Kādudien mums kļuva zināms, ka nākamajā rītā autovia dosies pa dzelzceļa līniju ap divdesmit piecu kilometru tālā reisā līdz apdzīvotai vietai ar jauku nosaukumu — Vao. Uz Vao mani vilināja ne tikai skanīgais nosaukums, es biju arī dzirdējis, ka tās apkārtnē esot daudz jaguāru, tāpēc vēlējos sastapt apgabala pārvaldnieku, lai palūgtu atļauju izlikt lamatas. Bez tam Vao atrodas lopkopības ferma ar vismaz piecdesmit cilvēkiem — Cako mērogos tas ir ievērojams skaits, un man bija pamats domāt, ka daudziem no viņiem varētu būt pieradināti dzīvnieki, kurus viņi labprāt pārdotu.
Mums bija pieteikts, ka autovia aties pulksten četros rītā un nekādā ziņā negaidīs, ja mēs ierastos par vēlu.
Ar lielām pūlēm šai agrajā stundā izdabūjām Rafaelu pusaizmigušu no gultas un steberējām pa ceļu uz dzelzceļa līniju; grāvjos vardes un krupji vēl turpināja
savu nakts koncertu; no upes izkāpusī migla ietina krēslaino, snaudošo ciemu.
Autovia stāvēja uz sliedēm; mēs iekāpām, apsēdāmies cietajos sēdekļos un pusstundu pasnauduļojām, gaidīdami vadītāju. Beidzot viņš ieradās, plati žāvādamies; mēs' uzzinājām, ka pirms pieciem autovia neaties, jo viņam aizmirsuši iedot Vao pastu, tāpēc nācies sūtīt pēc tā cilvēku.
Sēdējām, aizkaitināti klusēdami, klausīdamies, kā dzied ciema gaiļi; drīz no miglas iznira puišelis ar pasta maisu. Autovia vadītājs iemeta to vagona pakaļ« galā, tad iedarbināja dzinēju ar tik ķērcošu skaņu, kas nedarītu kaunu nevienam jaunam gailēnam; mēs rībinājām projām miglā pa izļodzītajām sliedēm.
Pamazām dzelzceļa līnija attālinājās no upes, migla kļuva arvien retāka, līdz izzuda pavisam, nelieli pūku ielāpi saglabājās vienīgi virs dīķīšiem un strautiem. Debess mūsu priekšā nokrāsojās tēraudpelēka, pret to filigrāni iezīmējās meža asās kontūras. Tad pelēkums lēnām izzuda, dodams vietu sarkani violetai krāsai, kas izplūda kā asinis gar apvāršņa malu. Arī sarkanums ātri bālēja — un debess vērtās gaišrozā, pēc tam zila; beidzot virs meža pacēlās saule. Jau pirmajos slīpajos staros ainava atdzīvojās un ieguva plašumu. Mežs vairs
nebija tumšs, plakans siluets, bet pārtapa, biezā, mu- džeklīgā zaru, vīteņaugu un dzelkšņainu krumu pinumā ar spoži rasotām lapām. Veseli bari gui-ra dzegužu posa mitrās spalvas vai tupēja nolaistiem spārniem, sildīdamās agrā rīta saulē.
Mēs pabraucām garām mazam ezeriņam, kura krastā kūsāja putnu dzīve: grupiņām pastaigājās ibisi, rakņādamies dūņās ar līkajiem knābjiem; slaids, garkajains stārķis ar tumšu spalvu tērpu neatņemdamies domīgi vērās ūdenī savā attēlā; divi jakani mazgājās: šļāca sev virsū mirdzošas ūdens šaltis, no kurām spārnu apakšpuses plaiksnījās gundegas ziedu dzeltenumā. Maza, pelēka lapsiņa atgriezās no nakts medībām, pieskrēja pie sliedēm un norikšoja mums pa priekšu savus piecdesmit jardus, iekams pamanījās nozust krūmājā.
Autovia elsdama ripoja tālāk, un drīz vien mēs sasniedzām nelielu pļavu, kur atklājās fantastisks skats. Pļavas platība varēja būt ap divi akri, to apjoza augstas palmas, bet vidū bija strādājuši lielie Cako zirnekļi. Ķermenis šim zirneklim ir lazdas rieksta lielumā, nosēts baltiem un rozā punktiņiem, to balsta garas, tievas kājas, kas izvietotas tik plaši, ka piepildītu seklu apakštasi. Zirnekļa savērptais tīmekļa pavediens ir zeltainā krāsā, resns un elastīgs. Ar zeltītajiem tīkliem, ikvienu ratu riteņa lielumā, zirnekļi pļavā bija apklājuši katru krūmu un zāles ceru. Tīkla centrā, plati iepleties, tupēja pats zirneklis; katrs sīkākais tīmekļa pavediens, katra stīdziņa, no kā sastāvēja viņa pils, bija izrotāta rasas pilieniem, kuri saulē vizuļoja kā briljanti zelta audumā. Tas bija pasakains, neaprakstāmi krāšņs skats: visa pļava zvīļoja un dzirkstīja agrā rīta saules staros.
Vao mēs sasniedzām ap pusastoņiem. Sliedes izlocījās ārā no meža plašā zālainē, kur vietumis spīdēja ūdens. Zālē, sliežu tuvumā, barojās melngalvas konuri.
. Ķermenis šiem mazajiem papagailīšiem bija spilgtā zāles zaļumā, galva un kakls ogļu melni. Kad mēs tiem tuvojāmies, putni cēlās spārnos un griezīgiem kliedzieniem, saulē zvīļodami, riņķoja virs mums.
Dzelžceļa līnija izbeidzās nelielā, dubļainā laukumā, ap kuru pletās Cako raksturīgais ciemats ar baltu, garu, zemu māju pārvaldniekam un pussagruvušām, no palmu baļķiem celtām būdām fermas strādniekiem.
Autovia sparīgi nokrācās un apstājās; tūlīt parādījās pārvaldnieks Fernandess — viņš nāca lieliem soļiem cauri dubļu jūrai ar mums sasveicināties.
Tas bija stalta auguma plecīgs vīrs ar glītu, mongo- lisku seju un ļoti skaistiem zobiem. Viņam bija lieliskas manieres, un viņš mūs apsveica tik goddevīgi, it kā mēs būtu karaļa ģimenes locekļi; pēc tam mēs tikām steidzīgi ievesti dzīvojamā istabā, kur viņa mazā, melnīgsnējā sieva saņēma rīkojumu parūpēties, lai mums tiktu sagatavota matē ar pienu.
Kamēr mēs sūcām biezo, līdz šķebīgumam saldo dzērienu, es izliku uz galda savas grāmatas un zīmējumus, lai ar Rafaela palīdzību izjautātu Fernandesu par vietējo faunu. Fernandess pazina visus tos dzīvniekus, kuri man bija sevišķi vajadzīgi, un apsolīja darīt visu iespējamo, lai man tos sagādātu. Jaguāri un oceloti, viņš stāstīja, šajā apvidū esot sastopami ļoti bieži — nupat pirms nedēļas jaguārs saplosījis dažas govis, bet šie zvēri esot ļoti piesardzīgi, tā ka noķert tos būšot grūti. Fernandess arī apsolīja izlikt lamatas it visās piemērotās vietās; ja viņam izdošoties kaut ko noķert, viņš man tūlīt sūtīšot ziņu. Jautāts par mazākajiem dzīvniekiem — vardēm, krupjiem, čūskām un ķirzakām —, Fernandess tikai iecietīgi pasmaidīja un ieteica mums pašiem aiziet uz kādu vietu fermas teritorijā, kur tiekot tīrīts mežs, tur, kā viņš apgalvoja, sīkie bichos esot papilnam.
Kamēr mēs steidzīgi beidzām malkot tēju, Fernandess pasauca divus indiāņus, tad visi kopā devāmies lūkot mazos bichos.
Mēs gājām pa šauru, dubļainu taku, kas līkumoja garā zālē, no kuras cēlās gaisā moskītu mākoņi. Pienā- cām pie lopu kaujamā aploka — ap septiņdesmit kvad- rātpēdu laukuma ar ciešu palmu baļķu sētu. Uz sētas kā tās neatņemama sastāvdaļa savā ierastajā sakum- pušajā, it kā draudīgajā pozā tupēja melnas lijas, gaidīdamas nākamo kaušanu. Sie putni bija tik nekaunīgi, ka pat nepakustējās, kad mēs tiem gājām garām sešu pēdu atstatumā, vienīgi vērtējoši mūs nopētīja; melnās lijas man šobrīd atgādināja pavecu uzņēmēju kompāniju, kas sapulcējušies, lai apspriestos par veikaliem.
Fernandess veda mūs pa taciņu kādu pusjūdzi cauri zālainei, tālāk sākās mežs. Te mēs atradām grupu
Tndiāņu, kas pļāpādami un smiedamies ar mačetēm tīrīja mežu no dzelkšņainajiem brikšņiem, viņu platās salmu cepures krūmu biežņā kustējās kā dzīvas sēnes. Fernandess sasauca indiāņus kopā un paskaidroja, kas mums vajadzīgs, bet viņi kautrīgi pablenza uz mums, smīkņādami saskatījās un sāka par kaut ko apspriesties; beidzot viens no viņiem uzrunāja Fernandesu, rādīdams zemē uz lielu baļķi, ko pa pusei noslēpa dzelkšņainie krūmi.
Fernandess pastāstīja Rafaelam, ko uzzinājis, tas savukārt dzirdēto pārtulkoja man.
Indiānis saka, Džerij, viņi redzējuši čūsku, bet tā ļoti ātri aizlocījusies projām un tagad guļot noslēpusies zem šī koka.
Labi, pajautā senjoram Fernandesam, vai indiāņi varēs mums palīdzēt pagrūst baļķi sānis, tad es pamēģinātu čūsku noķert.
Atkal bija mazliet jāpagaida, kamēr mans priekšlikums tika pārtulkots Fernandesam un viņš deva rīkojumu indiāņiem; nu visi vīri ķiķinādami, cits citu grūstīdami kā skolas puikas, steidzās pie kritušā koka un sāka ap to izcirst brikšņus.
Kad visgarām stumbram bija attīrīta pietiekami liela platība, es nogriezu sev piemērotu nūju, lai uzsāktu cīņu ar čūsku.
Rafaels bija ārkārtīgi sarūgtināts, jo es viņam neatļāvu man palīdzēt — sacīju, ka esmu apsolījis viņa mātei nekādos apstākļos nelaist dēlu čūsku tuvumā. Pēc nelielas vārdu maiņas, kuras laikā Rafaels gandrīz vai sadumpojās, es viņu pierunāju atkāpties drošā attālumā. Tad pamāju indiāņiem, un viņi iecirta mačetes baļķī pie pašas zemes, ar spēju rāvienu pavēla baļķi sāņus un tūlīt deva kājām ziņu.
