— Nu, manu zēn, saki taisnību, — teica, pareizak sakot, nokliedza inspektors, pieliekdamies Džonijam pie pašas auss. — Cik tev gadu?
— Četrpadsmit, — Džonijs atmeloja un atmeloja pilnā rīklē. Viņš atmeloja tik skaļi, ka viņam sākās sauss, krek- stošs klepus, kas izsvieda no zēna plaušām visu rīta cēlienu krājušos putekļus.
— Pēc izskata ne mazāk par sešpadsmit, — teica pārvaldnieks.
— Vai par sešdesmit! — atcirta inspektors.
— Viņš vienmēr ir bijis tāds.
— Kopš kura laika? — ātri jautāja inspektors.
— Jau gadiem ilgi. Un kā nekļūst, tā nekļūst vecāks.
— Jaunāks, es teiktu. Viņš, jādomā, ir strādājis te visus šos gadus?
— Ar pārtraukumiem, bet_tas bija pirms jaunā likuma stāšanās spēkā, — pasteidzās piebilst pārvaldnieks.
— Šī mašīna stāv dīkā? — inspektors jautāja, rādīdams uz neaizņemto vietu blakus Džonijam, kur neprātīgā ātrumā griezās pusnotītas spoles.
— Tā rādās. — Pārvaldnieks ar zīmi piesauca klāt meistaru un iekliedza viņam kaut ko ausī, norādīdams uz mašīnu. — Mašīna stāv dīkā, — viņš ziņoja inspektoram.
Viņi devās tālāk, bet Džonijs atgriezās savā vietā, priecādamies, ka slimība pagājusi secen. Bet vienkājainajam zēnam tā neveicās. Acīgais inspektors ieraudzīja viņu un izvilka no vagonetes. Zēnam drebēja lūpas un acīs bija tāds izmisums, it kā viņu būtu piemeklējis smags, nelabojams posts. Meistars bija pārsteigts, it kā redzētu šo zēnu pirmo reizi mūžā, bet pārvaldnieka seja pauda izbrīnu un nepatiku.
— Es viņu pazīstu, — ierunājās inspektors. — Viņam ir divpadsmit gadu. Šā gada laikā viņš pēc mana rīkojuma ir atlaists no trim fabrikām. Šī būs ceturtā.
Viņš pagriezās pret vienkājaino zēnu.
— Tu man apsolīji, devi goda vārdu, ka iesi skolā.
Zēns sāka gauži raudāt.
— Lūdzu, inspektora kungs, mums jau nomira divi mazie, un mēs esam šausmīgi nabadzīgi.
— Bet kāpēc tu tā klepo? —inspektors noprasīja, it kā apvainodams mazo kādā noziegumā.
Un vienkājainais zēns kā taisnodamies atbildēja:
— Tas nekas. Es pagājušajā nedēļā saaukstējos, inspektora kungs, tas ir viss.
Beidzās ar to, ka vienkājainais zēns izgāja no ceha kopā ar inspektoru, kuram noraizējies un apjucis sekoja pārvaldnieks. Pēc tam viss atkal iegriezās vecajās sliedēs. Beidzot garais rīts un vēl garākā diena bija galā un svilpe pavēstīja darba beigas. Bija jau tumšs, kad Džonijs izgāja pa fabrikas vārtiem. Saule pa to laiku bija uzrāpušies pa debesu zelta kāpnēm, applūdinājusi pasauli ar savu laipnīgo siltumu, nokāpusi lejā un pazudusi rietumos aiz lauzītās jumtu līnijas.
Vakariņas bija visas ģimenes maltīte — vienīgā reize dienā, kad Džonijs sadūrās ar jaunākajiem brāļiem un māsām. Tā patiešām bija sadursme, jo viņš bija ļoti vecs, toties viņi nožēlojami jauni. Viņu kaitināja brāļu un māsu pārmērīgā un apbrīnojamā jaunība. Viņš nesaprata to. Viņa paša bērnība bija pārāk tālu aiz muguras. Džonijs līdzinājās ātri sakaitināmam vecim, kuram uzdzen dusmas jauno nebēdnība, kas viņam liekas tīrās blēņas. Pikti noliecies pār šķīvi, zēns mierināja sevi ar domu, ka arī viņiem drīz būs jāiet darbā. Tas viņus apslīpēs, padarīs nosvērtus un cienīgus kā viņš pats. Tā nu tas bija, ka Džonijs, tāpat kā visi mirstīgie, mēroja visu ar savu olekti.
