Tuvojās aizbraukšanas diena. Ļoti nelabprāt mēs atstājām Sekundu, aizvezdami sev līdz šeit saķertos dzīvniekus: bruņnešus, oposumus un vairākus interesantus putnus. Braucām atpakaļ uz Buenosairesu ar vilcienu, dzīvnieki mums ceļoja līdzi bagāžas vagonā.
Ar jauniegūto papildinājumu mūsu nelielā dzīvnieku saujiņa tagad sāka izskatīties kā īsta kolekcija, tā vairs neatgādināja zooveikalu pēc izpārdošanas. Tomēr mums vēl arvien bija ļoti maz putnu, un tas man nedeva mieru, jo es zināju, ka Argentīnā dzīvo dažas ārkārtīgi interesantas putnu sugas.
Dienu pirms aizbraukšanas no Buenosairesas es piepeši atcerējos kādu sarunu ar Bebitu un nolēmu viņai piezvanīt.
Bebita, jūs stāstījāt man par kaut kādu putnu veikalu te Buenosairesā, vai ne?
Par putnu veikalu? Ak jā, vienu tādu veikalu es zinu. Tas ir kaut kur pie stacijas.
—- Vai jūs varētu mani uz turieni aizvest?
Nu protams. Atbrauciet pie manis uz lenču, pēc tam aizbrauksim uz to vietu.
Pēc ieilguša lenča mēs visi trīs — Bebita, Džekija un es iekāpām taksometrā un traucāmies pa platajām ielām uz stacijas rajonu, kur vajadzēja būt putnu veikalam. Galu galā mēs to atradām pie kāda liela laukuma, gar kuru rindojās simtiem sīku veikaliņu, kuros bija gaļa, saknes un citi pārtikas produkti.
Putnu veikals bija liels, un, mums par prieku, arī Izvēle tajā bagātīga. Lēnām mēs staigājām pa veikalu, ar patiku ielūkodamies būros, kur rosījās visāda lieluma, dažādas formas un dažādu krāsu putni. Mūsu tuvumā allaž turējās veikala īpašnieks, pēc izsknfa līdzīgs neveiksmīgam smagsvara cīkstonim, ar alkatību spīdumu melnajās acīs.
\
Vai jūs zināt, ko gribat pirkt? — Bebita man jautāja.
Jā, es zinu, ko gribu, bet man ir svarīgi uzzināt, cik tas maksā. Manuprāt, šis te veikalnieks plēsīs bargu naudu.
Bebita, stalta, eleganti ģērbusies, šķelmīgi pavērās druknajā veikalniekā. Viņa novilka cimdus, kārtīgi nolika tos uz putnu barības maisa, tad veltīja veikalniekam starojošu smaidu. Viņš nosarka un pateicībā nolieca galvu. Bebita griezās pie manis.
Viņš liekas ļoti jauks, — Bebita sacīja, un viņa patiešām tā arī domāja.
Es vēl nebiju iemācījies kā Bebita saskatīt ko jauku cilvēkos, kuri man no pirmā acu uzmetiena liekas spējīgi par puskronu pārdot savu miesīgo māti, un ar izbrīnu palūkojos uz nesimpātisko putnu veikala īpašnieku.
Nu nē, — es beidzot atteicu, — man viņš nepavisam neliekas jauks.
Bet es esmu pārliecināta, ka viņš ir ļoti labs cilvēks, — Bebita pastāvēja uz savu, — parādiet man tikai, kurus putnus jūs vēlaties pirkt, un es pati ar viņu runāšu.
Šādā veidā kārtot darījumu, manuprāt, bija pilnīgi aplami, tomēr es vēlreiz ar Bebitu apstaigāju būrus un parādīju viņai tos putnus, kuri bija sevišķi reti un kurus uzlūkojot vien sirds man priekā gavilēja. Tad Bebita man pajautāja, cik esmu nodomājis par tiem maksāt, un es nosaucu samērā augstu, bet ne pārmērīgu cenu. Bebita aizslīdēja pie veikalnieka, vēlreiz samulsinādama viņu ar savu smaidu, un maigā, mīlīgā balsī — tā laikam jārunā ar eņģeli! — ieminējās par putnu pirkšanu.
