumi taisa negantu troksni līdz tam brīdim, kamēr viņu tuvumā noliek skaņu ierakstu aparātu, pēc tam no viņiem ir tikpat daudz trokšņa, cik no beigtas žirafes.
Es vieglit pagāzu kasti un jutu, ka čūska slīd pa kastes dibenu. Tas līdzēja: klaburčūska sāka ātri klabēt, skaņu aparāta zaļā adata svārstījās un trīcēja, pierakstot pārsteidzoša stipruma skaņu. Trīs reizes es pagāzu kasti, un katrreiz čūska atbildēja ar pieaugošu niknumu. Tad mums pietika, mēs izslēdzām aparātu, bet čūska pa to laiku bija tā iedegusies dusmās, ka no kastes tagad skanēja nepārtraukta klaboņa un tarkšķi kā no ložmetēja.
Tagad viņu var laist ārā, — es sacīju, paņēmis mačeti.
Tu taču nelaidīsi čūsku ārā te, mūsu nometnē? — Džekija izbijusies jautāja.
Nav ko baidīties. Es viņu iebukņīšu, un viņa laidīsies prom uz purvu.
Kā rādās, čūska ir briesmīgi aizkaitināta. Pielūko, lai viņa patiešām dodas uz purvu.
—' Pietiek nervozēt, tagad paej tālāk sānis, — es sacīju ar aizvainotu pašpārliecību.
Džekija atkāpās drošā vietā, bet es pamēģināju nocelt kastei vāku. Tas nenācās viegli, jo indiānis bija to pienaglojis ar neticamu daudzumu lielu, sarūsējušu naglu. Beidzot man izdevās iegrūst šķirbā mačetes galu, es spiedu no visa spēka, prāva daļa vāka atlūza un aizlidoja sānis. Es atviegloti uzelpoju, bet tūlīt pat izdarīju nepiedodamu muļķību: noliecos pie kastes, lai čūsku apskatītu. Ja es teiktu, ka čūska šajā brīdī bija nikna, jums rastos nepilnīgs priekšstats. Viņa, burtiski, vārījās aiz niknuma, un, kad mana seja liecās viņai pretī, čūska strauji šāvās augšup ar atplestu rīkli.
Nekad nebūtu ticējis, ka klaburčūska spēj uzbrukt upurim, metoties stāvus augšup, jo biju iedomājies, ka viņa, tāpat kā citas čūskas, uzbrūkot raujas uz priekšu. Pārbijies un ne mazumu pārsteigts, es ieraudzīju čūskas strupo, grubuļaino, ananasam līdzīgo galvu šaujamies uz augšu pretī manai sejai. Plaši atplestā mute rāpulim bija rozā krāsā, mitra, bet zobi, kas man bailēs rādījās tik lieli kā tīģera nagi, karājās ārā, sagatavoti nāvīgam triecienam.
Es atlēcu atpakaļ tik zibenīgi veikli, ka ar mani varētu sacensties — bet ne pārspēt — vienīgi jauns ķengurs spēku pilnbriedā. Nelaimīgā kārtā atlētiskais efekts tika sabojāts, jo cs aizķēros aiz mačetes un smagi nogāzos zemē.
Čūska izlīda no kastes, savijās kā pulksteņa atspere un, galvu izslējusi, sāka tik ātri klabināt asti, ka astes gala ādas gredzeni izplūda neskaidrā plankumā.
Nu tagad iebukņī viņu, un viņa laidīsies prom uz purvu, — Džekija sarkastiski sacīja.
Man šobrīd nebija vēlēšanās apmainīties ar Džekiju dzēlīgiem jokiem. Es devos sameklēt garu nūju, tad atgriezos pie klaburčūskas, lai pamēģinātu viņu piespiest pie zemes un paņemt rokā. Bet rāpulis manu nodomu izjauca. Viņš divreiz uzbruka nūjai, kas viņam tuvojās, pēc tam tik steidzīgi un draudīgi locījās man pretī, ka es biju spiests vēlreiz atkārtot pirmītējo baleta lēcienu.
