Aviācijas sabiedrība mums bija apgalvojusi, ka mūsu dzīvniekus tūlīt pēc nogādāšanas Buenosairesā divdesmit četru stundu laikā varēs nosūtīt ar lidmašīnu uz Londonu.
Iebraucis ar smago mašīnu Buenosairesas priekšpilsētā, es piezvanīju uz kravas pārvadājumu nodaļu, laī paziņotu, ka esam ieradušies, kā ari apjautātos, kurā vietā lidlaukā dzīvniekiem vislabāk pārlaist nakti. Izmeklēti pieklājīgi man tika paskaidrots, ka dzīvniekus varēs nosūtīt tikai pēc nedēļas un ka lidlaukā nav tādas vietas, kur viņus turēt. Tā nu es atrados Buenos- » airesā ar pilnu autokravu dzīvnieku, kurus nav kur turēt, — nudien, mans stāvoklis, maigi izsakoties, bija neapskaužams.
Laipnais, iejūtīgais šoferis, vēlēdamies mums palīdzēt, atļāva dzīvniekus pa nakti atstāt mašīnā ar noteikumu, ka no rīta tie jāizvāc, jo mašīna vajadzīga darbam. Ar pateicību mēs pieņēmām šo priekšlikumu un, iebraukuši viņa mājas pagalmā, sākām barot dzīvnie
kus. Darbs vēl nebija galā, kad Džekijai kaut kas iešāvās pfātā.
Nu es zinu, — viņa priecīgi izsaucās. — Piezvanīsim uz sūtniecību.
Nevar taču zvanīt uz sūtniecību un lūgt, lai viņi uz nedēļu kaut kur novieto mūsu dzīvniekus, — es aizrādīju. — Sūtniecības ar to nenodarbojas.
Ja tu piezvanītu misteram Džibsam, es domāju — viņš spētu līdzēt, — Džekija neatlaidās. — Ir tomēr vērts pamēģināt.
Nelabprāt — pret savu gribu es zvanīju uz sūtniecību.
Hallo! Jūs jau atpakaļ? — jautri atsaucās misters Džibss. — Vai labi pavadījāt laiku?
O, jā, pat ļoti labi, paldies!
Jauki. Vai daudz dzīvnieku noķērāt?
Krietni daudz. Starp citu — šā iemesla dēļ es nolēmu jums piezvanīt, man vajadzīga jūsu palīdzība.
Pareizi darīts. Kā es varu jums līdzēt? — misters Džibss, neko nenojauzdams, pavaicāja.
Mums kaut kur uz nedēļu jānovieto dzīvnieki.
Vada otrā galā iestājās īslaicīgs klusums, un es tūlīt
nodomāju, ka misters Džibss šajā mirkli pūlas apspiest dedzīgo vēlēšanos nomest klausuli. Tomēr izrādījās, ka biju par zemu novērtējis viņa pašsavaldīšanos, jo, kad viņš atbildēja, balss skanēja laipni, mierīgi, tajā nebija ne miņas no histērijas.
Jā, te nu ir ko padomāt. Jums laikam vajag kādu dārzu vai kaut ko dārzam līdzīgu?
Jā, vēlams ar garāžu. Vai jums būtu kaut kas padomā?
Nav gan. Visai reti gadās, ka mani kāds lūdz palīdzēt… ēē… atrast mājokli dzīvniekiem, tāpēc šāda uzdevuma veikšanai man nav gandrīz nekādas pieredzes, — viņš paskaidroja. — Tomēr atnāciet pie manis rīt no rīta, līdz tam laikam es varbūt kaut ko izdomāšu.
Lielais paldies! — es pateicīgi atsaucos. — Cikos jūs būsiet sūtniecībā?
Agri no rīta nenāciet, — misters Džibss steidzīgi bilda. — Vislabāk būtu tā ap pusvienpadsmitiem. Līdz tam es būšu paguvis aprunāties ar dažiem cilvēkiem.
Atgriezies pagalmā, es šo sarunu atstāstīju Džekijai un Janam.
Pusvienpadsmit ir pārāk vēlu, — Džekija sacīja. — Šoferis man nupat paziņoja, ka pirmais brauciens viņam ir sešos.
Kādu laiku mēs sēdējām, drūmi klusēdami, lauzīdami galvas, ko iesākt.
Es zinu! — Džekija piepeši izsaucās.
Nē! — es stingri noteicu. — Sūtnim es nezvanīšu.
