Pametis Lielo Sāls ezeru un Ogdenas staciju, vilciens veselu stundu devās pret ziemeļiem līdz pat Ve- bera upei, nobraucis apmēram deviņi simti jūdžu no Sanfrancisko. No šejienes viņš pavērsās pret austrumiem, šķērsodams Hosači kalnu masīvu. Linijas ievilkšana šajā teritorijā tieši starp šiem un klinšainiem kalniem, amerikāņu inženieriem prasīja milzīgas pūles. Še ceļa būve Savienoto Valstu valdībai izmaksāja ap četrdesmit astoņi tūkstoši dolāru jūdzē, kamēr līdzenumā tā maksāja tikai sešpadsmit tūkstošus. Tomēr inženieri nebij uzņēmušies tiešu cīņu ar dabu, bet, cik vien iespējams, mēģinājuši apiet grūtākos šķēršļus un tādējādi izrakuši vienu pašu četrpadsmit pēdu garu tuneli visā šajā garajā ceļā.
Pie Sāls ezera dzelzceļa līnija aizsniedza visaugstāko vietu virs jūras līmeņa. No šejienes slaida loka virzienā viņa nolaidās līdz Rūgtās upes ielejai, lai pēc tam atkal paceltos līdz paaugstinājumam, kas šķir Atlantijas un Klusā okeāna upes. Šajā kalnainajā apgabalā upīšu bij ārkārtīgi daudz. Vajadzēja braukt pari Madi, Grīnupes un citiem tiltiem. Jo vairāk viņi tuvojās mērķim, jo nemierīgāks kļuva Āķis. Arī Fikss vēlējās pēc iespējas ātrāk tikt ārā no šā apgrūtinošā apvidus. Viņš baidījās nokavēšanos, jaunus kavēkļus un vairāk nekā pats Fileass Fogs vēlējās nokļūt atpakaļ Anglijā.
Pulksten 'desmitos vakarā vilciens apstājās Fortbri- džera stacijā, bet tūliņ devās tālāk un, divdesmit jūdžu nobraucis, nokļuva Vaiominga štatā, bijušā Dakotā, un brauca pa Rūgtās upes ieleju, no kurienes iztek daļa ūdens, kas veido Kolorādo baseina upes.
Nākošajā rītā, septītajā decembrī, viņi atkal uz ceturtdaļstundu piestāja Zaļās upes stacijā. Sniegs bij snidzis visu nakti, bet ar lietu sajaukts, pa pusei izkusis un neko daudz netraucēja braukšanu. Nelāgais laiks tomēr uztrauca Āķi, jo sniega kupenas varēja kavēt braucienu.
«Bet kas tā tomēr par savādu iedomu,» viņš runāja pats pie sevis, «manam kungam jāceļo taisni ziemas laikā. Vai tad viņš nevarēja pagaidīt vasaru, kad lielākas izredzes paveikt braucienu?»
Bet misis Audu tajā pašā laikā bij pārņēmušas bailes, kas nestāvēja nekādā sakarā ar apmākušajām debesim un temperatūras krišanos.
Daži no viņu vagona pasažieriem bij izkāpuši no vagona un pastaigāļās Da Zaļās upes krastu, nogaidīdami vilciena atiešanu. Misis Auda pa logu bij ieraudzījusi oulkvedi Stempu Proktoru, kas, pēc Fileasa Foga domām, tik bramanīgi uzstājās Sanfrancisko mītiņā. Nevēlēdamies, ka viņu pamana, misis Auda ierāvās dziļāk vagonā.
