Palamedejas bija vieni no parastākajiem putniem Lo- singlesas apkārtnē: apmēram vienas jūdzes rādiusā ap estansiju varēja sastapt desmit, divpadsmit pāru šo stalto putnu cēli pastaigājamies zālē vienu otram līdzās vai plati izplestiem spārniem riņķojam debesīs, pieskandinot gaisu melodiskiem, taures skaņām līdzīgiem kliedzieniem.
Man bija nodoms sagūstīt astoņas palamedejas, bet es zināju, ka tas nenāksies viegli, jo palamedejas ir ne tikai visparastākie, bet arī vispiesardzīgākie pampas putni. Tiem piemīt zosu paradums ganīties lielos baros, un ziemā šie bari pilnīgi noposta milzīgus lucernas laukus, tāpēc palamedejas iemantojušas Argentīnas fermeru dusmas un tiek nežēlīgi vajātas un iznīcinātas. Vairums pampā dzīvojošo putnu ļauj cilvēkam pienākt tuvu klāt, bet par palamedejām to nevar teikt — ja jums izdodas pietuvoties palamedeju pārim līdz simt piecdesmit jardiem, varat uzskatīt, ka tā ir ārkārtīga veiksme. Mēs zinājām, ka palamedejas ligzdo pampā tepat visapkārt, tomēr ligzdas bija labi noslēptas; kaul gan vairākkārt zemu virs mūsu galvām ar skaļiem kliedzieniem bija pārlidojuši vecie putni un mums likās — nupat, nupat mēs uziesim ligzdu, taču allaž palikām tukšā.
Kādu vakaru bijām aizbraukuši pie maza ezeriņa, kura krastus ieskāva biezi saaugušas niedres; mēs izli- kām piļu ķeramos tīklus. Es tikko biju nostiprinājis savu tīkla daļu un bridu pa iesāļo ūdeni cauri niedrājam.
Uz brīdi apstājos, lai apskatītu mazu ķauķa perēklī- tim līdzīgu ligzdiņu, prasmīgi iekārtu starp divām lapām, bet tā izrādījās tukša; piepeši manu uzmanību piesaistīja pelēka mālu pika, kas man it kā pamirkšķināja. Laikam jau ar mani nav kaut kas kārtībā, es nodomāju, kad pika pamirkšķināja otrreiz. Ieskatījies ciešāk, atskārtu, ka pelēkā bumbiņa, uz kuru tiku lūkojies, nav nekāda mālu pika, bet ir gandrīz pieaudzis palamedejas jaunulis, pieplacis pie zemes starp niedrēm, nekustīgs kā akmens, vienīgi tumšo acu mirkšķināšana bija viņu nodevusi. Lēnām es žagos uz priekšu, aptupos viņa tuvumā. Paliecos putniņam pretī un aizskāru viņa galvu, bet viņš mierīgi tupēja, nelikdamies par mani zinis. Es paņēmu jaunuli padusē kā vistu un nesu uz mašīnu. Putns nemaz neturējās pretī, nelikās arī nobijies.
Kad es jau atrados pie mašīnas, virs mums zemu aizlidoja divas pieaugušas palamedejas, mūs ieraudzījušas, viņas izgrūda griezīgus kliedzienus. Acumirklī jaunulis sāka sisties ar spārniem un pārvērtās no rāma, padevīga cāļa līdz nāvei pārbiedētā radījumā, kuru man tikai ar grūtībām izdevās savaldīt un ievietot kastē.
Mēs atgriezāmies estansijā; Miegapeles brālis Džons iznāca pretī, lai apjautātos, kā mums veicies. Ar lielu lepnumu es viņam parādīju sagūstīto palamedeju.
Ak šitas nejaucēns, — Džons nicīgi novilka, — es nudien nezināju, ka jums tādi vajadzīgi.
Protams, vajadzīgi, — es dusmīgi attraucu, — zooloģiskajos dārzos par tiem ir liela interese.
Cik tad jums īsti vajag? — Džons vaicāja.
Biju nodomājis iegūt astoņas palamedejas, bet, tā kā šī viena mazuļa uziešana mums prasīja tik daudz
es pūļu, šaubos, vai mans nodoms izdosies, — es drūmi noteicu.
Par to nebēdājiet, es jums dabūšu visas astoņas, — jautri sacīja Džons. — Kad jūs gribat? … Rīt?
Neesmu jau nekāds badakāsis, — es sarkastiski piezīmēju, — būtu labi, ja rīt jūs man sagādātu četras palamedejas, bet pārējās četras lai paliek uz citu dienu.