Ne jau sūtnim. Piezvanīsim Bebitai!
Patiesi, to vari Kā mums tas agrāk neienāca prātā?
Bebita noteikti atradīs kādu mītni, — Džekija sacīja, viņai laikam bija radusies pārliecība, ka vajag tikai pamāt, un Buenosairesā jebkurš cilvēks steigsies sameklēt mājvietu mūsu savvaļas dzīvniekiem.
Trešo reizi es devos pie tālruņa. Saruna parādīja, ko spēj Bebita.
Hallo, Bebita! Kā jums klājas?
Džerijs? Sveiks, manu zēn, es tieši nupat par jums runāju. Kur jūs atrodaties?
Kaut kādā Buenosairesas priekšpilsētā, neko vairāk es nezinu.
Nu labi, uzziniet, kur jūs esat, pēc tam atbrauciet pie manis uz pusdienām.
Labprāt, ja vien mēs varētu.
Bet jūs taču varat.
Bebita, es, patiesību sakot, piezvanīju, lai lūgtu jūsu palīdzību.
— Nu, protams, manu zēn. Kas noticis?
Ziniet, mēs esam strupceļā ar mūsu dzīvniekiem. Varbūt jūs varētu atrast kādu vietu, kur viņus uz nedēļu novietot.
Bebita iesmējās.
Ak jūs! — viņa iesaucās un māksloti nopūtās. — Kas jūs esat par cilvēku! Piezvanāt man šādā stundā un lūdzat sameklēt pajumti jūsu dzīvniekiem. Vai jūs patiešām vienmēr domājat tikai par dzīvniekiem?
Bebita, jums taisnība, ir jau vēls, — es ar nožēlu piekritu, — bet, ja mēs līdz rītam kaut ko neatradīsim, mums var klāties bēdīgi.
Nekrītiet izmisumā, draudziņ! Es kaut ko sameklēšu. Piezvaniet man vēlreiz pēc pusstundas.
Brīnišķīgi! — es iepriecināts attraucu. — Piedodiet, ka sagādāju jums tādas rūpes, bet man nav neviena cita, pie kā griezties.
Ak, ko niekus! — Bebita noteica. — Labi vien ir, ka jūs griezāties pie manis. Uz redzēšanos!
Pusstunda vilkās bezgala gausi, un tad es atkal piezvanīju.
Džerij? Nu, es jums atradu vienu vietu. Kāds mans draugs atļāva turēt jūsu dzīvniekus savā dārzā. Viņam ir kaut kas līdzīgs garāžai.
Bebita, jūs esat nepārspējama! — es sajūsmināts iesaucos.
Un kā vēl! — viņa smiedamās atteica. — Bet nu pierakstiet adresi, aizvediet uz turieni dzīvniekus un tad nāciet pie manis pusdienās.
Pacilātā noskaņojumā mēs dārdinājām projām pa satumsušajām ielām uz Bebitas norādīto vietu. Pēc desmit minūtēm mašīna apstājās; palūkojies ārā, es ieraudzīju ap divdesmit pēdu augstus dzelzs vārtus un aiz tiem platu grantētu celiņu, kas veda uz dzīvojamo māju, kura izskatījās kā samazināta Vindzoras pils kopija. Es jau grasījos teikt šoferim, ka viņš mūs atvedis nepareizā vietā, kad piepeši vārti tika atrauti vaļā un smaidīgais sargs, godbijīgi klanīdamies, Ievadīja dārzā mūsu apdauzīto kravas mašīnu, it kā tā būtu roll- roiss. Vienā mājas pusē bija slēgta veranda, tur, kā sargs mums sacīja, mēs drīkstot izvietot savu bagāžu.
Mazliet apmulsuši, sākām izkraut būrus ar dzīvniekiem. Es vēl arvien netiku vaļā no aizdomām, ka esam iebraukuši nepareizā mājā, bet, lai nu kā, dzīvnieki tagad bija pie vietas, un mēs, cik ātri vien varēdami, steidzāmies pa grantēto celiņu uz dzelzs vārtiem, iekams neparādās mājas saimnieks un nesaceļ brēku.
Bebita sagaidīja mūs savā dzīvoklī mierīga, skaista un mazliet uzjautrināta.
Ak, mani dārgie, vai jums izdevās labi novietot dzīvniekus?
