Ar mūsu pašu un ciema vīru (viņus izrīkoja Paula) kopējiem pūliņiem drīz vien savācām krietni daudz dažādu vietējo dzīvnieku; Džekijai, Rafaelam un man tagad cauru dienu bija darba pilnas rokas: mēs naglojām un tīrījām krātiņus, barojām un dzirdījām dzīvniekus,
izdarījām skaņu ierakstus un fotografējām. Pat pa trim mēs tikko spējām veikt daudzos pienākumus. Negribot man bija jāatzīst, ka būru pagatavošanai mums jāpieņem galdnieks. Es saku «negribot», jo dažādās pasaules malās man sakrājusies bagātīga pieredze ar šiem amatniekiem. Vērojot, kā strādā galdnieki, esmu pārliecinājies, ka viņu amata prasme ir ļoti vienpusīga: jus uzdodat šādam amatniekam sanaglot durvis vai galdu, un viņš, kaut arī neveikli un nemākulīgi, jums tos pagatavos. Bet, kad jūs nolīgstat galdnieku un vēlējat viņam uztaisīt dažāda veida būrus dzīvniekiem, viņš piepeši kļūst gluži bezpalīdzīgs. Kamēr šādu amatnieku apmāca pašās vienkāršākajās gudrībās, kādas jāzina, lai sameistarotu būri, ir pienācis laiks braukt prom. Tā"pēc es ar zināmām bažām uzdevu Rafaelam parunāt ar Paulu, lai viņa mums apgādā galdnieku.
Nākamajā dienā galdnieks bija klāt — mazs, apaļš vīrelis ar tik neizteiksmīgu seju kā karūsai. Aizsmakušā balsī viņš ziņoja, ka viņa vārds esot Anastasijs. Veselu pusstundu mēs nopūlējāmies Anastasijam ieskaidrot, kasmums vajadzīgs, tad iedevām viņam kasti, kura jāpārvērš par putnu būri.
Ļoti drīz mēs atklājām, ka Anastasijam piemīt divi augstākā mērā nepatīkami paradumi: pirmkārt, strādādams viņš mēdza skaļi un nemelodiski svilpot, un, otrkārt, viņš darbojās ar naglām tik dīvaini, it kā tās būtu dzīvi radījumi vai arī tajās iemājotu ļauni gari.
Anastasijs dzina dēlī naglu ar dārdošiem belzieniem, kas neaprima vēl ilgi pēc tam, kad naglas galviņa jau bija vienā līmenī ar dēli. Tad viņš meta mieru un cieši blenza no acu kaktiņa uz iedzīto naglu, acīmredzot gaidīdams, ka tā sāks līst ārā. Parasti nagla palika nekustīga, tomēr dažkārt viņš laikam pamanīja kaut kādu niecīgu sakustēšanos, tādās reizēs viņš pagrāba āmuru un blieza no visa spēka tik ilgi, kamēr bija pārliecināts, ka nagla izbeiguši pretošanos. Pēc tam kad nagla bija nogalēta, Anastasijs sāka aiz prieka skaļi, nemuzikāli svilpot. Tā viņš smagi nostrādājās divas stundas, iekams pirmais krātiņš bija gatavs; kad viņš mums to atnesa parādīt, no lielā trokšņa mums visiem neciešami sāpēja galva.
Manuprāt, uzmeistarot putnu būri nepavisam nav grūti: jūs pagatavojat stiepļu režģi, atstājot aptīrīšanas vajadzībām puscollu platu' spraugu virs būra grīdas, divas laktiņas un pietiekami platas durtiņas, caur kurām iebāzt roku.,
Anastasijs bija radījis īstu meistardarbu: būrīša koka korpuss atgādināja naglu kapsētu, turklāt lielākā daļa bija saliektas un nolauztas; trīs vietās, kur galdnieka roka tika sevišķi nežēlīgi pārmācījusi kādu nepaklausīgu naglu, režģa stieples bija saliekušās un izveidojušas vairākas spraugas. Būra durtiņas vērās ar grūtībām, bet aizvērtas gandrīz nebija dabūjamas vaļā — kad tas beidzot izdevās, es tām nedabūju cauri roku. Sprauga, ko Anastasijs bija atstājis aptīrīšanas vajadzībām, izrādījās tik plata, ka caur to it viegli varētu izlaisties jebkurš putns, izņemot nobarotu maitu liju.
Mēs aplūkojām Anastasija meistardarbu, drūmi klusēdami.
