Argentīna ir viena no tām retajām zemēm, kur jūs bez bažām varat doties ceļā, jo, nobraucis pusceļu, redzat kā savu izejas punktu, tā arī galamērķi. Līdzena kā biljarda galds visapkārt plešas pampa, un jums liekas — tā aizstiepjas līdz pasaules galam. Vietās, kur aug dzelkšņi, pampā iekrāsoti violeti laukumiņi, šur tur pavīd atsevišķu koku tumšie silueti — citādi nekas nepārtrauc līdzeno, bezgalīgo zāles plašumu.
Kad aiz mums bija palikušas Buenosairesas priekšpilsētas ar dzeltenbālajiem un ziloņkrāsas debesskrāpjiem, kuri, sarukdami arvien mazāki un vizuļodami kā dīvaini kristāli, pamazām izplūda un izkusa apvāršņa dūmakā, mēs uzbraucām uz lielceļa, kas taisns kā bulta veda cauri visai zālainei. Vietām gar ceļa malām auga sīki krūmi bāli zaļām lapām un maziem, zeltainiem ziediņiem. Sie ziediņi bija tik niecīgi un tādā pārpilnībā,
ka, pa gabalu raugoties, saplūda kopā zeltainā miglā, it kā katru krūmu būtu apņēmis mirdzošs oreols.
Mums tuvojoties, no krūmiem izlidoja šķeltastes muš- ķērāji — mazi melnbalti putniņi ar ļoti garām astes spalvām. Šiem putniem raksturīgs īpatnējs nirstošs lidojums, pie tam katrā nirienā astes spalvas atveras un sakļaujas kā šķēru asmeņi. Sad un tad, smagi vē- zēdams strupos spārnus, ceļu pārlidoja čimango vanags, majestātiski skaists putns ar šokolādes brūnu un iepelēku apspalvojumu.
Apmēram pēc stundas brauciena mēs nogriezāmies no lielceļa uz grambaina, putekļaina lauku ceļa, gar kuru stiepās glīta sēta. Uz katra žoga stabiņa es pamanīju savādu bumbu, kas izrādījās sakaltuši dubļi; bumbas atgādināja termītu ligzdas, kādas es tiku redzējis Āfrikā, tomēr man likās visai neticami, ka termīti varētu būt sastopami tik tālu uz dienvidiem no ekvatora. Kamēr prātoju par dīvainajām bumbām, piepeši no vienas izlidoja putniņš — pēc ķermeņa formas līdzīgs Anglijas sarkanrīklītei, ar platām krūtīm un kustīgu asti. Putns bija apmēram strazda lielumā, krūtis tumšdzel- tenas, galviņa un mugura dzeltenruda. Tas bija mūr- niekputns, un, viņu ieraudzījis, es uzreiz sapratu, ka
savādās dubļu bumbas, kas greznoja sētas mietus, ir šo putnu ārkārtīgi neparastās ligzdas, ko tie uzmūrējuši. Vēlāk pārliecinājos, ka Argentīnā mūrniekputni ir vieni no parastākajiem un jaukākajiem putniem un viņu ligzdas ir neatņemama ainavas sastāvdaļa tāpat kā'milzu dzelkšņi.
Mūsu ceļš veda pretī jūrai, mēs iebraucām purvainā apvidū; tagad it visur vīdēja plati, ar ūdeni pilni grāvji, spilgti zaļie laukumi pampas zeltainajā zālē norādīja, ka tuvumā ir vēl plašāki ūdens klaidi, kurus ieskauj biezi saaugušas niedres. Mūrniekputnu, šķeltastes muš- ķeraju un čimango vietā parādījās bridējputni un ūdensputni. Palamedejas — pelnu pelēki putni tītara lielumā — spēcīgām, neveiklām spārnu vēdām cēlās gaisā un riņķoja virs mums, izgrūzdami fleitas skaņām līdzīgus svilpienus: vīap … vīap … vīap. Klusajos,' vizošajos ūdeņos bariem peldēja pīles, kas atgādināja apaļīgus biznesmeņus, kuri steidzas uz vilcienu. Tur bija pelēkie krīkļi — mazas, glītas pīlītes ar tēraudzilu knābi un melnu micīti; sarkanie Amerikas plat- knabji, smagi putni ar trulām acīm un garu lāpstveida knābi; sarkanknābja nirējpīles nevainojami spodrām, spīdīgi melnām un pelēkām spalvām un koši sarkanu, kā asinīs mērcētu knābi; mazās, dzeltenbrūnās meln- galvas pīlītes, kas kautri peldēja nedaudz iesāņus no pārējām; jāsaka gan, ka viņu šķietamā kautrība ir tīrā liekulība, jo melngalvas pīle, tāpat kā dzeguze, dēj olas svešās ligzdās, uzveļot grūto perēšanas un bērnu barošanas darbu viegli apmānāmām citu sugu pīlēm. Vietumis dumbrājā pastaigājās dzērves; seklajos ūdeņos grūstīdamies plunčojās lieli bari ibisu; šo putnu garais, līkais knābis un spīdīgi melnais, sēru tērpam līdzīgais apspalvojums it nemaz neatbilda rotaļīgajam dzīvespriekam, ar kādu ibisi vēcināja spārnus, griezās riņķī, cits citu knāba un pliķēja. Starp melnajiem ibisiem šur tur gadījās mazākas grupiņas spilgti sarkanu ibisu, kas savu radinieku tumšumā izcēlās kā purpurkvēla saulrieta strēles.
