Monasterio ciems atradās jūdzes četrdesmit no Bue- nosairesas, uz turieni mēs braucām ar vilcienu.
Kad aiz muguras bija palikušas pilsētas pēdējās mājas, abpus dzelzceļa pletās bezgalīga pampa, piebārstīta rasas lāsītēm. Gar uzbērumu platā joslā auga kāds tītenis, viss vienos spilgti zilos ziedos, starp kuriem pazuda auga sirdsveidīgās lapas.
Monasterio izrādījās sīks ciematiņš, līdzīgs Holivudas butaforijām, kādas izgatavo filmām par mežonīgajiem Rietumiem. Četrstūrainu māju pulciņš nekārtīgā rindā iejoza dubļainu, riteņu un zirgu pakavu izdangātu ciema ielu. Uz stūra atradās veikals-krodziņš, kura plauktos bija neticams daudzums dažādu preču, sākot ar cigaretēm un džinu un beidzot ar žurku slazdiem un haki krāsas matraču drānu. Ārā pie slitas dižā- jas vairāki zirgi, kamēr to -īpašnieki veikalā iedzēra un pļāpāja. Tie lielākoties bija pamaza auguma plecīgi vīri brūnām, krunkainām sejām, piķa melnām acīm un garām, no tabakas nodzeltējušām karalienes Viktorijas laika ūsām. Viņi nēsāja tipisku peonu ietērpu: melnus, krunkotus puszābakus ar nelieliem piešiem; bombachas — platas, maisveidīgas bikses, kas nokarājās virs puszābakiem līdzīgi golfa biksēm; blūzveida kreklu ar spilgtas krāsas kakla lakatiņu; melnu, apaļu cepurīti ar šaurām, priekšpusē uz augšu uzliektām malām un gumijotu lentu pakauša daļā, lai cepure turētos galvā. Viņu platās ādas jostas bija apkaltas ar sudraba vainadziņiem, zvaigznēm un citiem rotājumiem; pie jostas karājās īss, parocīgs nazis.
Kad mēs iegājām veikalā, vīri pagriezās uz mūsu pusi un mūs nopētīja — bez naida, ar nepārprotamu interesi. Mēs viņus sveicinājām spāņu valodā kā nu prazdami, un viņi plati smaidīja un pieklājīgi atņēma.
Es nopirku cigaretes, mēs izgājām ārā un sākām gaidīt Karlosu un Rafaelu.
Drīz bija dzirdama aizjūga žvadzēšana, pakavu di- poņa, riteņu troksnis —1 uz ceļa parādījās mazi divriči, kuros sēdēja mūsu kādreizējais tulks ar savu brāli Karlosu.
Rafaels mūs vētraini apsveica, brilles viņam zibēja kā bākas ugunis; viņš mūs iepazīstināja ar brāli.
Karloss bija garāks par Rafaelu un, pavirši uzskatot, likās arī pilnīgāka auguma. Viņa bālajā, mierīgajā sejā ar mazajām, tumšajām acīm un spīdīgi melnajiem matiem bija kaut kas aziātisks.
Kamēr Rafaels lēkāja ap mums kā satraukts gailēns, steidzīgi, nesaprotami kaut ko stāstīdams, Karloss rāmi un lietpratīgi iekrāva ratos mūsu somas, tad iesēdās pats un pacietīgi gaidīja mūs iekāpjam. Kad sēdējām ratos, viņš viegli papliķēja ar grožiem zirgu sānus, mīlīgi pa'klakšķināja ar mēli, un divriči ripoja projām.
Mēs braucām apmēram pusstundu pa lauku ceļu, kas taisns kā bulta veda cauri milzīgi plašai zālainei.
Sur tur līdz ceļiem zālē slinki ganījās ap simt govju lieli ganāmpulki, virs tiem riņķoja tārtiņi smailiem, melnbaltiem spārniem. Ar ūdeni pilnajos ceļmalas grāvjos starp lekniem ūdensaugiem peldēja nelieli pīļu bariņi} mums tuvojoties, putni ar troksni' savēcināja spārnus un cēlās gaisā.
Pēc brīža Karloss parādīja ar roku uz priekšu, kur pampu zaļumā melnēja mežs kā tumšas klintis.
Sekunda, — viņš sacīja un pasmaidīja, — pēc desmit minūtēm būsim tur.
Cerams — mums tur patiks, — es jokoju.
Rafaels paraudzījās manī, aiz briļļu stikliem plaši
ieplestajās acīs bija neizpratne un sašutums.
Ak tu tētītl — viņš pārsteigumā iesaucās. — Jums tur noteikti patiks, Džerij. Sekunda ir mūsu estansija.
