Tas bij pārdrošs brauciens astoņi simti jūdžu tālajā ceļā ar divdesmit tonnu tilpuma lielu kuģi un šajā gada laikā. Dienvidķīnas jūrā allaž plosās šausmīgas vētras, it sevišķi ap dienas un nakts viengaruma laiku, un tagad bij vēl tikai novembra sākums.
Protams, jahtas īpašniekam būtu izdevīgāk savus pasažierus vest tieši uz Jokohamu, tāpēc ka maksu viņš saņēma par dienam. Bel brauciens šādos apstākļos būtu neprātīgs, un mēģinājums nokļūt līdz Šanhajai arī bij gauži riskants. Tomēr Džons Bensbi varbūt ne bez iemesla paļāvās uz savu «Tankaderu», kurš kā kaija lidoja pāri viļņiem.
Šīs dienas pēdējās stundas «Tankadera» brauca gar līkumotiem Honkongas krastiem un, izmantojot labos vēja apstākļus, strauji turpināja ceļu.
— Es domāju, loci, — Fileass Fogs teica, — kad kuģis patlaban izgāja atklātā jūrā, — man nebūs jums vēl jāsaka, lai braucat cik ātri vien iespējams.
— Jūs, cienījamais, varat paļauties uz mani, — Džons Bensbi atbildēja, — esam uzvilkusi visas vajadzīgās buras. Marseles nekā liela nedos un tikai traucēs kuģa gaitu.
— Tā ir jūsu darīšana, loci, ne mana. Es paļaujos uz jums.
Taisni izslējies, kājas pa jūrnieku parašai iepletis, Fileass Fogs mierīgi vēroja bangojošo jūru. Jaunā sieviete, kuģa pakaļgalā apsēdusies, ar bailēm raudzījās krēslā satumsušajā drūmā okeānā, pa kuru viņa brauca vieglā kuģītī. Pār galvu plīvoja baltās buras, kas viņu kā ar lieliem spārniem nesa nepārredzamā klajumā. Spēcīga vēja trenkts, šoneris likās lidojam pa gaisu..
Uznāca nakts. Mēness bij vēl tikai pirmajā ceturksnī, viņa vājā gaisma drīz apdzisa aiz melnā aizklāja apvārsnī. Skrejoši mākoņi no austrumiem jau bija pārseguši vienu debesu daļu.
Locis pavēlēja aizdegt signālugunis, tā bij nepieciešama uzmanība šajā jūrā, kur bij ļoti dzīva satiksme, allaž notika kuģu sadursmes. Tik ātrā skrējienā šoneri pats vieglākais trieciens salauztu gabalos.
Fikss, stāvēdams kuģa priekšgalā, nodevās pārdomām. Zinādams, ka Fogs nemīl pļāpāt, viņš labāk turējās nomaļus. Turklāt viņam bij nepatīkami sarunāties ar cilvēku, kura laipnību viņš izmantoja. Viņš pārdomāja arī savus nākotnes plānus. Likās skaidrs, ka sers Fogs nepaliks Jokohamā, bet tūliņ ar kuģi dosies uz Sanfrancisko, lai nokļūtu Amerikā, kuras lielajos plašumos vieglāk noslēpties un palikt nesodītam. Fileasa Foga aprēķins viņam šķita vienkāršs un viegli saprotams.
Šis Fogs nebrauca vis tieši no Anglijas uz Ameriku, kā to darītu parasts blēdis, bet taisīja lielu līkumu un šķērsoja trīs ceturtdaļas zemeslodes, lai beidzot drošāk nokļūtu Amerikā, kur tad, sajaucis policijai pēdas, pavisam mierīgi varētu tērēt bankai nozagto miljonu. Bet ko iesāks Fikss, nonācis Amerikā? Vai viņš pametīs šo cilvēku? Nē, tūkstoš reiz nē! Kamēr viņš nebūs saņēmis apcietināšanas atļauju, viņš šo cilvēku neatstās! Tas ir viņa pienākumsL un viņš to paveiks. Katrā gadījumā viņam laimējies: Āķis vairs nebij pie sava kunga, un pēc tam, kad Fikss viņam tā bij uzticējies, ir svarīgi, lai sulainis kungu vairs nekad nesatiktu.