Plašākos atklātos ezeriņos peldēja melnkakla gulbju flotiles; gulbji slīdēja pa ūdens virsmu nesteidzīgā, majestātiskā cēlumā, un viņu putu baltais spalvu tērps brīnišķīgi kontrastēja ar galvas un liegi izliektā kakla zilgano melnumu.
Karalisko melnkakļu pulkā galminieku lomās grozījās koskorabas gulbji — drukni, pavisam necila izskata balti putni. Sājos pašos ezeriņos seklākās vietās gar niedrāja malu barojās nelieli flamingu bariņi. No tālienes pret zaļajām niedrēm flamingi izskatījās kā kustīgi rozā un sarkanu rožu klēpji. Lēni, prātīgi viņi bradāja pa tumšo ūdeni, noliekuši galvu un izliekuši rozā kaklu lielā burta S formā, sarkanās kā zīmoglaka kājas sasaistīja katru putnu ar tā izplūdušo, kustīgo atspulgu.
Manā priekšā bija neredzēti krāšņa putnu dzīves aina, un, tās apburts, es sēdēju mašīnā kā ornitoloģiskā ekstāzē, neredzēdams neko citu kā vien spalvoto ķermeņu lāsmojumu, šļakatas un gludā ūdens virmojumus, plīvojošo spārnu zibšņus.
Piepeši automašīna nogriezās sāņus uz šaurāka ceļa, kas spīdēja vienās peļķēs; mēs izbraucām cauri eikaliptu birzij un atradāmies pie baltas, garas un zemas mājas, kura atgādināja Anglijas fermu. Priekšējā sēdeklī Miegapele Būta pamodās no saldas dusas, viņa bija nepārtraukti gulējusi kopš tā brīža, kad atstājām galvaspilsētu; meitene vēroja mūs zilām, miegainām acīm.
— Esiet sveicināti Losinglesā, — viņa teica un saldi nožāvājās.
Māja bija jauki iekārtota karalienes Viktorijas laika stilā: mēbeles tumšas un masīvas, pie sienām dzīvnieku galvu izbāzeņi un izbālējušas gravīras, gaiteņi izlikti akmens flīzēm; it visur vēdīja tīkama, mazliet šķērma parafīna dvaka, kas izplūda no lielām, spožām kupolveida lampām.
Man un Džekijai tika ierādīta liela istaba, bet to it kā samazināja milzīga gulta ar pēli, kas likās izkāpis tieši no Hansa Andersena pasakas «Princese uz zirņa». Tā bija īsta supergulta, tik liela kā tenisa korts, un pēlis tajā bija siena stirpas augstumā. Apgūlies šādā gultā, jūs jūtat pēļa saldos apskāvienus, līdz nogrimstat tā mīkstajos pūku dziļumos un tai pašā mirkli tiekat ieaijāts tik ciešā, veselīgā miegā, no kura pamodināts aiz dusmām spļaujat zili melnu.
Pa istabas logu, ko bija apvijis kāds staipeknis ziliem, nokareniem ziediņiem, varēja redzēt līdzenu zālienu un zemu augļu kociņu rindas. Gulēdams es pamanīju starp staipekņa ziediem iekārtu kolibri ligzdiņu, ne lielāku par valrieksta čaumalu, ar divām baltām oliņām zirņa lielumā.
Otrā rītā pēc atbraukšanas, zvilnēdams kolosālā pēļa siltajos dziļumos un sūkdams tēju, es vēroju kolibri pārīti: mātīte mierīgi sēdēja uz oliņām, kamēr viņas draugs spurdza šurpu turpu starp zilajiem ziediem kā sīciņa, vizuļojoša komēta.
Tik ērtam putnu dzīves novērošanas veidam, protams, ir liela priekšrocība, bet Džekija izteica šaubas, vai man tā izdosies bagātināt ornitoloģijas zinātni ar jauniem atklājumiem par trochilidae dzimtu, tāpēc gribot negribot nācās raisīties vaļā no pēļa saldajiem apkampieniem, celties augšā un ģērbties. Turklāt mani krimta doma, ka Jans varbūt vēl guļ aizmidzis, es izgāju gaitenī, lai dotos uz viņa istabu un izrautu gulētāju no migas.
