Lai saīsinātu ceļu, ziloņa vadītājs nogriezās pa kreisi no jaunbūvēiamam dzelzceļam izcirstās stigas. Vindijas kaprīzo kalnu atzaru daudzkārt aizšķēršļota, šī stiga nebūt nebij īsākais ceļš, kādu Fileass Fogs vēlējās. Parss labi pazina ik ceļu un taciņu savā dzimtenē un cerēja aīzgūt ap divdesmit jūdžu, ceļojot mežam tieši cauri. Misters Fogs viņam piekrita.
Fileass Fogs un Frenss Kromarti, iegrimuši līdz kaklam savos grozos, stipri tika kratīti, jo zilonis, nepacietīgā pavadoņa skubināts, rikšoja jo strauji. Bet viņi ar īstu angļu ilegmu pacieta šo neērtību, runāja maz, tikko viens otru saskatīdami.
Āķis, tāpat ne vārda nerunādams, turējās ziloņa mugurā, kur viņu tricināja vēl vairāk. Filesss Fogs viņam bij aizrādījis, ka runājot mēle viegli var nokļūt starp zobiem, un viņš klusēja. Lāga puisis gluži kā cirka klauns lēkāja no ziloņa kakla uz muguru un atpakaļ. Bet viņš tikai smējās par šo vingrošanu un lāgu lāgiem vilka no savas somas cukura gabaliņu, ko gudrais Kiuns tūliņ sataustīja ar snuķa galu, ne mirkli neapstādamies.
Pēc divu stundu jājiena pavadonis apturēja ziloni un ļāva tam stundu atpūtas. Tuvējā dīķī padzēries, dzīvnieks paēda koku zarus un krūmājus. Seram Frensam Kromarti šī atpūta bij visai patīkama, jo viņš jutās pavisam salauzts, turpretī misters Fogs izskatījās kā tikko no sava paša gultas piecēlies.
— Viņš jau ir gluži kā no dzelzs, — ģenerālis teica, viņu izbrīnā aplūkodams.
— No kaļamās dzelzs, — Āķis atbildēja, gatavodams kārtīgas brokastis.
Ap divpadsmitiem pavadonis deva zīmi doties atkal ceļā. Apkārtne kļuva gaužām tuksnesīga. Augstās palmas nomainīja tamarīnu un sīku palmu brikšņi, tad atkal plaši klajumi ar kusliem krūmājiem un lieliem zienita bluķiem. Visu šo Bundelkundas augstieni apdzīvo fanātiska, bargas indiešu reliģijas pārņemta tauta. Angļu valdība vel nebij paspējusi īsti nostiprināties šajā radžu pārvaldītajā zemē, kuri mita nepieejamos Vindijas kalnu mājokļos.
Vairāk reižu ceļotājiem gadījās redzēt mežonīgu indiešu pūļus, kuri izskatījās ārkārtīgi saniknoti par ātri rikšojošo četrkāji. Parss vispār lūkoja labāk pagriezt tiem ceļu, uzskatīdams tos par bīstamiem. Dzīvniekus tajā dienā viņi sastapa maz, gadījās tikai daži pērtiķi, kas aizmuka lēkādami un vaibstuļodarnies, par ko Āķis sevišķi priecājās.
Viena cloma īpaši nodarbināja šo puisi. Ko gan misters Fogs iesāks ar šo ziloni, kad viņi būs nokļuvuši
Alahabadā? Varbūt ņems to līdzi? Tas nebij iespējams Pārvadāšanas maksa kopā ar pirkuma cenu bij_ pārāk liela. Varbūt viņš to pārdos vai palaidis brīvē? Sis cienījamais dzīvnieks patiešam pelnīja pienācīgu atalgojumu. Ja misters Fogs iedomātos ziloni uzdāvināt viņam, Āķim, viņš justos visai neveikli. Ko lai viņš ar to iesāk?