Sekunda bija gara, zema, balti nobalsināta māja jaukā vietā starp lielu ezeru un biezu eikaliptu un Libānas ciedru mežu. No mājas aizmugures logiem pavērās skats uz rāmu, pelēcīgu ezeru gaišzaļā pampu ielokā, priekšējie logi izgāja uz angļu parku, kur vīdēja nezālēm aizaudzis celiņš ar apcirptu krūmu rindām un mazu papardēs un sūnās paslēpušos avotiņu. Dažuviet starp ģeometriskas formas puķu dobēm, kurās bija sabiruši spīdīgi apelsīni, ciedru ēnā blāvi mirgoja statujas. I,īdzīgi ledus vižņiem tēraudpelēkajos ūdeņos peldēja nielnkakla gulbju bari, bet niedrājos rosījās platknābja ibisi kā lieli rožu pušķi starp zaļiem meldriem. Parka vēsumā virs avotiņa lidinājās kolibri; starp apelsīnu kokiem un pa celiņu, krūtis izriezuši, cienīgi pastaigājās mūrniekputni, bet puķu dobēs kā zagšus steidzīgi barojas mazi balodīši ar violetām ačelēm.
Sai dieva un cilvēku aizmirstajā nostūrī valdīja miers un klusums, ko reizēm pārtrauca vienīgi aprauts mūr- niekputna kliedziens vai klusa spārnu švīkstoņa, mazajiem balodīšiem ielaižoties eikaliptos.
Kad bijām iekārtojušies un izkravājuši mantas, sanācām dzīvojamā istabā, lai apspriestos par mūsu turpmākajiem nodomiem.
Vispirmām kārtām es vēlējos nofilmēt nandu — Dien- vidmerikas strausu, Āfrikas strausa radinieku. Sekunda bija viena no tām nedaudzajām estansijām Buenosai- resas tuvumā, kur vēl sastopami savvaļā dzīvojoši nandu bari. Jau Buenosairesā es par to tiku ieminējies Rafaelam, tagad gribēju zināt, vai ir kāda iespēja atrast šādu baru un to nofilmēt.
Esiet bez rūpēm, — Rafaels mierīgi sacīja. — Mēs abi ar Karlosu to nokārtosim.
Jā, — Karloss piekrita, — pēcpusdienā iesim meklēt nandu.
Varbūt jūs vēlaties uzņemt filmā, kā peoni ķer nandu? — Rafaels ievaicājās.
Kā tad viņi tos ķer?
Ar senu paņēmienu… ar boleadorām [54] … nu, jūs jau zināt — ar virknē sasietām trim akmens bumbām.
Cik interesanti! — es sajūsmināts iesaucos. — To nu gan es gribētu nofilmēt.
Viss būs, kā nākas, — Karloss apgalvoja. — Pēcpusdienā mēs izbrauksim ar ratiem, peoni dosies jāšus uz zirgiem. Mēs atradīsim nandu, peoni tos noķers, bet jūs filmēsiet. Labi?
Brīnišķīgi! — es sacīju. — Bet, ja šodien mēs nandu neatradīsim, vai tad rīt arī vēl pamēģināsim?
Nu protams, — Rafaels atteica.
Mēs meklēsim un meklēsim, kamēr atradīsim, — Karloss apstiprināja, un abi brāļi viens otram uzsmaidīja.
Pēc lenča, riteņiem čirkstot mitrajā granti, uz ceļa parādījās mazie divriči. Karloss vadīja pajūgu, reižu reizumis viegli uzšaudams ar grožiem pelēkajiem zirgiem. Rati apstājās iepretī verandai, Karloss nolēca zemē un pienāca pie manis; lielie, labi barotie pelēči stāvēja nokārtām galvām, domīgi kodīdami laužņus.
Vai esat gatavs, Džerij? — Karloss ievaicājās.
Jā, esmu gatavs. Vai pārējie jau gabalā?
Jā, viņi kopā ar Rafaelu devās ceļā jāšus… Mums būs seši peoni. Vai pietiks?
Pilnīgi. Vēl tikai jāpagaida mana sieva, — es sacīju, cerīgi lūkodamies apkārt.
Karloss apsēdās uz mūra sētiņas un aizdedzināja cigareti.
Vienmēr iznāk gaidīt uz sievietēm, — viņš filozofiski piezīmēja.
Liels, dzeltens tauriņš lidoja pāri zirgu galvām un piepeši sastinga gaisā virs pelēču ausīm, acīmredzot noturēdams tās par neparastām, matainām arona nūjām.
Pelēči spēji sapurināja galvas, un tauriņš aizlidoja skurbiem zigzagiem.
Uz tumšajiem ciedriem lielā ātrumā lidoja kolibri; pēkšņi mazais lidonis apstājās, pašāvās collas sešas atpakaļ, pagriezās un ienira zemā, vēja šūpotā ciedra zara, kur, gavilējoši iepīkstēdamies, noķēra zirnekli, tad aizspurdza starp apelsīnu kokiem.
Džekija iznāca verandā.
Hallo! — viņa jautri iesaucās. — Jūs jau gatavi?
Jā! — mēs ar Karlosu vienā mutē atsaucāmies.