Jans jau bija piecēlies, apģērbis pidžamu un pončo — Argentīnā tik noderīgo apģērba gabalu, kas līdzīgs segai ar vidū izgrieztu caurumu galvas izbāšanai. Viņš tupēja uz grīdas un sūca tievu sudraba caurulīti, tās otrs gals atradās mazā, apaļā sudraba podiņā ar tumšu, nepievilcīgu šķidrumu, kurā peldēja kaut kāda smalki sagriezta zālīte.
Hallo, Džerij! Jau augšā? — viņš mazliet pārsteigts izsaucās un sparīgi iesūca no caurulītes; atskanēja melodisks guldziens — izklausījās, it kā no mazas vanniņas tecētu ārā ūdens.
Ko tu dari? — es stingri noprasīju.
Dzeru savu rīta mate\ — viņš atbildēja, un trauciņā atkal noguldza. — Gribi pagaršot?
Vai tā ir tā Paragvajas tēja? — es vaicāju.
Jā. Matē Argentīnā dzer ļoti daudz, pat vairāk nekā Anglijā parasto tēju. Pamēģini, varbūt arī tev iegaršosies, — viņš sacīja, sniedzot man sudraba podiņu un caurulīti.
Es aizdomīgi paostīju tumšbrūno šķidrumu ar tajā peldošo zālīti. Šķidrumam bija asa, tīkama smarža — kā svaigi pļautam sienam. Pieliku lūpas pie mazās caurulītes un iesūcu. Aromātisks guldziens — man mutē iešāvās verdoša šķidruma strūkla, applaucējot mēli.
Slaucīdams asaras, sniedzu podiņu atpakaļ Janam.
Pateicos, — es sacīju. — Jūs te Argentīnā droši vien esat pieraduši pie tik karstiem dzērieniem, bet mana mēle to nespēj izturēt.
Tēju jau var mazliet atdzesēt, — Jans nedroši piebilda, >— bet tad, manuprāt, tā zaudē savu labo garšu.
Vēlāk es pamēģināju dzert nedaudz vēsāku matē un atklāju, ka tēja ar savu svaigi pļautā siena aromātu un asi rūgteno garšu tīkami nomierina un atspirdzina. Tomēr es nekad neiemācījos dzert matē verdoši karstu kā kausētu metālu, bet tieši tāda tēja laikam vislabāk garšo īstam matē cienītājam.
Diena solījās būt brīnišķīga; mēs ieturējām lieliskas brokastis un braucām papētīt apkārtni.
No visām pusēm estansiju ieskāva eikaliptu birzs kā milzu žogs; kad tā bija palikusi aiz muguras, mēs ieraudzījām garajā zālē celmu ar mūrniekputna ligzdu. Es aplūkoju to tuvumā un biju pārsteigts, ka tik sīks putniņš spēj sev uzbūvēt tādu lielu un sarežģītu mājokli.
Ligzda bija kupolveidīga, apmēram divreiz lielāka par futbolbumbu, salipināta no dubļiem un nostiprināta ar saknēm un zāļu stiebriem, kas to padarīja izturīgu; tā bija sava veida dzelzsbetona celtne putnu valstībā. Priekšpusē vīdēja arkveida ieejas caurums, tas ligzdu vērta līdzīgu mazītiņai veclaiku maizes krāsnij. Man gribējās redzēt, kāda tā izskatās iekšpusē; tā kā Jans apgalvoja, ka ligzda ir veca un pamesta, es to atrāvu no celma un ar asu nazi nošķēlu kupola augšdaļu, tā izrādījās ļoti cieta, kā no ķieģeļiem mūrēta. Ligzdas iekšpuse atgādināja gliemežnīcu: pa kreisi no ieejas cieši gar ārējo sienu, kopējot tās izliekumu, stiepās apmēram sešas collas gara eja, kas turpinājās arī labajā pusē. Vietā, kur eja izbeidzās, ligzdas liekums veidoja ieapaļu iedobumu, kura dibens bija rūpīgi izklāts ar zāli un spalvām. Atšķirībā no raupjās, nelīdzenās ārpuses apaļais iedobums un eja bija gludi kā nopulēti. Jo ilgāk es aplūkoju ligzdu, jo vairāk tā mani pārsteidza; likās gandrīz neticami, ka putns, kura vienīgais darbarīks ir knābis, var būt tik prasmīgs celtnieks. Ne velti argentīnieši ļoti mīl sprigano mūrniekputnu, kas lepni pastaigājas viņu dārzos, pieskandinādams gaisu priecīgiem treļļiem.