Pie vakariņu galda māte visvisādos veidos, bezgalīgi atkārtodamās, skaidroja, ka viņa cenšoties darīt visu pēc labākās sirdsapziņas, tā ka, trūcīgajai maltītei beidzoties, Džonijs atvieglots atbīdīja krēslu un piecēlās. Brīdi gudrojis, vai likties gultā vai iet ārā, viņš beidzot izgāja pa durvīm. Tālu zēns negāja. Viņš apsēdās uz lieveņa, ceļus pierāvis klāt, šauros plecus nolaidis, elkoņus atspiedis pret ceļiem, bet zodu atbalstījis plaukstās.
Viņš sēdēja un ne par ko nedomāja. Viņš atpūtās. Viņa apziņa snauda. Brāļi un māsas arī iznāca ārā un kopā ar citiem bērniem uzsāka trokšņainu rotaļu. Elektriskā laterna uz stūra apgaismoja mazos draiskuļus. Viņi zināja, ka Džonijs ir pūcīgs un ātri sadusmojams, taču piedzīvojumu kāre urdīt urdīja viņus paķircināt lielo brāli. Viņi sadevās rokās un, ar kājām sizdami takti, dziedāja muļķīgas un aizvainojošas rīmes. Sākumā Džonijs apveltīja viņus ar lamu vārdiem, kurus bija iemācījies no dažādiem meistariem. Redzēdams, ka tas nelīdz, un atcerējies, ka viņš taču ir cienījamākos gados, zēns apklusa un sēdēja kā mēms.
Barvedis bija viņa brālis Vilijs, kuram nesen kā bija palikuši desmit gadi, ģimenē otrais pēc viņa. Džonijs nejuta pret viņu sevišķu maigumu. Viņa dzīvi agri bija sabojājusi pastāvīgā piekāpšanās Vilijām un atteikšanās no kaut kā Vilija labā. Viņš uzskatīja, ka Vilijs ir viņam liels parādnieks un nepateicīgs radījums. Tais tālajos laikos, kad Džonijs pats varēja rotaļāties, krietnu daļu bērnības viņam bija laupījusi nepieciešamība rūpēties par Viliju. Toreiz Vilijs bija zīdainis, bet māte, tāpat kā tagad, strādāja fabrikā. Džonijam vajadzēja būt gan tēva, gan mātes vieta.
Likās, ka Džonija piekāpšanās un atteikšanās ir nākusi Vilijām par labu. Viņš bija braši noaudzis diezgan plecīgs zēns, augumā tikpat liels kā vecākais brālis un pat druknāks par viņu. Šķita, ka tas, kā pietrūkst viena brāļa miesai, ir pilnā mērā atdots otram. Garīgā ziņā bija tāpat. Pārliecīgā darbā Džonijs bija nomākts, gurdens, apātisks, turpretī jaunākais brālis nezināja, kur likt savu enerģiju.
Izsmējīgā dziesmiņa kļuva arvien skaļāka un skaļāka. Vilijs lēkaļādams pieliecās brālim tuvāk un parādīja mēli. Džonijs pašāva uz priekšu kreiso roku, sagrāba draišķi aiz kakla un ar kaulaino dūri iebelza viņam pa degunu. Dūre bija aizkustinoši kaulaina, bet par to, ka sitiens bijis sāpīgs, liecināja tam sekojošais izmisuma brēciens. Pārējie bērni izbailēs iespiedzās, bet Džonija māsa Dženija iespruka mājā.
Džonijs atgrūda Viliju, no visa spēka iespēra viņam pa lieliem, tad sagrāba brāli un ar seju bauzēja pret zemi. Viņš nelaida brāli vaļā, iekams nebija viņu krietni apvārtījis netīrumos. Tad kā nevarīgu pārmetumu un dusmu viesulis piesteidzās māte.
— Kāpēc viņš neliek mani mierā? — Džonijs jautāja, atbildot uz viņas pārmetumiem. — Vai tad neredz, ka esmu noguris?
— Es esmu tikpat liels kā tu, — Vilijs kliedza, locīdamies mātes rokās, asarām ritot pār netīro un asinīs nobrāzto seju. — Es jau esmu tikpat liels kā tu un izaugšu vēl lielāks. Tad es tev sadošu, gan redzēsi!
— Būtu labāk gājis strādāt, ja jau esi tik liels, — atcirta Džonijs. — Tur ir tā nelaime. Tev jāiet strādāt! Lai mamma iekārto tevi darbā!
— Viņš ir par mazu, — aizstāvēja māte. — Tāds knēvelis vien vēl ir.
— Es biju mazāks, kad sāku strādāt.
