Kuģis uzmanīgi iebrauca ostā; atbalstījušies pret reliņu, mēs vērāmies Buenosairesas panorāmā, kas lēnām pavērās mūsu priekšā. Zem spilgti zilās debess kā daudzkrāsaini stalagmīti slējās debesskrāpji ar neskaitāmiem saulē zaigojošiem logiem.
Kamēr mēs aizgrābti lūkojāmies šajā ainavā, kuģis pietauvojās koku rindām norobežotā piestātnē; virs mums izauga milzīgas ēkas, to žalūzijai līdzīgie atspulgi šūpojās melnajā, viļņotajā ūdenī.
Mūsu pārdomas par moderno arhitektūru iztraucēja kāds cilvēks, tik pārsteidzoši līdzīgs Ādolfam Menžū [2] , ka es vienubrīd pat sāku šaubīties, vai esmu ieradies pareizajā Amerikas kontinenta galā. Izlauzies cauri žestikulējošam, aurojošam, pēc ķiplokiem smakojošam iebraucēju pūlim, kas drūzmējās uz klāja, viņš nesteidzīgi pienāca mums klāt, mierīgs un nevainojami tīrs, un mums piepeši likās neticami, ka termometrs rāda deviņdesmit grādus ēnā. [3]
Mans vārds ir Džibss, esmu no sūtniecības, — viņš smaidīdams stādījās pjiekšā. •— Es meklēju jūs pirmajā klasē, neviens man nepateica, ka jūs atrodaties še lejā.
Iekams nebijām uzkāpuši uz kuģa, mēs arī paši nezinājām, ka vajadzēs braukt te, bet pēc tam jau bija par vēlu, — es paskaidroju.
Tas gan laikam bija… e-e … mazliet neparasts ceļojums, — misters Džibss piebilda, palūrēdams uz liela auguma spāniešu zemnieku, kas sulīgi nospļāvās viņam turpat pie kājām, — it īpaši jau mitruma jums gan laikam nebūs trūcis.
Misters Džibss man tūlīt ļoti iepatikās.
Tas ir nieks, — es bezbēdīgi attraucu, — jums vajadzēja te būt vētras laikā, tad gan patiešām bija slapjš. x
Misters Džibss viegli noskurinājās.
Varu iedomāties jūsu prieku, ka beidzot nokļūsiet krastā. Viss ir kārtībā, ar muitu mēs tiksim galā viens un divi.
Manām simpātijām pret misteru Džibsu pievienojās patiesa godbijība, kad es redzēju, cik brīvi un nepiespiesti viņš izturas muitnīcā: te pasmaida, te parunā ar ierēdņiem, allaž palikdams mierīgs un laipns. Viņš izvilka no kabatām kaut kādas milzīgi lielas blankas, viscaur noraibinātas sarkaniem zīmogiem, un pēc desmit minūtēm mūsu neparastā bagāža bija dabūta cauri muitai, iznesta pa otrām durvīm ārā un sakravāta taksometros. Tad mēs joņojām pa ielām, kas likās tik platas kā Amazone, gar malām rindojās debesskrāpji, koki un glīti ierīkoti parki.
Nepagāja ne stunda kopš ierašanās pilsētā, kad jau bijām iekārtojušies jaukā dzīvoklī septītajā stāvā ar skatu uz ostu.
Misters Džibss aizbrauca uz sūtniecību, droši vien lai pirms lenča paveiktu vēl dažus brīnumdarbus; mēs palikām divi vien un varējām atpūsties no ceļojuma.
Pēc pusstundu ilga treniņa mums beidzot izdevās apgūt visai sarežģīto Argentīnas telefona izmantošanas mākslu, un nākamā stunda pagāja priecīgā noskaņojumā, apzvanot visus tos cilvēkus, kuri mums bija ieteikti, mēs viņiem paziņojām par mūsu ierašanos. Sādu ļaužu saradās krietni daudz, jo mans brālis bija kādu laiku nodzīvojis Argentīnā un, nerēķinādamies ar savu draugu vēlmēm, paziņojis mums viņu vārdus un adreses. Dažas dienas pirms aizbraukšanas no Anglijas es tiku saņēmis no brāļa pastkarti ar uzkricelētu mistisku paziņojumu: «B. neaizmirsti sameklēt Bebitu Fereiru, Calle Possadas 1503, mūsu labāko draudzeni Argentīnā. Viņa ir burvīga.» Sāda veida informāciju no brāļa es saņemu bieži.
Un tā, izpildot norādījumu, mēs piezvanījām Bebitai Fereirai. Kad Bebita pienāca pie aparāta, man piepeši likās, ka viņas balsī es dzirdu meža baloža dūdošanu. Pēc tam atklāju, ka tajā ir vēl kaut kas daudz jaukāks — meža baloža dūdošana ar humora pieskaņu.
Misis Fereira? Mans vārds ir Džeralds Darels,
Ak tā, jūs esat Larija brālis? Kur jūs atrodaties? Es divreiz zvanīju uz muitu, lai noskaidrotu, vai esat atbraukuši. Vai varat ierasties uz lenču?
Labprāt, mēs ļoti priecātos… Vai varam aizbraukt pie jums ar taksometru?
Nu protams. Atbrauciet ap vieniem. Uz redzēšanos!
Man viņa liekas neparasta sieviete, — es sacīju Džekijai, nokārdams klausuli. Tobrīd man vēl nebija ne jausmas, cik nepiedodami zemu un nepilnīgi esmu viņu novērtējis.
