Laiks pastāstīt, kāda pārvērtība notika sabiedrībā Anglijā pēc tam, kad tika zināms, ka septiņpadsmitajā decembrī Edinburgā apcietināts īstais bankas zaglis Džems Strands.
Pirms trim dienām Fileass Fogs vēl bij noziedznieks, ko policija gūstīja cik spēdama, tagad visgodīgākais džentlmenis, kas ar matemātisku pareizību turpināja savu ceļojumu ap zemeslodi.
Kas tas bij par uztraukumu un traci avīzēs! Kā uz burvja mājienu sacēlās kājās atkal visi derētāji par un pret viņu, ar lielāko skubu slēdza jaunas derības. Fileasa Foga vārds atkal nerimstoši skanēja biržā.
Džentlmeņa pieci Reformatoru kluba kolēģi ar saprotamu nemieru pavadīja šīs trīs dienas. Fileass Fogs, ko viņi tikpat jau kā aizmirsuši, atkal parādījās viņu acīm. Kur gan viņš patlaban atradās? Septiņpadsmitajā decembrī, kad apcietināja Džemu Strandu, bij pagājušas septiņdesmit sešas dienas no Foga aizbraukšanas, bet nekādu ziņu par viņu nebij. Vai viņš kur dabūjis galu? Vai viņš atteicies no cīņas jeb vai turpināja to pēc pazīstamā plāna? Un vai sestdien, divdesmit pirmajā decembrī, astoņos un četrdesmit piecās minūtēs viņš kā kāds noteiktības dēmons patiešām parādīsies uz Reformatoru kluba sliekšņa?
Velti mēģināt aprakstīt, kādā uztraukumā angļu sabiedrība pavadīja šīs pēdējās trīs dienas. Telegramas tika sūtītas uz Ameriku, uz Āziju, lai ievāktu ziņas par Fileasu Fogu. Rītos un vakaros sūtīja uzmanīt namu Seviļielā. Nekā. Policijai pašai nekas nebij zināms par detektīvu Fiksu, kas tik nelaimīgā kārtā nokļuvis uz neīstām pēdām. Tomēr tas nekavēja derības uz arvien augstākām summām. Fileass Fogs kā rikšotājs zirgs taisīja pēdējo pagriezienu.
Sestdienas vakarā Pelmelas un pārējās tuvākās ielas bij ļaužu pilnas. Ap Reformatoru klubu drūzmējās milzīgs bars, tā ka visa kustība tur tika pārtraukta. Drūzmā strīdējās, ķīvējās, izsauca Fileasa Foga kursu kā dažkārt biržā parasto Anglijas vērtspapīru kursu. Policijai bij lielas pūles apvaldīt pūli, jo tuvāk nāca noteiktā stunda, jo lielāks pieauga uztraukums.
Tajā vakarā pieci Foga kolēģi'jau ap pulksten deviņiem no rīta bij sapulcējušies Reformatoru klubā. Abi baņķieri Džons Sulivans un Samuels Falentins, inženieris Endrju Stjuarts, Anglijas bankas direktors Gotjē Ralfs un aldaris Toms Flanagans — visi viņi satraukti gaidīja.
Kad pulkstenis radīja astoņus un divdesmit piecas minūtes, Endrju Stjuarts piecēlās un teica:
— Kungi, pēc divdesmit minūtēm mūsu un Fileasa Foga derības izšķirsies.
— Cikos pienāca pēdējais vilciens no Liverpūles? — Toms Flanagans jautāja.
— Septiņos un divdesmit trijās minūtēs, — Gotjē Ralfs atbildēja. — Nākošais pienāk tikai desmit minūtes pēc divpadsmitiem.
— Labi, kungi, — Endrju Stjuarts atteica. — Ja Fileass Fogs atbraucis ar šo vilcienu, viņš būtu jau klāt. Mēs varam uzskatīt, ka derības esam vinnējuši.
— Nepārsteigsimies, bet labāk nogaidīsim, — Samuels Falentins iebilda. — Mēs labi zinām viņa noteiktību visās lietās. Nekad viņš nav atnācis ne par agru, ne par vēlu, un es nemaz nejustos pārsteigts, ja ari šovakar viņš parādītos te pašā pēdējā acumirklī.
