Pirmo dzīvnieku mums noķēra un atnesa kāds Puerto Kasado indiānis, kad bija pagājušas četrdesmit astoņas stundas kopš mūsu ierašanās.
Agrā rīta stundā, vēl pirms gaismas svīduma, kad cikādes un koku vardes sacentās dziedāšanā ar ciema gailēniem, mani pamodināja kliedziens — tik skaļš un pilns sašutuma, ka tajā noslāpa visas citas skaņas. Es uzrāvos gultā sēdus un blenzu uz Džekiju, kura tikpat izbrīnījusies raudzījās manī. Mēs nepaguvām pārmīt ne vārda, kad no jauna atskanēja spalgs kliedziens, kas plēsa ausis pušu, un šoreiz es atskārtu, ka tas nāk no virtuves; tad sekoja griezīgu, nesaprotamu gvarani1 vārdu izvirdums.
— Dievs žēlīgais! — iesaucās Džekija. — Tā jau ir Paulas balss … kas tur ārā notiek?
Es izlīdu no gultas un pūlējos sameklēt čības.
' Gvarani — indiāņu cilts, Paranas upes baseina pamatiedzīvotāji. Gvarani valoda plaši izplatīta Paragvajā. (Tulk.)
Viņa fā kliedz, it kā viņu kāds gribētu izvarot, —« es sacīju.
Tas nevar būt, — mana sieva samiegojusies iebilda, —' tāpēc jau nu viņa gan nekliegtu.
Uzmetis Džekijai neapmierinātu skatienu, es izgāju no istabas un devos uz miglā tīto verandu mājas galā. Virtuvē man atklājās neparasts skats. Durvis bija plaši vaļā, uguns gaismas sārtajā ielokā stāvēja mūsu saimniece, iespiedusi rokas sānos, varenās krūtis strauji cilājās no piepūles, ko bija prasījis pirmītējais gvarani runas izvirdums. Viņas priekšā stāvēja mazs, kārns indiānis skrandainā kamzolī un biksēs, turēdams vienā i rokā galīgi nonēsātu salmu cepuri, otrā — kaut ko * līdzīgu futbola bumbai. Es vēroju, kas notiks; indiānis klusā, mierinošā balsī kaut ko pasacīja Paulai un tad pastiepa viņai pretī roku ar futbola bumbu. Paula atsprāga atpakaļ un laida vaļā vēl vienu dusmīgu bļāvienu, tik šaušalīgi skaļu, ka izbiedēja lielu krupi, kas bija tupējis pie virtuves durvīm, bet tagad trakā steigā ielēca hibisku krūmu tumšajā, drošajā patvērumā. Taču indiānis, redzams, nebija no bailīgajiem: viņš novietoja uz grīdas salmu cepuri un ielika tajā futbola bumbu; platīdamies ar rokām, viņš runāja vien tālāk. Paula dziļi ievilka elpu un sāka neganti lamāties.
Pulksten piecos rītā divi cilvēki centās viens otru pārkliegt gvarani valodā, kas sastāv gandrīz vai tikai no rīkles skaņām, — to es ilgāk vairs nespēju klausīties.
Hallo! — es skaļi iesaucos. — jBuenos dias\ [12]
Kliegšana tūlīt aprima. Indiānis pagrāba cepuri ar
futbola bumbu un, piespiedis to pie vaļējā krekla, paklanījās un atkāpās tumsā. Paula apglaudīja savas krūtis, viegli, graciozi palocījās, tad, arvien vēl drebēdama aiz satraukuma, peldēja uz manu pusi.
Ah, senor, — viņa teica, mazliet aizelsusies, satraukti žņaudzīdama rokas. — Ah, senor, que hom- bre… buenos dias, senor… yo lo siento.. . [13]
Es dusmīgi uz viņu paskatījos un liku lietā visas savas spāņu valodas zināšanas.
Hombre, — es iesāku, rādīdams uz indiāni, kas koku un krūmu tumšajā fonā gandrīz nebija redzams, — i hombre, por que usted argumentos? [14]
Paula iedrāzās tumsā un vilkšus izvilka no turienes indiāni, kas stīvējās pretī. Viņa pagrūda mazo vīreli manā priekšā, un tas nu stāvēja ar nokārtu galvu, kamēr Paula pakāpās sānis un ar karalisku žestu pastiepa uz vainīgo brūnu, resnu pirkstu.
Hombre, — viņa sacīja, un balss dusmās drebēja, — mal hombre.'1
Kāpēc? — es iejautājos. Man bija žēl indiāņa.
Paula paskatījās uz mani kā uz jukušu.
Por quē, — viņa atkārtoja. — Por quet
Por que> — es pārjautāju, sajuzdamies kā operetes varonis, izpildot duetu.
Mire, senor [15] , — viņa sacīja, — skatieties! — un pagrāba indiāņa cepuri, ko tas turēja piespiestu pie krūtīm; viņa parādīja cepurē ielikto futbola bumbu. Tagad es to redzēju tuvumā, kaut arī pustumsā, un atklāju, ka priekšmets, kas izraisījis Paulas sašutumu, ir mazāks par futbola bumbu, bet pēc formas tai ļoti līdzīgs. Klusēdami mēs visi trīs to brīdi aplūkojām, tad
Paula no jauna piepildīja plaušas ar gaisu un paralizēja mani ar spāņu vārdu ložmetēja kārtu, kurā es sapratu vienu vienīgu vārdu — hombre, kas bieži atkārtojās. Es jutu, ka man nepieciešama palīdzība no ārienes,
—i I Mometito! [16] — es iesaucos, pacēlis roku, pagriezos un gāju atpakaļ uz dzīvojamo māju.
Apžēlojies, kas tur ārā notiek? — Džekija vaicāja, kad es atkal atrados pie viņas.
Man nav ne jausmas. Liekas, Paula ir briesmīgi apvainojusies uz kādu indiāni, kas grib viņai pārdot plūmju pudiņu.
Plūmju pudiņu?