Ziniet, Džerij, labāk būs, ja mēs to darīsim paši, vai ne? Rafaels beidzot ierunājās.
Nē, Rafael, mums ir pārāk daudz darba — vajadzēs kaut kā samierināties ar šo naglu bendētāju cerībā, ka viņš labosies.
Laboties patiešām nav grūti, ja cilvēks ir pagatavojis tādu būri, — Džekija piezīmēja. — Bet ko mes liksim šajā būrī? Tam jābūt pieradinātam dzīvniekam, kuru var viegli noķert, ja tas izbēg.
Nedēļas laikā Naglu Bende, kā mēs Anastasiju nosaucām, sameistaroja mums krietni daudz krātiņu, citu par citu sliktāku. Tomēr nemākulības kalngali tika sasniegti, kad es uzdevu pagatavot kādam dzīvniekam krātiņu, kura iekšpusi vajadzēja apsist ar skārdu. Anastasijs iestiprināja skārda plātnītes būrī pēc jaunas metodes, pienaglojot tās ar lielām naglām no ārpuses. Pēc pabeigta darba būra iekšiene izrādījās pilna ar asām šķautnēm un naglu galiem. Pats krātiņš atgādināja kaut kādu viduslaiku moku ierīci.
Nekas labs te neiznāks, Rafael, būs vien jātiek no viņa vaļā — ilgāk es to nespēju izturēt, laikam jau viņš nav pie pilna prāta. Skaties, ko viņš izdarījis, — cilvēki var nodomāt, ka mēs dzīvniekus gribam nonāvēt, nevis saglabāt dzīvus, — es sacīju. — Pasaki viņam, ka viņš ir atlaists, un lai Paula mums sameklē citu galdnieku, vismaz tādu, kas kaut ko sajēdz.
Tā Naglu Bende aizgāja no mums, lai ciemā atsāktu savu postīšanas darbu, vienalga, kāds tas būtu; nākamajā rītā Paula atveda tieviņu, kautrīgu jaunekli ar žokejcepuri galvā. Tas bija jaunais galdnieks; gari un plaši viņa uzteica jaunā galdnieka veiklību, saprātu un rakstura īpašības.
Rafaels parādīja jauneklim krātiņus, ko mēs bijām pagatavojuši, un viņš, tos rūpīgi apskatījis, paziņoja, ka spēšot tādus uzmeistarot.
Labs ir, — es sacīju, kad man tika pārtulkota galdnieka atbilde. — Rafael, pajautā, kā viņu sauc.
i Como se llama?' — Rafaels vaicāja.
t- Jūlijs Cēzars Centurions, — galdnieks atbildēja, nervozi iesmiedamies.
Tā Jūlijs Cēzars Centurions tika uzņemts mūsu vidū, un viņš patiešām izrādījās ļoti patīkams, sirsnīgs un attapīgs cilvēks. Galvenais — viņš bija lielisks galdnieks. Kopš būru naglošana bija nodota viņa ziņā, mēs varējām veltīt daudz vairāk laika pašiem dzīvniekiem.
Ikvienā kolekcijā mēdz būt divi trīs dzīvnieki, kas
kolekcionāram ir sevišķi mīļi; ne katrreiz tie ir ļoti retie vai eksotiskie dzīvnieki, ne vienmēr tie ir arī paši gudrākie. Taču tai pašā acumirklī, kad jūs tos ieraugāt, jums ir skaidrs, ka tiem piemīt dažas reti sastopamas, grūti aprakstāmas īpašības — kaut kāda sevišķa pievilcība, individuālas iezīmes, un tūlīt jūs zināt,
ka šiem dzīvniekiem nometnē lemts kļūt par personībām.
Cako mums bija trīs tādi dzīvnieki; pēc kāda laika šim trio pievienojās ceturtais, kas izrādījās daudz pārāks par saviem biedriem, bet par viņu — vēlāk.
Ikviens no trim mīluļiem it nemaz nelīdzinājās diviem pārējiem, tomēr visiem trim bija kopēja pamatiezīme — sava individualitāte, kas tos izcēla pārējo nometnes iemītnieku vidu.