Ap pulksten astoņiem viņi bij pārgājuši Vindijas galveno grēdu un apmetās ziemeļu piegāzē, kādā pussagruvušā bungalo.
Šodien viņi bij nojājuši aptuveni divdesmit piecas jūdzes, tikpat daudz vēl atlika līdz Alahabadas stacijai.
Nakts bij vēsa. Parss bungalo sakūra uguni, kas visiem bij īsti pa prātam. Vakariņas eda no Kolbi ciematā iepirktā krājuma. Nogurušie un izsalkušie ceļinieki kāri ēda. Sarunas neveicās, un atsevišķas frāzes drīz nomainīja skaļi krācieni. Pavadonis palika pie ziloņa, kas iesnaudās tāpat stāvus, pieslējies pie kada resna koka stumbra.
Sajā naktī neatgadījās nekas sevišķs. Klusumu traucēja vienīgi gepargu un panteru rēcieni un pērtiķu smiekli. Bet plēsoņām pietika tikai ar brēcieniem, bungalo negaidītiem viesiem viņi nemēģināja uzbrukt. Frenss _Kromarti gulēļa cieši kā jau stipri noguris karavīrs. Āķis caurā miegā vēlreiz pārdzīvoja visus dienas satricinājumus. A4isters Fogs aizmiga tikpat rāmi kā savā dzīvoklī Seviļielā.
Pulksten sešos otra rītā ceļojums atsākās. Pavadonis bij rēķinājies tajā pašā vakarā nokļūt Alahabadā. Tādējādi misters Fogs būtu zaudējis tikai daļu no ceļojuma sākumā ietaupītām četrdesmit astoņām stundām.
Ceļotāji nojāja lejup pa Vindijas pēdējam nogāzēm. Kiuni no jauna sāka rikšot. Ap pusdienas laiku pavadonis meta likumu ap Kalengeras ciematu Garīgas pietekas Keni krastā. Redzams, viņš pēc iespējas vairījās no apdzīvotām vietām un jutās drošāk lielās upes baseina tuksnesīgajos klaļumos. Alahabadas stacija bij vairs tikai divpadsmit jūdžu attālu uz ziemeļaustrumiem. Ceļotāji atpūtas bananu pudura paēna. Šī koka augļi ir tikpat veselīgi un barojoši kā maize un tikpat gardi kā krējums, un ceļotāji tos pienācīgi novērtēja.
Ap pulksten diviem pavadonis iegriezās vairāk jūdžu plašā meža biezoknī. Viņam likās drošāk jāt koku aizsardzībā. Līdz šim vēl nebij gadījies nekāds kavēklis, ceļojums, šķita, norisināsies bez jebkādiem traucējumiem. Bet tad zilonis piepeši kļuva nemierīgs un ap- stajas.
Bij ap četriem pēcpusdienā.
— Kas viņam kaiš? — sers Frenss Kromarti ievaicājās, paceldams galvu pār sava groza malu.
— Es nezinu, virsnieka kungs, — parss atbildēja, klausīdamies dūkoņu, kas bija sadzirdama biezoknī.
Pec dažiem mirkļiem dūkoņa bij kļuvusi manāmi stiprāka. Šķita, it kā dzirdētu cilvēku balsu un vara instrumentu skaņas.
Āķis skatījās un klausījās. Misters Fogs gaidīja/nesacīdams ne vārda.
Parss nolēca zemē, piesēja ziloni pie kāda koka un aizsteidzās biezoknī. Pēc brīža viņš atnāca un sacīja:
— Tuvojas kāds braminu gājiens. Mēģina šim paslēpties.
Viņš atraisīja ziloni un ieveda tālāk mežā, ieteikdams ceļotājiem nenokāpt zemē. Pats viņš palika stāvam, gatavs ik mirkli uzlēkt kustonim mugurā, ja būtu nepieciešams bēgt. Tomēr viņam šķita, ka gājiens paies garām, viņus biezajā lapotnē nepamanījis.