Varbūt pudiņu, varbūt futbola bumbu. Visdrīzāk — plūmju pudiņa un futbola bumbas hibrīdu. Iešu pasaukt Rafaelu, lai viņš noskaidro, ko tas viss nozīmē.
Tas tracis nevar būt plūmju pudiņa dēļ.
Var gan būt! — es attraucu. — Te ir Cako… un Cako viss ir iespējams.
Iegājis Rafaela istabā, atradu viņu, kā parasti, sarāvušos kamolā zem gultas drānu kaudzes, kas viegli drebēja no zēna krācieniem. Norāvu segas un papliķēju viņam pa muguru. Viņš nostenējās. Es papliķēju vēlreiz, viņš piecēlās sēdus un raudzījās manī vaļēju muti.
Rafael, mosties. Tu man esi vajadzīgs kā tulks.
Nē, nē, Džerij, tagad ne, — zēns žēli noteica, pavēries rokas pulkstenī savām tuvredzīgajām acīm. — Skatieties, pulkstenis rāda tikai vēl pusseši… Es nevaru.
Nāc vien, — es neatlaidos, — kāp ārā no gultas. Tu taču esi mūsu ekspedīcijas tulks.
Rafaels uzlika brilles un blenza manī, juzdamies aizskarts.
Es esmu tulks, jā, — viņš teica, — bet es neesmu tulks piecos no rīta.
Beidz pļāpāt, apģērbies. Virtuvē pie Paulas ir kāds indiānis, viņi abi par kaut ko strīdas, par kaut ko, kas izskatās kā futbola bumba… Es nesaprotu, kas tur galu galā notiek, tāpēc tev jānāk līdzi un jāpārtulko.
Cako nudien ir brīnišķīga vieta! — Rafaels sarūgtināts sacīja, audams kājās zābakus, tad kurnēdams un žāvādamies sekoja man uz virtuvi.
Paula ar indiāni vēl arvien stāvēja, kur stāvējuši, un futbola bumba vēl arvien atdusējās indiāņa cepurē.
Buenos dias, — Rafaels sveicināja, uzmezdams abiem samiegojušos skatienu, — <; que paša? [17]
Paula dziļi ievilka elpu un ņēmās kaut ko stāstīt Rafaelam, vienlaicīgi līganām kustībām, kurām vajadzēja papildināt sacītā jēgu, kā dejodama svaidījās pa visu verandu, reizumis apstājās, lai parādītu ar pirkstu uz klusējošo vainīgo un tā plūmju pudiņu. Beidzot, galīgi ^iz'elsusies, viņa meta mieru un gurdi atbalstījās pret sienu, piespiedusi tuklo roku pie krūtīm, kas strauji cilājās.
Nu? — es jautāju Rafaelam, kurš izskatījās pagalam samulsis. — Kas tur ir? *
Rafaels kasīja pakausi.
Es lāgā nesaprotu, Džerij, — viņš atbildēja. — Sieva teic — šis vīrs atnesis kaut ko … nu, kā to teikt … nu vienu nelabu lietu, vai ne? Bet viņš saka, ka tā sieva melo un jūs gribot pirkt to lietu.
Labi, bet, dieva dēļ, — kas ir šī sasodītā lieta?
Rafaelsuzdeva jautājumu plūmju pudiņa īpašniekam,
tas pavērās viņā un kautrīgi pasmaidīja.
Bicho, — indiānis teica, pastiepis pretī cepuri.
Pirmais un, manuprāt, pats svarīgākais vārds, ko
esmu iemācījies Dienvidamerikā, ir «bicho». Burtiskā tulkojumā — dzīvnieks. Ar šo visaptverošo nosaukumu Dienvidamerikā apzīmē ikvienu dzīvu radījumu, un, gluži dabiski, es šo vārdu tūlīt iegaumēju. Un tā, i-z- dzirdis indiāni izrunājam burvju vārdu «bicho», es tūlīt atskārtu, ka tas, ko maldīgi biju iedomājies par plūmju pudiņu, īstenībā ir dzīvs radījums. Es iegavilējos priekā, pastūmu Rafaelu sānis, izrāvu salmu cepuri no rokām mazajam indiānim un steidzīgi ienesu virtuvē, lai petrolejas lampas gaismā apskatītu tās saturu. Izrādījās, ka cepurē, saritinājies ciešā kamolā, gulēja kāds dzīvnieciņš, ko es jau ilgi tiku meklējis. Tas bija trisjostu bruņnesis.
Rafael, — es satraukts iesaucos, — nāc paskaties!
Viņš ienāca virtuvē, skatīdamies uz dzīvnieciņu, ko
es turēju saujās.
Kas tas ir, Džerij? — viņš ziņkāri jautāja.
Bruņnesis … peludo [18] , zini, no tiem mazajiem, kuri saritinās kamolā. Esmu rādījis tev šī dzīvnieka attēlus.
Ak jā, — Rafaels sacīja atcerēdamies, — te viņus sauc par tatu naranja.
Ko nozīmē tatu naranja? — es gribēju zināt.
Naranja nozīmē — apelsīns, Džerij, jūs zināt, ir tāds auglis, bet tatu spāņu valodā ir bruņnesis.
Protams, zinu, bruņnesis patiešām ir līdzīgs lielam apelsīnam.
Jūs gribat šo dzīvnieku? — Rafaels vaicāja, uzmanīgi piedurdams bruņnesim pirkstu.
Vai dieviņ, un kā vēl! Man vajag daudz šādu radījumu. Rafael, pajautā indiānim, kur viņš to noķēris, cik viņš par to grib un vai viņš var dabūt vēl citus.
Rafaels pagriezās pret indiāni, kas smaidīdams stāvēja durvīs, un izvaicāja viņu.
Mazais vīrelis enerģiski māja ar galvu, beidzot sāka kaut ko skaidrot lauzītā spāņu valodā.
Rafaels klausījās, tad sacīja:
Tas vīrs stāsta — viņš varot dabūt papilnam šo zvēriņu, Džerij. II y a [19] papilnam mežā. Viņš grib zināt, cik daudz jums vajag.