Čūska tagad bija briesmīgi satracināta, un — pats ļaunākais! — mums nekādi neizdevās viņu iebiedēt vai kaut kā apmānīt, lai viņa atstāj nometnes laukumu. Mēs sviedām čūskai ar zemes pikām, bet viņa tikai saritinājās un klabēja. Tad es uzgāzu viņai virsū spaini ūdens. Bet rāpuli tas acīmredzot saniknoja vēl vairāk, jo nu viņa atritinājās un locījās pie manis. Visvairāk mani kaitināja tas, ka mēs nedrīkstējām atstāt čūsku nometnē, lai viņa aiziet, kad pati vēlas. Mums bija tik daudz ko darīt, bet neviens darbs neveicas, ja pastāvīgi jāuzmanās, lai neuzmītu virsū četras pēdas garai kla- burčūskai. Turpat Pū un Kajs bija piesieti, un es baidījos, ka čūska nepielien tiem klāt un kādu nesakož. Gribot negribot man bija jāatzīst, ka pašreiz visprātīgākais ir satracināto čūsku ātri un nesāpīgi nogalēt; kamēr Džekija ar nūju centās pievērst sev rāpuļa uzmanību, es tam veikli piezagos no mugurpuses, notēmēju un ar mačeti nocirtu galvu. Čūskas mute plātījās vēl veselu minūti pēc tam, kad galva bija atdalīta no ķermeņa, bet, piedurot kociņu čūskas ribām, pat pēc pusstundas varēja novērot vieglas muskuļu kontrak- cijas.
Nogalētā čūska man likās visai neparasta; kā zināms, klaburčūskas, lai cik saniknotas, vispirms saritinās gredzenā un tikai tad uzbrūk, turpretim šis satracinātais rāpulis bez mazākās vilcināšanās atritinājās un locījās uz manu pusi, sagatavojies kost. Es nezinu, vai čūska ar iztaisnotu ķermeni spētu man iekost, bet izdarīt tādu eksperimentu es nevēlējos.
Nākamajā dienā liela daļa dzīvnieku bija nozuduši, tomēr daži vēl arvien klimta pa nometni.
Ap pusdienas laiku ieradās ziņnesis no radiostacijas un pastāstīja, ka amerikānim izdevies ar viņiem uzņemt sakarus; Asunsjonā karadarbība šobrīd esot pārtraukta, tā ka pēcpusdienā viņš izsūtīšot pie mums savu lidmašīnu.
Mēs sākām drudžaini saiņot atlikušās mantas, pa starpām mierinādami Paulu, kas staigāja mums līdzi no istabas istabā, grūti pūzdama un sāpīgi šņukstēdama, — mūsu tūlītējā aizbraukšana plosīja viņas sirdi.
Sapakojušies steidzīgi ieturējām lenču un tad no jauna ķērāmies pie darba, lai ievietotu līdzņemamos dzīvniekus ceļojuma krātiņos. Visi labprāt, bez iebildumiem gāja iekšā jaunajās mītnēs, vienīgi Pū turējās pretī — viņš laikam bija iedomājies, ka jaunais krātiņš ir kāda smalka spīdzināšanas ierīce. Sākumā mēs mēģinājām viņu ievilināt, metot krātiņā burkānus, bet viņš tos veikli izķeksēja ar saviem garajiem «mākslinieka» pirkstiem un kāri apēda, pats palikdams ārpusē. Mums nebija laika ilgāk ar viņu noņemties, es sagrābu Pū aiz čupra, ar otru roku pieturēju viņa plato dibenu un pašu iemetu uz galvas kastē, lai gan viņš brēca ka aizkauts un ar visām četrām ķepām krampjaini ķērās kur patapdams. Krātiņā viņš saņēma no mums olu un tūlīt apsēdās, lai filozofiskā mierā to izsūktu; turpmāk viņš mums vairs nesagādāja nekādas raizes.
Pa to laiku pie Paulas bija sanākušas viņas meičas, un tagad visas pulciņā nošļukušas, bēdīgas stāvēja ap mums kā bērinieki kapsētā. Paulai pa vaigiem nerimtīgi, aizvien pieaugošā daudzumā tecēja asaras, sabojājot viņas kosmētiku, bet, tā kā raudāšana viņai sagādāja acīm redzamu baudījumu, es tai nepiegriezu vērību.
Piepeši Paula mūs visus nobiedēja, izgrūzdama tik skaļu nopūtu, kāda darītu godu Hamleta tēva garam, tad aizkapa balsī izsaucās: — Tas brīdis ir klāt! — Un tūlīt nolija vesels Niagāras ūdenskritums asaru.