Okei, — Džons īsi noteica un gāja projām.
Es nospriedu, ka Džonam piemīt dīvaina humora izpratne, ja viņš dzen jokus par palamedeju ķeršanu, kas man šķiet tik svarīgs uzdevums, un es par viņu vairs nedomāju līdz nākamajam rītam, kad redzēju viņu kāpjam zirgā. Peons turpat līdzās jau sēdēja seglos un gaidīja.
Džerij! — Džons uzsauca, valdīdams zirgu, kas nepacietīgi dīžājās šurpu turpu. — Vai jūs teicāt astoņas vai veselu duci?
Ko īsti?
Nu chajās, protams, — viņš mazliet pārsteigts attrauca.
Es paraudzījos viņā.
Man vajag astoņas, — es sacīju, — un rīt varat atnest vēl kādu duci.
Okei, — Džons noteica un, pagriezis zirgu, rikšoja projām cauri eikaliptu birzij.
Ap lenča laiku es atrados nelielā būdā, kur mēs turējām saķertos dzīvniekus, un pūlējos uzmeistarot būri. Trīs dēļu gabali jau bija izniekoti, divreiz es uzbliezu sev ar āmuru pa roku un gandrīz nozāģēju īkšķim galu. Garastāvoklis man bija sabojāts, turklāt Džekija un Jans bija aizgājuši projām un nelikās par mani ne zinis. Vēlreiz es saniknots ķēros pie būra, kad piepeši» izdzirdu pakavu klaboņu, ārā atskanēja Džona jautrā balss.
Sveiks, Džerij! Te ir jūsu chajās.
Nu mans mērs bija pilns. Es mežonīgi sagrābu āmuru un izgāju ārā, lai Džonam nepārprotami paskaidrotu, ka neesmu noskaņots uz jokiem. Viņš stāvēja atspiedies pret zirga nosvīdušajiem sāniem, sejā rotājās smaids. Manas dusmas tūlīt izgaisa, jo es ieraudzīju zemē Džonam pie kājām divus lielus maisus, tie pletās, cilājās un drebēja. Peons nokāpa no zirga, arī viņš
nolika zemē divus tādus pašus maisus, kas likās smagi, tajos kaut kas čaukstēja.
Jūs nejokojat? — es apjucis iejautājos. — Vai patiešām maisos ir palamedejas?
Nu protams, — Džons pārsteigts attrauca. — Ko tad jūs domājāt?
Man likās — jūs dzenat jokus, — es padevīgi bildu. — Cik daudz putnu dabūjāt?
Astoņus, kā jūs lūdzāt, — Džons atteica.
Astoņus? — es aizsmacis izdvesu.
— Jā gan, tikai astoņus. Diemžēl es nevarēju sadabūt veselu duci, bet rīt papūlēšos jums sagādāt vēl astoņus.
Nē, nē, nevajag… Vispirms man jāiemitina šie te.
Bet jūs taču teicat… — Džons izbrīnījies nerimās.
Nav svarīgi, ko teicu, — es viņu steidzīgi pārtraucu, — bet tagad neķeriet putnus, kamēr nebūšu lūdzis to darīt.
Labs ir, — viņš priecīgi sacīja, — kā gribat. Jā, starp citu, vienā maisā ir pavisam maziņš putnelis. Man nebija viņu kur likt. Cerams — viņam nekas nebūs noticis, tomēr labāk paskatieties pāts.
Laikam jau brīnumi atgadās arī mūsu dienās —tā es sevī prātoju, ar smagajiem, kustīgajiem maisiem ieste- berējis būdā; devos sameklēt Džekiju un Janu, lai pavēstītu labās ziņas un aicinātu viņus palīgā izkravāt putnus.
