Kārters Votsons, iespiedis padusē jaunāko žurnāla numuru, lēni gāja pa pilsētu, ziņkāri skatīdamies apkārt. Divdesmit gadu bija apritējis, kopš viņš bija gājis pa to ielu, un visur varēja redzēt lielas, pārsteidzoši lielas pārmaiņas. Toreiz, kad viņš, puišelis būdams, siroja pa šīs Rietumu pilsētas ielām, tajā bija trīsdesmit tūkstošu iedzīvotāju, bet tagad — trīssimt tūkstošu. Tajā laikā šī pati iela bija klusa strādnieku kvartāla iela. Tagad te zēla un plauka netiklu izpriecu iestādījumi, čumēja un mudžēja ķīniešu un japāņu veikali un pagrabiņi pamīšus ar viszemākās šķiras satikšanās istabām un dzertuvēm. Viņa jaunības gadu klusā ieliņa bija pārvērtusies par visbandītiskāko pilsētas kvartālu.
Votsons palūkojās pulkstenī. Pusseši. Viņš labi zināja, ka tādās vietās šajā dienas laikā valda klusums, un tomēr nespēja pārvarēt ziņkāri. Visus šos divus gadu desmitus, klaiņodams un pētīdams sociālos apstākļus visā pasaulē, viņš bija saglabājis atmiņas par savu dzimto pilsētu kā par jauku un sirdij dārgu stūrīti. Te notikušās metamorfozes pārsteidza viņu. Viņš nolēma turpināt pastaigu un paskatīties, cik zemu savā negodā kritusi viņa pilsēta.
Un vēl kas: Kārteram Votsonam piemita asa sociālā un pilsoniskā apziņa. Būdams bagāts un neatkarīgs, viņš nelabprāt izšķieda enerģiju izsmalcinātās tējas dzeršanās un dinejās, bet pret aktrisēm, sacīkšu zirgiem un tamlīdzīgām izklaidēm bija pilnīgi vienaldzīgs. Kārtera Vot- sona jājamzirdziņš bija ētikas jautājumi, un viņš iedomājās, ka ir labs reformators, lai gan viņa aktivitāte izpaudās galvenokārt tādējādi, ka viņš sadarbojās ar biezajiem žurnāliem un ār savu vārdu izdeva spoži uzrakstītas, gudras grāmatas par strādnieku šķiru un nabadzīgo kvartālu iemītniekiem. Dažiem no divdesmit septiņiem darbiem, kas bija atnesuši viņam slavu, bija šādi nosaukumi: «Ja Kristus ierastos Jaunorleānā», «Izsūktais strādnieks», «Dzīvokļu reforma Berlīnē», «Anglijas lauku grausti», «Istsaidas iedzīvotāji», «Reforma pret revolūciju», «Universitātes pilsētiņa — radikālisma perēklis» un «Civilizācijas alu cilvēki».
Tomēr Kārters Votsons nebija ne slims, ne fanātisks. Šausmās viņš nevis pazaudēja galvu, bet pētīja un atmaskoja tās. Viņam bija svešs arī naivs entuziasms. Viņu glāba humora izjūta, lielā pieredze un piesardzīgā rakstura filozofiskā ievirze. Viņš neticēja zibenīgu pārmaiņu teorijām un uzskatīja, ka sabiedrība var kļūt labāka tikai mokoši lēnā un grūtā evolūcijas gaitā. Nav ne īsu ceļu, ne pēkšņas atdzimšanas. Cilvēcei jāsasniedz pilnība tikai mokās un ciešanās, tāpat kā sociālā pilnība sasniegta agrāk.