Vai visu paņēmi līdz? Kinokameru, filmas, ekspo- nometru, gaismas filtru, trijkāji?
Jā, visu, — es droši attraucu, — nekas nav pali- . cis, nekas nav aizmirsts.
Vai lietussargu paņēmi? — viņa tincināja.
Nudien nē, to esmu aizmirsis. — Es griezos pie Karlosa: — Jums ir lietussargs, ko man aizdot?
Lietussargs? — izbrīnījies pārjautāja Karloss.
Jā gan, lietussargs.
Kas tas ir — lietussargs? — Karloss vaicāja.
Man bija ^oti grūti tā uzreiz paskaidrot, kas ir lietussargs.
Nu, tas ir kaut kas tāds, kas pasargā no lietus.
To var sakļaut, ja lietus nav, — Džekija sacīja.
Kad līst, to atkal atver.
Lietussargs izskatās līdzīgs sēnei.
Ā! — Karloss izsaucās, seja viņam noskaidrojās. — Tagad es zinu.
Tātad jums ir lietussargs?
Karloss uzmeta man pārmetošu skatienu.
Protams… es jau teicu, ka mums viss ir.
Viņš iegāja mājā un iznesa spilgtas krāsas papīra
japāņu saulessardziņu, uz pusi mazāku par velosipēda riteni.
Vai derēs? — Karloss apjautājās, lepni virpinā- dams saulessardziņu, tā ka visas krāsas saplūda neskaidrā aplī.
Varbūt jums ir kaut kas lielāks?
Lielāks? Lielāka gan nav. Kam jums tas vajadzīgs, Džerij?
Lai filmēšanas laikā nosegtu kinokameru, citādi filma saulē pārāk sakarsīs.
Ak tā! — Karloss atteica. — Tad jau šis pats ir labs diezgan. Es to turēšu.
Mēs iesēdāmies divričos, Karloss uzšāva pelēčiem ar
grožiem un pašmaukstināja. Zirgi smagi nopūtās, un rati sāka ripot.
Abās pusēs ceļam auga milzu eikalipti, kam lieli mizas gabali bija atlupusi, sariezušies un atklāja baltus, spīdīgus stumbrus. Eikaliptu lielajos zaros rēgojās augstas mudžeklīgi savītu zariņu kaudzes, kas atgādināja siena gubiņas, — tās bija garastaino Kvēkera papagai- llšu kopējās ligzdas. Sie slaidie, zāles zaļie putni, čirkstēdami un satraukti klaigādami, lidinājās starp zariem; kad mēs braucām garām, saulē zvīļodami, viņi metās lejā savos plašajos komunālajos mājokļos.
— Nū-u! Nū-u! — Karloss skaļi mudināja zirgus, un pelēči aizvainoti nosprauslājās, uzņemdami gausu riksi.
Garā eikaliptu gatve izbeidzās — mūsu priekšā pavērās zeltainā, pēcpusdienas saulē margojošā pampa. Tagad pajūgs brauca pa mitru zāli, līkumodams starp milzu dzelkšņiem; katrs dzelkšņu krūms bija tik augsts kā jātnieks uz zirga, stīvs un nekustīgs, līdzīgs fantastiskam, dzeloņiem klātam kandelabram ar spilgti sarkanām ziedu svecēm zaros.
Mūsu tuvošanās iztraucēja alu pūci, kas dejoja sava mājokļa priekšā kā mazs, pelēks spoks: divi soļi uz vienu pusi, divi — uz otru; pauze, lai mūs pavērotu ar zeltainajām acīm; pēc tam galvas šūpošana uz vienu sānu, uz otru, ātra galvas kratīšana augšā, lejā; beidzot palēciens — un putns atrāvās no zemes, — klusām, mīkstām spārnu vēdām, viegls kā mākonis, tas tagad riņķoja gaisā.
Rati ļodzīdamies rībināja arvien tālāk pampā, kas stiepās pretī apvārsnim kā rāma, līdzena zeltainu zāļu jūra ar atsevišķiem noēnotiem laukumiem vietās, kur dzelkšņi auga biezāk. Sur tur virs līdzenā plašuma vīdēja tumši vilnīši — mazas birztalas ar vēju izlauzītiem, mu- džeklīgiem kokiem, kuru pavēnī atpūtās lopi. Debesis bija spilgti zilas, un tajās lēni, cienīgi kā gliemeži pa loga rūti slīdēja lieli, pūkaini gubu mākoņi. Dzelkšņu puduri parādījās arvien biežāk, un zirgiem vajadzēja mest sarežģītus līčločus, lai izvairītos no tiem un nesadurtos. Ratu riteņi dragāja trauslos, viegli lūstošos augus, un šis troksnis atgādināja spēļu šauteņu sprakstēšanu. Zirgiem gandrīz vai no kāju apakšas izlēca zaķis un cilpoja prom, bet pēc brīža apstājās, saplūz- dams ar iebrūnajiem dzelkšņiem.