Nu, man vajag vismaz sešus. Bet par cik viņš pārdod?
Rafaels ar indiāni kaulējās veselas desmit minūtes, pēc tam atkal griezās pie manis.
Vai dosiet piecus gvarani [20] ? — viņš apjautājās.
Labi, cena ir pieņemama. Es maksāšu. Vēl, Rafael, pavaicā, vai viņš var man parādīt to vietu, kur šie radījumi dzīvo.
Rafaels un indiānis atkal apspriedās.
Jā, — Rafaels teica, — viņš varot jums parādīt, bet tas ir mežā, Džerij… Turp mums jādodas jāšus.
Lieliski, — es sajūsmināts attraucu. — Pasaki viņam, lai atnāk vēlreiz pēcpusdienā, tad dosimies visi kopā medībās.
Rafaels pārtulkoja manu priekšlikumu, un indiānis pamāja ar galvu, dāvādams man platu, vēlīgu smaidu.
Bueno… muy bueno1, — es atbildēju un savukārt pasmaidīju, —tagad iešu un atnesīšu naudu, ko viņam samaksāt.
Es steidzos uz savu istabu, saudzīgi nesdams rokās bruņnesi un piepeši atkal izdzirdu Paulas izmisīgo bļāvienu, bet tagad man nebija ne mazākās patikas piegriezt vērību viņas aizvainoto jūtu izpausmēm.
Džekiju es atradu sēžam gultā un domīgi aplūkojam moskītu kodienus uz rokām.
Paskaties, ko es atnesu, — priecīgi sacīju un ieri- pināju kamolu viņas gultā. Sajūsmā par iegūto reto dzīvnieku biju piemirsis, ka mana sieva pagaidām vēl īsti nespēj dalīties ar mani kolekcionēšanas priekos. Viņa izrausās no segām un metās uz istabas otru galu ar tādu lēcienu, par ko viņu apskaustu ikviena balet-
1 Bueno… muy bueno. (Spārņu vai.) —• Labi.,, ļoti labi.
[1] — 2341
dejotāja. Atrazdamās drošībā, Džekija nikni raudzījās uz mazo dzīvnieciņu.
Kas tas ir? — viņa jautāja.
Kas tev notika, mana dārgā, no kā tu nobijies? Tas ir bruņnesis … pilnīgi nekaitīgs.
Bet kā es to varēju zināt? — viņa sirdījās. — Tu iedrāzies istabā un pamet man kaut ko. Varbūt tu tagad izvāksi to no manas gultas?
Zvēriņš tevi neaiztiks, — es skaidroju. — Tas ir gluži nekaitīgs, tici man.
Es tev ticu, dārgais, bet, saproti, es nevēlos spēlēties ar viņu pa gultu pulksten piecos rītā. Kāpēc tu neņem viņu pie sevis?
Es saudzīgi ieliku savā gultā noraidīto dzīvnieku, tad gāju norēķināties ar indiāni.
Kad mēs ar Rafaelu atgriezāmies, Džekija sēdēja gultā un izskatījās gaužām nelaimīga. Pametis skatienu uz savu gultu, es ar šausmām atklāju, ka bruņnesis pazudis.
Neuztraucies, — Džekija mīlīgi bilda, — mazais, jaukais radījums ir tikai ieracies segās. — Es parakņājos gultas drānās un sataustīju bruņnesi, kas izmisīgi skrāpējās palagu mudžeklī. Izvilku viņu ārā, un viņš tūlīt atkal saritinājās ciešā kamolā. Apsēdies uz gultas, es pētīju bruņnesi. Saritinājies viņš pēc lieluma un formas atgādināja mazu meloni; k-amola vienā pusē vīdēja pieminētās trīs jostas, kas devušas dzīvniekam viņa nosaukumu, — trīs rindas ragvielas plātnīšu, kuras citu no citas atdalīja šauras, pelēkrozā ādas sloksnītes; tās darbojās kā viras; kamola otrā pusē bija redzama galva un aste, kas harmoniski iekļāvās visa ķermeņa bruņu plātnīšu kārtojumā. Abas šīs ekstremitātes klāja grubuļainas, ļoti nelīdzenas bruņu plātnītes vienādsānu «šaurleņķa trijstūra formā. Kamolā galva un aste atradās vienotrai cieši līdzās, kopā izveidojot lielu trijstūri, kas droši noslēdza pieeju viegli ievainojamām, mīkstajām ķermeņa daļām.
Gaismā aplūkotas, bruņu plātnītes bija gaišdzeltena dzintara krāsā un visas kopā veidoja smalku mozaīku.
Pēc tam kad es saviem klausītājiem biju izklāstījis bruņneša ārējā veidola uzbūves īpatnības, noliku dzīvnieku zemē, un mēs visi klusēdami gaidījām, kad viņš atritināsies.
Labu bridi kamols gulēja nekustīgi, tad sāka viegli drebēt un raustīties. Galvas un astes trijstūrī izveidojās sprauga, tā paplašinājās, un ārā izšāvās mazs cūkas šņukuram līdzīgs snuķītis. Nu bruņnesis raiti ritinājās vaļā. Viņš it kā pārsprāga, izplaukdams kā noslēpumains pumpurs; īsu mirkli mūsu acu priekšā pazibēja krunkots rozā vēderiņš, klāts netīri baltiem sariem, sīkas rozā kājiņas un sērīgs maza sivēniņa ģīmītis ar melnām, apaļi izvelbtām ačelēm. Pēc. tam bruņnesis pavēlās uz sāniem un iztaisnojās; tagad zem bruņām vīdēja vienīgi kāju pirksti un daži saru kušķīši. Aizmugurē no bruņu kupola izlīdusi aste atgādināja senlaicīgu, grumbuļainu, dzelkšņiem apkaltu kaujas vāli. Pretējā pusē slējās bruņneša galva, ko greznoja trīsstūraina punainu bruņu micīte, bet galvas sānos vīdēja divas mazītiņas ēzeļaustiņas. Zem ragvielas micītes es saskatīju dzīvnieka kailos vaigus, rozā degunteli un mazas, aizdomīgas ačeles, spožas kā piķa lāsītes. Pakaļējās ķepiņas bruņnesim bija apaļas, ar īsiem, strupiem nagiem un drīzāk atgādināja mazītiņa degunradža pēdas. Priekšķepas tik stipri atšķīrās no pakaļējām, it kā tās piederētu citai dzīvnieku sugai: tās bija bruņotas ar trim izliektiem nagiem, no kuriem vidējais bija lielāks un atgādināja plēsīga putna līko nagu. Bruņneša ķermeņa pakaļdaja balstījās uz plakanajām pakaļkājām, bet priekšdaļa — uz priekškāju vidējā lielā naga; līdz ar to priekškāju pēdas bija atceltas no zemes, un tas radīja iespaidu, it kā dzīvnieks stāvētu tiz pirkstgaliem.