Bet šajā vasaras vakarā Kārteru Votsonu māca ziņkāre. Viņš apstājās pie kāda lēta bāra. Pie tā durvīm bija izkārtne «Vendotns». Sai dzertuvei bija divas ieejas. Viena acīmredzot veda tieši uz bāru. To Kārters nepētīja. Aiz otrām durvīm stiepās šaurs gaitenis. Pa to viņš nonāca milzīgā pilnīgi tukšā istabā ar galdiņiem un krēsliem. Tālāk viņš blāvajā gaismā pamanīja klavieres. Domās nosolījies te kādreiz vēl iegriezties un papētīt cilvēkus, kuri sēž un dzer pie šiem galdiņiem, viņš turpināja apstaigu.
No istabas neliels gaitenis veda uz virtuvīti, kur pie galda vienatnē vakariņoja Petsijs Horans, «Vendoma» īpašnieks, steigdams paēst pirms vakara apmeklētāju pieplūduma. Petsijs Horans bija dusmīgs uz visu pasauli. Šorīt viņš bija izkāpis no gultas ar kreiso kāju, un visu dienu viņam nekas nebija veicies. Bufetnieki zināja, ka saimnieks nav labā garastāvoklī. Bet Kārters Votsons to nezināja. Kad viņš iegāja virtuvē, Petsija Horana drūmais skatiens pievērsās žurnālam, ko Kārters turēja padusē. Petsijs nepazina Kārteru Votsonu un arī nezināja, ka tas, ko viņš tur padusē, ir žurnāls. Aizkaitināts būdams, viņš nosprieda, ka svešais ir viens no tiem, kuri sabojā un izķēmo viņa bāra sienas, sprauzdami un līmēdami pie tām sludinājumus. Žurnāla krāsaino vāku viņš noturēja par sludinājumu. Ar to arī viss sākās. Ar nazi un dakšiņu rokā Petsijs pieskrēja klāt Kārteram Votsonam.
— Ārā no šejienes! — Petsijs ieaurojās. — Zinu jūsu pekstiņus!
Kārters Votsons apstulba. Sis cilvēks bija nostājies viņa priekšā kā no rotaļlietu kārbas izlēcis velniņš.
— Tu cūkosi man sienas! — kliedza Petsijs, izgāzdams neķītru epitetu straumi.
— Ja esmu jūs negribot apvainojis …
Tālāk apmeklētājs netika. Petsijs pārtrauca viņu.
— Žaunas ciet un ārā no šejienes! — uzbrēca Petsijs, izteiksmīgi vicinādams nazi un dakšiņu.
Kārters Votsons acumirklī iztēlojās, kā šie galda piederumi ieduras viņam sānos, un, sapratis, ka muļķīgi būtu netaisīt ciet «žaunas», strauji pagriezās uz durvju pusi. Taču paklausīgi aizejošā svešinieka mugura laikam vēl vairāk sakūra dusmas Petsijā Horanā, tāpēc šis cienījamais džentlmenis, nosviedis nazi un dakšiņu, metās virsū Kārteram.
Petsijs svēra simt astoņdesmit mārciņu. Tikpat daudz svēra arī Votsons. Šajā ziņā abi bija vienādi. Bet Petsijs bija neapdomīgs un rupjš kroga kauslis, turpretī Votsons — bokseris. Tā arī bija viņa priekšrocība. No visa spēka atvēzējies, Petsijs aizsita garām. Votsonam būtu vajadzējis iegāzt un dot kājām vaļu, taču viņam bija vēl viena priekšrocība. Bokss un visas pasaules graustu un geto rajonos iegūtā pieredze bija mācījusi viņu savaldīties.
Strauji pagriezies, Votsons nevis sita, bet pieliecies izvairījās no pretinieka dūres un pārgāja klinčā. Petsijam, kas metās uz priekšu kā vērsis, bija ieskrējiena spēks, turpretī Votsonam pagrieziena brīdī tā nebija. Iznākumā abi ar visu savu trīssimt sešdesmit mārciņu smagumu nogāzās zemē, ka nodunēja vien, pie tam Votsons atradās zem uzbrucēja. Viņš gulēja ar galvu pie lielās istabas aizmugurējās sienas. Līdz durvīm uz ielu bija simt piecdesmit pēdu, un vajadzēja kaut ko ātri izdomāt. Vispirms — izvairīties no skandāla. Viņam nebija nekādas vēlēšanās iekļūt avīzē te, bērnības pilsētā, kur vēl dzīvoja daudzi viņa radinieki un veci draugi.