Pirmais mīlulis bija Kajs — pērtiķītis durukulijs. Viņu mums kādudien atnesa nejauka izskata indiānis nonēsātu salmu cepuri galvā, no kuras nokarājās zila lenta. Es ļoti priecājos par pienesumu, jo man patīk visi pērtiķi, bet par durukulijiem interesējos it sevišķi — tie ir pasaulē vienīgie nakts pērtiķi. Kajs bija apmēram maza kaķa lielumā, ar sūnu pelēku kažociņu. Uz krūtīm vilna bija bāli oranžā krāsā, bet uz vēderiņa krēmkrāsā. Pērtiķīša mazās austiņas, dziļi ieslēpušās biezajā vilnā, bija tikko saskatāmas. Acis viņam bija ļoti lielas, dzintardzeltenas kā pūcei, tās apņēma balti riņķi melnām maliņām. Lielās pūces acis ar melnbalto apmalojumu vērta arī pašu durukuliju uzkrītoši līdzīgu pūcei. Viņš izskatījās gaužām panīcis, neapkopts un briesmīgi vājš. Pirmās trīs dienas durukulijs bija ārkārtīgi nervozs, tā ka mēs nezinājām, ko ar viņu iesākt. Piesējām pertiķīti pie mietiņa, kam blakus nolikām kasti, kur ielīst, un sākumā viņš visu laiku slēpās kastē. Kad mēs viņam tuvojāmies, vēlēdamies nodibināt draudzīgas attiecības, durukulijs rāvās atpakaļ, blenzdams uz mums plaši ieplestām acīm, kurās vīdēja šausmas, mazās rociņas trīcēja aiz pārbīļa. Pērtiķītis, protams, bija cietis badu, tāpēc kārīgi rija pasniegto barību. Tomēr, lai cik izsalcis, viņš nekad nelīda ārā no kastes paēst, iekams mēs nebijām pagājuši nostāk. Kādu dienu man laimējās noķert ķirzaku. Es to noga- lēju, pēc tam piegāju pie Kaja kastes, notupos un pastiepu viņam pretī sauju, kur agonijā locījās rāpulis. Kajs pameta skatienu uz gardumu, un prieks uzvarēja bailes. Pērtiķītis izlēca no kastes; izgrūdis klusu pīkstienu, viņš cieši sagrāba ķirzaku un apsēdās manā priekšā. Piepeši viņš aptvēra, ka es atrodos daudz tuvāk nekā parasti, un jau grasījās atgriezties kastē, bet tajā brīdī ķirzakas aste krampjaini noraustījās. Acumirklī durukulijs bija mani aizmirsis, acīs viņam pavīdēja koncentrēta izteiksme — viņš nokoda asti, apsēdās, cieši turēdams to rokā, un apmierināti zelēja kā selerijas kātu.
Es sēdēju nekustīgi, kamēr durukulijs pabeidza savu maltīti; ēzdams viņš lūkojās manī ar vērīgu skatienu lielajās, valgajās acīs. Kad pēdējais ķirzakas gabals bija sazelēts, izņemts no mutes un apskatīts, no jauna sakošļāts un beidzot norīts, pērtiķītis rūpīgi nopētīja savas rokas un zemi ap sevi, lai pārliecinātos, ka nekas nav palicis pāri. Izstiepis pakaļkāju, viņš enerģiski pakasīja sānu, piecēlās un gāja atpakaļ uz kasti. Kopš tās dienas viņš mums sāka arvien vairāk uzticēties.
Drīz mēs atklājām, ka durukulijam nepatīk būt piesietam ārā. Jādomā, viņš tur jutās pavisam bezpalīdzīgs un neaizsargāts. Tāpēc es ķēros pie darba un pagatavoju viņam krātiņu. Tas bija augsts un šaurs, ar mazu guļamtelpu pašā augšā, kur Kajs varēja uzkāpt, kad vien tam iepatikās. Durukulijs ļoti iemīļoja savu guļamtelpu un pavadīja tajā augas dienas, izbāzis pa durvju spraugu galvu un priekšķepas. Sādā stāvokli viņš arī gulēja: acis bija pievērtas, bet piepeši tās atkal atvērās; pagāja pāris mirkļu, un plakstiņi no jauna slīga lejup, galva sāka klanīties, līdz beidzot pēc daudzkārtējas uztrūkšanās un pamošanās pērtiķīša galva nolaidās u'z priekšķepām, viņš cieši iemiga. Bet, tiklīdz tuvumā gadījās kas neparasts vai interesants, — tūliņ durukulija lielās acis bija plaši vaļā un viņš izbāza galvu no guļamistabas, lai palūkotos, kas lejā noticis; dažreiz uztraukumā viņš tā iegrozīja kaklu, ka pakausis rādīja stāvus lejā, mums tad uzmācās bailes: vēl pus- colla — un galva noripos. Kajs tāpat kā pūce spēja pagriezt galvu atpakaļ un skatīties uz savu muguru. Viņš ziņkāri vēroja it visu, pat to, no kā pats baidījās. Dažreiz durukulijs redzēja, ka nometnē ierodas jauna čūska; klusu, spiedzīgi pīkstēdams, viņš pameta guļamistabu, lai nokāptu lejā, un tur šausmās ieplestām acīm lūkojās caur stiepļu pinumu, ik pa brīdim pamezdams skatienu atpakaļ, lai pārliecinātos, vai atkāpšanās ceļš ir drošs. Ja durukulijam šķita, ka čūska atrodas pārāk tuvu, viņš uzlēca uz kārtiņas pie pašas guļamtelpas, apsēdās ar seju pret durtiņām, tad pagrieza galvu atpakaļ un pār plecu vēroja čūsku. Tā Kajain bija iespējams briesmu brīdī iebēgt drošā patvērumā, bet līdz tam viņš ar vienu aci varēja netraucēti blenzt uz rāpuli.