Kamēr Bebita maigi dūdoja un veikala īpašnieks, viņā klausīdamies, laiku pa laikam, dedzīgi iestarpināja: — Si, si, senora, — mēs abi ar Džekiju apstaigājām veikala tumšākos, mazāk apmeklētos stūrīšus. Pēc minūtēm divdesmit atgriezāmies pie Bebitas. Viņa vēl arvien stāvēja starp netīrajiem būrīšiem kā no debesīm nokāpusi dieviete, bet veikala īpašnieks sēdēja uz maisa un slaucīja no sejas sviedrus. Viņa «si, si, senora», kas pavadīja Bebitas runu, tagad likās zaudējuši sākotnējo entuziasmu un skanēja visai nedroši. Pēkšņi veikala īpašnieks paraustīja plecus, noplātīja rokas un pasmaidīja, Bebita raudzījās viņā mīļi — kā māte uz dēlu.
i Bueno, —- viņa sacīja, —< muchlsimas gracias, genor\ [56]
De nada, senora, [57] — viņš atteica,
Bebita griezās pie mums.
Es jums tos putnus nopirku.
Ļoti labi. Cik man jāmaksā?
Viņa nosauca summu, kas bija tikai ceturtā daļa no tās, ko es biju apņēmies maksāt.
Bebita, tā taču ir aplaupīšana, — es neticīgi bildu.
Nē, nē, manu zēn, visi šie putni te ir bieži sastopami, būtu liela muļķība pārmaksāt. Bez tam es taču sacīju, ka veikalnieks ir ļoti jauks cilvēks, un, redziet, viņš, man par prieku, samazināja cenu.
Padodos, — es rāmi atteicu. — Varbūt jūs būtu ar mieru doties man līdzi nākamajā ekspedīcijā, ko? Ar jums man ietaupītos daudz mārciņu.
Nieki, tie ir nieki, — Bebita smiedamās iebilda, — ne jau es jums ietaupīju mārciņas, to izdarīja šis vīrs, par kuru jūs tik nelāgi domājāt.
Es cieši paraudzījos Bebitā, tad cienīgi atkāpos, lai atlasītu vajadzīgos putnus un ievietotu būros. Kad tas bija paveikts, uz letes izauga vesels kalns brūnā papīrā ietītu krātiņu. Es samaksāju veikalniekam, mēs apmainījāmies daudziem gracias, tad es ar Bebitas palīdzību iejautājos, vai viņam dažkārt nav pārdodamas arī savvaļas pīles un zosis.
Nē, pīļu un zosu gan viņam neesot, bet viņš varot parādīt tām radniecīgus putnus, kas varētu senjoru interesēt.
Veikalnieks mūs izveda ārā pa sāndurvīm pie nelielas tualetes telpas. Atrāvis durvis, viņš norādīja uz diviem putniem, kas tur sarāvušies čurnēja; es tikko neiekliedzos aiz sajūsmas, jo manā priekšā bija divi netīri, novārguši, bet vēl arvien skaisti melnkakla gulbji. Tēlotā vienaldzībā es tos apskatīju. Abi putni bija briesmīgi vāji, tiktāl novārdzināti, ka viņiem laikam bija viss vienalga, viņi vairs nejuta baiļu. Citā reizē es nekad nebūtu iedomājies pirkt tik nespēcīgus putnus, bet
melnkakla gulbji man bija ļoti vajadzīgi, un šī bija pēdējā iespēja tos iegūt. Ja arī gulbjiem būtu jānobeidzas, es domāju, es sirsnīgi vēlētos, lai viņi nomirst aprūpēti; man bija nepanesama doma, ka šiem skaistajiem putniem jānonīkst līdzās klozeta podam.