Arī Fileass Fogs domāja par savu sulaini, kas tik dīvainā veidā bij pazudis. Visu apsvēris, viņš secināja, ka x^ķis, iespējams, pašā pēdējā brīdī nokļuvis uz «Kar- natiku». Tādas bij arī misis Audas domas, kas dziļi nožēloja šo godīgo cilvēku, kurš viņas labā bij darījis tik daudz. Tātad iespējams, ka viņu atradīs Jokohamā, un, ja «Karnatiks» viņu būs tur aizvedis, tad sulaini viegli varēs atrast.
Ap pulksten desmitiem vējš pieņēmās. Varbūt būtu bijis prātīgi samazināt buras, bet locis, rūpīgi pavērojis debesis, nolēma braukt ar pilnām burām. Starp citu «Tankadera», kurai bij krietna iegrime, turējās apbrīnojami stingri, un vajadzības gadījumā buras ātri varēja nolaist.
Pusnaktī Fileass Fogs un misis Auda nokāpa kajītē. Fikss bij jau tur priekšā un gulēja izstiepies uz vienas lāviņas. Locis ar saviem matrožiem visu nakti palika uz klāja.
Otrā rītā, astotajā novembrī, saulei lecot, šoneris bij nobraucis jau vairāk nekā simts jūdzes. Mērīklis, ko bieži meta jūrā, rādīja caurmēra ātrumu starp astoņām un deviņām jūdzēm stundā. Visas buras lika uzvilktas, un «Tankadora» brauca ar vislielāko ātrumu. Ja vējš joprojām palika tāds pats, «Tankaderai» bij drošas izredzes noteiktā laikā nokļūt pie mērķa.
Visu dienu «Tānkadera» neattālinājās no krasta, kur jūras straume sekmēja braucienu. Kad vējš izkliedēja mākoņus, krasts bij redzams kreisajā pusē, kādas piecas jūdzes atstatu. Vējš pūta no zemes un nebij pārāk stiprs, kas sevišķi labi mazākiem kuģiem, jo spēcīgi viļņi palaikam traucē viņu gaitu vai lo «nonāvē», kā mēdz sacīt jūrnieki.
Ap pusdienas laiku vējš drusku aprima un pagriezās no dienvidaustrumiem. Locis lika uzvilkt marseles, bet pēc divām stundām nācās tās atkal satīt, jo vējš pieņēmās no jauna.
Misters Fogs un jaunā sieviete laimīgā kārtā necieta no jūras slimības un tāpēc ar lielu patiku iebaudīja kuģa konservus un biskvītus. Arī Fiksu uzaicināja ēst, un viņš paklausīja, zinādams, ka vēderam, tāpat kā kuģim, nepieciešams balasts, taču viņš sajutās neveikli. Nepatīkami braukt ar šā cilvēka līdzekļiem un mieloties pie viņa galda. Viņš ēda gan maz, bet tomēr ēda.
Ieturējis brokastis, viņš gribēja izrunāties ar seru Fogu un tāpēc iesāka:
— Cienījamais kungs .. .
Sis apzīmējums negribēja nākt viņam pār lūpām, un viņam bij jāsavaldās, lai negrābtu šo «kungu» aiz apkakles.
— Kungs, man jums ļoti jāpateicas, ka paņēmāt mani līdzi uz sava kuģa. Bet, lai nu gan mani līdzekļi man neatļauj tik plaši rīkoties kā jums, es tomēr gribu maksāt savu daļu .. .
— Nerunāsim par to, — misters Fogs atbildēja.