No iedobes, kurā bija gulējis baļķis, graciozi izslīdēja brūna, resna, ap četras pēdas gara čūska un steidzīgi locījās projām. Es stāvēju pēdas sešas atstatu no rāpuļa; mani ieraudzījis, tas pēkšņi apstājās. Paliecos uz priekšu, lai ar nūju piespiestu čūsku pie zemes, bet tai pašā mirklī rāpulis izdarīja kaut ko pavisam negaidītu — paslēja gaisā strupo, pēc izskata smago galvu un kādas sešas collas ķermeņa, pie tam kakls sāka pietūkt. Kakla āda lēnām pletās un piepūtās arvien vairāk,
un es skatīju savā priekšā čūsku, kas ļoti atgādināja kobru ar izvērstu apkakli.
Pasaulē zināma ne viena vien čūsku suga, kas līdzīgi kobrām spēj piepūst kakla ādu, tomēr parasti šim čūskām uz kakla izveidojas tikai neliels balonveida paplašinājums, ko pat nevar salīdzināt ar skaisto, gludeno kobras apkakli. Bet te, pašā Cako sirdī, kontinentā, kur nedzīvo kobras, es sastapos ar čūsku, kas bija tik ļoti līdzīga kobrai, ka pat čūsku dīdītājam Āzijā nerastos ne mazākās šaubas un viņš sāktu pūst savu fleitu.
Es uzmanīgi tuvināju čūskai nūju cerībā piespiest rāpuli pie zemes, bet čūska bija modra — viņa atminēja manu nolūku. Apkakle saplaka, un rāpulis steidzīgi slīdēja projām uz tuvējiem krūmiem. Vēl pāris reižu bez panākumiem izmēģinājos čūsku piespiest pie zemes un, kad tā jau-grasījās nozust biežņā, izmisumā pagrūdu nūju zem slīdošā ķermeņa un atsviedu to atpakaļ attīrītajā laukumiņā. Tas medījumu acīm redzami saniknoja, jo čūska uz brīdi apstājās un vērās manī atplestu rīkli, tad vēlreiz apņēmīgi devās uz tuvāko krūmu. Atkal es viņu panācu, pabāzu apakšā nūju un pacēlu gaisā, lai atsviestu atpakaļ, tālāk no krūmiem, bet šoreiz čūska izrīkojās pēc sava prāta. Tajā mirklī, kad rāpulis vēl atradās gaisā, ar spēju rāvienu tas izvērsa līdz galam apkakli un ar atplestu rīkli metās man virsū no sāniem. Laimīgā kārtā es laikus apjēdzu, kas notiks, un paguvu atlēkt atpakaļ, čūska par mata tiesu aizslīdēja man garām. Rāpulis nokrita zemē un palika mierīgi guļot; izmēģinājis viltību un cietis sakāvi, tas laikam bija uzdevis nevienādo cīņu. Tagad es no mugurpuses sagrābu čūsku aiz kakla un bez pūlēm iemetu maisā.
Džekija panācās uz priekšu un uzmeta man sarūgtinātu skatienu.
Ja tu arī turpmāk domā rīkoties tik muļķīgi, lūdzams, dari to, kad manis nav klāt.
Čūska jums tik tikko neiekoda, — Rafaels sacīja, izbīlī ieplestām acīm vērdamies caur briļļu stikliem.
Starp citu — kas tā bija par čūsku? — Džekija ievaicājās.
— Nezinu. Mani mulsina apkakle, kaut gan, liekas, esmu par šo rāpuli kaut kur lasījis. Kad atgriezīsimies mājās, es to izpētīšu.
Vai šī čūska ir indīga? — Rafaels jautaja, apsēzdamies uz baļķa.
.— Nedomāju vis1.. varbūt tikai nedaudz.
Atceros, reiz Āfrikā arī bija kāda čūska, kuru tu uzskatīji par nekaitīgu, bet īstenībā tā izrādījās indīga, par ko tu dabūji pārliecināties, kad šī Čūska tev iekoda, — Džekija piezīmēja.
Ak, toreiz bija pavisam citādi, — es skaidroju, — tā čūska bija uz mata līdzīga kādai neindīgai sugai, un es rāpuli paņēmu rokā.
Nu jā, un šis rāpulis izskatās līdzīgs kobrai, un arī to tu paņēmi rokā, — mana sieva saērcināta deva pretī.
Nesēdi uz baļķa, Rafael, — es sacīju, mainīdams sarunas tematu, — zem mizas var būt skorpioni.
Rafaels aši pielēca kājās, bet es, aizņēmies no kāda indiāņa mačeti, piegāju pie baļķa, lai atcirstu satrūdējušo mizu. Pirmais mačetes cirtiens mums atsedza veselu kaudzi vaboļu kūniņu un vienu lielu simtkāji; pēc otrā cirtiena atkal atklājās vaboļu kūniņas, divas vaboles un kāda sērīga izskata koku varde. Es lēnām virzījos gar baļķi uz priekšu, iedūru mačetes galu mizā, aizķēru un ar klusu kraukšķi to atplēsu. Taču zem mizas, kā likās, dzīvoja vienīgi kukaiņi. Tad es atplēsu mizu līdzās tai vietai, kur bija sēdējis Rafaels, un no baļķa novēlās čūskiņa, tik resna kā cigarete, ap sešas collas gara. Tā bija ļoti skaista, izraibota melnām, krēmkrāsas, pelēkām un ugunssarkanām josliņām.
Ak tu tētīt! — Rafaels iesaucās, kad es čūsku paņēmu rokā. — Es taču turpat vien sēdēju, vai ne?
Jā, — es stingri noteicu. — Citreiz esi uzmanīgāks, pirms kaut kur apsēdies. Tu varēji viņu nospiest.
Kas tā par čūsku? — Džekija jautāja.
Koraļļčūskas mazulis… šodien mums veicas ar čūskām.
Tās ir ļoti indīgas, vai nav tiesa?
Bet ne tik bīstamas, ka spētu iekost Rafaelam caur puscollu biezu mizu, — es atbildēju.
Iemetis čūskiņu maisā, es izpētīju atlikušo baļķa daļu, bet tajā vairs nekā interesanta nebija.
Fernandess, kas no droša attāluma bija visu aizrautīgi vērojis, tagad mums ieteica doties atpakaļ uz ciemu
un apstaigāt^ cieminieku būdas, lai uzzinātu, vai tajās nav pieradināti dzīvnieki.
Kad mēs pa taku soļojām mājup, es pamanīju starp kokiem spīdam ūdeni un pierunāju savus biedrus doties to izpētīt. Mēs piegājām pie neliela dīķa, kur ūdens bija dzeltenbrūns no trūdošām lapām un spēcīgi oda pēc puvuma.
Priecīgi satraukts, staigāju gar ūdensmalu, meklēdams vardes; tā pagāja minūtes desmit, un piepeši es nokritu kā no mākoņiem, izdzirdis dīķa viņā galā troksni un kņadu. Palūkojies turp, ieraudzīju Fernandesu, Rafaelu un abus indiāņus, kas kliegdami lēkāja ap Džekiju, bet viņa skaļi sauca manu vārdu. Cauri šim troksnim līdz manim atplūda dīvainas skaņas — tādi kā gari pūtieni ar rotaļu taurīti. Es steidzos gar krastmalu uzzināt, kas noticis. Piegājis pie Džekijas, redzēju, ka viņa kaut ko tur rokās; šis kaut kas izdeva taurītes pūtieniem līdzīgās skaņas, kamēr Fernandess un indiāņi korī kliedza: — [ Venenosa, muy venenosa, senora! [28]
Rafaels pienāca man klāt ļoti satraukts.
Džerij, Džekija noķērusi nelabu bicho. Indiāņi saka — tas esot ļoti bīstams, — viņš skaidroja.
Tā jau ir tikai varde, — Džekija attrauca, pūlēdamās pārkliegt indiāņu tarkšķēšanu un sagūstītā dzīvnieka dusmīgos, tauru skaņām līdzīgos kliedzienus.
Dod šurp, es paskatīšos.
Džekija atvēra saujas, un es ieraudzīju ārkārtīgi neparastu abinieku. Tas bija pilnīgi apaļš, melnā krāsā,
ar baltgani iedzeltenu vēderiņu. Dzīvnieka zeltainās acis bija izvietotas uz lielās, plakanās galvas pašā virsū — kā mazītiņam nīlzirgam. Taču visvairāk mani pārsteidza mute ar biezām, dzeltenām lūpām, kas lokveidīgi stiepās no viena galvas sāna līdz otram un bija mazliet pavērtas tādā kā platā smaidā — tieši kā Res- nītim Teniela [29] ilustrācijās. Kamēr es vēroju interesanto vardi, tās ķermenis piepūtās kā balons, varde nostājās uz resnajām kājelēm, plaši atplēta muti (tās iekšpuse bija spilgti dzeltenā krāsā), un atkal atskanēja griezīgie taures pūtieni.
Kad es paņēmu vardi rokā, tā mežonīgi spirinājās, un es to noliku zemē. Nu varde atkal nostājās uz strupajām kājelēm, aiz dusmām plati vārstīja muti, izgrūda griezīgus taures pūtienus un tuvojās man ar maziem lēcieniem. Sī varde bija burvīgs radījums.
Kur tu to noķēri? — es vaicāju Džekijai.
Tepat. Varde tupēja ūdenī, acis vien ārā kā nīlzirgam, un es to sagrābu. Kas tā par vardi?
Nudien nevaru iedomāties. Tai ir kaut kāda līdzība ar ragaino vardi, bet tā nav parastā ragaina varde. Katrā ziņā ļoti interesants radījums, varbūt kaut kāds vēl nezināms dzīvnieks.
Entuziasma spārnoti, mēs izpētījām mazo dīķīti, un mums izdevās sagūstīt vēl trīs šīs ārkārtīgi neparastās vardes, par ko es biju ļoti priecīgs.
Toreiz es patiešām domāju, ka esmu atklājis jaunu varžu sugu, radniecīgu ragainajai vardei, ar kuru tai ir zināma līdzība. Tomēr pēc atgriešanās Anglijā noskaidrojās, ka esmu ieguvis Badžita [30] vardi; manuprāt, neparastajai vardei šis nosaukums piedien ļoti labi, ņemot vērā tās tuklumu un izturēšanos. Kaut gan Badžita varde ir zinātniski aprakstīta, tā tomēr tiek uzlūkota par ļoti retu dzīvnieku, pat Dabaszinātņu muzejā bija tikai viens eksemplārs.