Cilvēku balsu un instrumentu troksnis tuvojās arvien vairāk. Vienmuļā dziedāšana jaucās ar bungu rīboņu un eimboļu trinkšķiem. Un tad soļus piecdesmit no mistera Foga un viņa biedriem parādījās gājiena priekšgals. Pa koku starpām bij labi saskatāmi šīs reliģiskās procesijas dalībnieki.
Pašā priekšgalā gāja priesteri zelta izšūtos mēteļos un augstām cepurēm galvā. Aiz tiem pūlī nāca vīrieši, sievas un bērni, dziedādami tādu kā bēru meldiju, kurai piejaucās tam-tamu un eimboļu skaņas. Tālāk divu krāšņi aizjūgtu cebru vilktos ratos ar čūskveidīgi izliektiem riteņu spieķiem un loku kļuva redzama riebīga statuja. Tā bij tumšbrūni krāsota, ar četrām rokām, niknām acīm, spurainiem matiem, izkārtu mēli un ar hennu un betelu nokrāsotām lūpām. Ap kaklu tai bij miroņ- galvu virkne, bet ap vidukli nocirstu roku josta. Viņa stāvēja uz bezgalvaina milža torsa.
Frenss Kromarti tūliņ pazina šo statuju un pačukstēja ceļa biedriem:
— Dieviete Kali, mīlas un nāves dieviete.
— Nāves — jā, tam es piekritu, — Āķis atsaucās, — bet mīlas — nekādi ne! Tik riebīga sieviete!
Parss ar zīmēm viņu apklusināja.
Ap statuju kūleņojās bars vecu faķīru, izkrāsoti dzeltenām svītrām, ievainoti krusteniskiem griezumiem, no kuriem asinis nemitīgi lāsoja zemē. Sie satrakotie fanātiķi lielajos indiešu svētkos dažreiz pat metas zem dievietes Džagernantas ratu riteņiem.
Aiz tiem pūlis braminu, ģērbušies krāšņos austrumnieku, tērpos, vilka kādu sievieti, kas tikko turējās uz kājām.
Šī sieviete bij jauna un balta kā eiropiete. Galva, kakls, pleci, ausis, rokas un kāju pirksti viņai bij greznoti ar dārgakmeņiem, kakla rotām, aprocēm, saktām un gredzeniem. Cauri zeltsvītrotai tunikai un viegla mus- Hna svārkiem bij labi saskatāmas viņas auguma līnijas.
Aiz šās skaistās sievietes kareivji kailiem, aiz jostām aizspraustiem zobeniem un garām, zeltu izrotātām pistolēm apbruņojušies nestuvēs nesa mironi.
Tas bij kāda veča līķis bagātīgā radžas apģērbā ar visu, ko dzīvē nēsājis: pērlēm izšūtu turbānu galvā, svārkiem no zīda un zelta auduma, kašemira jostu ar briljantiem un indiešu valdnieka greznajiem ieročiem.
Gājienu noslēdza muzikanti un liels fanātiķu pūlis, kas ar saviem kliedzieniem dažkārt pārmāca pat instrumentu apdullinošo troksni.
Sers Frenss Kromarti skumji nolūkojās šajā trokšņainajā gājienā, tad griezās pie pavadoņa.
— Siuti! — viņš teica.
Parss apstiprinādams pamāja ar galvu un pielika pirkstu pie lūpām. Garā procesija lēnām aizvirzījās pa koku apakšu, patlaban tās pēdējās rindas pazuda meža biezoknī.
Dziesma pamazām attālinājās. Vēl bij sadzirdams kāds atsevišķs kliedziens, tad lielās kņadas vietā iestājās dziļš klusums.
Fileass Fogs bij dzirdējis Frensa Kromarti teikto vārdu, un, tiklīdz gājiens bij nozudis, viņš vaicāja:
— Kas tas ir «siuti»?