Mēs izņēmām no maisiem saņurcītās, aizvainotās palamedejas, vairums putnu izrādījās apmēram tikpat lieli kā dienu iepriekš sagūstītais. Pēdējā maisa dibenā mēs atradām mazuli, par kuru bija runājis Džons. Tas bija visaizkustinošākais, vissmieklīgākais, visburvīgākais putnēns, kādu esmu redzējis. Viņš varēja būt apmēram nedēļu vecs. Ķermenītis viņam bija kokosrieksta lielumā, pilnīgi apaļš. Garā kakla galā slējās kupolveidīga galva ar mazītiņu knābīti un laipnām, brūnām ačelēm. Pelēkrozā kājas attiecībā pret ķermeni likās nesamērīgi lielas, turklāt putnēns uz tām neturējās droši. Uz muguras spārnu vietā vīdēja divi mazi, nokareni ādas gabaliņi, līdzīgi novalkātu cimdu pirkstiem un likās tur piestiprināti gluži nejauši. Pats putnēns izskatījās kā ieģērbts slikti noadītā, spilgti dzeltenā kokvilnas triko. Mazulis izvēlās augšpēdu no maisa, bet tūlīt varonigi uzrausās uz lielajām, plakanajām pēdām un stāvēja, mazliet sacēlis jocīgos spārneļus, a'r interesi mūs vērodams. Tad viņš pavēra knābīti un kautri iečiepstējās «vīp». Mēs lūkojāmies uz viņu kā apburti, neattapdami atņemt viņa sveicienu, un putnēns ļoti lēnām, uzmanīgi pacēla vienu lielo kāju, izmeta uz priekšu un nolaida zemē, pēc tam to pašu izdarīja ar otru. Tā viņš stāvēja, lūkodamies uz mums, acīm redzami iepriecināts, ka viņam izdevies paveikt kaut ko tik grūtu un sarežģītu. Viņš brīdi atpūtās, tad iečiepstējās un spēra vēl vienu soli, lai mums pierādītu, ka pirmais nav tikai nejauša veiksme, bet vērā liekams sasniegums. Nelaimīgā kārtā, sperdams pirmo soli, viņš netika skatījies uz kājām, un nu izrādījās, ka kreisā bija uzlikta uz labās pirkstiem. Tam bija bēdīgas sekas. Mazulis visiem spēkiem pūlējās izraut labo kāju no kreisās apakšas, pie tam mazais ķermenītis bīstami nolīgojās. Ar spēju rāvienu viņam beidzot izdevās atraut abas pēdas, taču tai pašā mirklī viņš novēlās uz galvas zemē.
Mēs sākām skaļi smieties, bet putnēns pārmetoši pavērās augšup uz mums, izgrūzdams vēl vienu «vīp».
Sākumā, kamēr mazulis izskatījās apaļš un bija klāts spilgti dzeltenām pūkām, mēs viņu saucām par Egu1. Vēlāk, kad putnēns paaugās, viņš ieguva cienīgāku vārdu — Egberts.
Manās rokās nereti nonākuši jocīgi putni, un jāsaka: komiskus viņus allaž vērta ērmotais izskats, tāpēc katra, pat visvienkāršākā kustība likās mazliet smieklīga. Tomēr nekad vēl nebiju redzējis tādu putnu kā Egberts, kas ne tikai izskatījās komisks, bet kļuva vēl daudz smieklīgāks, tiklīdz sāka kustēties. Ne pirms, ne pēc tam man nav gadījies sastapties ar putnu, par kuru būtu jāsmejas līdz asarām. Tikai retais aktieris komiķis spējis mani tā sasmīdināt. Egbertam vajadzēja vienīgi nostāties uz savām pārmēra lielajām pēdām, nočiepstēt «vīp», kad mani jau kratīja nepārvarami smiekli.
Katru pēcpusdienu mēs izlaidām Egbertu no būra un ļāvām viņam kādu stundu mauriņā izlocīt kājas.
' Egg (ang|u vai.) — ola,
Sīs pastaigas mēs gaidījām tikpat nepacietīgi kā pats Egberts, taču ilgāk par vienu stundu neizturējām. Lai paši aiz smiekliem nedabūtu galu, bijām spiesti Egbertu nest atpakaļ uz būri.
Egberta dzīves traģēdija bija viņa kājas. Tās bija pārāk lielas un, sperot soli, vienmēr sapinās. Bez tam allaž gadījās, ka viņš uzmina pats uz saviem pirkstiem un, mums par lielu uzjautrinājumu, nokrita gar zemi — kā pirmajā dienā. Putnēns tāpēc vērīgi uzmanīja kājas, nedodot tām brīvu vaļu. Dažreiz viņš nostāvēja veselas desmit minūtes ar noliektu galvu un nopietni blenza uz saviem pirkstiem, kas, plati izplesti kā jūraszvaig- znes stari, zālē vieglītiņām kustējās.