— Bet es gribētu …
— Nē, cienījamais, — Fogs atteica tādā tonī, kas nepielaida pretrunas. — Tas iederas manā vispārējā aprēķinā.
Fikss palocījās, aiz dusmām tikko atvilkdams elpu, aizgāja atkal kuģa priekšgalā un visu dienu vairs neteica ne vārda.
Kuģis brauca ātri, Džonam Bensbi bij labas izredzes. Vairāk reižu viņš apgalvoja misteram Fogam, ka laikā nobraukšot Šanhajā. Misters Fogs atbildēja vienkārši, ka viņš ar to rēķinājies. Mazā šonera komanda centās pēc labākās iespējas. Apsolītā prēmija visus kārdināja. Tāpēc nevienas tauvas, kas nebūtu krietni savilkta! Nevienas pavirši uzvilktas buras! Neviena nepareiza pagrieziena, kur varētu vainot stūrmani! Šķita, it kā šoneris piedalītos karaliskajā jahtkluba regati.
Vakarā locis pēc mērīk]a pārliecinājās, ka no Honkongas nobraukts jau divi simti divdesmit jūdžu, Fileass Fogs varēja cerēt, ka, Jokohamā nobraukušam, viņam nebūs nekāds nokavējums jāatzīmē savā ceļojuma prog- ramā. Tātad arī pirmais negadījums pēc izbraukšanas no Londonas laikam neizjauks viņa plānu.
Naktī, vairāk uz rīta pusi, «Tankadera» ātri iebrauca Fo-Kjena jūras šaurumā, kas lielo Formozas salu atdala no Ķīnas krasta, un pārkļuva pāri Vēža tropikam. Jūras šaurums bij ārkārtīgi bangains, pretišķām straumēm saduroties, ūdens tur griezās vālu mutuļiem. Šonera gaita kļuva lēnāka, strupie viļņi to stipri traucēja. Uz klāja grūti nācās nostāvēt kājās.
Gaismai austot, vējš pieņēmās vēl stiprāks. Pēc mākoņiem bij sazīmējama viesuļa brāzmas tuvošanās. Arī barometrs vēstīja atmosfēras maiņu, viņa dienas gaita bij nekārtīga, un dzīvsudrabs niķīgi šaudījās. Dienvid- . austrumos jūrā jau slējās augsti viļņu vāli. Vakarvakarā rieta saule bij iebridusi sarkanā dūmakā, bet okeāns mirgoja fosforiskā spīdumā.
Locis ilgi vēroja draudošās debesis un caur zobiem ņurdēja kaut ko nesaprotamu. Un tad, piegājis tuvāk savam pasažierim, viņš teica:
— Vai jums, cienījamais, var teikt visu?
— Visu, — Fileass Fogs atbildēja.
— Mums tuvojas viesulis.
— Vai viņš nāk no ziemeļiem vai dienvidiem? — Fileass Fogs tikai apvaicājās.
— No dienvidiem. Vai jūs redzat? Tas ir taifūns.
— Nu, ja viņš nāk no dienvidiem, tad mums taisni pa ceļam, — misters Fogs atbildēja.
— Ja jūs uz to skatāties tā, — locis atbildēja, — tad man nav vairāk ko teikt.
Džona Bensbi pareģojums piepildījās. Agrīnākā gada laikā taifūns, pēc kāda slavena meteorologa izteiciena, aiztrauktos garām kā mirdzoša elektrizēta liesmu kaskāde, bet tik vēlā laikā bij jābīstas, ka sāksies spēcīga vētra.
Locis jau laikus lika satīt buras un rājas nolaist uz klāja. Tāpat nolaida steņģes. Tika darīts viss iespējamais. Visas lūkas rūpīgi noslēdza, lai ne lāse ūdens neiespiestos iekštelpā. Tikai viena trijstūraina, bieza audekla bura palika.uzvilkla, lai vēja trenkto šoneri varētu noturēt vajadzīgā virzienā. Tad viņi gaidīja viesuli.