Tālu priekšā mēs ieraudzījām mazītiņus, tumšus cilvēku stāvus, izraibotus krāsainiem punktiem .,. mūsu peonus zirgos.
Sastājušies pulciņā garajā zālē, viņi mani gaidīja. Viņu zirgi ne brīdi nestāvēja mierā — nepacietīgi purināja galvas un cilāja kājas. Vīri smējās, pļāpāja, brūnajās sejās laistījās priecīgs satraukums; zirgi mīņājās, un jātnieki šūpojās seglos, saulē dzirkstīja viņu platās, ar sudraba rotājumiem apkaltās jostas.
Karloss iebrauca ar ratiem vīru vidū, pelēči apstājās un nolaistām galvām smagi elsa aiz piepūles. Kopā ar peoniem Karloss izstrādāja mūsu pasākumu plānu: peoni sadalīsies divās grupās, katra, izretinājusies garā rindā, jās abās pusēs ratiem, kuri atradīsies centrā. Tikko parādīsies nandu, abas grupas centīsies tos ielenkt un trenks pretī ratiem, lai es putnus varētu uzfilmēt.
Kad vispārējā kņada bija mazliet pierimusi, es griezos pie Karlosa:
Kā jūs domājat — vai mēs redzēsim kādu nandu?
Karloss paraustīja plecus.
Es domāju gan, — Rafaels sacīja, — viņš vakar esot dažus redzējis. Nu, un, ja nandu nebūs te, viņi būs kaimiņu potrero [55] .
Karloss pašmaukstināja zirgiem, tie uztrūkās no pussnaudas un rāvās uz priekšu, rati sāka kustēties, zem riteņiem krakšķēdami lūza dzelkšņi.
Bijām pabraukuši ne vairāk par piecdesmit pēdām, kad viens no peoniem — tas, kurš atradās vistālāk priekšā, — skaļi, stiepti uzaurēja un sāka satraukti māt ar rokām, rādīdams uz kādu sevišķi biezu dzelkšņu puduri tālāk priekšā.
Karloss strauji apturēja pelēčus, mēs uzkāpām uz sēdekļa, lai ielūkotos sarkanā ziedu dūmakā tītajā dzelk- snājā. Pirmajā brīdī neko nevarējām saskatīt, bet tad piepeši Karloss sagrāba manu roku un parādīja.
•— Tur, Džerij, redzat? Nandu …
Pašā dzelkšņu biežņā starp pelēkbaltiem stiebriem es pamanīju kustību — kaut kas liels tur līkumodams lauzās uz priekšu. Peoni pa to laiku bija sākuši puduri
aplenkt, pēkšņi viens no viņiem, stāvēdams uz seglu kāpšļiem, kaut ko kliedza un māja ar roku.
Ko viņš saka, Kārlos? — es jautāju.
Viņš teic, tur esot nandu ar mazuļiem, — Karloss atbildēja un, sarāvis grožus, palaida pelēčus rikšos; rati lēkādami un rībēdami traucās gar pudura malu.
Tur, kur izbeidzās dzelksnājs un sākās zāle, Karloss apturēja.
Tagad uzmanieties, Džerij, viņi nāks ārā no šis puses, — viņš sacīja.
Mēs sēdējām, cieši vērodami augsto dzelkšņu sienu, ieklausīdamies stiebru krakšķēšanā zem zirgu_ pakaviem. Piepeši liels dzelkšņu krūms spēcīgi sašūpojās, nokrakšķēja un nogāzās, bet pāri tā dzeloņainajiem zariem ar gaisīgu vieglumu, gluži kā baletdejotāja uz skatuves, zaļajā zālē ielēca nandu. Tas bija liels nandu tēviņš; mirkli putns palika stāvot, un mes varējām viņu apskatīt. Nandu bija līdzīgs mazam, pelēkam strausam, ar melniem raibumiņiem uz galvas un pie kakla. Taču ne galva, ne kakls viņam nebija kaili un neglīti kā strausam, bet skaisti apspalvotij arī nandu acīs nebija strausiem raksturīgā, padumjā izteiksme, gluži otrādi — tās bija lielas, valgas un gudras. Nandu bija apstājies, lai papētītu apkārtni, tad piepeši mus ieraudzīja. Putns strauji sagriezās kā vilciņš un lieliem
soļiem bēga projām pampā, kakls bija pastiepts uz priekšu, lielās pēdas pie katra soļa gandrīz skāra galvu. Tā vien likās — nandu skrien palēkdamies, it kā viņam kāju vietā būtu lielas atsperes, kas ik brīdi viņu pamet gaisā. Stāvus izslējies, viņš bija apmēram piecarpus pēdas augsts, bet tagad, skrienot rikšojoša zifga ātrumā, ķermenis, kājas un izstieptais kakls veidoja pludlīniju.