Tā vien likās — Egberts vislabprātāk atbrīvotos no šīm pārmēra lielajām kājām. Tās viņu tikai kaitināja. Viņš laikam bija pārliecināts, ka bez kājām spētu lidināties pa mauriņu ar dadža pūciņas gaisīgo grāciju. Citreiz, kādu laiku pavērojis kājas, Egberts nosprieda, ka to modrību izdevies iemidzināt. Tieši tad, kad kājas to vismazāk gaidīja, Egberta ķermenis metās uz priekšu, lai steigtos pāri mauriņam, pametot aiz sevis nīstās ekstremitātes. Kaut gan putnēns šo triku bija izmēģinājis daudzas reizes, tas tomēr nekad neizdevās. Kājas allaž bija mudīgākas: tiklīdz ķermenis sakustējās, tās tīšām ļaunprātīgi sapinās mezglā — un Egberts uz galvas iekrita margrietiņās.
Kājas pastāvīgi visdažādākos veidos putnēnu piekrāpa. Egbertam ļoti patika ķerstīt tauriņus. Kāpēc — to mēs neuzzinājām, jo viņš nevarēja pastāstīt. Mēs zinājām vienīgi to, ka palamedejas tiek uzskatītas par pilnīgām veģetārietēm, taču, kad sešu pēdu rādiusā no Egberta lidinājās tauriņš, putnēns acumirklī pārvērtās plēsīgā putnā: acis pielija ar asinskāru spīdumu, un viņš centās piezagties laupījumam. Taču, lai pielavītos tauriņam un to sakamptu, laupījums visu laiku jātur acīs. To Egberts zināja, bet atkal kājas visu izjauca — tikko viņš, drebēdams aiz sasprindzinājuma, uzglūnēja tauriņam, kājas, atstātas bez uzraudzības, sāka rīkoties: mina viena otrai uz pirkstiem, sakrustojās un dažreiz pat aizgāja pretējā virzienā. Kad Egberts novērsa acis no medījuma, kājas uzvedās labi, bet, kad viņš pēc tam no jauna mēģināja tuvoties medījumam, tas jau bija nozudis.
Tad pienāca neaizmirstamā diena, kad Egberts sapņodams platām kājām stāvēja piesaulītē un liels, nekaunīgs, šķiet, galīgi neaudzināts tauriņš aši pārlidoja mauriņu, nolaidās zemē un uzsēdās Egbertam uz knābja, pēc tam, izaicinoši sašūpojis taustekļus, no jauna pacēlās gaisā. Egberts, trīcēdams taisnīgās dusmās, mēģināja nekauņam ieknābt, kad tas slīdēja pāri viņa izliektajai pierei. Nelaimīgā kārtā putnēns bija atgāzis galvu pārāk tālu atpakaļ, tā ka vienu briesmīgu brīdi viņa rumpītis sašūpojās, un Egberts atkrita uz muguras, nevarīgi kuļādams gaisa kājeles.
Kamēr viņš tā gulēja zemē apkaunots un bezpalīdzīgs, nelietīgais tauriņš izmantoja gadījumu un nolaidās uz viņa apaļā, pūkainā puncīša, lai tur žigli sakārtotu savu tualeti, un tad atkal aizlidoja.
Šis apkaunojošais notikums, gluži dabiski, vēl vairāk uzkurināja Egberta neiecietību pret zvīņspārņiem, taču, lai kā viņš nopūlējās, nevienu viņam neizdevās noķert.
Sākumā mums sagādāja raizes Egberta ēdināšana. Viņš nicinoši novērsās no tik parastas barības kā kāposti, salāti, āboliņš un lucerna. Pamēģinājām viņam dot biskvītus ar cieti novārītu olu, bet putnēns sašutis noraidīja mūsu pūliņus padarīt viņu par kanibālu. Devām viņam augļus, klijas, kukurūzu un visdažādāku citu ēdamo, bet visu viņš tikai mirkli papētīja un tūlīt novērsās. Sadusmojies es ieteicu izlaist Egbertu sakņu dārzā, klusībā cerēdams, ka viņš, lai cik mazs būdams, ļaus mums nojaust, kas viņam īsti garšo.
Egberta ēdināšanas problēma tolaik satrauca visu estansiju, un, kad mēs iznesām putnēnu ārā, lai veiktu nodomāto eksperimentu, sakņu dārzā bija salasījies vesels norūpējušos ļaužu pūlis. Putnēns sveicināja klātesošos ar draudzīgu «vīp», nostājās pats uz savām kājām, paklupa, ar pūlēm atguva līdzsvaru un sāka pastaigu; mēs, elpu aizturējuši, viņam sekojām.