īsu brīdi bruņnesis nekustējās, nervozi raustīdams austiņas un degunteli, tad viņš nolēma pastaigāties. Mazās kājiņas sāka kustēties un pārvietojās tik ātri, ka zem bruņām saplūda neskaidrā plankumā, nagi nerimtīgi klikstēja pret cementa grīdu. Pilnīgs ķermeņa nekustīgums un nagu ritmiskā klikstēšana neviļus vedināja uz domām, ka jūsu priekšā ir uzvelkama rotaļlieta, nevis dzīvnieks; šo iespaidu vēl pastiprināja tas, ka bruņnesis ietriecās sienā, ko acīmredzot nebija pamanījis.
Mūsu skaļie smiekli lika viņam uz brīdi apstāties — viņš uzmeta kūkumu, gatavs tūlīt atkal saritināties, bet mēs vēl laikā apklusām, un zvēriņš, apostījis sienu, skrāpējās ap to minūtes piecas, veltīgi pūlēdamies
izrakties cauri. Galu galā, pārliecinājies, ka tas nav iespējams, bruņnesis klikstināja prom pa istabu, līdz pazuda zem manas gultas.
Viņš ir līdzīgs milzīgai mitrenei, — Džekija čukstēja.
Man patīk šis bicho, — Rafaels piebilda ar teatrālu čukstu. Acis aiz briļļu stikliem viņam jautri spīdēja. — Tas jau iet kā tanks, vai ne?
Bruņnesis labu brīdi klikstināja zem manas gultas, tad piepeši atkal parādījās un teciņus virzījās uz durvīm.
Kā par nelaimi, tieši šajā brīdī istabā ielīgoja Paula ar tējas paplāti rokā — viņa nesa mums brokastis. Paulai bija basas kājas, viņa ienāca klusu, tā ka bruņnesis (redze tam acīmredzot nebija diez cik laba) viņu nebija pamanījis. Paplāte un raženās krūtis aizsedza grīdu Paulas skatieniem, viņa apstājās pie durvīm, vēlīgi smaidīdama.
Buenos dias, — viņa sveicināja Džekiju, — el tč, seiiora. [21]
Bruņnesis pietecēja Paulai pie kājām un apstājās, lai apostītu šo jauno kavēkli; atradis to pietiekami mīkstu, viņš nolēma tam izrakties cauri. Pirms kāds no mums attapa viņu aizkavēt, dzīvnieks jau bija iecirtis nagu Paulas kājas lielajā pirkstā.
j Madre de Dios\ [22] — iebrēcās paula, un šis izsauciens skaļuma ziņā pārspēja visu, kas jau šorīt bija dzirdēts.
Paula atlēca aiz durvīm; kā par brīnumu, paplāte palika viņai rokās, bet, pirms viņa nozuda krēslainajā dzīvojamā istabā, paplāte sašķiebās, no tās nokrita piena krūzīte un saplīsa; bruņneša priekšā izauga balta lāma. Viņš to neuzticīgi apošņāja, nošķaudījās, apošņāja vēlreiz un ņēmās steidzīgi lakt.
Mēs ar Rafaelu, vai plīsdami aiz smiekliem, ieskrējām dzīvojamā istabā, lai nomierinātu bailēs drebošo saimnieci un paņemtu no viņas paplāti.
Kad es atgriezos ar paplāti guļamistabā, bruņnesis, trokšņa izbiedēts, deva kājām ziņu, meklēdams patvērumu aiz čemodānu kaudzes. Izrādījās, ka šim dzīvnieciņam piemīt liels fizisks spēks; par to es pārliecinājos, vērojot, kā viņš izrīkojās ar čemodāniem, kas bija bāztin piebāzti ar filmām, baterijām un citiem ekspedīcijas piederumiem, pie tam katrs čemodāns bija tik smags, ka es to tikko spēju pacelt. Bruņnesis, nospriedis, ka patvērums rodams aiz čemodānu kalna, iegrūda degunu spraugā starp sienu un čemodāniem un citu pēc cita pastūma tos sānis ar tādu vieglumu, it kā tie būtu tukšas kartona kārbas. Tad viņš nozuda; mēs dzirdējām enerģisku skrāpēšanos, pēc brīža arī tā noklusa. Es nolēmu atstāt bruņnesi mierā, kamēr būsim padzēruši tēju.
Ienaca Rafaels, tīrīdams briļļu stiklus un ķiķinadams.
Tā sieva, — viņš sacīja, — tā gan taisa briesmīgu troksni.
Vai viņa mums vēl atnesīs pienu?
jā, es viņai palūdzu. Ziniet, Džerij, viņa nesaprot, kāpēc jums vajag bichos. Neviens viņai nav pastāstījis, ka mēs še esam ieradušies, lai vāktu bichos.
Nu, vai tu paskaidroji?
Jā gan, es pastāstīju, ka esam atbraukuši uz Cako tāpēc, ka mums vajadzīgi bichos, ko aizvest uz zoolo- gicosx.
Un ko viņa tad teica?
Viņa sacīja, ka visi gringos [23] esot traki, bet gan jau dievs viņu pasargāšot, — Rafaels vīpsnādams stāstīja.