Hudzons [4] apraksta aizkustinošu notikumu ar kādu mūrniekputnu pārīti, kas bija uzbūvējuši ligzdiņu uz rančo jumta. Kādu dienu mātīte nelaimīgā kārtā iekļuva žurku slazdā un salauza abas kājas. Ar lielām grūtībām atbrīvojusies, viņa tomēr vēl spēja aizlaisties līdz ligzdai un tur nomira. Viņas draugs vairākas dienas lidinājās apkārt, viņu nemitīgi saukdams, pēc tam nozuda. Pagāja vēl divas dienas, un tēviņš atgriezās kopā ar jaunu draudzeni. Abi putni tūlīt stājās pie darba, lai aizmūrētu caurumu vecajā ligzdā, kur atradās pirmās mātītes atliekas. Tad viņi uzcēla jaunu ligzdu vecajai virsū un laimīgi izperēja un izaudzēja jaunos putnēnus.
Jāatzīst, ka mūrniekputnam patiešām piemīt kaut kāda apbrīnojama pievilcība, kas neatstāj vienaldzīgu pat iesīkstējušu "ciniķi. Vēlāk mūsu uzturēšanās laikā estansijā es reiz sarunājos ar kādu vecāku peonu [5] , kas nemaz nebija sentimentāls un ar vēsu prātu spētu nonāvēt ikvienu dzīvu radību, sākot ar cilvēku un beidzot ar kukaini, taču šis vīrs man svinīgi apgalvoja, ka viņš nekad nepacelšot roku pret hornero [6] . reiz kādā izjādē pampā, peons stāstīja, viņš uzdūries celmam ar mūrniekputna ligzdu. Tā bijusi pusgatava, dubļi vēl slapji. Vienā ligzdas malā spirinājies pats celtnieks, putna kājas bija iepinušās garā zāles stiebrā, ko tas acīmredzot lietojis sava mitekļa nostiprināšanai. Nabaga radījums laikam tā bija karājies ilgāku laiku, veltīgi sizdamies ar spārniņiem un lūkodams atbrīvoties; putniņš izskatījās galīgi paguris. Peonam piepeši sameties žēl nabadziņa: viņš piegājis pie ligzdas, izvilcis nazi un uzmanīgi pārgriezis zāles pinekli, pēc tam saudzīgi nolicis bezspēcīgo putniņu uz ligzdas, lai atpūšas.
Tad noticis kaut kas pavisam negaidīts.
— Es varu apzvērēt, ka runāju taisnību, senjor, — peons sacīja. — Atrados pāris soļu no putna, tomēr viņš no manis nebaidījās. Būdams pavisam nespēcīgs, viņš ar pūlēm uzslējās kājās, atgāza galviņu un sāka dziedāt. Senjor, viņš dziedāja man — gandrīz divas minūtes, tā bija jauka dziesmiņa, un es, sēdēdams zirgā, klausījos. Tad putniņš aizspurdza virs augstās zāles. Viņš pateicās man par dzīvības glābšanu. Putns, kas tā prot izteikt pateicību, pelnījis, lai cilvēki viņu ciena.
Kādus simt jardus tālāk, mazliet pa kreisi no manis, Džekija sāka maigi dūdot un satraukti māja man ar roku. Es piesteidzos un atklāju, ka viņa cītīgi, acis nenolaidusi, vēro kādu mazu zālēs noslēptu alu. Pie alas mutes kā sargkareivis nekustīgi tupēja maza pūcīte, vērodama mūs savām apaļajām acīm. Piepeši putns pāris reižu aši paklanījās, tad atkal sastinga iepriekšējā pozā. Tas izskatījās tik jocīgi, ka mēs ar Džekiju nespējām novaldīt smieklus; pūcīte, uzmetusi mums iznīcinošu skatienu, klusu pacēlās spārnos un aizlidoja projām pār vējā virmojošo zāli.
Mums derētu noķert pāris šādu putnu, — Džekija apņēmīgi bilda. — Viņi ir tik burvīgi.
Es piekritu, jo pūces — vienalga, kādas, — man ir ļoti mīļas, un nekad nevienā manā dzīvnieku kolekcijā nav trūcis dažu šo jauko putnu.
Es palūkojos uz Janu, kas brida pa zāli kā vientuļa, sērīga dzērve.
Jan! — es uzsaucu. — Nāc ātrāk šurp! Mēs laikam esam uzgājuši alu pūces ligzdu.
Palēkdamies Jans steidzās pie mums; mēs kopīgi apskatījām alas muti, kur bija tupējusi pūcīte. Alas priekšā bija kails izrakņātas zemes laukumiņš, piemētāts dažādu vaboļu spīdīgajām bruņām un apaļiem pikučiem, kas sastāvēja no sīkiem kauliņiem, aplipušiem ar spalvām un dūnām. Alu, kā redzams, izmantoja ne tikai pārgulēšanai. Jans to pētīja, domīgi kasīdams degunu.
Tu domā — tur iekšā ir putnēni? — es iejautājos.