Egberts soļoja starp kāpostu rindām, tām pat acu neuzmezdams, viņam laikam vairāk rūpēja paša kājas, kurām nedrīkstēja ļaut vaļu. Nonācis pie tomātiem, viņš sāka ar interesi lūkoties apkārt, bet tieši tad, kad mums šķita — nupat, nupat mēs kaut ko uzzināsim, putnēna uzmanību pievērsa liels sisenis. Kartupeļos Egbertam uznāca nogurums, viņš brītiņu aizsnaudās, mēs pa to laiku stāvējām un pacietīgi gaidījām. Pamodies putnēns izskatījās manāmi atspirdzis, izbrīnījies viņš mūs vēlreiz pasveicināja, nožāvājās, tad grīļīgā gaitā soļoja tālāk. Burkāniem nicinoši pagāja garām. Starp zirņiem Egbertam laikam iegribējās padraiskoties, jo viņš mēģināja mūs iekārdināt spēlēt ar viņu paslēpes. No tā nekas neiznāca .— Egberts redzēja, ka mēs neļausimies sevi novirzīt no galvenā mērķa, un viņš gāja tālāk uz pupām. Pupu ziedi Egbertam patika, tomēr par tiem putnēnam laikam bija estētiska, nevis gastronomiska interese. Starp pētersīļiem un piparmētrām viņam' piepeši sāka kutēt kreisās kājas pēda, viņš pūlējās nostāvēt uz vienas kājas, lai noskaidrotu kairinājuma cēloni, bet augšpēdu smagi ievēlās lietus peļķē. Piecelts, apslaucīts un nomierināts Egberts ste- berēja tālāk, līdz nonāca starp spinātu rindām. Te viņš pēkšņi apstājās un aizdomu pilns cieši pētīja augus. Piegāja iuvāk un, galvu piešķiebis, pētīja atkal. Satraukti mēs gaidījām, kas notiks. Bet tajā mirklī, kad Egberts paliecās uz priekšu, lai paknābātu spināta lapiņu, viņš atkal paklupa un uz galvas iekrita biezā spinātu cerā. Ar grūtībām izrausies ārā, mēģināja vēlreiz. Šoreiz viņam izdevās satvert knābītī spināta lapas galiņu. Viņš parāva, bet lapa bija cieta un izturīga. Nu Egberts plati iepleta kājas, atspērās un rāva no visa spēka. Lapas galiņš notrūka, bet putnēns gulēja augšpēdu zemē, tomēr viņš izskatījās priecīgs un apmierināts, jo turēja knābī spināta lapas gabaliņu.
Visiem aplaudējot, mēs Egbertu nesām atpakaļ uz būri, pēc tam nolikām viņam priekšā lielu šķīvi ar sakapātiem spinātiem. Bet nu radās jauna ķibele. Pat smalki sakapāti, Egbertam spināti bija pārāk rupja barība, jo saēdies viņš tos tūlīt izvēma.
Spināti ir par daudz rupjš ēdamais pat tad, ja mēs tos sīki sakapājam, — es sacīju, — laikam mums vajadzēs tos sagatavot tā, kā to darīja Egberta māte.
Kā tad? — Džekija ieinteresēta jautāja.
Redzi, šie putni saviem mazuļiem atrij pussagre- rnotas lapas pašķidras putriņas veidā.
Vai tu iesaki, lai arī mēs to darām? — Džekija aizdomīgi pavaicāja.
Nē, nē. Es vienīgi domāju, ka Egbertam varētu dot sakošļātus spinātus. Tas jau būtu kaut kas līdzīgs atrītai barībai.
Tev taisnība, bet ar spinātu košļāšanu tu vari nodarboties pats, — mana sieva jautri attrauca.
Nekas neiznāks, — es skaidroju, — es taču smēķēju, tā ka jāšaubās, vai Egberts ņems pretī spinātus ar nikotīna piedevu.
Citiem vārdiem: tā kā esmu nesmēķētāja, tu gribi, lai spinātus košļāju es.
Tu uzminēji.
Ja man viens būtu teicis, — Džekija sūrojās, — ka, apprecoties ar tevi, es būšu spiesta šķiest savu dārgo laiku, košļājot putniem barību, es viņam nebūtu noticējusi.
Tas vajadzīgs lietas labā, — es paskaidroju.
—. Nudien, — viņa turpināja, nelikdamās zinis par manu piezīmi, — ja viens man agrāk būtu teicis un es viņam noticējusi — laikam gan mēs nebūtu apprecējušies.
Džekija paņēma pilnu šķīvi ar spinātiem, uzmeta man saltu skatienu, tad devās uz kādu klusu vietu košļāt.