Kaut gan Kajs bija nakts dzīvnieks, dienas lielāko daļu viņš pavadīja nomodā, un nometnē ļoti reti gadījās kāds notikums, kuru viņa lielās acis nebūtu pamanījušas un par kuru viņš mums nebūtu darījis zināmu ar saviem klusajiem pīkstieniem. Kādu dienu, sacirz- dams dzenim pussapuvušu baļķi, es ieraudzīju aiz mizas paslēpušos dažus lielus, treknus tarakānus. Tas būtu īsts gardums Kajam, es nodomāju, sagūstīju tarakānus un nesu durukulijam. Kajs sauļojās, izlaidies uz būra grīdas, svētlaimē aizvērtām acīm, pavērtu muti. Es viņu pasaucu, un viņš tūlīt uzrausās sēdus, pārsteigumā blisinādams acis. Atvēru būra durtiņas un iemetu Kajam pašu lielāko, kustīgāko tarakānu pārliecībā, ka viņam būs prieks pašam to noķert. Vēl pilnīgi neatmo- dies, Kajs vienīgi pamanīja, ka viņa krātiņā atrodas kaut kas dzīvs, bet, kas īsti, — to viņš nepapūlējās noskaidrot. Pērtiķītis zibenīgi nozuda guļamtelpā, kamēr tarakāns lēni rāpoja pa būra grīdu, nedroši kustinādams taustekļus. Tomēr pēc brīža pērtiķīša galva piesardzīgi pabāzās ārā pa guļamtelpas durtiņām — viņš gribēja zināt, ko esmu atnesis. Pērtiķītis aizdomīgi skatījās zemē uz tarakānu, sejiņa, kā vienmēr satraukuma brīžos, bija pati uzmanība un likās sastāvam vai vienīgi no acīm. Pamatīgi noskatījis kukaini, durukulijs nosprieda, ka tas ir nekaitīgs un droši vien ēdams; viņš norāpās lejā un apsēdās, lai to kādu brīdi appētītu tuvumā. Tarakāns pa to laiku bija beidzis pastaigu, apstājās un steidzīgi saposās. Kajs, salicis rokas uz vēdera, sēdēja un vēroja tarakānu ar dziļu interesi. Tad viņš piesardzīgi pastiepa roku un vieglītiņām ar vienu pirkstu uzsita tarakānam pa muguru. Kukainis iztrūcies tecēja projām pa būra grīdu, bet Kajs pārbijies atlēca atpakaļ un steidzīgi noslaucīja roku pie krūtīm. Tarakāns, drudžaini strādādams ar kājām un taustekļiem, pa to laiku bija sasniedzis stiepļu režģi un tagad centās tam izspraukties cauri. Ar griezīgu spiedzienu Kajs metās uz priekšu, lai tarakānu satvertu, bet bija jau par vēlu. Es noķēru kukaini un ieliku atpakaļ būrī, bet tagad Kajs tam visur sekoja, reižu reizēm iesita pa muguru, pēc tam apostīja pirkstus. Beidzot pērtiķītis nosprieda, ka tarakāns, lai cik atbaidošs pēc izskata, tomēr būs ēdams, un, cieši aizmiedzis acis, sejiņu savilcis apņēmīgā grimasē, kurā jautās tāds kā pretīgums, sagrāba tarakānu abām rokām un iestūķēja mutē, kukaiņa kustīgās kājas palika ārā karājamies kā valzirga ūsas. Kopš tās dienas es vienmēr vispirms nobeidzu tarakānus un tad devu durukulijam, jo viņš pārāk ilgi nevarēja saņemt dūšu, lai pats tos noķertu, bet pa to laiku kukaiņi pamanījās caur stieplēm aizbēgt.
