Debess bija bāli zila, rīta gaismas pārpilna, kad kravas mašīna kratīdamās piebrauca pie maza lidlauka ārpus Asunsjonas.
Pusaizmiguši, stīvi mēs rausāmies ārā un izlādējām savu mantību. Tad žāvādamies un staipīdamies stāvējām, skatīdamies uz šoferi un pilotu, kuri nozuda kādā pussagruvušā angārā lidlauka malā. Pēc brīža abi atkal parādījās un, tusnīdami aiz piepūles, stūma četrvietīgu vienplāksni, glīti nokrāsotu sudraba un sarkanā krāsā. Lidmašīna tika izgrūsta no angāra saules gaismā, un šajā brīdī abi vīri man neviļus atgādināja divas lielas brūnās skudras, kas nopūlas ap mazu naktstauriņu.
Rafaels sēdēja uz čemodāna miegaini nokārtu galvu, puspievērtām acīm.
— Skaties, Rafaeli — es priecīgi iesaucos. — Tā ir mūsu lidmašīna.
Viņš salēcās un palūkojās uz niecīgo lidaparātu, ko abi vīri stūma mums pretī. Zēnam acis aiz briļļu stikliem iepletās no brīnumiem.
Nē! —> viņš neticēdams iesaucās. — Tā esot mūsu lidmašīna?
Jā, tā laikam būs.
•— Ak manu dieniņ!
Kas tad šai vainas? — Džekija iejautājās. — Tas ir mazs, jauks vienplāksnis.
Jā, — Rafaels atteica, — tur jau ir tā lieta, ka… tas ir mazs.
Vienplāksnis izskatās pietiekami izturīgs, — es samierinoši piebildu, bet šajā brīdī viens no riteņiem pārvēlās pāri mazam zāļu cinītim, un viss lidaparāts sagrīļojās, melodiski notrinkšķēdams.
Ak manu dieniņ, nē! — Rafaels pārbijies iesaucās. — Džerij, ce n'est pas possible [8] lidot šajā … tas ir pārāk mazs.
Lidmašīna ir gluži laba, nudien, Rafael, — Džekija sacīja ar cerīgu optimismu, kā var teikt vienīgi tas, kurš nekad nav lidojis mazā lidmašīnā, — tā ir ļoti laba.
Patiešām? — iejautājās mūsu draugs, norūpējies zibinādams briļļu stiklus.
Jā gan … Amerikā ir ļoti daudz šādu lidaparātu.
Jā, jā, Džerij, bet Amerika tomēr nav Cako… Redziet, lidmašīnai ir tikai viens spārns, rtest-ce pas [9] ? Ja tas salūst, mēs iekrītam … brr … bladācl … mežā, — viņš sacīja, blenzdams uz mums kā izbijusies pūce.
Pa to laiku lidmašīna bija atstumta un sagatavota lidošanai, mums tuvojās pilots, smaidā spīdinādams zelta zobus.
i Bueno, vamosP — viņš sacīja un sāka vākt kopā mūsu bagāžu.
Rafaels piecēlās un paņēma savu čemodānu.
Džerij, man nepatīk, — viņš žēli noteica, dodamies uz mūsu vienplāksni.
Kad visas mantas bija iekrautas, izrādījās, ka mums pašiem palicis pavisam maz vietas, taču kaut kā izdevās iespiesties — pilotam un man priekšējā sēdeklī, Rafaelam un Džekijai aizmugurē. Es ierāpos pēdējais un aizcirtu neticami vieglās un plānās durvis, kas tai pašā mirklī atkal atdarījās. Pilots pārliecas man pāri un palūrēja uz durvīm.
No bueno [10] , — viņš paskaidroja, spēcīgi sagraba durvis un aizcirta ar tādu sparu, ka visa lidmašīna nolīgojās.
Ak manu dieniņ! — novaidējās Rafaels.
Jautri svilpodams caur zobiem, pilots padarbojās ar vadības kloķiem, motors ierūcās, un lidmašīna sāka kratīties un drebēt. Mēs traucāmies uz priekšu, lēkādami pa nelīdzeno zemi, zāle saplūda neskaidrā vienlaidu zaļumā — mēs cēlāmies gaisā.
Lidmašīnai uzņemot augstumu, skatieniem atklājās apvidus ar sulīgu tropu zaļumu, ko caurauda sarkanbrūnu ceļu stīgojums.