Pa to laiku, kamēr Egberts atradās pie mums, viņš apēda ļoti daudz spinātu, un visu šo daudzumu Džekija viņam sakošļāja ar atgremotāja dzīvnieka neizsīkstošo pacietību.
Džekija lēsa, ka viņa varētu būt sakošļājusi apmēram centneru lapu. Pat vēl šodien viņa labprāt atsakās no spinātiem.
Drīz pēc tam, kad pie mums bija ieradies Egberts ar saviem ciltsbrāļiem, mēs ieguvām divus dzīvniekus, kurus nosaucām par Negantajiem Dvīņiem. Tie bija divi lieli, ļoti resni sarainie bruņneši. Abi dzīvnieki bija gandrīz viena garuma un resnuma, arī paradumi, kā mēs drīz atklājām, tiem bija vienādi. Abi izrādījās mātītes, un viņas viegli varēja iedomāties par viena un tā paša metiena māsiņām, kaut gan īstenībā viena bija noķerta akmens sviediena attālumā no Losinglesas, turpretim otru mums atsūtīja no kaimiņu estansijas, pāris jūdžu tālāk. Dvīņus mēs ievietojām būrī ar nodalītu guļamtelpu. Sis krātiņš sākumā bija paredzēts viena liela bruņneša iemitināšanai, bet, tā kā mums šai laiki krātiņu bija maz, Dvīņus nācās turēt kopā. Viņi vēl ne- bija pilnīgi pieauguši, tā ka vietas abiem pietika.
Bruņnešu lielākie prieki ir ēšana un gulēšana, un mūsu Dvīņi, šķiet, nevarēja vien diezgan pieēsties un
Izgulēties. Viņi saldi snauda guļamtelpā, nolikušies uz muguras un saritinājušies kamolā, gārdzošā elpa cilāja lielos rozā, krunkotos punčus, ķepiņas raustījās un drebēja.
Kad Dvīņi bija iemiguši, likās, nekas tos nespētu pamodināt. Jūs varat bungot pa būri, pielikt muti pie stiepļu režģa un kliegt, atvērt guļamtelpas durtiņas un, aizspiežot degunu (Dvīņiem piemita ass, specifisks smārds), bakstīt viņu tuklos vēderiņus, kniebt ķepiņās vai purināt astes — viss velti — bruņneši guļ, kā gulējuši, it kā dziļā hipnotiskā transā.
Beidzot jums rodas pārliecība, ka nav tāda spēka, izņemot pasaules bojāeju, kas varētu Dvīņus izraut no dziļās nemaņas, un jūs piepildāt skārda bļodu ar pre- tīga izskata maisījumu, ko viņi tik labprāt ēd, pēc tam lo lēnam iebīdāt būra priekšējā nodalījumā. Lai cik uzmanīgi jūs to darītu, lai kā censtos saglabāt klusumu, nepārtraucot to pat ar niecīgāko skaņu, tikko jūsu roka ar ēdiena bļodu atrodas būrī, no guļamtelpas atskan dīvains troksnis, it kā jūras čūska ar asti dragātu būra koka sienas. Tie ir Dvīņi, kas pūlas apvelties uz sāniem
un uzrausties kājās, lai mestos pie ēdiena. Jums tas īr brīdinājums steidzīgi nolikt bļodu un atvilkt roku, jo tai pašā acumirklī bruņneši kā lielgabala lodes šaujas ārā pa guļamtelpas durtiņām; plecu pie pleca, šņākdami aiz piepūles, viņi mežonīgā skrējienā šķērso būri — gluži kā regbija spēlētāji cīņā par bumbu. Dvīņi triecas pret bļodu, arī pret jūsu roku (ja tā vēl tur atrodas), kopā ar bļodu iekūleņo būra tālākajā kaktā un sāk valstīties neatšķetināmā mudžeklī; sasmalcinātu banānu, piena, jēlas olas un kapātas gaļas maisījuma vilnis uzšļācas pret būra sienu, atlec un līdzīgi lipīgam autam pārklāj Dvīņu pelēkās muguras.
Bruņneši stāv šajā haosā, reizēm apmierināti iespiegdamies un šņākuļodami, uzlaiza pie bruņām pielipušo ēdienu, brīžiem kādā kaktā sakaujas banāna kripatiņas vai gaļas gabaliņa dēļ, kas pielipis pie būra griestiem, bet, neizturējis nevienādo cīņu ar Zemes pievilkšanas spēku, piepeši nokrīt uz būra grīdas.