Džonijs jau vēra muti, lai iebilstu pret viņam nodarīto netaisnību, bet apdomājās. Viņš pagriezās un iegāja mājā, lai liktos gulēt. Viņa istabas durvis bija vajā, lai no virtuves nāktu siltums. Pustumsā ģērbdamies nost, Džonijs dzirdēja, ka māte sarunājas ar ienākušo kaimiņieni. Māte raudāja, un viņās vārdi jaucās ar nožēlojamiem šņukstiem.
— Es nesaprotu, kas notiek ar Džoniju, — viņš dzirdēja māti sūdzamies. — Tāds viņš nekad nav bijis. Viņš bija pacietīgs kā mazs eņģelītis. Viņš arī tagad ir labs puika,— māte steigšus piemetināja. — Darbā vienmēr ir bijis uzcītīgs, tikai par agru sāka strādāt. Bet tā nav mana vaina. Es taču gribu, lai būtu labāk.
Virtuvē atkal bija dzirdama čukstēšana, un Džonijs, vērdams ciet acis, nomurmināja:
— Kā tad, darbā vienmēr esmu bijis uzcītīgs.
Otrā rītā māte viņu rautin izrāva no miega skavām. Tad nāca trūcīgās brokastis, nogurdinošā iešana pa tumsu un bālais rīta svīdums pār māju jumtiem, kad viņš pagrieza tam muguru un iegāja pa fabrikas vārtiem. Vēl viena diena no daudzām dienām, un visas bija vienādas.
Un tomēr Džonija dzīvē bija arī dažādība — kad viņu pārcēla citā darbā vai arī kad viņš saslima. Sešu gadu vecumā viņš auklēja Viliju un citus mazākos bērnus. Septiņu gadu vecumā jau gāja uz fabriku tīt spoles. Astoņu gadu vecumā viņš dabūja darbu citā fabrikā. Jaunais darbs bija apbrīnojami vienkāršs. Viņam vajadzēja tikai sēdēt ar nūjiņu rokā un virzīt garām plūstošo auduma straumi. Šī straume plūda laukā no mašīnas rīkles, aizslīdēja pāri karstam veltnim un aizgāja kaut kur tālāk. Bet Džonijs visu laiku sēdēja vienā vietā, kur neredzēja dienas gaismu, toties virs galvas žilbinošu gaismu izstaroja gāzes deglis, un pats kļuva par mehānisma sastāvdaļu.
Par spīti mitrajam karstumam, Džonijs šajā darbā jutās laimīgs, jo viņš vēl bija jauns un atradās sapņu un ilūziju varā. Vērodams, kā garām nepārtraukti plūst kūpošais audums, viņš ļāvās brīnišķiem sapņiem. Taču darbs neprasīja ne kustības, ne prāta piepūli, un zēns sapņoja arvien mazāk un mazāk, bet viņa prāts tapa kūtrs un miegains. Tomēr viņš pelnīja divus dolārus nedēļā, un divi dolāri tieši bija robeža starp badu un hronisku pusbadu.
Bet, kļuvis deviņus gadus vecs, viņš zaudēja šo darbu. Vainīgas bija masalas. Izveseļojies viņš sameklēja darbu stikla fabrikā. Tur maksāja vairāk un darbs prasīja izmaņu. Tas bija gabaldarbs, un, jo nadzīgāks Džonijs bija, jo vairāk nopelnīja. Tas bija pamudinājums, un tā ietekmē viņš kļuva par lielisku strādnieku.
Darbs nebija sarežģīts — vajadzēja siet stikla aizbāžņus pie mazam pudelītēm. Pie jostas Džonijam karājās auklu saišķis. Pudeles viņš iespieda starp ceļgaliem, lai varētu rīkoties ar abām rokām. Tā sēžot ar uzkumpušu muguru, viņa šaurie pleci kļuva vēl šaurāki, bet krūšukur- vis bija saspiests desmit stundas dienā. Tas kaitēja plaušām, toties zēns apsēja trīssimt duču pudeļu dienā.
Pārvaldnieks ļoti lepojās ar Džoniju un veda apmeklētājus skatīties uz viņu. Desmit stundās caur viņa rokām izgāja trīssimt duču pudeļu. Tas nozīmēja, ka viņš ir sasniedzis mašīnas pilnību. Visas liekās kustības bija novērstas. Katrs zēna sauseno roku vēziens, katra tievo pirkstu muskuļu kustība bija ātra un precīza. Darbs prasīja milzu sasprindzinājumu, un iznākums bija tāds, ka Džonijs kļuva nervozs. Naktīs miegā viņš raustījās, bet dienā nevarēja ne atslābināt muskuļus, ne atpūsties. Viņš netika vaļā no sasprindzinājuma, un viņa muskuļi bez rimas raustījās. Seja viņam kļuva dzeltenīga, klepus stiprāks. Visbeidzot Džonijs saslima ar plaušu karsoni un zaudēja darbu stikla fabrikā.