Šis apstāklis viņu stipri uztrauca. Jaunā sieviete galu gala bij.ārkārtīgi pieķērusies šim aukstajam cilvēkam, kas .ar katru dienu jo vairāk paradīja savu gatavību darīt visu viņas labā. Bez šaubām, viņa vēl nesaprata tās dziļās jūtas, kas bij modušās viņā pret tās glābēju, bet domāja, ka tā ir tikai vienkārša pateicība, lai gan šis jūtas pauda kaut ko vairāk. Tāpēc arī saprotams uztraukums, kad viņa pamanīja cilvēku, no kura Fileass Fogs agri vai vēlu prasīs atbildi par viņa rupjo uzstāšanos. Acīm redzami tā bij tikai nejaušība, ka pulkvedis Proktors atradās šajā vagonā, tāpēc tagad jādara viss, lai Fileass Fogs nepamanītu savu pretinieku.
Kad vilciens atkal bij sācis kustēties un Fileass Fogs iesnaudies, misis Auda pastāstīja Āķim un Fiksam, ko bij novērojusi.
— Un šis Proktors ir tepat vilcienā! — Fikss iesaucās. — Bet apmierinieties, kundze, jo vispirms viņam būs darīšana ar mani . . . Man liekas, ka visā tajā atgadījuma visvairāk apvainoja mani.
— Un turklāt, — Āķis piebilda, — arī es uzņemos izrēķināties ar viņu,' kaut gan viņš ir pulkvedis.
— Fiksa kungs, — misis Auda iebilda, — misters Fogs nekad nevienam neatļaus atriebties savā vietā. Viņš taču solījās tāpēc vien vēlreiz atbraukt uz Ameriku, lai sastaptos ar šo apvainotāju. Ja viņš pamanīs pulkvedi Proktoru, tad mēs nespēsim izjaukt tikšanos, kuras rezultāti var būt bēdīgi. Tāpēc mums jārūpējas, lai viņš to nedabū manīt.
— Jums taisnība, cienījamā kundze, — Fikss atbildēja, — tāda sastapšanās mums var sabojāt visus plānus. Uzvarēts vai uzvarētājs, misters Fogs tiks aizkavēts un …
— Uri, — Āķis pabeidza, — vinnējuši būs Reformatoru kluba biedri. Pēc četrām dienām mums jābūt Ņujorkā. Ja šo četru dienu laikā mans kungs neatstāj vagonu, varam cerēt, ka viņš nesastaps nolādēto amerikānieti, kuru dievs lai sargā! Un mēs parūpēsimies …
Saruna tika pārtraukta. Alisters Fogs bij pamodies un pa aizsnigušo logu lūkojās laukā. Bet pēc brīža, kad ne misis Auda, ne viņa kungs nedzirdēja, Āķis ievaicājās policijas inspektoram:
— Un jūs nopietni domājat kauties viņa vietā?
— Es darīšu visu, lai viņu dzīvu aizvadītu uz Eiropu, — Fikss atbildēja vienkārši, bet viņa balsī bij dzirdama nelokāma apņemšanās.
Trīsas pārskrēja Āķa augumam, taču viņa pārliecība par sava kunga nepiekāpību tomēr palika nesatricināma.
Bet kā noturēt misteru Fogu viņa kupejā un izsargāt no satikšanās ar pulkvedi? Likās, ka tas nebūs grūti, jo šis džentlmenis jau pēc dabas nemīlēja daudz kustēties un pavisam nebij ziņkārīgs. Katrā gadījumā policijas inspektors laikam bij atradis vajadzīgo līdzekli, jo pēc kāda brīža viņš teica Fileasam Fogam:
— Tāds brauciens pa dzelzceļu gan ir gauss un garlaicīgs.
— Jā gan, — Fogs atbildēja, — bet laiks tomēr paiet.
— L^z kuģa, — inspektors turpināja, •— jūs parasti spēlējāt vistu.
— Tā ir, — Fileass Fogs atbildēja, — bet še tas grūti iespējams. Man nav ne kāršu, ne partneru.
— O! Kārtis mēs varam nopirkt! Šajos amerikāņu vagonos dabūjams viss. Un, uz partneri zīmējoties, ja varbūt kundze …
— Saprotams, cienījamais kungs! — jaunā sieviete žirgti atsaucās. — Es protu spēlēt vistu. Tas arī pieder pie angliskās audzināšanas.