Tuvojoties ciemata būdām, sastapām lopu kopējus, kas bija pārnākuši mājās ieturēt pusdienas un nogulē- ties dienvidu. Zirgi bija piesieti būdu tuvumā, turpat, kaudzē samesti, gulēja smagie ar aitādām izpolstētie
segli. Vīri pakausī atgrūstām salmu cepurēm sēdēja, atbalstījušies pret būdu sienām, un sūca matē no mazām krūzītēm. Mugurā viņiem bija noplīsuši krekli, pie- svīduši gluži pelēki, virs bombachas [31] uzsietie biezie ādas ceļgalu aizsargi — vienās skrambās un noberzu- mos no dzelkšņainajiem krūmiem, kuriem viņi bija jājuši cauri. Būdu nojumītēs virs dūmojošiem pavardiem līkņāja sievas, gatavodamas ēdienu, bet visapkārt bariem ņudzēja tumšacaini bērni netīrām mutēm un plušķaini suņi.
Tuvojoties pirmajai būdai, Džekija man deva prātīgu padomu.
Ja viņiem būs pieradināti dzīvnieki, dieva dēļ neizrādi savu sajūsmu. Tādās reizēs viņi tūlīt prasa du- bultcenu, — Džekija sacīja.
Nē, nē, to es nedarīšu, — es apsolīju.
Bet viņdien, kad pirkām putnu, tieši tā notika. Ja tu nebūtu rādījis tik laimīgu ģīmi, mēs to putnu būtu dabūjuši uz pusi lētāk. Izliecies, ka tev nav sevišķas intereses par to, ko viņi piedāvā.
Nedomāju, ka mēs te diez ko atradīsim, — es sacīju, vērodams nožēlojamās būdas.
Lēnām mēs gājām no būdas uz būdu, un Fernandess skaidroja vīriem, kas mums vajadzīgs.
platas bikses, kādas nēsā Argen-
Viņi pasmējās, apspriedās savā starpā un apsolīja pamēģināt sadabūt prasīto, bet nekur mēs nemanījām pieradinātus savvaļas dzīvniekus.
Mēs stāvējām pie kādas būdas, runādami ar tās saimnieku — atbaidoša izskata, neskuvušos vīru, kas gari un plaši klāstīja par jaguāriem, kad piepeši būdas durvīs parādījās mīlīgs radījums un izskrēja ārā pie mums. Pirmajā mirklī, palūkojies uz to ar acs kaktiņu, es nodomāju, ka manā priekšā ir suns. Te uzreiz Džekija spalgi iekliedzās; pagriezies es ieraudzīju, ka viņa ap- kampusi^ mazu, lāsumainu briedīti, kas viņā lūkojās lielām, neuzticīgām acīm.
— Paskaties uz šo radījumu… vai viņš nav jauks? — Džekija sauca, nelikdamās zinis par briedīša īpašnieku, kas stāvēja gandrīz turpat līdzās. — Vai viņš nav apburošs? Kādas viņam brīnišķīgas acis… Mums viņš noteikti jādabū. Kā tu domā, vai saimnieks viņu pārdos?
Es pametu skatienu uz mazā radījuma īpašnieku un nopūtos, pamanījis, kā vīram iespīdas acis.
— Saimnieks jau redzēja, cik vienaldzīgi tu izturējies pret jauko dzīvnieciņu, manuprāt, viņš to pārdos ar lielāko prieku, — es rūgti noteicu. — Rafael, pajautā, cik viņš prasa.
Vīrs vispirms desmit minūtes aizgūtnēm stāstīja, cik ļoti viņš pieķēries mazajam briedītim un cik grūti viņam būs no tā šķirties, tad nosauca cenu, kas mūs visus apstulbināja. Pēc pusstundas cena jau bija ievērojami sarukusi, tomēr vēl aizvien krietni pārsniedza dzīvnieka faktisko vērtību. Džekija klusēdama vērās manī.
Redzi, — es izmisis sacīju, — viņš prasa divreiz vairāk, nekā šis mazais rakaris ir vērts. Mēs briediti būtu dabūjuši par ceturto daļu pieprasītās cenas, ja tu, tikko šo mazuli ieraudzījusi, nemetusies viņu paijāt.
Es nemaz tā uzreiz nepaijāju, gribēju tikai, lai tu viņam pievērs uzmanību.
Man vairs nebija ko teikt; klusēdams es vīram samaksāju, un mēs gājām atpakaļ uz dzelzceļa līniju; Džekija nesa mazo briedīti, cieši piespiedusi sev klāt, un čukstēja viņam mīļus vārdus zīdainajās ausīs.
Kad mēs iekāpām autovia, vadītājs paliecās uz priekšu un, mīlīgi smaidīdams, paglaudīja briedītim galvu.
Litido, — viņš teica, — muy lindo bicho.
Lindo — nozīmē skaists, vai ne? — Džekija jautāja.
Pareizi, — Rafaels atteica. — Un kas tad ir?
Es domāju, tas būtu piemērots vārds jaukajam radījumam, kā jums liekas?
Un tā mēs devām briedītim vārdu Lindo — skaistais. Viņš uzvedās priekšzīmīgi: ar interesi apošņāja visu autovia, pēc tam, piegājis pie Džekijas, pieglauda viņai savu melno, mitro purniņu. Bet, kad autovia ar spēju grūdienu uzņēma gaitu, briedēns acīmredzot nosprieda, ka šāds pārvietošanās veids viņam nav pieņemams; ar strauju lēcienu viņš metās pie pakaļējā borta. Briedītis pārliecās pāri malai un jau grasījās lēkt ārā, taču es vēl laikā paguvu nogrābt viņu aiz pakaļkājām un ievilkt atpakaļ vagonā. Lindo izmisīgi pretojās, belza man ar asajiem nadziņiem un spiedzīgi brēca «barrrl»,
Savaldīt izbiedētu briedīti ir ārkārtīgi grūti — viņam jāsatur pakaļkājas, citādi viņš jūs mežonīgi spārdīs ar asajiem nagiem. Tomēr jāatceras, ka briedīša kājas nedrīkst turēt pārāk cieši, jo tās ir ļoti tieviņas un var pārlūzt.
Piecas minūtes nocīnījušies, mēs Lindo pievārējām, es novilku kreklu un ievīstīju viņu tā, ka briedītis, pat gribēdams turpināt pretošanos, nespeja pats sev vai mums nodarīt ļaunu.
Autovia vadītāju tik ļoti bija aizrāvis neparastais skats ar briedēnu kreklā, ka viņš kādā strauja pagriezienā mūs tik tikko neizlidināja no vagona.
Pa ciema ielu mēs tuvojāmies mūsu mazajai majiņai un pārsteigti ieraudzījām ārā pie vārtiem cilvēkus trīsdesmit sadrūzmējušos ap kādu vīru ar lielu koka kasti. Vīrs un pūlis skaļi tērgāja un plātījās ar rokām. Mājas verandā kā varens kalns slējās iespaidīgais Paulas stāvs ar sarūsējušu šauteni, kas bija draudīgi pavērsta pret pūli.
Mēs izspiedāmies cauri ļaužu drūzmai un iegājām verandā, lai noskaidrotu, kas tur notiek. Paula mūs saņēma ar redzamu atvieglojumu; viņa sāka kaut ko steidzīgi bērt spāņu valodā, bolīdama acis un raukdama pieri, pie tam šautenes stobrs bez ļauna nolūka vērsās pēc kārtas uz katru no mums.
Es izņēmu ieroci Paulai no rokām — viņa to labprāt negribēja atdot —, un Rafaels pacietīgi noklausījās viņas stāstu.
Senjors viņai šorīt uzdevis apgādāt šauteni, ar ko šaut putniņus mazajai pūcītei — lechuchita, vai nav tiesa? Nu, tad viņa gājusi uz ciemu un sadabūjusi šo lielisko šauteni. Pārnākusi mājās, viņa atradusi šito vazaņķi (Paulas trīcošais ^pirksts pavērsās pret vīru ar kasti) sēžam verandā. Sis teicies atnesis senjoram bicho. Paula, būdama ziņkārīga, tūlīt noprasījusi, kas tas par bicho, un vīrs pacēlis kastes vāku: ar šaus» mām viņa ieraudzījusi kastē lielu, saniknotu yararā. No visiem dzīvniekiem, kādi rodami Cako, yararā ir pats bīstamākais, jo yararā ir žararaka — viena no visindīgākajām un agresīvākajām Dienvidamerikas čūskām.
Paula tāpēc ne mirkli nevilcinājusies. Viņa pavēlējusī vīram tūlīt aizvākt kasti ar čūsku drošā attālumā no mājas. Tā kā ārā valdīja neciešams karstums, bet verandā bija ēna, vīrs neesot Paulai paklausījis, tad Paula pielādējusi šauteni un iztriekuši šo ar varu ārā.
Vīrs, kas man rādījās mazliet vientiesīgs, protams, bija sašutis par tādu uzņemšanu. Viņam pietika drosmes sagūstīt yararā, un viņš acīmredzot gaidīja, ka viņu uzņems ar cieņu un apbrīnu, bet nu izrādījās, ka aplam resns sievišķis ar šauteni viņu padzen. Ārā pie vārtiem vīrs nešpetni lamājies, kamēr Paula ar šauteni rokā sargājusi mājas durvis.
Mūsu ierašanās laimīgā kārtā izbeidza šo jezgu; mēs aizsūtījām Paulu virtuvē uzvārīt tēju, bet vīru paaicinājām verandā.
Žararaka, visu pēcpusdienu turēta karstā saulē, it nemaz nebija noskaņota miermīlīgi: tikko es pavēru kastes vāku, lai uz viņu palūkotos, čūska pielēca pie spraugas un mēģināja man uzbrukt. Sī čūska bija pavisam neliela, labi ja divarpus pēdas gara, bet to, kā viņai pietrūka no garuma, jo bagātīgi aizstāja neparastais cīņas spars, tā ka pagāja krietns laiks, iekams man izdevās viņai uzmest cilpu un pēc tam no aizmugures sagrābt aiz galvas.
Rāpulis izskatījās ļoti skaists — ķermenis tam bija pelnu pelēkā krāsā, no galvas līdz astei izrotāts virknī- tēs sakārtotiem ogļu melniem rombveida lāsumiem ar iedzeltenām maliņām. Galva bija plakana, šautrveidīga, acis niknas, zeltainas.