Tagad viņš bija atgriezies džutas fabrikā, kur kādreiz bija sācis savas darba gaitas pie virpuļojošajām spolēm. Te viņš varēja cerēt uz paaugstinājumu. Džonijs bija labs strādnieks. Ar laiku viņu pārcels uz cietes cehu, bet vēl vēlāk — uz austuvi. Tālāk neatlika nekas cits kā palielināt ražīgumu.
Tagad mašīnas strādāja ātrāk nekā toreiz, kad Džonijs iestājās darbā, bet viņa prāts — lēnāk. Viņš vairs nesapņoja, kaul gan tais gados ar prieku bija ļāvies sapņiem. Viņš pat bija iemīlējies. Tas notika tolaik, kad viņam lika vadīt audumu pār karsto veltni: zēns ieskatījās pārvaldnieka meitā. Viņa bija krietni vecāka par Džoniju, jau pieaugusi meitene, un viņš redzēja to iztālēm tikai kādas piecas sešas reizes. Taču tam nebija nozīmes. Uz garām plūstošā auduma viņš zīmēja gaišas nākotnes ainas: paveica brīnumus savā darbā, izgudroja nepārspējamas mašīnas, izsitās līdz fabrikas direktora postenim un beigu beigās apkampa savu iecerēto un tikli noskūpstīja viņu uz pieres.
Bet tas viss piederēja tālai pagātnei, kad viņš vēl nebija tik vecs un viņam pietika spēka mīlēt. Turklāt meitene bija apprecējusies un aizbraukusi prom, bet Džonija prāts nomierinājies. Tomēr tas bija bijis brīnum skaists laiks, un zēns bieži atcerējās to, kā citi vīrieši un sievietes atceras laikus, kad viņi ticējuši laumām. Džonijs nekad nebija ticējis laumām un Ziemsvētku vecītim, bet viņš bija vientiesīgi ticējis laimīgas nākotnes ainām, kuras viņa iztēle bija uzbūrusi uz kūpošā auduma.
Džonijs ļoti agri bija kļuvis pieaudzis cilvēks. Septiņu gadu vecumā, kad viņš saņēma savu pirmo algu, sākās viņa jaunība. Viņā pamodās zināma neatkarības sajūta, un attiecības starp dēlu un māti kļuva citādas. Pats pelnīdams sev maizi, iztikdams no sava darba, viņš it kā nostājās līdzās mātei. Pieaudzis, īsti pieaudzis viņš kļuva vienpadsmit gadu vecumā, pēc tam, kad sešus mēnešus bija nostrādājis nakts maiņā. Neviens bērns, kas strādā nakts maiņā, nevar palikt bērns.
Viņa dzīvē bija vairāki svarīgi notikumi. Reiz māte nopirka nedaudz žāvētu Kalifornijas plūmju. Divas reizes viņa pagatavoja olu krēmu. Tie bija notikumi. Atceroties tos, zēnam kļuva silti ap sirdi. Tajā pašā laikā māte stāstīja viņam par kādu burvīgu ēdienu, ko viņa kādreiz pagatavošot, to saucot par «peldošajām salām», un tas esot «garšīgāks par olu krēmu». Gadiem ilgi zēns gaidīja to dienu, kad viņš apsēdīsies pie galda un ēdīs «peldošās salas», līdz beidzot arī šī cerība tika nodota aizmirstībai kā nepiepildāma.
Reiz viņš atrada uz ielas divdesmit piecu centu monētu. Arī tas bija liels, turklāt traģisks notikums viņa dzīvē. Zēns zināja, kas viņam jādara, jau tad, kad ieraudzīja sudraba naudas gabalu, kad vēl nebija to pacēlis. Mājā, kā parasti, nebija ko ēst, un viņam jāpārnes atradums mājā, kā katru sestdienas vakaru pārnes algu. Kā šajā gadījumā pareizi rīkoties, Džonijam bija skaidrāks par skaidru, taču viņš nekad līdz šim nebija izdevis naudu, un viņu mocīja saldumu bads. Viņš bez sāta ēstu konfektes, ko līdz šim viņam bija laimējies nobaudīt vienīgi svētku dienās.