Bebita atkal metās kaujā, un pēc nelielas kaulēšanās ar īpašnieku gulbji bija mani. Nu radās jaunas rūpes: veikalniekam nebija pietiekami liela būra, kurā gulbjus ievietot, lai varētu pārnest mājās. Galu galā mēs sada- būjām divus maisus un ielikām katrā pa putnam, atstājot galvas ārā.
Savākuši bagātīgo pirkumu, gājām ārā, veikalnieks klanīdamies mūs pavadīja. Uz ielas es kaut ko iedomājos.
Bet kā mēs tiksim līdz Belgrano? — es jautaju.
Paņemsim taksometru, — Bebita atteica.
Katrā padusē man bija pa gulbim, un es jutos tā, kā droši vien jutās Alise slavenajā kroketa mačā ar fla- mingiem.
Neviens taksometrs mūs neņems ar tādu kravu, — es iebildu, — viņi nedrīkst pārvadāt dzīvniekus… Mums jau tā ir gadījies.
Pagaidiet, es dabūšu taksi, — Bebita teica un aizsteidzās pāri ielai, kur stāvēja taksometru rinda; viņa izvēlējās mašīnu ar visnesimpātiskāko, neglītāko šoferi un lika piebraukt tai vietā, kur mēs stāvējām.
Šoferis apjucis brīdi noskatījās uz abiem maisiem, no kuriem kā pitoni rēgojās ārā gulbju kakli, tad griezās pie Bebitas.
Tie ir bichos, — viņš sacīja, — mums aizliegts pārvadāt bichos.
Bebita viņam uzsmaidīja.
Ja jūs nezināt, ka tie ir bichos, neviens jums nevar pārmest, — viņa paskaidroja.
Bebitas smaids šoferi manāmi atbruņoja, bet viņš vēl arvien "šaubījās.
Katrs taču redz, ka tie ir bichos, — viņš iebilda.
Redzami ir tikai šie divi, — Bebita sacīja, rādīdama uz gulbjiem, — bet, ja tie ir ielikti bagāžas kastē, jūs tos neredzat.
Šoferis neticīgi kaut ko nomurmināja.
Labs ir, bet atcerieties: es neesmu neko redzējis. Ja mašīnu ceļā aizturēs, es visu noliegšu.
Un tā mēs braucām taksometrā uz Belgrano, gulbji atradās bagāžas kastē, bet priekšējais sēdeklis bija piekrauts ar būrīšiem, no kuriem skanēja čivināšana un spārnu švīkstoņa. **
— Kā jums izdodas panākt, ka šoferi dara to, ko jūs gribat? — es vaicāju. — Dažreiz viņi atsakās vest mani vienu pašu, kur nu vēl kopa ar dzīvniekiem.
Bet viņi taču ir tik jauki, — Bebita sacīja, sirsnīgi nolūkodamās uz šofera resno kaklu, — viņi vienmēr labprāt palīdz.
Es nopūtos; Bebitai piemita kaut kāda īpaša burvība, kurai neviens nespēja turēties pretī. Taisni jābrīnās: ja viņa izteica smieklīgu apgalvojumu, nosaucot par godavīru tādu cilvēku, kas drīzāk izskatījās pēc izbēguša cietumnieka, tad šis cilvēks, kā par spīti, arī patiešām pārvērtās no nelieša par godavīru. Tas mani ļoti pārsteidza.