Man izdevās čūsku iedabūt seklā kastē, kuru no virspuses sedza stiepļu siets; tur rāpulis gulēja starp zariņiem un sausām lapām, skaļi šņākdams, turklāt lielā ātrumā tricināja asti kā klaburčūska. Tikko virs kastes krita mazākā ēna, žararaka šāvās augšup pret sietu, asie indes zobi izdūrās tam cauri. Redzētajam bija grūti noticēt, jo parasti čūska nevar iekost pilnīgi gludā virsmā. Kodiena brīdī čūskas mute bija plaši atplesta, galva atmesta atpakaļ, lai garie, līkie zobi iecirstos ar jo lielāku spēku. Pusstundas laikā uz stiepļu sieta parādījās vairāki zeltaini indes plankumi, bet čūska vēl arvien nerimās. Galu galā man nācās uzlikt uz kastes otru stiepļu sietu puscollu virs pirmā, lai nodrošinātos pret iespējamiem nelaimes gadījumiem.
Tovakar Paula, likdama galdā vakariņas, nolasīja mums garu garo lekciju par yararā un tās paradumiem.
No Paulas stāstījuma izrietēja, ka gandrīz vai ikviens viņas dzimtas loceklis savā dzīvē nonācis aci pret aci ar yararā un atradies par matu no nāves. Radās iespaids, it kā visa Cako dzīvojošā žararaku cilts to vien zinājusi kā lavīties klāt Paulas radiniekiem. Bet, tā kā viņi nemainīgi visos gadījumos palikuši dzīvi, čūskas droši vien būs izjutušas smagu vilšanos.
Pēc vakariņām Paula ienāca novēlēt mums labunakti. Viņa pameta sadrūmušu skatienu uz žararakas kasti istabas kaktā un paziņoja, ka ne par kādu naudu ne- gulēšot vienā mājā ar yararā\ pēc tam, noskaitījusi lūgšanu, lai viņai būtu lemts mūs no rīta sastapt dzīvus, mūsu saimniece aizlīgoja pa ciemu uz savu māju.
Tajā vakarā mums patiešām nācās pārdzīvot satraukumu, bet čūskas tur nebija vainīgas.
Rafaels strinkšķināja ģitāru, dziedādams gaučo dziesmiņu, kuras vulgaritāti īpaši izcēla aliterācija; Džekija gulēja gultā, rokā viņai bija mēnesi vecs Buenos Airēs Herald numurs, ko viņa nez kur bija izrakuši, bet es apskatīju Paulas sagādāto šauteni. Tā bija spāņu tipa, kādu es līdz šim nepazinu, un, kā likās, gluži pieņemamā stāvoklī. Es atklāju pie tās tikai vienu trūkumu.
Rafael, — es sacīju, — šautenei trūkst drošinātāja.
Viņš pienāca un apskatīja šauteni.
Jā, Džerij … bet skatieties, te ir drošinātājs.
Ko, šis mazais knibulis?
Jā, tas ir drošinātājs, — Rafaels pastāvēja uz savu.
Nevar būt. Es to pārliku abos stāvokļos, bet šautenes gailis tomēr darbojas.
Nē, nē, Džerij… klikšķis ir dzirdams, tas tiesa. Bet šāviens neies vaļā.
Es neuzticīgi viņā noraudzījos.
Zini, man tas liekafe savādi. Drošinātājs vienmēr ir drošinātājs, ja tas ir iestādīts, nospiežot gaili, nekāda klišķa nevar būt, — es noteikti apgalvoju.
Nē, Džerij, jūs nesaprotat… tā ir spāņu šautene… Es parādīšu, kā tā darbojas, — Rafaels sacīja.
Viņš pielādēja šauteni, nospieda uz leju mazo knibu- līti, tad izbāza stobru pa logu un nospieda gaili. Atskanēja apdullinošs rībiens, ciemā sāka riet visi suņi; Dže- kija, domādama, ka izbēgusi tjararā, izskrēja no guļamistabas.
Rafaels sakārtoja brilles un apskatīja šauteni.
Nu labi, — viņš filozofiskā mierā noteica, — tātad šāviens iet vaļā šādā stāvoklī.
Tagad viņš parāva knibuli uz augšu, pielādēja no jauna un, mērķēdams ārā pa logu, nospifeda gaili. Ar lielu troksni šāviens sprāga otrreiz, nu ciema suņi kļuva gandrīz vai histēriski.
Ar šo tā saucamo spāņu šauteni, — es sacīju Džekijai, — var nošauties katrā laikā, vienalga, vai tā ir vai nav nodrošināta.
Nē, Džerij, šautene ir laba, — Rafaels aizkaitināts iebilda, — bet es domāju, ka iekšpusē tā ir salūzusi.
Gluži manas domas, — es piekritu.
Tā mēs strīdējāmies vēl kādas desmit minūtes, tad piepeši pie ārdurvīm sāka skaļi dauzīties. Bija jau vēls, un mēs nekādi nevarējām iedomāties, kas pie mums varētu nākt; abi ar Rafaelu gājām atvērt. Verandā stāvēja divi nobijušies paragvajieši zaļās, nodilušās uniformās, ar naga cepurēm, rokās viņiem bija vecas, sarūsējušas šautenes. Pēc tam kad abi vīri mūs vienā balsī militāri nosveicināja, mēs sapratām, ka tie ir no vietējās policijas. Viņi apjautājās, vai mēs esot šāvuši un, ja tā būtu, ko esam nošāvuši.
Rafaels paskaidroja, ka šāvieni sprāguši nejauši un neviens nav nošauts. Policisti, švīkādami smiltīs basās kājas, mulsi saskatījās. Vilcinādamies viņi paskaidroja, ka policijas priekšnieks viņus sūtījis mūs arestēt un savākt līķi — mūsu nozieguma upuri. Be't, tā kā līķa nebija, viņi lāgā nezināja, ko tagad darīt. Policisti apgalvoja, ka iemantošot sava priekšnieka dusmas, ja atgriezīšoties bez mums pat tad, ja mēs nevienu nebūtu nošāvuši. Viņi izskatījās gaužām noraizējušies un apmulsuši, tā ka mums ar Rafaelu kļuva abu žēl; mēs piedāvājāmies iet līdzi uz policijas iecirkni, lai tur priekšniekam visu izskaidrotu. Par to policisti bija mums ārkārtīgi pateicīgi; viņi vairākas reizes pēc kārtas mūs militāri nosveicināja, atkārtodami: — i Gra- cias, senor, graciasl [32]
Un tā mēs gājām pa mēnesnīcas apgaismoto ciema ielu; pa priekšu sojoja policisti, laiku pa laikam apstādamies, lai vērstu mūsu uzmanību uz kādu peļķi vai dubļainu vietu.
Ciema viņā galā bija policijas iecirknis — būda ar divām izbalsinātām istabiņām, ko noēnoja liela palma ar kuplu, izpūrušu lapotni.
Mūsu eskorts ieveda Rafaelu un mani mazā, pustumšā istabiņā, kur pie veclaicīga galda, iespaidīgi nokrauta ar visādiem dokumentiem, sēdēja policijas priekšnieks. Tas bija garš, izstīdzējis drūma izskata cilvēks, viņa mirdzoši nospodrinātie zābaki un josta uzskatāmi pauda augsto sabiedrisko stāvokli; tikai nesen viņš bija iecelts šajā postenī un acīmredzot gribēja parādīt vietējiem iedzīvotājiem, ka neviens noziegums nevar palikt nesodīts.
Policisti atdeva godu un, nostājušies miera stājā, ņēmās abi vienā balsī ziņot par notikušo. Priekšnieks viņos klausījās nikni saviebtu seju, un, kad ziņojums bija galā, caur piemiegtām acīm nomērīja mūs ar vērtējošu skatienu, pēc tam ar cēlu žestu paņēma aiz auss aizbāzto cigaretes galu un iededzināja.
Tā, —i viņš teatrāli nosvepstēja, izpūzdams caur degunu dūmus, — tātad jūs esat atbildīgi par kārtības traucēšanu, ko?
Si, senor [33] , — rafaels drebošām lūpām padevīgi atbildēja, — mēs esam atbildīgi.
A! Tātad jūs to apstiprināt, — priekšnieks pārjautāja, iepriecināts, ka izdevies no mums izspiest atzīšanos.
Si, senor, — Rafaels atkārtoja.
Tā, — turpināja priekšnieks, aizbāzis īkšķus aiz jostas un bīstami tālu atgāzies krēslā, — jūs tātad at- zīstaties, ko? Jūs ierodaties te Cako un domājat, ka varat nesodīti atļauties darīt nekārtības, ko? Jūs domājat — te ir incivilizado [34] un jūs tiksiet cauri ar veselu ādu,ko?
Si, senor, — Rafaels sacīja.
Nekas tā nenokaitina cilvēku kā atbildes uz tīri retoriskiem jautājumiem, un policijas priekšnieks nikni blenza Rafaelā.
Bet vai jūs nepadomājāt, ka te varētu būt tādi paši likumi kā visur citur pasaulē, ko? Jums laikam vis neienāca prātā, ka te sastapsities ar policijas spēkiem, ko?
Policijas spēki pa to laiku stāvēja «brīvi», apmierināti klausīdamies, kā viņu priekšnieks izmeklē lietu. Viens no viņiem cītīgi bakstīja zobus, otrs iebāza pirkstu šautenes stobrā un izvilcis aplūkoja to ar rūpju pilnu seju — acīmredzot bija pienācis laiks kārtējai ikgadējai šautenes tīrīšanai.
Klausieties, senjor, —> Rafaels pacietīgi bilda, — mēs neesam izdarījuši nekādu noziegumu. Vienīgā mūsu vaina ir tā, ka no mūsu šautenes nejauši sprāga šāvieni.
Ne jau par to ir runa, — policijas priekšnieks gudri paskaidroja, — bet saprotiet — jūs taču būtu varējuši izdarīt noziegumu.
Tik pārliecinošu argumentu Rafaels vairs nespēja atspēkot un apklusa.
Tomēr, — priekšnieks augstsirdīgi turpināja, — es jūs pašreiz nearestēšu. Man šī lieta vēl jāpārdomā. Bet rīt no rīta jums jāierodas pie manis ar uzturēšanās atļaujām. Jūs mani sapratāt?
Strīdēties pretī nebija nekādas nozīmes, un mēs klusēdami pamājām.
Policijas priekšnieks piecēlās un paklanījās, tad sasita papēžus ar tādu sparu, ka vienam no policistiem izkrita šautene, viņš pasteidzās atdot godu, lai slēptu savu neveiklību.