Pēc brokastīm, ko ienesa arvien "vēl pārbīlī trīcošā Paula, mēs ķērāmies pie darba un pagatavojām bruņnesim būri — labi lielu — cerībā, ka tajā iemitināsies vēl daži bruņneši, ja vien mums laimēsies kādus sadabūt. Tad es gāju izņemt mazo zvēriņu no viņa patvēruma aiz čemodāniem; tas nenācās viegli, jo bruņnesis bija ieķīlējies starp ceļa somām un sienu kā dēlī iedzīta nagla. Kad man beidzot izdevās viņu izvilkt, zvēriņš, pa pusei saritinājies, izgrūda pāris klusu šņācienu; ikreiz, kad es aizskāru viņa degunu vai asti, viņš saritinājās ciešāk un klusi, satraukti iešņācās. Es pakliedzu Džekijai, lai atnes skaņu ierakstu aparātu, un, kad tas bija ieslēgts un mikrofons novietots tikai dažas collas atstatu no dzīvnieka, es uzmanīgi paglaudīju viņam degunu. Bruņnesis acumirklī saritinājās ciešā kamolā un palika nekustīgi guļot, nelīdzēja ne glāstīšana, ne uzsitieni, ne kutināšana — viņš vairs neizdeva ne skaņu. Galu galā sadusmojušies mēs iestūmām bruņnesi būrī un nelikāmies par viņu zinis; tikai nākamajā dienā raunt izdevās pierakstīt viņa kluso, sīko šņācienu, ar ko viņš pauda savu neapmierinātību.
Tās dienas pēcpusdienā indiānis ieradās vēlreiz, vezdams sev līdzi trīs nodzītus zirgus; apbruņojušies ar maisiem, virvēm un visu citu dzīvnieku vācējam nepieciešamo, mēs devāmies medīt lieliem apelsīniem līdzīgos bruņnešus.
Izjājuši cauri ciemam, kādas pāris jūdzes virzījāmies gar dzelzceļa līniju, tad mūsu pavadonis nogriezās no uzbēruma uz šauras taciņas, kas, līčloču vīdamās, veda cauri durstīgu krūmu un zarainu kaktusu biezoknim.
Pēdas trīs man virs galvas, iekāries baltā vīteņaugu ziedā, barojās kolibri, viņa sīkais ķermenītis cauri zibenīgi plīvojošo spārniņu izplūdušajiem apveidiem spulgoja zeltaini zaļās krāsās. Es pasniedzos augšup, bet tai pašā mirklī kaut kas nošvīkstēja — un kolibri bija nozudis, tikai baltais ziedu zvaniņš vēl šūpojās spārniņu saceltajā vēsmā.
Šajā pēcpusdienas stundā valdīja neciešams karstums — sausa, dzeļoša svelme, kas it kā sūktin izsūca visu mitrumu no miesas; pat zem cepures platajām malām bija jāpiemiedz acis, lai glābtos no žilbinošās spoz- mes. Visapkārt cikādes čirpstināja slavu saulei tik asi un griezīgi, ka likās — šis troksnis nenāk no ārienes, bet rodas un atbalsojas cilvēka paša smadzenēs.
Drīz dzeloņainie krūmi izbeidzās — mēs iejājām plašā zālainē, ko rotāja rindās saaugušas palmas izpū- rušiem lapu cekuliem, kurus brīvi izgaismoja saule, vienīgi stumbri meta tumšas ēnas zeltainajā zālē, padarot to līdzīgu tīģera .ādai. Melnsejas ibisu pāris ar glītām, melnām ūsiņām kanēļkrāsas un pelēkmelnos spalvu tērpos pastaigājās pa zāli, abi putni reizumis iecirta garos sirpjveida knābjus mitruma pievilgušajā zemē. Mūs ieraudzījuši, ibisi cēlās spārnos un, lidinādamies starp palmu stumbriem, zemās, griezīgās balsīs kliedza «kronk… kronk… arkronk».
Pusceļš pāri zālainei bija nojāts, kad mēs ieraudzījām platu, līkumotu lentu, kā sētin nosētu brīnišķīgām, bāli zilām puķēm; lenta it kā sadalīja zālaini divi daļās un līdzīgi upei aizstiepās abos virzienos; piejājuši tuvāk, mēs pārliecinājāmies, ka tā patiešām ir upe, bet tik ļoti aizaugusi ar zilziedainajiem augiem, ka ūdeni vairs nevarēja redzēt. Virspusē zilgmoja ziedu dūmaka, zem tās spīdēja sulīgi zaļas, cieši savijušās lapas. Ziediem bija dzidri maigs zilums, un man neviļus nāca prātā, ka starp brūnajiem palmu stumbriem nolaidies zemē sapluinīts debesu gabaliņš.
Mēs vadījām zirgus pāri upei, pakavi plosīja augus un ziedus, bet aiz mums palika šaura, vizoša ūdens taciņa. Sarkanmelnas spāres slaidiem lokiem lidinājās ap mums, mirdzinādamas saulē caurspīdīgos spārnus.
Kad bija sasniegts otrs krasts un mēs iejājām palmu pavēnī, es pagriezos seglos, lai pamestu skatienu atpakaļ uz krāšņo, zilo ziedu klāju, ko šķērsoja mūsu atstātā šaurā, mirdzošā ūdens taciņa kā zibens šautra vasaras debesīs.
Palmu sutīgais pavēnis drīz izbeidzās, mēs atkal iejājām durstīgos brikšņos, izbiedēdami vientuļu tukanu. Ar milzīgi lielo, koši dzelteno knābi, zilajiem plankumiem ap acīm, gludo, melno muguru un balto krūtežu tukans izskatījās līdzīgs klaunam, kas pārģērbies viesību uzvalkā, bet aizmirsis noņemt no sejas grimu. Putns vēroja mūsu tuvošanos, grozīdams galvu no vienas puses uz otru, izgrūzdams klusinātas, gārdzoši svelpjošas skaņas; es atcerējos kādu senlaicīgu pulksteni, kas tāpat gārdza, gatavodamies sist stundu. Viens no zirgiem skaļi nosprauslājās; putns izbijies sāka klabināt lielo knābi, pa starpām kliegdams trauksmi dīvainām, rejošām skaņām, tad nozuda zaru biežņā.