Pulksten vienos mēs tikām ievesti kādas klusas ielas plašā dzīvoklī. Uz galdiem gulēja daudz grāmatu — par glezniecību, mūziku, baletu, starp tām romāni un žurnāli trīs valodās. Klavieres rotāja tikpat lielā nekārtībā izsvaidītas notis, sākot ar operām un beidzot ar Sopēnu, bet uz radiolas un tai visapkārt bija izmētātas skaņu plates, to vidū Bēthovens, Nat King Kouls, Sibēliuss un Spaiks Džons. Tā vien rādījās — pat Šer- lokam Holmsam te būtu grūti gūt kaut cik pareizu priekšstatu par dzīvokļa saimnieci.
Pie vienas sienas karājās reti skaistas sievietes portrets, viņai galvā bija liela cepure. Daiļā seja izskatījās vienlaikus rāma un nebēdnīga. Tieši tāda seja varētu būt sievietei, kuras balsi es biju dzirdējis telefona klausulē.
Tu domā — tā ir viņa? — Džekija jautāja.
Ļoti var būt. Bet, man liekas, portrets ir gleznots pirms daudziem gadiem. Tagad viņa droši vien vairs tā neizskatās.
Tai pašā brīdī mēs izdzirdām gaitenī steidzīgus, noteiktus soļus, un Bebita ienāca. Es uzmetu viņai acis un tūlīt nospriedu, ka salīdzinājumā ar oriģināla seju portrets ir tās pavisam vāja kopija. Nekad vēl nebiju redzējis sievieti, kas tik ļoti līdzinātos grieķu dievietei.
Es esmu Bebita Fereira, — viņa sacīja un laikam pamanīja mūsu pārsteigumu, jo humora uguntiņa viņas zilajās acīs iemirdzējās spožāk.
Cerams — jūs neņemsiet ļaunā, ka mēs piezvanījām, — es bildu, — Larijs man ieteica uzņemt ar jums sakarus.
—- Nu protams. Es noteikti apvainotos, ja jūs to nebūtu darījis.
—. Larijs lūdza nodot jums sveicienus.
Kā klājas Larijam? Ak, viņš nudien ir īsts eņģelis! Jūs pat iedomāties nevarat, kas viņš par brīnišķīģu cilvēkul
Tikai vēlāk atklāju, ka šādiem un līdzīgiem vārdiem Bebita raksturo ikvienu, vienalga, simpātisku vai ļaunu cilvēku. Bet šajā brīdī es jutos mazliet pārsteigts, ka manu brāli salīdzina ar eņģeli. Attiecībā uz Lariju šādi vārdi, manuprāt, ir visai nepiemēroti.
Bebita mūs pilnīgi savaldzināja jau pirmajā tikšanās reizē, un kopš tās dienas mēs galvenokārt uzturējāmies viņas dzīvoklī, mielojāmies ar lieliskiem, garšīgi pagatavotiem ēdieniem, klausījāmies mūziku, pļāpājām, vārdu sakot, jutāmies brīnišķīgi.
Ļoti drīz Bebita kļuva mums neatsverams palīgs, un mēs pilnīgi paļāvāmies uz viņu. Bebitu nespēja samulsināt visneparastākie lūgumi, allaž Viņa atrada kaut kādu iespēju tos izpildīt.
Pirmo triecienu, kas iedragāja ekspedīcijas plānus, saņēmām trešajā dienā pēc ierašanās Buenosairesā. Mēs uzzinājām, ka iespējas aizkļūt līdz Ugunszemei, saudzīgi izsakoties, ir pavisam niecīgas. Aviācijas sabiedrība ar mums runāja laipni un pieklājīgi, bet nedeva noteiktas cerības. Ja mēs gribētu pagaidīt dienas desmit, varbūt kaut kas izdotos, tomēr apsolīt gan viņi nevarot. Sadrūmuši mēs bijām ar mieru gaidīt.
Tas bija Jans, kas mums ieteica veltīgi nezaudēt laiku: nav vērts īgniem un noskumušiem desmit dienas klimst pa Buenosairesu, prātīgāk ir doties nelielā izbraukumā pilsētas tuvākajā apkaimē. Jans man ir vecs draugs, ar viņu es iepazinos Anglijā kara laikā. Reiz kada entuziasma uzplūdā viņš man bija ieteicis visādā ziņā aizbraukt uz Argentīnu vākt dzīvniekus. Ja es to darītu, viņš tika apsolījis visiem spēkiem man palīdzēt, un tagad, kad mēs atradāmies Argentīnā, viņš turēja vārdu. Jans apciemoja savus radiniekus, Būtu ģimeni, kurai piederēja liela estansija piekrastes tuvumā, kādas simt jūdzes no galvaspilsētas. Ar šajā zemē raksturīgo un visiem argentīniešiem piemītošo viesmīlību Būtu ģimene lielā sajūsmā izteica vēlēšanos uzņemt mūs savā mājā.
Kādudien agri no rīta pēc mums atbrauca Būtu ģimenes automašīna. No tās iznira Jana kalsnais, izstīdzējušais stāvs; Jans mūs iepazīstināja ar skaistu blondīni, kas sēdēja priekšējā sēdeklī, — tā bija estansijas īpašnieka meita Elizabete Būta. Viņa bija loti glīta, bez tam mēs drīz atklājām, ka viņai piemīt apbrīnojama spēja gulēt: jebkurā vietā un laikā viņu bieži vien varēja redzēt cieši aizmigušu, lai kāds troksnis valdīja visapkārt. Sis neparastais talants mūs pamudināja meiteni nosaukt par Miegapeli. Pati Elizabete gan nopietni iebilda, tomēr šī iesauka viņai palika.