Kamēr norisinājās šis atgadījums, kas varēja smagi satricināt viņa nākotni, Fileass l ogs ar misis Audu pastaigājās pa angļu pilsētu. Pēc tam, kad misis Auda bij pieņēmusi viņa priekšlikumu braukt uz Eiropu, viņš sāka pārdomāt sīki visu, kas nepieciešams tik tālam ceļojumam. Viņš, būdams anglis, tikai ar somu rokā varēja ceļot ap zemeslodi, tomēr sievietei tik garš ceļojums šādos apstākļos nav iespējams. Tāpēc nepieciešams iepirkt drēbes un visu pārējo ceļā vajadzīgo. Misters Fogs šo uzdevumu ņēmās izpildīt ar parasto vienaldzību un uz jaunās atraitnes atvainošanos un protestiem atbildēja mierīgi:
— Tas ir mana paša ceļojuma interesēs, tas ietilpst manā programā.
Iepirkumus pabeiguši, misters Fogs un jaunā sieviete atgriezās viesnīcā, kur paēda pusdienu pie bagāti klāta gaida. Pēc tam misis Auda, juzdamās mazliet nogurusi, pēc angļu modes paspieda roku savam nesatraucamam glābējam un uzkāpa savā istabā.
Cienījamais džentlmenis turpretī visu vakaru nodevās laikraksta «Times» un žurnāla «IHustrated London Ncws» lasīšanai.
Ja viņš bijis cilvēks, kas vispār par kaut ko brīnītos, viņam liktos savādi, ka sulainis ap guiētejamo laiku vēl nav pārradies mājās. Bet zinādams, ka kuģis no Honkongas aizbrauks tikai rītrītā_, viņš par to nemaz neuztraucās. Taču arī otrā rītā Āķis neieradās uz mistera Foga zvanu.
Neviens nevarēs pateikt, ko domāja šis cienījamais džentlmenis, dabūjis zināt, ka viņa sulainis nemaz nav pārnācis viesnīcā. Misters Fogs tikai vienkārši paņēma savu ceļa somu, lika brīdināt misis Audu un aizsūtīja pēc palankina.
Pulkstenis bij astoņi, jūrā paisums augstākā pakāpē, «Karnatikām» jāpasteidzas, jo pēc pusstundas sākās atplūdi.
Pēc pusstundas, ostmalā nobraucis, Fileass Fogs dabūja zināt, ka «Karnatiks» aizbraucis jau vakarvakarā.
Misters Fogs bij cerējis atrast kuģi un savu sulaini — nu tiklab viens kā otrs bij projām. Bet. ne mazākā vilšanās nebij redzama viņa sejā, un, kad misis Auda izmisusi paskatījās viņā, viņš vienkārši noteica:
— Tas tikai neparedzēts gadījums, vairāk nekas.
Tajā acumirklī kāds cilvēks, visu laiku viņu cieši novērojis, pienāca klāt. Tas bij inspektors Fikss. Viņš sveicināja un teica:
— Vai jūs, tāpat kā es, vakar neatbraucāt ar «Rangunu»?
— Jā gan, cienījamais kungs, — misters Fogs vēsi atbildēja, — bet man nav tas gods ..,
— Atvainojiet, bet es domāju, ka satikšu jūsu sulaini.
— Vai jūs nezināt, kur viņš tagad atrodas? — jaunā sieviete.žirgti apvaicājās.
— Kā? — Fikss izsaucās, izlikdamies pārsteigts. — Vai tad viņš nav kopā ar jums?
— Nē, — misis Auda atbildēja. — No vakarvakara viņš nav rādījies. Vai viņš varētu būt aizbraucis ar «Karnatiku»?
— Bez jums, kundze? … — aģents atsaucās. — Bet atvainojiet manu jautājumu: jūs laikam gan gribējāt braukt ar to kuģi?
— Jā, cienījamais kungs.
— Arī es, cienījamā kundze, un tāpēc esmu pavisam izmisis. «Kārnatiks» nobeidzis savu remontu un aizbraucis divpadsmit stundas agrāk, nevienam nekā neziņojis.- Un tagad jāgaida astoņas dienas uz nākošo tvaikoni.
Pieminot Šīs astoņas dienas, Fiksam sirds iepukstē- jās no prieka. Astoņas dienas! Veselas astoņas dienas Fogs tiks aizturēts Honkongā. Pa to laiku apcietināšanas atļauja droši vien pienāks. Beidzot likuma sargam uzsmaidījusi laime.
Viegli iedomāties, ka Filcasa Foga vārdi trāpīja detektīvu gluži kā vāles sitiens.
— Bet man šķiet, Honkongas ostā bez «Karnatika» atradīsies arī vēl citi kuģi.
