Stundu vēlāk tvaikonis «Henrieta» pabrauca garām peldošai bojai Hudzonas ietekā un izkļuva atklātā jūrā. Dienu brauca gar Longailendu un Fairailendu, bet tad ātrā gaitā sāka doties pret rietumiem.
Rītā, trīspadsmitā decembrī, ap pusdienu kāds cilvēks pakāpās uz kapteiņa komandas tilta un sāka lūkoties tālē. Varētu domāt, ka tas ir kapteinis Spidijs. Tomēr ne — tas bij Fileass Fogs.
Kapteinis Spidijs vienkārši bij ieslēgts paša kajītē un tur rēca no dusmām. Starp citu, viņa dusmas bij arī saprotamas.
Tas notika gaužām vienkārši. Fileass Fogs vēlējās braukt uz Liverpūli, bet kapteinis negribēja viņu turp vest. Tad tajās trīsdesmit stundās, kopš atradās uz kuģa, Fileass Fogs atkal bij ķēries pie saviem banknošu saiņiem, un drīz vien kuģa ļaudis, kurinātāji un matroži, kas nodarbojās arī ar kontrbandu un lāgā nesatika ar kapteini, bij viņa pusē. Lūk, kāpēc kapteinis Spidijs rēca savā kajītē ieslēgts, bet kuģi komandēja Fileass Fogs un vadija to tieši uz Liverpūli. Tagad, redzot Fileasu Fogu rīkojamies, katram tika saprotams, ka viņš ir jūrnieks.
Kā šī dēka beigsies, lasītājs uzzinās mazliet vēlāk.
Misis Auda bij uztraukta, bet neteica nekā. Fikss no sākuma bij gluži apstulbis. Turpretim Āķim visa tā lieta likās vien <a«j rši lieliska.
— VienparLmi' līdz divpadsmit mezglu, — kapteinis Spidijs bij teicis, un patiešām «Henrieta» brauca ar tādu caurmēra ātrumu.
Ja tikai negadījies vēl kāds «ja»! Ja jūra nepaliktu pārāk viļņota, ja vējš negrozītos austrumos, ja kuģis nedabūtu kādu bojājumu, «Henrieta» deviņās dienās, no divpadsmit līdz divdesmit pirmajam decembrim, paspētu nobraukt trīs tūkstoš jūdzes starp Ņujorku un Liverpūli. Protams, notikums ar kapteini, turklāt vēl bankas naudas zādzība džentlmenim varēja maksāt dārgāk, nekā viņš to vēlētos.
Pirmajās dienās cejojums ritēja vislabākajos apstākļos. Jūrā nebij nekādu lielu viļņu, vējš pūta no ziemeļaustrumiem, arī buras bij uzvilktas, un «Henrieta» skrēja kā īsts transatlantijas braucējs.
Āķis bij bezgala līksms. Viņu ārkārtīgi sajūsmināja mistera Foga beidzamais triks, par kura sekām viņš nemaz nedomāja. Kuģa ļaudis nekad nebij redzējuši jautrāku un izveicīgāku puisi.
Viņš tiem teica laipnākos glaimus, pacienāja ar izmeklētiem dzērieniem. Pēc viņa domām matroži izturējās kā džentlmeņi, bet kurinātāji varonīgi rūpējās par uguni. Viņa jautrais garastāvoklis un valodīgums ietekmēja visus. Viņš bij aizmirsis pagātni, nepatikšanas un briesmas. Viņš domāja tikai par tuvo mērķi un kvēloja aiz nepacietības, gluži kā «Henrietas» katlu sasildīts. Bieži krietnais puisis pastaigājās gar Fiksu, izteiksmīgi viņā noraudzīdamies, bet neko neteikdams, jo starp abiem draugiem vairs nebij nekādas tuvības.
Starp citu, Fikss vairs nesaprata it nekā. «Henrietas» sagrābšana, kuģa ļaužu uzpirkšana, Fogs kā pirmās šķiras jūrnieks — tas viss viņu pilnīgi apstulbināja. Viņš vairs nesaprata, ko domāt! Bet galu galā džentlmenis, kas iesāka ar piecdesmit pieci tūkstoši mārciņu sterliņu zādzību, varēja nonākt arī līdz vesela kuģa nozagšanai. IJn tā Fikss dabiski secināja, ka Foga vadītā «Henrieta» nepavisam nebrauc uz Liverpūli, bet gan uz kādu nepieejamu pasaules malu, kur zaglis vienkārši pārvērtīsies.par pirātu un būs drošībā! Tāda hipotēzē likās visai ticama, un Fikss sāka nopietni nožēlot, ka vispār iemaisījies šajā tumšajā lietā.