Nezinu teikt, — Jans atbildēja. — Tagad jau nu būtu tas laiks, kad jaunuļiem uzaugušas spalvas. Bet ar pūcēm nekad nevar zināt, jo viņas sev ierīko vairākas alas, tomēr perē tikai vienā. Peoni man stāstīja, ka pārējās alas pūces tēviņš izmantojot kā sava veida vecpuišu mītnes, bet, vai tas atbilst patiesībai, es nezinu. Mums tātad nāksies atrakt daudzas šādas alas, iekams palaimēsies kaut ko atrast; ja tevi tādas izredzes nebiedē, varam pamēģināt.
Lai kādas vilšanās mani gaidītu, es par tām nebēdāju, ja tikai galu galā dabūju dažas pūcītes, — es noteicu pilns apņēmības.
— Labi. Mums būs vajadzīgas lāpstas un kāds koks, ar ko iztaustīt pazemes eju virzienu.
Mēs soļojām atpakaļ uz estansiju, kur mūs sagaidīja misis Būta, priecīgi pārsteigta, ka, tikko ieradušies, jau esam uzsākuši dzīvnieku vākšanu; viņa mums parādīja plašu, ļoti noderīgu dārzkopja darbarīku komplektu, kā arī vēlēja vienam no peoniem tūlīt pamest iesākto darbu, lai dotos mums līdzi un vajadzības gadījumā palīdzētu.
Apbruņojušies ar lāpstām kā kaprači, lēnām gājām cauri dārzam un piepeši uzdūrāmies Miegapelei Būtai, kas saldi dusēja uz paklājiņa. Viņa pamodās un samiegojusies vaicāja, kurp mēs iedami. Uzzinājusi, ka dodamies gūstīt alu pūces, meitene plaši atvēra gaiši zilās acis un piedāvājās mūs aizvest ar mašīnu līdz pūces ligzdai.
Bet ar jūsu automašīnu taču nevar braukt cauri pampai… tas jau nav džīps, — es iebildu.
Turklāt tavs tēvs mašīnai tikko nomainīja atsperes, — Jans atgādināja.
Viņa apburoši pasmaidīja.
Es braukšu ļoti lēni, — Miegapele apsolīja un, redzēdama, ka mēs vēl arvien šaubāmies, šķelmīgi piebilda:
Padomājiet paši, cik daudz ligzdu tā var apbraukāt.
Zvalstīdamies un kratīdamies mēs braucām caur pampu uz pirmo pūces ligzdu; mašīnas atsperes žēli čīkstēja, un mēs visi, izņemot Miegapeli, izjutām sirdsapziņas pārmetumus.
Ala, ko pirmāk tikām uzgājuši, izrādījās savas astoņas pēdas gara, izlocījusies lielā burta «C» veidā; visdziļākajā vietā tā iesniedzās pazemē apmēram divas pēdas. To visu mēs uzzinājām, kad bijām alu viegli iztaustījuši ar garu, tievu bambusniedres nūjiņu. No virspuses iezīmējām ar sprunguļiem alas aptuveno izvietojumu, tad sākām rakt, ik pa gabaliņam (apmēram pēc katrām divi pēdām) iesprauzdami alas ejā bambusa nūjiņu. Pēc tam katrs ejas nodalījums starp nūjiņām tika rūpīgi pārmeklēts, vai tajā nav putnēnu, un norobežots ar zemes pikām. Beidzot bija sasniegta pēdējā nūjiņa, pie kuras, ja vien mūsu vienkāršais aprēķins izrādītos pareizs, pazemē vajadzēja atrasties perēklim. Strādājām saspringtā klusumā, uzmanīgi drupinājām cietos zemes kukuržņus. Ik pa brīdim pielikām ausi pie zemes, bet no turienes nenāca neviena skaņa; es jau sāku domāt, ka ala ir tukša. Tad salūza pēdējā cietā zemes kārta un sabira perēklī, bet no alas tumsas mums pretī vērās divi pelnu pelēki ģīmīši lielām, spožām, pieneņu dzeltenām acīm.
Mēs visi no prieka skaji iekliedzāmies, bet mazās pūcītes aši samirkšķināja acis un paklakšķināja knābīšus kā kastanjetes. Pūcītes izskatījās tik apburoši pūkainas, ka es, aizmirsis it visu par pūču paradumiem, tūlīt grābu ar roku sadauzītajā perēklī, lai vienu no putnēniem izceltu ārā. Tai pašā brīdī mulsie pūku kamoliņi ar lielajām acīm pārtapa aizkaitinātās, kareivīgās fūrijās. Putnēni uzboza muguras spalviņas un tagad izskatījās divreiz lielāki, izpleta spārneļus un kā spalvainus vairogus nolaida gar ķermeņa sāniem, tad ar nagiem un knābi cirta man rokā. Es atkritu sēdus, sūkādams asinīm notrieptos pirkstus.