Mēs lidojām pāri Asunsjonai, pilsētas sārtās mājas mirgoja saulē, un tad lidmašīnas strupā deguna priekšā, propellera spožajā aplī, es ieraudzīju Paragvajas upi.
Lūkojoties no šī augstuma, upe izskatījās kā ugunīgi vizuļojoša barjera starp diviem dažādiem apvidiem: zem mums bija auglīga, sarkanīga zeme, zaļi meži un apstrādāti tīrumi, kas apjoza Asunsjonu un aizņēma visu Paragvajas austrumdaļu; otrā pusē bija Cako, plašs, vienmuļš līdzenums, kurš aizstiepās līdz pašam apvārsnim. Viss šis plašums tinās caurspīdīgā rīta miglā un likās apaudzis ar sudraba un bronzas krāsas zāli, kurā šur tur iezīmējās spilgti zaļi krūmu puduri. Neviļus bija jādomā, ka te kāds ar dzirklēm nocirpis apvidu kā milzu pūdeļa sānu, vietumis uz dzel- tenbrūnās ādas atstādams zaļu vilnas rotājumu.
Tā bija dīvaina, nedzīva ainava, kurā kustējās vienīgi upe, kas plūda mirgodama un zaigodama, sazarodamās te trīs četrās, te piecdesmit sešdesmit attekās, un attekas'izvijās un sapinās juceklīgos līkumos kā šajā līdze-* numā izgāztas milzīga sudraba pūķa spožās zarnas.
Mēs šķērsojām upi; lidmašīna tagad lidoja zemāk, un es ievēroju, ka tas, ko tiku noturējis par sausu, zālainu līdzenumu, īstenībā bija purvs, — saulē tajā brīžiem spīguļoja ūdens. Pūdeļa vilna izrādījās biezi saauguši brikšņi, starp kuriem šur tur slējās palmas. Dažuviet palmas auga ciešās rindās, kā stādītas, no tālienes tās
līdzinājās zaļām putekļu slotiņām, kas iespraustas bronzas krāsas zālē. It visur saules atspulgos dzirkstīja ūdens, tomēr krūmāji izskatījās noputējuši un izkaltuši, to saknes mirka ūdenī, bet lapas vīta saulē.
Tas bija neapdzīvots, vientuļš, bet dīvaini valdzinošs apvidus. Tomēr itin drīz vienmuļā ainava mums apnika, jo. tajā nebija ēnu, vienīgi palmu izpūrušās lapotnes deva pavēni.
Kaut kur no sēdekļa apakšas pilots izvilka pudeli, izrāva ar zobiem korķi un pasniedza man. Tajā bija kafija ar ledu, rūgta, bet atspirdzinoša. Es padzēros, iedevu arī Džekijai un Rafaelam, atlikumu sniedzu atpakaļ pilotam. Kad viņš, saņēmis zobos pudeles kaklu, atgāza galvu,
lai iedzertu, lidmašīnas deguns grīļīgi nosvērās uz leju pretī sidrabainam upes līkumam divtūkstoš pēdu zem mums. Padzēries pilots ar delnu noslaucīja muti, tad pieliecies iekliedza man ausī: — Puerto Kasado! — un rādīja uz priekšu.
Cauri karstuma dūmakai es neskaidri redzēju, ka mēs lidojam pretī kāda kalna melnajam apveidam, — šis kalns piepeši pārsteidzošā kārtā bija uzradies līdzenumā zem mums.
Una hora, mās o menos, — kliedza pilots, rādīdams man vienu paceltu pirkstu, — una hora… Puerto Kasado… comprendeV
Šo stundu es lielākoties snauduļoju, kamēr tumšais, masīvais kalns nāca arvien tuvāk un tuvāk. Lidmašīnas deguns nira lejup — mēs slīdējām pretī zemei; siltās, vertikālās gaisa strāvas sagrāba niecīgo lidaparātu, mētāja un kratīja, un tas kā noreibis šūpojās un dejoja līdzīgi pelnu plēksnei virs ugunskura. Tad lidmašīna strauji nosvērās uz sāniem, vienu brīnumainu mirkli Cako sagāzās slīpi, upe pārkārās pār lidmašīnas spārnu, bet apvārsnis parādījās virs mūsu galvām. Izlīdzinājuši gaitu, mēs laidāmies zemē uz kādu nelielu zālaini, kas apkārtējā ainavā paliktu nepamanīta, ja tās malā pie garas kārts nekarājies vaļīgi piestiprināts dzeltens vēja konuss.