Votsons apkļāva sev virsū guļošo cilvēku, cieši turēja viņu un gaidīja, kad, kritiena troksni izdzirdējis, kāds atsteigsies palīgā. Un palīdzība ieradās: seši vīrieši ieskrēja bārā un nostājās puslokā ap viņiem.
— Noņemiet viņu nost, puiši, — teica Votsons. — Es viņu neaiztiku un negribu ar viņu kauties.
Bet apkārt stāvošie klusēja, kā klusējuši. Votsons turēja pretinieku un gaidīja. Petsijs, vairākkārt veltīgi izmēģinājies iesist Votsonam, ievadīja sarunas.
— Palaid mani vaļā, tad es kāpšu nost, — viņš sacīja.
Votsons atlaida viņu, bet Petsijs, pielecis kājās, noliecās pār guļošo pretinieku un grasījās sist.
— Celies augšā! — viņš pavēlēja.
Viņa balss skanēja bargi un nepielūdzami kā dievam pastarās tiesas dienā, un Votsons saprata, ka žēlastību nav ko gaidīt.
— Paejiet tālāk, un es piecelšos, — viņš iebilda.
— Celies augšā, ja esi kārtīgs cilvēks! — uzkliedza Petsijs, gaiši zilajām acīm degot dusmās, un viņa dūre sažņaudzās iznīcinošam sitienam.
Tajā pašā brīdī viņš atvilka atpakaļ kāju, lai spertu pretiniekam pa seju. Sakrustojis rokas, Votsons aizklāja ar tām seju un pielēca kājās tik veikli, ka sagrāba Pet- siijiu, pirms tas bija paguvis iespert. Nelaizdams viņu vaļā, Votsons teica lieciniekiem:
— Aizvāciet viņu,, zēni. Jūs redzat, ka es nesitu viņu. Es nevēlos kauties. Es gribu iet prom no šejienes.
Apkārt stāvošie nedz kustējās, nedz bilda kādu vārdu. Šis klusums vēstīja ļaunu, un Votsonam pamira sirds. Petsijs mēģināja atgrūst viņu, bet Votsons nogāza viņu uz muguras un, ticis vaļā, gribēja mesties uz durvīm. Taču skatītāji aizstājās priekšā. Viņš ievēroja to bālās, uzblīdušās sejas — tādas ir cilvēkiem, kuri nekad nav redzējuši sauli, — un saprata, ka tie ir pilsētas džungļu nakts laupītāji un plēsoņas. Viņi spieda Votsonu atpakaļ, un Petsijs atkal kā vērsis metās viņam virsū.
Votsons aptvēra viņu un, izmantojot atelpas brīdi, mēģināja iežēlināt šo bandu. Tomēr viņa vārdi neatrada dzirdīgas ausis. Un tad viņš izjuta, ko nozīmē bailes. Votsonam bija gadījušās līdzīgas situācijas, kad tādos zaņķos rupji apietas ar vientuļu apmeklētāju, sakropļo un sadauza viņu līdz nāvei. Viņš saprata vēl kaut ko: ja grib izglābties, nedrīkst sist ne uzbrucējam, ne viņa palīgiem.
Tomēr Votsonā uzvirmoja taisnīgs sašutums. Lai nu kā, bet septiņi pret vienu — tas nebija godīgi. Bez tam viņš bija saniknots, viņā modās cīņas alkstošs zvērs, kas snauž katrā cilvēkā. Šajā brīdī viņš atcerējās sievu un bērnus, nepabeigto grāmatu, desmittūkstoš akru lielo kalnu rančo, kuru tā mīlēja. Gara acīm pavīdēja pat zilā debess velve, saules apspīdētās, puķēm rotātās pļavas, līdz ceļiem strautā iebridušie slinkie lopi, foreļu ziba upītēs. Dzīve bija laba, pārāk laba, lai ar to riskētu dzīvniecisku dusmu
uzliesmojuma dēļ. Vārdu sakot, Kārters Votsons nomierinājās un sāka izjust foaiies.