— Un es domāju, — Fikss atbildēja, — ka esmu īsti labs spēlmanis. Un tā kā mēs esam trīs, tad varam spēlēt ar ceturto iedomāto.
— Ja jums patīk, labprāt, — Fileass Fogs atbildēja, laimīgs, ka var atsākt savu iemīļoto spēli arī vagonā.
Āķis tūliņ steidzās uzmeklēt vagona kalpotāju. Pēc neliela brīža viņš atgriezās ar diviem kāršu komplektiem, spēles markām un apsegtu galdiņu. Viss bij kārtībā, spēle sākās. Misis Auda pietiekoši labi spēlēja vistu, tā ka pat stingrais Fileass Fogs viņu uzslavēja. Policijas inspektors izrādījās ļoti labs spēlētājs, un tātad bij Fogam cienīgs pretinieks.
— Tagad viņš mums ir rokā, — Āķis nodomāja. — Nu viņš vairs nepakustēsies no vietas.
Pulksten vienpadsmitos rītā vilciens bij aizsniedzis divu okeānu ūdens šķirtni, tā saucamo Pasbridžeru, septiņi tūkstoši pieci simti divdesmit četras angļu pēdas virs jūras līmeņa, pašu augstāko vietu Klinšainos kalnos, kur stiepās dzelzceļa līnija. Vēl pēc aptuveni divi simti jūdzēm ceļotāji iebrauca plašajā līdzenumā, kas plešas līdz pašam Atlantijas okeānam un ļoti noderīgs dzelzceļa būvei.
Pa kalnu nogāzi plūda daudzas upītes — Norplatas upes pietekas un to pieteku pietekas. Ziemeļu un austrumu pusē apvārsni noslēdza Klinšaino kalnu grēdas pusloks ar Laramas virsotni. Starp to un dzelzceļa līniju viss apgabals bij ļoti bagāts ūdeņiem. Labajā pusē ceļam tāpat stiepās masīvs kalnāju loks, kas aizsniedzās līdz pat Arkansas upei, vienai no Misuri galvenajām pietekām.
Ap pusvieniem ceļotāji uz īsu brīdi ieraudzīja Hale- kas fortu, kas pārvalda šo apgabalu. Pēc dažām stundām Klinšaino kalnu apvidam būs cauri, tad, cerams, nekāds traucējums vairs negadīsies ceļā. Sniegs vairs nesniga. Laiks bij atmeties sauss un auksts. Vilciena izbiedēti, lieli putni aizlaidās tālumā. Neviena plēsīga zvēra, lāča vai vilka nemanīja līdzenumā. Cik tālu acs sniedza, visapkārt pletās kails stepju līdzenums.
Turpat vagonā ieturējuši diezgan izmeklētu brokastu, ceļotāji atsāka atkal savu nebeidzamo spēli. Bet tad lokomotīve piepeši sāka gari svilpt, un vilciens apstājās.
Āķis izbāza galvu ārā pa logu, bet nevarēja saskatīt iemeslu, kapēe vilciens apstājies. Tuvumā nebij nevienas stacijas.'
Misis Auda un Fikss sāka jau baiļoties, ka misters Fogs neiedomājas izkāpt no vagona. Bet viņš tikai pateica savam sulainim:
—- Ejiet palūkot, kas tur notiek.
Āķis izsteidzās laukā. Kādi četrdesmit pasažieri jau bij izkāpuši no vagoniem, arī pulkvedis Stemps Proktors bij tur.
Vilciens'bij apstājies pie sarkanas signāluguns, kas noslēdza ceļu. Mašīnists un konduktors dedzīgi strīdējās ar dzelzceļa sargu, ko tuvējās Medicenbevas stacijas priekšnieks bij atsūtijis vilcienam pretī. Pasažieri bij pienākuši klāt un ari iejaucās strīdā, it sevišķi pulkvedis Proktors ar savu dārdošo balsi un kareiviskajiem žestiem.