— Vai mums ir kāds biezāks drānas gabaliņš, kaut kas mazliet stingrāks par kabatlakatu, ar ko apsiet roku, lai varētu saņemt šos mazos, nevainīgos radījumus?
Miegapele aizsteidzās pie mašīnas un atnesa vecu, ar eļļu notrieptu dvieli. Es aptinu to divās kārtās ap roku un mēģināju vēlreiz. Tagad man laimējās sagrābt vienu putnēnu; kaut gan dvielis pasargāja no knābja cirtieniem, putna asie nagi sāpīgi durstīja manu roku. Stingri ieķēries dvielī, putnēns to negribēja vairs laist vaļā, tikai pēc laba brīža man izdevās negantnieku atraut no drānas un iegrūst maisā. Viņa brālis, palicis viens aci pret aci ar ienaidnieku, laikam bija zaudējis lielo dūšu, mēs viņu samērā viegli satvērām un iedabū- jām maisā. Sasvīduši, aplipuši ar zemi, bet ļoti iepriecināti paši iekāpām mašīnā.
Atlikušo dienas daļu braukājām līčuloču caur pampu, uzmanīgi vērodami, kurā vietā no zāles izlidos alu pūču pāri. Tādās vietās mēs cītīgi meklējām alas un tās ātrākām.
Kā jau Jans tika paredzējis,_ mūsu pūliņi lielākoties bija veltīgi, tomēr dienas beigās, atrakuši kopumā apmēram jūdzi garu pazemes eju, atgriezāmies estansijā ar Joti apmierinošu guvumu: maisā bija astoņi alu pū- cēni, kas tūlīt sāka locīt iekšā gaļu un vaboles tādos daudzumos, ka mums radās šaubas — diezin vai aizbaidītie vecāki tik Joti skumst pēc saviem mazuļiem, varbūt mazo pūcēnu sagūstīšana tiem ir patīkams atvieglojums?
Jaunās alu pūcītes bija paši pirmie dzīvnieki, ko mēs ieguvām Losinglesā, bet tiem ļoti drīz sekoja citi. Jau nākamajā dienā kāds peons mums atnesa kastīti, kurā bija divas jauniņas guira dzeguzītes. Argentīnā šie putni bieži sastopami, vēl vairāk to ir Paragvajā. Pēc ķermeņa formas un lieluma guira dzeguze atgādina Anglijas strazdu, bet ar to arī līdzība beidzas, jo guira ir bāli dzeltenbrūnā krāsā ar zaļganmelnu svītrojumu, uz galvas tai rūsgans izpūris cekuliņš, bet aste gara kā žagatai. Guira dzeguzes uzturas mežos un krūmājos nelielos bariņos pa desmit divdesmit; šie putni izskatās skaisti lidojumā, kad tie planē no krūma uz krūmu kā gaisā palaistas brūnas papīra šautras. Esmu allaž priecājies par šādu skatu, bet citādi par guira dzeguzēm netiku domājis līdz tam brīdim, kad man atnesa šos divus jaunos dzeguzēnus. Atvēris kastīti, es tūlīt atklāju, ka guira dzeguzes nemaz nelīdzinās citiem putniem. Vispirms man radās pārliecība, ka līdz ar izšķilšanās brīdi guiras kļūst galīgi negudras, un nekas šo pārliecību nespēja grozīt. Kad es nocēlu kastītei vāku, abas dzeguzītes tupēja kastītes dibenā plati ieplestām kājām, astes izvērsušas, rūsganos cekuliņus izslējušas. Putnēni mierīgi skatījās manī sapņainām neko neredzošām blāvām, bāli dzeltenām ačelēm, it kā šie mazulīši klausītos tālu, brīnišķīgu mūziku, kuru nespēj uztvert cilvēka vāji attīstītā dzirde. Tad putnēni abi reizē kā labi saspēlējies ansamblis vēl stīvāk izslēja spurainos cekulus un, atpletuši dzeltenos knābīšus, kā ložmetēji izšāva skaļu, histērisku ķērcienu kārtas. Pēc tam stīvie cekuliņi noplaka — un paši putneļi neveikli izlidoja no kastītes, viens uzmetās man uz rokas, otrs uz galvas. Tas, kurš sēdēja uz rokas, priecīgi iekluk- ļ stējās, parāpās augstāk līdz žaketes pogām un tad, no
jauna uzbozis cekuliņu, ņēmās nikni kaustīt pogas ar knābi. Otrs putnēns, tupēdams man uz galvas, sagrāba luīubi veselu kušķi matu un, kājas iepletis, rāva no visa spēka.
Cik ilgi putni dzīvojuši pie šā vīra? — es apjautājos Janam, pārsteigts par dzeguzēnu nekaunību un drošumu.
Jans spāņu valodā aši pārmija dažus vārdus ar peonu nu tad griezās pie manis.