— Siuti, Foga kungs, — ģenerālis atbildēja, — ir cilvēka upurēšana, bet tikai labprātīga. To sievieti, ko jūs redzējāt, sadedzinās rīt, saulei lecot.
— Ak, nelieši! — Āķis iesaucās, nevarēdams aizturēt dusmu kliedzienu.
— Un kas tas par mironi? — Fileass Fogs taujāja.
— Tas ir valdnieks, viņas vīrs, — pavadonis atbildēja. — Bundelkundas neatkarīgs radža.
— Kā tas iespējams, — Fileass Fogs vaicāja gluži mierīgā balsī, — ka šīs mežoņu parašas vēl arvien pastāv Indijā un angļi necenšas viņas iznīcināt?
— Indijas lielākajā daļā, — Frenss Kromarti atbildēja, — šādas upurēšanas vairs nenotiek, bet mežonīgajos apvidos mums vēl nav nekāda iespaida, galvenā kārtā šajos Bundelkundas apvidos. Visā Vindijas kalnu ziemeļu piegāzes apgabalā notiek nemitīgas slepkavības un laupīšanas.
— Nelaimīgā! — Āķis nomurmināja. — Viņi to dzīvu sadedzinās!
— Jā gan, — ģenerālis atbildēja, — sadedzinās. Un jūs nevarat iedomāties, kā tuvinieki apietos ar viņu, ja viņa to negribētu darīt. Viņai nogrieztu matus, tikai pāris sauju rīsu dotu uzturam, viņu izstumtu no sabiedrības, uzlūkotu kā kādu nešķīstu kustoni, un viņa nobeigtos kādā kaktā kā kraupains suns. Drausmīgās nākotnes izredzes tad arī daudz biežāk nekā mīla vai reliģisks fanātisms piespiež šīs nelaimīgās doties moku pilnā nāvē. Dažreiz tomēr upurēšanās patiešām ir labprātīga un valdībai jāiejaucas enerģiski, lai to aizkavētu. Tā pirms dažiem gadiem, kad es vēl dzīvoju Bombejā, kāda jauna atraitne ieradās lūgt atļauju sadedzināties kopā ar savu mirušo vīru. Jūs jau varat iedomāties, ka valdība atļauju liedza. Tad šī atraitne pameta pilsētu, aizbēga pie kāda neatkarīga radžas un tur tomēr piepildīja vēlēšanos.
Kamēr ģenerālis stāstīja, pavadonis purināja galvu, bet, kad tas bij beidzis, iebilda:
_>— Upurēšana, kas notiks rit, saulei lecot, nav labprātīga.
— Kā jūs to zināt?
— Tas ir kāds notikums, ko zina visa Bundel- kunda, — pavadonis atbildēja.
— Tomēr likās, ka nelaimīgā nemaz neturējās pretī, — Frenss Kromarti ieminējās.
— Tas tāpēc, ka tie viņu apreibinājuši ar kaņepju un opija dūmiem.
— Bet uz kurieni viņu ved?
— Uz Peladži pagodu, divas jūdzes no šejienes. Tur viņa pavadīs nakti, gaidīdama upurēšanas stundu.
— Un upurēšana notiks…
— Rīt, saulei lecot.
To atbildējis, pavadonis izveda ziloni rio biezokņa un pats uzrāpās tam uz kakla. Bet tajā mrrklī, kad viņš ar parasto svilpienu gribēja pamudināt dzīvnieku doties ceļā, misters Fogs to apturēja un teica Frensam Kromarti:
— Ja mēs izglābtu šo sievieti?
— Izglābt šo sievieti, Foga kungs!… — ģenerālis atsaucās.
— Man vēl ietaupītas divpadsmit stundas. Tās es varu ziedot šim uzdevumam.
— Lai notiek! — Frenss Kromarti piekrita. — Jūs tomēr esat īsts sirdscilvēks!
— Dažreiz, — Fileass Fogs vienkārši atbildēja. — Kad man atliek laika.