Lidmašīna ietriecās zālē, mazliet paripoja uz priekšu un apstājās.
Pilots man uzsmaidīja, izslēdza motoru, tad plašā žestā novilka ar roku.
Cako! — viņš paskaidroja.
Kad mēs atvērām kabīnes durvis un izkļuvām ārā, pretī sitās neciešams karstums, mums bija tāda sajūta, it kā piepeši no plaušām ticis izsūknēts gaiss.
Zeltainā zāle zem mūsu kājām bija asa un sausa kā zāģa skaidas, vietvietām to izraiboja dzeltenas un ugunssarkanas puķes.
Tikko no lidmašīnas bija izkrauts pēdējais mantu sainis, tālumā parādījās kravas automašīna, zvalstīdamās tā ripoja pa zāli mums pretī. Mašīnu vadīja resns maza auguma paragvajietis, kura lūpās rotājās draisks smaids, — bija redzams, ka mūsu ierašanās viņu varen uzjautrināja. Viņš palīdzēja ielādēt kravas kastē mūsu bagāžu; šķērsojuši lidlauku, kratījāmies cauri mežam pa putekļainu, dziļām grambām izbrauktu ceļu.
Mašīna sacēla veselus putekļu mākoņus, turklāt mums bija stingri jāturas pie borta, lai neizveltos, tā ka es maz ko redzēju no apkārtnes; pēc desmit minūtēm mēs iedārdinājām Kasado ciemā. Tas bija Dienvidamerikā parastais pussagruvušu būdu jūklis ar bedrainām, nebruģētām ieliņām. Pabraucām garām lielam mango kokam, kas acīmredzot atradās ciema centrā, jo koka ēnā pulcējās daudz ļaužu: daži snauduļoja, citi pļāpāja, vēl citi bija izlikuši smiltīs pārdošanai dažādu ēdamo — ķirbjus, cukurniedres, olas, banānus un citus produktus.
Mājiņa, kura bija paredzēta mums, atradās ciema galā, tikko pamanāma aiz greipfrūtiem un apelsīnu kokiem, starp kuriem auga mudžeklīgi hibisku krūmi, viscaur nosēti ļoti lieliem, spilgti sarkaniem ziediem.
Māju un biezi saaugušos augļu kokus no visām pusēm apjoza daudzi šauri un sekli apūdeņošanas grāvīši, daļēji aizauguši ar zāli un ūdensaugiem. Ap tiem melodiski zumēja moskītu koris, kam naktīs pievienojās visdažādākās koku vardes, krupji un cikādes. Koku vardes satraucoši stabulēja un trillināja, krupji gausi, domīgi krekstēja, bet cikādes laiku pa laikam izdeva skaņas, kas atgādināja elektriskā zāģa spiedzīgo šņirkstoņu, griežot skārda loksni.
Mītne mūs apmierināja, kaut arī bija pavisam vienkārši iekārtota. Tā sastāvēja no trim istabām, kas visas bija caurstaigājamas, kā spāniešiem parasts, pie tam visās tecēja iekšā lietus. Mazliet nostāk atradās virtuve un vannas istaba; slēgta galerija tās savienoja ar dzīvojamām telpām.
Pēc mūsu ierašanās bija pagājušas tikai desmit minūtes, un es jau atklāju, ka bez mums vannas istabu lieto arī daudzi un dažādi vietējās faunas pārstāvji: vairāki simti moskītu, krietns skaits lielu, spēcīgu, kustīgu tarakānu un vairāki sērīga izskata zirnekļi, kuri dzīvoja uz grīdas. Uz skalojamās kastes bija iekārtojušās dažas novājējušas koku vardes izvelbtām acīm un kāds mazs sikspārnis, kas tur karājās, nikni pīkstēdams, un, tāpat kā visi sikspārņi, ļoti atgādināja vecu lietussargu.
Nelaimīgā kārtā par saviem zooloģiskajiem atklājumiem es nevienam netiku pastāstījis, un Džekija, iegājusi pēc manis vannas istabā, drīz vien pārsteidzošā ātrumā no turienes izbēga, pamezdama aiz sevis ziepju putām nošķaidītu grīdu, dvieļus un zobu sukas.