Āķis bij piegājis pie pūļa un dzirdēja sargu sakām:
— Nē, nekādi nav iespējams braukt tālāk! Tilts pār upi ir iedragāts un neizturēs vilciena svaru.
Tas bij gaisa tilts, par ko viņš runāja, pārmests pāri strautam, apmēram jūdzi no tās vietas, kur vilciens apstājies. Pēc sarga vārdiem dažas tilta ķēcles pārtrūkušas un tāpēc ārkārtīgi riskanti braukt pa to. Sargs nemaz nepārspīlēja, teikdams, ka braukt pa tiltu nav iespējams. Amerikāņi vispār ir ārkārtīgi bezrūpīgi, bet, ja viņi reiz brīdina, tad vajag būt neprātim, kas viņus neievēro.
Āķis klausījās sakostiem zobiem, nekustīgs kā statuja, nedrīkstēdams iet atpakaļ vagonā un pavēstīt dzirdēto savam kungam.
— Ko jūs gan domājat! — kliedza pulkvedis Proktors. — Mums laikam būs jāpaliek še, kamēr sniegs mūs ieputinās kupenā?
— Pulkveža kungs, — konduktors atbildēja, - ir telegrafēts uz Omahas staciju, lai atsūta pretim citu vilcienu, bet pirms sešām stundām tas nevar būt klāt.
— Sešas stundas! — Āķis iesaucās.
— Bez šaubām, — konduktors atbildēja. — Bet tik daudz laika mums arī vajadzīgs, kamēr kājām nokļūsim no šejienes līdz stacijai.
— Kājām! — visi pasažieri iekliedzās kori,
— Cik tālu stacija ir no šejienes? — kāds no viņiem ievaicājās konduktoram.
— Vienu jūdzi, bet viņpus upes.
— Bet vai upei nevar pārbraukt pāri ar laivu? — pulkvedis jautāja.
— Tas nav iespējams. Upe ir pārplūdusi, un, lai atrastu sēkli, mums būs jānoiet kādas desmit jūdzes uz ziemeļiem.
Pulkvedis lādējās, vērsdamies gan pret konduktoru, gan pret pūli, un Āķis pārskaities tikko nesāka piebalsot viņam. Te nu bij tāds kavēklis, pret kuru pat viņa kunga banknošu soma nekā neiespēja.
Pasažieru izmisums bij jo lielāks tāpēc, ka viņiem ne tikai jākavē brauciens, bet vēl jānoiet piecpadsmit jūdzes pa sniega klāto klajumu. Kņada, saucieni un lamāšanās, bez šaubām, pievilktu arī Fileasa Foga uzmanību, ja šis džentlmenis nebūtu pilnīgi iegrimis savā spēlē. _
Tomēr Āķis atzina par nepieciešamu viņu brīdināt un, nodūris galvu, devās atpakaļ uz vagonu, kad vilciena mašīnists Forsters, īsts jeņķis, iesaucās skaļā balsī:
— Kungi, ir tomēr vēl viena iespēja tikt upei pāri!
— Pa tiltu? — pasažieri apvaicājās.
— Pa tiltu.
— Ar šo pašu musu vilcienu? — pulkvedis prasīja.
— Ar šo pašu.
Āķis bij apstājies un uztvēra katru mašīnista vārdu.
— Bet tilts taču var iebrukt! — iesaucās konduktors.
— Nieki, — Forsters atbildēja. — Es esmu pārliecināts, ka, ar maksimālo ātrumu braukdami, mēs tomēr tiekam pāri.
— Velns lai parauj! — Āķis nodomāja.