Kaut kur debesīs mēs saklausījām tālu lidmašīnas motora rūkoņu, tai pašā brīdī pie mājas piebrauca kravas mašīna. Kamēr es tajā lādēju iekšā mūsu mantas un dzīvniekus, visas meitenes pēc kārtas apkampa Dže- kiju, beidzot arī Paula spieda viņu pie savām varenajām, asaru slacītajām krūtīm. Kad pienāca mana kārta, par laimi, meitenes nevēlējās mani apkampt, viņas tikai paspieda man roku un viegli paklanījās kā augstdzi- mušam princim.
Paula saņēma manu roku abās savējās un piespieda sev pie vēdera, tad pacēla uz mani asarām noplūdušo seju.
— Adios, senor,x — viņa sacīja, un no melnajām acīm ritēja lielas asaras. — Laimīgu ceļu jums un jūsu senjorai. Ja dievs vēlēs, jūs vēl atgriezīsieties Cako.
Tad kravas mašīna lēkādama brauca projām pa putekļaino ceļu; mēs mājām ardievas Paulai un meitenēm, kas stāvēja kā vizuļojošs tropisko putnu bariņš, un viņas māja mums pretī, saukdamas spalgās balsīs «Adiosl».
Lidlaukā iebraucām tieši tajā brīdī, kad lidmašīna laidās zemē kā sidrabaina, mirdzoša spāre. Pēc ārkārtīgi neizdevīgas nosēšanās tā stūrēja uz mūsu pusi.
— A, jums ir gadījies tas trakais, — šoferis sacīja.
Trakais? — es pārsteigts iejautājos. — Kāds trakais?
Sis te pilots, — viņš nicīgi noteica, rādīdams ar pirkstu uz tuvojošos lidmašīnu. — Stāsta — viņš esot jucis. Nudien, viņš laikam citādi neprot nosēsties, kā vien liekot lidmašīnai lēkāt kā briedim.
No kabīnes izlīda pilots — drukns maza auguma polis sirmiem matiem, maigu, neizteiksmīgu seju kā Baltajam bruņiniekam grāmatā «Alise brīnumzemē». Ar maziem rokas svariem viņš nosvēra mūsu bagāžu, uti es ar šausmām uzzināju, ka tās svars par dažiem kilogramiem pārsniedz lidmašīnai pieļaujamo.
Tas nekas, — pilots smaidīdams mūs mierināja. — Es domāju — lidmašīna tiks galā.
Mēs salādējām lidmašīnā ceļasomas, tad ierausāmies paši, bet šoferis krāva man klēpī citu uz cita krātiņus ar līdzņemamiem dzīvniekiem. Augšējie būri atradās vienā līmenī ar manu galvu. Zāra, kas pirms pusstundas bija atteikusies no savas pudelītes, tagad piepeši atskārta, ka ir izsalkusi, — ieķērusies režģī, viņa sāka nežēlīgi brēkt; es biju spiests izņemt viņu ārā un ielikt Džekijai klēpī, lai nomierinās.
Pilots padarbojās ar vadības ierīcēm; kad motors sāka rūkt, viņš pasmaidīja un nopriecājās kā bērns.
Ļoti grūti, — viņš sacīja, jautri iesmiedamies.
Minūtes piecas mēs braukājām pa lidlauku visos virzienos, kamēr atradām pietiekami sausu pacelšanās vietu. Pilots piedeva gāzi, un lidmašīna šūpodamās un palēkdamās joņoja pa zāli. Mēs atrāvāmies no zemes paša pēdējā brīdī, gandrīz aizskardami koku galotnes lidlauka malā; pilots noslaucīja sviedrus no pieres.
—- Esam pacēlušies, — viņš kliedza man ausī. — Tagad mums vienas rūpes, kā laimīgi nosēsties.
Zem mums pletās bezgalīgs līdzenums, tīts svelmainā dūmakā. Lidmašīna nosvērās uz sāniem, izlīdzināja gaitu — un mēs jau lidojām virs upes, kas vizēja kā izkusis metāls, līkumodama pretī neskaidri mirgojošam apvārsnim, kur atradās Asunsjona.