Lūkojoties uz abiem dzīvniekiem, kas līdz ceļiem stāv ēdienā, jums grūti iedomāties, kā viņiem izdosies pievārēt visu šo vitamīnu un olbaltumvielu daudzumu. Taču pusstundas laikā būris ir iztīrīts un izlaizīts, pat ēdiena traipi no griestiem nozuduši, kaut gan bruņneši tos spēj aizsniegt, tikai paceļoties uz pakaļkājām. Paši Dvīņi atkal atrodas savā aromātiskajā guļam- telpā, kur, atlaidušies uz muguras un saritinājušies kamoliņā, guļ krākdami.
Sātīgais ēdiens bruņnešiem gāja labumā — viņi kļuva arvien brangāki un galu galā tikko spēja izspraukties caur guļamtelpas durtiņām. Kamēr es lauzīju galvu, kā krātiņu visizdevīgāk pārveidot, viens no Dvīņiem bija pamanījies izmantot savā labā šauro izeju. Guļamtelpā viņš tagad nelikās uz ausi gareniskā virzienā — kā agrāk, bet šķērsām, ar galvu pret durtiņām. Tiklīdz šis bruņnesis izdzirda kādu troksnīti vai saoda ēdienu, viņš tūlīt metās uz izeju, pirms vēl viņa biedrs bija paguvis pagriezties vajadzīgā virzienā; pirmais bruņnesis iespraucās durvīs, uzmeta kūkumu un iesprūda kā korķis pudelē. Viņš pastiepa ķepiņu, pievilka-sev klāt ēdiena trauku un sāka tajā nesteidzīgi rakņāties, kamēr viņa saniknotais biedrs guļamtelpā spiedza un šņāca, un skrāpējās gar gudrinieka labi no- bruņoto, neievainojamo dibenu.
Sarainais bruņnesis ir Argentīnas pampu maitu lija. Pieplacināts pie zemes, bruņots pret visāda veida uzbrukumiem kā mazītiņš tanks, bruņnesis tekalē mēnessgaismas pielietajā zālē un samaļ starp žokļiem gandrīz visu, kas pagadās ceļā. Viņš labprāt ēd augļus un sakņaugus, bet, ja to nav, apmierinās arī ar putna ligzdu, kurā ir olas un mazie putniņi, uzkgdai viņam noder jaunas pelītes un pat čūska, ja kāda gadās pa ķērienam. Tomēr visvairāk viņš ciena jauku, sulīgu pussapuvušu gaļu — tā viņu pievelk kā magnēts dzelzi.
Argentīnā, kur attālumi ir milzīgi lieli un ganāmpulki gandrīz nesaskaitāmi, nereti gadās, ka nepamanīta nobeidzas kāda veca vai slima govs un tās beigtais ķermenis paliek turpat zālē guļot; saulē gaļa ātri sabojājas, pa visu plašo apkārtni izplatās smirdoņa, bet ap kritušo dzīvnieku bariem salaižas mušas, kas zum kā bišu spiets. Kad smirdoņa aizsniedz bruņnesi, kurš meklē barību, viņš noprot, ka gaidāms mielasts. Bruņnesis atstāj alu un sāk skraidīt, līdz atrod zālē kāroto gardumu — milzīgu gaļas blāķi, kas čum un mudž no tārpiem. Pamatīgi saēdies puspuvušo, tārpaino gaļu, bruņnesis neaiziet no kritušā dzīvnieka, jo pie tā vēl palicis daudz barības, — viņš izrok zem sprāgoņas alu, liekas uz auss un guļ nost, kamēr no jauna sāk mocīt izsalkums. Tagad viss ir gluži vienkārši: jāaizlien pie alas mutes, jāizbāž ārā galva, un kārumnieks jau atrodas, tā sakot, pie pašiem gaļas podiem.
Bruņnesis parasti nekad neatstāj sprāgoņu, iekams no balojošiem kauliem nav noskrubināta pēdējā gaļas kripata. Pēc tam viņš apmierināti nopūšas — kā jau labi pieēdis dzīvnieks, tad dodas mājās cerībā sagaidīt nākamo kritušo govi vai aitu. Par spīti tam, ka bruņneši ēd bojātu barību, viņu pašu gaļa tiek uzskatīta par īstu delikatesi, kas pēc garšas īpašībām šķiet kaut kas vidējs starp teļa un ar pienu dzirdīta sivēna gaļu. Estansijā dzīvojošie peoni bieži ķer bruņnešus un tur mucās ar dūņām, kur tos nobaro un pēc tam izmanto pārtikā.