Jā, viss ir labākā kārtībā. Vieta ļoti piemērota. Jūsu draugs, Bebita, patiešām ir augstsirdīgs cilvēks.
Ak! — viņa nopūtās. — Bet viņš nudien ir tāds… tik mīļš… tik augstsirdīgs… un tik jauks… Ak! Jūs pat iedomāties nevarat, cik viņš brīnišķīgs.
Cik ilgi jums ar viņu bija jānoņemas, kamēr pierunājāt? — es skeptiski vaicāju.
Bet viņš taču pats piedāvāja, es nemaz nepierunāju, — Bebita nevainīgi sacīja. — Es viņam piezvanīju un pastāstīju, ka mēs~gribam novietot viņa dārzā dažus mazus zvēriņus, viņš tūlīt bija ar mieru. Viņš ir mans draugs, tāpēc, gluži dabiski, viņam nebija iebildumu.
Bebita veltīja mums starojošu smaidu.
Nu, protams, viņam būtu grūti jums atteikt, — es sacīju, — bet mēs nudien esam bezgala pateicīgi, jūs esat mūsu labā feja.
Ko niekus! — Bebita attrauca. — Nāciet labāk ēst pusdienas.
Mēs apbrīnojām Bebitas atjautību, sagādājot mājvietu mūsu dzīvniekiem, bet, cik grūts īstenībā bijis šis uzdevums, to uzzinājām tikai nākamajā dienā, kad ieradāmies pie mistera Džibsa.
—Man ļoti žēl, — viņš atvainodamies bilda, kad mēs ienācām viņa kantorī. — Es apzvanīju vairākas vietas, bet man nekur nelaimējās.
Par to nebēdājiet. Kāda mūsu paziņa atrada dzīv niekiem piemērotu mītni, — es atbildēju.
Es ļoti priecājos, — misters Džibss teica, — jums gan laikam bija ne mazums rūpju. Kur tad jūs savus dzīvniekus novietojāt?
Kādā mājā Alveara prospektā.
Kur?
Viena majā Alveara prospektā.
Alveara prospektā? — misters Džibss nedroši pārjautāja.
Jā, kas tur slikts?
Nekas… it nekas, — misters Džibss sacīja, pārsteigumā blenzdams uz mums, — tikai man jums jāsaka, ka Buenosairesā Alveara prospekts ir apmēram tas pats, kas Parkleina1 kvartāls Londonā.
Nedaudz vēlāk, kad mūsu dzīvnieki beidzot bija nosūtīti ar lidmašīnu uz Angliju, noskaidrojās, ka mēs nevaram doties tālāk uz dienvidiem. Radās jautājums, kurp doties.
Tad kādu dienu mums piezvanīja Bebita.
Klausieties, draudziņ, — viņa mani uzrunāja. «— Vai jūs gribētu apmeklēt Paragvaju?
O, jā, es ļoti labprāt brauktu uz Paragvaju, — dedzīgi atsaucos.
Ziniet, es varbūt varēšu to nokārtot. Jums būs jālido līdz Asunsjonai, tur jūs iekāpsit mana drauga lidmašīnā un lidosit tālāk līdz… nu līdz kādai vietai, ko sauc par Puerto Kasado.
To jūs laikam norunājāt ar vienu no jūsu draugiem?
N-nu, protams, ar ko gan es vēl būtu varējusi norunāt, ak jūs, neattapīgais!
Vienīgais klupšanas akmens varētu būt mūsu trūcīgās spāņu valodas zināšanas.
Arī par to. esmu padomājusi. Vai atceraties Rafaelu?
Jā, atceros gan.
Redziet, viņiem skolā pašreiz ir brīvdienas, un viņš labprāt brauktu jums līdzi par tulku. Rafaela māte domā, ka šāda ekskursija zēnam būtu derīga, zināms, ar noteikumu, ka jūs viņam neļausiet ķert čūskas.
Viņa māte patiešām ir reti saprātīga! Ideja ir lieliska, es dievinu jūs un visus jūsu draugus!
Nesāciet nu atkal, — Bebita teica un nokāra klausuli.
Tā mēs abi ar Džekiju lidojām uz Paragvajas galvaspilsētu Asunsjonu, un kopā ar mums bija Rafaels de Soto Asebals, šai zēnā visu ceļojuma laiku kūsāt kūsāja neizsīkstošs dzīvesprieks, kas lidojuma beigās lika man sajusties kā ciniskam, nodzītam pasaules apceļotājam.