Viens no peoniem, izlauzies cauri dzelkšņiem, ieauļoja zālājā pēdas divdesmit atstatu no bēgošā putna, nu mums bija reta izdevība vērot, kā nandu pūlas izvairīties no vajātāja. Tikko nandu ieraudzīja zirgu un jātnieku, putns augstu uzrāva galvu, uz mirkli it kā sastinga gaisā vienā no saviem apbrīnojamiem lēcieniem, tad strauji apcirtās un, nezaudējot sākotnējo ātrumu, ņēmās skriet pretējā virzienā. Tagad nandu joņoja zigzagiem — sešpēdu lēciens pa labi, tāds pats pa kreisi; no mugurpuses viņu varēja noturēt par milzīgu, spalvām klātu vardi.
Tieši tajā brīdī, kad Karloss gribēja pabraukt uz priekšu, parādījās otrs nandu. Tas bija mazāks, arī pelēkā krāsā, tikai gaišākā; putns izlēca no dzelkšņiem pa eju, ko bija izlauzis pirmais nandu, un apstājās zālē.
— Lūk, tā ir mātīte, — Karloss čukstēja. — Redziet, viņa ir mazāka.
Nandu mātīte varēja mūs redzēt, taču viņa neloba prom lielā ātrumā, kā bija darījis tēviņš, bet stāvēja, mīņādamās no vienas kājas uz otru, un vēroja mūs lielām, izbiedētām acīm. Drīz mēs atminējām vilcināšanās iemeslu: cauri dzelkšņu krūmiem steidzās šurp viņas perējums — vienpadsmit mazi nandu, dažas dienas veci. Cālēniem bija apaļš, pūkains ķermenītis, uz pusi mazāks par futbolbumbu, tas balstījās uz resnām, paīsām kājelēm ar lielām uz āru vērstām pēdām. Viņu pūkas bija dzeltenbrūnā krāsā ar glītām, zilpelēkām svītrām. Izslējušies visā augumā, mazie nandu varēja būt ap pēdu augsti. Gāzelēdamies viņi iztipināja no dzelkšņu meža un sadrūzmējās pie mātes lielajām kājām, skaļi, spiedzīgi čiepstēdami, spožās ačeles lūkojām apkārt bez bailēm.
Nandu māte no augšas palūkojās uz mazuļiem, viņa, jādomā, nevarēja zināt, vai šajā kustīgajā, svītrainajā,
lapseņu spietam līdzīgajā jūklī ir visi viņas mazuļi, vai kāds nav pazudis. Tad viņa pagriezās un bēga projām pa zāli. Nandu māte skrēja lēni, augstu paceltu galvu, smagi likdama lielās kājas uz zemes. Mazuļi rindiņā joza nopakaļus, atdarinot mātes kustības; tas bija jocīgs skats — nandu māte šajā brīdī atgādināja klīrīgu vecmeitu, kas steidzas uz autobusu un grib izskatīties pēc iespējas cienīgāka, velkot pa zāli sev līdzi svītrotu putnu spalvu boa.
Kad nandu ģimene bija izzudusi skatienam un Džekija dūdojošām skaņām gana apjūsmojusi mazos putnēnus, Karloss paskubināja zirgus; mēs braucām tālāk cauri dzelkšņiem.
Drīz mēs sastapsim vēl citus nandu, lielos putnus, 1— Karloss teica, un tūlīt mēs ieraudzījām Rafaelu uz zirga auļojam pie manis; zēns vēcināja cepuri, koši sarkanā šalle plīvoja aizmugurē. Viņš lauzās cauri dzelksnājam un apturēja zirgu līdzās mūsu pajūgam; satraukti žestikulēdams, viņš kaut ko steidzīgi bēra spāņu valodā.
Karloss griezās pie mums, acis viņam spīdēja.
Rafaels saka — tur esot daudz nandu, mums jābrauc uz turieni, viņš ar vīriem ielenks putnus, un tie skries mums garām.
Rafaels aizauļoja pie pārējiem jātniekiem, lai pateiktu, kā ikvienam no viņiem jārīkojas, bet Karloss trenca rikšiem pelēčus cauri durstīgajiem dzelkšņiem.
Mēs izdrāzāmies pampas plašumos un rībinājām tālāk, ratiem stipri kratoties, ka es baidījos •— nupat, nupat tie apgāzīsies. Karloss, saliecies uz priekšu, šaustīja ar grožiem zirgu kustīgos dibenus un spalgiem kliedzieniem mudināja tos skriet vēl ātrāk. Smailspārņu tārtiņu pāris, kas ar savu melnbalto spalvojumu zaļajā zālē iztālēm atgādināja domino kauliņus, uzmanīgi vēroja mūsu tuvošanos, tad piepeši paskrēja pēdas sešas uz priekšu, viegli palēcās un uzlidoja gaisā; putni riņķoja virs mums, raibos spārnus plivinādami un kliegdami: «Tero … tero … tero …» — lai bridinātu no mums pampas dzīvniekus.