Pretinieks mēģināja izrauties no prasmīgā tvēriena. Votsons atkal nogāza viņu uz grīdas un metās uz durvīm, bet atkal atdūrās pret bālģīmjiem. No jauna bija jāizvairās no Petsija sitieniem un jāpāriet klineā. Tas atkārtojās vairākas reizes. Votsons kļuva aizvien mierīgāks, bet apjukušais Petsijs, nevarēdams neko padarīt pretiniekam, iedegās aizvien spīvākās dusmās. Netikdams vaļā no Vot- sona, viņš sāka sist tam ar galvu. Sākumā trāpīja ar pieri pa degunu, bet tad Votsons piespieda seju Petsijam pie krūtīm. Tagad sakaitinātais Petsijs trieca galvu pret Vot- sona pauri, sasizdams pats savu aci, degunu un vaigu. Jo vairāk viņš sevi savainoja, jo negantāk sita ar galvu.
Šis vienpusīgais cīniņš turpinājās divpadsmit piecpadsmit minūtes. Votsons ne reizi nesita, tikai mēģināja aizbēgt. Dažbrīd, kad viņš, atraisījies no pretinieka, līkumoja starp galdiņiem un centās aizkļūt līdz durvīm, bālģīmji saķēra viņu aiz žaketes un atsvieda atpakaļ pie Petsija.. Laiku pa laikam — un tas atkārtojās daudz reižu — Kārters sagrāba Petsiju un, vispirms pagriezis, nogāza zemē uz muguras durvju virzienā, cenzdamies tajā brīdī sasniegt savu mērķi.
Galu galā Votsons nopinkājies, ar asiņojošu degunu un aizpampušu aci izkļuva uz ielas un ieskrēja krūtīs polis- rnenim.
— Apcietiniet to cilvēku'! — Votsons sēca.
— Sveiks, Pētsij! — teica polismenis. — Kas te par kautiņu?
— Sveiks, Cārlij! — atbildēja bāra saimnieks., — Šis tips ienāk …
— Apcietiniet šo cilvēku! — atkārtoja Votsons,
— Lasies! Vācies prom! — teica Petsijs.
— Vācieties prom, — piebalsoja polismenis, —- citādi ietupināšu jūs.
— Neiešu prom, kamēr jūs neapcietināsiet šo cilvēku. Viņš bez kāda iemesla uzbruka man.
— Vai tā ir, Petsij? — jautāja polismenis.
— Nē-e. Es tev izstāstīšu visu, Cārlij, un, zvēru pie dieva, man ir arī liecinieki. Es sēdēju virtuvē un ēdu zupu, kad ienāca šis tips un sāka sieties man klāt. Savu mūžu neesmu viņu redzējis. Viņš bija pilnā
— Paskatieties uz mani, polismeni! — protestēja sašu* tušais sociologs. — Vai tad es esmu piedzēries?
Polismenis drūmi, naidīgi paskatījās uz viņu un pameta ar galvu, lai Petsijs stāsta tālāk.
— Sitais tips sējās man klāt. «Esmu Tims Makgrets,» šis saka, «un varu izdarīt ar tevi visu ko. Rokas augša!» Es pasmējos, bet viņš divreiz iebliež man un izgāž manu zupu. Paskaties uz manu aci. Mani tikko nenogalināja.
— Ko jūs darīsiet, polismeni? — jautāja Votsons.
— Vācieties prom, citādi es nudien apcietināšu jūs! Sajā brīdī Kārterā Votsonā uzliesmoja brīva pilsoņa
cēlais sašutums.
— Es protestēju, polismeni…