Pārdrošā glābšana bij izdevusies. Stundu vēlāk Āķis pats smējās par labo veiksmi. Sers Frenss Kromarti bij spiedis roku bezbailīgajam puisim. Pat viņa kungs bij teicis: «Labi!», un tas no šī džentlmeņa mutes nozīmēja augstu uzslavu. Uz to Āķis bij atbildējis, ka viss nopelns šajā lietā piekrītot viņa kungam. Viņam tikai šī pārgalvīgā doma bij iešāvusies prātā, viņam nāca smiekli par to, ka viņš, Āķis, vecs akrobāts un bijušais ugunsdzēsēju priekšnieks, bijis tik skaistas sievas atraitnis, vecs iebalzamēts radža.
Jaunā indiete nemanīja nekā, kas ar viņu notiek. Apsegā ievīstīta, viņa gulēja dziļā miegā ziloņa ceļa grozā.
Parsa droši vadīts, zilonis skrēja ātri pa vēl vienmēr tumšo mežu. Stundu pēc aizjāšanas no Piladži pagodas viņš devās pāri nepārredzamam plašam līdzenumam. Ap septiņiem jājēji apstājās. Jaunā sieviete vēl vienmēr gulēja dziļā nemaņā. Pavadonis ielēja viņai mutē dažus pilienus ūdens, kam piemaisīja liķieri, taču vēl bij jānogaida kāds laiciņš, kamēr reibums pāries.
Sers Frenss Kromarti .pazina kaņepju garaiņu iespaidu un tāpēc šajā ziņā par izglābto nemaz neraizējās.
Turpretī rūpes bij gan par viņas nākotni. Viņš nekavējās paskaidrot Fileasam Fogam, ka gadījumā, ja misis Auda paliks Indijā, viņa neglābjami atkal kritīs savas bendes rokās. Šie fanātiķi atrodami visā Indijā un, neskatoties uz angļu policijas pūlēm, sagūstīs savu upuri, lai tas būtu Madrasā, Bombejā vai Kalkutā. Lai savus apgalvojumus pamatotu, sers Frenss Kromarti atsaucās uz kādu nesen notikušu līdzīgu gadījumu. Pēc viņa domām, jaunā sieviete varēja justies droša tikai ārpus Indijas robežām.
Fileass Fogs atteica, kā viņš paturēšot prātā šos aizrādījumus un redzēšot, kas te darāms.
Ap pulksten desmitiem pavadonis ziņoja, ka Alaha- badas stacija jau esot redzama. No šejienes atkal atsākās pārtrauktais dzelzceļš, pa to vilciens nepilnā diennaktī nobrauca ceļa gabalu starp Alahabadu un Kalkutu.
Fileasam Fogam tātad bij tur jānokļūst laikus, lai uzkāptu uz kuģa, kurš divdesmit piektā oktobra pusdienā atgāja uz Honkongu.
Jauno sievieti novietoja kādā stacijas istabā. Āķis aizsteidzās iepirkt viņai visus nepieciešamos apģērba piederumus: svārkus, šalles, ādas — vārdu sakot, visu, kas te būs dabūjams. Viņa kungs tam atvēlēja neaprobežotu kredītu.
Āķis izskraidīja visas pilsētas ielas. Alahabada ir dievu pilsēta, jo uzcelta pie divu svēto upju, Gangas un
Džumnas, satekas, uz kuru ūdeņiem devās svētceļnieki no visām Indijas malām. No Ramajana teikas jau zināms, ka Gangas iztekas avots ir debesīs, no kurienes tā pēc Bramas pavēles nokāpusi zemē.
Kārtodams savus iepirkumus, Āķis aplūkoja pilsētu ar tās agrāko lielisko cietoksni, ko tagad izlietoja kā valsts cietumu. Šajā kādreiz ziedošajā rūpniecības un tirdzniecības pilsētā nekā vairs nemanīja ne no vienas, ne otras. Āķis veltīgi izmeklējās kādu modernu veikalu, it ka viņš būtu Redženta ielā, tikai dažus soļus attālu no firmas «Fermers un sabiedrība». Beidzot kāda nerunīga ebreja veikalā viņš atrada vajadzīgos priekšmetus: Skotijas auduma kleitu, platu mēteli un lielisku ūdru ādas kažoku, par kuru tūliņ samaksāja septiņdesmit piecas mārciņas sterliņu. Pēc tam viņš triumfēdams devās uz staciju.
Misis Auda pamazām atguva samaņu. Piladži priesteru inde sāka zaudēt savu iespaidu, viņas skaistajās acis atkal atspuldza indiskais maigums.