Izliecies bīstami tālu ārā no zvalstīgajiem ratiem, es ieraudzīju kādu pusjūdzi atstatu mūsu jātniekus; izretinājušies garā ķēdē, viņi gaidīja mūs piebraucam paredzētajā vietā. Saule tagad nežēlīgi karsēja, zirgi bija slapji nosvīduši, bet apvārsni aizklāja svelmaina, mirgojoša dūmaka kā aizsvīdis stikls.
Karloss ar rāvienu apturēja zirgus.
Tepat būs labi, Džerij. Kinokameru uzstādīsim, lūk, tur, — viņš sacīja, rādīdams ar roku. •— Nandu skries garām no šīs puses.
Mēs izrausāmies no ratiem, es nesu kinokameru un trijkāji, Karloss soļoja pa priekšu^ bruņojies ar mazo papīra saulessardziņu. Džekija palika sēžam ratos, turēdama pie acīm tālskati, lai mūs brīdinātu, kad parādīsies nandu.
Mēs ar Karlosu atgājām jardus piecdesmit no ratiem, līdz kādai vietai, no kurienes bija labi pārredzama plaša zāles josla starp divām lielām dzelkšņu audzēm; tur es uzstādīju kinokameru, noteicu eksponēšanas ilgumu un iestādīju asumu, kamēr Karloss turēja virs manis smieklīgo saulessardziņu, kuram vajadzēja pasargāt kameru no sakaršanas; tālumā mēs izdzirdām kliedzienus, tur peoni trenca zirgus dzelkšņu džungļos. Tad iestājās klusums. Mēs sēdējām nekustēdamies, un abi tārtiņi, vairākkārt pariņķojuši, no jauna nolaidās zemē mūsu tuvumā, paskrēja pa zāli uz vienu, otru pusi, tad apstājās, aizdomīgi mūs vērodami.
Džekija nekustīgi sēdēja ratos, cepure bija atsviesta pakausī, pie acīm tālskatis. Pelēči stāvēja nokārtām galvām, reizumis pārnesdami ķermeņa svaru no vienas kājas uz otru līdzīgi pavecām oficiantēm restorānā ap slēgšanas laiku. Es jutu, ka man pār seju un muguru tek sviedri, krekls nepatīkami lipa pie miesas.
Piepeši Džekija norāva no galvas cepuri un sāka ar to vicināt šurpu turpu, vienlaicīgi viņa izkliedza kaut kādus man domātus rīkojumus. Tai pašā mirklī tārtiņi palēcās un cēlās spārnos, viņi riņķoja virs mūsu galvām, skaļi klaigādami; no tālienes bija dzirdama lūstošu dzelkšņu krakstēšana, zirgu pakavu smagā dipoņa un peonu satrauktie kliedzieni. Tad no biezokņa izskrēja nandu.
Nekad es nebūtu ticējis, ka putns, kas dzīvo uz zemes, spēj kustēties tikpat ātri un graciozi kā putns gaisā, taču šodien to redzēju pats savām acīm.
Astoņi nandu, izveidodami kaut ko līdzīgu V burtam, skrēja, cik jaudas. Viņu garās kājas kustējās tādā ātrumā, ka saplūda neskaidrā plankumā, un bija saskatāmas tikai tai īsajā brīdī, kad triecā's lejup pret zemi, ķermenim raujoties uz priekšu. Kakli putniem bija izstiepti, gandrīz pilnīgi iztaisnoti, spārni viegli atšāvu- šies no ķermeņa, nedaudz nolaisti uz leju. Cauri tār- tiņu klaigām bija skaidri dzirdama nandu kāju ātrā, ritmiskā būkšķēšana pret akmenscieto zemi. Ja nandu skrietu bez trokšņa, varētu iedomāties, ka viņi slīd uz riteņiem — tik ātras un vieglas bija viņu kustības.
Putni arvien vēl skrēja, cik jaudas, kad negaidot no dzelksnāja izrikšoja divi peoni, nelabi bļaudami, un tūlīt notika kas gluži neticams. Visi nandu nolaida astes, it kā vairīdamies no sitiena pa muguru, un ar trim lieliem, neveikliem lēcieniem pasitās sānis, lai trauktos uz priekšu divreiz ātrāk nekā līdz šim. Putni nozuda tālumā pārsteidzošā ātrumā. Peoni auļoja tiem nopakaļus, un es ievēroju, ka viens no viņiem noraisīja pie jostas piesietās boleadoras.
Vai tik viņi nedomā gūstīt putnus turpat uz vietas, Kārlos? No tāda attāluma es nevaru filmēt.
Nē, nē, — Karloss mani mierināja, — viņi tos aplenks un dzīs atpakaļ pie mums. Iesim pie ratiem… tur ir pavēnis.
Cik ilgā laikā viņi putnus aplenks?
Apmēram pēc piecām minūtēm.