Tikko Kajs apjēdza, ka viņa rīcībā ir guļamtelpa, kur grūtā brīdī rodams patvērums, viņš kļuva daudz drošāks un mums tiktāl uzticējās, ka pat atļāva sevi paglaudīt.
Džekija cieši sažņaudza saujā banāna gabalu vai vīnogu ķekaru un piedāvāja Kajam. Durukulijs pameta guļamtelpu, nokāpa zemē, apsēdās un ar lielu nopietnību citu pēc cita atlieca Džekijas pirkstus, kamēr tika pie garduma. Katru dienu viņš apēda papilnam augļu un kukaiņu, izdzēra divas krūzītes piena, kurā iekulta jēla ola ar vitamīnu piedevu, un drīz mūsu durukulijs sāka pieņemties svarā, viņam uzauga kupls, spīdīgs kažoks. Tagad viņā bija grūti sazīmēt to pārbiedēto, noplukušo radījumu, kāds viņš izskatījās, pirms nonāca mūsu gādībā.
Par to jāpateicas Džekijai, kuru Kajs iemīļoja vairāk nekā mani, tāpēc Džekijai pienācās pērtiķīti tīrīt un barot, ierosināt viņa apetīti ar visvisādiem gardumiem, rotaļāties ar viņu, lai viņam nebūtu garlaicīgi. Godīgi (bez lielīšanās, jo tas nav mans nopelns) varu apgalvot, ka Anglijā nevienā zooloģiskā dārzā neesmu redzējis viņam līdzīgu durukuliju.
Kādu laiku Kajs neierobežoti valdīja nometnē, bet tad pie mums ieradās kāds cits dzīvnieks, ar kuru pēr- tiķītim savā godībā bija jādalās. Izkratīts no groziņa, šis dzīvnieciņš izskatījās līdzīgs mazītiņam, ļoti pūkainam čau-čau kucēnam ar melnbalti gredzenotu asti; uz sejiņas viņam nez kāpēc bija melna, vilnaina maska, no kuras uz mums drosmīgi, mazliet skumji lūkojās divas brūnas ačeles. Kājas bija nesamērīgi garas, ar ļoti plakanām pēdām; viss viņa izskats pauda līdzību ar drūmu lielceļa laupītāju, kas nozaudējis pistoli. Mēs ievērojām, ka pēdu apakšpuse mazajam radījumam bija rozā krāsā, pirksti gari un slaidi, ar zināmu līdzību tā saucamajiem mākslinieka pirkstiem. Sis dzīvnieks bija jenota krabjēdāja mazulis, un mēs nolēmām dot viņam vārdu Pū, jo viņš ļoti līdzinājās slavenajam lācītim Pū, bez tam «pū» allaž bija pati pirmā skaņa, kas izlauzās pār mūsu lūpām, kad rītos ieradāmies tīrīt viņa būri.
Es ievietoju Pū jaukā, plašā krātiņā ar latu režģi un glītām durtiņām ar krampīti, iebēru viņam pāris spaiņu zāģa skaidu, tad atstāju jauno iemītnieku, lai iedzīvojas. Sākumā Pū uzvedās priekšzīmīgi — tupēja uz apaļā dibena un lūrēja cauri latu režģim kā Diks Ter- pins [25] , gaidot tiesu.