Džons Bensbi gribēja pierunāt savus pasažierus nokāpt kajītē. Bet šaurā, nejauki šūpotā telpā bez svaiga gaisa viņi nejustos vis diez cik labi. Tāpēc ne misters Fogs, ne misis Auda, ne Fikss neatstāja kuģa klāju.
Ap pulksten astoņiem lietus gāze un ūdens vāli sāka
apšļākt klāju. Vētra, kuras spēku grūti iedomāties, nesa «Tankaderu» kā spalviņu pa viļņiem. Vētras ātrumu varētu varbūt salīdzināt ar četrkārt pavairotu lokomotīves skrējiena ātrumu.
Visu dienu šoneris, milzīgu viļņu nests, traucās pret ziemeļiem, saglabādams par laimi tādu pat ātrumu kā viļņi. Divdesmit reižu milzīgs ūdens kalns, veldamies iepakaļ, draudēja viņu aprakt, bet locis ar veiklu pagriezienu izvairījās no katastrofas. Reizēm ūdens pasažierus apšļāca no galvas līdz kājām, taču viņi to izturēja pacietīgi. Fikss, protams, ņurdēja, bet misis Auda, acis nenovērsdama no sava apbrīnojami aukstasinīgā ceļa biedra, cienīgi turējās viņam blakus, nepievērsdama uzmanību vētrai. Fileass Fogs domāja tikai par to, ka taifūns visai sekmē viņa ceļojumu.
Līdz šim «Tankadera» visu laiku bij devusies uz ziemeļiem, bet pret vakaru, kā jau paredzams, vējš sāka pūst par trim ceturtdaļām no ziemeļrietumiem. Viļņi brāzās šonerim virsū no sāniem un mētāja to šausmīgi. Bangas triecās pret to ar tādu sparu, ka vieglais kuģis tiktu sadragāts drupās, ja visas tā daļas nebūtu sevišķi cieši sasaistītas.
Naktij uznākot, vētra vēl pieņēmās. Vērodams tumsu un vētras pieaugumu, Džons Bensbi sāka uztraukties. Viņš apspriedās ar saviem matrožiem, vai labāk nebūtu griezt kuģi uz krastmalu.
Pēc tam viņš pienāca pie Fileasa Foga.
— Cienījamais, man šķiet, ka labāk būs, ja lūkojam patverties kadā krastmalas ostā.
— Ari man tā liekas, — Fileass Fogs atbildēja.
— Ak tāl — locis iesaucās. — Bet kadā?
— Es zinu tikai vienu ostu, — Fileass Fogs mierīgi atbildēja.
— Un tā būtu? ., -
— Sanhaja.
Sājā atbildē bij tik daudz neatlaidības un stūrgalvības, ka locis pirmajā acumirklī neattapās, ko atbildēt. Bet atguvies viņš atsaucās:
— Pareizi! Jums taisnība! Tikai Sanhaja!
Un «Tankadera» turpināja cehi tieši pret ziemeļiem.
Tā bij šausmīga nakts! Taisni brīnums, ka mazais kuģis netika sadragāts. Divas reizes viņš pilnīgi nogrima ūdenī, un viss no klāja tiktu aizskalots prom, ja nebijis labi piesaistīts. Misis Auda jutās kā salauzta, bet nežēlojās. Bieži vien misteram Fogam bij jāsteidzas palīdzēt viņai atturēties preti straujai viļņu brāzmai.
Atausa rīts. Vētra plosījās joprojām. Tomēr vējš pagriezās pret dienvidaustrumiem, un tas bij viņiem vairāk pa ceļam. «Tankadera» atkal straujā gaitā pa sabangoto jūru šāvās uz priekšu. Ceļā gadījās milzigas bangas, un, tikai pateicoties solīdajai būvei, šoneris izturēja.