Kapteinis Spidijs tāpat vien rēca savā kajītē, un Āķis, kuram bij uzdots piegādāt tam pārtiku, ar visu savu lielo stiprumu darīja to sevišķi uzmanīgi. Lūkojoties misterā Fogā, nebij ne mazāko šaubu, ka viņš ir vecs kapteinis.
Trīspadsmitajā pabrauca garām Ņūfaundlendas sēkļiem. Tas ir visbistarnakais apvidus, it sevišķi ziemas laikā, kad te biežas miglas un spēcīgi vēji. Jau no vakarvakara barometrs spēji nokritās, vēstīdams drīzu laika maiņu. Tiešām, naktī temperatūra pēkšņi krita, un vējš pasitās uz dienvidaustrumiem.
Tas nu bij pirmais traucējums. Lai nebūtu jānovirzās no taisnā ceļa, misters Fogs pavēlēja satīt buras un pastiprināt tvaiku. Tomēr augsti viļņu vāli vēlas pret kuģi, valstīja to un traucēja viņa gaitu. Vēja brazma pamazam izvērtās viesulī un bij paredzams, ka «Henrieta» drīzā laikā nejaudās vairs cīnīties ar viļņiem. Bet bēgšana no vētras draudēja ar visādām nezināmām briesmām.
Āķa seja samācās līdzi laikam, divas dienas lāga zēns nodzīvoja briesmīgās rūpēs. Bet Fileass Fogs izrādījās par norūdītu jūrnieku, viņš prata izvadīt kuģi, pat nesamazinādams tvaiku. Nespēdama pacelties viļņa virsotnē, «Henrieta» izlauzās tam cauri, ūdens šļācās pāri klājam, bet tomēr viņa izkļuva. Dažreiz milzu vilnis iz- slēja viņas pakaļgalu augšā, tā ka skrūve griezās gaisā, bet viņa tomēr gaja uz priekšu.
Taču vējš nepieņēmās tik spēcīgs, kā bij jābaidās. Tas nebij no tiem orkāniern, kas skrien ar deviņdesmit jūdžu ātrumu stundā. Tas bij svaigs vējš, bet par nelaimi negrozāmi pūta no dienvidaustrumiem, ta ka buras lietot nebij iespējams. Un tomēr tās tagad būtu tik noderīgas tvaika spēka pastiprinājumam!
Sešpadsmitais decembris bij septiņdesmit piektā diena pēc izbraukšanas no Londonas. Galu galā «Henrieta» vēl nebij pārāk daudz nokavējusies. Apmēram pusceļš bij nobraukts un Jaunākie apvidi aiz muguras. Vasarā brauciens būtu viegli izdevies; turpretī ziemā te bij pats sliktakais gadalaiks. Āķis neteica ne vārda. Galu galā viņam vēl bij maza cerība, ja ari vējš kavēja, taču tvaiks darīja savu.
Tajā dienā mašīnists bij uzkāpis uz komandtilta pie Fileasa Foga un dzīvi sarunajās ar to.
Nezin kāpēc, laikam aiz ļaunas nojautas Āķis juta vieglu nemieru. Vienu ausi viņš atdotu, iai tikai ar otru dabūtu dzii dēt, par ko tie runāja. Tomēr viņš paguva uztvert dažus Fileasa Foga vārdus.
— Vai jūs esat pārliecināts par to, ko runājat?
— Pilnīgi, kapteiņa kungs, — mašīnists atbildēja.
— Neaizmirstiet, ka no paša brauciena sākuma mēs kurinām visas krāsnis. Ogu mums pietiktu lēnam braucienam no Ņujorkas līdz Bordo, bet viņu nepietiks šādam ātrumam līdz Liverpūlei.
— Es par to padomāšu, — misters Fogs atbildēja.
Nu āķis bij sapratis. Viņu pārņēma nāvīgas izbailes.
Kuģim pietrūks ogļu!
«Bet ja mans kungs tiks galā arī ar to, tad viņš ir apbrīnojams cilvēks,» Āķis domāja.
Un, saticis Fiksu, nenocietās un pastāstīja tam, kas par lietu.
— Tātad jūs esat pārliecināts, ka mēs tomēr braucam uz Liverpūli? — policijas aģents nošņāca caur zobiem.
— Pie joda! Protams!
— Vientiesis jūs esat! — inspektors noteica un, plecus paraustīdams, aizgāja.
Āķis gribēja tūliņ atmaksāt par šādu raksturojumu, labi saprazdams tā iemeslu. Taču arī atzina, ka Fikss, pa karstām pēdām tik neveiksmīgi sekodams viņa kungam ceļojumā ap zemeslodi, laikam jutās savā pašmīlā stipri pazemots.