Atgriezušies no lenča, mēs tomēr atklājām, ka Pū darījis nedarbus. Viņš tagad sēdēja kā vissvētākā nevainība, bet ap viņu bija izmētātas olas, pareizāk — olu čaumalas, visas kolonijas dienas deva, pie tam jenota ķepas, purns un kažoks bija nolipis ar olu dzeltenumu un baltumu. Kad mēs viņu par to rājām, Pū lūkojās uz mums ar tādu izteiksmi, kas lika saprast, ka dzīve viņam allaž bijusi sūra, tomēr viņš negaida no mums ne līdzjūtību, ne izpratni. Pū, redzams, bija īsts kramplauzis, jo kā gan citādi viņš spētu izkļūt no būra; es nolēmu papētīt. Ieliku Pū atpakaļ krātiņā, kārtīgi aizdarīju durtiņas un sāku viņu pa gabalu slepus vērot. Pēc laba brīža latu režģī parādījās melns deguntelis un cītīgi ošņāja; pārliecinājies, ka tuvumā nekā aizdomīga nav, Pū atvilka degunteli, bet tā vietā caur režģi iz- bāzās gari, slaidi pirksti un rozā ķepiņa, kas, tāpat kā cilvēka roka, taustīdamās gar latām, sniedzās pie krampja. Kad tas bija atrasts, viens no «mākslinieka pirkstiem» pabāzās zem tā, sekoja veikls uzsitiens, un krampis atlēca vaļā._ Durtiņas lēnām atdarījās, virs sliekšņa iznira domīgs purniņš.
Piecpadsmit minūtes man pagāja, pierīkojot būra durvīm bultu un nostiprinot krampi, taču trīs dienu laikā Pū iemanījās dabūt vaļā abas šīs ierīces un atkal izbēga. Nedēļas beigās būra durvis bija izrotātas visādām bultām, krampjiem un aizbīdņiem, kas spētu sa-
mulsināt pat Hudini1,(Ž Hudini-slavens franču mehānikis) taču no visa tā nebija nekāda labuma,jo tagad durvju atvēršana kļuva visai sarežģīta un Pū ar to tika galā ātrāk nekā mēs.
Galu galā man vajadzēja pielikt priekškaramo atslēgu, un tas līdzēja. Taču arī vēl pēc tam Pū mēdza stundām ilgi sēdēt pie režģa, izbāzis ķepas caur latām; viņa jutīgie rozā pirkstiņi maigi glāstīja priekškaramo atslēgu, reizumis kāds no tiem cerīgi pārbaudīja atslēgas caurumu, meklēdams kaut kādu izeju.
Sentimentāli noskaņoti cilvēki varbūt iebildīs: Pū tāpēc izmisīgi pūlējās izkļūt no sava koka krātiņa, ka viņu vilināja jaukā, brīvā dzīve mežā. Tā būtu maldīšanās, jo īstenība pierādīja ko citu. Katru reizi, kad Pū laimējās izbēgt, viņa interesi piesaistīja vienīgi barības galds, bet, ja tas izrādījās tukšs, viņš devās pie putnu būriem. Ja Pū atrada barību, viņš turpat arī palika. Ja barības nebija, Pū notupās pie putnu būra un caur režģi cieši blenza uz putniem, aplaizīdams lūpas, kamēr pārbiedētie putni klaigāja kā negudri.
Pieņemot, ka Pū nekāroja atgūt zaudēto brīvību, varētu domāt, ka viņš bēga prom tāpēc, lai sagādātu sev bagātīgu maltīti, jo, kas zina, varbūt krātiņā viņš nav pietiekami paēdis.
Arī šis pieņēmums ir atspēkojams: samērā ar ķermeņa lielumu Pū apēda vairāk barības par jebkuru dzīvnieku, ar kādiem man nācies sastapties. Sī rīļas dienas deva bija puspintas piena, kurā iekultas divas jēlas olas, vitamīni un zivju eļļa; pusmārciņas kapātas gaļas vai sirds un augļi — banāni, guavas [26] vai papaijas [27] . Visu to viņš notiesāja stundas laikā un, mazliet nosnaudies, varēja ēst atkal.
Pū pārliecinājās, ka priekškaramā atslēga negrib viņam atklāt savu noslēpumu, tomēr galīgi viņš nezaudēja cerības un katru dienu atslēgas pētīšanai veltīja apmēram pusstunda; pārējā laikā viņš veica citus labus darbus. Starp tiem īpaši jāatzīmē būra slaucīšana, ko viņš darīja ar lielu aizrautību.
Katru dienu pēc nogurdinošā aptīrīšanas darba mēs iebērām Pū krātiņā kārtu zāģa skaidu. Tai pašā brīdī Pū kā krietnu mājasmāti sagrāba vēlēšanās savest savu mītnil kārtībā. Pa visu būra grīdu nobērtās skaidas viņu acīm redzami kaitināja. Uzkopšanu Pū vienmēr sāka atmuguriski no viena kakta: ar priekšķepām viņš rauša kopā skaidas un meta starp pakaļkājām projām, tālāk tās aizbīdīja platais dibens.
