— Skaitļi, — viņš atteica. — Skaitļi, nekas vairāk. Es šajā nedēļā esmu daudz rēķinājis, un tas man ir tīrais brīnums.
— Nesaprotu, kam tas vajadzīgs, — māte sacīja un sāka šņukstēt.
Džonijs pacietīgi smaidīja, un māte bija kā no mākoņiem nokritusi, ka dēla neiecietība izgaisusi bez pēdām.
— Es tev paskaidrošu, — viņš sacīja. — Es esmu traki noguris. No kā? No kustībām. Esmu kustējies jau kopš pašas dzimšanas. Esmu noguris no kustēšanās, un man pietiek. Atceries, kad es strādāju stikla fabrikā? Es apsēju trīssimt duču dienā. Es aprēķināju, ka tolaik, apstrādājot katru pudeli, esmu izdarījis desmit dažādas kustības. Tas ir trīsdesmit seši tūkstoši kustību dienā. Desmit dienās iznāks trīssimt sešdesmit tūkstoši kustību. Vienā mēnesī — miljons astoņdesmit tūkstoši. Atmetam nost astoņdesmit tūkstošus, — viņš teica augstsirdīgi kā devīgs filantrops, — atmetam nost astoņdesmit tūkstošus, pāri paliek miljons kustību mēnesī, divpadsmit miljoni gadā. Pie stellēm es izdarīju divreiz vairāk kustību. Iznāk divdesmit pieci miljoni kustību gadā, un man šķiet, ka es tādā garā kustos jau miljons gadu.
Sajā nedēļā es nekustējos nemaz. Nevienas kustības vairākas stundas pēc kārtas. Zini, bija tik labi sēdēt, stundām ilgi sēdēt un neko nedarīt. Es nekad neesmu juties laimīgs. Man nekad nav bijis brīva laika. Es nepārtraukti esmu kustējies. Bet tā jau cilvēks nevar būt laimīgs. Es nekad vairs to nedarīšu. Sēdēšu un sēdēšu, atpūtīšos un atpūtīšos… un pēc tam atkal atpūtišos.
— Bet kas būs ar Viliju un pārējiem bērniem? — izmisusi jautāja māte.
— Protams, ar Viliju un pārējiem bērniem… — Džonijs atkārtoja.
Tomēr viņa balsī nebija rūgtuma. Viņš sen zināja, cik godkārīgus sapņus māte lolo attiecībā uz jaunāko dēlu, bet tas viņu vairs neaizvainoja. Pašlaik viņam viss bija vienalga. Pat tas.
— Es zinu, māmiņ, ko tu biji paredzējusi darīt ar Viliju — izskolot viņu, lai no viņa iznāktu grāmatvedis. Bet veltīgi, es metu mieru. Viņam būs jāiet strādāt.
— Un es tevi tā audzināju, — žēlabainā balsī gaudās māte, grasīdamās aizklāt, bet neaizklādama seju ar priekšautu.
— Tu mani neesi audzinājusi, — dēls laipni un skumīgi iebilda. — Es pats sevi izaudzināju, māmiņ, un es izaudzināju Viliju. Viņš ir lielāks, druknāks un garāks par mani. Mazs būdams, es, jādomā, neesmu pieēdis pilnu vēderu. Kad viņš paaugās, es strādāju un pelnīju maizi arī viņam. Bet tagad ar to ir cauri. Vilijs var iet strādāt tāpat kā es, ja ne, lai iet ellē, man viens pīpis. Es esmu noguris. Es aizeju. Vai tu nepateiksi man ardievas?
Māte neatbildēja. Ieslēpusi galvu priekšautā, viņa raudāja. Brīdi Džonijs pastāvēja durvīs.
— Es taču darīju visu to labāko, — viņa šņukstēdama taisnojās.
Džonijs izgāja no mājas un devās prom pa ielu. Vārs smaids apgaismoja zēna seju, kad viņš ieraudzīja vientuļo koku.
— Es vairs nedarīšu neko, — viņš teica pats sev, pusbalsī dungodams.
Viņš domīgi palūkojās debesī, bet žilbinoši spožā saule piespieda viņu samiegt acis.
Džonijam bija veicams tāls ceļš, un viņš soļoja nesteigdamies. Viņš gāja garām džutas fabrikai. Līdz viņa ausīm atlidoja apslāpēta austuves dunoņa, un viņš pasmaidīja. Tas bija mīlīgs, rāms smaids. Džonijs neienīda nevienu, pat dārdošās, kaucošās mašīnas ne. Viņā nebija rūgtuma, nebija nekā cita kā tikai nepārvaramas miera alkas.
Jo tālāk zēns gāja, jo retāk ceļā gadījās mājas un fabrikas. Beidzot pilsēta palika aiz muguras — un viņš soļoja pa ēnainu aleju gar dzelzceļa stigu. Viņš negāja kā cilvēks. Viņš arī neizskatījās pēc cilvēka. Tā bija cilvēka parodija. Tas bija sakropļots, panīcis, nožēlojams radījums, kas tur kumpājās kā slims pērtiķis, rokas ļengani nokāris, uz priekšu sameties, ar šaurām krūtīm, ērmots un drausms.
Viņš pagāja garām mazai stacijai un atlaidās zālē zem koka. Viņš nogulēja tur visu pēcpusdienu. Reizēm viņš snauda, un muskuļi raustījās miegā. Pamodies viņš gulēja nekustēdamies, vēroja putnus vai arī cauri koka zariem virs galvas lūkojās debesīs. Vienu vai divas reizes viņš skaļi iesmējās, taču bez jebkāda redzama iemesla.
Kad krēsla bija sabiezējusi par nakts tumsu, stacijā dārdēdams apstājās preču vilciens. Kamēr lokomotīve pār- stūma vagonus uz blakus sliedēm, Džonijs pielavījās klāt vilcienam. Viņš atvilka vaļā tukša preču vagona durvis un neveikli, ar grūtībām ierāpās tajā. Tad viņš aizvēra durvis. Lokomotīve nosvilpās. Džonijs gulēja tumsā un smaidīja.