Pēdējā brīdī nopirktie dzīvnieki mums sagādāja ievērojamas grūtības. Lai viņus varētu nogādāt uz kuģa nākamās dienas pēcpusdienā, bija jāpagatavo pienācīgi būri, un tas nebija viegli. Steidzīgi piezvanījām Karlo- sam un Rafaelam, viņi abi ieradās kopā ar brālēnu Enriki. Tad visi kopā steidzāmies uz tuvāko koktirgo- tavu; kamēr es uz papīra zīmēju man vajadzīgo būrīšu shēmas, galdnieks ar ripzāģi aši sazāģēja finiera gabalus pēc dotajiem izmēriem. Pēc tam mēs atspērušies stiepām sagatavoto kokmateriālu uz Belgrano, kur no tā vajadzēja pagatavot būrus.
Pusdivpadsmitos vakarā ceturtā daļa putnu bija ievietoti būros. Tā vien rādījās, ka vajadzēs strādāt visu nakti, tāpēc mēs aizsūtījām Džekiju atpakaļ uz viesnīcu, lai no rīta, kad paši būsim pārguruši, viņa būtu spirgta un varētu apkopt dzīvniekus. Karloss devās uz tuvējo kafejnīcu, no turienes viņš atnesa karstu kafiju, veģus un pudeli džina. Ēzdami un dzerdami turpinājām darbu.
Desmit minūtes pirms divpadsmitiem pie ārdurvīm atskanēja klauvējiens.
Tas, — es sacīju Karlosam, — būs pirmais neapmierinātais kaimiņš, kurš gribēs noskaidrot, kāda velna pēc mēs te dauzām ar āmuriem nakts laikā… Ej labāk tu, pēc džina man ar spāņu mēli nepavisam lāgā vairs nevedas.
Karloss drīz atgriezās, kopā ar viņu ienāca kāds kalsns cilvēks ar brillēm; viņš stādījās priekšā kā misters Hāns, Daily Mirror Buenosairesas korespondents.
Esmu dzirdējis, ka jums ar lielām grūtībām izdevies aizbēgt no Paragvajas revolūcijas, varbūt jūs būtu ar mieru man kaut ko par to pastāstīt, — viņš skaidroja.
Labprāt, — es viesmīlīgi sacīju, noliku viņam priekšā būri, uz kā apsēsties, un pielēju glāzi ar džinu. — Ko jūs gribētu uzzināt?
Viņš aizdomīgi paostīja džinu, pirms nosēšanās ielūkojās būrī, tad izņēma piezīmju bloku.
Itin visu, — korespondents apgalvoja.
Es stāstīju par mūsu Paragvajas ceļojumu, un manu gleznaino vēstījumu pavadīja āmuru klaudzēšana, zāģa žņirkstoņa un pat skaļa nolamāšanās spāņu valodā, par ko parūpējās Karloss, Rafaels un Enrike.
Beidzot misters Hāns nolika piezīmju bloku.
Man liekas, — viņš sacīja, — jūsu stāstā es vislabāk iejutīšos tad, kad būšu vēl iedzēris džinu un iešu talkā jums un jūsu jautrajiem draugiem.
Un tā mēs — Karloss, Rafaels, Enrike, es pats un Daily Mirror Buenosairesas korespondents, džina, kafijas, veģu un dziesmu spirdzināti, visu nakti naglojām būrus. Pulksten pussešos rītā, kad vēra vaļā pirmās kafejnīcas, mūsu darbs bija galā. Uz ātru roku es vēl mazliet iedzēru kafiju, tad aizvilkos uz viesnīcu, lai dabūtu atpūsties, pirms vajadzēs kravāties uz ostu.
Mūsu mašīna ar Karlosu un Rafaelu kravas kastē uz mantu kalna, bet mani un Džekiju kabīnē apstājās piestātnē pie kuģa pulksten pustrijos. Līdz četriem gandrīz visi cilvēki, kas atradās ostā, ieskaitot vairākus ieinteresētus garāmgājējus, bija apskatījuši mūsu atļaujas bagāžas izvešanai. Puspiecos mums tika paziņots, ka mēs drīkstam nest kravu uz klāja.