Mums var likties pretīgi, ka cilvēks ēd tādu dzīvnieku, kura mīļākā barība ir sprāgoņas, tomēr atcerēsimies, ka arī cūkas ēdienā nav sevišķi izvēlīgas, bet no tā, ko ēd butes, esmu pārliecināts, pat vampīram samestos nelabi.
Pampā mājo vēl kāds dzīvnieks, kuram piemīt brīnumjauki paradumi salīdzinājumā ar bruņneša pretīgajām izdarībām; diemžēl man nekad nelaimējās sastapties ar šo zvēriņu. Tā ir viskača — grauzējs, apmēram tik liels kā parastais terjers, zemei pieplacinātu ķermeni. Viskačai ir truša purniņš, no tā uz augšu gar vaigiem līdz acīriļ stiepjas plata melnas vilnas svītra, zem kuras ir otra — pelēkbalta, bet zem pelēkbaltās atkal melna; rodas iespaids, it kā šis grauzējs kādreiz gribējis līdzināties zebrai un sācis sevi pārkrāsot, tomēr tas viņam drīz apnicis, un darbs palicis pusceļā.
Viskačas dzīvo līdz četrdesmit dzīvnieku lielās grupās, mitinoties plašās pazemes alās, ko Argentīnā sauc par vizcacheras.
Viskačas — tā ir pampas bohēma. Sie dzīvnieki dzīvo ļoti brīvi un nepiespiesti, viņu plašajās kopējās alās allaž draudzīgi cits citam blakus mīt dažādi radījumi, kas tur atraduši sev mājvietu. Alu pūces izrok ligzdas viskaču mājokļu sienās. Čūskas dažkārt iemitinās pamestās ejās — viskaču mītņu bēniņos.
Kad viskačas paplašina savu pazemes valstību un dažas ejas vairs nelieto, tajās tūlīt ievācas kāda bezdelīgu suga. Jāteic, ka daudzajās vizcacheras nereti salasās raibāka sabiedrība nekā dažā labā pansionātā Blums- berijā. Kamēr apakšīrnieki viskačas netraucē, viņas neinteresējas par daudzajiem dzīvniekiem, kas mājo viņu alās.
Viskaču mākslinieciskās tieksmes, manuprāt, lielā mērā ietekmējis sirreālisms [7] . Zeme ap viņu alām ir rūpīgi notīrīta, tajā nav atlicis neviens zāles stiebriņš, turklāt daudzas sīkas kājiņas to nomīdījušas tik gludu kā dejas laukumu. Kailās zemes ielāpiņi pampā viska- čām ir sava veida studijas, kur viņas iekārto savas izstādes. Gari sakaltušu dzelkšņu stiebri tiek rūpīgi sakrauti kaudzēs, pa vidu saliek akmeņus, žagariņus, augu saknes.
Lai šīs klusās dabas kļūtu pievilcīgākas, viskačas tām pievieno dažādus pampā atrastus priekšmetus. Pie kādas vizcachera es ieraudzīju parasto žagariņu, akmeņu un dzelkšņu kaudzi, gaumīgi papildinātu ar vairākām konservu kārbām, trīs sudraba papīrīšiem, astoņām spilgti sarkanām cigarešu paciņām un govs ragu. Sī dīvainā izstāde, tik jauki, rūpīgi sakārtota bezgala plašajā, vienmuļajā pampā, pamodināja manī dedzīgu vēlēšanos sastapties ar viskaču uz viņas pašas zemes. Es dzīvi stādījos sev priekšā šādu skatu: mēnessgaismā savas, alas priekšā tup mazs, drukns dzīvnieciņš ar svītrotu, sērīgu purniņu, iegrimis svarīgā darbā, kārtojot izstādei sakaltušus augus un citus nedzīvus priekšmetus.
Kādu laiku viskačas bija paši izplatītākie pampas dzīvnieki, bet viņu veģetārā barošanās un nepieciešamība attīrīt no zāles lielus laukumus savām izstādēm nebija pa prātam zemkopjiem. Fermeri sāka karagājienu pret viskačām: alas tika izpostītas, lielākā daļa dzīvnieku nosisti vai padzīti no līdzšinējām dzīvesvietām.
Mums neizdevās noķert nevienu viskaču, pat redzēt mēs tās nedabūjām. Bet tieši viskača bija viens no tiem Argentīnas faunas pārstāvjiem, ko es visvairāk vēlējos iegūt.