Pamazām dzeloņainie brikšņi kļuva arvien retāki, līdz beidzot sadalījās atsevišķos puduros, starp kuriem pletās bālganu smilšu klajumiņi, vietumis apauguši zāļu ceriem un kaktusiem. Zāle te bija saulē izdegusi gandrīz balta, bet zeme pārklājusies ar cietu garozu, kas, sīki kraukšķēdama, lūza zem zirgu pakaviem. Sajā bālganajā izkaltušas zāles un smilšu valstībā zaļi bija vienīgi kaktusi, jo tie spēj uzsūkt mitrumu no rasas un retajiem lietiem un uzkrāt savos gaļīgajos; dzeloņiem klātajos dzinumos; kaktuss pārtiek no uzkrātā ūdens rezervēm, tāpat kā dzīvnieks ziemas gu|ā pārtiek no rudeni uzkrātajiem taukiem. Zeme te nebija slapja, pārpurvojusies kā citur, jo apvidus bija par dažām collām augstāks nekā apkārtējais līdzenums; kaut gan pacēlums bija tik tikko manāms, ar to pietika, lai plašajās purvainēs izveidotos sausa saliņa. Cako vienveidīgajā līdzenumā jebkurš zemes stūrītis, kas paceļas kaut vai sešas collas virs savas apkārtnes, var tikt uzskatīts vai par kalnu.
Rafaels pārmija dažus vārdus ar mūsu pavadoni, tad piejāja man līdzās.
Te mēs varbūt uziesim tatu, Džerij, — viņš sacīja, un acis aiz briļļu stikliem spīdēja priecīgā satraukumā, — labāk būs, ja nejāsim visi cieši kopā, vai ne? Kā būtu, ja mēs izretinātos garā ķēdē? Kad ieraudzīsiet tatu, palaidiet zirgu rikšos, tad tatu tūlīt saritināsies kamolā.
Tu gribi teikt, ka bruņnesis nebēgs prom?
Jā, indiānis apgalvo, ka tatu apstāsies un saritināsies.
Tas izklausās diezgan neticami, — es skeptiski piezīmēju.
Nē, Džerij, tatu patiešām tā dara.
Nu, tad jau bruņnesis ir galīgi stulbs dzīvnieks.
Jā, indiānis saka, — tas ir muy estupidoK
Jājām klusēdami, piecdesmit jardu atstatu cits no
cita, vadīdami zirgus cauri dzeloņkrūmu skupsnām. Dzirdama bija vienīgi cikādu griezīgā čirkstoņa, sīkā kraukšķēšana zem zirgu pakaviem, seglu un iemauktu čīkstēšana un žvadzēšana. Man sāpēja acis no neatlaidīgās skatīšanās, pētījot mūsu priekšā svelmē virmojošos brikšņus. No kāda dzeloņkrūma izšāvās bariņš guira dzegužu — pavisam desmit putnu; spalgi ķērkdami, tie lidoja projām, garās, skaistās astes tos vērta līdzīgus mazām, dzeltenbrūnām žagatiņām.
Piepeši pa labi, piecdesmit jardu atstatu, es pamanīju bruņneša izliekto muguru; dzīvnieks slīdēja starp zāļu ceriem kā uzvilkta rotaļlietiņa. Es iekliedzos aiz prieka un cirtu papēžus zirgam sānos, uz ko tas atbildēja ar tik spēju rāvienu, ka es gandrīz novēlos zemē starp kaktusiem, tikai pēdējā acumirklī man kaut kā izdevās pieķerties pie segliem; zirgs uzņēma strauju riksi, ar pakaviem uzmezdams smilšu strūklas; mēs tuvojāmies medījumam. Kad no bruņneša mūs šķīra apmēram piecdesmit pēdu, dzīvnieks mūs izdzirda, tūlīt apcirtās un sāka ošņāt gaisu, tad pārsteidzošā ātrumā saritinājās un vairs nekustējās.
Es jutos vīlies, jo bruņnesis bija attaisnojis savu mu|ķīga dzīvnieka reputāciju: manuprāt, viņam gan vajadzēja apjēgt, ka drošāk ir steigties uz tuvāko dze- loņkrūmu un tur paslēpties.
Apturēju zirgu divdesmit piecu pēdu attālumā no bruņneša, tad nokāpu zemē, aizmetināju pavadu aiz zāļu cera un gāju savākt guvumu. Man par izbrīnu, zāle, kas izskatījās pavisam īsa, kamēr sēdēju zirgam mugurā, īstenībā bija krietni augsta, tā ka es tajā bruņnesi nevarēju ieraudzīt, tomēr zināju, ka viņam jābūt tepat tuvumā, tāpat man bija skaidrs, kādā virzienā jāmeklē; es devos uz priekšu. Pēc brīža apstājos un palūkojos apkārt: zirgs tagad atradās labu gabalu aiz manis — katrā ziņā tālāk par divdesmit piecām pēdām. Nospriedu, ka laikam būšu gājis nepareizā virzienā, un nolādēju sevi par paviršību, tad griezos atpakaļ, mezdams līčločus cauri brikšņiem, kamēr pienācu pie zirga, bruņnesi tā ir neredzējis. Es biju galīgi! sašļucis un īgns, jo man ienāca prātā, ka mazais dzīvnieciņš varētu būt aizbēdzis tajā brīdī, kad es tam gāju garām. Sirdīdamies uzkāpu no jauna zirgā — un liels bija mans pārsteigums, kad ieraudzīju bruņnesi tai pašā vietā kādas divdesmit piecas pēdas atstatu. Nokāpu vēlreiz un atkal devos uz priekšu, brīžiem apstājos, lai uzmanīgi palūkotos apkārt. Kad pie.- nācu pie tās vietas, kur vajadzēja būt bruņnesim, vairākkārt lēnām pagājos uz priekšu un atpakaļ, un pat tad izrādījās, ka es divas reizes biju nosoļojis viņam garām, iekams viņu ieraudzīju. Es paņēmu bruņnesi rokā, viņš bija saulē sasilis un smags; domās viņam atvainojos, ka viņa rīcību biju nosaucis par muļķīgu. Gāju pasaukt Rafaelu un indiāni, un turpmākās divas stundas mums pagāja, uzmanīgi pārmeklējot sauso saliņu; tāpat kā iepriekš, izretinoties garā ķēdē, mums izdevās sagūstīt vēl trīs bruņnešus.
