Aizbraukdama «Ķīna» likās paņēmusi līdzi pēdējo Fileasa Foga cerību.
Patiešām, viņa nolūkiem nederēja neviens no pārējo tvaikoņu sabiedrību kuģiem, kas uztur satiksmi starp Ameriku un Eiropu: ne franču «Transatlantiskie», ne «White-Star-Line», ne sabiedrības «Imman», ne arī Hamburgas līnijas kuģi nevarēja pakalpot šiem džentlmeņiem.
Franču" «Transatlantiskās sabiedrības» tvaikonis «Pereira», kas krāšņuma un ērtības ziņā pārspēj visus pārējos, nobrauca tikai vēl aizparīt, četrpadsmitajā decembrī. Turklāt viņš, tāpat kā Hamburgas līnijas kuģi, nebrauca tieši uz Liverpūli vai Londonu, bet uz Havru, un brauciens no Havras uz Sauthemptonu tā aizkavētu Fileasu Fogu, ka visas pūles būtu veltīgas.
Bet kas attiecas uz sabiedrības «Irnman» kuģiem, no kuriem «Parīzes pilsēta» aizbrauks nakatnajā dienā, tad par to nebij ko domāt, šie kuģi galvenokārt paredzēti emigrantu pārvadāšanai, viņi drīzāk brauca ar burām nekā ar tvaiku, un viņu ātrums ir niecīgs. Pārbraucie- nam no Ņujorkas uz Angliju viņiem vajadzīgs vairāk laika, nekā bij palicis Fileasam Fogam.
Visu to mūsu džentlmenis uzzināja no sava ceļveža «Bradshaw», kurā bij sīki norādītas visas okeānu kuģu līnijas.
Aķis bij galīgi satriekts. Kuģis nokavēts viņa vainas dēļ, savu kungu pavadīdams, viņš pastāvīgi bij licis tām' šķēršjus ceļā. Viņš lādējās nejauki, atcerēdamies visus starpgadījumus ceļojumā, saskaitīdams visas 'tās nau: das summas, kas izdotas vienīgi viņa labā, un beigās apsvērdams, ka tas viss kopā ar pazaudētām derībām galigi izpostīs misteru Fogu.
Tomēr misters Fogs viņam nekā nepārmeta. Tikai pamezdams tvaikoņa piestātni, viņš teica:
— Rītu redzēsim, kas darāms. Nāciet!
Misters Fogs, misis Auda, Fikss un Āķis tūlīt ar plostu pārcēlās pāri Hudzonai un fiakrā nobrauca uz Sv. Nikolaja viesnīcu Brodveias ielā. Tur viņiem ierādītās istabās pagāja nakts, īsa Filesam Fogam, kas gulēja cieši, bet diezgan gara misis Audai un viņas biedriem, kuri aiz uztraukuma nevarēja aizmigt.
Rit bij divpadsmitais decembris. No šīs dienas pulksten septiņiem rītā līdz astoņiem četrdesmit piecām minūtēm vakarā divdesmit pirmajā decembrī vēl palika deviņas dienas trīspadsmit stundas un četrdesmit piecas minūtes. Ja Fileass Fogs vakar būtu izbraucis ar «Ķīnu», vienu no labākajiem Kunarda linijas braucējiem, viņš nokļūtu Liverpūlē un pēc tam Londonā noteiktā laikā.
Misters Fogs atstāja viesnīcu viens pats, piekodinājis sulainim pateikt misis Audai, lai tā ir gatava katru acumirkli doties ceā.
Misters Fogs atgriezās Fludzonas krastmalā un tur starp noenkurotiem kuģiem izlūkoja tos, kas taisījās ceļā. Vairākiem no tiem jau mastā plivinājās brauciena karogs, tie dosies ceļā tūliņ, ar šārīta paisumu, jo no šīs brīnišķās un plašās Ņujorkas ostas katru dienu simtiem kuģu devās ceļā uz visam pasaules malām. Bet lielākā daja bij buru kuģi un Fileasa Foga nolūkiem nelietojami.
Likās jau, ka pašā pēdējā mēģinājumā viņam jāpazaudē, kad dažus mezglus attālu no krasta ieraudzīja slaidu tirdzniecības tvaikoni, no kura skursteņa kūpēja kupli dūmu mutuļi par zīmi, ka kuģis patlaban taisās doties ; ceļā.
Fileass Fogs pasauca laivu, un pēc pāra airu vilcieniem viņš jau bij pie kuģa «Henrieta», ar dzelzs rumpi un koka augšdaļām.