Mēs ar Rafaelu tik tikko spējām novaldīt smieklus un, nonākuši drošā attālumā, no kurienes mūs vairs nevarēja sadzirdēt, abi lieliski uzjautrinājāmies par mūsu sarunu ar policijas priekšnieku.
Kad pārradāmies mājā, Rafaels Džekijai meistarīgi notēloja policijas šefu, turklāt pats par to tik sirsnīgi smējās, ka no briļļu apakšas viņam pa vaigiem tecēja asaras.
No rīta pie brokastu galda šo atgadījumu pastāstījām Paulai. Bijām gaidījuši, ka viņa, tāpat kā mēs, par notikušo jautri pasmiesies, bet Paula bija sašutusi, dzirdētais viņai aizdeva lielas dusmas. Viņa mums noraksturoja policijas priekšnieku tādiem vārdiem, kādus lēdijai neklājas ņemt mutē, un apgalvoja, ka viņš ir pārāk augstās domās par sevi; arī viņai reiz iznākusi saraušanās ar šo priekšnieku, kad tas gribējis aizliegt viņas meitenēm kāpt uz upes tvaikoņa. Policijas priekšnieka izturēšanās pret mums Paulai likās pilnīgi neciešama. Šoreiz viņš bija aizgājis par tālu, un Paula bija gatava doties ar mums uz policijas iecirkni, lai pati priekšniekam pateiktu, ko viņš īstenībā ir vērts.
Pēc brokastīm viņa apņēma ap varenajiem pleciem spilgtu, sarkanzaļu šalli, uzbāza galvā platu salmu cepuri ar koši sarkanām magonēm un aizelsdamās dusmīgi soļoja kopā ar mums pa ciema ielu.
Nonākuši pie policijas iecirkņa, ieraudzījām palmas ēnā novietotu milzīgi lielu divguļamu gultu — un šajā gultā, saldi krākdams, gulēja pats policijas priekšnieks. Viņa neskūtajai sejai bija svētlaimīga izteiksme; turpat pie gultas nomestās tukšās pudeles liecināja, ka viņš visai izšķērdīgi nosvinējis iepazīšanos ar mums.
Paula, to redzēdama, nicinoši noirgājās, tad steidzīgi aizlīgoja pie gultas, atvēzēja roku un sparīgi iezvēla pa drānu kaudzi, kas, domājams, slēpa zem sevis policijas priekšnieka lejasgalu. Sitiens bija iespaidīgs un trāpīgs, jo Paula tajā tika ielikusi visu sava masīvā ķermeņa spēku; priekšnieks kā bulta uzsprāga gultā sēdus, pārbijies viņš blenza visapkārt, tad pazina Paulu un padeva laburītu, kautrīgi uzrāvis segas līdz pašam smakram. Tomēr Paulai nenesās prāts uz laipnībām — viņa neatņēma sveicienu, bet metās uzbrukumā. Krūtis Paulai strauji cilājās, acis meta zibeņus, kad viņa, noliekusies pār gultu, ņēmās gānīt policijas priekšnieku tik skaļā, griezīgā balsī, ka varēja dzirdēt visā ciemā.
Man galu galā kļuva nelaimīgā priekšnieka žēl: ciema ļaužu acu priekšā, gulēdams pats savā gultā, no kuras nespēja piecelties, jo virs viņa kā liela, brūna lavīna rēgojās Paulas apjomīgais, draudīgais stāvs, viņš bija spiests noklausīties dusmu, izsmiekla, ķengu un draudu izvirdumā, tik nežēlīgā un nerimtīgā, ka pašam neradās ne mazākā iespēja bilst kauA vārdiņu pretī. Priekšnieka iedzeltenā seja vispirms nosārta aiz dusmām, pēc tam nobālēja, bet, kad Paula sāka klāstīt intīmākās detaļas no viņa mīlas dēkām, priekšnieka ģīmis pieņēma zaļganu nokrāsu.
Tuvējo mājiņu iedzīvotāji stāvēja savu mītņu durvīs, vērodami šo uzjautrinošo skatu, un skaļiem uzmundrinājuma kliedzieniem atbalstīja Paulu; bija redzams, ka ciema ļaužu vidu policijas priekšnieks nav nekādā cieņā.
Beidzot nožēlojamais vīrs to vairs nevarēja izturēt — viņš strauji nogrūda segas, izlēca no gultas un vienā kreklā un strīpainās apakšbiksēs cieminiekiem par lieliem smiekliem un gavilēm iebēga policijas iecirknī.
Paula aizelsusies, bet laimīga apsēdās tukšajā gultā atvilkt elpu, pēc tam kopā ar mums atgriezās mājās; ceļā viņai nācās. vairākkārt apstāties, jo atbalstītāji vēlējās viņu apsveikt.
Sīs smieklīgās epizodes nobeigums sekoja vakarā, kad mūsu mājā, redzami samulsis, ieradās viens no viņnakts policistiem, — vienā rokā kārtības sargam bija uzticamā šautene, otrā — liels, nemākulīgi sakārtots liliju pušķis. Viņš paskaidroja, ka šo ziedu velti policijas priekšnieks sūta senjorai; Džekija, laipni pateikdamās, sūtījumu pieņēma.
Kopš tās reizes, kad vien mums gadījās redzēt policijas priekšnieku svarīgi, lieliem soļiem staigājam pa ciemu, viņš, mūs pamanījis, tūlīt pieņēma miera stāju un militāri sveicināja, tad noņēma no galvas formas cepuri un pasmaidīja. Nekad viņš vairs netika no mums pieprasījis uzturēšanās atļaujas.
BRIESMĪGĀS VARDES UN BIRUMS PUTNU
Divos mēnešos, kurus pavadījām Cako, mūsu dzīvnieku kolekcija bija tiktāl pieaugusi, ka tās apkopšana' un uzturēšana paņēma visu mūsu laiku.
Diena mums sākās pirms ausmas, kad Paula ielīgoja mūsu guļamistabā ar rīta tēju. Man godīgi jāatzīstas, ka mēs cēlāmies tādā agrumā nevis aiz patikas, bet gan tā iemesla dēļ, ka grūtākos darbus izdevīgāk padarīt, kamēr saule vēl nav augstu un gaiss ir vēsāks.
Pirmais uzdevums bija dzīvnieku aptīrīšana — ilgs, nogurdinošs, netīrs darbs, kas aizņēma apmēram divas stundas. Cik daudz laika vajag katra būra iztīrīšanai — , tas atkarīgs no būra iemītnieka: ja dzīvnieks ir niķīgs, vajag vairāk laika, jo strādājot jāuzmanās, lai viņš jums
neiekož vai neieknābj; ar draisku dzīvnieku ari iznāk lieka noņemšanās, jo viņš nesaprot, ka aptīrīšana nav rotaļa, kas izdomāta viņa priekam.
Vairums dzīvnieku ātri pierada pie noteiktas kārtības un pacietīgi stāvēja vienā būra pusē, kamēr otra tika tīrīta, pēc tam pārgāja pretējā pusē, un mēs varējām būra apkopšanu pabeigt.
Pēc tam visos būros tika izkaisītas tīras, sausas lapas un iebērta kārta zāģa skaidu — nu varēja ķerties pie barības sagatavošanas. Sākām ar augļiem, ko vajadzēja nomizot vai sagriezt gabaliņos. Tas izklausās gaužām vienkārši, un tāds šis darbs arī būtu, ja visiem dzīvniekiem augļus varētu sagatavot vienveidīgi, diemžēl īstenībā viss izrādījās daudz sarežģītāk. Dažiem putniem, piemēram, patika, ja banānu gareniski pārgrieza uz pusēm, uzsprauda uz āķa un pakāra pie stiepļu režģa; citi putni vēlējās, lai banāni būtu sagriezti mazos gabaliņos, tieši tik lielos, ka tos var uzreiz norīt. Daži putni neaiztika mango augli, iekams tas nebija samīcīts putriņā kopā ar maizi un pienu; citi pieprasīja šķēli1 pārgatavojušās papaija augļa ar sēklām (iekams to nebija saņēmuši, neko citu neēda). Ja sēklas tika izņemtas, šie putni auglim nepieskārās, lai gan tās neēda, vienīgi izlasīja no oranžā mīkstuma un izmētāja pa būri.
Tā augļu sagatavošana prasīja daudz laika — un dzivnieku kopējam bija vajadzīga laba atmiņa, lai izdabātu katra nometnes iemītnieka gaumei.
Nākamais grūtais uzdevums bija gaļas sagatavošana. Mēs izlietojām dienā četrpadsmit mārciņas gaļas — plašu asorti, kas sastāvēja no sirds, aknām, smadzenēm un atsevišķiem gaļas gabaliem; visu šo daudzumu vajadzēja attiecīgi sagriezt vai sakapāt katram dzīvniekam pieņemamā veidā.
Sagatavot četrpadsmit mārciņas gaļas, kad ārā termometrs rāda pāri par 100 grādiem [35] , nudien nav nekāds joks, un es cerēju šo darbu atvieglot ar lielu gaļas maļamo mašīnu. Uz mašīnas pamatnes bija lasāms «Primero classe» [36] , tomēr, par spīti lepnajam uzrakstam, šis smagnējais agregāts izvērtās par mūsu dzīves postu. Pie mazākā piesitiena no korpusa atlūza drumslas, un, lai cik mazi bija gaļas gabaliņi, ko mēs likām mašīnas mutē, tie vienmēr iestrēga, tā ka mašīnu nācās izjaukt. Pat tad, kad mašīna strādāja normāli, tā nepārtraukti drebēja un dārdēja, reižu reizēm izgrūzdama pa griezīgam kaucienam, kas satrauca cilvēku ar visstiprā- kiem nerviem.
Kad gaļa bija sagatavota, mūsu nākamais darbs bija visu ēdiena un ūdens trauku mazgāšana. Dziļi maldās ikviens, kurš iedomājas, ka, kļuvis par dzīvnieku vācēju, viņš ir atbrīvojies no netīkamā mājasdarba — trauku mazgāšanas.
Ap to laiku, kad ekspedīcija tuvojās beigām, mums jau bija kādi piecdesmit būri ar dzīvniekiem, un katrā būrī bija vismaz divi, bet citos pat trīs vai četri trauki. Katru vajadzēja rūpīgi izberzt un izskalot, tikai pēc tam varēja sākties dzīvnieku barošana. Tropiskajā karstumā ēdiena atliekas traukos ātri sadalās un sabojā svaigo barību, bet bojāta barība daudziem dzīvniekiem nestu nāvi.
Cilvēkam, kas pats nekad nav vācis faunu, droši vien liksies, ka mēs sev uzliekam daudz lieka darba un dzīvniekus pārāk izlutinām. Te man jāpaskaidro, ka bez šādām rūpēm un lutināšanas liela daļa aizietu bojā.