Bet tad sekoja notikums, kas varēja tūlīt pat darīt galu ne tikai mūsu ekspedīcijai, bet ari izbeigt manu turpmāko dzīvi. Kuģī tika iekrautas milzīgas ķīpas ar ādām, taču neizprotamā kārtā celtnis tās virzīja tieši pāri tam trapam, pa kuru mums vajadzēja nest augšā dzīvniekus. Es izkāpu no mašīnas, paņēmu rokās būri ar pērtiķīti Kaju un gribēju pateikt Karlosam, lai viņš nes Zāru, kad piepeši kaut kas briesmīgi smags kā liel-
gabala lādiņš iebelza man pa muguru, pasvieda gaisā un nometa uz mutes zemē pēdas divdesmit tālāk no tās vietas, kur biju stāvējis. Tas bija briesmīgs trieciens. Lidodams gaisā, es pat nevarēju iedomāties, kas būtu varējis man tik smagi iebelzt. Atsitos pret zemi un apmetu kūleni. Mugura man bija gluži nejūtīga, kreisā kaja mežonīgi sāpēja, es biju pārliecināts, ka tā ir lauzta, pats trīcēju pie visām miesām un pat nevarēju
nostāvēt, kad pārbiedētais Karloss mēģināja mani uzdabūt kājās. Pagāja piecas minūtes, iekams es varēju stāvēt taisni, un, sev par lielu prieku, atskārtu, ka mana kāja nav lauzta. Arī pēc tam vēl rokas man tik stipri trīcēja, ka es nespēju noturēt cigareti, un Karlosam vajadzēja palīdzēt. Kamēr es sēdēju, pūlēdamies nomierināties, Karloss pastāstīja, kas bija noticis. Celtņa vadītājs pacēla no piestātnes kārtējo ķīpu ar ādām, tomēr tā neatradās pietiekami augstu. Krava nevirzījās virs smagā koka trapa, bet ar lielu sparu triecās pret to un kopā ar trapu izlidoja krastā; tur es saņēmu smago belzienu. Laimīgā kārtā nāvi nesošais lādiņš trāpīja mani tad, kad tā lidojums jau gandrīz bija beidzies, citādi es būtu pārlūzis divās daļās kā nogatavojies banāns.
— Jāsaka gan, — es drebošā balsī teicu Karlosam, — tādas atvadas no Argentīnas es nebiju gaidījis.
Beidzot dzīvnieki bija laimīgi nogādāti uz klāja un pārsegti ar brezentiem; mēs varējām iet lejā smēķējamā istabā, kur bija sanākuši visi mūsu draugi. Mēs iedzērām uz atvadām un parunājāmies; tās bija jautras, nenozīmīgas sarunas — kā jau tādās reizēs, kad sarunu biedri zina: šķiršanās ir neizbēgama.
Pienāca atvadu brīdis, mūsu draugiem vajadzēja atstāt kuģi. Mēs stāvējām pie treliņa, noskatīdamies, kā viņi cits pēc cita nokāpa pa trapu un nostājās krastā pulciņā mums pretī. Atri biezējošā krēslā mēs vēl saskatījām Karlosa plato seju un viņa sievas spīdīgos, tumšos matus; Rafaelu un Enriki ar pakausī atgrūstām gaučo cepurēm; Mariju Renē Mersedesu, kura vicināja kabatlakatiņu, viņa šajā mijkrēslī vairāk nekā jebkad atgādināja gani Drēzdenes galerijas gleznās; un beidzot Bebitu — staltu, skaistu un mierīgu. Kuģim atstājot krastu, līdz mums atplūda viņas skanīgā balss:
— Laimīgu ceļu, bērni, neaizmirstiet mūs atkal apciemoti
Mēs apsolījām, mādami ardievas, bet mūsu draugi pamazām izzuda krēslā; un tad gaisu satricināja visskumjākā skaņa pasaulē^ zems, drūms sirēnas pūtiens — kuģa atvadu sveiciens.