Misters Fogs pasniedza roku misis Audai un aizgāja ar to meklēt ostā citu kuģi, kas taisītos ceļā.
Gluži apstulbis Fikss tiem sekoja. Varētu domāt, it kā kāds neredzams pavediens viņu velk Fileasam Fogam līdzi.
Tomēr likās, ka laime nu pametusi lo, kuram līdz šim bijusi tik uzticīga. Trīs stundas Fileass Fogs izstaigāja visu ostu krustām šķērsām, gatavs noīrēt kaut veselu kuģi, kas būtu ar mieru novest viņu uz Jokoharnu. Bet visi kuģi patlaban vai nu ieņēma, vai izlika kravu, tātad uz ātru roku nebij lietojami. Fikss atkal jau sāka cerēt.
Taču misters Fogs nenokāra galvu, bet turpināja
savus meklējumus, kamēr pie viņa pienāca kāds jūrnieks.
— Cienījamais kungs laikam meklē kādu kuģi? — viņš teica, cepuri paceldams.
— Vai jums ir kuģis, kas būtu gatavs tūliņ braukt? — Fileass Fogs vaicāja.
— Jā gan, cienījamais. Neliels loču kuģis Nr. 43, pats lielākais visā flotilē.
— Un viņš iet ātri?
— Astoņas vai deviņas jūdzes stundā. Vai vēlaties pskatīt?
— Jā.
— Cienījamais kungs bus apmierināts. Vai tas būs izpriecas brauciens pa jūru?
— Nē. Ceļojums.
— Ceļojums?
— Vai jūs uzņematies aizvest mani uz Jokohamu?
Jūrnieks palika vaļēju muti un ieplestām acīm.
— Cienījamais kungs laikam joko? — viņš teica.
— Nebūt ne. Es esmu nokavējis «Karnatiku», bet ne vēlāk kā četrpadsmitajā man jābūt Jokohamā, lai nokļūtu uz kuģi, kas iet uz Sanfrancisko.
— Ļoti nožēloju, — locis atbildēja, — bet tas nav iespējams.
— Es jums maksāšu simts mārciņu sterliņu dienā un vēl divi simti mārciņu prēmiju, ja nokļūstu laikā.
— Jūs runājat nopietni? — locis jautāja.
— Pavisam nopietni, — misters Fogs atbildēja.
Locis bij pagājis gabaliņu tālāk. Viņš lūkojās jūrā,
acīm redzami cīnīdamies ar vēlēšanos nopelnīt tādu milzīgu summu un bailēm no tik tāla brauciena. Fikss jutās ārkārtīgi uztraukts.
Pa to laiku misters Fogs bij pievērsies misis Audai.
— Vai jūs nebaidāties, kundze? — viņš vaicāja.
— Ar jums, Foga kungs, ne, — jaunā sieviete atbildēja.
Locis atkal pienāca klāt, grozīdams rokās cepuri.
— Nu? — Fileass Fogs vaicāja.
— Nē, kungs, — locis atbildēja, — es nevaru riskēt ne ar savu, ne savu ļaužu, ne jūsu pašu dzīvību tikko divdesmit tonnu tilpuma kuģītī un vēl šajā gada laikā.
Bez tam mēs arī tik un tā nenokļūsim laikā, jo no Honkongas līdz Jokohamai ir tūkstoš seši simti piecdesmit jūdžu.
— Tikai tūkstoš seši simti, — . misters Fogs pārlaboja.
— Tur nav nekādas starpības.
Fikss atvieglots uzelpoja.
— Bet, — locis vēl piebilda, — varbūt ir iespējams iekārtot citādi.
Fiksam aizrāvās elpa.
— Kā? — Fileass Fogs vaicāja.
— Ja mēs braucam uz Nagasaki Japānas dienvidgalā, tūkstoš simts jūdžu no šejienes, vai arī uz Šan- haju, astoņi simti jūdžu no Honkongas. Sajā pēdējā braucienā nav jāattālinās no Ķīnas krasta, un bez tam jūras straumes te plūst taisni uz ziemeļiem.
— Loci, — Fileass Fogs atbildēja, — mans Amerikas tvaikonis gaida Jokohamā, nevis Nagasaki vai Šanhajā.
— Nemaz- ar ne! — locis atsaucās, — Sanfrancisko tvaikonis tikai piestāj Jokohamā un Nagasaki, bet noiet no Šanhajas.
— Vai jūs to droši zināt?
— Pilnīgi droši.
— Un kad viņš noiet no Šanhajas?