Kad karalis dzejnieks Usafs Udauls daudzināja karalienes Amenagras daiļumu, viņš izteicās šādi:
«Viņas spīdošie mati, pāršķirti taisnā celiņā, apņem maigos, baltos, harmoniski veidotos vaigus, kas vizmo dzidrā svaigumā. Viņas melnās uzacis ir līdzīgas mīlestības dieva Kama lokam, bet zem viņas garajiem, zīžai- najiem plakstiņiem slēpjas lielās, dzidrās, melnās acis, kurās gluži kā svētajos Himalaja ezeros atspoguļojas tīrā debesu gaisma. Smalkie, vienādie uri baltie zobi mirdz starp smaidošajām lūpām kā rasas lāses pusplau- kušos granatu ziedos. Viņas mazās ausis ir jauki veidotas, sārtās rociņas un apaļās kājiņas gluži kā lotosa pumpuri žilbina spējāk par Ceilonas pērlēm uti Golkon- das dimantiem. Viņas tievais un lokanais viducis, ko var apņemt ar vienu roku, pasvītro viņas gūžu un krūšu apaļumu, un šķiet, ka viņas augumu, ko slēpj zīžainā tunika, ir veidojis dievišķīgais Vikvakarma, nemirstīgais tēlnieks.»
Bet arī bez šiem dzejiskiem pārspīlējumiem var teikt, ka misis Auda, Bundelkundas radžas atraitne, bij apburoša sieviete šī vārda pilnā eiropiskā nozīmē. Angliski viņa runāja gluži skaidri, un pavadonis nebij nenieka pārspīlējis, apgalvodams, ka audzināšana šo sievieti pavisam pārveidojusi.
Vilciens jau taisījās atstāt Alahabadas staciju. Parss gaidīja. Misters Fogs viņam noskaitīja visu norunāto summu, nevienu šiliņu nepārmaksādams. Aķi tas mazliet pārsteidza, jo viņš taču zināja labi, kādu pakalpojumu pavadonis izdarījis viņa kungam. Parss bij riskējis ar savu dzīvību Piladži notikumā, un, ja indieši to vēlāk dabūtu zināt, viņam grūti nāksies izbēgt atriebībai.
Neizšķirts vēl palika Kiuni jautājums. Kas gan gribēs pirkt tik dārgu ziloni?
Bet Fileasam Fogam pašam jau bij savs nodoms šajā ziņā.
— Pars, — viņš teica pavadonim, — tu esi bijis pakalpīgs un uzticams. Es esmu samaksājis tavu pakalpojumu, bet ne tavu uzticību. Vai tu vēlies šo ziloni? Viņš ir tavs.
Pavadoņa acis aizliesmojās.
— Tā jau ir vesela bagātība, ko jūsu augstība man dod! — viņš iesaucās.
— Ņem vien, — misters Fogs atteica, — es tik un tā vēl palieku tavs parādnieks1
— Nav ko tielēties! — Āķis iesaucās. — Ņem vien, draugs! Kiuni ir brašs un dūšīgs dzīvnieks.
Viņš aizgāja pie ziloņa un sniedza tam dažus gabaliņus cukura.
— Ņem, Kiuni, ņem, ņem!
Zilonis apmierināts norēcās. Tad, aplicis savu snuķi Āķim ap viduci, pacēla to sev līdz pat pakausim. Nepavisam nenobijies, Āķis paglāstīja dzīvnieku, kas to atkal uzmanīgi nocēla zemē. Godīgā Kiuni snuķa spiedienam tāpat atbildēja godīgā puiša rokas spiediens.
Pēc kāda brīža Fileass Fogs, sers Frenss Kromarti un Āķis, novietojušies ērtā vagonā, kur misis Auda ieņēma labāko vietu, ar pilnu tvaiku brauca uz Benaresu.
Vairāk nekā astoņdesmit jūdzes šķīra šo pilsētu ņo Alahabadas, un tās bij nobraucamas divās stundās.
šajā ceļa gabalā jaunā sieviete pilnīgi atjēdzās. Indīgo garaiņu iespaids bij pavisam izzudis.
Kāds bij viņas izbrīns, kad ieraudzīja sevi vilcienā šajā kupejā eiropiešu apģērbā un pilnīgi svešu braucēju vidū!
Vispirms viņas ceļa biedri tai pasniedza stiprinājumam dažus pilienus liķiera, pēc tam brigādes ģenerālis izstāstīja visu, kas bij noticis. Pieminēja Fileasa Foga gatavību riskēt ar savu dzīvību, lai tikai izglābtu viņu, tāpat uzsvēra, ka par laimīgo iznākumu jāpateicas Āķa fantāzijai un drosmei.
Misters Fogs neviena vārda neiebilda pie viņa stāsta. Turpretī Āķis nokaunējies nomurmināja, ka par to nemaz neesot vērts runāt.
Misis Auda vairāk ar asarām nekā ar vārdiem pateicās saviem glābējiem. Skaistās acis izteica viņas jūtas skaidrāk nekā lūpas. Bet tad viņas iedoma pavērsās atpakaļ uz tikko pārdzīvoto, viņas skatieni pārslīda šai zemei, kur viņai arī turpmāk draudēja tik daudz briesmu, un viņa šausmās nodrebēja.
Fileass Fogs nojauta, kas notiek misis Audas dvēselē un, lai viņu nomierinātu, gluži vienkārši piesolījās aizvest uz Honkongu, kur viņa varētu nogaidīt, līdz šis notikums ir aizmirsts.