— Bet es, — iesaucās parasti nervozais Endrju Stjuarts, — es neticēšu pat tad, ja redzēšu viņu pats savām acīm.
— Patiešām, — Toms Flanagans iebilda. — Fileasa Foga pasākums ir neprātīgs. Lai arī viņš ārkārtīgi noteikts, neparedzētiem šķēršļiem viņš nevarēs izvairīties, un pietiek jau tikai divu triju dienu nokavējuma, lai viņš būtu pazaudējis.
— Ievērojiet, — Džons Sulivans teica, — ka mēs neesam saņēmuši no sava kolēģa nekādas ziņas, lai gan telegrāfs viņam visur bij pieejams.
— Viņš ir zaudējis, kungi! — Endrju Stjuarts iesaucās. — Simtreiz viņš ir zaudējis! Jūs zināt, ka vienīgais kuģis «Ķīna», ar kuru viņš būtu varējis atbraukt tieši no Ņujorkas uz Liverpūli, pienācis vakar, te ir laikraksts «Shipping Gazette» ar pasažieru sarakstu, bet Fileasa Foga vārda tajā nav. Ari visizdevīgākajos apstākļos mūsu kolēģis var būt vēl tikai Amerikā. Esmu pārliecināts, ka viņš nokavējies vismaz par divdesmit dienām un vecajam lordam Olbermeilam viņa pieci tūkstoši mārciņas arī būs jāpazaudē.
— Acīm redzami, — piekrita Gotjē Ralfs, — un rīt mums atliksies tikai iesniegt brāļiem Beringiem Fileasa Foga čeku.
Šajā acumirklī pulkstenis rādīja astoņus un četrdesmit minūtes.
— Vēl piecas minūtes, — čukstēja Endrju Stjuarts.
Pieci kolēģi skatījās cits citā. Viņu sirdis laikam gan
pukstēja strauji, jo šī spēle arī labiem spēlmaņiem bij augsta. Bet viņi to negribēja izrādīt un uz Samueļa Falentina priekšlikuma apsēdās pie kāršu galda.
Pulkstenis rādīja astoņus četrdesmit trīs minūtes.
Spēlētāji bij paņēmuši kārtis, bet viņu acis nenovērsās no pulksteņa rādītāja. Var droši teikt, lai cik pārliecināti viņi jutās, taču nekad vēl mūžā minūtes viņiem nebij izlikušās tik garas.
— Astoņi četrdesmit trīs minūtes, — Toms Flanagans teica, nokaudams Gotjē Ralfa izspēlēto kārti.
Tad atkal uz brīdi kluba plašajā salonā iestājās klusums. Bet ārā bij dzirdami uztrauktā pūļa spalgie kliedzieni. Pulksteņa vēzeklis ar matemātisku uoleiklibu tikšēja sekundi pēc sekundes. Kairs spēlētājs savas ausīs sajuta sešdesmitdaļminūtes sitienu.
— Astoņi un četrdesmit četras! — teica Džons Sulivans, un viņa balsī bij dzirdams nenoslēpjams uztraukums.
Vēl tikai viena minūte, un viņi būs vinnējuši. Endrju Stjuarts ar saviem kolēģiem vairs nespēlēja. Viņi bij nometuši kārtis uz galda. Viņi skaitīja sekundes.
Četrdesmitajā sekundē vel nebij. Piecdesmitajā vēl ne!
Piecdesmit piektajā ārā piepeši iedārdējās kā pēr- koņa rūkoņa — aplausi, urā saucieni un lāsti saplūda vienā nebeidzamā dārdoņā.
Spēlētāji bij uzlēkuši kājās.
Piecdesmit septītajā sekundē salona durvis piepeši atvērās, pulksteņa vēzeklis nepaspēja notikšēt sešdesmito, kad parādījās Fileass Fogs, bet līdzi viņam klubā ielauzās sajūsmā prātu zaudējis pūlis.
Misters Fogs vienkārši pateica mierīgā balsī:
— Kungi, še es esmu.