Laiku pa laikam pašķīrās miklais aizkars un parādījās krasts, bet jūrā neredzēja neviena cita kuģa. «Tankadera» vienīgā brauca savu ceļu.
Ap pusdienas laiku viesulis sāka it kā aprimt, bet pret vakaru apstājās nepārprotami. Vētra aprima tikpat strauji kā sākās. Nomocītie pasažieri nu varēja mazliet iekost.
Nakts bij samērā rāma. Kapteinis lika uzvilkt buras. Kuģis vēl vienmēr skrēja ātri. Otrā rītā, vienpadsmitajā novembrī, gaismai austot, Džons Bensbi, novērojis krastu, varēja konstatēt, ka viņi atrodas simts jūdžu attālu no Šanhajas.
Vēl simts jūdžu, un viņiem tikai viena diena laika! Šovakar pat misteram Fogam jānokļūst Šanhajā, ja negribēja nokavēt kuģi uz Jokoharnu. Ja neuznākusi vētra, kuras dēļ viņi zaudēja vairākas stundas, tad tagad būtu tikai jūdzes trīsdesmit no ostas.
Vējš jūtami norima un par laimi arī jūra līdz ar viņu. Mastos uzvilka visas buras. Marseles, klīvers un kontrfoks — viss dzina šoneri uz priekšu, kamēr priekš- vadnis kūla ūdeni.
Pusdienā «Tankadera» bij vairs tikai četrdesmit jūdzes no Šanhajas. Bet sešās stundās jāaizsniedz osta, lai nokļūtu uz Jokohamas kuģi!
Šonera komanda bij stipri uztraukta, katrā ziņā viņa gribēja noteiktā laikā tikt Šanhajā. Atskaitot Fileasu Fogu, visiem sirdis aiz nepacietības pukstēja strauji. Mazajam šonerim stundā jānobrauc vismaz deviņas jūdzes, bet vējš norima arvien vairāk! Brīžiem gan uzpūta spēcīgāk, taču kaut kur no sāniem, jūra pēc šīm pūsmām tūliņ atkal kļuva gluda.
Tomēr kuģītis bij tik viegli būvēts, tā buras tik augstas un tik labi uzņēma pūsmu, turklāt ar vilnu palīdzību tā traucās uz priekšu, ka ap pulksten sešiem palika vairs tikai kādas desmit jūdzes līdz Šanhajas upes krastam; pati pilsēta atrodas aptuveni augšpus upes grīvas.
Ap pulksten septiņiem atlika vēl trīs jūdzes līdz San- hajai. Nejauks lāsts izlauzās locim pār lūpām. Divi simti mārciņu prēmijas acim redzami bij zaudētas. Viņš paskatījās uz misteru Fogu. Misters Fogs bij auksts un vienaldzīgs, lai gan šajā acumirklī izšķīrās viss viņa pasākuma liktenis .. .
Tajā brīdī virs ūdens līmeņa parādījās garš, melns dūmenis ar mutuļojošu mākoni galā. Brauca amerikāņu tvaikonis, kas noteiktā stundā bij atstājis ostu.
— Noiādēts! — Džons Bensbi iekliedzās un izmisis palaida stūri vaļā.
— Dodiet signālu! — Fileass Fogs mierīgi teica.
«Tankaderas» priekšgalā bij nostādīts mazs bronzas
lielgabals signalizēšanai miglā. To pielādēja līdz pat galam pilnu, bet tajā acumirklī, kad locis patlaban taisījās pielaist uguni, Fileass Fogs viņu vēl aizturēja.
— Nolaidiet karogu! — viņš uzsauca.
Karogu nolaida pusmastā. Tas bij briesmu signāls, un tāpēc varēja cerēt, ka, to ieraudzījis, amerikāņu kuģis uz brīdi palēninās gaitu, kamēr šoneris piebrauc klāt.
— Uguni! — Fileass Fogs komandēja.
Mazā bronzas lielgabala šāviens norībēja gaisā.