Ko tagad iesāks Fileass Fogs? To uzminēt bij grūti. Tomēr laikam taču viņš bij izdomājis, ko iesākt, jo tajā pašā vakarā lika pasaukt mašīnistu un teica:
— Kuriniet, cik iespējams, kamēr vien vēl ir ogles.
Acumirkli vēlāk «Henrietas» skurstenis sāka izmest
veselus dūmu vālus.
Tātad kuģis devas tālāk ar pilnu tvaiku. Bet pēc divām dienām, kā jau mašīnists bij brīdinājis, astoņpadsmitajā decembrī viņš paziņoja, ka ogļu vairs nepietiks visai šai dienai.
— Kuriniet joprojām tāpat, misters Fogs atbildēja.
— Un vēl pastipriniet tvaika spiedienu!
Tajā dienā ap pusdienu, aprēķinājis vietas platumu un kuģa virzienu, Fileass Fogs pavēlēja Āķim atvest kapteini Spīdiju. Tas bij tikpat, it kā viņš būtu licis atraisīt tīģeri no ķēdes, un, nokāpdams pa trepēm, lāga zēns murmināja:
— Tas nu gan būs negants!
Tiešām, pēc pāra acumirkļiem, kliedzieniem un lāstiem atskanot, augšup uz klāju vēlās kāda bumba. Un šī bumba bij kapteinis Spidijs. Nebij ko šaubīties, ka tūliņ viņa plīsīs pušu.
— Kur mēs esam? — tie bij pirmie vārdi, ko Spidijs līdz ar dusmu šņākoņu izdabūja pār lūpām. Bij jābaidās, ka krietno viru ķers trieka.
— Kur mēs esam? — viņš atkārtoja, krampjaini sarauktu seju.
— Septiņi simti septiņdesmit jūdžu attālu no Liverpūles, — misters Fogs atbildēja nesatricināmi mierīgi.
— Pirāts! — ieb|āvās Endrju Spidijs.
— Es liku jūs atsaukt, kapteiņa kungs …
— Jūras laupītājs!
— … kapteiņa kungs, — Fileass Fogs turpināja, — lai lūgtu jūs pārdot man savu kuģi.
— Nē! Par visu elles naudu, nē!
— Tas tādēļ, ka man viņš jāsadedzina.
— Mans kuģis jāsadedzina!
— Jā gan, vismaz viņa augšējā koka daļa, jo mums trūkst ogļu.
— Sadedzināt manu kuģi! — kapteinis Spidijs .bez spēka ievaidējās. — Kuģi, kas man maksā piecdesmit tūkstoš dolāru!
— Te jums būs sešdesmit tūkstoši, — Fileass Fogs teica, pasniegdams saini banknošu.
Tas atstāja lielu iespaidu uz Endrju Spidiju. Viņš nebūtu amerikānis, ja sešdesmit tūkstoši dolāru viņu neaizkustinātu. Vienā acumirkli kapteinis aizmirsa savas dusmas, savu apcietinājumu, savu naidu pret šo pasažieri. Viņa kuģis bij divdesmit gadu vecs. Te tagad taču nodarāms lielic ks veikals! .. . Bumba vairs nēsipēja eksplodēt. Fileass Fogs bij apdzēsis viņas degli.
— Uti dzelzs korpuss paliek man? — kapteinis vaicāja pavisam ramā balsī.
— Dzelzs korpuss ar visām mašīnām. Tātad ar mieru?
— Ar mieru.
Un Endrju Spidijs, pagrābis banknošu saini, pārskaitīja un noglabāja to savā kabatā.
Kamēr tas viss norisinājās, Āķis bij kļuvis balts kā kaļķis. Bet Fikss gandrīz dabūja trieku. Tepat divdesmit tūkstoši mārciņu jau pagalam, un pie tam šis Fogs atdeva vēl atpakaļ dzelzs korpusu ar visām mašīnām, gandrīz vai visu kuģa vērtību! Nu jā, bankā viņš taču nozadzis veselas piecdesmit pieci tūkstoš mārciņas!
Kad Endrju Spidijs bij novietojis naudu, Fileass Fogs viņam teica:
— Nebrīnieties par visu. Jums jāzina, ka es pazaudēju divdesmit tūkstoš mārciņu sterliņu, ja divdesmit pirmajā decembrī pulksten astoņos četrdesmit piecās minūtēs vakarā nenokļūstu Londonā. Es nokavēju kuģi Ņujorkā, un tā kā jūs atteicāties vest mani uz Liverpūli .
— Un esmu prātīgi darījis, velns lai parauj! — iesaucās Endrju Spidijs. — Par to es tagad nopelnu mazākais četrdesmit tūkstoš dolāru.
Tad viņš piebilda svinīgāk:
— Vai zināt ko, kaptein …
— Fog.
— .. .kaptein Fog. Ari jūs pa pusei esat amerikanis.