Sikspārnis acīmredzot bija sašutis par biežajiem traucējumiem un, Džekijai ienākot, pameta skalojamo kasti, lai palidinātos virs viņas degungala. Džekija man dzēlīgi aizrādīja: līdz šim viņa neesot zinājusi, ka tīrības uzturēšanai tik ļoti nepieciešami sikspārņi. Galu galā man izdevās savu sievu pārliecināt, ka, par spīti pret- sabiedriskajai uzvedībai, mazais sikspārnis ir pavisam nekaitīgs radījums, tomēr ari vēlāk, kad Džekija atradās vannas istabā, viņa allaž piesardzīgi palūrēja uz sikspārni, kas karājās pie skalojamās kastes un dusmīgi blenza uz viņu.
Tikko bijām izsaiņojuši mantas, mūs apsveica vēl viens vietējās faunas pārstāvis — mūsu saimniece, tumšādaina melnace paragvajiete, kas sevi nosauca par Paulu. Kādreiz viņa droši vien bijusi skaista, bet tagad izskatījās apvītuši. Augums Paulai bija stipri izplūdis, tomēr viņa kustējās apbrīnojami viegli un graciozi. Mājā Paula peldēja kā šokolādes brūns gubu mākonis, kas pamazām plešas arvien lielāks, līdz pāraug negaisa padebesī; viņa sapņaini dungoja mīlas dziesmiņu, aizrautīgi, īpašā veidā slaucīdama putekļus: viss, kas atradās uz galdiem un krēsliem, tika norausts uz grīdas, pēc tam pati slaucītāja, stenēdama aiz piepūles, līkņāja pa grīdu, lai savāktu to, kas palicis nesadauzīts.
Drīz mēs uzzinājām, ka Paula vietējā sabiedrībā ieņem ievērojamu un godājamu stāvokli: viņa bija satikšanās nama vadītāja, tāpēc visas ciema jaunās, neprecētās sievietes atradās viņas aizgādībā. Savus pienākumus Paula pildīja ar lielu atbildības sajūtu.
Divreiz mēnesī, kad krastā piestāja upes tvaikonis, Paula izveda savas meitenes upmalā un ar mātes rūpīgo aci vēroja, kā viņas ved sarunas un kaulējas ar kuģa komandu un pasažieriem. Tuvojoties ciemam, tvaikonis ikreiz nosvelpa, lai brīdinātu par savu ierašanos; Paulai tas bija signāls steigties uz būdu pārģērbties. Viņa iespīlēja savas milzīgās krūtis mazītiņā krūšturī, atstādama ārā to, kas tur neietilpa, apģērba neiedomājama fasona kleitu tikpat neiedomājamā krāsu salikumā, iekāpa kurpēs ar sešas collas augstiem papēžiem, tad aplaistīja sevi ar kārtīgu devu reibinošu smaržu un devās uz piestātni, steidzinādama sev pa priekšu izvēlēto čalojošo, ķiķinošo preci. Šādās reizēs viņa atgādināja laipnu pavecu skolotāju, kas izvedusi pastaigā savas aušīgās, dzīvespriecīgās audzēknes.
Paulas sabiedriskais stāvoklis ļāva viņai turēt rokās visus ciema iedzīvotājus, ieskaitot vietējo policiju. Nebija tāda uzdevuma, kas viņai liktos par grūtu. Ja viņai palūdza sagādāt, teiksim, kontrabandas ceļā iegūtas Brazīlijas cigaretes vai kārbiņu brīnumjaukā Dulce de Leche [11] , Paula nekavējoties sapulcināja savas meitenes un sūtīja viņas uz ciemu sameklēt vajadzīgo. Vai tam, kas atteicās viņai palīdzēt! Dzīves tam vairs nebija. Mēs drīz pārliecinājāmies, ka ir vērts iegūt Paulu par savu sabiedroto.
Kaut gan es vēlējos pēc iespējas ātrāk iepazīties ar apkārtni, savu nepacietību man nācās apvaldīt. Atlikusī dienas daļa pagāja, izsaiņojot un pārbaudot mūsu mantas un iekārtojoties jaunajā mītnē.