Tā viņš svinīgā nopietnībā pārslaucīja visu būri, kamēr uz grīdas vairs nebija atlikusi neviena skaidiņa, bet vienā būra stūri bija izaugusi augsta konusveida kaudze; lieki teikt, ka šajā stūrī un kaudzē viņš nekad nekārtoja savas dabiskās vajadzībās, bet tieši tādam nolūkam būri skaidas tika iebērtas. Kaudzi Pū izmantoja atpūtai kā sava veida skaidu kušeti, kur pēcpusdienas tveicē ērti atlaisties uz muguras un nodoties apcerei, ar pirkstiem domīgi plūkājot vilnas lēkšķes uz lielā vēdera. Šādos filozofisku pārdomu brīžos Pū ļoti patika rotaļāties ar speķa gabaliņu. Turēdams vienu galu mutē, otru starp pakaļkāju pēdām, Pū pārmaiņus vilka speķa gabaliņu te ar zobiem, te ar kāju pirkstiem, pats viegli šūpodamies kā šūpuļkrēslā; šūpošanās viņu acīmredzot ieaijāja miegā.
Lai Pū dabūtu vairāk izkustēties, es nolēmu, ka viņam nepieciešams katru dienu pāris stundu pavadīt ārpus būra; iedzinu zemē kārti, no pītas aukliņas pagatavoju kakla saiti, sagādāju virvi un jenotu piesēju. Jau pēc pusstundas virve bija pārgrauzta, pats Pū uzlavī- jies uz barības galda un nolocījis divdesmit četrus banānus. Es izmēģināju dažāda materiāla saites, visizturīgākā izrādījās jēlmītas ādas siksna, bet ari tā galu galā uzdeva nevienādo cīņu ar Pū zobiem. Beidzot es sadabūju ķēdes gabalu, kas sākotnēji bija domāts citām vajadzībām. Ķēde bija īsa, tomēr izrādījās visai noderīga — Pū nespēja to pārgrauzt.
Par spīti ļoti plakanajām pēdām, lempīgai, šļūcošai gaitai un tuklumam, Pū bija ļoti kustīgs radījums, kas ne mirkli nespēja nostāvēt mierā, allaž viņš meklēja, kur varētu iebāzt ķepas. Pū kustējās bez mitas, bet viss viņam ātri apnika, un mums dažreiz nācās likt lietā visu savu atjautību un izdomu, lai atrastu viņam kādu interesantu nodarbošanos. Vienīgi veca kinolente spēja dienām ilgi piesaistīt viņa uzmanību. Pū pastaigājās pa būri, bet no mutes viņam nopakaļ vilkās vairāki jardi celuloīda, vai ari viņš gulēja uz muguras, turēdams lentu ķepās, un blenza uz to tuvredzīgām acīm kā melanholisks, resns kinorežisors, kas aplūko savu pēdējo ražojumu.
Tā diena, kad es atradu tukšu kokosriekstu, kļuva par Pū svētku dienu. Sākumā kokosrieksts Pū likās mazliet aizdomīgs — un viņš tam tuvojās sāniski, dīvaini pievilkdams kājas, gatavs ik brīdi mesties prom, ja rieksts grasītos uzbrukt. Tad viņš to viegli aizskāra ar ķepu un nopriecājās, ka tas ripo. Pusstundu no vietas Pū jautri dzenāja kokosriekstu šurpu turpu, un gadījās, ka savā aizrautībā viņš to aizgrūda tālāk, nekā sniedza ķēde; tādās reizēs jenots skaļi, spiedzīgi brēca, kamēr es vai Džekija atdeva viņam jauko bumbiņu.
Džekijai ienāca prātā kāda doma: viņa ieteica izsist rieksta čaulā caurumu. Nu kokosrieksts jenotam iepatikās vēl vairāk — tas vairs nebija tikai laika kavēklis, bet vismīļākā spēlīte. Tagad viņš sēdēja stundām ilgi, aptvēris tukšo čaulu ar pakaļkājām, bet ar priekšķepu rakņājās izsistajā caurumā, reizumis izvilkdams no turienes kādu sīku druri'fslu. Kad Pū pirmo reizi, priecīgi satraukts, iegrūda ķepu dobumā, tā iestrēga, un man bija viņam jāpalīdz dabūt ārā, pēc tam es caurumu paplašināju. Nu Pū
augām dienām nešķīrās no kokosrieksta: viņš spēlēja ar to futbolu, mauca uz ķepas un, kad sajutās noguris, cieši piespieda sev klāt un iemiga.