Un, pateicis savam pasažierim to, kas pēc viņa domām bij kompliments, viņš taisījās iet projām. Fileass Fogs to vēl aizturēja.
— Un tagad kuģis pieder man?
— Saprotama lieta. Viss, kas viņā no koka.
— Labi. Noplēsiet visu iekšējo iekārtojumu un ar Šo malku kuriniet krāsnis!
Viegli iedomāties, ka ar sausu malku tvaiku varēja uzdzīt tikpat augstu kā ar oglēm. Tajā dienā kubriks, rufi, kabīnes un viss apakšējais klājs tika sadedzināts.
Nākamajā dienā, deviņpadsmitajā decembrī, sāka dedzināt virsējo ierīci. Mastus nozāģēja un sacirta gabalos. Kuģa ļaudis strādāja neticami čakli. Āķis zāģēja, cirta, skaldīja, vārdu sakot, strādāja viens par desmitiem. Tas bij īsts postīšanas trakums.
Citu rīt, divdesmitajā decembrī, sadedzināja mastu paliekas un lielāko daļu no augšējā klāja. «Henrieta», tā apstrādāta, kļuva līdzīga peldošam pontonam.
Bet tajā dienā no kuģa varēja saredzēt Īrijas krastus ar Fasteretas bāku.
Tomēr ap pulksten desmitiem vakarā kuģis bij vēl tikai iepretim Kvinstaunai, Fileasam atlika vairs divdesmit četras stundas laika, lai nokļūtu Londonā. Bet «Henrieta», pat ar pilnu tvaiku braukdama, tikko varēja aizsniegt Liverpūli. Un drosmīgajam džentlmenim saka pietrūkt kurināmā.
— Foga kungs, — ierunājās kapteinis Spidijs, nopietni ieinteresējies par viņa pasākumu, — man patiešām jūs žēl. Viss ir pret jums! Mēs esam vēl tikai pret Kvinstaunu.
— A! — misters Fogs iesaucās. — Vai tā ir Kvin- stauna, kuras uguņus mēs patlaban redzam?
— Jā.
— Vai mums iespejams iebraukt ostā?
— Tikai pēc trim stundām, augstākā uzplūdu laikā.
— Tad nogaidīsim, — Fileass Fogs mierīgi atteica. No viņa sejas nebij redzams, ka viņš vēlreiz taisās cīņā ar nopietnu kavēkli.
Kvinstauna ir osta Īrijas krastā, kur transatlantiskie tvaikoņi, no Savienotām Valstīm braukdami, parasti piestāj, lai nodotu maisus ar vēstulēm. Tad tās nosūta uz Dublinu ar vienmēr gatavībā stāvošu eksprešvilcienu. No Dublinas tās ar ātrbraucēju tvaikoni pārved uz Liverpūli, un tā vēstules nokļūst galā par divdesmit stundām ātrāk nekā visžiglākie jūrasbraucēji tvaikoņi.
Ko tādējādi iegūst Amerikas pasta sūtījumi, tās pašas divdesmit stundas bij nodomājis aizgūt arī Fileass Fogs. Ar «Henrietu» viņš tikai rītvakar nokļūtu Liverpūlē, turpretī šādā ceļā jau ap pusdienu, un tātad noteiktā vietā viņš varēja būt vēl pirms astoņiem un četrdesmit piecām minūtēm.
Ap pulksten vieniem pēc pusnakts «Henrieta» paisuma laikā iegriezās Kvinstaunas ostā, un Fileass Fogs, saņēmis kapteiņa Spidija spēcīgu rokas spiedienu, pameta to uz nopostītā kuģa, kas tomēr vēl bij vērts pusi no tā, kas par visu samaksāts.
Pasažieri tūliņ izcēlās malā. Fiksam šajā acumirklī
rokas dega arestēt Fogu. Tomēr viņš to nedarīja. Kāpēc? Kāda cīņa viņā gan patlaban norisinājās? Vai viņš sāka saprast, ka maldījies? Tomēr viņš neatstājās no mistera Foga. Kopā ar to, misis Audu un Āķi viņš pusdivos iekāpa vilcienā, gaismai austot, nokļuva Dublinā un tūliņ uzkāpa uz tvaikoņa, īsta dzelzs tarana, kas, viļņus šķeldams, devā*s uz priekšu.
Divdesmit pirmā decembrī pusdienas laikā Fileass Fogs beidzot izkāpa Liverpūles krastmalā. Lidz Londonai vēl atlika tikai sešas stundas.
Bet tajā acumirklī pie viņa pienāca Fikss, vienu roku uz pleca likdams un ar otru savu mandātu pastiepdams, vaicāja:
— Jūs laikam esat sers Fileass Fogs?
— Jā gan, cienījamais kungs.
— Karalienes vārdā es jūs apcietinu!