Mēs atgriezāmies pie ratiem, kur Džekija satraukta lēkāja augstajā sēdeklī, viņa turēja tālskati pie acīm un centās kaut kādiem nesaprotamiem kliedzieniem uzmundrināt attālos medniekus. Uzstādīju kameru paēnā pie ratiem, pats apsēdos līdzās Džekijai.
Kas tur notiek? — es jautāju, jo tagad peoni un nandu atradās tik tālu, ka tos tik tikko varēja saredzēt.
Aizraujoši, vai ne? — Džekija jūsmoja, ciešāk saspiezdama pirkstos tālskati, ko es grasījos viņai-atņemt. — Nudien, ārkārtīgi interesanti. Vai tu redzēji, kā viņi skrēja? Es nezināju, ka nandu spēj tik ātri skriet.
Ļauj paskatīties.
Labi, labi, tūlīt. Es tikai vēl mazdrusciņ palūkošos… Ak, ak, nē, nē, tu tikai skaties..,
Kas noticis?
Putni mēģināja izlauzties, bet Rafaels vēl laikā pamanīja… Nu paskaties uz šo, kas tur skrien.,. Vai kaut ko tādu esi redzējis?
— Nē, — es godīgi atzinos, — bet varbūt tu ļausi man paskatīties?
Beidzot es neizturēju, atņēmu Džekijai tālskati un iestādīju sev vajadzīgo asumu. Ieraudzīju nandu starp dzelkšņiem izmisīgi bēguļojam un vairāmies ar tādu vieglumu un grāciju, ko varētu apskaust Ikviens profesionāls futbolists. Peoni svaidījās šurpu turpu, cenzdamies turēt putnus ciešā pulciņā, viņi dzina tos atpakaļ. Tagad visiem peoniem rokās bija boleadoras; es redzēju mirgojam garo virvju galos piesietās bumbas, kad vīri tās virpināja sev virs galvas. Nandu saskrēja kopā biezā jūklī, pagriezās un joza uz mūsu pusi; peoni gavilēdami dzina zirgus tiem nopakaļus.
Es atdevu tālskati Džekijai un rausos ārā no ratiem, lai sagatavotu kinokameru. Nepaguvu iestādīt asumu, kad parādījās nandu; putni skrēja ciešā pulciņā tieši uz mums. Ap septiņdesmit jardu atstatu viņi mūs pamanīja, un tūlīt visi kā viens šāvās taisnā leņķī sānis, turklāt darīja to tik precīzi un saliedēti, it kā jau iepriekš rūpīgi izmēģinājuši. Nandu cieši pa pēdām drāzās peoni; zirgu pakavi mētāja melnas zemes pikas; virs vīru galvām ar asi svelpjošu skaņu virpuļoja bolea- doras, aprakstīdamas blāvi margojošus apļus. Spalgie kliedzieni, zirgu pakavu dipoņa, boleadoru šmīkstē- šana — visi šie trokšņi aizšalca mums gar ausīm un noklusa tālumā. Vienīgi tārtiņi nemitīgi riņķoja virs mūsu galvām, satraukti klaigādami.
Džekija ratos steidzīgi komentēja:
— Rafaels ar Eduardo nogriežas pa labi… nandu vēl arvien skrien… ā! … viens metas projām pa labi un Eduardo viņam pakaļ… ai, tagad viss bars izjūk… nu viņi izklīst uz visām pusēm .. tagad tos vairs nesadzīs kopā… viens no vīriem gatavojas mest boleado- ras… āre, garām… skat, skat, kādu pagriezienu izdara šis nandu… bet, dieva dēļ, ko tas tur dara… griežas apkārt… skrien atpakaļ… Rafaels viņam seko… skrien atpakaļ… skrien atpakaļ…
Es nupat biju aizdedzinājis cigareti, bet man vajadzēja to mest zemē un steigties pie kinokameras, jo nandu bija tuvu; dzirdēju, kā krakšķēdami lūst dzelkšņi zem lielā putna kājām. Manuprāt, vajadzēja paiet vismaz stundas ceturksnim, iekams peoni ielenks putnus, tāpēc es gan biju uzvilcis kinokameru, bet nebiju iestādījis asumu, ne arī noteicis eksponēšanas laiku. Nokavēto labot tagad bija par vēlu, jo putns joņoja mums pretī vismaz ar divdesmit jūdžu ātrumu stundā. Es pagriezu kameru, noķēru putnu skatu meklētājā un nospiedu pogu, nebūdams drošs par panākumiem. Filmēt sāku, kad nandu, Rafaela vajāts, atradās ap simt piecdesmit pēdu no manis. Vajātāja tiešais tuvums putnu acīmredzot ļoti satrauca, jo nandu laikam nepamanīja ne ratus, ne kinokameru, kurā es viņu redzēju joprojām joņojam man taisni virsū. Putns nāca arvien tuvāk un tuvāk, pamazām piepildīdams skatu meklētāju; es dzirdēju, ka Džekija ratos virs manis reizēm klusu iekliedzas. Nandu strauji traucās man pretī un tagad jau piepildīja visu skatu meklētāju. Es biju noraizējies, jo putns laikam vēl arvien neredzēja ne mani, ne kinokameru, un es nudien nevēlējos, lai divsimt mārciņu smagais nandu lielā ātrumā iedrāžas man krūtīs; noskaitījis īsu lūgšanu, turēju pirkstu uz slēdža un gaidīju, kas notiks. Beidzot nandu laikam bija mani ieraudzījis, jo acīs viņam parādījās kaut kāds smieklīgs pārbīļa skatiens, muskuļi saspringa, viņš strauji metās sānis pa kreisi un izzuda manam skatienam. Es piecēlos un noslaucīju sviedrus no pieres.