Ikvienā kolekcijā ir nedaudz dzīvnieku, kas neprasa sevišķi rūpīgu kopšanu un izdzīvo jebkuros apstākļos,
tomēr ut katru tādu eksemplāru iznāk apmēram divdesmit citu, pret kuriem jāizturas ar vislielāko uzmanību un saudzību.
Pēc tam kad kārtējais dienas darbs bija paveikts, mēs varējām nodoties neparastākiem, dažkārt visai sarežģītiem uzdevumiem — tādiem kā mazuļu ēdināšana no pudelītes, saslimušo dzīvnieku ārstēšana, jauniegūto eksemplāru pieņemšana un aprūpēšana. Visi šie pienākumi iegadījās jebkurā dienas vai nakts laikā, un to nokārtošana gandrīz vienmēr prasīja ne mazumu pūļu.
Vairums dzīvnieku ir miermīlīgi un, iekļāvušies nometnes dzīves ritmā, kopējam daudz raižu nedara, bet dažreiz mums gadījās arī tādi, kas nevarēja pierast pie noteiktās kārtības un sagādāja papildu darbu. Daudzos gadījumos tie izrādījās dzīvnieki, par kuriem kolekcionēšanas praksē izveidojies uzskats kā par viegli pieradināmiem dzīvei nebrīvē.
Dažos apgabalos Dienvidamerikā var atrast kādu vardi, kas laikam gan ir pati neparastākā starp batra- hldiem. Tā ir ragainā varde; tā kā vardes parasti labi panes dzīvi nebrīvē, es biju iedomājies, ka arī šī man nedarīs raizes. Dažu iemeslu dēļ es dedzīgi vēlējos iegūt pāris ragaino varžu, kamēr esam Cako. Man bija zināms, ka ragainās vardes sastopamas šai apvidū un vietējie iedzīvotāji tās dēvē par escuerzo, bet tas arī pagaidām bija viss, ko es zināju par šo dzīvnieku.
Kolekcionēšanas darbā var novērot šādu zīmīgu parādību: ja jūs ļoti vēlaties iegūt kādu sugu, vienalga, bieži vai reti sastopamu, tiklīdz jūs sākat par to interesēties, tā tūlīt pazūd, kā nebijusi. Tieši tā notika ar ragaino vardi; es visiem rādīju šīs vardes attēlus, piedāvāju pasakainu maksu par tās sagūstīšanu, nomocīju Džekiju un Rafaelu, raudams viņus ārā no gultas pulksten divos naktī, lai pārmeklētu purvus cerībā kādu noķert; tomēr visi šie pūliņi nedeva panākumus. Ja es būtu iepriekš zinājis, cik lielas rūpes man sagādās šie abinieki, nudien nebūtu tik Joti centies tos dabūt.
Kādu dienu ap lenča laiku es atradu mūsu mājiņas verandā apdauzītu skārda kannu, kurai kakliņš bija aizbāzts ar zaļām lapām. No Paulas uzzināju vienīgi tik daudz — bet tas jau man pašam bija skaidas! — ka traukā ir kāds bicho, kuru atnesis pavecs indiānis. Ar kociņu es uzmanīgi izvilku lapoto aizbāzni. Ielūrējis izrūsējušās kannas iekšpusē, pārsteigts ieraudzīju milzīgi lielu ragaino vardi, kas omulīgi sēdēja uz divu mazāku ragaiņu mugurām.
Kas tur ir? — apvaicājās Džekija, stāvēdama ar Paulu drošā attālumā.
Ragainās vardes… trīs skaistules, — es sajūsmināts atsaucos.
Es pagāzu kannu, un vardes izbira mudžeklīgā kaudzē uz verandas grīdas.
Paula iebļāvās un nozuda mājā, taču pēc brīža, pārbīlī trīcēdama, parādījās logā.
Senor, senor, skatieties, — viņa vaimanāja, — es un bicho muy malo, senor, muy venenoso. [37]
Blēņas, — es sacīju. — No es venenoso… no es ijararā… bicho muy lindo. [38]
j Madre de Diosl — Paula iekliedzās un pavērsa acis pret debesīm, pagalam sašutusi, ka es ragaino vardi biju nosaucis par skaistu dzīvnieku.
•— Vai šīs vardes ir indīgas? — Džekija taujāja.
Nē, protams, nē … viņas tikai tādas izskatās.
Pa to laiku vardes bija cita no citas atraisījušās, lielākā tagad sēdēja, dusmīgi blenzdama uz mums. Viņa bija apmēram tik liela kā apakštase, un man radās iespaids, ka trīs ceturtdaļas viņas ķermeņa aizņem galva. Vardei bija īsas, resnas kājas, apaļš vēders, milzīga galva un lielas, zeltaini sudrabainas acis. Virs katras acs vīdēja īpatnēji trīsstūraini ādas izaugumi, kas atgādināja maza kazlēna radziņus. Mute izskatījās neticami liela — tā it kā sadalīja pašu vardi divās daļās. Izstieptās lūpas, ragainā galva un īgni noļukušie mutes kaktiņi it labi piestāvētu gan cietsirdīgam ļaundarim, gan resnam, uzpūtīgam monarham. Ļaunuma ilūziju vēl jo vairāk pastiprināja ķermeņa krāsojums: bālgans sinepju dzeltenums ar sarkanrudiem un za|- ganpelēkiem plankumiem, un tas radīja iespaidu, it kā uz vardes muguras kāds būtu mēģinājis uzzīmēt pasaules karti, — kāds, kuram trūkst mākslinieciskas gaumes un zināšanu ģeogrāfijā.
Kamēr Paula, piesaukdama visus svētos, apgalvoja Džekijai, ka pēc pusstundas viņa būšot atraitne, es noliecos, lai labāk apskatītu mūsu ieguvumu. Tai pašā mirklī varde krampjaini norīstījās un piepūtās divreiz lielāka, tad, izgrūzdama aizsmakušus kvarkstienus, saplaka; viņa man tuvojās maziem lēcieniem, draudīgi plātīdama muti. Tas bija skaists un iespaidīgs skats, jo lūpu iekšpuse šai vardei bija spilgti dzeltenā krāsā.
Izdzirdusi ragainās vardes cīņas saucienu, Paula Izmisīgi sāka lauzīt rokas, šūpodamās logā šurpu turpu. Es nospriedu, ka pienācis izdevīgs brīdis mūsu saimniecei iemācīt kaut ko no dabas zinībām, līdz ar to celtos ari mans prestižs. Paņēmis rokā vardi, kas mežonīgi spārdījās un gārdza, es piegāju pie loga, kurā kā milzu lelle šūpojās Paula.
Bueno, Paula, mira… no es venenoso… nada, nada, [39] — es sacīju.
Mirklī, kad varde plati atpleta milzīgo muti, lai izdotu vēl vienu aizsmakušu kvarkstienu, es tajā iebāzu savas rokas īkšķi. Dzīvnieks bija tik pārsteigts, ka uzreiz neattapa muti aizvērt, un es ar smaidu centos iedrošināt Paulu, kas aiz bailēm jau bija tuvu ģībonim.
No es venenoso, — es atkārtoju. — No es…
Taču pa to laiku varde bija atguvusies no pārsteiguma un aizvēra muti.
Vispirms man radās sajūta, it kā ar neasu cirvīti būtu atcirsta mana īkšķa pirmā locītava. Es tikko novaldījos, neiekliedzies aiz sāpēm. Paula blenza manī izvalbītām acīm, bet šoreiz, kā par brīnumu, neizdvesa ne skaņu. Es izmocīju smaidu cerībā, ka Paulai tas liksies priecīgs, bet varde pa to laiku uzjautrinājās, ik pa brīdim saspiezdama ar spēcīgajiem žokļiem manu pirkstu, un es jutos tā, it kā īkšķis būtu uzlikts uz sliedēm, pa kurām iet ļoti garš preču vilciens ar neskaitāmi daudziem riteņiem.
i Santa Marial — iekliedzās Paula. — i Quē ex- traordinario… no tiene venenosa, senor? [40]
—• No, nada de venenosa [41] , — es aizsmacis atteicu ar to pašu greizo smaidu.
Kas noticis? — Džekija ziņkāri apvaicājās.
Dieva dēļ, aizdabū projām šo sievišķi. Tas nelietīgais radījums gandrīz nokoda man īkšķi.
Džekija pasteidzās novērst Paulas uzmanību, iejautādamās par lenču, un Paula aizlīgoja uz virtuvi, ik pa brīdim atkārtodama extraordinario.
Kad Paula bija projām, mēs lūkojām glābt, kas vēl glābjams no mana īkšķa. Tas nenācās viegli, jo, lai gan vardes tvēriens bija ļoti spēcīgs, žokļi tai izrādījās gau- žam nestipri un bīstami ļodzījās, kad mēs ar kociņu pūlējāmies dabūt vaļā lielo muti. Katru reizi, kad kociņš tika izņemts, varde ar jaunu spēku sažņaudza manu īkšķi. Beidzot es izmisis noguldīju roku ar vardi uz cementa grīdas cerībā, ka manai mocītājai iegribēsies bēgt prom, bet viņa tikai tupēja un izaicinoši blenza manī kā saniknots buldogs.
Varbūt šī vieta viņai lāgā nepatīk, — Džekija izpalīdzīgi ieminējās.
Bet ko tad lai es daru? — es aizkaitināts jautāju. — Vai man būtu jāsēž ar viņu purvā?
Nē, bet, ja tu iebāztu roku, lūk, tajā hibisku krūmā, varde varbūt atlaistos, juzdama, ka viņai izdosies aizbēgt.
Ja viņa nelaižas vaļā tepat, diezin vai to darīs, kad es rāpošu pa krūmu apakšu.
Labi, dari, kā zini. Tu varbūt gribi mūža atlikušo daļu nodzīvot ar ragaino vardi pie īkšķa?
Galu galā man bija jāatzīst, ka, noraidīdams hibisku krūmu, es riskēju salauzt vardei žokļus, pūlēdamies ar varu dabūt vaļā viņas muti, un tā es ielīdu krūma ēnā un iebāzu roku pašā biezoknī. Tūlīt varde atmuguriski palēcās, lai ar nepārprotamu pretīgumu izspļautu sakampto īkšķi. Es viņu noķēru un ieliku kannā. No vardes žokļiem manā pirkstā bija iespiests koši sarkans aplis, bet jau pēc stundas pa visu nagu izplūda nejauks zilums. Pagāja trīs dienas, iekams es spēju bez sāpēm kustināt īkšķi, zilums nozuda tikai pēc mēneša.