Bet daļa pasažieru tūliņ piekrita šim projektam. It sevišķi Forsteram tas bij pa prātam. Viņa sakarsētām smadzenēm tas likās pilnīgi realizējams. Viņš atcerējās, ka daži inženieri pat gudrojuši laist vilcienus drausmīgā ātrumā tāpat ftluži bez tilta pāri upei. Un tā galu galā visi šajā jautājumā ieinteresētie nostājās mašīnista pusē.
— Mums ir piecdesmit pret piecdesmit par to, ka tiksim pāri, — viens teica.
— Sešdesmit, — otrs piebilda.
— Astoņdesmit! … Deviņdesmit, pat simts!
Āķis apstulba, kaut gan pats būtu ar mieru uz visu, lai tikai tiktu upei pari, tomēr tāds brauciena veids viņam likās mazliet amerikānisks. Bet bij taču vēl viens veids, kā tikt pāri, tikai te neviens to neiedomāja . . .
— Cienījamais kungs, — viņš griezās pie kāda pasažiera, — mašīnista priekšlikums liekas mazliet riskants, bet …
— Astoņdesmit! — tas strupi atteica un pagrieza viņam muguru.
— To es zinu gluži labi, — Āķis pievērsās kādam citam, — bet ja drusku padomā .. .
— Nav nekāda domāšana! — amerikānis paraustīja plecus, — ja kāds vēl šaubās par to, ko mašinists atrod par iespējamu.
— Tā jau nu ir, — Āķis prātoja tālāk, — bet tomēr mazliet riskanti…
— Kā! Riskanti! — Proktors iekliedzās palēkdamies. — Ar vislielāko ātrumu, jums saka! Vai jūs saprotat? Ar maksimālo ātrumu!
— Es zinu … es saprotu … — Āķis stostījās, kuram neviens nejāva nobeigt teikumu. — Bet mazāk riskanti un dabiskāk būtu, ja …
— Ko? kur? kā? Ko tas tur muld par dabiskumu? — atskanēja no visām pusēm.
Nabaga zēns nezināja, kā tiem pateikt.
— Vai jums bail? — pulkvedis Proktors jautāja.
— Man, bail? — Āķis iesaucās. — Nu, labi! Es parādīšu šiem cilvēkiem, ka francūzis var būt tikpat amerikānisks kā viņi paši …
— Iekāpt! Iekāpt! — konduktors kliedza.
— Jā gan, iekāpt! — Āķis noņurdēja. — Iekāpt un laist vaļā! Bet nekaitēja taču padomat par to, ka daudz vienkāršāk bij pārlaist pasažierus kājām pār tiltu un tad ar vilcienu braukt iepakaļ.
Bet neviens viņa prātojumus neklausījās, neviens negribēja iegaumēt tik vienkāršu patiesību.
Pasažieri atkal bij novietojušies vagonos. Āķis nosēdās savā vietā, ne vārda nepastāstījis par notikušo. Spēlētāji bij pilnīgi aizņemti savā darbā.
Lokomotīvē spēcīgi nosvilpās. Mašīnists pabrauca vilcienu kādu jūdzi atpakaļ — kā lēcējs, kam vispirms jā ieskrienas.
Bet tad, pēc otrā svilpiena, vilciens sāka doties uz priekšu, arvien straujāk, kamēr sasniedza drausmīgu ātrumu. Lokomotīve it kā stenēja nepārtrauktā laidā, virzuļi apgriezās divdesmit reižu sekundē, ap riteņu ass galiem kūpēja dūmi. Nojaušams bij, ka, ar simts jūdžu ātrumu stundā skriedams, vilciens nemaz vairs nespier žas uz sliedēm — ātrums iznīcināja viņa svaru.
Un pāri viņš bij! Gluži kā zibens uzliesmojums. Tilta nemaz nemanīja. Vilciens itin kā pārlēca no viena krasta uz otru. Mašīnists paspēja apturēt lokomotīvi tikai piecas jūdzes viņpus stacijas.
Bet, tikko vilciens bij pāri upei, tilts brīkšķēdams nogāzās straujajā Medicenbevas upē.