Misis Auda ar pateicību pieņēma šo priekšlikumu. Honkongā dzīvoja kāds viņas radinieks, arī parss, viens no lielākajiem pilsētas tirgotājiem, kas viens pats pārvaldīja veselu apgabalu Ķjnas krastmalā.
Pulksten pusvienos vilciens apstājās Benaresas stacijā. Bramaņu leģenda apgalvo, ka šī pilsēta atrodoties senās Kazi pilsētas vietā, kas kādreiz karājusies gaisā starp zenītu un nadīru, gluži tāpat kā Muhameda kaps. Bet mūsu reālajā laikmetā Benaresa — Indijas Atēnas pēc orientālistu apzīmējuma — pavisam prozaiski atrodas uz zemes, un Āķis ieraudzīja ķieģeļu ēkas, pītas būdiņas, kas pilsētai piešķīra gluži bēdīgu izskatu, bez jebkādas eksotikas.
Seram Frensam Kromarti te bij jāizkāpj. Viņa komandējamie pulki atradās nometnē dažas jūdzes uz ziemeļiem no pilsētas. Brigādes ģenerālis atvadījās ro Fileasa Foga, novēlēdams tam vislabākās sekmes un izteikdams pārliecību, ka ceļojums turpināsies ar mazāk saistošiem piedzīvojumiem, bet toties jo ātrāk. Misters Fogs viegli paspieda roku savs m ceļa biedram. Misis
Auda atvadījās daudz sirsnīgāk. Nekad viņa neaizmir- sīšot, ko paliekot parādā seram Frensam Kromarti. Arī Āķim ģenerālis spēcīgi spieda roku. Dziļi aizkustināts, tas nodomaja pie sevis, kur un kā viņš šim kungam varētu pakalpot. Pēc tam viņi šķīrās.
No svētās pilsētas Benaresas viņi brauca pa Gangas ieleju.
Tā kā laiks bij skaidrs, tad pa vagona logiem varēja vērot Biharas daudzveidīgo ainavu, zaļiem mežiem klātos kalnus, miežu, maisa un kviešu druvas, ūdens tvertnes un dīķus, pilnus ar zaļiem aligatoriem, labi koptus ciemus un vēl zaļos mežus. Svētajos ūdeņos peldējās daži ziloņi un kuprainas.zebras, turpat blakus mazgājās arī abēja dzimuma indusi, lai gan laiks bij rudenīgs un diezgan vēss. Šie ticīgie ir nikni budjsma ienaidnieki un dedzīgi Brama reliģijas piekritēji. Šo reliģiju pauž trīs dievības: Višņa — saules dievs, Šiva — dabas spēku dievišķa personifikācija un Brama — priesteru un likumdevēju augstākais meistars. Bet ar kādām acīm gan tagad Brama, Šiva un Višņa noskatās šajā «britanizē- tajā» Indijā, kur Gangas svētos ūdeņus duļķo rēcoši tvaikoņi, biedēdami kaijas, kas lidinās virs tās līmeņa, rupučus, kuri mudž tās krastmalā, un dievlūdzējus, kas nometušies ceļos pie upes!
Dabas panorama kā zibens uzliesmojumā atklājās ceļotāju acīm, bet tad balts tvaiku mākonis to atkal aizsedza. Tik tikko viņi varēja saskatīt Hunara fortu divdesmit jūdžu attālu dienvidaustrumos no Benaresas, Beharas radžu pils vecos apcietinājumus, Gacepuru ar slavenajām rožūdens fabrikām, lorda Kornvalisa kapu Gangas kreisajā krastā, nocietināto Buksaru un Patru, lielo rūpniecības un tirdzniecības centru — Indijas opija tirdzniecības galveno punktu Mongažiru, kura ir eiropiskāka nekā Mančestra vai Birmingema, slavena ar savām dzelzs kausētavām un ieroču fabrikām, kuru augstie skursteņi melniem dūmu mutuļiem apkvēpināja Bramas zilās debesis, gluži kā pliķis šai teiksmu zemei!
Tad uznāca nakts, tīģeri, lāči un vilki rūkdami un gaudodami bēga no lokomotīves, vilciens ar pilnu tvaiku drāzās uz priekšu, ceļotāji pa logu neredzēja vairs Bengales brīnišķās ainas: ne Golkondu, nē Guras drupas, ne kādreizējo galvaspilsētu Muršedabadu, ne Šandernagotu, šo franču nometni Indijas teritorijā, kur Āķis redzēja plīvojam Francijas karogu.
Beidzot septiņos rītā Kalkuta bij aizsniegta. Kuģis uz Honkongu nogāja tikai pusdienā. Fileasam Fogam atlika piecas stundas laika.
Pēc saraksta viņam bij jānokļūst Indijas galvaspilsētā divdesmit piektajā oktobrī, divdesmit trīs stundas pēc izbiaukšanas no Londonas — un nozīmētā laikā viņš arī bij klāt. Bez nokavējuma un bez ieguvuma. Par nožēlošanu pazaudētas bij tās divas dienas, ko uzdzina ceļā no Londonas līdz Bombejai. Mēs jau zinām, kas atgadījās ceļā pāri Indijas pussalai, bet mums iemesls domāt, ka Fileass Fogs to nenožēloja.