Tā bija pēdējā reize, kad es tiku mēģinājis pierādīt Cako iedzīvotājiem, ka ragainā varde nevienam nenodara ļaunu.
Cako bija īsta putnu paradīze, tāpēc, gluži dabiski, mūsu kolekcijā putnu saradās apmēram divreiz vairāk nekā pārējo dzīvnieku.
Brazīlijas kariamas bija mūsu lielākie putni. Ķermenis kariamai ir apmēram tik liels kā vistai, tas balstās uz garām, spēcīgām kājām, arī kakls ir garš, galva liela. Palīkais knābja gals un lielās, bālgani sudrabotās acis piešķir kariamai zināmu līdzību ar vanagu. Uz kakla un muguras spalvas ir pagaišā pelēkbrūnā krāsā, lejāk — krēmkrāsā. Uz galvas, tieši virs nāsīm, stāvu gaisā slejas dīvaina izskata plūksnots cekuls.
Kad kariamas lepni atmestām galvām, izliektiem kakliem cēlā gaitā pastaigājās, viņas man ļoti atgādināja putnu spalvās ietērpušos augstprātīgus kamieļus. Abas mūsu kariamas bija ļoti drošas, saradušas ar cilvēkiem, tā ka mēs tām dienā ļāvām brīvi klejot pa nometni.
No rītiem, izlaistas no būra, kariamas vispirms izgāja pārbaudes apgaitā apkārt nometnei. Lēnām, apdomīgi cilādami garās kājas, abi putni svinīgi nosoļoja pāris jardu, tad piepeši apstājās un sastinga ar vienu kāju gaisā, viņu fizionomijas pauda aristokrātisku augstprātību, spurainie cekuli drebēja sašutumā. Kādu brīdi putni stāvēja nekustēdamies, tad tikpat pēkšņi atdzīvojās: paceltā kāja tika nolikta zemē, un abas kariamas rāmā solī turpināja pastaigu, lai pēc dažiem jardiem no jauna apstātos un sastingtu. Vērojot kariamu izturēšanos, neviļus jādomā, ka jūsu priekšā ir divas hercogienes atraitnes, kuru pastaigu parkā iztraucējis iereibis zaldāts.
Laiku pa laikam hercogienes atmeta klīrīgo dižošanos un griezās straujās, brīnumainās dejās. Viena no viņām, pamanījusi zāles kušķīti vai zariņu, satvēra to knābī un palēkdamās lieliem soļiem steidzās pie draudzenes, lai tur atradumu nomestu zemē. Nu abas to kādu bridi cieši vēroja, pēc tam dejoja apkārt un apkārt: ar neveiklajām kājām lielie putni izpildīja piruetes, viens otram ceremoniāli klanījās un plivināja spārnus, reizēm paķēra knābī nomesto zariņu vai zāles kušķīti un draiskā nebēdnībā pasvieda gaisā. Bet tikpat pēkšņi, kā sākusies, deja aprima — kariamas sastinga uz vietas, durstīdamas viena otru ledainiem skatieniem, tad katra aizsoļoja uz spvu pusi.
Kariamas izrādīja ļoti lielu interesi par naglām, ko tās (tāpat kā savā laikā Anastasijs, saukts Naglu Bende) uzskatīja par dzīvām būtnēm. Uzmanīgi izvilkušas no kastes naglu, kariamas to tikmēr dauzīja ar knābi, kamēr «nosita». Pēc tam viņas naglu aizmeta un ķērās pie nākamās. īsā laikā naglu kaste bija tukša, bet kariamas stalti dižojās «beigto» naglu jūrā. Laimīgā kārtā abi putni nekad nemēģināja naglas norit, tomēr viņu izdarības ar naglām mani kaitināja, jo ikreiz, kad man ievajadzējās kaut ko sanaglot, es biju spiests izšķiest daudz laika, rakņājoties pa smiltīm, lai savāktu «nosistās» naglas, ko kariamas rotaļādamās bija izsvaidījušas pa visu nometni.
Bez kariamām viens no jocīgākajiem putniem mūsu kolekcijā bija neliels purva putns ar vīnsarkanām, caururbjošām acīm, garu, asi nosmailinātu knābi un neparasti lielām kājām. Sim putnam piekrita gods būt tam vienīgajam eksemplāram, kuru mūsu uzturēšanās laikā Cako bija atradusi Paula; protams, pati viņa par to bija visvairāk izbrīnījusies, Tas notika tā.
Kādu dienu Džekija pamodās ar nelielu temperatūru un drebuļiem, kas norādīja uz vieglu saslimšanu ar smilšu mušas drudzi; es vēlēju viņai palikt gultā. Steidzīgi iekodis brokastis, pastāstīju Paulai, ka senjora saslimusi un viņai jāguļ, tad izgāju apkopt dzīvniekus. Ap lenča laiku atgriezos un pārsteigts atradu Džekiju ar visu gultu verandā, bet mājā valdīja neiedomājams troksnis un kņada, kurai cauri kā tvaikoņa sirēnas pūtiens dārdēja Paulas balss.
Kas tur notiek? — es jautāju Džekijai.
Paldies dievam, tu esi pārnācis, — viņa gurdi atteica. — Man te šorīt gāja pārāk jautri. Vispirms divas stundas Paula skraidelēja uz pirkstgaliem pie manis iekšā un ārā ar visvisādām pretīgām zāļu tējām un želejām, pēc tam, redzēdama, ka es vēlos vienīgi gulēt, ņēmās tīrīt māju. Acīmredzot māju viņa pamatīgi uzpoš reizi nedēļā, un tā diena iekrita šodien.
Troksnis bija tāds, it kā ap mūsu māju auļotu bars kazaku, kuriem, mežonīgi spiegdami, dzenas pakaļ sar- kanādainie. Kaut kas noblīkšķēja, plīsa stikli, pa logu ārā izbāzās slotaskāts.
Sasodīts, kas tur īsti notiek? — es pajautāju.
Tūlīt, tūlīt es tev pastāstīšu, — Džekija teica.
Es nupat, nupat gatavojos iemigt, kad pie manis ienāca Paula un paziņoja, ka gribot iztīrīt guļamistabu. Es viņai sacīju, ka nevēlos celties no gultas, lai viņa atliek tīrīšanu uz nākamo nedēļu. Par to Paula laikam bija ļoti sašutusi, jo izskrēja ārā verandā un pasauca savas meičas. Ieradās kādas desmit meitenes, un, pirms es atskārtu, kas notiks, viņas pacēla mani ar visu gultu un iznesa te ārā. Pēc tam viņas sāka uzpost guļamistabu … viss bars.
Mājā nodārdēja vēl viens blīkšķis, kam sekoja griezīgs spiedziens un skrejošu kāju dipoņa.
Vai tad tā viņas tīra? Tas laikam ir kāds jauns paņēmiens guļamistabas uzkopšanā.
Nē, nē, guļamistabu viņas jau iztīrījušas. Meičas bija ienākušās verandā, lai mani ar visu gultu ienestu atpakaļ, kad Paula laida vaļā vienu no tiem bļāvieniem, kas spej nocelt majai jumtu; viņa darīja zināmu, ka darza ieraudzījusi kādu bicho. Pirms es paguvu pavaicāt, kas tas par bicho, visas meičas jau bija aizskrēju- šas uz dārza viņu galu un Paulas vadībā pārmeklēja krumus. Lai arī kāds dzīvnieks krūmos bija, tas metās bēgt, bet neizprotamā kārtā bēga tieši uz māju un pa durvīm iekšā.,, vajātājas tam sekoja, tagad viņas dzen šo no istabas uz istabu. Dievs vien zina, kas tur iekšā būs sadauzīts, tā jau viņas joņo veselu pusstundu. Es saucu un saucu, kamēr aizsmaku, bet viņas neatbild. Taisni jābrīnās, ka nabaga dzīvais radījums vēl nav nomiris ar sirdstrieku no visas tās briesmīgās jezgas.
Tam noteikti jābūt miermīlīgam bicho, citādi meičas neiedrošinātos to vajāt. Iešu un pats paskatīšos.
Piesardzīgi es pabāzu galvu caur ārdurvīm. Dzīvojamā istaba ar apgāztiem krēsliem un saplēstiem šķīvjiem atgādināja postažu. Slāpēti blīkšķi un kliedzieni norādīja, ka medības turpinās blakusistabā. Es pavēru guļamistabas durvis, un troksnis, kas nāca no turienes, padarīja mani gandrīz vai kurlu; atgrūdis durvis plašāk vaļā, palūkojos visapkārt. No kaut kurienes pret grīdu dusmīgi triecās slotaskāts, tik tikko neiebelzis man pa galvu. Es atlēcu atpakaļ un mazliet pievēru durvis.
Ei, Paula, i quē pasa?1 — es auroju cauri troksnim.
Kādu brīdi valdīja klusums, tad durvis tika atrautas,
uz sliekšņa stāvēja Paula, šūpodamās kā līdz pusei piepūsts aizsprosta aerostats.
Senor, — viņa ziņoja, ar resno pirkstu rādīdama uz gultu, — un bicho, senor, un pājaro muy lindo?
Es iegāju istabā un aizvēru durvis. No apgāzto un sadauzīto istablietu lēveņa Paulas meiteņu komanda raidīja uz mani starojošus, apmierinātus smaidus. Mati meičām bija sajaukti, viņas elsa aiz piepūles; vienai meičai kleitas priekšpusē bija izrauts prāvs gabals, tā ka viņas sievišķīgie daiļumi atklājās gandrīz visā pilnībā. Bet pati meiča nemaz par to nebēdāja — viņa izskatījās ļoti apmierināta; es ari ievēroju, ka viņa bija vairāk aizelsusies nekā pārējās.
No vienpadsmit dažādām smaržām, kas tvanēja mazajā istabiņā, man sagriezās galva, es tomēr piegāju pie gultas un nometos zemē četrrāpus, lai palūkotos, kas ir zem tās. Kamēr pūlējos saskatīt bicho, Paula un meitenes ķiķinādamas sadrūzmējās ap mani ciešā, smacējošā lokā.
Zem gultas, apbiris dūnām un putekļiem, smagi elpodams, bet arvien vēl cīņas spara pilns, stāvēja dumbr- cālis. Nākamās piecas minūtes bija ļoti satraucošas: Paula un meitenes nostājās gultas otrā pusē, lai dzītu putnu ārā, es pats, palīdis ap-akšā, centos ar dvieli to sagrābt. Mans pirmais mēģinājums bija neveiksmīgs, jo tajā mirklī, kad es grasījos putnam uzmest virsū dvieli, izrādījās, ka Paula netīšām uzminusi uz dvieļa gala. Ari otrais mēģinājums neizdevās, jo viena no meitenēm uztraukumā smagi uzkāpa man uz rokas. Tomēr trešoreiz man laimējās, un es izlīdu no pagultes ar dvielī ietīto dumbrcāli, kas ķērca, cik jaudas.