Bija jau vakars, kad jājām mājup starp mijkrēslī tītajiem kokiem. Kad zirgi iebrida zilo ziedu upē, no tās pacēlās griezīgi sīcošs moskītu mākonis; kukaiņi uzklupa mums un zirgiem un tā piezīdās asiņu, ka caurspīdīgie vēderiņi pietūka, bet paši kukaiņi izskatījās kā sarkani japāņu lukturīši.
Ciemu mēs sasniedzām tumsā; zirgi piekusuši smagi cilāja kājas pa dubļaino ceļu gar krūmiem, kuros šaudījās zaļas jāņtārpiņu uguntiņas; mums priekšā virs ceļa, jautri, apmierināti pīkstēdami, lidinājās sikspārņi.
Mājās atradām Džekiju sēžam pie galda un rakstām, kamēr mūsu pirmais bruņnesis svarīgā gaitā pastaigājās pa istabu. Izrādījās, ka viņš pēcpusdienā jautri pavadījis laiku, raustīdams būra stieples, un galu galā, izkļuvis brīvībā, manījies nozust hibisku krūmos, bet tad Džekija viņu ieraudzījusi. Viņa negantnieku noķērusi un ienesusi dzīvojamā istabā, atstādama to savā vaļā, kamēr mēs atgriezīsimies.
Vakariņu laikā mēs izlaidām visus bruņnešus uz grīdas, kur tie skraidīja, klikšķēdami un rībinādamies kā pulciņš kastanjetu.
Vakara atlikušajā daļā abi ar Rafaelu salabojām bruņneša būri, aizvietojot režģa stieples ar koka latiņām. Būri visu nakti paturējām dzīvojamā istabā, lai redzētu, vai dzīvnieki no tā spēj izkļūt. No rīta koka latiņas izskatījās -jnazliet apgrauztas, tomēr turējās stingri; bruņneši saritinājušies gulēja guļamnodalī- jumā.
Ar būri nu viss bija labākā kārtībā, tāpēc es nospriedu, ka trīsjostu bruņneši man vairs pūpes nesagādās, jo parasti šie dzīvnieki ļoti ātri pierod dzīvot nebrīvē. Viņi labprāt ēd gaļu un augļus, pie tam maltītei ne katrreiz jābūt svaigai — savvaļā bruņneši pārtiek no puvušas, tārpainas gaļas.
Dažādās grāmatās esmu lasījis, ka trīsjostu bruņnesis savvaļas apstākļos barojas ar kukaiņiem un kāpuriem, un es nolēmu sākumā saviem bruņnešiem dot viņu dabisko' barību, pēc tam to pakāpeniski aizvietot ar citu. Tagad stundām ilgi vācām dažādus vietējos kukaiņus un to kāpurus, lai pabarotu bruņnešus. Mēs bijām sagaidījuši, ka dzīvnieki kāri metīsies virsū piedāvātajai barībai, taču izrādījās, ka viņiem bail no tārpiem, kāpuriem un vabolēm, ko mēs ar tādām pūlēm bijām savākuši. Ar redzamu nepatiku, pat ar tādu kā pretīgumu bruņneši steidzīgi rāpās projām no savas dabiskās barības. Pēc šīs neveiksmes es devu viņiem parasto maisījumu, ko izbaro bruņnešiem nebrīvē, — kapātu gaļu ar pienu, tomēr arī to viņi apsmādēja, pienu gan mazliet padzērās, bet gaļu neaiztika. Mums par lielu sarūgtinājumu, tā tas turpinājās trīs dienas; man bija skaidrs: dzīvnieki neēduši tiktāl novārgs, ka man vajadzēs viņus palaist brīvībā. Ar bruņnešiem nu bija tīrais posts, augas dienas mēs gudrojām, ko vēl viņiem piedāvāt, un, kad viens no mums kaut ko izdomāja, tūlīt sadabūja vajadzīgo un steidzās pie būra, bet tur allaž piedzīvoja vilšanos, jo bruņneši nepatikā novērsās no pasniegtā cienasta.
Beidzot man gluži nejauši palaimējās sagatavot maisījumu, kas izpelnījās viņu atzinību. Tas sastāvēja no samīcītiem banāniem, piena, kapātas gaļas, jēlām olām un svaigām smadzenēm. Smadzeņu maisījums izskatījās visai atbaidošs, bet bruņnešiem tas bija īsti pa prātam. Ēdināšanas reizēs viņi skrēja pie barības trauka, grūstīdamies spiedās gar tā malām, iegremdējuši degunus dziļi šķiedenī, šņaukājās un kraukājās, reižu reizēm skaļi nošķaudīdamies un cits citu apšļakstīdami. Tagad mani bruņneši saņēma īsto, viņiem noderīgo mākslīgo barību un man likās, ka visi šķēršļi laimīgi novērsti, — spriežot pēc līdzšinējās pieredzes, tam tā vajadzēja būt. Kādu laiku patiešām viss bija labi. Dienu viņi snauda guļamtelpā vai nu saritinājušies kamolā, vai ari *uz vieniem sāniem, daļēji saritinājušies, cits citam cieši1 piekļāvušies. Pusčetros viņi pamodās, atstāja guļam- telpu un kā baletdejotājas uz pirkstgaliem pastaigājās pa būri, šad tad pietecēja pie latu režģa un izbāza caurī galvas — rozā degunteļi ostīja vēju, vai kaut kur nejūt barības smaržu. Ļoti reti gadījās, ka divi tēviņi sakāvās. Tas norisa šādi: viens bruņnesis iedzina otru kaktā un centās pagrūst pretinieka galvu zem viņa bruņu kupola malas nolūkā apgāzt uz sāniem, kad tas bija izdarīts, uzvarētājs arī apvēlās uz sāniem un ņēmās ar nagiem mežonīgi plosīt sāncensi, lai uzšķērstu viņam vēderu.