Manis pamudināts, Rafaels apjautājās Paulai, kādas ciemā ir pārvietošanās iespējas, lai nokļūtu tālāk zemes iekšienē. Viņa paskaidroja, ka šādu iespēju ir trīs: jāšus uz zirga, vēršu vilktā pajūgā un ar autovia. Tālākā izjautāšanā atklājās, ka autovia ir Cako dzelzceļš, lai gan ar dzelzceļu, šī vārda īstajā nozīmē, tam bija maz kopēja. Tas sastāvēja no šaursliežu līnijas, uz kuras uzmontēta nolietota «Ford 8s» automašīna. Līnijas garums bija ap divsimt kilometru, un tā veda Cako zemes iekšienē, tāpēc autovia mūsu vajadzībām šķita kā radīta. Paula ieteica iziet cauri ciemam, kur mēs ieraudzīšot dzelzceļa līniju, turpat tuvumā jābūt arī vadītājam, kas zinās pateikt, kad paredzēts nākamais reiss.
Tā mēs abi ar Rafaelu nekavējoties devāmies izpētīt Cako dzelzceļu.
Patiesi, ciema viņā galā uzdūrāmies uz sliedēm, tomēr ne uzreiz, jo dzelzceļa līnija izrādījās tik ļoti aizaugusi ar zālēm, ka bija grūti pamanāma. Tā bija gluži fantastiska līnija, un es labu brīdi skatījos uz to, šausmu pārņemts, nespēdams izteikt ne vārda. Sliežu platums bija apmēram divarpus pēdas, abas sliedes galīgi nolietotas, noberztas līdz spožumam un tā salieku- šās, ka atgādināja divas sudraba čūskas, kas lokās starp zālēm. Likās neticami, ka uz tām var noturēties jel kāds satiksmes līdzeklis. Vēlāk, kad es atklāju, ar kādu ātrumu autovias traucas pa šīm sliedēm, man bija jāatzīst, ka tikai brīnums mums līdzējis dzīviem atgriezties no mūsu izbraukumiem.
Mazliet tālāk mēs uzgājām rezerves sliedes, uz kurām stāvēja vairākas dīvaina izskata apdauzītas autovias, bet turpat blakus zem koka garajā zālē, cieši aizmidzis, gulēja tikpat noplucis, neparasta izskata šoferis.
Pamodināts viņš pastāstīja, ka nākamajā rītā viena autovia dosies ap divdesmit kilometru garā reisā un, ja mums ir vēlēšanās, mēs varam braukt līdzi. Cenzdamies nedomāt par izļodzītajām sliedēm, es apgalvoju, ka mēs ļoti vēlamies braukt, jo brauciena laikā varēsim iepazīt apkārtni un izpētīt, kādi putni visbiežāk sastopami Cako.
Mēs pateicāmies vadītājam par labajām vēstīm, uz ko viņš nomurmināja: «Nada, nada… nekas, nekas,» — tad viņš no jauna ^tkrita zālē un tūlīt iegrima dziļā miegā.
Mēs ar Rafaelu atgriezāmies mājā, lai dzirdēto pastāstītu Džekijai, rūpīgi noklusējot, kādā stāvoklī ir dzelzceļa sliedes.
Otrā rītā vēl pirms ausmas mūs pamodināja Paula; ar tējas paplāti rokā viņa iepeldēja istabā nedabiski jautrā noskaņojumā, kādu daži ļaudis laikam pataupa visagrākajām rīta stundām. Pēc tam viņa gāzelīgā gaitā iegāja pie Rafaela, un mēs dzirdējām mundrā balsī izteiktus jautājumus, uz kuriem zēns atbildēja ar nesaprotamu murmināšanu.
Arā vēl bija tumšs, bet cikādu treļļus jau reižu reizēm ar savu dziedāšanu nomāca samiegojušies gaiļi.
Rafaels ienāca pie mums apakšveļā, ar brillēm uz acīm.
Tā sieviete, — viņš sūdzējās, — viņa bija tik priecīga, kad mani modināja. Man nepatīk…
Agra celšanās tev nāk par labu, — es sacīju, — jo tu pavadi pusi dzīves miegā, tāpat kā lācis ziemas guļā.
Kas agri ceļas, ir vesels un dzīvespriecīgs, — Džekija piebalsoja, apspiezdama žāvas.
Vai tu brauksi tādā izskatā? — es pārsteigts vaicāju mūsu tulkam. — Varbūt apvilksi vēl kādu apģērba gabalu?
Rafaels sarauca pieri, cenzdamies izprast sacītā jēgu.