Tas vīrs saka — viņš šos esot noķēris pirms pusstundas, — Jans atbildēja.
Nevar būt, — es iebildu, — putni taču ir pavisam droši. Viņi noteikti kādam cilvēkam piederējuši un izbēguši.
Nē, nē, — Jans attrauca, — guiras vienmēr ir tādas.
Tik drošas kā šīs te?
Jā. Jauniņās guiras ne no kā nebīstas. Pieauguši putni vairs nav gluži tik muļķīgi.
Tā dzeguzīte, kas tupēja man uz galvas, laikam apjauta, ka nekādi nespēj noraut man ādu pār acīm, un nolēca uz pleca, lai izmēģinātu, cik dziļi manā ausī var iebāzt knābi, iekams tas iesprūdis. Es steidzīgi nocēlu putnu no pleca un nosēdināju uz rokas blakus viņa brālim. Abi nu uzvedās tā, it kā nebūtu redzējušies veselu mūžību: sacēluši cekuliņus, mīlīgi raudzījās viens otram acīs un čiepstēja tādā ātrumā kā divas urbjmašīnas. Es atvēru būrīša durtiņas un pieliku pie tām roku ar putniem; dzeguzītes aši ielēca būrītī un nosēdās uz laktiņas, it kā būtu dzimušas un augušas nebrīvībā. Man bija lielu lielie brīnumi par dzeguzēnu bezrūpību, cs gāju sameklēt Džekiju.
— Nāc paskaties uz mūsu jaunajiem iemītniekiem, — es sacīju, viņu atradis, — par tādiem sapņo katrs kolekcionārs.
Par ko tu runā?
Par guira dzegužu pārīti.
Ak par tiem gaišbrfinajiem radījumiem! — viņa nicīgi noteica. — Man tie nepavisam neliekas interesanti.
Tomēr apskati viņus, — es neatlaidos, — tie nudien ir visdīvainākie putni, kādus esmu redzējis.
Dzeguzēni sēdēja uz laktiņas un kārtoja spalviņas. Uz brīdi abi pārtrauca pošanos, lai paglūnētu uz mums ar spožām ačelēm, tad noķērca sveicienu un atkal darīja savu darāmo.
Tuvumā dzeguzēni šķiet mazliet pievilcīgāki, — Džekija sacīja, — tomēr es nesaprotu, kāpēc tu par viņiem izrādi tik lielu interesi.
Vai tu nemanīji viņu uzvedībā kaut ko dīvainu … kaut ko neparastu?
Nē, — Džekija atteica, cieši nopētījusi abus dze- guzēnus. — Tas ir labi, ka viņi pieradināti. Mums būs daudz mazāk rūpju.
Sie putnēni nav pieradināti, — es lepni paziņoju, — viņi ir saķerti tikai pirms pusstundas.
Nieki! — Džekija attrauca. — Palūkojies pats. Tu redzi, ka viņi raduši dzīvot nebrīvē.
Nē, tā nav. Jans apgalvo, ka šajā vecumā guira dzeguzītes ir gaužām muļķīgas un viegli noķeramas, jo ir pavisam drošas. Paaugušās tās kļūst mazliet saprātīgākas, bet, kā rādās, pavisam nedaudz.
Es atzīstu, ka putnēni patiešām ir diezgan neparasti, — Džekija sacīja, tos cieši aplūkodama.
Manuprāt, viņi nav gluži normāli, — es atteicu.
Džekija iebāza pirkstu starp stieplēm un pavicināja
tuvākajam putnēnam. Tas nevilcinādamies pievirzījās pie režģa un nolieca galvu, lai viņu pabužina. Otrs dzeguzēns, redzami iepriecināts, tūlīt uzrāpās brālim mugurā, lai arī viņam tiktu sava daļa maiguma. Tā nu abi putnēni — viens nedroši tupēdams otram uz muguras — kā aizsapņojušies šūpojās uz laktiņas šurpu turpu, kamēr Džekija bužināja tiem kakla spalviņas. Glāstošā masāža radīja putniem labsajūtu: pamazām cekuliņi slējās augšup, galviņas liecās atpakaļ, līdz knābīši rādīja stāvus debesīs; putnēni kā ekstāzē aizvēra acis, uzboza kakla spalvas un lēnām stiepa kaklus uz augšu un uz priekšu; šajā brīdī abas dzeguzītes vairāk līdzinājās mazām, spalvainām žirafītēm nekā putniem.
Nudien viņi ir nenormāli, — es atkārtoju, kad augšējā dzeguzīte, izstiepusi kaklu pārāk tālu, zaudēja līdzsvaru un novēlās uz būrīša grīdas, kur palika sēžot, acis blisinādama un neapmierināti čiepstēdama.