Es aiznesu putnu parādīt Džekijai, bet Paula norīkoja savu komandu sakārtot istabas, kas, vajājot dumbrcāli, bija pārvērtušās postažā.
Un tu saki — viss tas jandāls notika šī te nožēlojamā radījuma dēļ? — Džekija vīlusies jautāja, skatīdamās uz putekļiem klāto durnbrcāļa galvu, kas lūkojās ārā no dvieļa vīstokļa.
Jā. Desmit cilvēki viņu vajāja un nevarēja noķert. Brīnums gan, vai ne?
Man liekas, šo putnu nemaz nebija vērts gūstīt, — Džekija piezīmēja, — viņš nudien izskatās gaužām muļķīgs.
Taču šoreiz Džekijai nebija taisnība: dumbrcālis, kaut arī ātras dabas un ļoti viegli aizkaitināms, izrādījās apveltīts ar individuālu raksturu un drīz vien kļuva par vienu no mūsu vismīļākajiem putniem. Mēs drīz ievērojām, ka viņš kustas tikpat neparasti un komiski kā abas kariamas. Apstājies dumbrcālis zemu nolieca galvu, izstiepa kaklu un, tuvredzīgi miegdams acis, kaut ko vēroja; šādos brīžos viņš man neviļus atgādināja garu, izstīdzējušu skolotāju, kas pieliecies lūr caur atslēgas caurumu cerībā pieķert klasi palaidnībās. Pēc tam, re* dzami apmierināts, dumbrcālis izslējās, trīs četras reizes aši sapurināja īso, smailo astīti, tad tipināja projām līdz nākamajam iedomātajam atslēgas caurumam. Ar savu paradumu ātri kustināt asti dumbrcālis ieguva trāpīgu, bet citādi nožēlojamu vārdu — Trīcaste.
Ar šķēpa smailei līdzīgo knābi dumbrcālis nevilcinādamies mežonīgi uzbruka ikvienai rokai, kas tīrīja viņa būri; līdz ar to šis darbs kļuva ļoti grūts un sāpīgs. Atceros, tajā dienā, kad Trīcaste tika sagūstīta, mēs ielikām viņas krātiņā lielu skārda cigarešu kārbu, pilnu ar ūdeni. Tikko kārba caur durtiņām bija iebīdīta būrī, Trīcaste palēcās uz priekšu un bruka tai virsū, pie tam, mums visiem par lielu pārsteigumu, asais knābis izdū- rās cauri skārdam gluži tāpat kā adata audumam. Putns skraidīja pa būri ar skārda kārbu uz knābja; tikai pēc laba brīža mums izdevās viņu noķert un knābi atbrīvot.
Mēs turējām Trīcasti būrī ar koka latu režģi, un viņa allaž cerīgi lūkojās ārā, reižu reizēm griezīgi izķērk- dama brīdinošu «arrrk».
Būrī, kas atradās virs Trīcastes krātiņa, mājoja viens no Džekijas vismīļākajiem putniem, kuru es gandrīz tūlīt pēc saņemšanas, nevērojot manas sievas iebildumus, nosaucu par Drakulu. Tas bija kailsejas ibiss, putns baloža lielumā, ar īsām kājām miesas krāsā un garu, līku knābi tādā pašā krāsā. Ķermenis šim putnam bija klāts ar melnām spalvām un atgādināja sēru tērpu, vienīgi ap acīm un knābja pamatni vīdēja kails bāldzeltenas ādas ielāpiņš. No šī kailā laukumiņa jums pretī lūkojās mazas, apaļas, skumīgas, it kā aizplīvurotas acis.
Drakula izrādījās liela gardēde un bija tik izlepusi, ka ēda vienīgi sīksīki sakapātu barību, turklāt tai bija jābūt atmiekšķētai ar ūdeni. Ja šādā putriņā vēl iejauca jēlas smadzenes, Drakula sajūsmināta stāvēja pie barības trauka, rakņājās ar knābi ēdienā un labpatikā izgrūda pa aizsmakušam čiepstienam. Lai gan šis ibiss bija miermīlīgs, ļoti jauks putns, tomēr, vērojot, ar kādu baudu viņš klukstēja, vandīdamies asiņainajā smadzeņu un gaļas putrā, neviļus radās iespaids, ka viņā iemājo arī kaut kas netīkami plēsīgs, un šādos brīžos es viņu iedomājos par vampīru, kas līksmo, atradis svaigu kapu.
Vēl vienam putnam Joti garšoja smadzenes — tas bija melnsejas ibiss, kuru mēs vienkāršoti saucām par Msi. Labu laiku viņš lieliski iztika ar gajas diētu, bet tad kādu dienu, vēlēdamies viņu palutināt, mēs piejaucām gaļai smadzenes. Protams, savvaļā Msi nevarēja būt baudījis šo gardumu, bet tagad viņš tam metās virsū ar tādu kāri, it kā smadzenes allaž bijusi viņa mīļākā barība. Pēc tam, kā par postu, viņš nosprieda, ka gaļa ir pārāk rupja un vienkārša barība, un skaļi pieprasīja smadzenes katrā ēdienreizē.
Drakula, kā jau teikts, bija izsmalcināta gardēde, Msi turpretim neatzina nekādu ēšanas kultūru. Ēdot viņš mēdza stāvēt iespējami tuvu barības bļodai (vislabprātāk pašā bļodā) un jautrā nebēdnībā izmētāja pa visu būri smadzeņu gabaliņus kā konfeti, pie tam ar piestūķētu knābi uzvaroši skaļi kliedza «arr-onkl».
Reizi nedēļā Trīcastei, Drakulai un Msi bija zivju diena; zivis ir viņu galvenā barība savvaļas apstākļos. Sagādāt tās bija grūti, jo Cako zivis neviens neēd un tirgu tās nav dabūjamas. Apbruņojušies ar garām, resnām makšķerauklām un baismīga izskata atskabargai- niem āķiem, ar kādiem, manuprāt, var noķert haizivi, mēs no rīta gājām uz upmalu. Kādu pusjūdzi atstatu no ciema pie upes atradās veca piestātne, ko sen vairs nelietoja, baļķu karkass bija tārpu sagrauzts un tagad noderēja par mājvietu zirnekļiem un citām neradībām, bet no virspuses to gandrīz pilnīgi nosedza bieza spīdīgu vīteņaugu sega, rotāta ar rozā ziedu zvaniņiem.
Mēs uzmanīgi virzījāmies no baļķa uz baļķi, lai netraucētu lielās, bāli zilās lapsenes, kas tajos bija ierīkojušas mājokļus, un beidzot sasniedzām vecās piestātnes malu ar nestiprajiem, ūdens liliju apvītajiem pāļiem, zem kuriem vīdēja tumšie ūdeņi. Tur mēs apmetāmies, uzlikām uz āķiem ēsmu un metām brūnajā ūdenī. Par makšķerēšanu to nevarēja saukt, jo visa upe, burtiski, mutuļoja no piraijām, kas turpat zem mums bariem drūzmējās, šaudīdamās ap ēsmu — asiņainu gaļas gabaliņu, kuru katra zivs centās satvert un līdz ar to uzķerties uz āķa. To arī nevarēja saukt par sportu, jo par zvejas iznākumu te nebija nekādu šaubu, tomēr uz piestātnes baļķiem pavadītais laiks nebija velti zaudēts, jo no turienes atklājās brīnišķīgs skats uz līkumoto upi, kas plūda uz rietumiem. Saulrieti bija tik krāšņi, ka pat moskītu mākoņi nespēja sagandēt mūsu prieku.
Kad bija apritējuši divi mēneši, Rafaelam vajadzēja atstāt mani un Džekiju Cako, bet pašam atgriezties Buenosairesā. Pēdējā vakarā pirms viņa aizbraukšanas mēs vēlreiz izgājām makšķerēt, un mums laimējās ieraudzīt visbrīnišķīgāko saulrietu — tādu es vēl nekad netiku skatījis.
Kaut kur ziemeļu pusē, lielajos Brazīlijas mežos, bija nolijuši spēcīgi lieti, upē stipri pacēlies ūdens, tā tecēja strauji. Debesis laistījās bālā zilumā, gludas, bez viena mākonīša, kā nospodrināts tirkīzs. Saulei laižoties arvien zemāk un zemāk, zeltaino vizmu nomainīja košs sārtums —- īsts vīnai sarkanums, bet melnie upes ūdeņi lāsmoja kā zīda audums, izritināts starp abiem krastiem. Kad saule aizsniedza apvārsni, tā it kā apstājās, un no kaut kurienes pie bezgala plašās, tukšās debess parādījās trīs mazi mākonīši, kas šķita sastāvam no daudziem sīkiem ziepju burbulīšiem ar asinssārtu apmalojumu. Mākonīši pārvietojās un kārtojās ar apbrīnojamu mērķtiecību, līdz radās blāvs aizkars, aiz kura lēnām nogrima saule. Tad upes līkumā parādījās pirmās peldošās saliņas. Straume bija tās atnesusi no augšteces; mums pretī peldēja liliju, vīteņaugu un zāļu salas, visi šie augi bija cieši apvijušies ap ūdenī iz- mirkušajiem koku stumbriem, kas peldēja šurp no lielajiem mežiem.
Saule norietēja, un upe īsajā mijkrēslī vērtās sudrabaini balta; simtiem saliņu slīdēja mums garām aši un klusi savā ceļā uz jūru; dažas bija tikai labas cepures lielumā, citas atgādināja biezus, mudžeklīgus pīteņus, tik lielus kā istabas, un katra saliņa nesa savu sēklu, atvašu, sīpolu, dēļu, varžu, čūsku un gliemežu kravu.
Mēs vērojām šo dīvaino peldošo armādu, līdz iestājās dziļa tumsa un nekas vairs nebija saskatāms; par peldošo salu klātieni mums atgādināja vienīgi klusi, glāstoši zāles un lapu čuksti, kādai saliņai reizumis saduroties ar piestātnes pāļiem.
Stīvi nosēdējušies, moskītu sakosti, mēs klusēdami atgriezāmies ciemā; visu nakti saliņas nebeidzamā virtenē peldēja uz jūru, bet no rīta upe bija tukša un gluda kā spogulis.