Es laikam vairāk neko neģērbtu, — jokodamies turpināju, — tā tu izskaties taisni apburošs… ja nu vēl atstāsi mājās brilles, tu neredzēsi nevienu moskītu.
Es nesaprotu, Džerij, — Rafaels beidzot atbildēja. Ar angļu valodu agri no rīta viņam vienmēr gāja grūti'.
Nekas. Žigli saģērbies… Tu zini — autovia uz mums negaidīs.
Pusstundu vēlāk mūsu autovia klabēdama ripoja pa sliedēm cauri biezai upmalas miglai, kas gaismas svīdumā vizēja pienaini balta.
Ciems palika mums aiz muguras; beidzot elsdams no mums atstājās arī pēdējais ciema šunelis; virs kokiem piepeši parādījās mirdzoši krāšņa saule, un debess maliņa austrumos pielija ar spožu gaismu; autovia šūpodamās un zvalstīdamās joņoja uz priekšu arvien dziļāk un dziļāk Cako mežos.
Koki šajos mežos nebija augsti, bet auga tik cieši kopā, ka to zari bija savijušies; zem tiem bija purvaina zeme, kurā lielā pārpilnībā zaļoja dažādi augi, dzelkšņaini krūmi un — gandrīz neticami! — arī kaktusi. Daži kaktusi atgādināja veselas virtenes zaļu šķīvju ar kopā salipinātām malām, tie bija piebārstīti dzelteniem dzeloņiem un bāli violetiem ziediem; citi bija līdzīgi astoņkājiem, kas izpletuši savus garos taustekļus uz zemes vai durstīgā apskāvienā apvijušies ap koku stumbriem; vēl citi izskatījās kā zaļas, apaļas huzāru ķiveres, pārvilktas ar melnu dzeloņu plīvuru. Daudzi gaļīgi kaktusi auga un ziedēja, mirkdami līdz pusei ūdenī.
Starp dzelzceļa sliedēm bagātīgi zēla kāds sīks, tikai dažas collas garš augs ar jauku, spilgti sarkanu zieda kausiņu galā. Vietām tas auga tādā biezumā, ka man likās, it kā mēs brauktu pa bezgala garu puķu dobi.
Reizumis mežā parādījās lieli, zālaini klajumi, kā sētin nosēti augstām ugunssarkanām puķēm vairāku akru platībā, klajumu pārdalīja glītas palmu rindas, kuru izliektās, ieapaļās lapotnes šāvās debesīs līdzīgi zaļām raķetēm. Zālainēs uzturējās liels daudzums tirānu — sīki putni apmēram zvirbuļu lielumā, ar piķa melnu muguru un žilbinoši baltu kaklu un krūtīm. Tirāni tupēja uz žagariem un kritušiem kokiem, reizēm kāds pašāvās gaisā, lai noķertu garām lidojošu kukaini, bet tūlīt atgriezās: kā krītoša zvaigzne zālē pazibēja un iemirdzējās baltā krūteža, un putns jau tupēja savā vietā.
Vietējie iedzīvotāji šim putnam devuši skaistu, īsti piemērotu vārdu — flor blanca — baltā puķe. Mūsu priekšā bija vesels lauks šādu lidojošu puķu; putni uz- plīvoja gaisā un metās lejā, viņu baltās krūtis vizēja tik spoži kā saulstaru atspulgi ūdenī.
Sajā apvidū auga ļoti interesanti koki ar nesamērīgi resnu stumbra lejasdaļu, kas tos vērta līdzīgus vīna krūkām, zari bija kroplīgi sagriezušies, skopi izrotāti mazām, bāli zaļām lapiņām. Koki auga pulciņos, un neviļus bija jādomā, ka tie no zemes izsūkuši visas > sulas, tāpēc arī piepampuši tik resni.
Kā sauc šos kokus, Rafael? — es uzsaucu cauri autovia riteņu rīboņai.
Palo borracho— viņš atbildēja, — jūs redzat, Džerij, kādi tie ir — varen resni, vai ne? Stāsta — tie esot pārmēru iedzēruši, tāpēc tos sauc arī par skurbajiem kokiem.
Skurbais koks… tas nudien skan jauki, un vieta ari gluži kā radīta… viss šis mežs liekas kā apskurbis.