Džekija ar Karlosu, atrazdamies drošībā ratos, skatījās manī, acis iepletuši.
Cik tuvu nandu pienāca? — es jautāju, jo filmējot tas bija grūti nosakāms.
Viņš nogriezās, lūk, tur, pie tā zāļu cera, — Džekija sacīja.
Es izmērīju ar soļiem attālumu no trijkāja līdz zāles ceram. Iznāca nepilnas sešas pēdas.
Straujais pagrieziens izrādījās nandu liktenīgs, jo Rafaels atradās tik tuvu, ka pat šī niecīgā novirzīšanās deva vajātājam iespēju medījumu panākt. Rafaels, trenkdams putās nodzīto zirgu, trakā ātrumā aizjoņoja garām bēgošajam putnam un pagrieza viņu atpakaļ pretī kinokamerai. Nandu traucās atpakaļ, un šoreiz man viss bija sagatavots filmēšanai. Boleadoru šmīk- stēšana kļuva arvien skaļāka, līdz beidzot pārgāja garā svilpienā. Virve ar bumbām lidoja pa gaisu kā kūlēja sprigulis un veikli, līdzīgi astoņkāja rokām, aptinās bēgošajam putnam ap kājām un kaklu. Putns paskrēja vēl pāris soļu, bet virve savilkās ciešāk, un viņš nogāzās zemē, izmisīgi sizdamies ar kājām un spārniem.
Rafaels priekā skaļi uzgavilēja, piejāja putnam līdzās, aši nolēca no zirga un cieši sagrāba nandu aiz kājām, vairīdamies no lielajiem nagiem, kas, neuzmanīgi rīkojoties, viegli uzšķērstu vajātājam vēderu.
Nandu brīdi pacīnījās, tad aprima.
Karloss, priecīgi lēkādams ratu sēdeklī, ar skaļiem, gari stieptiem kliedzieniem paziņoja pārējiem peoniem par mūsu veiksmi, tie pieauļoja pie ratiem, un mēs visi ņēmāmies aplūkot medījumu.
Tas bija liels putns spēcīgām, muskuļotām kājām kā baletdejotājai. Spārnu kauli turpretim bija smalki un miksti, viegli lokāmi kā klūdziņas. Milzīgās acis ar garām, biezām filmzvaigznes skropstām aizņēma gandrīz visu vaigu. Nandu bija ļoti lielas, spēcīgas pēdas ar četriem pirkstiem, vidējais pirksts bija pats lielākaisj ar garu, līku nagu. Neatkarīgi no tā, vai nandu sper ar kāju uz priekšu vai atpakaļ, lielais nags vienmēr pirmais skar pretinieku'un kā ass nazis ietriecas miesā. Nandu spalvas bija samērā garas, pelēkā krāsā, tām bija kaut kāda līdzība ar garām papardēm.
Kad es biju nandu pietiekami apskatījis un uzņēmis pāris tuvplāna kadru, mēs noraisījām boleadoras viņam no kakla un kājām. īsu brīdi putns palika zālē guļot, tad pēkšņi šāvās augšā un lieliem lēcieniem arvien ātrāk un ātrāk joņoja projām pa dzelkšņiem.
Mēs apgriezām pajūgu un braucām atpakaļ uz Se- kundu; bija pienācis laiks ieturēt maltīti. Peoni smiedamies un pļāpādami jāja līdzās, ^aulē mirdzēja viņu apkaltās jostas, tīkami šķindēja zirgu iemaukti un laužņi. Zirgi bija nosvīduši, tāpēc izskatījās melni, viņi noteikti bija noguruši, tomēr rikšoja mājup viegli un mundri, reizumis kā kaitēdamies pagrūstījās ar purniem, grasīdamies kost. Mūsu pelēči turpretim, visu pēcpusdienu dīki nostāvējuši ilksīs, vilkās uz priekšu lēni, it kā ar pēdējiem spēkiem.
Aiz. mums palika milzīgā, bezgala plašā, zeltainā pampa. Tālumā no zāles pacēlās divi melnbalti punkti, es saklausīju pampas balsi — brīdinošo kliedzienu visiem tās iemītniekiem, allaž modro tārtiņu saucienu: «Tero… tero… teroterotero…»