Vēlāk mēs ieguvām daudz šo aušīgo putnu, bet visi izrādījās tikpat muļķīgi. Paragvajā vienu pārīti gluži neticama kārtā sagūstīja kāds no mūsu ekspedīcijas dalībniekiem. Soļodams pa taciņu, viņš pagāja garām divām guirām, kas turpat, jardu atstatu, zālē meklēja barību. Viņam šķita savādi, ka putni, cilvēkam tuvojoties, nelaižas prom, tāpēc viņš apgriezās un pagāja tiem vēlreiz garām. Abas dzeguzes arī tagad tupēja un stulbi blenza uz viņu. Trešajā reizē viņš pielēca putniem klāt, sagrāba tos un priecīgs atgriezās nometnē, turēdams katrā rokā pa guira dzeguzei. Tā kā šos putnus bija viegli sagūstīt pat cilvēkiem bez jebkādām iemaņām, mums drīz vien saradās vairāki pāri guira dzegužu, kas mums sagādāja daudz jautru brīžu.
Katrā dzegužu būrītī vieglākas iztīrīšanas nolūkā bija atstāta apmēram collu plata sprauga. Dzeguzēm ļoti patika, tupot uz būrīša grīdas, izbāzt galvu caur šo spraugu un vērot, kas notiek nometnē, lai pēc tam redzēto kopīgi apspriestu ar skaļiem čiepstieniem un ķērcieniem. Kad dzeguzes, spurainos cekuliņus izslējušas, ziņkārē degošām acīm lūkojās ārā no būra un tad griezīgiem ķērcieniem pārsprieda novēroto, man neviļus gribējās viņas salīdzināt ar vecām, dīkām tenku vācelēm, kas pa jumtistabas logu noskatās kautiņā uz ielas.
Guira dzeguzēm ārkārtīgi patika gozēties saulē, uz to viņas bija kā apsēstas. Sīkākais saulstariņš, kas iespīdēja būrī, guiras bezgala satrauca. Viņas priecīgi trillināja, drūzmējās uz laktiņas, gatavodamās sauļoties; viņu uztverē tā bija ļoti svarīga nodarbība, kurai nedrīkst pieiet vieglprātīgi. Vispirms vajadzēja ieņemt pareizu stāvokli: uz laktiņas jāsēž tik ērti un brīvi, lai nenoveltos pat tad, kad nagi atlaižas vaļīgāk. Pēc tam putni uzbužināja un dūšīgi izpurināja spalvas, kā mēdz purināt putekļu slotiņu. Tad dzeguzēm spalvas uz krūtīm sacēlās, mugurējās izslējās stāvus, garās astes nolaidās zemāk, putni aizvēra acis un kakli lēnām liecās lejup, kamēr krūšu kauls skāra laktiņu un krūšu spalvas nokarājās tās vienā, bet aste otrā pusē. Pamazām, ļoti uzmanīgi putni atlaida vaļīgāk kāju tvērienu un tupēja, viegli šūpodamies. Sauļojoties ar spuraini uzbu- žinātām spalvām, kas pletās uz visām pusēm, dzeguzes izskatījās tik pūkainas kā tikko izšķīlušās no olām un šajā nevarīgajā vecumā pārcietušas drēbju kožu
uzbrukumu. Taču, par spīti visām dīvainībām, guira dzeguzes bija ļoti mīlīgi putni: ja mēs viņas atstājām vienas kaut vai uz pusstundu, dzeguzes ikreiz sveica mūsu atgriešanos ar jūsmīgiem treļļiem, un gribot negribot mums radās pret guirām sirsnība.
Pats pirmais guiru pārītis — tie putni, ko mēs ieguvām Losinglesā, allaž palika mūsu mīluļi, un Džekija viņus stipri izlutināja. Ekspedīcijas noslēgumā dzeguzes tika nodotas Londonas zooloģiskajam dārzam, un sagadījās tā, ka mēs gandrīz divus mēnešus nevarējām viņas apciemot. Vēlāk, pārliecināti, ka tik muļķīgi putni mūs pa šo laiku jau būs paspējuši aizmirst, mēs tuvojāmies viņu būrim putnu mājā ar dalītām jūtām. Bija nedēļas nogale, ap guiru būri drūzmējās arī citi apmeklētāji. Abas dzeguzes tobrīd tupēja uz laktiņas un posa spalvas, taču, pamanījušas mūs starp pārējiem apmeklētājiem, tūlīt pārtrauca tualeti, acis viņām iespīdējās priekā un pārsteigumā, cekuliņi izslējās, un ar skaļiem ķērcieniem guiras kā negudras metās zemē pie režģa.
Bužinot dzeguzēm kakliņus un vērojot, kā tie pamazām stiepjas arvien garāki, it kā pagatavoti no gumijas, mums galu galā bija jāatzīst, ka esam maldījušies: šie putni laikam nebija gluži tik neattapīgi, kā mums bija licies.