Mūsu trešajam mīlulim bija pavisam pieticīgs vārds — Lapsēns. Tā bija maza, pelēka, glezni veidota lapsiņa ar slaidām kājām, ļoti kuplu asti un spriganām, brūnām acīm. Lapsēnu mums atnesa kāds paragvajietis, kad zvēriņš vēl bija pavisam mazs, ne vecāks par trim četriem mēnešiem. Lapsēns bija asspalvainā terjera lielumā un, redzams, neturēja nekādā cieņā savu senču paradumus. Es domāju, ka viņš pats sevi uzskatīja par suni, nevis par lapsu, — tik neparasta šķita viņa izturēšanās.
Mēs aplikām Lapsēnam kaklasiksnu un turējām viņu pie ķēdes, kurai otrs gals. bija iestiprināts metāla gredzenā. Gredzens brīvi slīdēja pa stiepli starp diviem mietiem. Tā Lapsēnam bija dota iespēja tiku tikām izskraidīties, un mums nebija jābaidās, ka viņš varētu sapīties ķēdē, jo tā bija īsa. Naktī viņš gulēja lielā, ar zāli izklātā būrī. Ik rītu, mūs ieraudzījis, Lapsēns priecīgi padeva labrītu ar skaļiem, stieptiem kaucieniem, bet, kad krātiņš tika atvērts, kuplā aste vilnīja kā neprātīga no viena sāna uz otru, virslūpa parāvās uz augšu, mazie piena zobiņi izplauka mīlīgā smaidā. īstu svētlaimi Lapsēns izjuta, kad tika izcelts no būra; šajā brīdī man vajadzēja ļoti uzmanīties, jo safūsmā par atkalredzēšanos viņš dažreiz tiktāl aizmirsās, ka mani pamatīgi noslapināja.
Drīz pēc Lapsēna ierašanās kolonijā mēs atklājām, ka viņam ir divas aizraušanās — cāļi un cigarešu gali. Cāļi, kā jau putni, viņam it sevišķi patika. Gadījās, ka viena vai divas no Paulas vistām ielavījās kolonijā un atklīda tuvu pie tās vietas, kur bija piesiets Lapsēns. Tādās reizēs viņš tūlīt nogūlās zemē, uzlika galvu uz priekšķepām, izslēja ausis un viegli luncināja asti. Vistas tuvojās, savā nodabā klukstēdamas, uzknābādamas izbirušos graudus, bet, jo tuvāk tās nāca, jo spožāk iespīdējās Lapsēna acis. Vistas tuvojās ļoti lēnām, un Lapsēnam pietrūka pacietības. Viņš metās klukstēm virsū, pirms tās bija pienākušas aizsniedzamā tālumā, nostiepa ķēdi līdz galam un satraukti vaukšķēja. Pārbijušās vistas kladzinādamas spruka projām, bet vainīgais attupies ar starojošu skatienu blenza pār plecu uz mums, aste jautri kuļājās smiltīs, saceldama veselu putekļu mākoni.
Lapsēna interese par cigarešu galiem izvērtās gandrīz vai apsēstībā. Tikko viņš kādu atrada, uzreiz klupa klāt un aprija, kaut ari ģīmītis pauda dziļu pretīgumu. Pēc tam viņš pusstundu mocījās ar klepu, krietni padzērās un bija gatavs medīt nākamo izsmēķi'.
Tad pienāca diena, kad Lapsēns dabūja smagu mācību. Aiz neuzmanības es biju atstājis gandrīz veselu cigarešu paciņu viņam aizsniedzamā attālumā, un, pirms atskārtu savu kļūdu, Lapsēns jau bija tās apēdis. Es pat negribu atcerēties, cik grūti viņam toreiz klājās. Viņš vēma vienā vemšanā, kamēr kopā ar apēstajām brokastīm no jauna dienas gaismu bija ieraudzījusi pēdējā papīra strēmelīte un tabakas šķipsniņa. Pēc tam Lapsēns jutās tik slābans, ka spēja vienīgi gulēt; viņam cieši garām pagāja cālis, bet Lapsēns pat ausi nepakustināja. Pret vakaru viņam kļuva labāk, un viņš apēda divas mārciņas gaļas ar divām jēlām olām, taču, kad es viņam pastiepu pretī cigareti, viņš atlēca sānis un dusmīgi nosprauslājās. Kopš tās reizes viņš vairs nekad un nekādā veidā netika baudījis tabaku.