Ievērojis šādus kautiņus, es sāku stingri uzmanīt bruņnešus. Kā likās, viņi nenodara cits citam ļaunu, tomēr bija zīmīgi, ka lielākie uzbrūk mazākajiem ēdienreizēs; lielie bruņneši bija smagāki un nelaida pie ēdiena bļodas mazākos un vieglākos. Es nospriedu, ka pareizāk būs, ja turēšu viņus pa pāriem — tēviņu kopā ar tāda paša lieluma mātīti. Pagatavoju viņiem būri, ko Džekija dēvēja par Sing-Sing [24] ; tas sastāvēja no maziem «dzīvoklīšiem», kuri novietoti cits uz cita, katrā bija sava guļamtelpa.
Tai laikā mums jau bija desmit šādu bruņnešu, no kuriem izveidojām četrus pārus; divi palika vecpuišos. Zīmīgi, ka mātīšu bija mazāk, jo mums allaž pienesa daudz bruņnešu tēviņu un tikai retumis tika noķerta kāda mātīte. Bruņnešu pāri dzīvoja draudzīgi un jutās ļoti labi Sing-Sing mazajos dzīvoklīšos, tā ka ēdienreizēs vairs nekādi kautiņi neizcēlās.
Kādudien Džekija, beigusi barot bruņnešus, ienāca pie manis, turēdama rokā vienu no lielākajiem tēviņiem. Mūsu bruņneši jau bija tā pieraduši pie cilvēkiem, ka vairs nebaidījās no pieskārieniem un nesaritinājās kamolā. Džekija glāstīja dzīvnieciņa pūkaino rozā vēderiņu, viņa šķita noraizējusies, bet pats bruņnesis svētlaimīgā jutoņā gulēja uz muguras viņai saujās.
Paskaties uz viņa ķepu, — Džekija sacīja, sniegdama man dzīvnieku.
Kas tad viņam noticis? — es jautāju, paņēmis rokā it kā saldā nemaņā guļošo bruņnesi, lai viņu tuvāk apskatītu.
Skaties… pakaļkāju pēdas viņam noberztas jēlas.
—> Sasodīts! Patiešām. Diez ko viņš ir darījis?
Man liekas, — Džekija turpināja, — šie dzīvnieki mums sagādās vairāk rūpju, nekā paši ir vērti… jau tagad ar viņiem bijusi lielāka noņemšanās nekā ar visu mūsu kolekciju.
—• Vai pārējie ir veseli?
Neesmu pārbaudījusi. Es nebūtu ievērojusi arī šo te, bet viņš metās uz durtiņām un izkrita no būra, kad es tajā iebīdīju ēdiena traukus, es viņu pacēlu un ieraudzīju savainotās kājas.
Mēs gājām apskatīt pārējos bruņnešus un ar šausmām atklājām, ka višiem uz pakaļkāju pēdām ir tādi paši apaļas formas noberzumi sešpensu monētas lielumā. Manuprāt, vienīgais izskaidrojums varētu būt tas, ka bruņnešu būrīšos koka grīda ir pārāk raupja
viņu maigajām pēdiņām un viņi, nerimtīgi skraidīdami, savainojuši pakaļkāju pēdu vārīgo ādu.
Tagad mums katru dienu nācās izņemt no būra visus bruņnešus un nolikt rindā zemē kā ķirbjus, lai varētu ieziest, viņu pakaļējās ķepiņas ar penicilīna ziedi. Bija kaut kas jādara arī ar būrīšiem, un es izdomāju pārklāt grīdas ar biezu zemes kārtu. Tas tomēr neko nelīdzēja, jo bruņneši ēšanas laikā bezbēdīgi šļakstīja ēdienu uz visām pusēm, lipīgais smadzeņu maisījums, sajaucies ar zemi, pārvērtās biezā masā, kas sagietēja kā cements ne vien uz būra grīdas, bet arī uz pakaļējo ķepu pēdām. Vēl pēc dažiem mēģinājumiem es pārliecinājos, ka grīdas segumam vislabāk noder bieza kārta zāģa skaidu, ko pārklāj ar sausu lapu un zāles slānīti. Sis paņēmiens deva ļoti labus panākumus: dažu nedēļu laikā bruņne- , šiem pēdas pilnīgi sadzija, un turpmāk šāda nelaime vairs neatkārtojās.
Dažam labam, protams, liksies, ka esam sev sagādājuši pārāk daudz rūpju un nevajadzīga darba, noņemoties ar mazo, neievērojamo dzīvnieciņu, bet mums pašiem tas devis ārkārtīgi daudz — vislielāko prieku un gandarījumu. Atrast un sagūstīt reti sastopamu, sīku dzīvnieciņu, sagādāt viņam piemērotu mitekli, iemācīt ēst barību, kas aizvieto viņa ierasto uzturu, sekmīgi cīnīties ar slimībām un vēl citi uzdevumi — lūk, daži no pašiem grūtākajiem, rūpju pilniem, bieži vien apnicīgiem dzīvnieku kolekcionāra pienākumiem, kādi viņam jāpaveic, lai gūtu šo lielo apmierinājumu.
Dzīvnieks, kas labi iedzīvojies nebrīvē, nekad neslimo un ēd visu, ko tam dod, sagādā kolekcionāram prieku, tomēr īstu gandarījumu kolekcionārs izjūt tad, kad viņam ar nemitīgām pūlēm izdevies saglabāt un pieradināt dzīvei nebrīves apstākļos vārgu, bet Viltīgu un stūrgalvīgu radījumu.