Patiešām, ainava vedināja uz domām, ka daba te sarīkojusi grandiozus svētkus ar iedzeršanu, kur piedalījušies visdažādākie mērenās, subtropu un tropu joslas augi. It visur palmas gurdi lieca galvas kā pastāvīgie bāra apmeklētāji ar pārāk gariem, nesukātiem matiem; dzeloņkrūmi bija saķērušies dzēruma ķildā; lepni ģērbušās puķes kvernēja līdzās neskūtiem kaktusiem; visās malās stāvēja palo borracho ar lieliem alus dzērāju vēderiem, salīkuši, izļodzījušies uz visām pusēm; un visā šajā augu jūrā steidzīgi rosījās tirāni kā mazi, veikli viesmīļi ar neticami spodrām balto kreklu krūtežām.
Ļoti drīz mums nācās iepazīt arī šī apvidus sliktās
puses; iegriezušies kādā līkumā, ieraudzījām sev priekšā palmu iejoztu gleznainu dūksnāju, kurā barojās četri Joti lieli jabiru stārķi. Lēni, cēlā gaitā putni staigāja pa zāli un dzidrā ūdens lāmām; šis skats man neatvairāmi atsauca atmiņā kādu senāk redzētu nēģeru sludinātāju procesiju baltos kulta tērpos. Jabiru stārķa ķermeņa apspalvojums ir spoži balts, bet kumpajos plecos ievilktais kakls ar domīgo galvu un knābi — ogju melni; stārķi prātīgi, apdomīgi bradāja pa ūdeni, reizēm nostājās uz vienas kājas un viegli pa- plivināja spārnus.
Es vēlējos putnus kādu brīdi pavērot, tāpēc uzsaucu vadītājam, lai pietur, un viņš, mazliet izbrīnījies, bremzēm kaucot, apstādināja autovia kādas piecdesmit pēdas atstatu no stārķiem, kuri mums nepiegrieza ne mazāko vērību. Tikko biju ērti atlaidies koka sēdeklī un sniedzos pēc binokļa, no dūksnāja pacēlās neiedomājami liels, strīpains moskīts un zumēdams iemetās autovia, lai nosēstos man uz delma. Es viņu nevērīgi notraucu un pacēlu binokli pie acīm, bet tūlīt pat nolaidu roku un pliķēju sev pa kājām, kur bija uzmetušies vēl četri moskīti. Palūkojies apkārt, ar šausmām ieraudzīju, ka caurspīdīgā migliņa, kas plīvoja virs zāles, īstenībā bija vesels mākonis šo kukaiņu, kuri tagad, satraukti, uzmācīgi sīkdami, lidoja uz autovia. Pēc dažiem mirkļiem kukaiņu mākonis bija mūs apņēmis no visām pusēm: moskīti krita mums uz sejām, kakliem un rokām, pat uz biļešu starām, koda cauri apģērbam.
Lādēdamies es kaustīju uzmācīgos kukaiņus un vēlēju autovia vadītājam braukt prom, jo šādos apstākļos pie labākās gribas nebija iespējams novērot putnus.
Autovia dārdēdama traucās projām pa sliedēm, lielākā daļa moskītu palika iepakaļ, bet daži, paši nekaunīgākie, neatstājās no mums kādu pusjūdzi. Moskīti gāzās mums virsū katrā apstāšanās vietā, sabojājot brauciena prieku, jo nekur nebija iespējams uzkavēties ilgāk par desmit minūtēm, neriskējot zaudēt prātu no kukaiņu kodieniem. Jebkādas medības un it sevišķi filmēšana bija grūts un nepatīkams uzdevums: kamēr es noteicu eksponēšanas laiku un iestādīju asumu, kādam obligāti vajadzēja mani apvēdīt ar cepuri, lai aizgai- ņātu kaut daļu moskītu, citādi es nespēju koncentrēties Un ātri zaudēju pacietību.
Ap to laiku, kad mēs pēcpusdienā atgriezāmies Puerto Kasado, es biju izlietojis ap divdesmit pēdu filmas; visi mēs bijām sarkani un sapampuši no kukaiņu kodieniem.
Tomēr šis pirmais brauciens, lai cik nepatīkams, deva zināmu priekšstatu par apvidu, kurā mums būs jādarbojas, kā arī par grūtībām, kas mūs tur sagaida. Tagad varēja sākties īstais darbs — dzīvnieku vākšana moskītu apsēsto, apskurbušo mežu dziļumos.