— Vienpadsmitajā novembrī pulksten septiņos vakarā. Mūsu rīcībā tātad ir četras dienas. Četras dienas nozīmē deviņdesmit sešas stundas. Ja laiks izdevīgs, jūra rāma un vējš no dienvidaustrumiem, nobraucot caurmērā astoņas jūdzes stundā, pēc četrām dienām jeb deviņdesmit sešām stundām mēs varam nokļūt Šanhajā.
— Un jūs varētu braukt?
— Pēc stundas — tikai jāiepērk pārtika un jāsarīko
kuģis.
— Pieņemts… Vai jūs esat kuģa īpašnieks?
— Jā, Džons Bensbi, «Tankaderas» īpašnieks.
— Vai vēlaties rokasnaudu?
— Ja cienījamam kungam nav par apgrūtinājumu.
— Te jums pagaidām būs divi simti mārciņu … Cienījamais kungs, — Fileass Fogs griezās pie Fiksa, —- ja jūs vēlaties izlietot gadījumu …
— Cienījamais, — Fikss noteikti atsaucās, — es tikko gribēju lūgt jums atļauju.
— Labi. Pēc pusstundas mēs būsim uz kuģa.
— Bet tas nabaga puisis… — ieminējās misis Auda, stipri noraizējusies par Āķa likteni.
— Es darīšu viņa labā, ko spēšu, — Fileass Fogs atbildēja.
Un, kamēr Fikss, nervozs, uztraukts un pārskaities gāja uzmeklēt loča kuģi, misters Fogs un misis Auda devās tieši uz Flonkongas policijas biroju. Tur Fileass Fogs norādīja uz visām Āķa pazīmēm un iemaksāja pienācīgo summu viņa uzmeklēšanai. Arī pie franču konsula viņi iegriezās vizēt pasi, pēc tam palankins piestāja pie viesnīcas paņemt bagāžu un tad devās tieši ūz piestātni.
Pulkstenis nosita trīs. Jūrnieki bij savās vietās, pārtika iekrauta, loču kuģis Nr. 43 gatavs doties ceļā.
«Tankadera» bij skaists neliels šoneris ar šauru priekš- un platāku pakaļgalu, divdesmit tonnu tilpuma ar ļoti vieglu virsdaļu un slaidām apakšējām līnijām. Šonerim bij liela līdzība ar jahtu. Viņa niķelētie metala apkalumi spīdēja, dzelzs daļas bij niķelētas, klājs balts kā ziloņkauls. Viss norādīja, ka Džons Bensbi šoneri turēja lieliskā kārtībā. Abi masti bij noliekti mazliet atpakaļ. Tas bij apgādāts ar klīveru, foku, grotu un marselēm; labam ceļa vējam pūšot, varēja uzvilkt pa- pildburas. Šoneris varēja braukt ļoti ātri un sacensībās bij jau ieguvis vairākas godalgas.
Viņa komanda sastāvēja no kapteiņa Džona Bensbi un četriem matrožiem. Tie bij norūdīti jūrnieki, raduši visādos laikos braukt un uzmeklēt kuģus, visi viņi sīki pazina jūru. Džons Bensbi, apmēram četrdesmit piecus gadus vecs, spēcīga auguma, brūni nodegušu, enerģisku seju, žirgtām acīm un pašapzinīgu gaitu, jau pašam bailīgākajam iedvesa uzticību.
Fileass Fogs ar misis Andu uzkāpa uz kuģa. Fikss jau bij tur priekšā. Pa pakaļējo lūku viņi rrokāpa mazā četrstūrainā kajītē ar dīvānu visapkārt sienai un galdu vidū, virs kuras karājās griestu lampa. Kajīte bij maza, bet tīra.
— Es nožēloju, ka nevaru jums piesolīt nekā labāka, — misters Fogs teica Fiksam, kas, ne vārda neatbildējis, palocījās.
Policijas inspektoram bij neveikli tā izmantot sera Foga laipnību.
«Bez vārda runas,» viņš nodomāja, «tas ir visai laipns blēdis — bet blēdis tomēr.»
Trijos un desmit minūtēs kuģis uzvilka buras. Anglijas karogs plīvoja masta galā. Pasažieri bij sasēdušies uz klāja. Misters Fogs un misis Auda vēlreiz pārlaida acis krastmalai, vai neieraudzīs nākam Aķi.
Fikss pārdzīvoja uztraukuma pilnu brīdi, jo sasodītais francūzis varēja kuru katru acumirkli ierasties un atklāt visu, ko zināja, kas viņam nebūtu vis diez cik izdevīgi. Bet Āķis nenāca, droši vien viņš vēl vienmēr nebij atjēdzies no narkotiskās vielas reibuma.
Beidzot «Tankadera» izkļuva atklātā jūrā, vējš piepūta visas buras., un šoneris, viļņos šūpodamies, strauji devās uz priekšu.