«Flenrietas» kapteinis bij uz kuģa. Fileass Fogs uzkāpa uz klāja un lika pasaukt kapteini, kas tūliņ ieradās.
Tas bij gadus piecdesmit vecs, no tā sauktajiem jūras vilkiem, likās sabozies un visai nelaipns. Drūmās vara sarkanās acis, rūsganie mati, resnais kakls neliecināja, ka viņš būtu sabiedrības cilvēks.
— Jūs esat kapteinis? — misters Fogs jautāja.
— Tas es esmu.
— Es esmu Fileass Fogs no Londonas.
— Un es — Endrju Spiclijs no Kardifas.
— Jūs taisāties ceļā?
— Pēc vienas stundas.
— Un braucat…?
— Uz Bordo.
— Un jūsu krava?
— Bez kravas. Es braucu ar balastu.
— Vai pasažieri jums ari ir?
— Nekad man viņu riav. Tā ir krava, kas aizņem daudz vietas un ir loti skala.
— Vai jūsu kuģis brauc ātri?
— Vienpadsmit līdz divpadsmit mezglu, «Henrietu» pazīst visi.
— Vai jūs mani un vēl trīs pasažierus nevēlaties novest uz Liverpūli?
— Uz Liverpūli? Kāpēc ne uz Ķīnu?
— Es teicu uz Liverpūli.
— Nē!
— Nē?
— Ne. Man jābrauc uz Bordo, un es braukšu uz Bordo.
— Bet par labu samaksu?
— Ne par kādu maksu.
Kapteinis to noteica tādā tonī, kam pretī runāt nebij iespējams.
— Bet «Henrietas» īpašnieks… — ieminējās Fileass Fogs.
— īpašnieks esmu es pats, — kapteinis atbildēja. — Kuģis pieder man.
— Es vinu noīrēšu no jums.
— Nē.
— Nopirkšu.
— Nē.
Fileass Fogs ne acu nepamirkšķināja. Tomēr stāvoklis nu bij grūts. Te bij pavisam kas cits nekā Honkongā, un «Henrietas» kapteinis citāds nekā «Tanka- deras» vadītājs. Līdz šim mūsu džentlmenim nauda allaž bij palīdzējusi izkļūt no klizmas. Šoreiz tā izrādījās nederīga.
Tomēr pāri okeānam bij jātiek kuģī, lai nebūtu jābrauc balonā, kas bij bīstami un galu galā pilnīgi neiespējami.
Taču likās, ka Fileasam Fogam vēl kaut kas padomā, jo viņš teica kapteinim:
— Nu, bet tādā gadījumā varbūt aizvedīsiet mani uz Bordo?
— Nē, pat ja jūs man piesolītu divi simti dolāru.
— Es jums solu divi tūkstoši.
— Par katru?
— Par katru.
— Un jūs esat četri?
— Četri.
Kapteinis Spidijs pakasīja pieri tā, it kā gribētu noberzt ādu. Negrozot ceļu, nopelnīt astoņi tūkstoši dolāru, to dēļ bij vērts mēģināt apspiest savu nepatiku pret pasažieru kravu. Pasažieris par divi tūkstoši dolāriem galu galā arī nebij vairs pasažieris, bet diezgan vērtīga prece.
— Es nobraucu pulksten deviņos, — kapteinis Spidijs strupi noteica, — un ja jūs ar tiem citiem esat klāt…
— Deviņos mēs būsim klāt, — misters Fogs atbildēja tikpat strupi.
Patlaban bij pusdeviņi. Tikpat mierīgi kā arvien mūsu džentlmenis aizbrauca no «Henrietas», atgriezās Sv. Nikolaja viesnīcā, pasauca misis Audu un Āķi un arī nešķiramo Fiksu augstsirdīgi uzaicināja līdzi, un to viņš darīja tikpat mierīgi, kā mēdza rīkoties visos gadījumos.
Kad «Henrieta» raisījās no krasta, visi četri jau bij uz klāja._
Kad Āķis dabūja zināt, cik maksā šis pēdējais brauciens, no viņa tādās reizēs parastās izsaucienu gammas paspruka tas viszemākais «ai-ai!»,
Policijas inspektors Fikss ar skumjām nodomāja, ka Anglijas bankai atiiks diezgan maz no nozagtās summas. Patiešām, ja arī pieņem, ka sers Fogs vēl pāri sauju neiemetīs jūrā, taču jau tagad vairāk nekā septiņi tūkstoši mārciņu sterliņu trūka viņa banknošu somāl